abscess, s a s t r u t o j u m s (abscessus; lat. abscedere nodalīties, atdalīties, atkāpties) – norobežota strutu uzkrāšanās audos iekaisuma vai cita saslimšanas procesa rezultātā, veidojot noslēgtu dobumu. Tā izraisītāji visbiežāk ir stafilokoki, streptokoki vai citi strutas radoši mikrobi. Strutu sakrāšanās rada t⁰ paaugstināšanos līdz 39⁰ un vairāk, drebuļus, svīšanu, nespēku, organisms saindējas ar audu sabrukšanas produktiem un mikrobu toksīniem; zemādas a. gadījumā rodas arī pietūkums, sāpes, apsārtums. S m a d z e ņ u a. attīstās galvas smadzenēs pēc galvaskausa vai deguna blakusdobumu traumām, vidusauss iekaisuma vai metastātiski no kāda cita sastrutojuma organismā, mikrobiem iekļūstot smadzenēs ar asins plūsmu. P l a u š u a b s c e s s veidojas vienā vai abās plaušās pēc plaušu karsoņa, svešķermeņa iekļūšanas vai kādas citas slimības komplikācijas. P e r i a p e n d i k u l ā r s a. – sastrutojums ap aklās zarnas piedēkli pēc tā plīšanas. P a r a n e f r ī t i s k s a. – sastrutojums audos ap nieri. P e r i p r o k t ī t i s k s a. – sastrutojums ap taisno zarnu pēc ievainojumiem, hemoroīdu iekaisumiem. R e t r o m a m m ā r s a. rodas krūts dziedzera strutainu iekaisumu gadījumā. A k n u a. – viens vai vairāki norobežoti strutu dobumi aknās, rodas sakarā ar strutainiem gremošanas trakta orgānu iekaisumiem, žultspūšļa sastrutojumiem u. tml. N i e r u a. – parasti sekundārs norobežots, strutains nieru garozas iekaisums pēc furunkuliem, angīnas, septiskās slimībām un smagiem sastrutojumiem citos orgānos. S l ī d o š a i s a. (arī a u k s t a i s a.) – strutu sakopojums, kas radies citur un noslīdējis uz leju, piem., cirkšņu apvidū – ielaistas mugurkaula tbc gadījumā. Strutām sakrājoties, a. var izlauzties uz blakusorgāniem un audiem; tam seko jaunu a. veidošanās. Ja strutas izlaužas uz āru (zemādā, taisnās zarnas apkārtnē), var sākties uzlabošanās, bet gandrīz nekad nenotiek pilnīga izveseļošanās bez ārstēšanas, jo strutas saglabājas atsevišķās a. kabatās. Ārstēšana ķirurģiska – a. dobuma un tā kabatu plaša drenāža, parasti stacionāra apstākļos. P r o f i l a k s e. Stingra san. hig. normu ievērošana; injekcijas izdara tikai med. personāls. Laikus pareizi jāārstē strutainās slimības, sevišķi zobu, mandeļu, vidusauss un deguna blakusdobumu sastrutojumi. Laikus jāizdara operācija hemoroidālo vēnu saslimšanas gadījumā.
acu audzēji var būt labdabīgi vai ļaundabīgi un var lokalizēties gandrīz visās acs daļās. No labdabīgiem audzējiem plakstiņos sastopamas kārpas, acs ābolā samērā reti – cistas, varavīksnenes pigmentaudzēji. Biežāk a. a. ir ļaundabīgi. PLAKSTIŅA VĒZIS parasti lokalizējas apakšējā plakstiņa iekšējā stūrī. Āda rodas sabiezējums, tā vidū – padziļinājums, ko nereti sedz asiņaina krevelīte, kura pēc noņemšanas parādās no jauna. Ja neārstē, audzējs var pāriet uz acs dobumu un aci. Ārstēšana – savlaicīga operācija un staru terapija. RETINOBLASTOMA visvairāk izplatītais a. a. bērniem, parasti 3-4 g. vecumā. Tās sākuma stadiju var konstatēt, izmeklējot aci oftalmoskopiski. Vecāki parasti 3-4 g. vecumā. Tās sākuma stadiju var konstatēt, izmeklējot aci oftalmoskopiski. Vecāki parasti pamana dzeltenīgi zaļganu zīlītes spīdumu (amaurotiskā kaķa acs) tikai tad, kad retinoblastoma aizņēmusi acs ābola lielāko daļu un acs bieži vien jau ir neredzīga. Samērā drīz parādās metastāzes limfmezglos, galvaskausa kaulos u. c. orgānos. Ja retinoblastoma izaug acs ābols izspiežas uz priekšu (eksoftalms). Ārstēšana – acs ābola izņemšana (enukleācija), ķīm. terapija. MELANOMAS acs mīkstajos apvalkos (varavīksnenē, starenē un dzīslenē) visbiežāk ir pieaugušajiem. Tās ir dzeltenīgi līdz brūni mezglveida audzēji, stipri paceļas virs varavīksnenes virsmas, to robeža asa, nelīdzena, gar malām pigmenta izsējums. Aug lēni un pamazām izraisa pārmaiņas – acs spiediena celšanos (sekundāro glaukomu), kataraktu. Starenes un dzīslenes melanomas ilgu laiku var palikt nepamanītas, jo bez speciālām izmeklēšanas metodēm nav saskatāmas. Slimnieks pie ārsta griežas tikai tad, kad stipri pasliktinās redze. Dažreiz dzīslenes melanomas gadījumā samērā agri parādās priekšmetu formu izkropļojumi, defekti redzes laukā (skotomas) un mirgošana acīs. Ārstēšana. Starenes un varavīksnenes audzējus, ja tie nav pārāk plaši, izoperē, dzīslenes audzējus sākuma stadijās ārstē ar fotokoagulāciju. Vēlīnās stadijas jāizoperē acs ābols.
acu slimības – acs ābola un tā muskuļu, acs dobuma, asaru aparāta un plakstiņu slimības, kā arī acs refrakcijas anomālijas (tuvredzība, tālredzība, acs astigmatisms). A. s. var būt iedzimtas un iegūtas. Iegūtās a. s. var būt infekciozas un neinfekciozas, akūtas vai hroniskas. A. s. var skart vienu aci vai abas acis. A. s. var būt patstāvīgas (glaukoma, katarakta, trahoma, konjunktivīts, keratīts, iridociklīts), vai arī to cēlonis ir vispārējas organisma slimības: inf. slimības (tbc, sifiliss, reimatisms, gripa, difterija, tīfi), invāzijas slimības (ehinokokoze), iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimības (cukurslimība, tireotoksikoze), sirds un asinsvadu slimības (hipertoniskā slimība, embolija), asins slimības (leikoze), CNS slimības (meningīts, galvas smadzeņu audzēji), fokālā inf. (bojāti zobi, deguna blakusdobuma iekaisums). Dažreiz a. s. (acu ļaund. audzēji ar tieksmi uz metastāzēm) var kļūt vispārējas organisma slimības cēlonis. No ārējiem faktoriem, kas var izraisīt a. s., galv. nozīme ir infekciju ierosinātājiem mikroorganismiem, kas iekļūst acī no apkārtējās vides, kā arī acu traumām. Dažas a. s. – tīklenes atslāņošanās, redzes nerva atrofija, glaukoma, smagas acu traumas un apdegumi u. c. – var būt akluma cēlonis. A. s. izplatība un raksturs ir atkarīgi no sociāliem, ģeogrāfiskiem, klimata apstākļiem, redzes higiēnas, kā arī no ārstn. palīdzības un profilakses. A. s. pētī oftalmoloģija.
acu tuberkuloze vispārējas tuberkulozes vietēja izpausme. Biežāk slimo jauni cilvēki. Acu tuberkuloze var skart visus acs ābola apvalkus, izraisot keratītu, sklerītu, irītu, iridociklītu, horioidītu, retinītu. Diagnosticē, izmeklējot bioķīmiski, imunoloģiski un rentgenoloģiski. Ārstēšana ilgstoša; vispārēja prettuberkulozes terapija; acī pilina atropīna, streptomicīna, PASS pilienus u.c. Slimnieki atrodas prettuberkulozes dispansera uzskaitē, un tiem ir tādi paši atvieglojumi kā visiem tuberkolozes slimniekiem.
ādas sēnīšslimības ādas infekciju slimības, ko ierosina patogēnas sēnes – dermatomicētes. Galvenie infekcijas avoti: slimi cilvēki un dzīvnieki (govis, zirgi, kaķi, suņi, peles, žurkas), to mati, nagi, ādas zvīņas, kas ir inficētas ar šīm sēnēm. Vesels cilvēks var inficēties tiešā saskarē ne tikai ar slimnieku, bet arī ar viņa lietotajiem priekšmetiem (cepures, lakati, veļa, apģērbs, apavi, sukas, mazgājamie sūkļi, dvieļi, grāmatas, burtnīcas u.c). Visas ādas sēnīšslimības iedala 4 grupās. Keratomikozes (klijveida ēde, eritrazma). Ierosinātāji parazitē ādas raga kārtā un nerada iekaisumu dziļākos ādas slāņos. Epidermofītijas (cirkšņu epidermofītija, pēdu mikoze, matu un nagu sēnīšslimības). Ierosinātāji parazitē ādas raga kārtā, bieži bojā matus un nagus, rada ādas iekaisumu. Šīs ādas sēnīšslimības sevišķi izplatītas visā pasaulē, tās ir lipīgas, un tām ir hroniska gaita. Virspusējās kandidozesm (raugveida sēņu ierosināti ādas, gļotādas un nagu bojājumi). Ierosinātāji ir nosacīti parazīti cilvēkiem ar novājinātām aizsargspējām. Dziļās dermatomikozes (sporotrihoze, dziļā kandidoze u.c). Ierosinātāji parazitē dziļākos ādas slāņos un zemādā, radot hronisku iekaisumu. Patogēnās sēnes var izplatīties ar limfu un asinīm, bojāt limfmezglus, muskuļus, kaulus un iekšējos orgānus (plaušas, nieres, zarnas u.c). Ārstē ādas slimību dispanseros ar vispārējiem un lokāliem līdzekļiem. Pēc vajadzības lieto organismu spēcinošus medikamentus, hormonu preparātus. Pēc izveseļošanās slimniekus ilgstoši novēro un pārbauda ārstēšanas rezultātus. Dispansers veic profilaktiskus pasākumus: atklāj slimības avotu, izmeklē personas, kas bijušas saskarē ar slimnieku, rīko masveida profilaktiskās apskates bērnu kolektīvos (3 reizes gadā). Inficētos priekšmetus un dzīvokļus dezinficē.
ādas slimības slimību grupa, kam raksturīgi izsitumi un subjektīvi traucējumi ādā, kuri atspoguļo dažādas iegūtas vai iedzimtas patoloģiskas pārmaiņas visā organismā. Tādas pārmaiņas var būt iekaisumi, distrofiski procesi, audzēji, kā arī ādas attīstības anomālijas. Dažos gadījumos izsitumi ir slimības galvenā, pat vienīgā izpausme, citos – tikai viena no vispārējās slimības pazīmēm. Ādas slimības var būt dažādi ārēji (eksogēni) un iekšēji (endogēni) cēloņi. Ādas slimības eksogēnie cēloņi visbiežāk ir patogēnie mikroorganismi, kas atkarībā no veida var ierosināt ādas strutainās slimības, ādas tuberkulozi, lepru u.c. Patogēnās sēnes ierosina ādas sēnīšslimības, parazīti – kašķi, utainību. Mehāniski, fizikāli, ķīmiski kairinātāji izraisa ādas iekaisumu (dermatītu). Medikamenti cilvēkiem ar palielinātu jutību var radīt toksikodermiju un ekzēmu. Endogēni ādas slimību cēloņi var būt fokālā infekcija, vielmaiņas traucējumi, iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimības, aknu, kuņģa un zarnu slimības, traucējumi asinsritē, CNS un perifēriskās nervu sistēmas darbībā. Daļa ādas slimības, kā arī uzņēmība pret tām un ādas vājums ir iedzimts. Ādā var veidoties labdabīgi un ļaundabīgi audzēji: asinsvadu audzēji, fibroma, vēzis, sarkoma u.c. Asinsrades orgānu slimības ādā bieži izpaužas niezes, izsitumu vai īpašu ādas slimību veidā. Eksogēnie un endogēnie faktori bieži kombinējas, piem., seborejas, ādas strutaino slimību, ādas tuberkolezes, toksikodermijas gadījumā, skatīt arī ādas slimības bērniem. Ādas slimības pētī dermatoloģija.
ādas strutainās slimības grupa infekciozu ādas slimību, ko ierosina strutas radošie mikroorganismi (streptokoki, stafilokoki). Slimības rodas, mikrobiem iekļūstot dziļāk ādā, ja mazinās ādas un visa organisma aizsargspējas. Ādas strutainās slimības veicina ādas traumas, netīrība, apsaldēšanās, pārkāršana, ādas macerācija, nepietiekama vai pārmērīga ādas dziedzeru darbība, vitamīnu trūkums, iekšējās sekrēcijas dziedzeru un vielmaiņas slimības, lokālā infekcija, sirds un asinsvadu slimības ar sastrēguma parādībām, hroniskas aknu, kuņģa un zarnu slimības. Izsitumi var būt virspusēji (tikai ādas virskārtā) vai dziļi un izraisīt audu sabrukumu ādas dziļākajos slāņos, čūlu un rētu veidošanos. Pēc ierosinātāja ādas strutainās slimības iedala streptodermijā un stafilodermijā. Visbiežākā streptodermijā ir bērnu slimība – lipīgais impetigo, kas ir akūta un var izplatīties epidēmijas veidā. Infekcijas avots ir pieaudzis cilvēks, kas slimo ar akūtu vai hronisku strutainu slimību (piem., angīnu). Izsitumi ir plakani, koši dzelteni, ar sārtu iekaisuma joslu apņemti strutu pūslīši uz sejas (ap muti, degunu, acīm, ausīm, uz vaigiem); tiem pieskaroties un kasoties, slimnieks infekciju pārnes uz citām ādas vietām. Strutas drīz sakalst slāņainās krevelēs. Izsitumi saplūst kopā un var pārņemt visu sejas ādu. Slimais bērns, kā arī pieaugušais, no kura viņš inficējies, no kolektīva jāizolē. Ārstē pēc ārsta norādījumiem. Lieto mitrus 3% borskābes apliekamos, 3% dzīvsudraba dzeltenā oksīda ziedi vai 1% sintomicīna emulsiju. Ieteicamas peldes vājā kālija permanganāta šķīdumā. Hroniskā streptodermijā parasti rodas uz apakšstilba pēc noberzuma, ievainojuma vai sasituma cilvēkiem ar paplašinātām vēnām, ja viņiem ir fokālās infekcijas perēkļi. Ādā rodas plašs apsarkums ar stipru mitrošanu centrā, kur vēlāk veidojas ilgstoša plākšņveida lobīšanās un strutainas kreveles, bet perifērijā – strutu pūslīši. Ja slimību laikus neārstē, tā var pāriet ekzēmā. Tad process parasti izplatās arī uz otru apakšstilbu un citām vietām. Ārstēšana ir ilgstoša. Lieto asinsriti veicinošus, pretiekaisuma un pretmikrobu līdzekļus. Lokālā terapija bieži jāmaina, jāvairās no kairinošiem līdzekļiem, lai neveicinātu ekzēmas rašanos. Fizioterapiju un ārstēšanu kūrortā izmanto pēc ārsta norādījuma. Stafilodermijas virspusējās formas bieži veidojas ap matu maisiņu atverēm. Parasti tās ir vienlaikus ar niezošām ādas slimībām (pēc sakasījumiem). Ap matu rodas sīki, koniski, ar sārtu apmali apņemti strutu pūslīši vai mezgliņi ar strutu pūslīti galā. Tos nedrīkst izspiest, jo var rasties furunkuli. Ārstē, apziežot ar metilvioletā, briljantzaļā, metilēnzilā šķīdumiem ūdenī vai spirtā. Sikoze ir hronisks strutains iekaisums, kas bojā sejas mataino daļu, paduses, kaunuma apvidu (galvenokārt vīriešiem). Slimība saistīta ar fokālo infekciju, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības un matu inervācijas traucējumiem. Uz zoda un virslūpas ap matu rodas vairāki koniski mezgliņi ar strutu pūslīti galā. Tiem sakalstot, izveidojas daudz ar matiem salipušu, strutainu kreveļu. Process pakāpeniski iet plašumā: atsevišķi mezgliņi saplūst kopā blīvā ādas sabiezējumā. Ir nieze un sāpes. Mati turpina augšanu. Saasinājumu periodos sejas āda apsarkst, pietūkst, var paaugstināties t°. Slimībai raksturīgs simptoms ir blāvs apvalciņš izrauta mata saknes daļā. Ārstē ar antibiotikām, īpašu vakcīnu, hormonu preparātiem, vitamīniem, dezinficējošiem apliekamiem, pastām, ziedēm. Slimības skartos matus izrauj ar epilācijas pinceti vai plāksteri. Profilakse. Jālikvidē fokālās infekcijas perēkļi, jānovērš iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības un nervu sistēmas traucējumi, jānorūdās. Stafilodermijas dziļās formas ir furunkuls, karbunkuls un hidradenīts.
ādas tuberkuloze Ādas tuberkulozes rašanos veicina organisma uzņēmība un ādas fizioloģisko funkciju traucējumi. Tuberkulozes mikobaktērija ādā parasti nokļūst ar asinīm un limfu no inficētiem iekšējiem orgāniem, kā arī pašinficēšanās ceļā (piem., plaušu tuberkolozes slimniekam mikobaktērijas var nokļūt mutē ar krēpām un tur radīt mutes gļotādas tuberkolozi); retāk ierosinātājs iekļūst bojātā ādā no ārējās vides. Izšķir ādas tuberkulozes lokalizētās formas (norobežoti bojājumi ādā, kuriem ir hroniska gaita un tieksme lēni progresēt) un diseminētās formas (simetriski izkaisīti bojājumi ādā, kuri var paši no sevis izzust un atkal pēkšņi parādīties). Ādas tuberkulozes lokalizētās formas. Tuberkulozā vilkēde (lupus vulgaris) ir visbiežāk sastopamā (līdz 75% ) ādas tuberkulozes forma. Slimība parasti sākas un attīstās bērna vai pusaudža gados. Sākotnējais izsitums – lupoma (tuberkuls) veidojas ādā kniepadatas galviņas vai zirņa lielumā. Tā ir sarkana, ar iedzelteni brūnu nokrāsu. Lupomas visbiežāk lokalizējas sejā, sevišķi uz deguna, vaigiem, kā arī deguna, mutes un rīkles gļotādā. Tām sadzīstot, paliek rētas, kas var radīt smagus izkropļojumus. Tuberkulozajai vilkēdei raksturīga jaunu lupomu veidošanās vecajās rētās. Gaita hroniska. Ārstē ar spēcinošiem līdzekļiem (dzelzs, fosfora, kalcija preparātiem, C, D2 vitamīniem), pilnvērtīgu uzturu, prettuberkulozes līdzekļiem (ftivazīdu, tubazīdu, PASS, streptomicīnu). Ilgstoši jāārstējas slimnīcā un sanatorijā. Skrofuloderma (scrofuloderma) rodas galvenokārt bērnībā vai jaunībā. Tuberkolozes bojāto un palielināto kakla limfmezglu dēļ kakls stipri uztūkst, zūd robeža starp galvu un kaklu. Tuberkolozes infekcija nokļūst ādā ar asinīm un limfu (primārā skrofuloderma) vai biežāk no tuberkolozes bojātiem limfmezgliem, kauliem, locītavām (sekundārā skrofuloderma). Retāk iespējama eksogēna inficēšanās. Primārā skrofuloderma var rasties jebkurā vietā uz ādas, sekundārā – parasti kakla limfmezglos. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi. Kārpveida ādas tuberkuloze (tuberculosis cutis verrucosa) visbiežāk izveidojas eksogēnas infekcijas ceļā. Tā sastopama cilvēkiem, kas darbā saskaras ar tuberkuloziem dzīvniekiem vai to ādām, ar tuberkolozes slimnieku līķiem. Atšķirībā no vienkāršajām kārpām tām ārmalā ir iekaisuma valnis. Lokalizējas galvenokārt uz plaukstas locītavām, bet var būt arī citās ķermeņa daļās. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi. Ādas bojājumus izoperē, reizēm lieto diatermokoagulāciju. Profilakse. Sanitāri higiēnisko apstākļu uzlabošana darbavietā. Čūlainā ādas tuberkuloze (tuberculosis cutis ulcerosa) visbiežāk rodas pašinficēšanās ceļā, parasti cilvēkiem, kas slimo ar iekšējo orgānu smagu tuberkolozi. Čūlas veidojas vietās, kur āda pāriet gļotādā, – ap lūpām, anālo atveri, dzimumorgāniem. Slimība ilgstoša. Ārstē galvenokārt iekšējo orgānu tuberkolozes perēkli, kas izdala mikobaktērijas. Biežāk sastopamās ādas tuberkulozes diseminētās formas. Papulonekrotiskā ādas tuberkuloze (tuberculosis cutis papulonecrotica) izplatās ar asinīm. Lokalizējas galvenokārt uz augšdelmiem un apakšstilbiem, plaukstu virspusē, kā arī sejā. Slimībai raksturīgi blīvi, zilgansarkani tuberkuli, ne lielāki par zirni. Pēc tuberkula sadzīšanas paliek baku rētai līdzīgs iedobums. Slimība ilgstoša. Uzliesmojumi pavasarī un ziemā. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi. Induratīvā eritēma (erythema induratum) lokalizējas uz apakšstilbiem. Slimo galvenokārt sievietes. Slimības attīstību veicina kāju apsaldēšana un darbs, kas saistīts ar ilgstošu stāvēšanu. Zemādas tauku slānī veidojas zilgansarkani mezgli, ne lielāki par baloža olu. Tie atstāj rētu. Vispārējā ārstēšana tāda pati kā tuberkulozās vilkēdes gadījumā. Bojājumus apstaro ar ultravioleto starojumu, lieto arī dažādas ziedes.
adenoīdi palielināta rīkles (aizdegunes) mandele. Normāli šī mandele atrodas rīkles velvē (rīkles mugurējā augšējā sienā). Tā ir tikai bērniem līdz 7-10 g. vecumam, pēc tam pakāpeniski samazinās, un jau 16-20 g. vecumā no tās saglabājas tikai nelielas paliekas. Rīkles mandeles hipertrofiju var izraisīt bērnu infekciju slimības (masalas, garais klepus, skarlatīna), kā arī alerģija. Pēc atkārtotiem deguna dobuma vai rīkles iekaisumiem mandele var tik stipri palielināties, ka aizpilda visu aizdeguni vai tās daļu un nosprosto deguna ejas, kā ari dzirdes kanālu, kas savieno rīkli ar bungdobumu. Adenoīdi var būt deguna blakusdobumu un vidusauss iekaisumu cēlonis, kā arī izraisīt bērna organismā vispārējas anatomiskas un funkcionālas pārmaiņas. Bērniem, kas slimo ar adenoīdi, ir grūti vai pat neiespējami elpot caur degunu, mute viņiem vienmēr ir pavērta, deguna un lūpas rieva izlīdzināta, seja bāla, bez izteiksmes, acis platas, nedaudz izvalbītas, cieto aukslēju kupols augsts un šaurs, veidojas nepareizs sakodiens. Reizēm ir deformēts krūškurvis, balss ar deguna pieskaņu (rinolālija), var pavājināties dzirde; bērns naktī guļ nemierīgi, ar atvērtu muti, krāc. Ilgstošie elpošanas traucējumi izraisa pārmaiņas asins un smadzeņu šķidruma cirkulācijā. Tas savukārt nelabvēlīgi ietekmē garīgo attīstību (pasliktinās bērna sekmes skolā, pavājinās atmiņa). Nereti šādiem bērniem ir neirozes – pamošanās naktī ar baiļu sajūtu, urīna nesaturēšana naktī, klepus lēkmes u.c. Ārstē ar operāciju (adenotomija). Pēc operācijas diezgan bieži bērniem nepieciešami elpošanas vingrinājumi, lai iemācītos elpot caur degunu.
Adisona slimība slimība, ko rada virsnieru garozas hormonu (hidrokortizona un aldosterone) pilnīgs vai daļējs trūkums. Klīniskajā ainā, ko 1855. gadā aprakstījis angļu ārsts T. Adisons, raksturīgi simptomi ir pastiprināta ādas un gļotādu pigmentācija (āda iegūst bronzas krāsu), nogurums, zems asinsspiediens, novājēšana, kuņģa un zarnu darbības traucējumi. Slimības cēloņi var būt dažādas infekcijas (galvenokārt tuberkoloze) vai citi faktori, kas traucē hormonu sintēzi virsnieru garozā vai šās sintēzes ātruma regulāciju. Ārstē, kavējot virsnieru garozas darbībai kaitīgos faktorus un aizstājot trūkstošos hormonus ar sintētiskiem preparātiem.
aerofāgija gaisa rīšana. Parasti gaiss kuņģī iekļūst, ja ēd steigā vai dzer maziem malkiem. Neliela aerofāgija ir normāla parādība. Lielāku gaisa daudzumu cilvēks ierij tad, ja pastiprinās siekalu atdalīšanās. Aerofāgiju veicina paradums ēšanas laika sarunāties vai lasīt. To veicina arī hronisks gastrīts, kuņģa čūla, hronisks kolīts, faringīts, pneimoskleroze, kuras dēļ barības vads ieelpas laikā paplašinās un tajā iekļūst gaiss. Ja gaisu, kas nokļuvis kuņģī, izgrūž atpakaļ, rodas atraugas. Ja gaiss uzkrājas gremošanas traktā, cilvēkam rodas pilnuma sajūta, spiediens. Dažreiz gremošanas trakts atbrīvojas no gaisa vai cita satura ar vemšanas vai caurejas palīdzību. Citreiz turpretim rodas kuņģa vai zarnu kūtrība, aizcietējums. Gaisam uzkrājoties zarnās, var rasties vēderplēves kairinājums, diafragmas pacelšanās līdz ar sirds pārvietošanos uz augšu un attiecīgu asinsrites reakciju (sirdsklauvēm, aizdusu, lēkmjveida sāpēm), kas var radīt aizdomas uz sirds vai bronhiālo astmu vai stenokardiju. Slimībai dažreiz ir akūtas lēkmes raksturs, citreiz hroniska gaita. Ārstēšanā liela nozīme psihoterapijai. Lēkmes gadījumā uz vēdera uzliek remdenu kompresi. Hronisku aerofāgiju ārstē ar ūdensdziedniecību – 2-3 reizes nedēļā uz pleciem vai uz vēdera lej karstu (40°) un tūlīt pēc tam aukstu ūdeni. Ja aerofāgija saistīta ar iekšējo orgānu slimību, jāārstē pamatslimība. Profilakse. Ēdot uzmanība jāpievērš tikai ēšanai – nedrīkst sarunāties, lasīt utt.
aerojonizācija neitrālu gaisa atomu vai molekulu pārvēršanās pozitīvi vai negatīvi lādētās daļiņās – aerojonos. Dabā aerojonizācija izraisa radioaktīvo vielu, kosmiskais, ultravioletais starojums u.c. Šo faktoru, kā arī gaisa molekulu un atomu savstarpējās iedarbības rezultātā no neitrālā atoma atšķeļas viens vai vairāki elektroni, tādējādi pārvēršot atomu pozitīvi lādētā vieglā gāzes jonā – aerojonā. Ja elektrons pievienojas neitrālam atomam, rodas negatīvi lādēts aerojons. Dabā aerojonizācija ir samērā neliela, piem., pilsētās 1 cm3 gaisa atrodas apmēram 450 pāru vieglo aerojonu. Lielāka gaisa jonizācija vērojama uz laukiem un kūrortu rajonos, kur gaiss ir tīrs un dzidrs. Atsevišķās vietās (kalnos, pie ūdenskritumiem u.tml.) aerojonizācija var sasniegt 1000 un vairāk pāru vieglo aerojonu 1 cm3. Tīrākā gaisā ir vairāk vieglo aerojonu. Pievienojoties putekļiem, ūdens tvaikiem u.c. gaisā esošiem aerosoliem, aerojoni atdod tiem savu lādiņu – izveidojas smagie un ultrasmagie aerojoni. Smago jonu skaita palielināšanās liecina par nelabvēlīgiem higiēniskiem apstākļiem atmosfērā.
afāzija izpaužas divās galvenajās formās: nespējā runāt, lai gan runas aparāta funkcija pastāv (motoriskā afāzija), un nespējā saprast dzirdēto un uzrakstīto (sensoriskā afāzija). Motoriskā afāzija rodas, ja bojāta galvas smadzeņu pieresdaivas garoza. Slimnieks neprot runāt, bet saprot dzirdēto, atsevišķus vārdus un frāzes dažreiz var izteikt. Daļējas motoriskās afāzijas gadījumā slimnieks izsakās īsām frāzēm, nepareizi veidojot vārdus. Sensoriskā afāzija rodas, ja bojāta galvas smadzeņu deniņdaivas garoza. Slimnieks nesaprot cita runu un pats nespēj kontrolēt savējo, jauc vārdus, burtus, zilbes. Cilvēki, kam ir sensoriskā afāzija, runā daudz, bet nesaprotami, bieži atkārtojot vienu un to pašu, nereti izkropļotu vārdu. Afāzija vienmēr liecina par galvas smadzeņu bojājumu – labročiem kreisajā puslodē, bet kreiļiem labajā. Afāzija parasti ir vienlaikus ar agrāfiju. Īpaša forma ir amnestiskā afāzija, kad slimnieks nevar atrast vārdu, ko grib izteikt, neatceras priekšmeta nosaukumu.
afekts īslaicīgs, ļoti stipri izteikts emocionāls stāvoklis. Afekts var būt fizioloģisks un patoloģisks. Fizioloģiskā afekta laikā cilvēks saglabā kontroli pār sevi, tāpēc rīcība nekļūst aplama (skatīt emocijas). Patоlоģiskā afekta stāvoklī apziņa sašaurinās, rīcību neietekmē domas par sekām, valda tikai viena spilgti emocionāla ideja – dusmas, bailes, pārestības sajūta, kas arī nosaka darbību. Afekta laikā seja kļūst sārta, pulss ātrs, elpošana bieža un dziļa, apjukuma un neizpratnes izteiksme pāriet naidīgā, muskuļu tonuss pieaug. Patoloģisks afekts rodas psihiski veseliem, bet pēc rakstura nelīdzsvarotiem cilvēkiem stipri satraucošu, negaidītu notikumu (apvainojumu, draudu) brīžos. Cilvēks afekta laikā uzbrūk, izdara noziegumus, turklāt viss notiek automātiski, bez pienācīgas apziņas kontroles. Afekts beidzas ar pilnīgu fizisku un psihisku spēku izsīkumu. Vēlāk šo situāciju un nodarījumu vainīgais neatceras un kritiski novērtēt notikušo spēj tikai pēc ilgāka pārtraukuma.
afonija balss zudums; nespēja runāt normālā balsī, cilvēks var sarunāties tikai čukstus. Afonija ir dažādu balsenes slimību pazīme, kad traucēta balss spraugas aizvēršanās vai balss saišu vibrēšana. Visbiežākais afonijas cēlonis ir dažādas izcelsmes akūts vai hronisks laringīts, balss pārpūle, kas rada t.s. dziedātāju mezgliņus, dažas vispārējas organisma slimības (sifiliss, tuberkoloze). Ilgstoša afonija (ilgāk par mēnesi) var būt balsenes audzēja pazīme. Afonija var būt arī kāda smaga psihiska pārdzīvojuma (bailes, uztraukums) sekas – tā ir funkcionāla afonija bez organiskām pārmaiņām balsenē. Jebkuras afonijas gadījumā obligāti jāgriežas pie ārsta speciālista. Ārstē atbilstoši cēlonim. Funkcionālas afonijas gadījumā izmanto psihoterapiju.
agnozija nespēja pazīt redzēto, dzirdēto, taustīto, lai gan uztveres orgāni (piem., acis, ausis, ādas receptori) nav bojāti un samaņa nav zudusi. Agnozija rodas, ja bojāta galvas smadzeņu pusložu garoza. Izšķir vairākas agnozijas formas. Taustes agnozija – primārā astereognoze – rodas, ja bojāta pauradaivas garoza; tad traucēta spēja ar taustes palīdzību pazīt priekšmetus. Redzes agnozija (garīgs aklums) ir tad, ja bojāta pakaušdaivas garoza. Slimnieks nespēj pazīt priekšmetus, tos apskatot, lai gan redzesspēja nav zudusi. Redzes agnozija var būt daļēja, kad cilvēks nepazīst rakstu zīmes, krāsas u.c. Dzirdes agnozija (garīgs kurlums), garšas un ožas agnozija rodas, ja bojāta deniņdaivas garoza; slimnieks nepazīst skaņas, garšas vai smaržas.
agonija dzīvības beidzamās izpausmes pirms klīniskās nāves iestāšanās. Tās var būt šādas: apgrūtināta, gārdzoša elpošana, spēja sirdsdarbības pavājināšanās, apziņas aptumšošanās, ādas bālums un zilgana nokrāsa. Smagu hronisku slimību gadījumā agonija parasti ir ilgāka, akūtu slimību gadījumā – īsāka. Ārstu mēģinājumam palīdzēt slimniekam šajā periodā vairākumā gadījumu nav panākumu. Agonija beidzas ar elpošanas un sirdsdarbības apstāšanos – klīnisko nāvi.
agrāfija nespēja rakstīt, lai gan rokas kustības nav traucētas. Agrāfija bieži sastopama kopā ar afāziju. Agrāfija rodas, ja bojāta galvas smadzeņu pieresdaivas garoza.
Ahilija sālsskābes un olbaltumvielas šķeļošo fermentu (pepsīna u.c.) trūkums kuņģa sulā. Ahilija gadījumā uztura olbaltumvielas pāriet no kuņģa zarnās bez vajadzīgās apstrādes. Sālsskābes trūkuma dēļ zarnās savairojas baktērijas, un sakarā ar pastiprinātiem pūšanas vai rūgšanas procesiem rodas caureja. Ahilija cēlonis ir kuņģa gļotādas atrofija (izzudušas šūnas, kas ražo sālsskābi un olbaltumvielas šķeļošos fermentus), visbiežāk sakarā ar hronisko gastrītu, kuņģa vēzi, tuberkolozi, anēmiju u.c. slimībām. Pārejošu ahiliju var radīt olbaltumvielu un vitamīnu trūkums uzturā, psihiski pārdzīvojumi u.c. Pazīmes: spiediena sajūta pakrūtē pēc ēšanas, atraugas, vemšana, caureja u.c. Ahiliju var konstatēt ar kuņģa zondēšanu pēc tam, kad ievadītas īpašas vielas (histamīns, gastrīns), kas veicina kuņģa sulas izdalīšanos. Ārstē ar saudzējošu diētu un vitamīniem. Ēšanas laikā jālieto preparāts acidīnpepsīns, no dzīvniekiem iegūta kuņģa sula vai arī sālsskābes šķīdums kopā ar pepsīnu.
aizcietējums sistemātiska zarnu neiztukšošanās vairāk nekā 2 dienas vai sistemātiska nepilnīga vēdera izeja. Veselam cilvēkam vēders iziet ik dienas, parasti vienā un tajā pašā laikā (skatīt arī defekācija). Izkārnījumu daudzums atkarīgs no uztura. Ar šķiedrvielu un pektīnvielām bagāts uzturs (rupja maluma putraimi, rupjmaize, dārzeņi, augļi) izkārnījumu daudzumu palielina. Aizcietējuma cēloņi var būt dažādi: nepareizs uzturs (neregulāras ēdienreizes, uzturā maz šķiedrvielas, pārsvarā labi izmantojami produkti – piens, biezpiens, siers, gaļa, baltmaize), neirāli regulācijas traucējumi, kas izraisa resnās zarnas atoniju vai spazmas, zarnu iekaisums, mehāniski šķēršļi (resnās zarnas rētaini sašaurinājumi vai citādi nosprostojumi), patoloģiski refleksi no citiem gremošanas orgāniem (kuņģa, žultspūšļa). Ja aizcietejuma cēlonis ir resnās zarnas spazmas, izkārnījumiem ir lodīšu vai lentes veids, ja atonija – cilindra veids. Aizcietējums var radīt sliktu dūšu, galvassāpes, ēstgribas zudumu, spiediena sajūtu pakrūtē. Šīs sajūtas lielā mērā atkarīgas no pašiedvesmas. Ārstēšana. Ja aizcietējuma pamatā ir nepareizs uztura režīms, jāievieš regulāras ēdienreizes; uzturā jālieto rupjmaize, rupja maluma kviešu maize, griķi, auzu pārslas, dārzeņi, sevišķi bietes, kāposti, burkāni, kā arī augļi, it īpaši āboli, plūmes, vīnogas, vīģes, rieksti. Jāizveido tāds reflekss, lai zarnas iztukšotos rītos, jādzer tukšā dūšā glāze vēsa ūdens, kam var piejaukt tējkaroti medus. Vakaros pirms gulētiešanas ieteicams izdzert glāzi kefīra ar cukuru. Neirālu regulācijas traucējumu radīta atoniska aizcietējuma gadījumā jāuzlabo visa organisma muskulatūras tonuss; to panāk ar kustīgāku dzīves veidu, īpašiem vingrinājumiem vēdera sienas muskuļu spēcināšanai, ūdens procedūrām. Spastiska aizcietējuma gadījumā vēlams izvairīties no nervu sistēmas pārslodzes, lietot nomierinošus līdzekļus, nesmēķēt, nelietot alkoholiskus dzērienus, aukstus ēdienus un dzērienus. Vēdera izejas veicināšanai ieteicama augu eļļa (pa ēdamkarotei tukšā dūšā), kā arī pektīnvielas, kas ir augļos, linsēklu novārījumā. Zarnu iekaisuma gadījumā, kad aizcietējums mijas ar caureju, uzturam jābūt mehāniski saudzējošam – ar samazinātu šķiedrvielas daudzumu; lieto arī medikamentus iedarbībai uz resnās zarnas mikrofloru. Mehāniska šķēršļa radītu aizcietējumu ārstē ķirurģiski. Reflektoriska aizcietējuma gadījumā jāārstē citu gremošanas orgānu slimības (piem., čūlas slimība, žultspūšļa iekaisums u.c). Aizcietējuma gadījumā nav ieteicams ilgstoši lietot caurejas līdzekļus. Šie līdzekļi lietojami tikai īslaicīgi, galvenokārt tad, ja iekaisuši hemoroidālie mezgli vai radies taisnās zarnas iekaisums vai plīsums. Profilaksē nozīme ir regulārām ēdienreizēm, vispusīgam uzturam, pareizam dzīves veidam, fizkultūrai.
aizdusa (dyspnoea) – elpas trūkums. A. rodas, ja asinīs ir par maz skābekļa. Liela fiz. piepūle var radīt a-u arī veseliem cilv. Visbiežākais a. cēlonis ir sirds slimības un elpošanas orgānu slimības (plaušu karsonis, eksudatīvais pleirīts, tbc u. c.). Sirds slimniekiem a. rodas asinsrites traucējumu dēļ; plaušu karsoņa slimniekiem a-u rada plaušu elpošanas virsmas samazināšanās, eksudatīvā pleirīta slimniekiem – tas, ka eksudāts saspiež plaušas. A. var būt saistīta arī ar cukurslimību, dažām nieru slimībām un saindēšanos. A-u, kas uznāk lēkmju veidā, sauc par astmu (sk. astma, bronhiālā; astma, sirds). Slimajiem a. sākumā rodas tikai no lielākas piepūles vai uztraukuma, vēlāk jau no nelielas piepūles, pat ēdot vai runājot, un beidzot arī miera stāvoklī. Ā r s t ē š a n ā jācenšas novērst a. cēloni. Pēc ārsta norādījumiem lieto medikamentus, bankas, sinepju plāksterus, slimniekam dod ieelpot skābekli.
aklums pilnīgs redzes zudums abās acīs, nespēja atšķirt gaismu no tumsas (t.s. absolūtais aklums, kad redzes asums ir 0). No praktiskā un sociālā viedokļa aklumu saprot plašāk – cilvēku uzskata par praktiski aklu (neredzīgu), ja viņš nespēj orientēties apkārtējā vidē, kaut gan gaismas uztvere var būt saglabāta, t.i., cilvēks uztver gaismu un pat pareizi norāda virzienu, no kurienes tā nāk. Parasti aklums iestājas tad, ja redzes asums nepārsniedz 0,02. Izšķir arī profesionālo aklumu – tik stipri pavājinātu redzi, ka cilvēks nespēj izpildīt ar savu profesiju saistītās darbības (piem., lasīt, rakstīt) pat ar optisku ierīču (briļļu, lupas) palīdzību. Aklumu var radīt dažādas acu slimības (glaukoma, trahoma, acu traumas, radzenes, redzes nerva un tīklenes slimības), kā arī organisma vispārējas slimības (cukura diabēts), saindēšanās ar metilspirtu u.c.
Neredzīgo skaits dažādās zemēs, pat vienas zemes dažādos rajonos stipri variē. Salīdzināšanai izmanto t.s. akluma koeficientu – neredzīgo skaitu uz 10 000 iedzīvotājiem. Šis koeficients ir lielāks valstis ar zemāku kultūras un ekonomisko līmeni, bet daudz mazāks kultūras un ekonomikas ziņā attīstītās valstīs. Padomju zinātnes sasniegumi, pareiza veselības aizsardzības organizācija un iedzīvotāju kultūras līmeņa celšana samazinājusi neredzīgo skaitu PSRS.
Cīņā ar aklumu svarīgākā ir acu un vispārējo slimību profilakse. Glaukomas agrās diagnostikas metodes, sekmīga tās ārstēšana un plaša iedzīvotāju dispanserizācija ir stipri ierobežojusi akluma rašanos. PSRS praktiski likvidēta trahoma. Rūpniecībā tiek veikti profilaktiski acu traumatisma samazināšanas pasākumi. Šos pasākumus reglamentē likumi. Mūsdienu acu ķirurģija palīdz atgūt redzi daudziem slimniekiem, kurus agrāk uzskatīja par neārstējamiem (radzenes leikomas u.c). Zaudētās redzes funkcijas dažreiz zināmā mērā var kompensēt arī modernās radiotehnikas ierīces, kas pārvērš gaismas enerģiju skaņas enerģijā vai mehāniskā enerģijā, tā paplašinot neredzīgā profesijas izvēles iespējas un palīdzot tam patstāvīgi orientēties apkārtējā vidē.
Sociālā ziņā ļoti svarīgs ir jautājums par neredzīgo iekārtošanu darbā. Kapitālistiskajās valstīs šim pasākumam ir galvenokārt labdarības raksturs. PSRS nodibinātas brīvprātīgas sabiedriskas organizācijas – neredzīgo biedrības, kuru uzdevums ir apvienot neredzīgos pilsoņus sabiedriski derīgam darbam, apmierināt viņu kultūras un sadzīves vajadzības, veicināt idejiski politiskās un vispārīgās izglītības līmeņa, kā arī kvalifikācijas celšanu. Profesionālo izglītību neredzīgie pusaudži un pieaugušie iegūst neredzīgo biedrību mācību un ražošanas uzņēmumos, kur ražošanas apmācība tiek saistīta ar iekārtošanu darbā. Pastāv apmēram 500 dažādu profesiju un ražošanas specialitāšu, kuras var apgūt neredzīgie. PSRS ar speciālu internātskolu palīdzību tiek realizēta obligātā astoņgadīgā neredzīgo bērnu izglītība. Tajās uzņem bērnus, kas ir pilnīgi akli vai arī kam ļoti vāja redze (redzes asums līdz 0,05). Bez tam vēl ir speciālas internātskolas vājredzīgiem bērniem (redzes asums no 0,05 līdz 0,2), kuri nespēj mācīties parastajās skolās. Internātskolu audzēkņi ir pilnīgā valsts apgādībā. Neredzīgo cilvēku izglītībā izmanto Braila rakstu – starptautisku rakstības sistēmu, kas nosaukta tās izgudrotāja – neredzīgā franču pedagoga L.Braila vārdā. Šis raksts sastāv no 6 reljefiem punktiem, kurus kombinējot iegūst 63 rakstu zīmes. Tas dod iespēju rakstīt tekstu jebkurā valodā, ciparus, interpunkcijas un matemātiskās zīmes, notis.
aknu ciroze hroniska slimība, kam raksturīga pakāpeniska aknu šūnu bojāeja un saistaudu ieaugšana to vietā. Slimās aknas var būt normāla lieluma, samazinātas vai palielinātas. Cēloņi – neizārstēts hepatīts, olbaltumvielu trūkums uzturā, saindēšanās (ar svinu, tetrahloroglekli, hloroformu, arsēnu, sēņu indi u.c), alkoholisku dzērienu lietošana, ilgstošs žults sastrēgums. Slimības simptomi: nogurums, nervozitāte, bezmiegs, ēstgribas trūkums, slikta dūša, vēdera uzpūšanās, sāpes aknu apvidū. Ādas krāsa nedaudz dzeltena, plaukstas sārtas, uz ādas paplašinātu asinsvadu «zvaigznītes». Pakāpeniski pievienojas novājēšana, asins vemšana (asiņo paplašinātās barības vada vēnas), ascīts (vēdera dobumā sakrājas šķidrums). Rodas anēmija, samazinās leikocītu un trombocītu daudzums. Izšķir aktīvu aknu cirozi, par ko liecina paaugstināta t°, klīnisku simptomu progresēšana, kā arī laboratoriskās un histoloģiskās aknu analīzes, un neaktīvu aknu cirozi, kad minēto parādību nav. Ja pievienojas aknu mazspēja, ko veicina stipra asiņošana, atkārtota saindēšanās, alkoholisku dzērienu lietošana, sekundāra infekcija, slimība var beigties ar nāvi. Ārstēšana. Slimniekam svarīgi ievērot pareizu dienas režīmu, kurā paredzēta pietiekama atpūta un uzturēšanās svaigā gaisā (skābekļa terapija). Aizliegts sauļoties, strauji atvēsināt ķermeni, strādāt smagu fizisku darbu. Uzturā jābūt pietiekamam daudzumam viegli izmantojamo olbaltumvielu (aptuveni 100 g diennaktī), kas uzņemamas ar biezpienu, olām, liesu gaļu. No taukiem lietojama olīveļļa, saulgriežu eļļa, sviests, krējums. Profilakses nolūkā atkārtotu kursu veidā lieto vitamīnus (B12, B1, B6, С, А, K, E, D). Aizliegti alkoholiskie dzērieni. Ja aknu ciroze ir aktīva, jāievēro gultas režīms. Uzturu nosaka ārsts. Ārstēšanā lieto vitus, kortikosteroīdu preparātus, anaboliskos hormonus, aknu ekstraktu, plaša spektra antibiotikas. Ascīta gadījumā lieto diurētiskos līdzekļus; ja tie nepalīdz, atkārtoti izdara ascīta punkcijas. Lai apturētu asiņošanu, lieto K vitamīnu, īpašu baloniņu vai ārstē ķirurģiski. Profilakse. Nelietot alkoholiskus dzērienus. Strādājot ar indīgām vielām, precīzi ievērot drošības noteikumus.
akomodācija (accommodatio; lat. accommodatio piemērošanās), acs, – acs spēja piemēroties priekšmetu aplūkošanai dažādā attālumā. A. notiek, mainoties lēcas izliekumam. Aplūkojot tuvus priekšmetus acs starenes jeb akomodācijas muskuļa šķiedras savelkas un lēcas saite atslābst: lēca, atbrīvojusies no sasprindzinājuma, vairāk izliecas, un acs laušanas spēja palielinās. A. muskulim atslābstot, lēcas saite tiek iestiepta, lēca kļūst plānāka un acs laušanas spēja samazinās. Acs var akomodēt zināmās robežās – starp skaidras redzes tuvuma punktu (vistuvāko attālumu, no kura acs spēj skaidri redzēt, maksimāli sasprindzinot a. muskuli) un skaidras redzes tāluma punktu (vistālāko attālumu, kurā acs skaidri redz, a. muskuli nesasprindzinot). A. atkarīga arī no lēcas elastības. Vislielākā acs a. ir bērniem. Ar gadiem tā pavājinās sakarā ar lēcas elastības samazināšanos. Skaidras redzes tuvuma punkts pakāpeniski attālinās, attīstās t. s. vecuma redze. 60-65 g. vecumā acs. a. izzūd pavisam. Acs a. traucējumi var būt a. spazma un a. paralīze. A. spazma rodas gk. jauniem cilv. pēc ilgstošas a. muskuļa piepūles vai traumas; izpaužas tuvredzībā. A. paralīzei, kuru izraisa inf. slimības, intoksikācija, traumas, raksturīga pavājināta spēja skaidri redzēt tuvumā.
akromegālija slimība, kam raksturīgs nesamērīgi liels deguns un zods, rupji sejas panti, lielas, platas plaukstas un pēdas, resni pirksti. Palielinās iekšējie orgāni, arī mēle; kļūst platākas spraugas starp zobiem. Slimībai progresējot, deformējas lielās locītavas, īpaši gūžas locītavas; var pasliktināties redze. Nereti pievienojas paaugstināts asinsspiediens, reizēm arī cukura diabēts (cukurslimība). Slimo pieaugušie. Slimība rodas, ja hipofīzes priekšējā daiva producē pārāk daudz augšanas hormona (piem., hormonāli aktīvas adenomas dēļ). Ja līdzīgs process hipofīzē sākas pirmspubertātes vecumā, veidojas gigantisms. Ārstē ķirurģiski vai ar apstarošanu un ar hormonu preparātiem.
akroparestēzes lēkmjveida durstīšanas, skudru ložņāšanas, salšanas, tirpšanas sajūtas plaukstās, roku pirkstos, pēdās, kāju pirkstos. Šīs sajūtas pavada locekļu, sevišķi pirkstu nobālējums, vēsums, ādas jušanas pamazināšanās. Akroparestēzes lēkmes parasti ilgst vairākas minūtes, dažreiz pat dažas stundas. Lēkmes laikā slimnieks nespēj izdarīt precīzas kustības ar pirkstiem, tāpat kā roku apsaldējuma gadījumā. Pēc lēkmes bieži vērojams plaukstu, pēdu apsārtums. Akroparestēzes bieži ir rītā un naktī, bet, locekļiem kustoties, zūd. Biežs akroparestēzes cēlonis ir roku pārpūle, kā arī hormonāli traucējumi, piem., sievietēm klimaktērija periodā. Ārstēšanā lieto siltas peldes un citas fizikālās procedūras, novokaīna šķīdumu, ganglioblokatorus u.c. medikamentus, dažreiz simpātisko gangliju blokādes.
aktinomikoze hroniska cilvēku un dzīvnieku infekcijas slimība. To ierosina mikroorganismi starainās sēnes jeb aktinomicētes (Actinomycetes), kas ļoti izplatītas ārējā vidē – augsnē, putekļainā gaisā, uz augiem, dzīvnieku un cilvēku ādā un gļotādā. Visbiežāk slimība rodas, aktivējoties aktinomicētēm, kas atrodas cilvēka organismā (piem., bojātos zobos, smaganu kabatās, mandeļu iedobumos), kāda veicinoša faktora (iekaisuma, traumas, organisma rezistences samazināšanās) ietekmē. Retāk, galvenokārt lauku iedzīvotājiem, aktinomicētes iekļūst organismā no ārējās vides (piem., ja košļā zāļu stiebrus vai baksta ar tiem zobus, ēd graudus, kopj slimus dzīvniekus). Cilvēki cits citu parasti neinficē. Inkubācijas periods ilgst 2-3 nedēļas. No iekļūšanas vietas aktinomicētes izplatās pa šūnstarpām, kā arī ar asinīm un var bojāt jebkuru orgānu vai audus. Visbiežāk patoloģiskais process lokalizējas galvā, mēlē, kaklā, arī krūšu un vēdera dobuma orgānos, ādā. Slimības gaita ir lēna, tās pazīmes atkarīgas no procesa lokalizācijas. Šajā vietā veidojas bojājuma perēklis, kurā rodas ciets, nesāpīgs vai nedaudz sāpīgs infiltrāts. Tā centrā drīz vien audi sabrūk, rodas īpatnējs abscess, kas, veidojot fistulu, izlaužas uz āru vai kādu iekšējo orgānu, piem., zarnas dobumu. Atdalījumi ir strutaini, ar asiņu piejaukumu, un bieži satur bālganus vai dzeltenīgus graudiņus – t.s. drūzas, kurās laboratoriski konstatē aktinomicētes. Ārstē ar preparātu aktinolizātu, antibiotikām, vitamīniem; smagākos gadījumos pārlej asinis. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Profilakse. Mutes dobuma higiēna (zobu tīrīšana un labošana); sanitāro noteikumu ievērošana, kopjot slimus dzīvniekus.
akūts vēders vēdera dobuma orgānu akūtas slimības, kuru gadījumā nepieciešama neatliekama ķirurģiska ārstēšana. Šis apkopojošais nosaukums neatspoguļo slimības diagnozi. Šādi apzīmē grupu slimību, kas rada vēderplēves kairinājumu vai tās iekaisumu (peritonītu): piem., akūts apendicīts, žultspūšļa iekaisums (holecistīts), aizkuņģa dziedzera iekaisums (pankreatīts); kuņģa un citu vēdera dobuma dobo orgānu čūlu plīsumi, āpusdzemdes grūtniecība, zarnu aizsprostojums, zarnu asinsvadu tromboze, olnīcu cistas sagriešanās, sastrutojušu olvadu plīsums, asinsizplūdums vēdera dobumā, vēdera dobuma dobo orgānu traumatiski plīsumi un to satura izplūšana vēdera dobumā. Galvenais simptoms ir sāpes vēderā; parasti tās rodas samērā pēkšņi (perforācija un orgānu plīsums), lai gan var attīstīties arī pakāpeniski (akūts apendicīts, daži zarnu aizsprostojuma veidi); dažreiz sāpes lēkmjveidīgas (zarnu aizsprostojuma sākumstadijas). Sāpju veidi mēdz būt ļoti dažādi; ne vienmēr tās viegli atšķirt no sāpēm, ko izraisa slimības, kurām ķirurģiska operācija nav nepieciešama (enterīts, kolīts, urīnceļu akmeņu slimības lēkmes). Sāpes parasti kombinējas ar citiem simptomiem – vēdera izejas traucējumiem, sliktu dūšu. Vēderplēves kairinājuma vai iekaisuma gadījumā raksturīgs vispārējs vai vietējs vēdera muskuļu sasprindzinājums (tas var nebūt tikai vēderplēves iekaisuma ielaistās, vēlīnās stadijās). Akūta vēdera gadījumā maksimāli īsā laikā jāgriežas pie ārsta, lai varētu precizēt diagnozi un izdarīt neatliekamu ķirurģisku operāciju. Lai nenovilcinātu palīdzības sniegšanu, akūta vēdera gadījumā kategoriski aizliegts pirms izmeklēšanas un diagnozes precizēšanas dot slimniekam narkotiskas vielas, pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus.
aleksija nespēja saprast, pazīt rakstu zīmes, lai gan burtus un vārdus slimnieks saskata. Aleksija rodas, ja bojāta galvas smadzeņu paura, deniņu un pakauša daivas garoza.
alkaloze (alcalosis; arābu al kali sārms) – asiņu u. c. audu ķīm. reakcijas novirze uz sārmainumu sakarā ar ūdeņraža jonu koncentrācijas samazināšanos. Normālā asiņu reakcija ir viegli sārmaina (pH=7,36), a. gadījumā šis skaitlis palielinās. Veselam cilv. īslaicīga a. var rasties pēc dziļas un biežas elpošanas, piem., ja uz brīdi aiztur elpu. Šādu ar elpošanu saistītu a. sauc par respiratoro a. Tās cēlonis var būt arī augsta t⁰, saindēšanās ar salicilātiem u. c. A. var būt arī metabola – saistīta ar vielmaiņu. Tā var rasties, ja cilv. uzņem daudz sārmu vai stipri vemj un tādējādi zaudē daudz skābju. Retos gadījumos a. var būt iedzimta; tādiem cilv. daudz skābju izdalās caur zarnu gļotādu.
alkoholisms slimība, kuru rada bieža alkoholisko dzērienu lietošana un kurai raksturīga patoloģiska tieksme pēc alkohola, kas saslimušo noved pie psihiska un fiziska sabrukuma, kā arī sociālas degradācijas. Alkoholisms kā slimība jāatšķir no dzeršanas vai žūpošanas; tā ir alkoholisma cēlonis, bet vēl nav slimība. Alkoholisms un žūpošana ir kaitīga cilvēka veselībai, nelabvēlīgi ietekmē bērnu audzināšanu, rada zaudējumus ražošanā, atstāj kaitīgu ietekmi uz sabiedrības labklājību. Tāpēc alkoholisms ir svarīga medicīniska un sociāla problēma. Akūta saindēšanās ar alkoholu jeb etilspirtu ietekmē galvenokārt kavēšanas procesus centrālajā nervu sistēmā, tā mainot cilvēka izturēšanos, domāšanu un valodu. Iestājas alkohola reibums, kura pakāpe ir atkarīga no alkohola devas, koncentrācijas, cilvēka individuālās jutības un organisma vispārējā stāvokļa.
Jau vieglā alkohola reibumā (ja alkohola daudzums asinīs ir 0,05%; to rada 0,5-1 l alus vai 50-100 ml degvīna vai konjaka, vai 200-400 ml 14-18% vīna) ir traucēts normālais līdzsvars starp ierosas un kavēšanas procesiem, palēninās atbildes reakcijas uz kairinājumu, pavājinās kustību koordinācija. Rodas siltuma un reibuma sajūta. Cilvēks kļūst bezrūpīgāks, bezatbildīgāks, pārvērtē savas spējas, neievēro piesardzību. Tas viss var radīt darba ražīguma samazināšanos, brāķi ražošanā, avārijas transportā u.c. smagas sekas. Vidējā reibuma pakāpē (alkohola koncentrācija asinis ir 0,1% ; to rada 0,5-1 1 vīna vai 150- 300 ml degvīna vai konjaka) alkohols vēl vairāk nomāc kavēšanas procesus, iestājas ierosas pārsvars. Bezrūpīgo, jautro noskaņojumu nomaina īgnums, dusmu uzliesmojumi, takta trūkums, rupjība. Pavājinās spēja kritiski novērtēt situāciju. Piedzērušā rīcība var kļūt bīstama sev un apkārtējiem. Kustības ir nekoordinētas, gaita nestabila. Var būt slikta dūša un vemšana, pēc tam rodas nogurums un vājums.
Smagā alkohola reibumā (ja asinis ir 0,2% alkohola; to rada 400- 500 ml degvīna vai konjaka) tiek nomākti arī ierosas procesi, rodas kustību un līdzsvara traucējumi, neskaidra runa, bieži sākas vemšana. Uzbudinājums un bīstama rīcība var būt neilgu laiku, jo drīz vien sākas apātija, miegainība, kas pāriet narkotiskajā miegā. Iestājas dzīvībai bīstami sirdsdarbības un elpošanas traucējumi. Ja alkohola saturs asinīs sasniedz 0,5% , var iestāties nāve sakarā ar dzīvībai svarīgu centru paralīzi iegarenajās smadzenēs.
Bieža alkoholisko dzērienu lietošana ar laiku rada stabilus traucējumus – hronisko alkoholismu. Tam raksturīgs narkomāniskās alkoholatkarības sindroms – patoloģiska tieksme pēc alkohola, paškontroles zudums, abstinences sindroms (paģiru sindroms), vemšanas aizsargrefleksa izzušana, mainīta organisma izturība (tolerance) pret alkoholu, kā arī somatiski un neiroloģiski traucējumi un personības degradācija. Hronisks alkoholisms noris vairākās stadijās. I jeb neirastēniskā stadija rodas pēc 1-5 g. ilgas sistemātiskas alkoholisko dzērienu lietošanas (visbiežāk 21-25 g. vecumā) un ilgst 1-3 g. Galvenie simptomi: pieradums pie lielām alkohola devām un vemšanas aizsargrefleksa zudums. Rodas uzmācīga tieksme pēc alkohola; sākumā alkohola lietošana un viss, kas ar to saistās (dzeršanas rituāls, runas par dzeršanu un izdzertā degvīna daudzumu), rada emocionāli pacilātu noskaņu. Reibums ir subjektīvi patīkams, rada eiforiju, un pēc noteiktas alkohola devas zūd spēja kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu – dzeršana turpinās tikmēr, kamēr vien ir ko dzert un kamēr fiziski iespējams iedzert. Reibuma laikā izpaužas saasinātas rakstura īpašības (pēc rakstura aizdomīgi cilvēki pāriet uz čukstēšanu; citiem uzmācas greizsirdības domas, teatralitāte, lielība). Saīsinās starplaiki starp dzeršanas reizēm. Sākas dzeršana vienatnē, slepeni. Rodas neiroloģiski traucējumi – bezmiegs (galvenokārt agra pamošanās), astēnija. Sākas pārmaiņas raksturā.
II jeb narkomānijas stadija visbiežāk ilgst apmēram 4-6 g. Šajā laikā tieksme pēc alkohola kļūst nepārvarama (slimnieks šai tieksmei pārstāj pretoties), sevišķi pēc izdzertas alkohola devas. Abstinences sindroma parādības sākumā izdodas pārtraukt ar nespecifiskiem līdzekļiem (stipru tēju, kafiju), vēlāk tikai ar alkoholu. Slimniekam šajā periodā ir maksimāla izturība pret alkoholu. Mainās reibuma raksturs; miera un patīkama atslābuma sajūtu nomaina ātra uzbudināmība un kustību aktivitāte (tieksme klaiņot). Domāšanā rodas t.s. iestrēgšana (runā par vienu un to pašu, piem., atkārtoti stāsta notikumus no savas dzīves, nepārtraukti atvainojas), labsirdību nomaina ļaunums, niknums, alkoholiķis kļūst sociāli bīstams. Abstinences sindroms sāk izpausties arī pēc nelielām alkohola devām, dzeršanas periodi kļūst ilgstoši, tos var pārtraukt tikai naudas trūkums vai saasinājušās konflikta situācijas. Iestājas personības degradācija. Zūd godīgums, pienākuma apziņa. Alkoholiķis nespēj pareizi vērtēt situāciju un savu stāvokli, atšķirt nopietno, pat traģisko no smieklīgā (t.s. alkoholiķa humors – rupji, ciniski, lēti, bieži vien ļauni joki). Mainās interešu loks; sākumā tas sašaurinās, pēc tam, iestājoties pastiprinātai nogurdināmībai, zūd jebkuras intereses. Zūd emocijas un jo sevišķi griba. Reizē ar epizodiskiem solījumiem un it kā labiem nodomiem viegli pamanāms galējs egoisms, rupjība, cinisms. Drīz vien rodas depresija, kam var būt disforiska nokrāsa, bieži rodas pašnāvības domas un mēģinājumi. Alkoholiķis ir nepastāvīgs, neaprēķināms (nav zināms, kā viņš kuro reizi rīkosies līdzīgā situācijā). Samazinās intelektuālā darba produktivitāte. Pakāpeniski zūd atmiņa, garīgā aktivitāte, vēlāk arī spriešanas spējas, iestājas plānprātība. Alkoholiķis vairs neslēpj savu dzeršanu, bet naivi mēģina to attaisnot (piem., alkoholu lietojot tāpēc, lai ārstētos pret bezmiegu, lai aizmirstu nepatikšanas u.tml.). Sākas arī CNS organiskas pārmaiņas, smadzeņu atrofija. III jeb encefalopātijas stadijā (iestājas visbiežāk 31-40 g. vecumā) raksturīgas manāmas organiskas pārmaiņas galvas smadzenēs. Slimnieks vairs nepanes lielas alkohola devas, tāpēc pāriet uz vieglākiem dzērieniem (vīnu); vēlāk naudas trūkuma dēļ un ātrākas apreibināšanās nolūkā lieto lētākus līdzekļus (politūru, odekolonu u.c). Dzeršanas periodos parasti ir smagi atmiņas traucējumi. Alkohols vairs nerada labsajūtu, bet kļuvis par nepieciešamību, – ja tas nav lietots, var rasties somatiski traucējumi. Dzeršana tiek pārtraukta tikai tad, kad sākas smagas komplikācijas, kas apdraud slimnieka dzīvību. Ārēji var maldīgi likties, it kā alkoholiķis pārtrauktu dzeršanu ar lielu gribasspēku. Radies dziļš personības defekts. Alkoholiķi šajā stadijā pilnīgi zaudējuši agrākās personības īpatnības un kļuvuši cits citam līdzīgi – vai nu eksplozīvi, ļauni (niecīgākais iemesls uz iepriekšējas bezrūpības un vienaldzības fona rada naida un dusmu uzliesmojumus), vai arī gļēvi, apātiski, ar eiforisku vai nomāktu garastāvokli. Intelektuālās pārmaiņas novedušas pie dziļas plānprātības. Šajā stadijā bieži rodas alkohola psihozes, un pēc tam defekts arvien padziļinās. Alkoholisms attīstoties, rodas stabilas un progresējošas pārmaiņas visā organismā: bieži izveidojas hronisks gastrīts, aknu ciroze, hepatīts, čūlas slimība, miokardīts. Raksturīga priekšlaicīga novecošana – izkrīt zobi un mati, lūst nagi, rodas grumbas, āda zaudē elastību, kļūst pelēka.
amenoreja (amenorrhoea; gr. a nolieguma partikula, men mēnesis, rhoe tecēšana) – menstruāciju trūkums. Izšķir fizioloģisko a., kad menstruāciju trūkums nav saistīts ar saslimšanu, un patoloģisko a., kas rodas sakarā ar dažādām ginekoloģiskām vai vispārējām slimībām. F i z i o l o ģ i s k a j a i a. var būt šādi veidi: a. līdz dzimumbrieduma laikam; grūtniecības a., kas saistīta ar ovulācijas trūkumu; laktācijas a., kas novērojama apm. 50% sieviešu bērna zīdīšanas periodā; a. klimaksa periodā un pēc tā sakarā ar olnīcu darbības izbeigšanos. P a t o l o ģ i s k ā a. nav patstāvīga slimība, tā ir citas slimības blakuspazīme. Tās cēloņi var būt akūtas inf. slimības (tīfi, reimatisma uzliesmojums, sepse), hron. inf. slimības (tbc u. c.), asinsrites sistēmas un asins slimības (sirds vārstuļu defekti, anēmija), traucējumi iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbībā (cukurslimība, akromegālija), neiropsihiski traucējumi (bailes, psih. traumas, šizofrēnija, epilepsija). A. var attīstīties arī sakarā ar smagām organisma intoksikācijām (saindēšanās ar dzīvsudrabu, svinu, alkoholu, nikotīnu, narkotiskām vielām) vai alimentāriem traucējumiem (badošanās, kvalitatīvi nepilnvērtīgs, vienpusīgs uzturs ar nepietiekamu olbv., tauku, ogļhidrātu vai vit-u daudzumu). T. s. kara laika a-u rada smags, nepierasts darbs, neiropsihiski faktori, fiz. un garīga pārpūle, nepietiekams un nepilnvērtīgs uzturs. Šāda a., dzīves apstākļiem uzlabojoties, likvidējas bez speciālas ārstēšanas. A. bieži sastopama infantilisma (olnīcu un dzemdes attīstības atpalicība), kā arī dzimumorgānu attīstības traucējumu (iedzimts dzemdes trūkums) gadījumos, to var radīt smagu iekaisumu slimību izraisīti dzemdes gļotādas un olnīcu bojājumi, kā arī pārciests mākslīgais aborts (sevišķi, ja tas nav izdarīts slimnīcā). Patol. a. izveidojas arī pēc dzemdes gļotādas un olnīcu bojājumi, kā arī pārciests mākslīgais aborts (sevišķi, ja tas nav izdarīts slimnīcā). Patol. a. izveidojas arī pēc dzemdes vai olnīcu izoperēšanas, kā arī pēc olnīcu apstarošanas ar rentgenstariem. Šādos gadījumos izraisīt menstruācijas nav iespējams .
Sastopama arī t. s. neīstā a., kad menstruācijas gan notiek, bet sakarā ar jaunavības plēves vai maksts aizaugšanu asinis uzkrājas dzemdes dobumā un olvados. Menstruācijas laikā tad ir stipras sāpes vēdera lejasdaļā, var būt drudzis, vemšana.
Ā r s t ē atkarībā no cēloņa, tāpēc menstruācijas aizkavēšanās gadījumā jāapmeklē ginekologs, lai laikus uzsāktu atbilstošu ārstēšanu. Svarīgs ir organisma spēcināšana (pilnvērtīgs uzturs, fiz. kultūra u. c.)
amebiāze (amoebiasis; gr. amoibe maiņa), a m e b i ā l ā d i z e n t ē r i j a – invāzijas slimība, ko ierosina vienšūnas parazīts dizentērijas amēba (Entamoeba histolytica). Ar a. slimo gk. zemēs ar siltu klimatu. Cilv. zarnās amēba var eksistēt 3 dažādās formās: dobuma jeb sīkā forma (7-20μ diametrā), cistas (8-15 μ) un audu forma (20-40 μ). Amēbas cistu izplatīšanos sekmē mušas. Kopā ar netīru ūdeni, augļiem, dārzeņiem u. c. pārtikas produktiem, no netīrām rokām vai sadzīves priekšmetiem amēbas cistas nokļūst cilv. organismā. Gremošanas traktā cistas apvalks izšķīst, atbrīvojas 4 vienkodola amēbas, no kurām veidojas dobuma forma. No šīs formas amēbām rodas amēbas priekšcistu stadijas un cistas, kas kopā ar izkārnījumiem nonāk ārējā vidē, kur labvēlīgos apstākļos mēnešiem ilgi var saglabāt dzīvotspēju. Mainoties organisma fiziol. stāvoklim (pārkaršana, alkohola lietošana, asi, kairinoši ēdieni, inficēšanās ar bakteriālo dizentēriju u. c.), amēbas dobuma forma var palielināties un kļūt patogēna – izveidojas amēbas audu forma, kas ieurbjas zarnu gļotādā, barojas ar asinīm un izraisa slimības procesu. Tā sākumā taisnās zarnas sienās veidojas dažādas formas un lieluma pietūkumi un sīki abscesi, vēlāk plašas čūlas ar nelīdzenām malām. Gļotāda starp čūlām parasti bez patol. pārmaiņām. No čūlām amēbas dažkārt nokļūst asinsvados un limfvados, asinis un limfa tās var aiznest uz citiem orgāniem, visbiežāk aknām, kur veidojas abscesi. A-ei ir ilgstoša, recidivējoša gaita. Akūtai a. raksturīga asiņaina caureja 10-15 reizes diennaktī. Izkārnījumu izdalīšanās sāpīga, un tajos atrodama dizentērijas amēbas audu forma ar eritrocītiem, gļotas. Ja slimību neārstē, tā nereti beidzas ar slimnieka nāvi. Efektīvākais ā r s t ē š a n a s līdz. ir emetīns. Preparāta terapeitiskās devas ļoti tuvas toksiskajām, tāpēc ārstēšana izdarāma tikai ārsta uzraudzībā. Ja a-ei pievienojas bakteriālā dizentērija, lieto antibiotikas. P r o f i l a k s e tāda pati kā zarnu inf-ām, piem. dizentērijai, vēdertīfam.
amputācija (lat. amputatio nociršana) – ķir. operācija, kurā pilnīgi vai daļēji tiek nogriezta kāda ķermeņa daļa (roka, kāja) vai kāds orgāns (krūts dziedzeris, dzemde, taisnā zarna). Locekļa a. ir kropļojoša operācija, ko izdara tikai tad, ja loceklis vairs nav pilnīgi spējīgs dzīvot, un tā a. glābj pacientam dzīvību. Izdarot locekļa a., paredz protezēšanas iespējas, nodrošina amputācijas stumbra izturību pret meh. kairinājumiem; dažreiz pēc a. slimniekam attīstās maldīga sajūta par neeksistējošā locekļa vai tā daļas esamību, sāpes šajā loceklī (sk. fantoma sajūtas).
anafilakse slimīgi pastiprināta organisma jutība pret svešas vielas (biežāk olbaltumvielu) atkārtotu ievadīšanu organismā galvenokārt ārpus gremošanas trakta; viens no alerģijas veidiem. Vielas, kas rada anafilaksi, – anafilaktogēni – visbiežāk ir šķīstošie proteīni, piem., asins seruma olbaltumvielas. Anafilaktogēna pirmā (sagatavojošā) deva organismā ierosina specifisku antivielu rašanos un pastiprinātas jutības izveidošanos (sensibilizāciju). Pēc 7-12 dienām tā paša anafilaktogēna nākošās devas ietekmē no šūnām atbrīvojas bioloģiski aktīvas vielas, kas izraisa anafilaksi. Ja anafilaktogēnu ievada vēnā, rodas galvenokārt vispārēja anafilakse. Tā cilvēkam izpaužas asinsrites traucējumos (sākumā asinsspiediens paaugstinās, tad krītas, sirdsdarbība kļūst aritmiska), kam pievienojas elpošanas traucējumi, izspiežas acu āboli, neapzināti izdalās urīns un izkārnījumi.
Anafilaksi, kas iestājas sevišķi strauji un ir spilgti izteikta, sauc par anafilaktisko šoku. Parasti tik asā formā anafilakse neizpaužas. Ja anafilaktogēnu (serumu vai kādu svešu proteīnu) atkārtoti ievada ādā, injekcijas vieta pēc 2-3 minūtēm piepamst un kļūst sārta, izveidojas sacietējums, reizēm pat nekroze (Artī fenomens). Tā ir lokālā anafilakse. Aplūkotās anafilakses ainas sauc par aktīvo anafilaksi. Tai nostata pretī pasīvo anafilaksi, kas novērojama, piem., pārlejot sensibilizēta cilvēka asinis veselam vai injicējot sensibilizēta cilvēka asins serumu vesela cilvēka ādā. Mikroskopiski atrod kapilāru paplašinājumus, asins sastrēgumu un pastiprinātu asins plazmas izplūdumu audos. Praktiskajā medicīnā anafilaktiskās reakcijas novērojamas, ja atkārtoti ievada dziednieciskos serumus, kas iegūti no vienas un tās pašas sugas dzīvniekiem; pastiprinātās jutības stāvoklis saglabājas līdz 3 gadiem.
anamnēze (gr.anamnesis atcerēšanās) – slimnieka vai viņa tuvinieku stāstījums par slimības sākumu un attīstības gaitu. A. dod ārstam vajadzīgās ziņas slimības diagnozes noteikšanai. Izšķir vispārējo a. jeb slimnieka dzīves a. un slimības a. V i s p ā r ē j ā a-ē ietilpst atbildes uz jautājumiem par slimnieka vecāku un citu tuvu radinieku slimībām, paša slimnieka pārciestām slimībām, dzīves veidu, paradumiem, darba un sadzīves apstākļiem. S l i m ī b a s a. ir stāstījums par attiecīgo slimības gadījumu līdz slimnieka izmeklēšanas dienai.
aneirisma norobežots asinsvada vai sirds dobuma paplašinājums. Īstās aneirismas gadījumā izspiedumu veido visas sienas kārtas. Visbiežāk īstā aneirisma veidojas aortā. Pēc miokarda infarkta var izveidoties sirds aneirisma. Biežākie aortas aneirisma cēloņi ir sifiliss vai ateroskleroze, kas bojā tās sienas; paplašinājums cirkulāri var aptvert visu aortu (vārpstveida aneirisma) vai arī tikai vienu tās daļu (manšetveida aneirisma).
Aneirisma attīstās ļoti lēni, vairāku gadu laikā; sākumā slimību grūti konstatēt (to var tikai rentgenoloģiski), tomēr ar laiku paplašinājums sāk spiest uz apkārtējiem orgāniem. Neīstā aneirisma parasti rodas asinsvada traumas gadījumā, kad ap asinsizplūdumu izveidojas t.s. aneirisma maiss. Atslāņojošā aneirisma veidojas, atslāņojoties atsevišķām asinsvada sienas kārtām; starp tām izveidojas dobums, kas pildīts ar asins recekļiem. Arteriovenozās aneirismas gadījumā artērija savienojas ar vēnu. Ārstē pamatslimību (sifilisu, aterosklerozi), lieto līdzekļus, kas pazemina asinsspiedienu; dažreiz izdara operāciju – bojāto asinsvadu pārsien, protezē vai sašuj tā sienu.
anēmija mazasinība – stāvoklis, kad asinīs samazināts eritrocītu un hemoglobīna daudzums vai viens no tiem. LPSR pieaugušajiem par normu var uzskatīt 72-85 vienības (12-14 g uz 100 ml asiņu) hemoglobīna un 3,6-4,5 milj. eritrocītu vienā mm3 asiņu sievietēm un 78-100 vienības (13-16 g uz 100 ml asiņu) hemoglobīna un 3,7-5,2 milj. eritrocītu vienā mm3 asiņu vīriešiem. Anēmija parasti nav patstāvīga slimība; to izraisa kāda cita slimība vai kādas eritrocītu ražošanai nepieciešamas vielas trūkums. Visbiežāk anēmijas cēlonis ir vienreizējs liels vai atkārtoti mazāki asins zaudējumi (posthemorāģiskā anēmija); eritrocītu vai hemoglobīna ražošanai nepieciešamo vielu – dzelzs, Bб un B12 vitamīna, olbaltumvielu u.c. trūkums (deficīta anēmija); kaula smadzeņu bojājums (hipoplastiskā anēmija); saīsināts eritrocītu mūžs (hemolītiskā anēmija). Anēmijas pamatā var būt arī vairāki no minētajiem faktoriem. Visiem anēmijas veidiem ir daudz kopīgu pazīmju, kuru izpausmi nosaka anēmijas smaguma pakāpe. Slimniekam ir nespēks, nogurums, miegainība, nespēja ilgstoši koncentrēties, galvassāpes, sirdsklauves un aizdusa (sakarā ar fizisku piepūli). Raksturīgs ir bālums. Bez tam katrai anēmijas formai ir savas pazīmes. Tā, piem., hroniskai posthemorāģiskajai anēmijai un dzelzs deficīta anēmijai raksturīgs ādas sausums, jēlums mutes kaktiņos, sāpes mēles galā, smagākos gadījumos nagi kļūst trausli, ieliecas un tajos rodas šķērsrievas. Posthemorāģiskās anēmijas pamatā ir asins zaudējums sakarā ar ārēju traumu, čūlu, vēzi, iekšējām trūcēm, dzemdes asiņošanu. Ārstē, novēršot asiņošanu un pārlejot asinis. Hroniskās posthemorāģiskās anēmijas ārstēšanai lieto arī dzelzs preparātus. Dzelzs deficīta anēmijas cēloņi var būt asins zaudējums, gremošanas orgānu slimības, vienpusīgs, nepilnvērtīgs uzturs, īpaši bērnībā, paātrināta augšana, grūtniecība, bērna zīdīšana. Ārstē ar dzelzs preparātiem. Dažreiz pārlej asinis. Lietojams ar dzelzi bagāts uzturs (gaļa, aknas, pākšaugi, ogas). Ar B12 vitamīna deficīta anēmiju biežāk saslimst cilvēki, kas vecāki par 40 g. Slimības pamatā ir B12 vitamīna uzsūkšanās traucējumi, kas rodas kuņģa gļotādas atrofijas dēļ vai pēc kuņģa izoperēšanas, jo B12 vitamīna uzsūkšanās iespējama tikai tad, ja gremošanas traktā ir speciāla olbaltumviela, ko ražo kuņģa gļotādas epitēlijšūnas. Slimnieki kļūst bāli, iedzelteni, zaudē ēstgribu, viņiem ir caureja vai aizcietējums; t° bieži paaugstinās līdz 37,5-38°. Raksturīgi, ka eritrocītu daudzums samazinās lielākā mērā nekā hemoglobīna daudzums. Skarta arī nervu sistēma, visbiežāk muguras smadzenes. Slimniekam tirpst kājas un rokas, gaita nedroša, traucēta kustību koordinācija. Reizēm rodas urinēšanas traucējumi. Ārstēšanā lieto B12 vitamīna injekcijas. Hipoplastiskās anēmijas pamatā ir ķīmisku vielu (benzols, arsēns), toksisku vielmaiņas produktu (urēmijas gadījumā), medikamentu (smago metālu sāļi, sulfanilamīdi, dažas antibiotikas), kā arī jonizējošā starojuma kaitīgā iedarbība uz kaula smadzenēm. Hipoplastiskā anēmija var būt akūta vai hroniska. Samazinās ne tikai eritrocītu, bet arī leikocītu un trombocītu daudzums, tāpēc raksturīgs slimības simptoms ir dažāda veida un stipruma asiņošana un t° paaugstināšanās (ja pievienojas bakteriālā infekcija). Hipoplastiskā anēmija pieder pie smagākajiem anēmijas veidiem. Ārstē, pārlejot asinis, galvenokārt tieši no donora, un lietojot B grupas vitamīnus, C vitamīnu, virsnieru garozas hormonu preparātus, anaboliskos hormonus. Atsevišķos gadījumos pārstāda kaula smadzenes vai izoperē liesu. Hemolītiskās anēmijas gadījumā eritrocītu mūžs ir saīsināts – nevis 120 dienu, bet 60-15 dienu un mazāk. Hemolītiskā anēmija var būt akūta un hroniska. Pāragra eritrocītu sairšana daudzos gadījumos saistīta ar dažādiem iedzimtiem eritrocītu defektiem, ar saindēšanos vai ar kāda medikamenta nepanešanu. Galvenie hemolītiskās anēmijas simptomi ir mērena acu ābolu un ādas dzelte, liesas palielināšanās. Bieži vien stipri mainās eritrocītu lielums un forma. Ļoti straujas un intensīvas hemolīzes gadījumā urīns kļūst tumši brūns līdz ķiršu sarkans, jo ar urīnu izdalās brīvais hemoglobīns (hemoglobinūrija). Ārstē atkarībā no hemolītiskās anēmijas cēloņa un attīstības mehānisma. Tā, piem., dažu iedzimto hemolītisko anēmijas formu gadījumā ļoti efektīva ir liesas izoperēšana. Dažas iegūtās hemolītiskās anēmija formas, kuru cēlonis ir organismā radušās antivielas pret paša eritrocītiem, sekmīgi ārstē ar virsnieru garozas hormonu preparātiem. Nereti jāpārlej asinis. Tā kā anēmija parasti ir kādas citas slimības simptoms, visos gadījumos ir svarīgi noskaidrot pamatslimību un lietot vajadzīgo individuālo terapiju.
angīna vispārēja akūta infekcijas slimība, kuras raksturīgākā izpausme ir slimīgas pārmaiņas aukslēju mandelēs. Retāk angīna skar rīkles (aizdegunes) vai mēles mandeli. Ar angīnu visbiežāk slimo bērni un jaunieši. Angīnas ierosinātajs var būt strutas radoši mikrobi (streptokoki, stafilokoki), kā arī vīrusi (adenovīrusi, herpesvīrusi) un patogēnās sēnes. Slimību veicina dažādi kairinātāji (termiskie, ķīmiskie, mehāniskie) un organisma pretestības pavājināšanās. Infekcijas organismā var iekļūt no apkārtējās vides, galvenokārt tuvu kontaktu ceļā, cilvēkam nonākot saskarē ar slimnieku, kā arī ar slimnieka lietotiem priekšmetiem; retāk ar inficētu barību – piena un gaļas produktiem. Angīna var rasties arī sakarā ar mutes un rīkles dobumā vai mandeļu padziļinājumos (lakūnās) esošo mikroorganismu virulences palielināšanos un organisma pretestības samazināšanos nelabvēlīgu ārējo faktoru ietekmē (parasti lokāla vai vispārēja saaukstēšanās). Pēc slimības smaguma un mandeļu pārmaiņu rakstura nosacīti izšķir 3 klīniskās angīnas formas: katarālo, lakunāro un folikulāro. Nereti viena forma pāriet otrā.
Katarālā angīna – mandeļu virspusējs iekaisums. Jūtamas mērenas sāpes kaklā (tās pastiprinās rīšanas laikā), vispārējs vājums, sāpes locītavās, galvassāpes; t° parasti paaugstināta nedaudz, tikai maziem bērniem tā var būt augsta. Slimība var sākties ar vemšanu. Mandeles apsārtušas un pietūkušas, klātas gļotām. Slimība ilgst 3-4 dienas.
Lakunārā angīna – iekaisuma parādības lokalizējas galvenokārt mandeļu padziļinājumos (lakūnās). Lakunārā angīna ir smagāka par katarālo, simptomi stiprāk izteikti. Dažreiz sāpes izstaro uz ausi; t° paaugstinās līdz 38° un vairāk, bērniem – līdz 40°. Aukslēju mandeles sārtas, pietūkušas, uz tām saskatāmi aplikumi – dzeltenīgi bālas plēvītes, kas reizēm saplūst, bet nekad nepārsniedz mandeļu robežas. Kakla limfmezgli palielināti un sāpīgi. Slimība ilgst 6-7 dienas. Folikulārā angīna – iekaisums skar mandeļu audus dziļumā. Parasti sākas strauji ar t° paaugstināšanos līdz 40° un drebuļiem. Sāpes kaklā, galvassāpes, lauzošas sāpes locītavās un mugurā, slikta pašsajūta, pastiprināta siekalu atdalīšanās. Žāvas gļotāda stipri sārta, mandeles pietūkušas, uz tām daudz dzeltenīgi bālu, paceltu, sīku strutu pūslīšu, kas spīd cauri plānajai mandeļu gļotādai. Asins analīzē konstatē palielinātu leikocītu daudzumu, paātrinās eritrocītu grimšana. Neatkarīgi no angīnas smaguma dažreiz pievienojas komplikācijas – locītavu reimatisms, sirds, nieru iekaisums u.c. Angīna var būt ne tikai patstāvīga slimība, bet arī viens no simptomiem dažām vispārējām infekcijas slimībām (skarlatīna, difterija) vai asins slimībām (leikoze). Tāpēc, parādoties pirmajām angīnas pazīmēm, nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Ārstēšana. Gultas režīms; nekairinošs, vitamīniem bagāts uzturs. Pēc ārsta norādījumiem lieto acetilsalicilskābes preparātus (aspirīnu u.c), sulfanilamīdus, antibiotikas. Kaklu skalo ar siltiem, dezinficējošiem šķīdumiem – borskābes (1 tējk. uz glāzi ūdens), ūdeņraža pārskābes (1 ēd. k. 3% šķīduma uz glāzi ūdens), kumelīšu vai salviju tēju u.c. Bērniem, kuri neprot skalot kaklu, dod dzert siltu kumelīšu tēju, kam pievienota citrona sula. Kakla ārpusē liek sildošu kompresi. Jāseko sirds, nieru un zarnu darbībai. Ar angīnu bieži slimojošas personas dispanserizē. Profilakse. Pasākumi, kas spēcina organismu, padara to neuzņēmīgāku pret dažāda veida nelabvēlīgiem faktoriem; pareizs darba un atpūtas režīms; norūdīšanās. Laikus jāārstē bojāti zobi, kā arī slimības, kas apgrūtina elpošanu caur degunu vai rada strutu krāšanos rīklē (adenoīdi, polipi, hronisks tonsilīts). Jāizvairās no kontakta ar angīnas slimniekiem (tiem jālieto individuāli trauki un kopšanas priekšmeti).
ankiloze pastāvīgs locītavas nekustīgums, ko rada kaulu galu saaugums. Ja saaugumu veido kaulaudi, locītava kļūst pilnīgi nekustīga, ja saistaudi vai skrimšļaudi (fibrozā ankiloze), – dažreiz nelielas kustības iespējamas. Ankiloze rodas, ja iekaisuma, traumas vai deģeneratīvu procesu rezultātā bojāti audi, kas veido locītavu vai atrodas tās tuvumā (piem., locītavu virsmu lūzumi, it īpaši vaļējas traumas, strutaini locītavu iekaisumi, osteomielīts, locītavu tuberkoloze, reimatiskas arī deģeneratīvas locītavu slimības – artrozes). Locītavu kustīgumu negatīvi ietekmē arī locekļa ilgstoša imobilizācija. Ja ankiloze izveidojas loceklim funkcionāli izdevīgā stāvoklī, tā var traucēt samērā maz. Augšdelmam tāds stāvoklis ir atvirzījums uz sāniem par 80° pleca locītavā, apakšdelmam – saliekums elkoņa locītavā 100-120° leņķī, plaukstai – atliekums apmēram par 25°. Kājai izdevīgākais ir gandrīz pilnīgs iztaisnojums: augšstilbam – saliekums un atvirzījums uz sāniem apmēram par 10-20° gūžas locītavā, apakšstilbam – iztaisnota ceļa locītava, pēdai – apmēram 100° leņķis starp pēdu un apakšstilbu (atkarībā no velvju un papēža lieluma), rokas pirkstiem – neliels saliekums. Ārstēšana. Ja ankiloze veidojas lēni (slimības procesā), jau laikus jāgādā, lai saglabātos funkcionāli izdevīgs locekļa stāvoklis. Šai nolūkā lieto šinas. Slimniekiem, kam veidojas mugurkaula un gūžas locītavu ankiloze, jāguļ uz līdzena, cieta matrača. Ja nekustīgums radies funkcionāli neizdevīgā stāvoklī, kustību traucējumi ir lieli. Tos novērš, izdarot koriģējošas operācijas. Ja nekustīgas kļuvušas vairākas locītavas (it īpaši blakus esošās), locītavas kustīguma atjaunošanos panāk, izveidojot jaunu locītavu (izdarot artroplastiku). Šāda mākslīgi radīta locītava ir mazāk izturīga un tās kustīgums ir ierobežots. Dažkārt locītavas slimības vai bojājuma gadījumā ārsts ankilozi rada, piem., lai stabilizētu paralizētu locekli vai lai likvidētu locītavā sāpīgas, bet apjoma ziņā nenozīmīgas kustības, vai arī tad, ja smagas tuberkolozes vai strutojoša iekaisuma dēļ locītavu veidojošie audi jāizgriež (jāizdara rezekcija). Šādu operāciju, kas rada ankilozi, sauc par artrodēzi.
anosmija ožas zudums. Rodas, ja dažādu slimību (iesnu, polipu, audzēju) radīti mehāniski nosprostojumi neļauj ieelpotajam gaisam ieplūst deguna dobuma ožas daļā. Anosmija var būt arī dažu slimību gadījumā, kad bojāta kāda ožas analizatora daļa. Ārstē pamatslimību.
antivielas, i m ū n g l o b u l ī n i (Ig) – asins seruma olbv. (globulīni), kuru sintēzi ierosina kāds inf. slimību ieros. mikroorganisms, vakcīna vai cits antigēns un kuras ar šo antigēnu specifiski reaģē. Tā, piem., difterijas toksīns ierosina tikai tādu a. (antitoksīnu) rašanos, kuras saistās vienīgi ar difterijas toksīnu. Dažreiz a. sastopamas arī nekad neslimojušu un nevakcinētu cilv. asins serumā; to izcelsme nav pilnīgi noskaidrota, organisma aizsargreakcijās tās piedalās. Apm. 85% kopējā a. daudzuma ir gamma globulīni, neliela daļa – beta globulīni. Pēc fizikāli ķīm. un antigēnām īpašībām (sugai svešā organismā izraisa pret sevi vērstu a. rašanos) izšķir 5 a. frakcijas – IgM, IgG, IgA, IgE un IgD. Jau pirmajā ned. pēc organisma saskares ar kādu inf. slimības ieros. vai citu antigēnu asins serumā var konstatēt IgM – agrīnās jeb smagās a. To daudzumam mazinoties, pieaug IgG – vēlīnās a. IgA tipa a. cirkulē ne tikai asinīs un audu šķidrumā, bet izdalās arī uz gļotādu virsmām. Tā kā IgA daudzums palielinās elpošanas ceļu un zarnu inf. slimību gadījumos, pastāv uzskats, ka IgA aizsargā gļotādas. IgE konstatējams asinīs idiosinkrāzijas, anafilakses u. c. alerģiskos stāvokļos (astmas slimnieku krēpās, deguna izdalījumos u. c.). IgD nozīme nav noskaidrota.
Galvenā a. īpatnība ir to spēja specifiski reaģēt ar atbilstošu antigēnu. Nelieli a. molekulas virsmas rajoni jeb reaktīvie centri saistās ar slimības ieros. vai citu antigēnu, izveidojot antigēna un a. kompleksu, kas stimulē retikulāri endoteliālo sistēmu un paātrina antigēna izdalīšanos no organisma. Šādi kompleksi in vitro izpārslo (noris aglutinācija, precipitācija) vai šķīst (noris līze, ja ir optimāls daudzums komplementa). Šīs parādības plaši izmanto inf. slimību diagnostikā. A. līmeņa paaugstināšanu organismā, ievadot imūnserumu, lieto reti – gk. difterijas, stingumkrampju, botulisma un anaerobās inf. gadījumā.
antroponozes infekcijas slimības, ar kurām slimo tikai cilvēki. Infekcijas avots ir slims cilvēks vai praktiski vesels cilvēks – baktēriju vai vīrusu nēsātājs. Slimību ierosinātāji evolūcijas gaitā piemērojušies eksistencei cilvēka organismā, kas kļuvis par ierosinātāja bioloģisko saimnieku (dabisko vidi). Antroponozes izplatību ietekmē sociālie un dabas faktori. Pie antroponozes pieder apmēram 2/3 no visām infekciju slimībām, piem., adenovīrusālās slimības, atguļas tīfs, bakas, difterija, dizentērija, epidēmiskais parotīts, gonoreja, gripa, holera, izsitumu tīfs, malārija, masalas, masaliņas, paratīfi, poliomielīts, roze, sifiliss, skarlatīna, trahoma, vēdertīfs, vējbakas, vīrushepatīts.
antropozoonozes zooantroponozes – infekciju slimības, ar kurām slimo cilvēki un dzīvnieki. Galvenais infekcijas avots ir dzīvnieki, un tikai atsevišķām slimībām izņēmuma gadījumā par infekcijas avotu var kļūt arī cilvēks. Evolūcijas ceļā atsevišķi slimību ierosinātāji piemērojušies parazitēšanai noteiktas sugas dzīvnieku organismā, kuri kļuvuši par ierosinātāja galveno bioloģisko saimnieku un nodrošina ne tikai ierosinātāja eksistenci un vairošanos, bet arī tā izdalīšanos apkārtējā vidē un cirkulāciju dabā. Pie antropozoonozes pieder, piem., bruceloze, ērču encefalīts, leptospirozes, liesas sērga, trakumsērga, tularēmija.
anūrija urīna neizdalīšanās; akūtas nieru mazspējas galvenā pazīme. Izšķir sekretorisko anūriju un ekskretorisko anūriju. Sekretoriskās anūrijas gadījumā urīns nierēs neveidojas. Tās cēloņi ir smagi nieres asinsrites traucējumi, patoloģisks process nieres audos, saindēšanās, smagas traumas, kad asinsspiediens krasi pazeminās. Ekskretoriskās anūrijas gadījumā nierēs urīns veidojas, bet nenonāk urīnpūslī urīnvadu mehānisma nosprostojuma dēļ. Anūrijas gadījumā organismā uzkrājas vielmaiņas procesā radušies kaitīgi slāpekļa savienojumi, tiek traucēta ūdens un minerālvielu maiņa un iestājas urēmija. Anūrijas formu (sekretoriska vai ekskretoriska) nosaka, izdarot urīnvadu katetrizāciju. Ārstē pamatslimību. Ārstēšanu uzsāk konservatīvi; ja tā nedod panākumus, izdara hemodialīzi, peritoneālo dialīzi u.c. paņēmienus. Profilakse. Laikus jāārstē nieru slimības.
apakšžokļa locītavu iekaisums var būt reimatisma, poliartrīta, strutojošas infekcijas, retāk specifiskas infekcijas, traumas gadījumā. Akūto apakšžokļa locītavas iekaisumu parasti rada trauma vai apkārtējo audu infekcija – flegmonas, vidusauss iekaisums vai pieauss siekalu dziedzera iekaisums. Locītavā asas sāpes, kas izstaro uz ausi, mutes atvēršana apgrūtināta un sāpīga, t° paaugstināta. Novājinātiem bērniem akūtais apakšžokļa locītavas iekaisums var radīt ankilozi un sejas deformāciju. Hroniskajam apakšžokļa locītavas iekaisumam raksturīgas ilgstošas sāpes locītavā un pieauss apvidū, reibonis, galvassāpes, apgrūtināta mutes atvēršana, knakšķēšana u.c. trokšņi. Cēlonis – distrofiskas pārmaiņas locītavas skrimšļos (artroze), kuras radījis reimatisms vai poliartrīts, kā arī ilgstoša pārslodze (vairāku dzerokļu trūkums, nepareizs sakodiens, sliktas zobu protēzes). Ārstē ar medikamentiem, fizioterapiju, apakšžokļa kustības ierobežo (izgatavo jaunas zobu protēzes), lai atjaunotu pareizu sakodienu. Ja apakšžokļa locītavas iekaisumu izraisījis reimatisms vai poliartrīts, ārstē pamatslimību. Profilakse. Laikus ārstēt infekcijas perēkļus (mandeles, zobus), protezēt zobus, bērniem ārstēt sakodiena anomālijas.
apdegums audu bojājums, kas rodas, iedarbojoties augstai t° (termiskais apdegums), ķīmiskām vielām (ķīmiskais apdegums), starojumam (starojuma apdegums). Visbiežākie ir termiskie apdegumi, ko izraisa liesma, karsts ūdens, gaiss, nokaitēts metāls, tvaiks u.c. Ķīmiskie apdegumi rodas, iedarbojoties skābēm, sārmiem, dažādiem kodīgiem sāļiem, dažām indīgām kaujas vielām. Starojuma apdegumu izraisa ilgstošs, intensīvs saules starojums, ultravioletais, kā arī jonizējošais starojums. Pēc apdegums dziļuma izšķir 4 pakāpes. I pakāpes apdegums – ādas apsārtums: ādas kapilāri paplašinās, un audos izplūst plazma – āda kļūst sārta un pietūkst. Šīs parādības izzūd pēc 2-4 dienām un beidzas ar pigmentāciju un ādas lobīšanos. II pakāpes apdegums – pūšļu veidošanās: plazma atslāņo ādas raga kārtu, un rodas pūšļi. Dažu dienu laikā tie vai nu uzsūcas, vai plīst, reizēm sastruto. Pēc pūšļa pārplīšanas paliek jēlums, kas (ja nesākas strutošana) sadzīst 1-2 nedēļās. Kādu laiku ādā paliek pigmentācijas traucējumi, kas 6-12 mēnešos izzūd. III pakāpes apdegums – brūču veidošanās: sākumā var būt līdzīgs II pakāpes apdegumam. 3.-5. dienā pēc apdeguma kļūst redzams, vai iespējama ādas pašatjaunošanās (A grupa) vai bojā gājuši visi tās elementi (B grupa). A grupas gadījumā parasti nav nepieciešama ādas pārstādīšana (pēc В grupas apdeguma – jāpārstāda). Izņēmums ir nelielas apdeguma brūces, kurām ādas epitēlijs pāraug pāri no brūces malām. Pēc šo apdegumu pilnīgas sadzīšanas paliek rētas. Kādu laiku ir pigmentācijas traucējumi – jaunā āda vietām tumšāka, citur zaudējusi pigmentu un ir bāla.
IV pakāpes apdegums – audu pārogļošanās: bojātā āda sākumā bieži vien nespodri bālganpelēka, līdzīga pergamentam, un tikai vēlāk kļūst brūna vai pat melna. Audi cieti, no ievainojuma neasiņo. Ja apdegums ir visapkārt loceklim (cirkulārs), elastību zaudējušie audi var sažņaugt locekli, traucēt tajā asinsriti un radīt nekrozi. Pirmajās stundās pēc apdeguma sāpju kairinājuma, kā arī plazmas zaudējuma dēļ rodas vispārējas pārmaiņas organismā – paātrināts pulss, slāpes, nemiers. Vēlāk, kad sāk uzsūkties bojā gājušie audi un brūce sastruto, zūd ēstgriba, paaugstinās ķermeņa t°, rodas nespēks, novājēšana. Traucēta aknu, nieru, sirds un asinsvadu, kā arī gremošanas orgānu darbība.
Traumas smagumu nosaka apdeguma dziļums, plašums un zināmā mērā arī lokalizācija. Apdeguma virsmu var izmērīt ar plaukstu (tā sedz apmēram 1 -1,2% ķermeņa virsmas). II pakāpes un smagāki apdegumi, kas aizņem vairāk nekā 20% ķermeņa virsmas, parasti izraisa arī saindēšanos. Dažādas vielas ar vienu un to pašu t° audus ietekmē dažādi, piem., āda labi panes 70-80° parafīna aplikācijas, bet, ja uz ādas nokļūst tikpat karsts ūdens vai tā tvaiki, rodas apdegums; līdz 150-180° sakarsēts sauss gaiss nav bīstams, bet jebkurš metāla priekšmets šajā t° rada apdegumu. Svarīga ir karstumu pārnesošā aģenta ietekme uz ādas raga kārtu, kas pati ir slikts siltuma vadītājs un pasargā no apdeguma. Pārmaiņas apdeguma vietā izraisa gan termiskā aģenta koagulējošā iedarbība uz olbaltumvielām, gan vēlāk radusies tūska un audu barošanās traucējumi.
Termiska apdeguma gadījumā, sniedzot pirmo palīdzību, apdegusi ķermeņa daļa ātri un pietiekami ilgi jāatvēsina, uzliekot auksta ūdens kompreses vai iemērcot tīrā, aukstā (vislabāk tekošā) ūdenī. Tas ne tikai mazina sāpes, bet arī ierobežo audu tūsku, kas pati par sevi var radīt audu barošanās traucējumus. Mājas apstākļos lieto kālija permanganāta šķīdumu un kaļķu linimentu. Apdeguma ārstēšanā lieto emulsijas vai ziedes, piem., sintomicīna emulsiju, sterilu vazelīna eļļu ar penicilīnu, oksikorta ziedi. Svarīgi šos līdzekļus laiku pa laikam mainīt. Plašāku apdegumu virsmu ārstēšanā ērti un efektīvi ir pretmikrobu līdzekļu aerosoli, īpaši putu aerosoli, jo putas ļauj brīvi piekļūt gaisam un labi ietekmē brūcēm pāri augošās ādas epitēlija šūnas. Kontraktūru novēršanai izmanto ārstniecisko fizkultūru. Lai uzlabotu organisma vispārējo stāvokli, liela nozīme uzturam. Slimnieki jāēdina biežāk – 5-6 reizes dienā. Uzturam jābūt ar pietiekamu enerģētisko vērtību, jāsatur viegli sagremojamas olbaltumvielas (olas, putnu, jaunlopu gaļa).
Ķīmisko apdegumu gadījumā, sniedzot pirmo palīdzību, jācenšas noskalot cietušo ķermeņa apvidu ar ūdeni. Ja apdegumu izraisījusi skābe, jāuzliek 1-5% dzeramās sodas šķīdumā (1 tējk. uz glāzi ūdens) samērcēts apliekamais, ja sārmaina viela, – 1% etiķskābē (1-2 tējk. uz glāzi ūdens) vai citronskābē samitrināta drāna. Degošu fosforu apdzēš ar 5% vara sulfāta (vitriola) šķīdumu. Saules staru un ultravioletā starojuma radītie apdegumi parasti ir viegli, bet dažreiz var būt arī II pakāpes. Tos ārstē tāpat kā pārējos apdegumus. Ja apdegums ir plašs, lai mazinātu vispārējās parādības – uzbudinājumu, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību, niezi, dažkārt lieto prethistamīna līdzekļus (dimedrolu, suprastīnu u.c). Jonizējošā starojuma radītie apdegumi stipri atšķiras no pārējiem. Pārmaiņas audos rodas vēlāk; brūces ļoti slikti dzīst, bieži izveidojas nedzīstošas čūlas.
apendicīts (appendicitis; lat. appendix piedēklis) – aklās zarnas tārpveida piedēkļa iekaisums. Izplatīts dažāda vecuma cilvēkiem, gk. 20-40 g. vecumā. Cēlonis nav pilnīgi noskaidrots. Ieros. ir strutas radošie mikrobi (stafilokoki un streptokoki), zarnu nūjiņas un anaerobie mikrobi, kas mīt uz zarnu gļotādas (gk. aklās zarnas) arī veseliem cilv. Nereti a. sākas vai paasinās pēc tam, kad gremošanas trakts noslogots ar dzīvnieku olbv. (gaļa, zivis).
A k ū t s a. parasti sākas ar asām sāpēm labajā, apakšējā vēdera daļā, bet sākumā var būt arī sāpes ap nabu, virs tās vai arī pa visu vēderu. Pēc dažām stundām sāpes lokalizējas labajā, apakšējā vēdera daļā. Raksturīgi, ka sāpes dažu st. laikā kļūst stiprākas un paasinās, cilvēkam izdarot kustības vai klepojot. Dažreiz ir slikta dūša un vemšana, parasti saslimšanas pirmajās st.; t⁰ parasti paaugstināta (37,5-38,5⁰), bet atsevišķos gadījumos var būt arī normāla. Rodas aizcietējums, un gāzes tiek aizturētas, tomēr dažreiz var būt arī caureja (sevišķi vasarā).
Bērniem un veciem cilv. akūts a. var norisināties arī citādi. Bērniem t⁰ var būt augstāka, bet sāpes vēderā mazākas, veciem cilv. ļoti smags a. var būt bez paaugstinātas t⁰ un ar nelielām sāpēm.
Ja akūta a. operācija kādu apstākļu dēļ atlikta un iekaisums mazinājies, tas pēc kāda laika var atkal atkārtoties – rodas t. s. h r o n i s k a i s a., turklāt lēkmju starplaikā sāpes var pilnīgi izzust vai arī ir pastāvīgas nelielas sāpes labajā, apakšējā vēdera daļā, slikta dūša, dažreiz aizcietējums. Atkārtotas a. lēkmes parasti noris smagāk un biežāk rada komplikācijas. Dažreiz var būt arī sākotnēji hron. a., kam raksturīgas pastāvīgas sāpes aklās zarnas apvidū un dažādi gremošanas traucējumi (slikta dūša, aizcietējums).
Ā r s t ē š a n a. Ja sākušās sāpes vēderā, nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Ja ir aizdomas uz a., ļoti bīstami lietot caurejas līdzekļus, nepieciešamības gadījumā var izdarīt klizmu. Nedrīkst likt termoforu uz vēdera un lietot pretsāpju līdzekļus, jo siltums paātrina iekaisuma procesa attīstību, bet pretsāpju līdzekļi traucē slimības noteikšanu. A. ārstē ķirurģiski, parasti pēc operācijas slimnieks ātri un pilnīgi izveseļojas. Ja operāciju izdara novēloti (t. i., ne pirmajās 24 st.), var rasties dažādas bīstamas komplikācijas – vēderplēves iekaisums (peritonīts), iegurņa abscess, zarnu aizsprostojums. Tāpēc visiem a. slimniekiem jāatrodas ķirurga uzraudzībā.
P r o f i l a k s e. Uzturā kopā ar dzīvnieku olbv. (gaļu, zivīm) pietiekamā daudzumā jābūt arī vieglāk gremojamo piena produktu olbv., kā arī dārzeņiem, augļiem; nedrīkst pārslogot zarnas ar lielu uztura daudzumu. Jāgādā, lai regulāri izietu vēders.
apjukums (psihiatrijā) – psih. Stāvoklis, kurā zudis pareizs priekšstats par savu personību, laiku un telpu; izpaužas neizpratnes sajūtā (sk. arī depersonalizācija; derealizācija). A. rodas reizē ar akūtiem murgiem, kad sākas apziņas traucējumi. Sakarā ar psihopatoloģiskiem pārdzīvojumiem zūd spēja orientēties jaunajā, neparastajā situācijā un piemēroties apkārtnei. Cilv. kļūst nevarīgs, sejā neizpratnes izteiksme, skatiens klīstošs, meklējošs, atbildes nepārliecinošas, ar jautājošu intonāciju, bez īstas secības, reizēm nesakarīgas. Rodas liels uzmanības nenoturīgums – uzmanību saista viss, kas nonāk slimnieka redzes laukā, bet uzmanība ne pie kā ilgstoši nekavējas, tāpēc domāšana (sintēzes spējas) apgrūtina. A. laikā slimnieks atkārtoti jautā, kas ar viņu notiek, mēģina piemēroties situācijai, lūdz palīdzību.
aptaukošanās (adipositas, obesitas) – pārmērīga taukaudu nogulsnēšanās organismā, it īpaši zemādā un ap iekšējiem orgāniem. Vīriešiem taukaudi vairāk nogulsnējas ķermeņa augšdaļā un uz vēdera, sievietēm – uz vēdera un gūžām. A. pamatā ir tauku sintēzes un uzkrāšanās procesu pārsvars pār to noārdīšanās procesiem. Ar uzturu uzņemamo kaloriju daudzumu regulē CNS starpsmadzeņu daļa, kur atrodas ēstgribas centrs un sāta centrs. Gandrīz katrs cilv. ekonomiski attīstītajās zemēs uzņem nedaudz vairāk kaloriju, nekā nepieciešams. Tomēr veselam cilv. vielmaiņa regulējas tā, lai liekās kalorijas tiktu patērētas. Ja organisms nespēj vielmaiņu intensificēt, rodas a. Nereti a. saistīta ar iedzimtību. A. cēlonis var būt arī CNS bojājums, iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimības, vielmaiņas traucējumi, sistemātiska pārēšanās, mazkustīgs dzīves veids. A. var parādīties jebkurā vecumā, arī bērnam vai pusaudzim. A-os zināmā mērā sekmē plaša mehanizācijas ieviešana ražošanā un sadzīvē, kā arī labāks uzturs. Tauku nogulsnējumus organismā vairo gk. ogļhidrāti, it īpaši saldumi, miltu produkti un kartupeļi. A-os sekmē arī pārāk silts apģērbs un siltas telpas.
A. traucē sirdsdarbību, asinsriti, elpošanu un ķermeņa kustības; taukaudu infiltrācija deģenerē sirds muskulatūru un aknas, kā arī citus iekšējos orgānus. Aptaukojušies cilv. jūtas nespēcīgi, viņiem ir aizdusa, var būt kāju tūska, izsutumi ādas krokās, izsitumi. Šie cilv. biežāk sirgst ar paaugstinātu asinsspiedienu un cukurslimību, viņiem agrāk attīstās ateroskleroze. Aptaukojušies cilv. biežāk un agrāk saslimst ar miokarda infarktu un insultu, ir neizturīgāki pret inf-ām, mūža garums viņiem 5-10 g. īsāks nekā pārējiem. Izšķir vairākas a. pakāpes: I pakāpe – ķermeņa svars ir līdz 29% lielāks par normālo, II pakāpe – svars pārsniedz normālo par 30-49%, III pakāpe – svars pārsniedz normālo par 50-99%, IV pakāpe – svars pārsniedz normālo par 100% un vairāk.
Ā r s t ē š a n a un p r o f i l a k s e. Diendienā ievērojami šādi galv. ieteikumi: muskuļu darbs, uzturs ar mazu kaloriju daudzumu, iespējami viegls apģērbs, plāns apsegs, vēsa ūdens procedūras (viss, kas sekmē enerģijas patēriņu siltuma ražošanai). Uzturā lietojami dārzeņi – kāposti, burkāni, bietes, kāļi, gurķi, tomāti, salāti, kā arī augļi un ogas. Ieteicami arī piena produkti, vislabāk vājpiena biezpiens, kefīrs, rūgušpiens un siers. No olbv. produktiem var ēst liesu gaļu, saldūdens zivis, kādu olu, sēnes, zirņus un pupas. Pareizu diētu a. gadījumā palīdz izvēlēties ārsts (sk. arī ārstnieciskais uzturs). Svarīga nozīme ir ārstn. fiz. kultūrai. Pretapetītes līdzekļi lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem. Ja a. saistīta ar kādu slimību, jāārstē pamatslimība. A. profilakse sākama jau bērnībā (pareizs uzturs, fiz. aktivitāte utt.).
apziņas traucējumi patoloģisks stāvoklis, kurā reālās pasaules atspoguļojums iegūst izkropļotu raksturu. Apziņas traucējumiem raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes: 1) atrautība no ārpasaules (samazinās apkārtējās pasaules ietekme uz slimnieku, saslimušais arvien vairāk noslēdzas sevī, turklāt iekšējā pasaule var būt gan bagāta ar patoloģiskiem fantāzijas radītiem tēliem, gan arī tukša, bez psihopatoloģiskiem pārdzīvojumiem; ārējās pasaules atspoguļojums kļūst blāvs, fragmentārs, izkropļots); 2) dezorientācija (sākumā laikā, telpā, tad savā personā; skatīt apjukums, depersonalizācija); 3) domāšana kļūst saraustīta, zūd spēja aptvert situāciju kopumā, spriedumi kļūst nepamatoti, pavirši, runa nesakarīga; 4) atmiņas par aptumšotās apziņas periodu fragmentāras vai to nemaz nav (pēc aptumšotās apziņas stāvokļa izbeigšanās saslimušais šo periodu vai nu pilnīgi neatceras, vai atceras tikai daļēji). Apziņas traucējumi var būt dažāda ilguma un dziļuma. Tie rodas sakarā ar epilepsijas lēkmēm, smadzeņu traumām, audzējiem, smagiem psihiskiem pārdzīvojumiem u.c. patoloģiskiem stāvokļiem. Izšķir vairākus aptumšotas apziņas sindromus: koma (bezsamaņa) – dziļākais aptumšotas apziņas stāvoklis, apdullums, delīrijs, amence, apziņas krēsla, oneiroīds. Apdullums – aptumšotas apziņas stāvoklis, kam raksturīga stipri pavājināta ierosinātnība. Kairinājumi, kas veselam cilvēkam izraisa atbildes reakciju, apdulluma laikā nav pietiekami spēcīgi, un atbildes reakcija nerodas. Lai saslimušais reaģētu, nepieciešama, piem., spilgtāka gaisma nekā parasti, slimniekam jāpieskaras, viņš jāsapurina. Atbildes iegūstamas tikai uz vienkāršiem, īsiem, elementāri formulētiem jautājumiem. Murgu un halucināciju nav. Apdullums rodas pēc epilepsijas lēkmēm, traumām, intoksikācijām. Tas var pāriet komā. Delīrijs – akūts aptumšotas apziņas stāvoklis, kam raksturīgas spilgtas ilūzijas un redzes halucinācijas, murgi (vajāšanas u.c), dezorientācija laikā un telpā. Delīrijs rodas sakarā ar intoksikāciju – alkoholismu, infekcijas slimībām (skatīt alkohola psihozes,- infekcijas psihozes; intoksikācijas psihozes), pēc galvas smadzeņu traumām, insulta, kā arī aterosklerozes un hipertoniskās slimības gadījumā. Tas parasti sākas vakara krēslā un pastiprinās naktī. Sākumā saslimušais apzinās savu stāvokli, bet vēlāk slimības apziņa zūd un visus psihopatoloģiskos pārdzīvojumus viņš uztver kā realitāti. Garastāvoklis atbilst redzētā saturam. Saslimušais ir aktīvs, uzbudināts, satraukts un rīkojas atbilstoši redzes maldiem (aizstāvas, cīnās pret šķietamiem uzbrucējiem, pat gatavs izdarīt pašnāvību). Delīrija intensitāte ir mainīga, raksturīga īslaicīga, epizodiska apziņas noskaidrošanās. Delīrijs var turpināties vairākas dienas vai pat nedēļas. Pirms izbeigšanās tas mitējas dienā, bet naktī var atjaunoties. Slimībai progresējot, rodas dziļākas delīrija stadijas: profesionālais delīrijs (halucināciju tematika saistīta ar slimnieka profesiju), murminošais delīrijs (slimnieks nemierīgs, runa neskaidra, aprobežojas ar klusu, nesakarīgu murmināšanu). Smagu delīriju slimnieks neatceras, bet vieglākos gadījumos par patoloģiskiem pārdzīvojumiem var fragmentāri vai arī pat sīki pastāstīt. Amence – aptumšotas apziņas stāvoklis, kam raksturīgs apjukums un nesakarīga domāšana. Slimnieks ir bezpalīdzīgs, skatiens klīstošs, apkārtējie notikumi nesaista uzmanību, runa nesakarīga, vārdus izrunā vienmuļi, bez izteiksmes. Naktī amence var pāriet delīrijā. Rodas sakarā ar smagām organiskām CNS slimībām, intoksikāciju, sepsi. Apziņas krēsla – akūts aptumšotas apziņas stāvoklis, ilgst no dažām minūtēm līdz 1-2 stundām. Sākas un beidzas pēkšņi, visbiežāk ar dziļu miegu. Apziņas krēslas stāvoklī slimniekam pilnīgi zūd kontakts ar ārpasauli, un nekāda ārējā iedarbība šo stāvokli nevar pārtraukt. Tajā pašā laikā saslimušais spēj pareizi veikt automatizētas darbības, kustēties, pārvietoties. Slimnieks pārdzīvo murgus un halucinācijas, reizē ir arī sasprindzinājums, nemiers, trauksme, niknums (afekta stāvoklis). Slimnieka rīcība var kļūt sabiedriski bīstama. Pēc apziņas krēslas izbeigšanās slimnieks neko no pārdzīvotā neatceras. Īpašs apziņas krēslas veids ir ambulatoriskais automātisms – stāvoklis bez murgiem, halucinācijām un sasprindzinājuma. Slimnieks staigā, neapzinādamies, kur viņš grib nokļūt. Cita ambulatoriskā automātisma gadījumā saslimušais pēkšņi sāk skriet. Apziņas krēslas paveidi ir somnambulisms (mēnessērdzība) un transs. Krēslas stāvoklis visbiežāk sastopams epilepsijas slimniekiem, kā arī organisku CNS slimību un histērijas gadījumā. Oneiroīds – sapņiem līdzīgs stāvoklis; slimnieka apziņā rodas bijušu un nebijušu notikumu fantastiskas kombinācijas. Atšķirībā no delīrija saslimušais pārdzīvo nevis redzes halucināciju uzplūdus, bet gan spilgtus un tēlainus fantastiska satura murgus. Sākumā slimnieks atšķir fantāziju no realitātes, bet murgu uzplūdu kulminācijā fantāzijas tēli kļūst it kā redzami (vizualizējas) un slimnieks pilnīgi nonāk to varā (pārdzīvojumu saturs bieži ir lidojums kosmosā, notikumi, kas saistīti ar citām planētām, citu gadsimtu situācijām u.tml.). Oneiroīds parasti ir saistīts ar katatoniju (slimnieks ir mazkustīgs, klusē). Pēc patoloģijas stāvokļa izbeigšanās atmiņas par pārdzīvoto daļēji saglabājas. Oneiroīds rodas sakarā ar šizofrēniju, akūtiem psihotraumējošiem pārdzīvojumiem, infekciju, intoksikāciju, epilepsiju. Ārstē atkarībā no pamatslimības. Nepieciešama tūlītēja palīdzība; slimnieks nekavējoties jāievieto slimnīcā.
apraksija nespēja mērķtiecīgi darboties, lai gan locekļus cilvēks var kustināt un tajos nav jušanas traucējumu. Slimnieki kļūst bezpalīdzīgi, jo nespēj rīkoties ar pazīstamiem darbarīkiem, nemāk apģērbties, sakārtot priekšmetus, rakstīt. Apraksiju rada galvas smadzeņu garozas (galvenokārt paura un pieres daivas) bojājumi.
apsaldējums (congelatio)- aukstuma trauma, kas izraisa vietēju virspusēju vai dziļu audu bojājumu. A. var rasties ne tikai tad, kad ārējā t⁰ ir zemāka par 0⁰, bet arī +4⁰, +8⁰ un pat augstākā t⁰, it īpaši tad, ja aukstums iedarbojas ilgstoši. A. rašanos veicina mitrums un vējš (ķermeņa siltuma zudums intensīvāks), kā arī asinsrites traucējumi (spiedošs apģērbs un apavi, pārsēji, žņaugi iekaisumi), organisma vispārēja novājēšana u. tml. Nereti a. rodas alkohola reibumā, kad cilvēkam ir pamazināta jutība. Visbiežāk a-am pakļauti kāju un roku pirksti, seja, ausis. Aukstuma iedarbībā asinsvadi sašaurinās, līdz ar to tiek traucēta audu asins apgāde. Ar laiku asinsvados izveidojas trombi, asinsrite apsaldētajā apvidū kļūst neiespējama un cietušie audi iet bojā. Šīs parādības attīstās vēl arī tad, kad aukstuma iedarbība jau beigusies, tāpēc par a. smaguma un plašuma pakāpi var spriest tikai pēc vairākām dienām. Zemas t⁰ iedarbībā apsaldētā vieta kļūst bāla, cietušais jūt dedzinošas vai durstošas sāpes, kas vēlāk pāriet, jo aukstums izraisa jušanas traucējumus. Pārmaiņas audos vērojamas tikai pēc tam, kad apsaldētā ķermeņa daļa ir sasildīta. Pēc audu bojājuma smaguma izšķir 4 a. pakāpes. I pakāpes a. ir tad, ja āda pēc sasildīšanas kļūst zilgana; dažkārt tā lobās. II pakāpes a-am raksturīgi pūšļi, kas pildīti ar dzeltenu šķidrumu. Abu pirmo pakāpju gadījumā ādas jutība saglabājas. III pakāpes a-am raksturīga ādas un zemādas audu nekroze, šķidrums pūšļos kļūst asiņains; veidojas lēni dzīstošas brūces. Nagi pēc III pakāpes a. vairs neataug. IV pakāpes a. gadījumā bojā iet dziļākie audi – muskuļi, skrimšļi, locītavas, kauli. Pēc pārciesta a. āda var kļūt plāna, zilgansārta, viegli ievainojama; var sašaurināties asinsvadi, pēc vairākiem gadiem izraisot locekļu perifēro daļu atmiršanu.
P i r m ā p a l ī d z ī b a. Apsaldētā ķermeņa daļa lēni jāsasilda. Ja tā ir roka vai kāja, to iegremdē remdenā vārītā ūdenī, tam pakāpeniski pielej siltāku, līdz ūdens t⁰ sasniedz 40⁰. Asinsrites uzlabošanai apsaldēto vietu ūdenī viegli masē. Ja apsaldēto vietu nevar iegremdēt ūdenī, to masē ar tīru, nomazgātu roku vai vati, kas samērcēta 40-70⁰ spirta šķīdumā vai degvīnā. Pēc tam apsaldēto ķermeņa daļu pārsien un silti nosedz. Ja izveidojušies pūšļi, masēt nedrīkst. Arī pārdurt vai pārgriezt pūšļus nedrīkst. Nekādā gadījumā apsaldēto ķermeņa daļu nedrīkst sasildīt pie uguns vai kāda karsta priekšmeta (jušanas traucējumu dēļ var rasties apdegums), ne arī berzēt ar sniegu (var ievainot ādu).
Ā r s t ē š a n a tikai ārsta uzraudzībā, atkarībā no a. smaguma pakāpes – ambulatoriska vai stacionāra. Lieto līdzekļus, kas uzlabo asinsriti, vietēji – aseptiskus pārsējus. III pakāpes a. gadījumā pēc atmirušo audu atdalīšanās izdara plastisku operāciju. Ja ir IV pakāpes a., nepieciešama apsaldētās daļas amputācija. II, III un IV pakāpes a. gadījumā ievada specifisku serumu un anatoksīnu pret stingumkrampjiem.
P r o f i l a k s e. Norūdīšanās; gadalaikam atbilstošs apģērbs un apavi; aukstā laikā sejas, arī ausu, ieziešana ar aizsargkrēmu; regulāra siltas barības uzņemšana. Cilvēkiem, kas strādā zemā gaisa t⁰, iekārto telpas, kurās viņi var periodiski sasildīties.
arahnoidīts galvas vai muguras smadzeņu apvalku iekaisums, kas saistīts ar saaugumu veidošanos. Arahnoidīta cēloņi var būt dažādi. Liela nozīme ir vīrusu un baktēriju ierosinātām infekcijām, iekaisuma procesiem ausīs, deguna blakusdobumos, acu ābolos, mutes dobumā (galvas smadzeņu arahnoidīts), patoloģiskiem procesiem krūšu un vēdera dobumos, mugurkaulā (muguras smadzeņu arahnoidīts). Arī galvas un muguras traumas veicina arahnoidīta rašanos. Iekaisums attīstās visos, bet galvenokārt mīkstajos smadzeņu apvalkos, galvas un muguras smadzeņu virspusē, nervu saknītēs. Rodas apvalku saaugumi, cistas, smadzeņu šķidruma cirkulācijas traucējumi. Slimības gaita var būt akūta vai hroniska, bieži ar uzlabošanos un pasliktināšanos. Galvas smadzeņu arahnoidīta gadījumā ir dažāda rakstura un intensitātes galvassāpes. Atbilstoši arahnoidīta lokalizācijai var izveidoties dažādas galvas smadzeņu pusložu, smadzenīšu, smadzeņu stumbra, galvas smadzeņu nervu bojājuma pazīmes. Iespējamas epileptiskas lēkmes, parēze, jušanas traucējumi, redzes pavājināšanās, redzes attēla dubultošanās, reibonis, līdzsvara, dzirdes traucējumi utt. Muguras smadzeņu arahnoidītam raksturīgas sāpes mugurā, krūškurvī, locekļos, parēze, jušanas, urinēšanas un vēdera izejas traucējumi. Arahnoidīta diagnozi apstiprina smadzeņu šķidruma analīze, pneimoencefalogrāfija un mielogrāfija. Ārstēšana. Jālikvidē slimības un visi iekaisuma procesi, kas izraisa arahnoidītu. Bez tam lieto bijohinolu, lidāzi u.c. medikamentus. Hronisku arahnoidītu ārstē arī ar fizikālām procedūrām; dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
arbovīrusu infekcijas infekcijas slimības, ko ierosina arbovīrusi (angļu arboviruses < arthropodborne viruses posmkāju pārnestie vīrusi; nosaukums pieņemts vispasaules mikrobiologu kongresā 1962. g.). Arbovirusālās slimības pieder pie transmisīvām slimībām, kas saistītas ar infekcijas perēkļiem dabā. Arbovīrusus pārnes asinssūcēji posmkāji – ērces, odi, moskīti, kuru organismā vīrusi saglabājas, bet neizraisa saslimšanu. Infekcijas perēklī dabā vīrusi cirkulē starp slimiem un veseliem mugurkaulniekiem un asinssūcējiem posmkājiem – vīrusu pārnesējiem. Cilvēki šajā vīrusu cirkulācijā dabā iesaistās nejauši – ja tam iekož inficēts pārnesējs. Zināmi vairāk nekā 200 arbovīrusi, kas izplatīti visā pasaulē, galvenokārt karstajā klimatiskajā joslā. Pazīstamākās arbovirusālās slimības ir dzeltenais drudzis, dažādu formu encefalīti, papatači drudzis, hemorāģiskie drudži.
arteriīts artērijas iekaisums. To var radīt infekcijas slimības (sepse, gripa, reimatisms, difterija, sifiliss), kā arī iekaisumi un strutojoši procesi apkārtējos audos. Arterīta rašanos sekmē alerģija, kaitīgi ārējās vides apstākļi (apsaldēšanās), smēķēšana. Iekaisuma process var lokalizēties artērijas sienas iekšējā kārtā (obliterējošais endarterīts), vidējā kārtā (mezarterīts) vai ārējā kārtā (periarterīts). Ja iekaisuma process lokalizējas artērijas sienas iekšējā kārtā, nereti var rasties tromboze. Īpašs arterīta veids ir nespecifiskais aortoarterīts, kas rada artērijas sašaurināšanos un asinsrites traucējumus orgānos. Arterīta izraisītie asinsrites traucējumi var būt par cēloni attiecīgā orgāna funkcionālai mazspējai, kā arī sāpēm, jo arteriālo asiņu trūkuma dēļ audos uzkrājas toksiski vielmaiņas produkti, kas kairina nervu galus. Nieru artēriju sašaurināšanās veicina arteriālo hipertensiju. Strutojošs arterīts var radīt artērijas sienas nekrozi, plīsumus, kas izraisa asiņošanu, var arī izveidoties patoloģisks paplašinājums – aneirisma (piem., sifilisa gadījumā). Ārstē atkarībā no slimības, kas arterītu izraisījusi. Profilakse. Laikus jāārstē iekaisumi, infekciju slimības, jāvairās no kaitīgiem ārējās vides apstākļiem (piem., apsaldēšanās), kā arī no toksisku vielu (piem., nikotīna) ietekmes.
arterioskleroze, a r t ē r i j u s k l e r o z e (arteriosclerosis; gr.arteria artērija, skleros ciets) – asinsvadu sienu sabiezēšana. A-i tagad vairs neuzskata par noteiktu slimību. Šo nosaukumu lieto kā vispārīgu apzīmējumu dažādām slimības formām, kurām ir gan vienādas ārējās pazīmes, bet atšķirīga izcelsme un morfoloģija. Konkrētas slimības apzīmēšanai lieto vairāk diferencētus nosaukumus, piem., ateroskleroze, arteriīts.
artrīts (arthritis; gr. arthron locītava) – locītavas iekaisums, ko var izraisīt trauma vai dažas inf. (tbc, sifiliss u. c.). Iekaisusī locītava pietūkst, kļūst sāpīga, nereti arī silta. Kustības iekaisušajā locītavā ierobežotas. Locītavas dobumā pēc ievainojuma var izplūst asinis; tām sastrutojot, var izveidoties strutains a. Tādos gadījumos bieži paaugstinās t⁰, palielinās leikocītu daudzums asinīs. Biežāk vērojams vairāku locītavu iekaisums – poliartrīts. Ā r s t ē gan ķirurģiski, gan ar medikamentiem un fizikālās terapijas metodēm..
artroze hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kam raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās. Ja artroze progresē, izveidojas deformējošā artroze jeb osteoartroze.
Pēc artrozes procesa lokalizācijas izšķir koksartrozi (gūžas locītavā), spondilartrozi (mugurkaula starpskriemeļu locītavās), gonartrozi (ceļa locītavā) u.tml. Pēc artrozes radīto traucējumu rakstura izšķir dažādas deformējošās artroze formas; kompensēto artrozi – ja pārmaiņas locītavu virsmās nerada jūtamus traucējumus (tās konstatējamas tikai apskatē vai rentgenoloģiski), subkompensēto artrozi – ja traucējumi rodas pēc lielākas piepūles, un dekompensēto artrozi – ja traucējumi jūtami jau pēc nelielas piepūles. Artrozes cēloņi ir dažādi nelabvēlīgi faktori, kas bojā locītavas skrimšļus, locītavas somiņu un traucē locītavas funkcijas. Bojāto audu vietā vēlāk izveidojas mazāk izturīgi audi, un pamazām mainās arī locītavas forma. Biežākie artrozes cēloņi ir piedzimti skeleta attīstības traucējumi (gūžas locītavas displāzija, greizā un plakanā pēda, apakšstilba kaulu izliekumi u.tml.), kuru dēļ atsevišķas locītavu virsmu vietas tiek noslogotas nevienmērīgi. Artrozes cēlonis var būt nepareizi kaulu lūzumu saaugumi, locītavu traumas, sīki bojājumi, kas bieži atkārtojas, pārslodze (smaga darba strādātājiem, sportistiem, akrobātiem), kā arī locītavu iekaisumi. Artrozes izveidošanos veicina arī intoksikācija un bieža, ilgstoša locekļu atvēsināšana. Slimās locītavas skrimšļa kārta kļūst plānāka, zem tās esošā kaula locītavas virsmas malās veidojas izaugumi (osteofīti), – locītava, palielinot virsmu, it kā kompensē izturības samazināšanos. Artrozei raksturīgi, ka no bojā gājušām skrimšļa šūnām atbrīvojas īpaši fermenti, kas savukārt turpina skrimšļa noārdīšanu.
Deformējošās artrozes galvenais simptoms ir sāpes, kas rodas, ja pēc ilgāka miera stāvokļa uzsāk kustības, bet vēlāk samazinās un pastiprinās atkal, ja fiziska piepūle ieilgst. Sāpes rodas, arī mainoties laikapstākļiem. Kustību traucējumus dažkārt pamana vēlu, jo tos var kompensēt blakus esošās locītavas. Tos vairāk jūt tad, ja ierobežots loceklim visvairāk nepieciešamais kustību diapazons. Smagos gadījumos var veidoties locītavas fibrozā ankiloze. Locekļu deformācija rodas tāpēc, ka kaula izaugumi skrimšļa pārklāja malās (osteofīti), kā arī locītavas somiņas sabiezējumi maina locītavas kontūras. Vietās, kur mīksto audu kārta nav liela, piem., roku pirkstiem, šī deformācija labāk redzama. Mainoties locītavu virsmai, mainās arī locekļu ass virziens, piem., ceļa locītavas artrozes dēļ var rasties kāju deformācijas (X vai О kājas). Ārstēšana. Ja artroze kompensēta, ar sistemātisku treniņu, uzmanīgi un pakāpeniski palielinot treniņa slodzi, jāmēģina uzlabot kustību aparāta kompensācijas spējas. Pārējos gadījumos ārstēšanas pamatprincips ir locītavu atslodze. Kāju locītavu artrozes gadījumā jāsamazina ķermeņa masa (ar diētu). Ja sāpes stipras, dažkārt jālieto palīgatbalsts – spieķi vai kruķi. Dažreiz, lai samazinātos slodze kājām, jāmaina profesija. Bieži lieto siltuma procedūras, jo tās palielina asiņu pieplūdi, uzlabo vielmaiņu, veicina hroniska iekaisuma perēkļu likvidāciju, mazina muskuļu saraušanos, kas parasti pievienojas visām sāpīgām artrozēm, un līdz ar to palielina locītavas iespējamo kustību apjomu un mazina spiedienu uz tās virsmām. Mājas apstākļos sildīšanai var lietot parastu kvēlspuldzi, vēlams – ar reflektoru, ko novieto 20-30 cm attālumā no sāpīgās locītavas; silda 1-2 reizes dienā pa 10-20 min. Dažkārt lieto līdz 60° sasildīta ūdens kompreses; labi palīdz parafīna un karstu dūņu aplikācijas. Ja skartas vairākas locītavas, izmanto sērūdeņraža un radona peldes. Ārstēšanā izmanto arī ultraskaņu, diadinamiskās strāvas, īsviļņu diatermiju un elektroforēzi; smagākos gadījumos apstaro ar rentgenstarojumu. Lai pastiprinātu asiņu pieplūdi, slimās locītavas apvidu var ierīvēt ar dažādām kairinošām vielām; izmanto arī bišu dzēlienus (apiterapiju). Iekšķīgi var lietot indometacīnu vai butadionu, kas neitralizē no skrimšļa šūnām izdalītos fermentus. Sākumstadijās, kamēr pārmaiņas kaulos nav pārāk lielas, bet ir galvenokārt locītavas kapsulā, var izdarīt hidrokortizona u.c. medikamentu injekcijas locītavas apvidū vai pašā locītavā. Artrozei progresējot un kustību apjomam samazinoties, jācenšas panākt, lai loceklim saglabātos funkcionāli izdevīgākais stāvoklis. Lai novērstu sāpes, kas rodas, izdarot kustības, locekli dažreiz imobilizē. Smagākos gadījumos nepieciešama operācija (visbiežāk gūžas vai ceļa locītavas artrozes gadījumā). Profilaksē svarīgi novērst traumatismu, arī sīkas un atkārtotas traumas, kā arī dažādas kaulu deformācijas, izvairīties no locītavu pārslodzes, ilgstošas atvēsināšanas. Vienlaikus locītavas jātrenē, jānorūdās, jāvairās no liekas ķermeņa masas pieauguma.
asaru dziedzera iekaisums sastopams reti. Akūts asaru dziedzera iekaisums parasti ir infekciju slimību komplikācija. Simptomi: stipras sāpes, tūska augšējā plakstiņa deniņu pusē, var būt paaugstināta t°. Liela tūska var novirzīt acs ābolu uz leju un uz iekšu. Dažreiz asaru dziedzeris sastruto un izveidojas abscess. Laikus ārstējot, process izbeidzas 2-3 nedēļu laikā. Hronisks asaru dziedzera iekaisums sastopams ļoti reti, galvenokārt tuberkolozes, sifilisa un dažu asins slimību gadījumā (simetrisks asaru un siekalu dziedzeru pietūkums, dziedzeri cieti, bet nesastruto). Ārstē pamatslimību.
asarošana (dacryorrhoea) – palielināts asaru daudzums; dažādu acu slimību simptoms. A. rodas, ja ir pastiprināta asaru rašanās asaru dziedzerī (hipersekretorā a.) vai nosprostoti asaru novadceļi (retences a.). Hipersekretoro a. izraisa konjunktīvas, radzenes, varavīksnenes u. c. slimības, traumas, kā arī kairinājums, ko rada stiprs vējš, acī iekļuvušas ķīm. vielas vai svešķermeņi. Retences a. cēlonis var būt asaru novadceļu patol. (apakšējais asaru punkts – asaru kanāliņa atvere – nepieguļ pie acs ābola, nosprostots asaru kanāliņš vai deguna un asaru kanāls, asaru maisiņa iekaisums). Ā r s t ē acu slimības, kas izraisījušas a-u; retences a-u novērš ķirurģiski.
asaru maisiņa iekaisums rodas visbiežāk pēc deguna un asaru kanāla nosprostojuma (hroniskas iesnas, polipi, deguna sifiliss, haimorīts). Galvenās pazīmes – asarošana, strutaini izdalījumi no acs (uzspiežot uz asaru maisiņa, no asaru punktiem izdalās gļotas vai strutas), neliels pacēlums asaru maisiņa apvidū. Ja iekaisuma process izplatās apkārtējos audos, veidojas flegmonozais asaru maisiņu iekaisums. Slimo vecāki cilvēki, bet dažreiz arī jaundzimušie. Ārstē ķirurģiski. Neārstēts asaru maisiņa iekaisums var radīt komplikācijas (konjunktivīts, radzenes līdējčūla).
ascīts šķidruma sakrāšanās vēdera dobumā. Visbiežākie ascīta cēloņi – sirds slimības, aknu ciroze, peritonīts, audzēja metastāzes vēderplēvē. Raksturīgākās ascīta pazīmes – vēdera stipra palielināšanās un nabas izspiešanās. Ja piesit pie vēdera sienas, jūtama fluktuācija (šķidruma viļņošanās). Vēdera dobuma šķidrums var būt dzidrs, asiņains, piem., vēža slimniekiem, vai pienains, ja bojāti lielie limfvadi. Ārstē pamatslimību. Šķidrumu samazina ar līdzekļiem, kas veicina urīna izdalīšanos, vai ar punkciju.
asfiksija patoloģisks stāvoklis, kad organismā elpošanas traucējumu vai elpošanas apstāšanās dēļ rodas skābekļa trūkums un uzkrājas ogļskābā gāze. Asfiksija rodas, ja mehāniski pārtraukta gaisa ieplūde elpošanas ceļos. Cēlonis var būt kakla saspiedums no ārpuses, balsenes, elpvada, bronhu nosprostojums ar svešķermeni vai audzēju, balsenes ieejas tūska pēc ķīmiska apdeguma. Asfiksija var rasties arī dažos saindēšanās gadījumos, ja neizdara elpināšanu. Bērni var piedzimt asfiksijas stāvoklī, ja priekšlaicīgi beigusies skābekļa piegāde no mātes organisma (caur placentu un nabassaiti), bet elpošana nav vēl sākusies (skatīt arī jaundzimušais). Tā kā asfiksijas gadījumā asinīs ir palielināts reducētā hemoglobīna daudzums, āda kļūst zilgana, sirdsdarbība ir vāja, neritmiska; var rasties bezsamaņa, asinsizplūdumi smadzenēs, var apstāties elpošana un sirdsdarbība. Ārstē, novēršot asfiksijas cēloni. Ja nepieciešams, izdara elpināšanu, veic netiešo sirds masāžu.
asinsizplūdums asiņu uzkrāšanās apkārtējos audos vai ķermeņa dobumos sakarā ar asinsvada bojājumu. Asinsizplūduma cēlonis var būt ne vien traumatisks asinsvadu bojājums, bet arī asins recēšanas traucējumi vai palielināta kapilāru sienu caurlaidība (skatīt diatēze, hemorāģiskā). Nereti abi šie faktori kombinējas. Asinsvada traumatiska bojājuma gadījumā parasti rodas relatīvi lieli asinsizplūdumi traumas apvidū. Cilvēkiem, kam palielināta kapilāru sienu caurlaidība, raksturīgi sīki asinsizplūdumi ādā vai gļotādā, bet no nelielām traumām šajos gadījumos var rasties arī plašas hematomas. Ja asinsizplūdums neliels, asiņu šķidrā daļa uzsūcas ātri, bet formelementi sadalās un to sastāvdaļas uzsūcas lēnāk. Asinsizplūdums ādā raksturīgi plankumi (zilumi), kas vairākkārt maina krāsu; to nosaka pigmenti, kas atbrīvojas, sadaloties asins formelementiem. Asinsizplūdums smadzenēs var būt pamatā insulta hemorāģiskajai formai.
Ārstēšana. Daudzu sīku asinsizplūdumu gadījumā jānovērš slimības cēloņi un jālieto līdzekļi, kas mazina kapilāru sienu caurlaidību (C vitamīns, P vitamīns, kalcija sāļi u.c). Traumatiska asinsizplūduma profilakses nolūkā pie traumas vietas jāpieliek auksts priekšmets, ledus u.tml. Plašu traumatisku asinsizplūdumu gadījumā jāgriežas pie ārsta, jo var būt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
asiņošana asins izplūšana no bojātiem asinsvadiem. Asinsvada bojājuma cēlonis var būt asinsvadu sienas traumas pēc sitieniem vai ievainojumiem, dažādi patoloģiski procesi (piem., strutaini iekaisumi, ļaundabīgi audzēji, vēnu mezglveida paplašināšanās), kā arī neirodistrofiskas pārmaiņas asinsvadu sienā, kad pastiprinās sīko asinsvadu sienu caurlaidība (piem., dzeltes, hipovitaminozes, sepses gadījumā). Pēc tā, kādi asinsvadi bojāti, izšķir arteriālo asiņošanu (no artērijām), venozo asiņošanu (no vēnām), kapilāro asiņošanu (no kapilāriem) un parenhimatozo asiņošanu (no t.s. parenhimatozo orgānu – aknu, nieru, liesas irdenajiem audiem, kas bagāti ar asinsvadiem). Arteriālajai asiņošanai raksturīga samērā spēcīga, pulsējoša, parasti gaiši sārta asins strūkla; ja organismā trūkst skābekļa, arteriālās asinis var būt tumšākas. Venozajai asiņošanai raksturīga tumši sarkana, mazāk spēcīga, nepulsējoša, pastāvīga strūkla. Kapilārās asiņošanas gadījumā asinis no audiem sūcas vienmērīgi kā no sūkļa. Plašu ievainojumu gadījumā var attīstīties kombinēta arteriālā, venozā un kapilārā asiņošana. Parenhimatozā asiņošana ir difūza un grūti apturama; parenhimatozo orgānu asinsvadi saistīti ar saistaudiem un tāpēc nesaplok. Asiņošana var būt ārēja – asinis izplūst no brūces uz āru, piem., ādas un mīksto audu bojājumi, un iekšēja – asinis izplūst ķermeņa dobumos vai orgānos. Asinis var izplūst krūšu dobumā (ja ievainota krūšu dobuma siena, plaušas, lielie asinsvadi), vēdera dobumā (ja ir aknu plīsums, ārpusdzemdes grūtniecība u.c), gremošanas traktā (ja ir kuņģa vai zarnu čūla), sirds somiņā, locītavu dobumos (ja ir sasitumi) u.c. Iekšējas asiņošanas gadījumā asinis var izdalīties uz āru atkrēpojot vai atvemjot (ja bijis plaušu vai gremošanas orgānu bojājums), tumšu, asiņainu izkārnījumu veidā (asiņošana no gremošanas orgāniem), ar urīnu (hematūrija), no dzemdes (dzemdes asiņošana). Ja asinis no bojātā asinsvada izplūst ķermeņa audos, izveidojas asinsizplūdums. Asiņošanas intensitāte atkarīga no bojāto asinsvadu veida, lieluma un ievainojuma plašuma. Sevišķi spēcīga asiņošana novērojama, ja ir lielāku artēriju bojājumi un sirds ievainojumi. Pieauguša cilvēka organismā asiņu ir apmēram 5 l t.i., 1/13 ķermeņa masas. Klīniskie novērojumi rāda, ka 1/3 asiņu zaudēšana (1,5-1,7 l) var kļūt bīstama dzīvībai, bet, ja zaudē 1 /2 asiņu (2,5 l), var iestāties nāve. Neizturīgāki pret lielu asins zaudējumu ir mazi bērni un vecāki cilvēki, kuriem šādos gadījumos ir samērā vāja organisma piemērošanās reakcija; sievietes pret asins zaudējumu ir izturīgākas nekā vīrieši. Sevišķi bīstami dzīvībai ir strauji, lielāki asins zaudējumi, ja tie kombinējas ar traumatisko šoku. Nāves cēlonis ir strauja cirkulējošā asins daudzuma samazināšanās, jo stipri pasliktinās orgānu apgāde ar arteriālām asinīm un iestājas skābekļa bads. Tas rada smagus vielmaiņas un orgānu funkcionālos traucējumus; īpaši neizturīgas pret skābekļa badu ir galvas smadzenes, kā arī muguras smadzenes un parenhimatozie orgāni (aknas, nieres). Ilgāk asiņo grieztas brūces ar gludām malām; dragātās, plēstās brūcēs bojāto asinsvadu sienas ātrāk sakļaujas un trombozējas. Asins zaudējums atkarīgs no asiņošanas intensitātes, kā arī no asins recēšanas sistēmas aktivitātes, piem., grūti ir apturēt asiņošanu cilvēkiem, kas slimo ar hemofiliju u.c. slimībām, kuras rada asins recēšanas traucējumus. Sniedzot pirmo palīdzību, bieži vien izdara tikai asiņošanas pagaidu apturēšanu, lai cietušais nenoasiņotu, transportējot to uz ārstniecības iestādi. Asiņošanas pagaidu apturēšanu var izdarīt, novietojot ievainoto ķermeņa daļu augstāk par ķermeni, saspiežot asinsvadus bojājuma vietā ar pārsēju, fiksējot locekli noteiktā stāvoklī, saspiežot bojāto asinsvadu ar pirkstiem vai ar žņaugu tuvāk sirdij (centrāli) no bojājuma vietas. Kapilāro un venozo asiņošanu, kā ari sīkāku artēriju asiņošanu var apturēt, uzliekot stingru, spiedošu pārsēju un novietojot ievainoto ķermeņa daļu augstāk par ķermeni. Arteriālās asiņošanas apturēšanai drošākais un efektīvākais paņēmiens ir žņauga uzlikšana tuvāk sirdij (centrāli) no bojājuma vietas. Par žņaugu var lietot izturīgu saiti, dvieli, lakatu, bet vislabāk – elastīgu gumijas saiti vai cauruli. Locekļu asiņošanas gadījumā parastās žņauga uzlikšanas vietas ir augšdelms (rokai) vai augšstilbs (kājai), jo šeit ērti piespiest artēriju pie kaula un pārtraukt asins pieplūdi ievainotajam loceklim. Žņaugs jāsavelk tik cieši, līdz artērija pilnīgi nospiesta un izzūd tās pulsācija perifērijā. Ja žņaugs nav uzlikts pietiekami cieši, asiņošana turpinās un var pat pastiprināties, jo saspiestas ir tikai vēnas, loceklim joprojām pieplūst arteriālās asinis, bet pa vēnām asinis aizplūst nespēj un rodas venozo asiņu sastrēgums. Jāievēro, ka pēc 1/2 stundas žņaugs uz brīdi jāatlaiž, lai novērstu locekļa paralīzi vai pat atmiršanu; otrreiz žņaugu drīkst uzlikt ne uz ilgāku laiku kā 1/2 stundu (ziemā) vai 1 stundu (vasarā). Pēc žņauga uzlikšanas pie tā piestiprina zīmīti ar precīzu uzlikšanas laiku (datums, stunda, min.). Ja žņaugs nav pieejams vai arī ja vajadzīgajā vietā to grūti uzlikt, artēriju pie kaula piespiež ar pirkstu. Galīgo asiņošanas apturēšanu izdara, apstrādājot brūci ķirurģiski: lielākos asinsvadus sašuj, bet sīkākos nosien. Ja ir akūts, liels asins zaudējums, novērš akūtās mazasinības parādības (skatīt anēmija), pārlejot asinis vai asins plazmas aizstājējus (poliglukīnu u.c). Lai uzlabotos galvas smadzeņu un dzīvībai svarīgo iekšējo orgānu asinsapgāde, cietušo nogulda uz muguras, nolaižot galvu iespējami zemu. Kājas jāpaceļ uz augšu un cieši jānosaitē virzienā no pēdām uz sirdi ar saiti, lai, cik iespējams, izspiestu asinis no kājām centrālajos asinsvados un uzlabotu dzīvībai svarīgo orgānu asinsapgādi. Iekšējo orgānu asiņošanas gadījumā, piem., ja ir asiņošana pa muti plaušu slimību gadījumā, slimniekam nepieciešams absolūts miers, svaigs gaiss (var elpot skābekli), gultas režīms; steidzīgi jāizsauc ārsts. Parenhimatozo orgānu asiņošanu dažreiz var apturēt, lietojot asins apturēšanas līdzekļus, piem., 10% kalcija hlorīda šķīdumu intravenozi, K vitamīnu u.c. preparātus. Lielas, dzīvību apdraudošas asiņošanas gadījumā vispirms aizstāj zaudētās asinis, izdarot asins pārliešanu (500 ml un vairāk); pēc tam asinis pārlej atkārtoti nelielās, tā saucamās hemostatiskās devās. Sevišķi efektīva iekšējās asiņošanas apturēšanai ir tiešā asins pārliešana no donora cietušajam. Asins recēšanu veicina arī asins plazma, fibrinogēns u.c. Ja šie pasākumi nedod panākumus, asiņošanu aptur operācijas ceļā.
askaridoze invāzijas slimība, ko ierosina cērme (Ascaris lumbricoides); viena no helmintozēm. Askaridozes izplatību nosaka apdzīvoto vietu un pilsētu klimatiskie un sanitāri higiēniskie apstākļi. Sastopama visā mērenajā joslā. PSRS izplatīta dažos Kaukāza, Eiropas daļas centrālajos un Ukrainas PSR rajonos, kā arī Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas PSR. Vietās, kur ir sauss klimats, kā arī aukstajos ziemeļu apgabalos askaridoze sastopama reti. Tā biežāk mēdz būt bērniem nekā pieaugušajiem. Askaridozei raksturīgi galvenokārt dispeptiski un alerģiski organisma darbības traucējumi. Atsevišķos gadījumos jūtamu traucējumu nav. Nereti askaridozes klīniskā gaita ļoti smaga. Askaridozes klīniskajā gaitā izšķir migrācijas stadiju un zarnu stadiju. Migrācijas stadija. Simptomi rodas galvenokārt sakarā ar kāpuru migrāciju. Kad notikusi invadēšanās ar nobriedušām cērmju olām, tievajā zarnā izšķiļas kāpuri, kas pa mazo asinsrites loku apm. 4 stundās nonāk plaušās un tur paliek līdz 7 dienām. Šajā laikā daļa kāpuru iet bojā, bet daļa migrē no asinsvadiem bronhiolās un alveolās. Gan kāpuru izdalītie vielmaiņas produkti, gan arī beigto kāpuru sadalīšanās produkti palielina organisma jutīgumu. Dažreiz šajā stadijā plaušās ir perēkļveida infiltrācija, kas ir ļoti nepastāvīga un apmēram 3-5 dienu laikā izzūd, bet reizēm atkārtojas no jauna. Infiltrācija plaušās diezgan bieži saistīta ar eozinofiliju asinīs. Slimnieki sūdzas par nogurumu, sāpēm krūtīs, klepu. Var būt paaugstināta t°, galvassāpes un reibonis, dažreiz nātrenei līdzīgi izsitumi uz ādas vai sīki pūslīši uz rokām un kājām. Līdzīgu klīnisku ainu cilvēka organismā var radīt dzīvnieku (suņu, kaķu, cūku) cērmju kāpuru migrācija pa cilvēka mazo asinsrites loku.
Zarnu stadiju iedala 2 fāzēs. Pirmā ilgst apmēram 2 1/2 mēn. un praktiski netiek diagnoscēta, bieži vien slimniekam jūtamu traucējumu nav. Organismā ir nepieaugušas cērmes. Otrās fāzes laikā, kad cērmes jau sasniegušas dzimumgatavību, slimniekam rodas slikta dūša, vemšana, ēstgribas traucējumi, neregulāra zarnu darbība, īslaicīgi paaugstināta t°, lēkmjveida sāpes pakrūtē un vēdera vidusdaļā. Nereti ir pastiprināta siekalu izdalīšanās, sevišķi naktī, un alerģiskas parādības. Zarnu askaridoze var izpausties tāpat kā daudzas citas slimības, piem., epilepsija, meningīts, zarnu iekaisums, vēdertīfs, čūlas slimība, Dažreiz var būt komplikācijas – galvenokārt zarnu nosprostojumi, cērmju ielīšana šaurās atverēs. Askaridozes ietekmē daudzu infekcijas slimību (masalu, difterijas, skarlatīnas, tuberkolozes) gaita kļūst daudz smagāka, 47,3% gadījumu samazinās sālsskābes daudzums kuņģa sulā. Ļoti bieži, it sevišķi bērniem, ir palielināts eritrocītu grimšanas ātrums. Var būt pazemināts arteriālais un venozais spiediens, mazasinība, pastiprināta uzbudināmība, slikts miegs, nogurums, smaguma sajūta galvā, dažreiz apātija un darbaspēju samazināšanās. Bērniem nereti rodas kaprīzes, izklaidība, nakts bailes, halucinācijas. Askaridozi diagnoscē, ja cilvēka izkārnījumos atrod cērmju olas. Migrācijas stadijas laikā, kā arī zarnu stadijas pirmajā fāzē, kad cērmes nav sasniegušas dzimumgatavību, izmanto imunoloģiskās un bioķīmiskās izmeklēšanas metodes.
Ārstē galvenokārt ar dažādiem piperazīna savienojumiem u.c. prettārpu līdzekļiem; dažkārt ar skābekli. Invāzijas gadījumā jāgriežas pie ārsta, kas atkarībā no slimnieka vecuma un organisma fizioloģiskā stāvokļa nosaka ārstēšanas kursu. Masveida ārstnieciskos un profilaktiskos pasākumus (dehelmintizāciju) LPSR racionālāk veikt septembrī un oktobrī, jo novembrī un decembrī parazitē galvenokārt jau pieaugušas cērmes, kas kopā ar invadētā cilvēka izkārnījumiem izdala ārējā vidē ļoti daudz olu. Askaridoze jāārstē tūdaļ pēc tās konstatēšanas. Ja invadētā cilvēka apkārtnē var izveidoties askaridozes perēklis, jāizmeklē visi ģimenes locekļi un invāzijas gadījumā dehelmintizācija jāizdara nekavējoties. Pēc dehelmintizācijas izdalījušos parazītus un izkārnījumus visvienkāršāk dezinficēt, aplejot tos ar divkāršu daudzumu verdoša ūdens un atstājot 30-40 min. slēgtā traukā. Šajā nolūkā var izmantot arī hlorkaļķus, karbolskābi vai lizolu. Profilakse. Novērst augsnes piesārņošanu ar cērmju olam. Visefektīvāk to var panākt, dzīvojamās mājās ierīkojot kanalizāciju un centralizētu ūdensvadu. Ja tas nav iespējams, jāgādā sanitārām prasībām atbilstošas labierīcības. Izkārnījumu masa, pirms ar to mēslo augsni, jākompostē. Dārzeņi, ogas un augļi pirms lietošanas rūpīgi jānomazgā tekošā ūdenī un jānoskalo ar verdošu ūdeni. Arī bērnu rotaļlietas laiku pa laikam ieteicams nomazgāt ar ziepēm un noskalot ar verdošu ūdeni. Produkti jāsargā no mušām un putekļiem. Ikvienam ieteicams reizi gadā, vislabāk rudenī, pārbaudīties poliklīnikā.
astēnija psihisks un fizisks nespēks, vājums, kam raksturīgs novājināts nervu sistēmas tonuss. Astēnijas pazīmes ir viegla nogurdināmība, nespēja izturēt sasprindzinājumu un vispārēja psihiskās aktivitātes pamazināšanās (skatīt arī neirastēnija; psihastēnija). Vidēji smagai astēnijai raksturīgs pazemināts uzbudināmības slieksnis. Cilvēks kļūst pārlieku jūtīgs, to satrauc skaļi trokšņi, spilgta gaisma, sarunas. Garastāvoklis svārstīgs, mainās pat niecīgu iemeslu dēļ, daudzkārt rodas kaprīza neapmierinātība un raudulība (emocionāls vājums); bieži ir galvassāpes, nemierīgs miegs, veģetatīvi traucējumi. Smagas astēnijas gadījumā slimnieķs ir pasīvs, maz uztver apkārtējos kairinājumus, garastāvoklis apātisks vai nomākts. Astēnija ir ļoti bieža un nespecifiska slimību izpausme, visbiežāk rodas pēc pārciestām infekciju slimībām, intoksikācijām, traumām, ilgstošas psihiskas un fiziskas pārslodzes, sāpēm, kā arī progresējošu organisku CNS slimību un dažu psihožu gadījumā. Ja ir organiskas CNS slimības, astēnijai pievienojas pavājināta atmiņa, pastāvīgs raudulīgums (aterosklerozes slimniekiem), reibonis, atmiņas pavājināšanās un ārkārtīgi stipra uzbudināmība (pēc pārciestas galvas smadzeņu traumas). Smagas astēnijas gadījumā ārstē pamatslimību; lieto vispārspēcinošus un nomierinošus līdzekļus. Vieglākos gadījumos astēnija ātri izbeidzas pēc atpūtas un pilnvērtīgas diētas. Profilaksē nozīme ir pareizam darba un atpūtas režīmam.
astereognoze nespēja pazīt priekšmetus pēc taustes. Izšķir primāro un sekundāro astereognozi. Primārā astereognoze rodas, ja bojāta galvas smadzeņu pauradaivas garoza. Tad slimnieks spēj noteikt priekšmeta īpašības, bet to nepazīst (skatīt agnozija). Sekundārā astereognoze rodas, ja slimniekam traucēta jušana rokā, it īpaši taustes un kustības stāvokļa sajūta. Slimnieks nespēj noteikt priekšmeta īpašības, tāpēc to nepazīst.
astma alerģiska slimība ar recidivējošu lēkmjveida aizdusu, ko izraisa sīko un vidējo bronhu spazmas, kā arī to gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotdziedzeru sekrēcija. Bronhiālo astmu ierosina dažādi infekciozas un neinfekciozas dabas alergēni. 80-90% gadījumu konstatē infekciozus faktorus – dažādas baktērijas, vīrusus, patogēnās sēnes, helmintus un vienšūņus. Vislielākā nozīme ir hroniskiem infekcijas perēkļiem bojātos zobos, mandelēs, deguna blakusdobumos, bronhos, plaušās, žultsvados, zarnās, priekšdziedzerī un citur. Neinfekciozie bronhiālās astmas izraisītāji var būt ļoti dažādi: ziedputekšņi (sevišķi timotiņa un auzenes); uztura alergēni, ko satur vēži, zemenes, tomāti, apelsīni, citroni, zivis, olas, liesa gaļa, svaigs piens, kviešu maize, vīns, alus, konjaks, kafija, tēja, kakao, medus, šokolāde, rieksti, soja; sadzīves alergēni (mājas putekļi u.c); epidermālie alergēni (dažādu dzīvnieku spalvas); medikamentozie alergēni.
Bronhiālās astmas attīstību var veicināt slikti klimatiskie apstākļi (mitrums, aukstums, vējš), nervu sistēmas novājināšanās, kā arī iedzimta nosliece. Alergēniem atkārtoti nokļūstot organismā, rodas pastiprināts jutīgums, kura izpausme ir bronhiālās astmas lēkmes. Lēkmes visbiežāk iestājas piepeši, bet daži slimnieki jūt to tuvošanos – iepriekš sākas klepus, sāpes aiz krūšu kaula, šķaudīšana, vēdera uzpūšanās. Parasti lēkmes rodas naktī vai agri no rīta. Sevišķi apgrūtināta un pagarināta ir izelpa, dzirdami skaļi, svelpjoši trokšņi. Lēkme ilgst no dažām minūtēm līdz 3-4 stundām, reizēm pat ilgāk (tādos gadījumos lēkme pārvēršas astmatiskā stāvoklī). Slimnieka seja ir pelēki bāla, pārklāta lipīgiem sviedriem, kakla vēnas pietūkušas, acu āboli nedaudz izspiedušies, to asinsvadi paplašināti, runa saraustīta, jo traucē apgrūtinātā elpošana. Lēkme beidzas, pastiprināti izdaloties krēpām. Bronhiālās astmas komplikācijas ir plaušu emfizēma, pneimoskleroze, sirdsdarbības traucējumi. Ārstēšana. Lēkmes likvidēšanai lieto adrenalīna, efedrīna, eifilīna, atropīne injekcijas. Vieglas lēkmes var novērst ar karstām kāju peldēm vai sinepju plāksteriem un bankām. Atkrēpošanu veicina zāļu tējas (māllēpes, vaivariņi, gaiļbiksītes, Islandes ķērpis). Tikai ar ārsta ziņu lietojama vakcīnu terapija, glikokortikoīdi (prednizolons, triamcinolons, deksametazons), plaša spektra antibiotikas. Visvairāk piemērotie kūrorti – Kislovodska, kūrorti Krimas dienvidu piekrastē, Džermuka. Bronhiālās astmas slimniekus LPSR ārstē Siguldas, Bīriņu un Mežciema sanatorijā. Profilakse. Jāsargājas no atkārtotiem bronhītiem vai plaušu karsoņiem, jo tie var pastiprināt organisma jutīgumu. Nedrīkst uzturēties putekļainās, piesmēķētās telpās. Ja bronhiālā astma saistīta ar darba telpu gaisa piesārņotību, jāmaina darbs. Ieteicams dzīvot vietās ar sausu un siltu klimatu. Katru dienu jātrenē izelpa, tai jābūt lēnai, dziļai, jo ātra izelpa palielina bronhu sienu pretestību un tāpēc pasliktinās elpošana. Jānorūdās, it sevišķi izmantojot ūdens procedūras. Aizliegts smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus.
ataksija kustību koordinācijas un līdzsvara traucējumi. Slimnieka kustības ir neveiklas, locekļi nespēj precīzi sasniegt mērķi. Izšķir vairākus ataksijas veidus. Ja traucēta dziļā jušana, rodas sensitīvā ataksija, ko labi kompensē redze. Kad slimnieks uzmanīgi vēro savu locekļu kustības, sensitīvā ataksija mazinās. Ar aizvērtam acīm slimnieks nespēj stabili nostāvēt, taisni noiet, bet iet ar plaši ieplestām kājām, grīļodamies. Smadzenīšu ataksija rodas, ja bojātas smadzenītes vai nervu sistēmas vadi, kas smadzenītes savieno ar pārējām smadzeņu daļām. Šo ataksiju redze maz kompensē. Slimnieks nevar stabili stāvēt un iet, grīļojas, nespēj precīzi satvert un nolikt priekšmetus. Vērojama locekļu trīce, kustības kļūst grūdienveidīgas. Ataksija rodas arī vestibulārā (līdzsvara) aparāta bojājuma gadījumā (skatīt reibonis). Ārstē pamatslimību; izmanto arī ārstniecisko fizkultūru.
ateroma labdabīgs veidojums, kas attīstās, aizsprostojoties ādas tauku dziedzera izvadkanālam. Dziedzeris paplašinās, izveidojas cista, kas pildīta ar putrveida masu (tauku pilieni, holesterīna kristāli, pārragojušās epitēlijšūnas). Ateroma var būt viena vai daudzas. Parasti tā rodas galvas matainajā daļā, sejā, ārējo dzimumorgānu ādā; aug lēni, bet var izaugt visai liela. Biežāk sastopama sievietēm, bērniem nav novērota. Ārstē tikai ķirurģiski. Jāoperē jebkura ateroma, jo reizēm tā pārvēršas ļaundabīgā audzējā. Cistas sienas paliekas rada recidīvus. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna. Ja ādas tauku dziedzeri darbojas pastiprināti vai pastiprināti veidojas blaugznas, jāgriežas pie dermatologa.
ateroskleroze hroniska artēriju slimība, kam raksturīga lipoīdu nogulsnēšanās artēriju sienas iekšējā slānī un saistaudu savairošanās asinsvadu sienā. Ateroskleroze visvairāk bojā lielās un vidējās artērijas (elastīgā tipa artērijas, pie kurām pieder aorta, sirds vainagartērijas, kā arī smadzeņu, nieru un apzarņa artērijas). Ateroskleroze ir ļoti izplatīta. Tā var sākties jau 30-40 g. vecumā bez manāmām pazīmēm, bet parasti rada traucējumus 50-60 g. vecumā. Aterosklerozes izcelsmē svarīga nozīme ir dzīves veidam un uzturam.
Ar aterosklerozi vairāk slimo cilvēki, kuru uzturā ir daudz enerģētiski bagātu produktu, it īpaši dzīvnieku tauku, kā arī cukura. Agrākais uzskats, ka lipoīdi nogulsnējas artēriju sienas iekšējā slānī galvenokārt sakarā ar šo vielu daudzuma palielināšanos asinīs, pēdējā laikā atmests, jo noskaidrots, ka jau pirms lipoīdu nogulsnēšanās atrodamas pārmaiņas asinsvadu sienas olbaltumvielu sastāvā un ir palielināta asinsvadu caurlaidība. Visstraujāk un plašākā apjomā ateroskleroze attīstās tad, ja ir arteriālā hipertensija (paaugstināts arteriālais spiediens), jo šādos gadījumos artēriju sienām ir pastiprināta slodze.
Aterosklerozes izcelsmē svarīga nozīme ir arī iedzimtām vielmaiņas īpatnībām un traucējumiem, kas saistīti ar asins recēšanas paātrināšanos. Aterosklerozes sākumā, kad tai vēl nav jūtamu pazīmju, artēriju sienās jau ir olbaltumvielu maiņas traucējumi. Pēc tam vietās, kur artēriju sienas iekšējais slānis bojāts, nogulsnējas lipoīdi; vēlāk tur ieaug saistaudi un izveidojas aterosklerotiskā panga (sabiezējums). Šo pangu skaits var būt neliels, bet to var būt arī ļoti daudz. Pangai sairstot, artērijas sienā rodas audu bojājums jeb aterosklerotiskā čūla, kas parasti sarētojas un pārkaļķojas. Šādi bojātās artērijas kļūst neelastīgas un sašaurinās, tomēr dažās vietās tās var arī paplašināties.
Aterosklerozes klīniskā aina atkarīga no tā, kurā ķermeņa daļā artērijas vairāk bojātas. Vispirms ateroskleroze sākas aortā (20-30 g. vecumā vai agrāk), bet tas, it īpaši agrīnā stadijā, manāmus traucējumus nerada. Visvairāk traucējumu rada sirds un smadzeņu ateroskleroze. Sirds vainagartēriju ateroskleroze ir viena no bīstamākajām aterosklerozes formām (skatīt sirds išēmiskā slimība). Tai progresējot, izveidojas kardioskleroze. Ar smadzeņu artēriju aterosklerozi visbiežāk slimo cilvēki pēc 60 g. vecuma. Raksturīgākās pazīmes ir atmiņas traucējumi. Slimnieki labi atceras bērnības un jaunības notikumus, bet neatmin vēlākus, pat iepriekšējo dienu notikumus. Parasti samazinās garīgās darbaspējas un interešu loks, bieži rodas reibonis, troksnis ausīs, nervozitāte, slikts miegs naktī un miegainums dienā. Spilgtāk iezīmējas rakstura īpašības (skopais kļūst vēl skopāks, pļāpīgais – vēl pļāpīgāks), var pievienoties pat t.s. vecuma plānprātība. Smadzeņu asinsrites traucējumu dēļ var rasties insults. Ar kāju artēriju aterosklerozi biežāk slimo vīrieši, it īpaši smēķētāji, parasti pēc 50 g. vecuma. Raksturīgākās pazīmes ir sāpes ikros. Tās periodiski uznāk staigājot, bet pēc apstāšanās pāriet (intermitējošā klibošana). Aterosklerozei progresējot, kājā var rasties slikti dzīstoša čūla vai gangrēna. Ārstēšana. Jānovērš nervu sistēmas pārslodze. Nepieciešams pareizs darba un atpūtas režīms un pietiekams miegs (vismaz 8 stundas). Cilvēkiem, kam ir ateroskleroze, ieteicams viegls fizisks darbs, fizkultūras nodarbības. Jālieto vispusīgs uzturs, kurā ir pietiekami daudz olbaltumvielu (liesa gaļa, biezpiens), dārzeņu un augļu, bet ierobežots dzīvnieku tauku un cukura daudzums. Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Aterosklerozes rašanos aizkavē vitamīni, it īpaši С, E un В grupas vitamīni. No medikamentiem lieto līdzekļus, kas ietekmē tauku maiņu, kā ari joda preparātus. Profilakse. Jāievēro pareizs darba, atpūtas un uztura režīms.
atguļas tīfs akūta inf. slimība, ko ierosina spiroheta Borrelia recurrentis un kam raksturīgi atkārtoti drudža periodi. Atguļas tīfs ierosu pārnes asinssūcēji (utis, ērces). Izšķir epidēmisko un endēmisko atguļas tīfs. Epidēmiskais jeb utu atguļas tīfs senāk izplatījās kara un bada laikā, kā arī sliktos san. hig. apstākļos. PSRS šī slimība ir likvidēta. Inf. avots ir slimais cilv. drudža periodā, kad tā asinīs atrodas spirohetas. Uts kļūst infekcioza 5—8 dienas pēc tam, kad tā sūkusi slimā cilv. asinis. Veselais cilv. inficējas, ja inficēto uti saspiež uz ķermeņa un ieberž ādā tās hemolimfu kopā ar spirohetām. Spirohetas ar asinīm nonāk liesā, aknās, kaula smadzenēs, CNS, kur rada iekaisumu un nekrozes. Lēkmju cikliskā gaita atkarīga no antivielu veidošanās un spirohetu iznīcināšanas organismā. Imunitāte neilga. Inkubācijas periods 5—7 dienas. Slimība sākas ļoti strauji, ar augstu t (40—41°), galvas un muskuļu sāpēm. Palielinās liesa un aknas, dažreiz rodas dzeltē. Pēc 5—7 dienām t° krītas un iestājas 7—14 dienu ilgs normālas t periods, kam seko atkal Jaunas, tikai īsākas drudža lēkmes. Ārstē slimnīcā; izmanto arsēna preparātus, penicilīnu. Profilakse. Slimnieku savlaicīga ievietošana slimnīcā; utu apkarošana. Endēmiskais jeb ērču atguļas tīfs pieder pie slimībām, kam ir inf. perēkļi dabā. Ar to slimo dzīvn. un cilv. Ieros, ir spirohetas, ko pārnēsā ērces. Slimības perēkļi dabā sastopami Āfrikā, Āzijā (Irānā, Irākā, Afganistānā, Ķīnā), Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Eiropā (Spānijā, Balkānos); PSRS sastopami Vidusāzijas republikās, Aizkaukāzā, Ukrainas PSR dienvidos. Dabā slimo gk. grauzēji (peles, žurkas, kāmji u.c.). Cilv. saslimst, ja tam iekož inficēta ērce. Ja ērce reiz inficējusies, tajā spirohetas saglabājas visu viņas mūžu un pāriet ar oliņām arī uz pēcnācējiem. Cilv. biežāk slimo pavasarī un vasarā; saslimst gk. tie, kas nesen ieradušies vietās, kur ir atguļas tīfs perēkļi dabā. Pārslimojušie iegūst imunitāti. Klīn. gaita līdzīga epidēmiskajam atguļas tīfs, atšķiras tikai ar lielāku lēkmju skaitu, kas atkārtojas neregulārāk, ir īsākas un vieglākas. Slimība var ilgt 2—3 mēn. un pat ilgāk. Ārstē tikai slimnīcā; izmanto antibiotikas (penicilīnu, tetraciklīnu, levomicetīnu). Profilakse. Ērču iznīcināšana to dzīves vietās (dezinsekcija); izsargāšanās no ērču kodieniem.
atmiņas traucējumi Atmiņa var pasliktināties (dismnēzija), var būt kļūdaina, aplama, izkropļota (paramnēze), var iestāties arī atmiņas zudums (amnēzija). Retumis atmiņas traucējumu izpausme ir īslaicīga atmiņas paasināšanās (hipermnēzija) – tas var notikt maniakālos stāvokļos, paaugstinātas t° laikā, kad slimnieki reizēm notikumus atceras sevišķi detalizēti. Atmiņas īslaicīga pavājināšanās var būt psihiska aizkavējuma rezultāts; pēc tā likvidēšanās atmiņa atjaunojas. īslaicīgu atmiņas pavājināšanos var izraisīt depresija, aptumšota apziņa, astēnija. Ja ir organiskas CNS slimības, atmiņas traucējumi parasti ir maz atgriezeniski vai pilnīgi neatgriezeniski. Sākoties astēnijai vai organiskām CNS pārmaiņām, vispirms rodas epizodiskas grūtības tieši vajadzīgajā brīdī atminēties (reproducēt) nepieciešamos faktus, bet nedaudz vēlāk tie atmiņā «uzpeld». Turpmāk ir grūti arī faktus iegaumēt un saglabāt atmiņā. Atmiņas zudums – amnēzija – var būt saistīts gan ar kādu noteiktu periodu (piem., aptumšotas apziņas periodu), gan vispārējs. Nereti pēc galvas smadzeņu traumas zūd atmiņa par kādu laika posmu pirms traumas vai tieši pēc traumas. Visbiežāk abi šie atmiņas traucējumu veidi kombinējas. Atmiņas zuduma periodi var aptvert dažas minūtes vai arī stundas, dienas un nedēļas.
Vecumā var rasties progresējoša amnēzija – nav vairs iespējams prasmes un iemaņas automatizēt un kaut ko jaunu apgūt, bet reizē pakāpeniski zūd jau esošās zināšanas. Vispirms aizmirstas fakti, kas apgūti pēdējie, bet atmiņas par jaunības notikumiem saglabājas ilgāk. Tāpat no atmiņas pirmie zūd mazāk emocionāli notikumi, kam dzīvē bijusi niecīga nozīme, bet ilgāk atmiņā saglabājas fakti, kuri emocionāli dziļāk pārdzīvoti un cieši saistījušies tieši ar cilvēku interesēm un personību. Atmiņas traucējumi, ja tie nav pārāk lieli, parasti neietekmē darba spējas. Daudzi cilvēki, kaut arī atmiņa vāja, var tomēr produktīvi strādāt garīgu darbu. Rodoties funkcionāliem atmiņas traucējumiem (parasti tie izpaužas izklaidībā), nepieciešama atpūta, kā arī vispārspēcinoša terapija. Ja atmiņas traucējumi kļuvuši dziļāki, tos palīdz kompensēt akurātība, precizitāte (katra lieta aizvien stāv zināmā vietā) un vajadzīgās informācijas (darba uzdevumu utt.) pierakstīšana. Ārstē pamatslimību.
atrofija audu vai orgāna samazināšanās, kas saistīta ar šūnu barošanās traucējumiem. Parasti šādos gadījumos samazinās vai izbeidzas attiecīgā orgāna funkcija. Izšķir fizioloģisku atrofiju un patoloģisku atrofiju. Fizioloģiska atrofija likumsakarīgi noris dažādos organisma dzīves periodos. Jaundzimušajam atrofējas nabas asinsvadi. Organismam nobriestot, atrofējas aizkrūtes dziedzeris, sievietēm, kas vecākas par 50 g., atrofējas olnīcas. Lielā vecumā sāk atrofēties āda, smadzenes, aknas, liesa, nieres, kauli. Patoloģisku atrofiju rada dažādi kaitīgi faktori. Tā var izveidoties, ja audi vai orgāni ilgstoši pakļauti spiedienam, kas traucē audu barošanos un orgāna funkciju. Nieru atrofija rodas, ja urīns uzkrājas nieres bļodiņā un spiež uz audiem. Atrofija izveidojas, ja traucēta audu barošanās sakarā ar pārmaiņām asinsvadu sienās, to sabiezēšanu un asinsvadu sašaurināšanos. Atrofija var būt saistīta ar nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas dziedzeru bojājumiem. Atrofiju izraisa arī ilgstoša audu vai orgānu bezdarbība, piem., ieģipsētai kājai var atrofēties muskuļi. Atrofijas cēlonis var būt arī jonizējošā starojuma iedarbība. Atrofijas sekas var būt dažādas atkarībā no cietušo audu un orgānu svarīguma. Patoloģisku atrofiju ārstē, novēršot tās cēloni.
audzēji (tumor, blastoma) – jaunveidojumi, kas rodas vietējas, pastiprinātas audu augšanas dēļ, turklāt šūnu augšana un vielmaiņa nenoris normāli. A. audi atšķiras no normālajiem ar šādām galv. specifiskajām biol. īpatnībām: atšķirīga šūnu un audu uzbūve, šūnu spēja strauji un nepārtraukti dalīties, autonomi augt, atbīdot veselos audus vai arī ieaugot tajos, spēja izveidot jaunu audzēju, ja veselam dzīvn. pārstāda a-a gabaliņu, u. c. (sk. audzēja šūna). A-us nedrīkst sajaukt ar audu pietūkumu, kas rodas, piem., no traumas vai iekaisuma.
Atkarībā no izcelsmes a-us iedala 2. galv. grupās: epitēlijaudu un saistaudu a. Katru šo grupu var iedalīt sīkāk pēc audiem, no kuriem a-s izveidojies, piem., epitēlijaudu a. ir epitelioma (no epitēlija), adenoma (no dziedzerepitēlija), saistaudu a. – fibroma, lipoma (no taukaudiem), osteoma (no kaulaudiem), hondroma (no škrimšļaudiem). Atsevišķi mēdz nodalīt a-us, kas veidojušies no embrionāliem audiem. Nereti a-us klasificē, nosaucot pēc orgāna, kurā tie veidojušies, piem., hepatoma – aknu a-s; neirinoma – nervu audu a-s; angioma – asinsvadu a. Atkarībā no augšanas īpatnībām a-us iedala labd-os un ļaund-os.
Labd. a. (kā epitēlijaudu, tā saistaudu) parasti aug lēni, atbīdot apkārtējos audus, bet neieaugot tajos; labd. a-us bieži ietver kapsula, tāpēc operējot tie viegli izlobāmi; tie neveido jaunus audzēja perēkļus – metastāzes un nedod recidīvus.
Ļaund. a. gandrīz vienmēr aug ātri, iespiežas veselajos audos un orgānos (t. s. infiltratīvā augšana), rada metastāzes citās organisma vietās, kur a. šūnas nokļūst ar asinīm vai limfu; ja nav izoperēti visi. a. audi, veidojas recidīvi. Ļaund. a. nelabvēlīgi ietekmē organisma – a. vielmaiņas produktiem (a. ierosinātā intoksikācija) un izraisot visa organisma novājēšanu (a. ierosinātā kaheksija). Ļaund. a-u, kas izveidojies no saistaudiem, sauc par sarkomu, no epitēlijaudiem izveidojušos a. – par vēzi jeb karcinomu.
Vispāratzītas teorijas, kas izskaidrotu a. rašanās cēloņus, pagaidām vēl nav. Patlaban visvairāk izplatītas ir t. s. daudzcēloņu (polietioloģiskā), vīrusu un kancerogēno vielu teorijas. Daudzcēloņu teorija a. izcelsmi saista ar vairāku faktoru iedarbību uz organismu (ķīm. un fizikālie kancerogēnie faktori, kas saistāmi ar pārmaiņām pašā saslimušajā organismā, – hormonālā līdzsvara traucējumi, embrionālās attīstības defekti, hron. iekaisumu sekas).
A. sastopami kā cilvēkiem, tā dzīvn.; to izplatības biežums cilvēkiem, pēc statiskas datiem, pēdējos gadu desmitos pieaug, sevišķi lielpilsētās. Šo pieaugumu bieži uzskata par relatīvu un cenšas izskaidrot ar a. pilnīgāku diagnostiku, precīzu uzskaiti, iedz. vidējā mūzā ilguma palielināšanos, bērnu mirstības samazināšanos; tomēr saslimstība ar dažām a. formām (piem., ar plaušu vēzi) pēdējos gadu desmitos pieaug, it sevišķi industriāli attīstītās valstīs (Anglijā, ASV). Pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem (publicēti 1972. g.) par nāves cēloņiem 59 valstīs, redzams, ka ļaund. a. ir 1.-2. vietā. Ļaund. a. biežums pēc to lokalizācijas dažādās pasaules valstīs ir dažāds un atkarīgs no daudziem faktoriem (meteoroloģiskie apstākļi, sadzīves īpatnības, profes. faktori u. c.).
Ā r s t ē š a n ā izmanto ķirurģisko, staru un medikamentozo terapiju. Ķirurģiski ārstē labd. a-us, kā arī ļaund. a-us to attīstības sākuma stadijās. Ļaund. a. audus pilnīgi izoperē kopā ar visu orgānu vai tā daļu (radikāla operācija) vai arī tikai uzlabo a. bojātā orgāna funkciju (paliatīvā operācija). Apstarošana, lietojot rentgenstarus, rādīja, kā arī dažu radioaktīvo izotopu (kobalta, joda, fosfora, zelta u. c.) radīto izstarojumu, var būt patstāvīgs a. ārstēšanas veids vai arī tikai papildināt ķir. ārstēšanu; kā patstāvīgu metodi to biežāk lieto ādas, gļotādas (lūpas, mutes dobuma) un vairogdziedzera vēža, kā arī siekalu dziedzera, balsenes, rīkles, sieviešu dzimumorgānu ļaund. a. ārstēšanā. A. medikamentozā terapijā izmanto 5 medikamentu grupas: 1) alkilējošos preparātus – hloretilamīnus (embihīns, novembihīns, nitramīns, sarkolizīns, ciklofosfāns u. c.) un etilēnimīnus (tiofosfamīds, etoksens, trenimons, benzotefs u. c.), kas iedarbojas gk. uz a. šūnām, kavējot to vairošanos; 2) antimetabolītus (6-merkaptopurīns, 5-fluoruracils, florafurs u. c.), kas traucē a. šūnu vielmaiņu; 3) antibiotikas ar pretvēža iedarbību (aktinomicīns, aurantīns, mitomicīns, bleomicīns u.c.); 4) hormonu preparātus (dietilstilbestrols, sinestrols, testosterons, prednizolons u. c.), kurus lieto, piem., priekšdziedzera, olnīcu, krūts dziedzera vēža, kā arī limfogranulomatozes un asinsrades sistēmas a. ārstēšanā; 5) augu valsts preparātus (kolhamīns, kolhicīns, vinblastīns u. c.), kas bloķē a. šūnu kodolu dalīšanos un veicina to sabrukumu. Ārstēšanas efektivitāte atkarīga gk. no savlaicīgas a. diagnostikas; neielaistās slimības stadijas iespējama pilnīga izārstēšana. Jo vēlāk sākta ārstēšana, jo sliktāki rezultāti. P r o f i l a k s ē liela nozīme masveida pretvēža apskatēm, kurās iespējams atklāt a-u agrīnā stadijā un sākt ārstēšanu. Liela nozīme arī savlaicīgai hron. iekaisumu un pirmsvēža slimību ārstēšanai, kā arī pasākumiem darba un sadzīves higiēnā – tie novērš nelabvēlīgu faktoru ietekmi uz organismu.
Sk. arī acu audzēji, ādas audzēji, ateroma, dzimumorgānu audzēji, elpošanas orgānu audzēji; galvas smadzeņu audzēji, gremošanas orgānu audzēji; izvadorgānu audzēji; kaulu audzēji; krūts dziedzera audzēji; limfātiskās sistēmas ļaundabīgie audzēji; lūpas vēzis; melanoma; mioma; muguras smadzeņu audzēji.
augstuma slimība slimīgs stāvoklis, kas rodas, ja paceļas lielā augstumā (vairāk nekā 3000 m vjl.), sakarā ar skābekļa parciālā spiediena samazināšanos elpojamā gaisā. Izšķir augstuma slimību vārda tiešajā nozīmē (ar to slimo aviatori) un kalnu slimību, kuras izcelsmē bez skābekļa trūkuma svarīga loma ir arī blakusfaktoriem – fiziskam nogurumam, atdzišanai, ultravioletajam starojumam u.c. Līdz 3000 m augstumam vjl. vesela cilvēka organisms skābekļa trūkumu neizjūt, jo pastiprinās elpošana (ieelpas biežums un dziļums), paātrinās asinsrite, palielinās eritrocītu un hemoglobīna daudzums asinīs. Augstumam palielinoties, organisms vairs šādu kompensāciju nespēj nodrošināt, un iestājas skābekļa bads (anoksija), kas izraisa CNS darbības traucējumus, kuri savukārt ietekmē elpošanas, kā arī asinsrites sistēmu. Vecākiem cilvēkiem augstuma slimības pazīmes var parādīties jau 1000 m augstumā vjl., turpretī jauniem trenētiem cilvēkiem – tikai 4000 m augstumā. Simptomi – elpas trūkums, sirdsklauves, reibonis, galvassāpes, troksnis ausīs, pulsa paātrināšanās, muskuļu vājums, deguna asiņošana, slikta dūša, vemšana, miegainība, uzmanības samazināšanās un atmiņas pasliktināšanās, kustību koordinācijas traucējumi; var būt pat samaņas zaudēšana, elpošanas un sirdsdarbības izbeigšanās. Ārstēšana. Augstuma iespējami ātra samazināšana, miers, sirds līdzekļi, stipra tēja vai kafija. Smagākos gadījumos – skābekļa ieelpošana, pat elpināšana. Profilakse. Pakāpeniska pielāgošanās augstumam (ar treniņiem) un aklimatizācija – cilvēks dzīvo kalnos pat 4000-5000 m vjl. Aklimatizāciju var paātrināt, lietojot skābus produktus, piem., citronskābes un cukura maisījumu, askorbīnskābi. Paceļoties lielā augstumā, lieto skābekļa aparatūru, lidmašīnās iekārto hermētiskas kabīnes, kurās mākslīgi uztur vajadzīgo gaisa spiedienu. Pirms pacelšanās lielā augstumā ieteicams lietot vitamīnus un glikozi.
augšlūpas šķeltne piedzimta augšlūpas anomālija, kas veidojas embrionālās attīstības 2. mēnesī, nesaaugot augšlūpas 3 sastāvdaļām – vidējai daļai un divām sāndaļām. (augšlūpas šķeltnes novecojies apzīmējums – «zaķalūpa».) Augšlūpas šķeltne var būt vienpusēja un abpusēja (2 šķeltnes), kā arī nepilnīga (tikai lūpas sārtajā daļā vai nedaudz virs tās) un pilnīga (ja sasniedz nāsi). Nereti tā apvienota ar aukslēju šķeltni. Nepilnīga augšlūpas šķeltne rada galvenokārt kosmētisku defektu. Pilnīga augšlūpas šķeltne var traucēt dažu līdzskaņu izrunu un ēdiena saturēšanu mutē.
Ārstēšana. Lūpas plastiskā operācija (pēc 5-6 mēnešu vecuma sasniegšanas).
aukslēju paralīze skar mīkstās aukslējas. Aukslēju paralīzi var radīt dažādas slimības (audzējs, asinsizplūdums u.c.) iegarenajās smadzenēs. Aukslēju paralīze var būt arī difterijas (rodas 3.-4. nedēļas pēc saslimšanas), retāk – gripas komplikācija. Aukslēju paralīze rada traucējumus izrunā (runāšana caur degunu jeb rinolālija) un rīšanas laikā (rijot šķidrums nāk ārā pa degunu). Ārstē pamatslimību, kas izraisījusi aukslēju paralīzi. Ja aukslēju paralīze ieilgst, nepieciešama medikamentoza ārstēšana un fizioterapijas procedūras. Difterijas radītā aukslēju paralīze parasti izzūd pēc dažām nedēļām.
auss traumas rodas ārējās vides fizisko vai ķīmisko faktoru iedarbībā un atsevišķi vai kombinēti var skart ārējo ausi, vidusausi un iekšējo ausi. Biežāk sastopamas mehāniskas traumas (sadzīves, ražošanas, transporta, sporta u.c. traumas), barotraumas, vibrotraumas, akutraumas. Mehāniskās traumas. Auss gliemežnīcas sasitums rada asinsizplūdumu zem skrimšļa plēves, kas var sastrutot, izraisot skrimšļa plēves iekaisumu, no kura var aiziet bojā visa auss gliemežnīca. Galvaskausa lūzums var bojāt vidusausi un iekšējo ausi: parādās asiņaini atdalījumi no auss, un rodas dzirdes traucējumi. Šādā gadījumā ausi nedrīkst tīrīt – tā sterili jāpārsien. Dažādu motoru, darbmašīnu, pneimatisku instrumentu ilgstoša vibrēšana (bieži kopā ar troksni) rada vibrotraumu. Tā izraisa pārmaiņas iekšējā ausī. Akutrauma ir specifisks iekšējās auss bojājums. To rada īslaicīgas spēcīgas skaņas vai ilgstošs troksnis; īpaši kaitīgs ir troksnis ar skaņas frekvenci virs 2000 Hz. Smagākos gadījumos pasliktinās dzirde un pievienojas vispārēji simptomi: galvassāpes, nogurums, miega traucējumi, mainās pulss un asinsspiediens. Profilaktiski izmanto dažādus inženiertehniskus trokšņu izolēšanas un slāpēšanas paņēmienus, kā arī individuālus dzirdes orgānu aizsargus (antifonus). Jebkuras auss traumas gadījumā jāgriežas pie ārsta.
autointoksikācija (autointoxicatio; gr. autos pats, lat. in iekšā, gr. toxikon inde) – saindēšanās ar indēm, kas radušās organismā vielmaiņas traucējumu vai izvadīšanas funkciju traucējumu dēļ. A. rodas, piem., cilvēkiem, kas slimo ar cukurslimību vai nieru mazspēju. A. pazīmes ir nespēks, slikta dūša, novājēšana u. c. Ā r s t ē š a n ā pirmām kārtām jānovērš a. cēlonis, kā arī jācenšas atbrīvot organismu no indīgajām vielām.
avitaminoze pilnīgs kāda vitamīna trūkums organismā. Avitaminoze sekas sīki izpētītas eksperimentos ar dzīvniekiem, ilgstoši izslēdzot no to barības kādu vitamīnu. Cilvēka uzturā vienmēr ir lielāks vai mazāks vitamīnu daudzums, tāpēc avitaminoze cilvēkam rodas tikai ārkārtējos apstākļos (skatīt Skorbuts; pelagra; beriberi). Cilvēkam nereti var būt relatīvs vitamīnu trūkums jeb hipovitaminoze. Avitaminoze un hipovitaminozes pazīmes atšķiras galvenokārt kvantitatīvi – avitaminozes gadījumā slimība ir smagāka. Ilgstoša absolūta svarīgāko vitamīnu trūkuma sekas ir nāve.
bakas akūta, sevišķi bīstama infekcijas slimība, kam raksturīga organisma smaga vispārēja intoksikācija un specifiski izsitumi uz ādas un gļotādas. Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas veikto pretepidēmisko pasākumu rezultātā kopš 1977. g. nevienā pasaules valstī nav reģistrēts neviens saslimšanas gadījums ar bakām. Bakas ierosina vīruss Poxvirus variolae, kas ir ļoti izturīgs ārējā vidē. Slimnieka atdalījumos (arī krevelēs) tumšā telpā tas var saglabāt dzīvotspēju ilgāk par gadu, putekļos un slimnieka veļā tas saglabājas vairākas dienas. Ultravioletais starojums iznīcina bakas vīrusu 6 stundās, 3% hloramīna šķīdums – 3 stundas, bet karsēšana (100°) – 1 minūtē.
Infekcijas avots ir slims cilvēks, kas sevišķi bīstams apkārtējiem izsitumu periodā. Uzņēmība pret bakām ir ļoti liela. Ierosinātājs izdalās ārējā vidē no ādas un gļotādas (ar krevelēm, klepojot, šķaudot), arī ar urīnu. Infekcija izplatās pilienu, putekļu un sadzīves kontakta ceļā. Inficēšanās notiek, vīrusam iekļūstot cilvēka organismā caur elpošanas ceļu gļotādu, bojātu ādu un gremošanas trakta gļotādu. Organismā vīruss vairojas, nonāk asinīs un ar asins plūsmu izplatās pa visu organismu. Inkubācijas periods ilgst 10-17 dienas (vidēji 14 dienu). Slimība parasti sākas pēkšņi ar strauju t° paaugstināšanos, galvassāpēm, sāpēm krustos, nespēku. Var būt arī slikta dūša, vemšana, murgi. Dažreiz var parādīties neraksturīgi izsitumi plankumu veidā, kuri izzūd 2.-3. dienā. 3.-4. slimības dienā t° krītas un uz galvas ādas un gļotādas parādās īstie izsitumi sārtu, blīvu plankumiņu veidā. Pakāpeniski tie rodas arī uz pārējām ķermeņa daļām. Pēc 2-3 dienām izsitumi pārvēršas pūslīšos. 8.-9. slimības dienā, pievienojoties sekundārai infekcijai, tie sastruto. Sākas vissmagākais slimības periods. T° atkal paaugstinās, pieaug organisma intoksikācija. Slimnieks murgo, ir nemierīgs, ķermenis un galva pārklāta ar strutainiem pūslīšiem un krevelēm, seja uztūkusi, pilnīgi pārmainījusies. Šajā slimības periodā bieži rodas sirds vājums, kā arī dažādas komplikācijas (plaušu karsonis, pleirīts, endokardīts, nefrīts, izgulējumi). 11.-12. slimības dienā izžuvušās kreveles sāk atdalīties, un to vietā paliek nelielas rētas. Atveseļošanās notiek lēni. Kopējais slimības ilgums ir 5-6 nedēļas. Pēc pārslimošanas paliek ilgstoša imunitāte. Dažreiz slimība noris vieglā formā – organisma vispārējais stāvoklis nav traucēts, un izsitumu nav daudz (skatīt varioloīds). Ļoti smaga (gandrīz 100% mirstība) ir hemorāģiskā forma (t.s. melnās bakas), kad ādā un gļotādā, kā arī iekšējos orgānos rodas asinsizplūdumi. Ārstē obligāti slimnīcā. Liela nozīme ir stingram gultas režīmam un slimnieka kopšanai. Ļoti efektīva ir specifiskā gamma globulīna agrīna lietošana. Ārstēšanā izmanto arī antibiotikas, ķīmisku preparātu metisazonu, pretsāpju un sirds līdzekļus u.c. Svarīgākais profilakses līdzeklis ir vakcinācija. Tā kā bakas likvidētas visā pasaulē, kopš 1980. g. janvāra vakcinācija atcelta.
baktēriju nēsāšana patogēno mikroorganismu (baktēriju, riketsiju, vienšūņu) saglabāšanās klīniski vesela cilvēka vai dzīvnieka organismā un izdalīšanās ārējā vidē. Konstatēta arī vīrusu nēsāšana. Baktēriju nēsāšana vērojama veseliem cilvēkiem un tiem, kuri atveseļojas (rekonvalescentiem). Veseli cilvēki var būt nosacīti patogēno mikroorganismu (stafilokoku, dažu zarnu nūjiņu tipu u.c.) nēsātāji; tie var būt arī patogēno mikroorganismu nēsātāji, bet tikai tad, ja cilvēki ir imūni (potēti vai agrāk slimojuši). Baktēriju nēsāšana šajos gadījumos ir īslaicīga, un to sauc par tranzitīvu. Rekonvalescentiem baktēriju nēsāšanu nosacīti iedala akūtajā (ilgst līdz 3 mēnešiem) un hroniskajā (ilgst vairāk par 3 mēnešiem, dažreiz pat visu mūžu). Hroniskā baktēriju nēsāšana ir apslēptā bezsimptomu slimības forma (latentā infekcija).
Baktēriju nēsāšana var izraisīt patoloģiskas pārmaiņas orgānos (piem., dizentērijas baktēriju nēsātājiem ir pārmaiņas zarnās), kā arī rada imunitāti. Baktēriju nēsātāji var būt infekcijas avots. Ar dažām infekciju slimībām (skarlatīnu, meningokoku infekciju, dizentēriju, vēdertīfu) cilvēki inficējas galvenokārt no baktēriju nēsātājiem.
Baktēriju nēsāšanas profilakse: infekciju slimnieku izolēšana un racionāla ārstēšana, ar slimu cilvēku kontaktā bijušo personu izmeklēšana, sistemātiskas dažu profesiju pārstāvju (pārtikas rūpniecības, sabiedriskās ēdināšanas, tirdzniecības, ūdensapgādes, bērnu iestāžu darbinieku) pārbaudes.
balanīts dzimumlocekļa galviņas iekaisums. Parasti izveidojas vienā laikā ar akūtu priekšādas iekšējās lapas iekaisumu (postītu), radot balanopostītu. Zēniem iekaisums saistīts galvenokārt ar fimozi. Balanopostītu rada mehānisks un ķīmisks priekšādas kairinājums (smegma, mikroorganismi, urīns), ja neievēro personisko higiēnu, kā arī gonoreja, sifiliss, trihomonoze, audzēji. Reti balanītu izraisa akūtas infekciju slimības; balanītu veicina cukura diabēts, alerģiskas slimības (ekzēma, nātrene). Simptomi: nieze, dedzinoša sajūta, vēlāk asas sāpes dzimumlocekļa galvā, dzimumlocekļa pietūkums, tā galvas un priekšādas apsārtums, vietām asiņošana, strutaini izdalījumi. Var palielināties cirkšņa limfmezgli. Ja process hronisks, priekšādas lapas kļūst cietas un blīvi saaug ar dzimumlocekļa galvu. Ārstēšana jāuzsāk sākumstadijā. Jāatvelk priekšāda un ar siltu ūdeni un ziepēm jānomazgā smegma un strutainie izdalījumi, jāieziež ar dezinficējošu ziedi. Pretiekaisuma terapija (antibiotikas, dezinficējoši šķīdumi). Ja izveidojusies fimoze, pēc akūtā iekaisuma likvidēšanas – operācija. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu.
balantidiāze invāzijas slimība, ko ierosina vienšūnas parazīts zarnu balantīdija (Balantidium coli). Balantidiāze cilvēkiem, galvenokārt lauku iedzīvotājiem, reģistrēta visos kontinentos, izņemot aukstā klimata joslu. Biežāk konstatēti atsevišķi saslimšanas gadījumi, daudz retāk saslimst lielāka cilvēku grupa. LPSR novēroti tikai atsevišķi gadījumi. Raksturīgākās pazīmes ir resnās zarnas čūlas dažādās attīstības stadijās. Čūlas ir dziļas un nereti perforē zarnas sienu. Apkārt čūlām gļotāda bez patoloģiskām pārmaiņām. Čūlas no veselās gļotādas atdalītas ar iekaisuma valnīti. Slimība sākas pēkšņi vai pakāpeniski. Parasti rodas ēstgribas trūkums, slikta dūša, sāpes pakrūtē. Dažreiz ir stipra caureja ar šķidriem izkārnījumiem, kam piemaisītas asinis un gļotas. Smagos gadījumos stāvoklis arvien pasliktinās, palielinās gļotu un asiņu piemaisījumi, slimnieks iet bojā kaheksijas (novājēšanas) dēļ; var arī izveidoties hroniska slimības gaita. Nesarežģītos balantidiāzes gadījumos ķermeņa t° paliek normāla. Balantidiāzi diagnoscē pēc klīniskās ainas, ko apstiprina izkārnījumu izmeklēšana laboratorijā.
Ārstē ar amīnarsonu un jatrēnu. Ar antibiotikām labākos panākumus gūst, lietojot tetraciklīna grupas preparātus. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna: roku un visa ķermeņa tīrība, savlaicīga veļas maiņa. It sevišķi jāuzmanās dzīvnieku kopējiem, piem., cūku fermās. Augļi un dārzeņi pirms lietošanas rūpīgi jānomazgā un jānoskalo verdošā ūdenī.
balsenes stenoze balsenes dobuma sašaurināšanās vai arī pilnīga slēgšanās; dažādu balsenes patoloģijas stāvokļu simptoms. Balsenes stenozes cēloņi var būt šādi: nosprostojums ar svešķermeni; trauma; iekaisums (laringīts, īstais un neīstais krups, flegmona, roze); tūska, ko var radīt bites dzēliens kaklā vai akūts iekaisums balsenes tuvumā esošajos orgānos; specifisks iekaisums (tuberkoloze, sifiliss, skleroma); balss saišu paralīze, kas rodas atgriezeniskā nerva (klejotājnerva zars) bojājuma gadījumā; audzēji; saspiedums no ārpuses. Balsenes stenoze var būt momentāna (svešķermenis), akūta (trauma, iekaisums) un hroniska (audzējs). Slimniekam apgrūtināta elpošana, bieži ir aizsmakums. Akūtas balsenes stenozes gadījumā strauji attīstās astiksija, hroniskas balsenes stenozes gadījumā elpošanas traucējumi pieaug lēnāk. Balsenes stenozei ir vairākas stadijas: kompensācijas stadija – elpošana dziļa, ar pagarinātu izelpu; dekompensācijas stadija – elpošanā piedalās palīgmuskuļi, slimnieks ieņem piespiedu pussēdu stāvokli, ieelpā dzirdama balss pieskaņa; progresējošas dekompensācijas stadija – elpošana vēl vairāk apgrūtināta, cilvēks kļūst zilgans, rodas auksti sviedri, nemiers, bailes; terminālā stadija – slimnieka vispārējais stāvoklis pasliktinās, pavājinās sirdsdarbība; asfiksijas stadija – elpošana un sirdsdarbība izbeidzas, iestājas nāve.
Ārstēšana. Novērš cēloni, samazina asfiksijas simptomus (skābekļa ieelpošana u.c). Progresējošas dekompensācijas stadijā elpvadu pārgriež un tajā ievada caurulīti.
balsenes traumas sastopamas reti. Izšķir sadzīves, sporta vai satiksmes traumas. Balsenes traumas var būt dažādas: sasitumi, ievainojumi (šautas, durtas, grieztas brūces), apdegumi (termiski, ķīmiski). Smags un grūti ārstējams balsenes sasitums (bieži ar skrimšļu lūzumiem) var rasties automobiļu pasažieriem, kas sēž blakus vadītājam, straujas bremzēšanas vai avārijas gadījumā. Balsenes ievainojumi pa lielākai daļai nav izolēti: tie var skart blakusorgānus vai kakla lielos asinsvadus. Ārstēšana. Balsenes traumas gadījumā nekavējoties jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības. Ja asiņo kakla asinsvadi, brūce ar pirkstiem stipri jānospiež (neaizspiest elpošanas ceļus!) līdz ārsta ierašanās brīdim.
baltie ziedi pastiprināti izdalījumi no sievietes dzimumceļiem. Normālos apstākļos atdalījumu makstī ir nedaudz. Izdalījumiem pavairojoties, maksts un ārējo dzimumorgānu gļotādas kairinājums rada niezi, dedzinošu sajūtu un sāpes. Izdalījumi var būt gaiši – caurspīdīgi, pienaini vai gļotaini zaļgani (ar strutu piejaukumu), kā arī brūngani (ar asins piejaukumu). Nereti tiem ir nepatīkama smaka. Baltie ziedi parasti novērojami daudzu ginekoloģisku slimību (piem., maksts, kā arī dzemdes un olnīcu iekaisuma) gadījumā. Pastiprināti izdalījumi, kas ir sārti, var liecināt par labdabīgu un ļaundabīgu dzimumorgānu audzēju veidošanos. Baltie ziedi var būt arī vispārēju slimību gadījumā (akūtas vai hroniskas infekciju slimības u.c). Meitenēm pastiprinātus izdalījumus var izraisīt anēmija, cērmju invāzija u.c. slimības, kas novājina organismu. Izdalījumu daudzums no dzimumceļiem var palielināties īslaicīgi, piem., pirms vai pēc kārtējās menstruācijas, grūtniecības laikā, kā arī sakarā ar dzimumuzbudinājumu; šādos gadījumos tie nav saistīti ar veselības stāvokļa traucējumiem. Ārstē pamatslimību. Nedrīkst ārstēties mājas līdzekļiem, bet nekavējoties jāgriežas pie ginekologa. Profilakse. Stingri jāievēro personiskās higiēnas noteikumi, laikus jāārstē dzimumorgānu iekaisumslimības. Svarīga nozīme ir organisma norūdīšanai, fiziskajai kultūrai un sportam, ārstnieciskajai fizkultūrai.
barības vada iekaisums ezofagits (oesophagitis) var būt akūts un hronisks. Akūtu iekaisumu var izraisīt infekcija, kas lokalizējas rīklē, svešķermeņa radīta mehāniska trauma, ļoti karsti vai auksti ēdieni, kodīgs sārms vai skābe. Hronisks iekaisums var pievienoties blakusorgānu (mugurkaula, bronhu) slimībām, hroniskām infekcijām (tuberkoloze, sifiliss), smagām aknu slimībām, kuņģa čūlai, alkoholismam, kā arī barības vada trūcei (barības vadā iekļūst kuņģa sula). Slimniekam ir sāpes un dedzinoša sajūta aiz krūšu kaula, apgrūtināta, sāpīga rīšana, atraugas, vemšana. Ārstē, novēršot cēloni. Smagos gadījumos ārstē ķirurģiski.
barotrauma dzirdes orgāna (retāk cita gaisu vai gāzes saturoša orgāna – plaušu, zarnu) bojājums,kas radies, strauji mainoties apkārtējās vides spiedienam. Barotraumu var izraisīt sprādzieni; tā var rasties arī lidotājiem, ūdenslīdējiem, zemūdens flotes jūrniekiem. Ja apkārtējās vides spiediens mainās pakāpeniski, spiediens abās pusēs bungplēvītei (no auss ārējās ejas puses un bungdobuma puses) izlīdzinās caur dzirdes kanālu. Spiedienam mainoties strauji, bungplēvīte tiek izspiesta uz vienu pusi un spiediena pārmaiņas skar arī vidusausi. Sākumā jūtamas sāpes ausīs, pasliktinās dzirde, pēc tam rodas troksnis ausīs, dažreiz ir reibonis. Atsevišķos gadījumos bungplēvīte var pat pārplīst. Profilakse. Arodatlase, treniņi barokamerās. Spiedienam strauji mainoties, piem., lidmašīnai strauji nolaižoties un paceļoties, ieteicams izdarīt rīšanas kustības, lai spiediens abpus bungplēvītes izlīdzinātos (šajā nolūkā lidmašīnās piedāvā konfektes).
bartolinīts maksts priekštelpas lielā dziedzera (Bartolīna dziedzera) vai tā izvadkanāla iekaisums, ko ierosina dažādi mikroorganismi (gonokoki, stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņas, trihomonas). Slimības sākumā iekaist un uzbriest dziedzera izvadkanāla gļotāda, izraisot dziedzera izvadkanāla aizsprostojumu. Sakarā ar to dziedzerī uzkrājas gļotas un strutas – izveidojas iekaisuma cista. Rodas apsārtums, tūska, stipras sāpes ārējo dzimumorgānu apvidū; tās pastiprinās staigājot un sēžot. Ja iekaisuma process izplatās apkārtējos audos, izveidojas abscess: palielinās tūska un apsārtums, paaugstinās ķermeņa t°, palielinās un kļūst sāpīgi cirkšņu limfmezgli. Ārstēšanās ieteicama slimnīcā – ambulatoriska ārstēšanās parasti nav efektīva. Akūtajā stadijā jāievēro gultas režīms. Vietēji lieto leduspūsli, ārstnieciskās svecītes. Dziedzerim sastrutojot, to ārstē ķirurģiski. Ja iekaisums bieži atkārtojas, ieteicams dziedzeri izoperēt. Profilakse. Personiskās higiēnas ievērošana, it īpaši menstruāciju laikā.
beri-beri (beriberi; singāļu beriberi liels vājums) – slimība, ko izraisa ilgstošs B1 vitamīna trūkums organismā. Šī slimība sastopama galvenokārt subtropu un tropu zemēs, pārsvarā Dienvidaustrumāzijā, kur trūcīgie iedzīvotāji lieto uzturā gandrīz tikai pulētos rīsus, Filipīnās pēc 2. pasaules kara beriberi pazīmes tika konstatētas 13% iedzīvotāju. Slimību veicina hronisks alkoholisms, smagas infekciju slimības vai gremošanas traucējumi. B1 vitamīna trūkums organismā izraisa ogļhidrātu maiņas traucējumus, no kā visvairāk cieš nervu sistēma un muskuļaudi, arī sirds muskulatūra. Tipiskiem beriberi gadījumiem raksturīgs novājējums vai tūska. Sirds paplašinās, un tās darbība kļūst nepietiekama. Bieži slimības ainā dominē perifērisko nervu iekaisuma pazīmes – jušanas traucējumi, locekļu paralīze vai parēze, muskuļu atrofija. Nereti ir arī gremošanas traucējumi – vēdera uzpūšanās, vemšana, aizcietējums. B1 hipovitaminozei raksturīgs nogurums, galvassāpes, miega traucējumi, sirdsdarbības paātrināšanās, aizdusa jau nelielas piepūles gadījumā, jušanas traucējumi locekļu perifēriskajās daļās. Zīdaiņiem B1 hipovitaminoze var rasties, ja mātes pienā trūkst B1 vitamīns. Ārstē ar pilnvērtīgu, olbaltumvielām bagātu uzturu. Injekcijās ievada 20-50 mg B1 vitamina diennaktī, vēlāk devu samazina. Ievada arī palielinātas citu В grupas vitamīnu devas. Profilaksei ieteicams vispusīgs, olbaltumvielām bagāts uzturs. B1 vitamīna diennakts norma veselam cilvēkam ir 2 mg. Parasti to pietiekamā daudzumā saņem ar uzturu. Daudz B1 vitamīnu satur rupja maluma miltu produkti, gaļa, daži dārzeņi (kāposti, spināti, burkāni, bietes).
bezpigmenta plankumi īslaicīgs vai pastāvīgs ādas pigmenta melanīna zudums atsevišķos ādas apvidos bez iekaisuma pazīmēm. Iekšējās sekrēcijas un veģetatīvās nervu sistēmas traucējumu dēļ melanīna daudzums ādā var samazināties un tajā var rasties bezpigmenta plankumi – vitiligo. Dažādās ķermeņa daļās, biežāk simetriski, rodas sīki, bālgani bezpigmenta plankumi, kas vēlāk paplašinās un saplūst kopā. Cilvēkam sauļojoties, tie sārtojas, bet neiedeg. Nelieli, balti bezpigmenta plankumi kakla vai krūšu ādā parādās sifilisa II stadijā. Bezpigmenta plankumi lepras gadījumā vienmēr saistīti ar jutības trūkumu pašā plankumā un ādā ap to. Bezpigmenta plankumi var rasties arī dažādu ādas slimību (zvīņēdes, ādas sēnīšslimību) izsitumu vietā; ar laiku tie izzūd. Ļoti reti cilvēkiem ir iedzimts melanīna trūkums ādā, matos, varavīksnenē – albīnisms.
Ārstēšana. Vitiligo ārstē ar vitamīniem un speciāliem medikamentiem ārsta kontrolē. Albīnisma ārstēšana ir nesekmīga; lai mazinātu ādas jutību pret saules iedarbību, ieteicamas aizsargājošas ziedes.
blaugznas ādas raga kārtas sīkas zvīņas, kas rodas, pastiprināti atdaloties tās virspusējām, pārragotām šūnām galvas matainajā daļā. Blaugznas satur ragvielu, ādas taukus, holesterīnu, vitamīnus, bioloģiski aktīvas vielas, baktērijas, putekļus. Neliela, acīm neredzama zvīņošanās ir fizioloģisks ādas pašattīrīšanās process. Ja ādas normālais pārragošanās process ir traucēts, rodas pastiprināta zvīņošanās, kuras pamatā ir nepareiza ādas dziedzeru darbība, vienpusīgs uzturs, A, D vitamīnu un В grupas vitamīnu trūkums, tāpat arī kalcija, dzelzs un fosfora trūkums, kā arī nepietiekama galvas ādas un matu kopšana. Visbiežāk blaugznas rodas, ja cilvēks slimo ar seboreju, bet tās var rasties arī zvīņēdes, ihtiozes, ādas sēnīšslimību, neirodermīta u.c. gadījumos. Ārstē pamatslimību. Seborejas gadījumā blaugznu samazināšanai ieteicami sulsēna preparāti (pasta, ziepes). Vispirms matus izmazgā ar tualetes (bērnu, olu) ziepēm, pēc tam mitros matos 2-3 minūtes ieberzē 1/2-1 tējk. sulsēna pastas vai sulsēna ziepju putas. Pēc 5-10 minūtēm matus vairākas reizes izskalo siltā ūdenī. Jāuzmanās, lai sulsēna preparāts neiekļūtu acīs. Pēc matu mazgāšanas rūpīgi jāiztīra nagi no preparāta paliekām. Sulsēna preparātus lieto ne biežāk kā reizi 10 dienās. Ārstēšanās kursā ir 4-6 procedūras. Atkārtot var 2-3 procedūras tikai pēc 2-3 mēnešiem.
blefarīts plakstiņu malu iekaisums; izplatīta hroniska slimība, kas grūti padodas ārstēšanai. Parasti slimo cilvēki, kam ir dažādas acs refrakcijas anomālijas, vispārējas organisma slimības, anēmija, kuņģa un zarnu darbības traucējumi. Blefarītu sekmē nelabvēlīgi ārējās vides apstākļi (ķīmiski tvaiki, putekļi, dūmi, vējš). Izšķir blefarīta vieglāko formu (krevelītes starp skropstu saknītēm) un smagāko – čūlaino formu (starp skropstu saknītēm veidojas čūliņas). Dažreiz blefarīts var lokalizēties galvenokārt acu kaktiņos (pēc konjunktivīta, ko izraisa specifiski mikrobi). Blefarītu var radīt arī plakstiņa saistaudu plātnītes dziedzeru pastiprināta sekrēcija. Blefarīta gadījumā ir nieze un smaguma sajūta plakstiņos, to malas apsārtušas, pārklātas ar sīkām, pelēkbaltām krevelītēm, zem kurām var būt mazas čūliņas. Ja slimību neārstē, plakstiņu malas sabiezē un skropstas izkrīt.
Ārstēšana. Jānovērš nelabvēlīgie apstākļi, organisma vispārējās slimības. Palielināt vitamīnu devas uzturā; rūpīgi apziest plakstiņu malas ar dezinficējošu šķīdumu vai ziedi.
botulisms uztura toksikointekcija, kas rodas, ja pārtikas produkti ir inficēti ar botulisma nūjiņu Clostridium botulinum un tās toksīniem. Ierosinātāju veģetatīvā forma (nūjiņa) veido sporas un vairojas vidē ar stipri samazinātu skābekļa daudzumu (produktu iekšienē). Botulisma nūjiņai izšķir 7 seroloģiskos tipus – A, B, C, D, E, F, G (biežāk sastopams А, В, С un E tips). Botulisma ierosinātāju veģetatīvo formu izturība nav liela, bet sporas ir sevišķi izturīgas ārējā vidē (iet bojā tikai pēc 1-6 stundu ilgas vārīšanas vai pēc 30 minūtēm 120° temperatūrā autoklāvā; saglabā dzīvotspēju arī zemā t° un saules gaismā), kā arī pret dezinfekcijas līdzekļiem (5% lizola vai 20% formalīna šķīdumā saglabājas 24 stundas, etilspirtā – līdz 2 mēnešiem). Botulisma nūjiņas toksīni ir izturīgi pret skābēm, gremošanas fermentiem un karsēšanu; tie pieder pie visspēcīgākajām organiskajām indēm (cilvēkam letālā deva – 0,00006 mg). Botulisma ierosinātājs parazitē cūku, zirgu, govju, žurku, kā arī vēžveidīgo un gliemju zarnās. Sporas spēj ilgstoši saglabāties augsnē, ūdenī, dūņās. Cilvēks ar botulismu inficējas, izmantojot uzturā inficētus produktus – desas, šķiņķi, zivis, sviestu, konservus (galvenokārt mājās gatavotus). Botulisma ierosinātājs un tā toksīns produktos uzkrājas noteiktos apstākļos (ja tos vairākas dienas uzglabā 30-37° temperatūrā bezgaisa vidē ar nepietiekamu cukura vai sāls koncentrāciju). Pazeminoties t°, pavājinās mikrobu spēja producēt toksīnus; 10-12° temperatūrā toksīnu veidošanās pilnīgi apstājas. Ar svaigiem produktiem parasti botulisms neizplatās, lai gan svaigi dārzeņi un augļi bieži ir inficēti ar botulisma ierosinātāja sporām. Slimais cilvēks nav citiem bīstams. Slimības izcelsmē un attīstībā nozīmīga ir gan ierosinātāja, gan arī tā toksīna iedarbība uz organismu. Toksīns gremošanas traktā samazina audu pretošanās spēju un ļauj ierosinātājam iekļūt audos. Šeit tas vairojas un izdala toksīnu, kas uzsūcas asinīs, tiek iznēsāts pa visu organismu, rada nervu sistēmas (galvenokārt CNS) un asinsvadu bojājumus. Inkubācijas periods parasti ir 2- 5 stundas, bet var ieilgt līdz 10 dienām. Sākumā rodas nespēks, slikta dūša, vemšana, aizcietējums un vēdera uzpūšanās, ko izraisa zarnu atonija; t° normāla vai nedaudz paaugstināta (līdz 38°). Visraksturīgākie ir CNS bojājumu simptomi: neskaidra redze, dubultošanās, platas un nevienādas acu zīlītes, acu ābolu kustību traucējumi, šķielēšana, augšējā plakstiņa noslīdējums. Sakarā ar gļotādas sausumu apgrūtināta runāšana un barības uzņemšana. Smagākos slimības gadījumos ir elpošanas un sirdsdarbības traucējumi, kā arī mīksto aukslēju parēze. Parasti slimība ilgst 1-2 mēnešus. Letalitāte ir 20-70% . Ārstēšana. Ja ir aizdomas par saslimšanu ar botulismu, jāiedzer 20-30 g aktivētās ogles apmēram ar pusglāzi ūdens. Tālākā ārstēšana (kuņģa skalošana, speciāli serumi, antibiotikas u.c.) izdarāma tikai slimnīcā. Profilakse. Sanitāri higiēnisko normu ievērošana konservu gatavošanā, kā arī pārtikas produktu apstrādāšanā, transportēšanā un uzglabāšanā. Mājās gatavoto konservu izejvielas – dārzeņi, sēnes, zivis, gaļa u.c. rūpīgi jāmazgā un pareizi jāsterilizē; jāizmanto tikai svaigi produkti; konservi uzglabājami aukstā vietā.
bronhadenīts bronhu limfmezglu iekaisums, ko ierosina dažādi mikrobi – tuberkolozes mikobaktērija, strutas radošie mikrobi u.c. Ar bronhadenītu slimo galvenokārt bērni. Visbiežāk sastopams tuberkolozes bronhadenīts (skatīt tuberkuloze). Bronhadenīts var pievienoties arī bronhītam, plaušu karsonim, masalām, garajam klepum. Klīniskie un rentgenoloģiskie simptomi atkarīgi no slimnieka vecuma. Mazam bērnam jau nedaudz palielināts limfmezgls var saspiest bronha sienu un radīt elpošanas traucējumus un klepu. Ārstēšana un profilakse. Jāārstē slimības, kas var izraisīt bronhadenītu. Izmanto ķīmisko un vispārspēcinošo terapiju.
bronhektāzes cilindriski vai maisveidīgi bronhu paplašinājumi. Bronhektāzes var rasties pēc plaušu vai pleiras iekaisuma (plaušu karsoņa, tuberkolozes, pleirīta), kam sadzīstot rētaudos tiek ievilkta bronhu siena. Cēlonis var būt arī dziļi iekaisumi bronhu sienās (hronisks bronhīts) un biežs ilgstošs klepus, jo tad bronhu siena atsevišķās vietās kļūst neelastīga un sāk deformēties, izvelvēties. Sākumstadijās slimība līdzīga hroniskam bronhītam (klepus ar krēpām, sevišķi no rītiem), retāk tā var sākties ar asins spļaušanu. Vēlākajās stadijās krēpām nepatīkama smaka, krēpu daudzums palielinās (diennakti 200-1000 ml), sevišķi no rītiem pieceļoties, kā arī mainot ķermeņa stāvokli. Slimībai progresējot, sākas plaušu ventilācijas traucējumi, rodas aizdusa, bet ar laiku iestājas plaušu un sirds mazspēja. Slimnieka seja bieži kļūst zilgana, it kā uzbriedusi. Pirksti iegūst bungvālīšu formu, bet nagi kļūst līdzīgi pulksteņa stiklam. Slimības gaita hroniska, ar biežiem paasinājumiem, galvenokārt nelabvēlīgu meteoroloģisko apstākļu ietekmē (sevišķi rudenī vai agrā pavasarī). Paasinājumu laikā paaugstinās t°, palielinās krēpu daudzums, rodas aizdusa un sirdsdarbības traucējumi. Diagnozes noteikšanai izmanto bronhoskopiju, vienlaikus atsūcot no bronhiem strutas un ievadot tajos medikamentus. Sevišķi labi bronhektāzes konstatējamas ar bronhogrāfiju, t.i., pildot bronhus ar kontrastvielu un pēc tam izdarot rentgenuzņēmumus. Ārstēšana. Paasinājuma laikā gultas režīms, sulfanilamīdi, antibiotikas, vislabāk slimnīcas apstākļos. Slimības remisijas periodā daudz jāuzturas svaigā gaisā, jālieto olbaltumvielām un vitamīniem bagāts uzturs. Regulāri jānodarbojas ar ārstniecisko fizkultūru (elpošanas vingrinājumi), kas veicina strutu izdalīšanos), jo – sevišķi no rītiem – tā var atbrīvot bronhus no strutainām krēpām un samazināt strutošanu.
bronhīts – bronhu gļotādas iekaisums. Tam raksturīgs gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotu izdalīšanās. Visvairāk ar bronhītu slimo vietās, kur mitrs un auksts klimats. Bez tam bronhīts bieži pievienojas citām vispārējām slimībām. Vīrieši slimo ar bronhītu biežāk nekā sievietes (daļēji to var izskaidrot ar smēķēšanu).
Akūta bronhīta ārstēšanā labi palīdz bankas, sinepju vai piparu plāksteri. Pret klepu var lietot ārstnieciskās augu tējas: māllēpes, deviņvīruspēku, gaiļbiksītes u.c. Hroniska bronhīta slimniekiem daudz jāuzturas svaigā gaisā. Nedrīkst strādāt aukstās, mitrās vai putekļainās telpās. Uzturā pastiprināti jālieto produkti, kas satur A un С vitamīnus (liellopu aknas, burkāni, loki, nātres, skābenes, pētersīļu lapas, mārrutki, dilles, pīlādžu augļi, rožu augļi, upenes, ārstnieciskās augu tējas). Katru dienu jāizdara elpošanas vingrinājumi, it īpaši trenējot izelpu, t.i., nodarbinot izelpas muskuļus. Jācenšas vairākas reizes dienā 2-3 minūtes lēni un dziļi elpot. Nedrīkst smēķēt. Vēlama klimatterapija skujkoku mežu vai stepju rajonā, kā arī Krimas dienvidu piekrastē. Profilakse. Jānovērš visi kaitīgie faktori, kas var radīt bronhītu. Nozīme ir arī organisma norūdīšanai.
bronhopneimonija slimība, kam raksturīgi vairāki nelieli iekaisuma perēkļi vienā vai abās plaušās. Visbiežāk bronhopneimonija pievienojas kādai citai slimībai, bet var būt arī patstāvīga slimība. Parasti to izraisa autoinfekcija: organisma augšējo elpošanas ceļu mikroflora (stafilokoki, streptokoki, pneimokoki) aktivējas un kļūst par slimības cēloni, ja samazinās organisma pretestība sakarā ar pārpūli, saaukstēšanos, infekciju perēkļiem organismā (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums). Bronhopneimonija parasti sākas pakāpeniski ar augšējo elpošanas ceļu kataru, kam seko (visbiežāk 3. vai 4. dienā) galvassāpes, drudzis (t° 37,5-39°), klepus ar gļotaini strutainām krēpām un nogurums. Bronhopneimonija var attīstīties un beigties dažu dienu laikā, bet var ilgt vairākas nedēļas atkarībā no mikrobu virulences un organisma pretestības. Par ārstēšanu un profilaksi skatīt rakstā plaušu karsonis.
bruceloze vispārēja alerģiska cilvēku un dzīvnieku infekciju slimība, ko ierosina mikroorganismi brucellas (Brucella). Brucelozei raksturīgi dažādi iekšējo orgānu, nervu sistēmas un locītavu bojājumi, kā arī ilgstoša gaita. Infekcijas avots ir slimi dzīvnieki (aitas, kazas, cūkas, govis, retāk zirgi, suņi, grauzēji), kas izdala brucellas ar pienu, urīnu un izkārnījumiem, kā arī aborta gadījumā ar augli un augļa ūdeni. Cilvēki inficējas, kopjot slimos dzīvniekus, pārstrādājot to gaļu, ādas, vilnu; lietojot uzturā inficētus produktus; arī putekļinfekcijas ceļā. Biežāk slimo cilvēki, kuru profesija saistīta ar lopkopību (veterinārie darbinieki, zootehniķi, gani, slaucējas) vai ar lopkopības produktu pārstrādi (gaļas kombinātu, pienotavu, vilnas apstrādes uzņēmumu darbinieki).
Latvijā cilvēku saslimšanas gadījumi novērojami reti. Brucellas ārpus cilvēka un dzīvnieka organisma ir ļoti izturīgas. Tās labi panes zemas t° iedarbību (saldētā gaļā saglabājas līdz 5 mēnešiem un ilgāk), augsnē saglabā dzīvotspēju līdz 5 mēnešiem, ūdenī – līdz 2 mēnešiem, pienā – līdz 45 dienām, brinzā – līdz 60 dienām, vilnā – līdz 100 dienām, rūgušpienā, sviestā, krējumā, svaigos sieros – visā šo produktu lietošanas periodā. Tai pašā laikā brucellas ir neizturīgas pret sildīšanu: +60° temperatūrā tās iet bojā 30 minūtēs, vārot – dažās sekundēs. Tieši saules stari nonāvē brucellas 5-60 minūtēs. Brucellas ir neizturīgas pret parasto dezinfekcijas līdzekļu (lizola, hloramīna, hlorkaļķa u.tml.) iedarbību. Brucellas iekļūst organismā caur bojātu ādu un gļotādu. Pa limfvadiem tās nonāk tuvākajos limfmezglos, kur rada t.s. primāros infekcijas perēkļus, no kuriem infekcija iekļūst asins plūsmā un izplatās pa visu organismu. Nākamajā fāzē veidojas specifiski brucelozes iekaisuma perēkļi dažādos iekšējos orgānos un audos, kur brucellas arī var savairoties un atkārtoti izdalīties asinīs. Tāpēc šie brucelozes iekaisuma perēkļi kopā ar alerģiskām un reaktīvām pārmaiņām organismā ir slimības gaitas paasinājumu un recidīvu cēlonis. Slimības beigu stadijā brucelozes iekaisuma perēkļi var uzsūkties vai sarētoties. Atkarībā no tā, kurš no šiem procesiem pārsvarā, saslimušais izveseļojas pilnīgi vai arī viņam paliek dažādas slimības sekas, kuru dēļ pārslimojušais pilnīgi vai daļēji zaudē darbaspēju. Inkubācijas periods parasti ir 1-3 nedēļas. Slimība sākas ar nespēku, nogurumu, miega traucējumiem, samazinātām darbaspējām, pasliktinātu ēstgribu; var rasties sāpes krustos, atsevišķos muskuļos vai locītavās, reizēm vakaros ir nelieli drebuļi. Pakāpeniski paaugstinās t° (līdz 39-40°), pastiprinās sāpes locītavās un muskuļos, rodas galvassāpes, stipra svīšana. Brucelozei raksturīga viļņveida t° maiņa, katrs t° vilnis ilgst 2-3 nedēļas. Starp atsevišķiem viļņiem uz dažām dienām vai nedēļas iestājas bezdrudža periods. Dažkārt sākumā slimnieka pašsajūta ir apmierinoša, tomēr vērojama ilgstoši paaugstināta t°, kurai pēc laika pievienojas brucelozei raksturīgie simptomi – locītavu bojājumi ar pārejošām sāpēm akūtās brucelozes gadījumā vai ar ilgstošām pārmaiņām lielajās locītavās (gūžas, ceļa locītavā) hroniskas brucelozes gadījumā (skatīt poliartrīts).
Nervu sistēmas traucējumi izpaužas atsevišķu nervu iekaisumā (neirīts, pleksīts). Dažreiz rodas īpatnējs iekaisums plaušās, kā arī pārmaiņas aknās, liesā, dzimumorgānos. Ārstēšana kompleksa atkarībā no slimības formas un stadijas, kā arī no klīniskās gaitas īpatnībām (galvenokārt antibiotikas, vakcīnu terapija). Slimniekus akūtajā stadijā ārstē tikai slimnīcā. Hroniskās brucelozes slimnieki atrodas ilgstošā uzskaitē poliklīnikā. Bruceloze akūtā forma izārstējama 3 mēnešos, hroniska forma 1-2 gados vai vēl ilgākā laikā. Profilakse. Veselības aizsardzības iestādes kopā ar veterinārajām organizācijām veic stingri reglamentētus pasākumus slimo dzīvnieku agrīnai atklāšanai, izolēšanai un ārstēšanai. Slimu dzīvnieku produktus (gaļu, pienu, piena produktus, tāpat arī ādu un vilnu) speciāli termiski apstrādā. Lopkautuvju, piena kombinātu darbs pakļauts rūpīgai sanitārai uzraudzībai. Apdraudēto cilvēku kontingentu regulāri pārbauda medicīniskās apskatēs, izdara specifisko potēšanu. Darbā lopkautuvēs, piena fermās, gaļas kombinātos cilvēkiem jāievēro personiskā higiēna. Strādājot nelabvēlīgos apstākļos (kopjot slimus dzīvniekus vai pārstrādājot to produktus), jāizmanto aizsargtērpi, dezinficējoši šķīdumi u.tml.; uzturā jālieto tikai vārīts piens un termiski apstrādāta gaļa.
brūce mehānisks ķermeņa audu bojājums, kam raksturīgs segaudu (ādas vai gļotādas) defekts, asiņošana un sāpes. Nereti brūce sniedzas dziļākos audos, muskuļos, kaulos, ķermeņa dobumos, locītavās, iekšējos orgānos. Pēc iegūšanas veida izšķir grieztas, durtas, sistas, plēstas, šautas u.c. brūces. Tās var būt arī saindētas, piem., pēc čūskas koduma, pēc indīgu kaujasvielu iekļūšanas. Sevišķi bīstami ir tādu dzīvnieku kodumi, kas slimo ar trakumsērgu, jo ar dzīvnieku siekalām brūcē iekļūst šās slimības ierosinātāji.
Katra brūce, izņemot aseptisku operāciju brūci, ir inficēta, jo ievainojuma brīdī tajā iekļūst infekcija. Pirmajās 6- 12 stundās brūcē iekļuvušie mikroorganismi nevairojas, bet pielāgojas videi, to patogēnās īpašības neizpaužas. Izplūdušās asinis, kā arī bojātie audi ir laba vide mikroorganismiem, un, ja brūce nav laikus apkopta un pārsieta, tā drīz vien var sastrutot. Bez tam vēlāk var pievienoties papildu infekcijas no apkārtējās ādas, apģērba, augsnes u.c. Tāpēc ikvienu brūci nepieciešams apkopt pirmo 6 stundu laikā, kad mikroorganismus iespējams iztīrīt no brūcēm mehāniski.
Brūces dzīšana atkarīga no vispārējās un vietējās organisma reakcijas. To nelabvēlīgi ietekmē vispārējs organisma novājējums, hipovitaminozes, cukura diabēts, anēmija, vielmaiņas traucējumi. Liela nozīme ir audu asinsapgādei un audu bojājuma raksturam. Laba asins piegāde ievainotajam apvidum paātrina brūces dzīšanas procesu, piem., brūce galvā un kaklā dzīst ātrāk. Griezta brūce ar gludām malām dzīst ātrāk nekā brūce ar saplosītām malām, sevišķi vēl, ja to sašuj, piem., operācijas brūce sadzīst 5-7 dienās.
Pirmās palīdzības pamatuzdevums ir asiņošanas apturēšana, kā arī brūces pasargāšana no inficēšanās. Ja brūce stipri asiņo, asiņošanu aptur, uzliekot spiedošu pārsēju vai žņaugu. Ja ievainojums bīstams, sniedz pirmo palīdzību, vienlaikus izsaucot arī ātro medicīnisko palīdzību (nevis pēc tam!). Nepieciešamības gadījumā, ja brūce ir liela vai ir aizdomas par dziļāku audu (cīpslu, muskuļu, kaulu) bojājumiem, cietušo locekli (roku, kāju) iešinē (par iešinēšanas paņēmieniem skatīt lūzums).
Ja brūce asiņo maz vai asiņošana apstājusies, brūce jāapkopj, stingri ievērojot aseptiku. Brūces apkārtni apmazgā ar spirtu (var lietot arī odekolonu vai degvīnu) virzienā no brūces uz ārpusi, tad brūce apkārtni apziež ar 5% joda šķīdumu. Ja iespējams, pirms brūce pārsiešanas rokas labi nomazgā un dezinficē ar spirtu. Brūci nedrīkst mazgāt ar ūdeni (tad tajā iekļūst mikrobi) un lietot medikamentus (pulverus, ziedes). Svešķermeņus no brūces drīkst izņemt tikai tad, ja tie atrodas virspusē. Brūce jāiztīra, jāizmazgā ar viegli dezinficējošu šķidrumu (3% ūdeņraža pārskābi, 0,02% furacilīna vai 3% borskābes šķīdumu). Pārsiešanai lieto sterilu marles saiti, bet, ja tādas nav, var izmantot tīru kokvilnas vai linu drānu, kas izgludināta ar karstu gludekli. Pārsienot nedrīkst pieskarties tai saites vietai, kuru liek uz brūces (skatīt arī individuālā pārsiešanas pakete). Katras brūces gadījumā nekavējoties jāgriežas medicīnas iestādē, kur izdara profilaktisku potēšanu pret stingumkrampjiem un brūci pārbauda, vajadzības gadījumā izgriež saplosītos audus un brūci sašuj: ja brūce radusies no dzīvnieku koduma – potē pret trakumsērgu. Par brūci, kas radusies no čūskas koduma un kukaiņu (bišu, lapseņu) dzēluma, skatīt dzīvnieku kodumi un kukaiņu dzēlumi. Par strutojošu brūču ārstēšanu skatīt strutojošā infekcija.
bulbārā paralīze rodas, ja bojāti iegarenajās smadzenēs (novecojis nosaukums bulbus cerebri) esošie mēles un rīkles nerva, klejotājnerva un zemmēles nerva kodoli, to saknītes vai paši nervi. Bulbārā paralīze visbiežāk izraisa asinsrites traucējumi mugurkaula artērijā, iekaisums un deģeneratīvas pārmaiņas. Rodas mēles paralīze un muskuļu izdilums, neskaidra runa vai nespēja runāt, rīšanas traucējumi, aizrīšanās, balss kļūst neskanīga. Rīkles gļotāda ir nejūtīga, izzūd tās refleksi. Sevišķi grūti ir norīt šķidrumu, vieglāk – saberztu, putrveidīgu barību. Ja slimnieks nespēj rīt, īpaši sagatavotu uzturu ievada kuņģī ar zondi. Līdzīga paralīze vērojama, ja abpusēji bojāti nervu sistēmas vadi, kas savieno galvas smadzeņu garozu ar minētajiem galvas smadzeņu nervu kodoliem. To sauc par pseidobulbāro paralīzi. Tai nav raksturīga mēles muskuļu izdilšana; parasti ir saglabājušies rīkles gļotādas refleksi. Pseidobulbāro paralīzi visbiežāk izraisa atkārtoti asinsrites traucējumi galvas smadzenēs.
bursīts gļotsomiņas iekaisums. Visbiežāk rodas gļotsomiņās, kas atrodas locītavu tuvumā. Bursītu var izraisīt trauma (it īpaši atkārtota), kā arī infekcija, ja tā iekļuvusi gļotsomiņā sakarā ar ievainojumu vai vispārēju saslimšanu (piem., ar tuberkolozi, furunkulozi). Bursīts novērojams tādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs saistīts ar spiedienu vai traumatizāciju locītavu apvidū (piem., ceļa locītava – ogļračiem, mežstrādniekiem, elkoņa locītava – gravieriem). Bursīts rodas galvenokārt elkoņa vai ceļa locītavas apvidū, retāk virs ahileja cīpslas, virs augšstilba kaula lielā grozītāja.
Bursīts var būt gan akūts, gan hronisks; hronisku bursītu parasti rada locītavas apvidus atkārtota traumatizācija. Bursīta gadījumā gļotsomiņā uzkrājas šķidrums; veidojas mazsāpīgs pietūkums. Retos gadījumos āda virs gļotsomiņas ir iekaisusi, apsārtusi. Locītavas kustības nedaudz ierobežotas. Ārstēšana. Akūta bursīta gadījumā locītavai nodrošina miera stāvokli, lieto spiedošu pārsēju, kompreses. Ja šķidrums ilgstoši (vairākas nedēļas) neuzsūcas, to atsūc. Ja šķidrums gļotsomiņā sastrutojis, ārstē ķirurģiski. Hronisku bursītu ārstē ar ultraīsviļņu terapiju, parafīna kompresēm; ja šķidrums neuzsūcas vairākus mēnešus, nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Profilakse. Jāsargā locītavas no traumām. Profesijās, kur iespējama locītavu traumēšana (piem., mežstrādniekiem, parketa klājējiem), kā arī dažos sporta veidos (piem., hokejā) jālieto ceļu locītavu aizsargi.
caureja bieža šķidru izkārnījumu izdalīšanās. Nelielas novirzes no dienas ritma (piem., vēdera izeja 2 reizes dienā) nav uzskatāmas par patoloģisku parādību. Caureja parasti liecina par zarnu saslimšanu, retāk – par citu orgānu darbības traucējumiem. Dažreiz caureja ir aizsargreakcija, ar kuras palīdzību no organisma tiek strauji izvadīti tam kaitīgie produkti. Caurejas cēloņus iedala vairākās grupās. 1. Bakteriāla infekcija, vienšūņi un zarnu parazīti. Caureju izraisa dizentērijas nūjiņa, salmonellas, lamblijas, trihomonas, amēbas, cērmes. 2. Uztura režīma pārkāpšana (pārēšanās, rupja, trekna barība, nepietiekama barības sakošļāšana), kā arī uzturvielas, kas rada alerģiju. 3. Kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu vai zarnu gremotājfunkcijas pavājināšanās. 4. Saindēšanās ar dažādām indēm (piem., ar dzīvsudrabu, arsēnu), kā arī nepareiza medikamentu lietošana. Bieži caureju izraisa antibiotikas, kas var mainīt zarnu normālo mikrofloru; dažreiz caureja rodas, ja pārmērīgi lieto caurejas līdzekļus. 5. Negatīvas emocijas – bailes, uztraukums. Šajos gadījumos caureja norisinās kā akūtas caurejas lēkmes (t.s. lāča slimība) un nav atkarīgas no uztura. 6. Dažādas akūtas infekciju slimības (masalas, skarlatīna, gripa), kuņģa un zarnu operācijas, sirds un nieru slimības, kas var izraisīt sekundāru caureju.
Mūsu klimatiskajā joslā caurejai pamatā bieži ir piena (piena cukura) un cukura nepanešana sakarā ar attiecīgo gremošanas fermentu trūkumu. Ja pārstāj lietot svaigu pienu un saldumus, caureja pāriet. Tiešais caurejas cēlonis ir tievās un resnās zarnas peristaltikas pastiprināšanās, kuras dēļ zarnu saturs pārvietojas ātrāk, resnajā zarnā ūdens uzsūcas mazāk, bet no zarnas sienām pastiprināti izdalās šķidrums. Pēc izkārnījumu rakstura var noteikt, vai process skāris galvenokārt tievo vai resno zarnu. Ja skarta tievā zarna, izkārnījumi ir šķidri, putrveidīgi, ar skābu reakciju. Ja skarta resnā zarna, izkārnījumu konsistence var būt dažāda un vienā reizē to ir maz. Izkārnījumiem var būt gļotu, strutu vai asiņu piejaukums. Tā kā caureja var būt bīstamu infekcijas slimību simptoms, caurejas gadījumā jāgriežas pie ārsta. Ārstē atkarībā no caurejas cēloņa. Ja caureju izraisījusi infekcija, vienšūņi vai zarnu parazīti, nepieciešama specifiska ārstēšana. Lai veicinātu ārstniecisko līdzekļu iedarbību un normalizētu zarnu un pārējo gremošanas orgānu darbību, visos caurejas gadījumos nepieciešama īpaša diēta. Ja ir akūta caureja, ieteicams 12-24 stundas neēst; lai organisms nezaudētu šķidrumu, jādzer nesaldināta tēja vai melna kafija. Pēc tam var sākt ēst rīsu vai citu putraimu novārījumu ūdenī, maz saldinātu ķīseli, vāju attaukotu buljonu, sausiņus. Diētu pēc ārsta norādījumiem pakāpeniski paplašina, jo ilgstoša saudzējoša diēta parasti nav lietderīga. Biežāk caurejas gadījumā pārsvarā ir rūgšanas procesi, tāpēc iesaka lietot olbaltumvielām bagātu uzturu, ierobežojot ogļhidrātus, galvenokārt viegli izmantojamos. Ja ārsts atļāvis, var izmēģināt ābolu dienas. Dažreiz lietderīga ir diēta ar samazinātu šķidruma daudzumu (sausā diēta) un bezglutēna diēta (izslēdz augu olbaltumvielu glutēnu saturošus produktus, piem., kviešus, rīsus). Bieži slimnieks nedrīkst lietot svaigu pienu un saldumus. Ja gremošanas sulas neizdalās pietiekami, jālieto kuņģa un aizkuņģa dziedzera sekrēciju veicinoši līdzekļi un attiecīgi fermentu preparāti. Lai palielinātos organisma pretestība, lieto vispārspēcinošus medikamentus, vitamīnus, fizikālas procedūras. Profilaksē galvenais ir noregulēt uztura, darba un atpūtas režīmu, ievērot personiskās higiēnas noteikumus un nelietot bojātus produktus. Barība labi jāsakošļā. Jālabo zobi, jāieliek protēzes. Laikus jāārstē gremošanas orgānu slimības.
cērmes veltņtārpu tipa nematožu klases parazītiski tārpi, kas ierosina askaridozi. Katrai dzīvnieku sugai ir specifiskas cērmes, kas cilvēka organismā nevar attīstīties. Atsevišķos gadījumos tās var migrēt pa mazo asinsrites loku un plaušām. Cilvēka organismā parazitē cilvēka cērmes (Ascaris lumbricoides). Tās ir 15-45 cm gari, iedzelteni, sārti vai tumšsarkani tārpi. Tēviņi parasti mazāki par mātītēm. Ķermeņa pakaļējais gals tiem āķveidā saliekts, mātītēm nosmailināts. Cērmes parazitē tievajā zarnā, barojas ar tās saturu un ar gļotādas epitēliju, retumis nokļūst arī citos orgānos, piem., aknās, aizkuņģa dziedzerī, lielajos asinsvados. Ar cērmēm invadēti apmēram 600 milj. zemeslodes iedzīvotāju, galvenokārt mērenā klimata joslā, t.i., apstākļos, kas ir labvēlīgi šo parazītu olu attīstībai ārējā vidē. Zarnās mātīte diennaktī izdala apmēram 240 000 olu, kas kopā ar izkārnījumiem nonāk ārējā vidē. Vietās, kur slikti sanitārie apstākļi un zema iedzīvotāju sanitārā kultūra, ar izkārnījumiem tiek piemēslota augsne dzīvojamo māju apkārtnē, augļu un sakņu dārzos, arī lopu novietnēs. Atkarībā no t° un mitruma (nobriešanas efektīvā t° 12-36°, minimālais mitruma daudzums – 8%) olās attīstās kāpuri. LPSR apstākļos šis process ilgst 1-3 mēnesi. Nobriedušas cērmes olas augsnē praktiski sastopamas visu gadu. Tomēr iedzīvotāji visbiežāk invadējas jūlijā un augustā, kad uzturā daudz svaigu dārzeņu un ogu, jo cilvēka organismā cērmes olas nonāk kopā ar piesārņotu augsni, dārzeņiem, ogām, augļiem, no netīrām rokām, retāk ar ūdeni un putekļiem. Tievajā zarnā no olas izšķiļas dažas mm desmitdaļas garš kāpurs, kas drīz vien ieurbjas zarnas gļotādā un nonāk asinīs. Sākas kāpuru migrācija pa mazo asinsrites loku. 6-10 dienās kāpuri izceļo caur aknām, sirdi un pa plaušu artērijām nonāk plaušu kapilāros, izurbjas caur to sienām un nokļūst alveolās. Tālāk tie migrē pa gaisa vadīšanas ceļiem uz augšu un nonāk elpvadā, pēc tam ar gļotām mutes dobumā, sajaucas ar siekalām un tiek norīti otrreiz. Tikai tad sāk attīstīties pieauguši parazīti. Vienas cērmju paaudzes attīstības cikls, ieskaitot migrācijas laiku, ilgst 63-84 dienas. Šajā laikā cērme sasniedz dzimumgatavību. Ja attīstījušies abu dzimumu parazīti, notiek apaugļošanās un mātītes producē apaugļotās olas, pretējā gadījumā olas izdalās neapaugļotas. Viena cērmju paaudze nodzīvo cilvēka organismā 8-17 mēnešus. Pēc tam tās izdalās no organisma, it sevišķi pavasarī un vasarā. Viena cilvēka organismā atkarībā no tā pretošanās spējas, kā arī no norīto olu daudzuma var parazitēt viena vai vairāki simti cērmju. Cilvēka organismā cērmes nevairojas, invāzija notiek tikai ar tām olām, kurās ārējā vidē attīstījušies kāpuri.
cianoze zilgana ādas un gļotādas nokrāsa, kas rodas, ja asinsvados palielinās reducētā hemoglobīna daudzums. Veidojas, ja asinis plaušās netiek pietiekami piesātinātas ar skābekli, ja ir asinsrites traucējumi vai venozo asiņu sastrēgums. Biežākais cianozes cēlonis ir sirds mazspēja. Retāk cianoze saistīta ar hemoglobīna patoloģiskajām pārmaiņām, piem., methemoglobīna rašanos (ja notikusi saindēšanās ar fenacetīnu u.c).
cista patoloģisks dobums orgānos vai audos ar dažādu saturu un sienām. Cistas lielums un sienas biezums atkarīgs no lokalizācijas, attīstības mehānisma, pastāvēšanas ilguma u.tml. Izšķir īstenās cistas (sienas iekšpuse izklāta ar epitēlija vai endotēlija šūnām) un pseidocistas (sienu veidotie audi, kuros attīstās cista, vai saistaudi).
Pēc izcelšanās veida cistas iedala vairākos pamattipos. Retences cista veidojas dažādos dziedzeros, ja sekrēta izdalīšanās traucēta un tas sakrājas izvadkanālos vai tieši audos, pakāpeniski veidojot dobumu. Pie retences cistas pieder ateromas, olnīcu cista, krūts dziedzeru cista u.c. Ramolīcijas cista rodas, uzkrājoties šķidrumam pēc audu atmiekšķējuma vai sabrukuma. Parasti tā veidojas galvas smadzenēs un muguras smadzenēs. Parazitārā cista ir dažādu lentveidīgo helmintu attīstības stadija (ehinokokoze, cisticerkoze). Audzēja cista rodas, ja audzējā (piem., dziedzeraudu audzējā) veidojas dobums, kurā sakrājas šķidrums (cistadenoma, cistveida limfangioma). Piedzimtā cista veidojas augļa audu attīstības traucējumu dēļ. Klīniskā aina atkarīga no cistas veida, lokalizācijas, lieluma. Ja pievienojas infekcija, cista var sastrutot un tās saturs var iekļūt blakusorgānos vai ķermeņa dobumā. Ārstēšana. Ja cista nerada traucējumus, speciāla ārstēšana nav nepieciešama. Ja cista rada kāda orgāna funkcijas traucējumus, nepatīkamu sajūtu, sāpes vai arī ja draud komplikācijas, cistu pilnīgi izoperē vai lieto citas ķirurģiskas metodes (iekšējo vai ārējo drenāžu).
cistīts urīnpūšļa iekaisums. Ierosina infekcija (zarnu nūjiņa, pneimokoki, trihomonas u.c), kas iekļūst urīnpūslī no ārienes (pa urīnizvadkanālu), ar asinīm vai limfu (no nierēm vai dzimumorgāniem) un kļūst aktīva tad, ja urīnpūšļa gļotādā radušās attiecīgas pārmaiņas vai bojājumi, ko savukārt izraisa urīna sastrēgums urīnpūslī (sakarā ar urīnizvadkanāla sašaurinājumiem, priekšdziedzera adenomu), urīnpūšļa akmeņi, audzēji, svešķermeņi, iekaisumi mazajā iegurnī, sievietēm arī ginekoloģiski iekaisumi un grūtniecība. Veicina ķermeņa vispārēja atdzišana. Cistīts var rasties jebkurā vecumā, sievietēm biežāk nekā vīriešiem. Gaita akūta vai hroniska. Ja ir akūts cistīts, urinēšana ir bieža un sāpīga, izdalās neliels urīna daudzums. Urinēšanas beigās var parādīties arī daži pilieni asiņu. Urīns duļķains, satur strutas un sīkas asins stīdziņas. Laikus ārstējot, cistīts ilgst 7-10 dienas. Hroniska cistīta gadījumā visas parādības izteiktas vājāk, dažreiz ir slimības paasinājumi, ko nomaina mierīgāki periodi. Atšķirībā no akūta cistīts urinēšana retāka, mazāk sāpīga, urīns duļķains. Cistīta gadījumā t° parasti normāla.
Ārstēšana. Jāievēro īpaša diēta. Nelietot kairinošas garšvielas, alkoholu, kā arī uzturvielas, kas var izraisīt zarnu kūtrumu. Dzert daudz šķidruma, lai veicinātu urīna izdalīšanos (milteņu, bērzu lapu un pumpuru, kukurūzas drīksnu, rožu augļu, auzu salmu u.c. tējas). Pret sāpēm siltas sēdvannas, tvaika peldes, silti apliekamie. Pēc ārsta norādījuma lieto spazmolītiskus līdzekļus svecītēs. Hroniska cistīta gadījumā medikamentozo terapiju apvieno ar urīnpūšļa skalošanu. Pret sāpēm – siltas mikroklizmas. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu. Novērst zarnu darbības traucējumus un ārstēt jebkuru infekciju organismā. Izsargāties no straujas ķermeņa atdzišanas.
čūla ilgstošs ādas vai gļotādas defekts bez manāmām dzīšanas pazīmēm. Čūlas cēloņi var būt vispārēji organisma darbības traucējumi un slimības (piem., hipovitaminoze, cukura diabēts), hroniska saindēšanās, trofiski traucējumi sakarā ar nervu sistēmas slimībām vai bojājumiem, dažādas infekciju slimības (piem., vēdertīfs, difterija, dizentērija) u.tml.
Ādas vai gļotādas bojājumu var radīt arī dažādi faktori, kas iedarbojas vietēji (piem., mehāniski kairinājumi), kā arī infekcijas, perifērisko nervu bojājumi, perifēriskās asinsrites traucējumi u.c. Ja šie bojājumi pastāv ilgāku laiku, izveidojas čūlas. Tās var būt saistītas arī ar apdegumiem, apsaldējumiem, izgulējumiem. Bieži čūla rodas uz apakšstilbiem, ja ir paplašinātas vēnas (skatīt vēnu paplašināšanās, varikozā). Ļoti slikti dzīstošas čūlas rada jonizējošā starojuma iedarbība.
Pēc lokalizācijas izšķir ķermeņa virsmas un gļotādas čūlas (piem., mutes dobuma, kuņģa, zarnu čūla). Nelabvēlīgi sadzīšanas apstākļi ir gremošanas orgānu gļotādas čūlām, jo parasti uz tām nepārtraukti iedarbojas ar dažādiem fermentiem bagātas sulas, čūlas tiek pastāvīgi kairinātas ar barību vai izkārnījumiem (skatīt čūlas slimība). Čūlas forma var būt dažāda – apaļa, ovāla, krāterveidīga u.tml. Tās virsmu veido granulācijas audi, kas nosegti ar pelēcīgām plēvēm, čūlas malas parasti nelīdzenas.
Ilgstoši pastāvošas čūlas var pārveidoties ļaundabīgā audzējā. Čūlas klīniskā gaita var būt dažāda. Trofiskas čūlas parasti attīstās lēni; par progresējošām čūlām uzskata tās, kurās audi sabrūk strauji. Nereti šādos gadījumos sabrukšanas process skar kādu asinsvadu un pievienojas asiņošana (piem., kuņģa čūlas asiņošana).
Parasti, pastāvot čūlai, pievienojas arī strutojošā infekcija, kas sekmē audu nekrotiskos procesus un traucē to sadzīšanu. Ārstē pamatslimību – hipovitaminozi, anēmiju, vielmaiņas traucējumus, infekciju slimības. Lieto perifēriskās asinsrites uzlabošanas līdzekļus, vietēji – aseptisku pārsēju. Ķermeņa daļai, kurā izveidojusies čūla, jāatrodas miera stāvoklī, jānovērš jebkādi mehāniski kairinājumi. Ļaundabīgas čūlas, kā arī ilgstoši nedzīstošas čūlas ārstē ķirurģiski.
čūlas slimība organisma vispārēja slimība, kam raksturīga viena vai vairākas hron. čūlas kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnas sākumdaļā. Čūla — apaļas vai ovālas formas defekts gļotādā — parasti nepārsniedz 1—2 cm diametrā.
Čūlas slimība jāatšķir no t.s. simptomātiskajām čūlām, t.i., gremošanas trakta gļotādas defektiem, kas dažreiz rodas citu slimību (sirds mazspējas, aterosklerozes, plaušu slimību) gadījumā, kā arī no t.s. medikamentozajām čūlām, kuras var izraisīt dažu medikamentu (aspirīna, butadiona, analgīna, salicilātu, prednizolona) lietošana. Čūlas slimība ir svarīga med. un sociāla problēma, jo Čūlas slimība (sevišķi divpadsmitpirkstu zarnas čūla) bieži rodas jauniem cilv., kas slimības paasinājuma periodā dažkārt pat vairākus mēn. zaudē darbaspēju. Ar Čūlas slimību slimo gk. 25—50 g. vecumā, vīrieši 3—10 reizes biežāk nekā sievietes. Čūlas slimība ir hron. gaita ar paasinājumiem — parasti rudenī un pavasarī. Paasinājums, kura cēlonis ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, izpaužas sāpju veidā. Visbiežāk sāpes ir pakrūtē, nereti labajā, retāk kreisajā paribē. Sāpes saistītas ar ēšanu — kuņģa Čūlas gadījumā stāvoklis pēc ēšanas parasti pasliktinās, bet divpadsmitpirkstu zarnas Čūlas gadījumā barība (piem., piens, cepumi) sāpes samazina. Slimniekiem var būt arī slikta dūša, vemšana, ēstgribas trūkums, novājēšana, nomākts garastāvoklis. Paasinājuma periodā cilv. ir nervozs, viegli sakaitināms, raudulīgs.
Ilgi pirms čūlas rašanās nereti novērojams liels kuņģa sulas skābums un palielināta olbaltumvielas šķeļošo fermentu aktivitāte. Tomēr ne katrā kuņģa sulas skābuma palielināšanās gadījumā rodas čūla. Svarīga nozīme ir kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas aizsargmehānismu stāvoklim.
Veselam cilv. kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas siena izdala sārmainas vielas, kas pilnīgi vai daļēji neitralizē sulas skābumu, gļotvielas, kuras pārklāj sienu, hormonus, kas nomāc sālsskābes un olbaltumvielas šķeļošo fermentu ražošanu. Čūla rodas tikai tad, ja gļotādas aizsargmehānismi nespēj veikt savu uzdevumu. Neregulāras ēdienreizes, uztraukumi, nakts darbs, dažu medikamentu, kā arī nikotīna, alkoholisku dzērienu, kafijas pārmērīga lietošana izraisa kuņģa sulas skābuma palielināšanos, kas bieži notiek laikā, kad kuņģī nav barības, kura varētu skābumu neitralizēt. Tāpēc ar Čūlas slimība parasti slimo cilvēki, kuri visvairāk pakļauti minēto nelabvēlīgo faktoru ietekmei.
Čūlas slimība attīstībā nozīme ir arī iedzimtībai: dažiem cilv. (biežāk čūlas slimnieku bērniem u.c. asinsradiniekiem) jau kopš dzimšanas ir pamazināta gremošanas orgānu gļotādas aizsargspēja, tāpēc nelabvēlīgu faktoru ietekmē drīz attīstās Čūlas slimība. Čūlas slimība var rasties dažādi sarežģījumi. Galvenie no tiem ir šādi. 1. Atkārtojoties čūlas paasinājuma un rētošanās procesiem, var sašaurināties kuņģa izeja vai divpadsmitpirkstu zarna, tāpēc barība nevar pārvietoties uz tālākām gremošanas trakta daļām un ļ rodas atkārtota vemšana 1 1/2—4 st. J pēc ēšanas. Līdz ar to slimnieks stipri ; novājē. Šajos gadījumos nepieciešama operācija.
2. Ieilgušas Čūlas slimība gadījumā var rasties kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas sienas plīsums, ; Slimnieks pēkšņi jūt asas sāpes vēderā, kuras pat vismazākās kustības laikā palielinās. Vēdera priekšējās sienas muskuļi saspringuši. Slimnieks parasti guļ uz sāna, pievilcis ceļus pie vēdera. Šajos gadījumos steidzami vajadzīga ķirurga palīdzība.
3. Dažreiz čūla var asiņot. Slimnieks pēkšņi jūt nespēku, viņam ir reibonis, džinkstoņa ausīs, pat ģībonis. Novērojama asiņu vemšana, izdalās melni izkārnījumi. Nepieciešama tūlītēja ārsta palīdzība. Ārstēšana. Paasinājuma periodā slimniekam pēc iespējas ilgāku laiku (līdz 23 st. diennaktī) jāatrodas guļus. Stingri jāievēro ēdienreizes. Diētai jābūt mehāniski un ķīmiski saudzējošai, tomēr uzturā jābūt pietiekamam daudzumam olbv., jo tās neitralizē kuņģa sulas skābumu. Lieto medikamentus, kas samazina kuņģa sulas sekrēciju (atropīnu u.c.), neitralizē kuņģa sulā esošo sālsskābi un nomierina CNS. Ar pareizu un neatlaidīgu ārstēšanu čūla tiek sadziedēta, un iestājas slimības remisija, kad slimnieks parasti nekādus gremošanas traucējumus nejūt. Ilgstošs un ļoti svarīgs ārstēšanās posms sākas pēc Čūlas slimība paasinājuma likvidēšanas. Čūlu aizdziedēt bieži vien ir vieglāk nekā izsargāties no jauna slimības paasinājuma.
Čūlas slimnieks nedrīkst strādāt darbu, kas saistīts ar komandējumiem, uztraukumiem, lielu CNS sasprindzinājumu. Aizliegts smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Pēc iespējas jāizvairās lietot prednizolonu, rezerpīnu, aspirīnu, analgīnu, butadionu. Laika posmos, kad draud slimības paasinājums (gk. rudenī un pavasarī), čūlas slimniekam pat tad, ja sāpju vēl nav, jālieto tie paši medikamenti, kas slimības paasinājuma periodā. Šāda pretrecidīva ārstēšanās izdarāma ārsta uzraudzībā, tāpēc slimnieki tiek dispanserizēti. Ja ilgai ārstēšanai nav panākumu, ja sašaurinājusies kuņģa izeja vai divpadsmitpirkstu zarna vai ja rodas aizdomas, ka hron. čūla var pāriet vēzī, jāizdara operācija. Steidzama operācija nepieciešama tad, ja radies kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas sienas plīsums vai čūla stipri īsiņo. Profilakse. No Čūlas slimība var izvairījies, ja ievēro pareizu darba un atpūtas režīmu, regulāras ēdienreizes, ieto daudzveidīgu, vit. bagātu uzturu, nesmēķē un nelieto alkoholiskus dzērienus. Sevišķi svarīgi as ir nervoziem cilv., kuru asinsradinieki slimo ar čūlas slimību.
daltonisms daļējs krāsu aklums, kad cilvēks neatšķir sarkano krāsu; viens no krāsu redzes traucējumiem. 1794. g. to pirmoreiz aprakstījis angļu fiziķis un ķīmiķis Dž. Daltons, kam bija šis redzes defekts. Agrāk par daltonismu sauca visus krāsu akluma veidus.
dauna slimība (slimības klīnisko ainu 1866. g. aprakstījis angļu ārsts L. Dauns) izpaužas dziļā iedzimtā plānprātībā (skatīt oligofrēnija), pārsvarā imbecilitātes pakāpē. Tās pamatā ir hromosomu patoloģija (skatīt iedzimtība). Jūtu dzīve attīstīta relatīvi labāk nekā oligofrēnijas smagākajā pakāpē – idiotijā. Slimie bērni var diferencēt apkārtējo cilvēku emocionālo attieksmi pret sevi, viņi ir kustīgi, labsirdīgi, ar tieksmi atdarināt un pietiekami dzīvu mīmiku. Raksturīgs ārējais izskats – slimnieki ļoti līdzīgi cits citam: plata seja; šauras, slīpas acu spraugas ar noliekumu lejup uz degunu; ādas kroka acs iekšējā kaktiņā; deguns īss, plats; augšžoklis neattīstīts, apakšžoklis izvirzīts; bieza apakšlūpa; mati sausi, reti; ķermenis neproporcionāls, atpalicis augšanā; pirksti īsi, plati. Ārstēšanu skatīt rakstā oligofrēnija.
debilitāte viena no oligofrēnijas izpausmēm, vieglākā garīgās atpalicības pakāpe. Slimnieki parasti labi piemērojas dzīvei, un reizēm rodas grūtības (piem., ekspertīzē) debilitāti konstatēt. Raksturīgākie ir spriešanas traucējumi, kas izpaužas grūtībās produktīvi, radoši domāt. Abstraktie jēdzieni paliek nesaprasti. Darbā manāms zinātkāres, iniciatīvas, patstāvības, radošas pieejas trūkums, grūti savaldīties, apspiest savas elementārās tieksmes. Rīcība netiek pietiekami apdomāta, slimnieki viegli ietekmējami, nereti impulsīvi. Bērnus, kam ir psihiskās attīstības atpalicība debilitātes pakāpē, apmāca īpašās skolās. Profilaksi skatīt rakstā oligofrēnija.
deguna asiņošana asins izplūšana no deguna dobuma uz ārpusi vai rīklē. Deguna asiņošanas cēloņi var būt vietēji un vispārēji. Vietējie cēloņi: dažādas deguna traumas (sasitumi, ieskrāpējumi), svešķermeņi, audzēji, čūlas, iesnas u.c. Vispārējie cēloņi: hipertoniskā slimība, ateroskleroze, aknu un nieru slimības, asins slimības, hipovitaminozes, kā arī akūtas infekciju slimības. Visbiežāk (95% gadījumu) asiņo deguna starpsienas priekšējā daļa. Sniedzot pirmo palīdzību, slimnieku novieto pusguļus; degunā ieliek vati, kas samērcēta ūdeņraža pārskābē, un liek ar pirkstiem saspiest degunu. Ja asiņošana turpinās, jāgriežas pie ārsta.
deguna blakusdobumu iekaisums augšžokļa, pieres kaula un spārnkaula dobumos vai sietiņkaula šūnās. Infekcija deguna blakusdobumos var iekļūt no deguna dobuma, bet infekciju slimību (gripas, skarlatīnas, masalu, plaušu karsoņa u.c.) gadījumā – arī ar asinīm. Deguna blakusdobumu iekaisuma rašanos veicina nepareiza šņaukšana vai šķaudīšana (nešņaukt abas nāsis reizē, neaizturēt šķavas!), deguna blakusdobumu sienu traumas, kā arī bojāti zobi, kuru saknes pieguļ augšžokļa dobumu apakšējai sienai. Nozīme arī alerģijai.
Deguna blakusdobumu iekaisums var būt akūts vai hronisks. Hroniski iekaisumi rodas, ja nav izārstētas akūtās formas vai ir pavājināta organisma reaktivitāte; to attīstību sekmē arī neizārstētas deguna dobuma slimības (deguna starpsienas izliekums, hroniskas iesnas, polipi) un adenoīdi. Visbiežāk sastopams sietiņkaula šūnu iekaisums (etmoidīts) un augšžokļa dobumu gļotādas iekaisums (augšžokļa sinusīts jeb haimorīts), retāk – pieres kaula dobuma gļotādas iekaisums (frontīts) un spārnkaula dobuma gļotādas iekaisums (sfenoidīts).
Dažkārt iekaist vairāki vai pat visi deguna blakusdobumi (pansinusīts). Simptomi: galvassāpes, galvenokārt pierē, spiediena sajūta, retāk sāpes, iesnas, ožas zudums (anosmija), slikta pašsajūta; sfenoidīta gadījumā galvassāpes lokalizējas pakausī. Šīs pazīmes parasti spilgtākas akūtam iekaisumam. Diagnozes precizēšanai nepieciešama deguna blakusdobumu rentgenogrāfija dažādās pozīcijās. Ja infekcija no deguna blakusdobumiem izplatās uz acu dobumiem (orbītām) vai galvaskausa iekšpusi, izveidojas bīstamas komplikācijas. Akūtu iekaisumu ārstē ar dažādām siltuma procedūrām, antibiotikām u.c. preparātiem, desensibilizējošiem līdzekļiem, kā arī cenšas sašaurināt deguna gļotādas asinsvadus ar īpašiem deguna pilieniem. Hroniska haimorīta un frontīta gadījumā izdara augšžokļa vai pieres kaula dobuma punkciju un skalošanu; dažkārt nepieciešama operācija.
deguna starpsienas izliekums nepareizs deguna starpsienas stāvoklis. Cēloņi deguna dobuma pamatnes, augšējās sienas un starpsienas nevienmērīga augšana vai deguna traumas. Parasti slimniekiem ir apgrūtināta elpošana caur degunu, biežas iesnas un pavājināta oža. Ārstē tikai ķirurģiski.
depersonalizācija savas personības apziņas zaudēšana. Depersonalizācija var attiekties gan uz psihiskām, gan fiziskām sajūtām. Slimnieks jūt pārmainījušās vai atsvešinātas savas domas, sajūtas, atmiņas, kustības, visu ķermeni vai tā daļas, it kā nereālu, nedzīvu izjūt paša rīcību un dzird savu balsi. Fiziskas sajūtas, domas un emocijas var likties it kā citiem piederošas. Dažreiz slimniekam šķiet, ka viņš kļuvis par citu cilvēku, citu būtni. Depersonalizācija novērojama depresijas un murgu periodā, kā arī aptumšotas apziņas stāvoklī.
derealizācija visu psihisko procesu aizkavējums, nomāktība. Tipiskos gadījumos sastopams depresijas sindroms – nomākts garastāvoklis, intelektuālais (domāšanas) aizkavējums un kustību (motoriskais) gausums. Raksturīgs izskats – nomākta cilvēka poza, dziļu skumju izteiksme sejā, cilvēks izskatās vecāks par saviem gadiem. Garastāvoklis saistīts ar smagu skumju, bēdu, nomāktības sajūtu, slimnieks sūdzas par bezcerību, dzīvesprieka trūkumu. Intelektuālais aizkavējums izpaužas lēnā domāšanā, gausā runā īsiem teikumiem, grūtībās saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt. Smagākos gadījumos intelektuālais aizkavējums var maldināt un ārēji līdzināties plānprātībai. Domāšanas gausums drīzāk pamanāms garīgā darba darītājiem, kuriem, iestājoties depresijai, grūtāk veikt savus uzdevumus (izpildīt uzdevumus laikā, precīzi formulēt domu, atrast vajadzīgos vārdus); darbā viņi pieļauj izglītībai un parastajām spējām neraksturīgas un it kā nesaprotamas kļūdas. Dažkārt domā, ka tā ir pārpūlēšanās vai arī pavirša attieksme pret saviem pienākumiem. Iestājoties depresijai, mainās arī domu saturs, rodas depresīvas pārspīlēšanas idejas un slimnieks mokās ar mazvērtības sajūtu, uzskata sevi par nespējīgu, neveiksminieku, visur redz tikai grūtības un bezizeju, arī pagātni skata drūmās krāsās. Smagā depresijā slimnieki atsakās no uztura, kopšanas, ārstēšanas, piederīgo uzmanības, jo ir pārliecināti, ka nav to pelnījuši; pret citiem izturas sevišķi laipni, pat pazemīgi. Slimnieki ir mazrunīgi, laiku pēc darba pavada bezdarbībā. Rodas depresīva depersonalizācija un derealizācija. Iestājas bezmiegs, zūd ēstgriba, sastopami izteikti veģetatīvi traucējumi (spiediena sajūta krūtīs, galvā, plecos, asinsspiediena svārstības, paātrināts pulss, var būt arī sāpes sirds rajonā, sirdsklauves, paaugstināta t°), kas var radīt aizdomas par stenokardiju vai infarktu, parādās aizcietējums, sausums mutē, asaru trūkums un nespēja raudāt. Raksturīgas stāvokļa diennakts svārstības ar smagāko periodu rītos un uzlabošanos vakaros. Slimniekam var rasties domas par pašnāvību, tāpēc viņš pastāvīgi jāuzrauga, ja vajadzīgs, stacionāra apstākļos. Depresija ir viena no biežāk sastopamajām psihisko slimību izpausmēm, attīstās maniakāli depresīvās psihozes, šizofrēnijas gadījumā, pēc smagām psihotraumām (skatīt arī reaktīvais stāvoklis), kā arī involūcijas periodā un lielā vecumā. Depresijai ir tendence norisēt fāzēs, ar laiku tā izbeidzas pat bez ārstēšanās. Nepieciešama pastiprināta atpūta un miers, nedrīkst slimniekam, kā to reizēm nepareizi dara, uzlikt papildu slodzi (mudināt saņemties, iesaistīt kultūras pasākumos u.tml.). Depresija var atkārtoties, tāpēc svarīgi laikus pamanīt pirmās depresijas pazīmes (parasti miega un ēstgribas traucējumi), lai nekavējoties grieztos pie ārsta un aizkavētu depresijas padziļināšanos. Ārstē ar antidepresantiem.
depresija visu psihisko procesu aizkavējums, nomāktība. Tipiskos gadījumos sastopams depresijas sindroms – nomākts garastāvoklis, intelektuālais (domāšanas) aizkavējums un kustību (motoriskais) gausums. Raksturīgs izskats – nomākta cilvēka poza, dziļu skumju izteiksme sejā, cilvēks izskatās vecāks par saviem gadiem. Garastāvoklis saistīts ar smagu skumju, bēdu, nomāktības sajūtu, slimnieks sūdzas par bezcerību, dzīvesprieka trūkumu. Intelektuālais aizkavējums izpaužas lēnā domāšanā, gausā runā īsiem teikumiem, grūtībās saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt. Smagākos gadījumos intelektuālais aizkavējums var maldināt un ārēji līdzināties plānprātībai. Domāšanas gausums drīzāk pamanāms garīgā darba darītājiem, kuriem, iestājoties depresijai, grūtāk veikt savus uzdevumus (izpildīt uzdevumus laikā, precīzi formulēt domu, atrast vajadzīgos vārdus); darbā viņi pieļauj izglītībai un parastajām spējām neraksturīgas un it kā nesaprotamas kļūdas. Dažkārt domā, ka tā ir pārpūlēšanās vai arī pavirša attieksme pret saviem pienākumiem. Iestājoties depresijai, mainās arī domu saturs, rodas depresīvas pārspīlēšanas idejas un slimnieks mokās ar mazvērtības sajūtu, uzskata sevi par nespējīgu, neveiksminieku, visur redz tikai grūtības un bezizeju, arī pagātni skata drūmās krāsās. Smagā depresijā slimnieki atsakās no uztura, kopšanas, ārstēšanas, piederīgo uzmanības, jo ir pārliecināti, ka nav to pelnījuši; pret citiem izturas sevišķi laipni, pat pazemīgi. Slimnieki ir mazrunīgi, laiku pēc darba pavada bezdarbībā. Rodas depresīva depersonalizācija un derealizācija. Iestājas bezmiegs, zūd ēstgriba, sastopami izteikti veģetatīvi traucējumi (spiediena sajūta krūtīs, galvā, plecos, asinsspiediena svārstības, paātrināts pulss, var būt arī sāpes sirds rajonā, sirdsklauves, paaugstināta t°), kas var radīt aizdomas par stenokardiju vai infarktu, parādās aizcietējums, sausums mutē, asaru trūkums un nespēja raudāt. Raksturīgas stāvokļa diennakts svārstības ar smagāko periodu rītos un uzlabošanos vakaros. Slimniekam var rasties domas par pašnāvību, tāpēc viņš pastāvīgi jāuzrauga, ja vajadzīgs, stacionāra apstākļos. Depresija ir viena no biežāk sastopamajām psihisko slimību izpausmēm, attīstās maniakāli depresīvās psihozes, šizofrēnijas gadījumā, pēc smagām psihotraumām (skatīt arī reaktīvais stāvoklis), kā arī involūcijas periodā un lielā vecumā. Depresijai ir tendence norisēt fāzēs, ar laiku tā izbeidzas pat bez ārstēšanās. Nepieciešama pastiprināta atpūta un miers, nedrīkst slimniekam, kā to reizēm nepareizi dara, uzlikt papildu slodzi (mudināt saņemties, iesaistīt kultūras pasākumos u.tml.). Depresija var atkārtoties, tāpēc svarīgi laikus pamanīt pirmās depresijas pazīmes (parasti miega un ēstgribas traucējumi), lai nekavējoties grieztos pie ārsta un aizkavētu depresijas padziļināšanos. Ārstē ar antidepresantiem.
derealizācija konkrētajai realitātei neatbilstoša sajūta. Atšķirībā no ilūzijām un halucinācijām saslimušajam formālā uztvere pilnīgi saglabājusies, bet mainījusies iekšējā attieksme pret apkārtējiem priekšmetiem (tie redzami it kā caur plīvuru, nereāli, sastinguši). Slimniekam reizēm rodas šaubas par apkārtējās vides reālo eksistenci, var likties, ka nedzīvie priekšmeti kļuvuši bīstami, draudoši. Derealizācija mēdz rasties depresijas vai aptumšotas apziņas stāvoklī, auras laikā.
dermatīts ādas iekaisums. To var radīt ārēji mehāniski, fizikāli, ķīmiski un bioloģiski kairinātāji. Dermatīta izcelsmē liela nozīme ir ādas jutīgumam, kas atkarīgs no dzimuma, vecuma, iedzimtām anatomiskām un fizioloģiskām īpatnībām, kā arī kairinātāja iedarbības vietās. Atkarībā no kaitīgā aģenta koncentrācijas un iedarbības ilguma dermatīts var būt akūts (ilgst no dažām dienām līdz dažām nedēļām), ar apsārtumu, tūsku, pūšļiem, audu atmirumu bojātajā vietā vai hronisks (ilgst mēnešus, pat gadus), saistīts ar ādas sabiezējumu, sacietējumu, raupjumu, lobīšanos, plaisām. Ir nieze un dedzinoša sajūta. Mehāniska iedarbība (berze, spiediens, nobrāzums, ievainojums) var radīt akūtu dermatītu vai ādas aizsargreakciju – stipru ādas raga kārtas sabiezējumu (varžacis, tipiski sabiezējumi uz plaukstām). Fizikālu faktoru izraisītie dermatīti ir apsaldējums un apdegums, saules dermatīts, jonizējošā starojuma, elektrības un zibens radītie bojājumi ādā. Dermatītu var radīt arī ķīmiski kairinātāji – skābes, sārmi, metālu sāļi, organiski šķīdinātāji, plastmasas, cilvēkiem ar palielinātu ādas jutību – arī sintētiskie mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļi, kosmētikas līdzekļi un ārīgi lietoti medikamenti. Dermatītu, kas rodas cilvēkiem ar palielinātu jutību pret kairinātāju (sensibilizāciju), sauc par alerģisku dermatītu. Tas parasti rodas kontakta ceļā vai kaitīgu arodfaktoru ietekmē un noris ekzēmas veidā. Bioloģiski kairinātāji var būt augu sula, kukaiņu dzēlumi, dzīvnieku kodumi. Ārstē ar pretiekaisuma līdzekļiem vispārēji (kalcija preparāti, С vitamīns) un lokāli (mitri apliekamie ar 2% borskābes šķīdumu, kaļķa liniments, atvēsinoši krēmi, cinka oksīds u.c). Profilakse. Izvairīties no saskares ar kairinošām vielām. Strādājot ar tām, lietot speciālus aizsarglīdzekļus.
diabēts Bezcukura (diabetes insipidus; gr. Diabetes kas iet cauri), – slimība, ko rada starpsmadzeņu un hipofīzes bojājumi un kam raksturīgs palielināts urīna daudzums (līdz 10-20 l diennaktī). Starpsmadzeņu un hipofīzes bojājumu cēlonis var būt inf., trauma vai audzējs. Bojātās šūnas vairs nesintezē un neizdala hormonu vazopresīnu, kas regulē ūdens reabsorbciju nieru kanāliņos. Urīns slimniekiem ir gaišs, dzidrs, ar zemu īp. Sv. – zem 1,005. Lielais ūdens zudums rada slimniekam mokošas slāpes; ja tās netiek dzesētas, āda kļūst sausa, žūst gļotādas; sabiezējot asinīm, var būt paaugstināta t0, paātrināta sirdsdarbība, psih. Traucējumi. Ā r s t ē ar hipofīzes preparātiem, ar pretmikrobu un pretikaisuma līdzekļiem. Jālikvidē inf. Perēkļi organismā (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums utt.).
diastēma sprauga starp vidējiem priekšzobiem augšējā vai (retāk) apakšējā zobu rindā. Cēloņi: spēcīgi izveidota augšlūpas saitīte, kas atrodas zemu pie augšžokļa malas; vietas pārpalikums zobu rindā, ja zobu skaits samazināts (īpaši, ja neattīstās malējie priekšzobi vai arī ja zobi ir šauri, bet žoklis izveidojies garš un plats); palielināts zobu skaits, ja tie novietojušies starp vidējiem priekšzobiem. Neliela diastēma, kas rodas, nolietojoties piena zobiem, kā arī sākoties zobu maiņai (fizioloģiskā diastēma), tālākajā sakodiena attīstības procesā parasti izzūd. Lielāka diastēma jau ir kosmētisks defekts; tā var radīt arī neskaidru izrunu. Šādu diastēmu ieteicams ārstēt, sevišķi bērnībā.
diatēze slimīgs stāvoklis, kad bez redzama iemesla vai arī no nelielas brūces notiek nesamērīgi liela un ilgstoša asiņošana. Hemorāģiskās diatēzes gadījumā rodas asins izplūdumi ādā, zemādas tauku kārtā, muskuļos, locītavās un citos ķermeņa dobumos, bieži asiņo deguns, kā arī mutes, urīnceļu, zarnu gļotāda. Hemorāģiskās diatēzes cēloņi, tāpat tās rašanās mehānismi, var būt ļoti dažādi. Izšķir trīs galvenos hemorāģiskās diatēzes veidus: 1) koagulopātijas, kad ir traucējumi asins recēšanas procesā – visbiežāk kāda recēšanas faktora trūkums, 2) trombocītu daudzuma stipra samazināšanās (parasti zem 50 000 vienā mm3 asiņu) vai to nepilnvērtība un 3) angiopātijas, kad palielinās kapilāru sienas caurlaidība. Klasisks koagulopātijas piemērs ir hemofilija, ko rada kāda recēšanas faktora trūkums. Lielākā daļa koagulopātiju ir iedzimtas, retāk tās ir iegūtas, vēl retāk rodas medikamentu (antikoagulantu) pārdozēšanas dēļ. Hemorāģiskās diatēzes, kuru pamatā ir trombocītu daudzuma samazināšanās, izpaužas mazliet citādi. Tipisks piemērs ir Verlhofa slimība. Hemorāģiskā diatēze var rasties arī sakarā ar trombocītu nepilnvērtību, kas parasti ir iedzimta. Angiopātiski zemādas asinsizplūdumi vai asiņošana no gļotādas nereti saistīti ar alerģiju, intoksikāciju vai infekciju. Ārstēšana. Slimniekam novērš asiņošanu, vai nu ārstējot pamatslimību (infekciju, kolagenozes, alerģiju), vai arī aizstājot trūkstošos recēšanas faktorus un trombocītus. Bieži jāpārlej asinis. Lieto medikamentus, kas neitralizē antikoagulantus.
diencefalīts (diencephalitis; gr. dia caur, enkephalos galvas smadzenes) – starpsmadzeņu iekaisums. Dažādi kaitīgi faktori visbiežāk bojā starpsmadzeņu apakšējo daļu – hipotalāmu. D-u var izraisīt akūti un hron. iekaisumi, asinsrites traucējumi, alerģija, intoksikācija, galvas trauma, pārkaršana, pārpūle, psihotrauma. D. pazīmes var rasties tūlīt pēc kaitīgā faktora iedarbības vai pēc kāda laika, pat pēc daudziem mēn. D. simptomi ir ļoti dažādi, jo hipotalāms saistīts ar daudzām nervu sistēmas daļām un piedalās visu organisma funkciju regulēšanā. Novērojami pastāvīgi simptomi un lēkmes. D-am raksturīgas galvassāpes, miega traucējumi, vispārējs nespēks, nogurums, slikts garastāvoklis, paaugstināts vai pazemināts asinsspiediens, sirds ritma traucējumi, pastiprināta svīšana vai ādas sausums, termoregulācijas traucējumi, palielināta ēstgriba vai ēstgribas trūkums, slāpes, pastiprināta svīšana vai ādas sausums, termoregulācijas traucējumi, palielināta ēstgriba vai ēstgribas trūkums, slāpes, pastiprināta urīna izdalīšanās. Var rasties aptaukošanās vai novājēšana, menstruālā cikla traucējumi. Lēkmes raksturs un ilgums var būt dažāds. Bieži lēkmes laikā ir paaugstināts asinsspiediens, drudzis, ātra sirdsdarbība, ādas bālums (adrenosimpātiskā lēkme). Retāk lēkmes laikā rodas pazemināts asinsspiediens, lēna sirdsdarbība, elpas trūkums, smakšanas sajūta, caureja, pastiprināta urīna izdalīšanās (vagoinsulāra lēkme). Visbiežāk lēkme ir jaukta rakstura, dažreiz ar apziņas un samaņas traucējumiem. Lēkmes ilgums – 15 min. līdz vairākas st. Hipotalāma bojājuma precizēšanai bieži izdara speciālus izmeklējumus. D-u ārstē slimnīcā vai ambulatoriski. Svarīgi ir novērst slimības cēloni. Labu efektu nereti gūst ar medikamentiem. Dažreiz galvas smadzenes apstaro ar rentgenstariem.
difilobotrioze invāzijas slimība, ko ierosina platais (zivju) lentenis (Diphyllobothrium latum); viena no helmintozēm. Izplatīta Šveicē, Itālijā, Zviedrijā, Somijā, Japānā, Ķīnā un citur. PSRS tā biežāk sastopama ziemeļos lielu ūdenstilpju un upju tuvumā (Karēlijā, Kolas pussalā, Igaunijas, Lietuvas, Latvijas PSR). Pieaudzis platais lentenis parazitē cilvēka, suņa, retāk cūkas un kaķa, dažreiz arī savvaļas dzīvnieku – lāču un lapsu tievajā zarnā. Lenteņa garums – 10 un vairāk metru, skaits – viens līdz vairāki desmiti. No parazīta dzimumgatavību sasniegušajiem posmiem pa dzemdes atveri ik dienas izdalās daudz olu, kas ārējā vidē nonāk kopā ar invadētā organisma izkārnījumiem. To tālākā attīstība noris saldūdenstilpēs, kur dzīvo šā parazīta starpsaimnieki – ciklopi (planktoniskie vēži). Kopā ar ciklopiem kāpuri nonāk otrajā starpsaimniekā – saldūdens zivīs, ieurbjas to muskuļos, aknās vai olnīcās, kur izveidojas nākošās attīstības stadijas kāpuri – plerocerkoīdi (garums apm. 1 cm). Tie biežāk sastopami līdakās, sīgās, ālantos, asaros, ķīšos, retāk lašos, forelēs. Cilvēka organismā plerocerkoīdi nokļūst ar termiski nepietiekami apstrādātām zivīm. Apmēram 2 mēnešu laikā cilvēka tievajā zarnā izveidojas pieaudzis lentenis, kas parazitē nereti vairākus gadu desmitus. Raksturīgākās difilobotriozes pazīmes: mazasinība, sālsskābes trūkums kuņģa sulā un dažādi nervu sistēmas darbības traucējumi. Ādas krāsa slimniekiem bāli dzeltena, rodas tūska un traucējumi kuņģa darbībā. Uz mēles spilgti sarkani plankumi un plaisas. Atsevišķos gadījumos slimība noris bez manāmiem traucējumiem. Difilobotriozi diagnoscē pēc parazīta olām slimā cilvēka izkārnījumos. Ārstē ar fenasālu, melno ozolpaparžu ekstraktu, ķirbju sēklām, aminoakrihīnu u.c. prettārpu līdzekļiem. Profilakse. Pasargāt ūdenstilpes no piesārņošanas ar izkārnījumiem. Laboratoriski izmeklēt iespējami slimo iedzīvotāju grupas. Saldūdens zivis uzturā lietot tikai labi izceptas vai izvārītas.
difterija akūta infekciju slimība, kam raksturīgs iekaisums un plēvjaini aplikumi uz gļotādas vai ādas, organisma smaga intoksikācija; bieži rodas sarežģījumi sirdī, nervu sistēmā, nierēs. Difterijas ierosinātājs ir nūjiņveida baktērija (Corynebacterium diphtheriae), kas labi iztur izžūšanu, bet ko ātri iznīcina saules stari un dezinficējoši šķīdumi; 58° temperatūrā tā iet bojā 10 minūtēs.
Galvenais infekcijas avots – slims cilvēks, kā arī vesels cilvēks – baktēriju nēsātājs. Inficēšanās notiek pilieninfekcijas ceļā, cilvēkam runājot, klepojot, šķaudot, kā arī ar pilienu aptraipītiem priekšmetiem, retāk ar pārtikas produktiem. Ar difteriju biežāk slimo rudenī un ziemā, kad meteoroloģiskie faktori ir nelabvēlīgi un organisma pretestība samazināta. Visbsiežāk saslimst bērni 1-5 g. vecumā. Pēc 14 g. vecuma saslimstība mazinās, jo izveidojas imunitāte pat tādiem cilvēkiem, kas ar difteriju nav slimojuši.
Baktērijas organismā iekļūst caur gļotādu (galvenokārt rīkles, balsenes, deguna, retāk dzimumorgānu gļotādu) vai acu konjunktīvu, dažreiz arī caur ievainotu ādu. Gļotādā baktērijas savairojas un izdala specifisku toksīnu, kas bojā gļotādas epitēlija šūnas un apkārtējo asinsvadu sienas. Asinsvadu sienu caurlaidībai palielinoties, audos ieplūst ar olbaltumvielām bagāts iekaisuma eksudāts, kas, nokļuvis uz bojātās gļotādas virsmas, sarec un veido blīvu, ar dziļākajiem epitēlija slāņiem saistītu plēvi. Apkārtējos audos rodas tūska. Difterijas baktēriju toksīns, iekļuvis asinīs, izraisa intoksikāciju un bojā dažādus orgānus, sevišķi bieži sirdi, nieres, virsnieres, nervu sistēmu. Difterijas inkubācijas periods ilgst 2-11 dienas, visbiežāk 4-6 dienas. Pēc infekcijas lokalizācijas, slimības gaitas, intoksikācijas pakāpes izšķir dažādas difterijas klīniskās formas: rīkles difterija, balsenes difterija, deguna, ādas, acu, ausu, ārējo dzimumorgānu difterija u.c. Rīkles difterija ir biežākā forma. Tā var būt lokalizēta, difūza un toksiska. Lokalizētā rīkles difterija parasti sākas ar nedaudz paaugstinātu t° un nelielām sāpēm rīklē. Uz mandelēm rodas plāna fibrīna (asins olbaltumvielas) plēvīte, kas 2.-3. slimības dienā kļūst plašāka un biezāka. Aplikums uz mandelēm var būt vienlaidu vai arī atsevišķu saliņu veidā. Tas ir grūti noņemams; pēc noņemšanas paliek asiņojoša virsma. Kakla limfmezgli palielinās. Lokalizētās difterijas gadījumā aplikums ir tikai uz mandelēm. Ja slimniekam pirmajās slimības dienās ievada antitoksisko pretdifterijas serumu, aplikums ātri atdalās un sākas atveseļošanās. Difūzā rīkles difterija var rasties vai nu jau ar pirmo slimības dienu, vai arī no lokalizētas formas, ja laikus nav lietots antitoksiskais serums. Difūzajai difterijai raksturīgi plaši aplikumi, kas ir ne tikai uz mandelēm, bet arī uz aukslēju lokiem, rīkles mugurējās sienas un aizdegunē. Toksiskajai difterijas formai raksturīgs smags vispārējais stāvoklis, augsta t° (39-39,5°), ādas bālums, traucējumi sirdsdarbībā. Uz mandelēm ir plēvjaini, netīri pelēki, blīvi aplikumi. Jau pašā slimības sākumā izveidojas tūska rīklē un arī ap palielinātajiem kakla limfmezgliem. Ļoti smagos gadījumos tūska sniedzas pat zemāk par atslēgkaulu. Toksiskās difterijas gadījumā var būt asiņošana no deguna, rīkles, asinsizplūdumi ādā; bieži pievienojas komplikācijas – miokardīts, nervu paralīzes, nieru iekaisums. Var iestāties sirds un elpošanas muskulatūras paralīze. Balsenes difterija (t.s. īstais krups) var būt primāra vai arī pievienoties rīkles vai deguna difterijai. Slimība attīstās pakāpeniski ar nelielu t° paaugstināšanos, sausu, rejošu klepu, balss piesmakumu. Pamazām iestājas afonija. Šis sākumperiods – I jeb katarālā stadija – var ilgt 1-3 dienas. Ja šai laikā nesāk specifisko ārstēšanu, process progresē un iestājas II jeb stenozes stadija. Plēves un tūska nosprosto balseni, tāpēc ir apgrūtināta ieelpa. Bērns ir nemierīgs, ieelpas laikā ievelkas ribstarpas un kakla bedrītes. Ieelpa ir skaļa, zāģējoša. Sakarā ar skābekļa trūkumu rodas cianoze un var iestāties III jeb asfiksijas stadija. Ja laikā uzsāk specifisko ārstēšanu, slimība līdz asfiksijas stadijai nenonāk un bērns 1-2 nedēļās atveseļojas.
Ar deguna difteriju biežāk slimo zīdaiņi un mazbērni. Tā kā deguna gļotāda pietūkst, bērnam ir grūti elpot caur degunu. No vienas vai abām nāsīm izdalās serozi asiņaini vai asiņaini strutaini atdalījumi, āda ap deguna ieeju ir iekaisusi, vietām ar čūliņām un krevelēm. Reizēm uz deguna starpsienas var saskatīt plēvjainus aplikumus. Šī difterijas forma ir ilgstoša. Slimniekam nedaudz paaugstināta t°, neliela intoksikācija. Acu, ausu, ārējo dzimumorgānu, gremošanas trakta, ādas un ievainojumu difterija mūsdienu medicīnas praksē gandrīz nav sastopama. Bērni, kas laikus potēti pret difteriju, ar to saslimst daudz retāk nekā nepotētie vai arī slimo vieglā formā. Žāva ir apsārtusi, uz mandelēm var būt punktveida vai nelielu saliņu veida aplikumi, t° tikai nedaudz paaugstināta. Diagnoze apstiprinās, ja, izmeklējot bakterioloģiski, rīkles vai deguna atdalījumos atrod difterijas nūjiņas. Ārstēšanā galvenā nozīme ir antitoksiskajam pretdifterijas serumam, ko iegūst no imunizētu dzīvnieku asinīm. Serums spēj neitralizēt slimnieka asinīs cirkulējošo difterijas toksīnu, bet neiedarbojas uz toksīnu, kas jau saistījies ar audu šūnām. Tāpēc antitoksiskais serums jāievada (parasti muskulī) iespējami drīz pēc slimības sākšanās. Lai samazinātos intoksikācija, injicē arī glikozi un dod lielās devās vitamīnus (sevišķi С vitamīnu), virsnieru hormonus, pārlej plazmu. Balsenes difterijas gadījumā tāpat vispirms ievada specifisko pretdifterijas serumu, bet, ja slimnieka stāvoklis neuzlabojas un elpot kļūst arvien grūtāk, tad, negaidot asfiksijas stadijas iestāšanos, izdara intubāciju vai traheotomiju. Katrs difterijas slimnieks obligāti jāievieto slimnīcā. Gultas režīma ilgums atkarīgs no slimības klīniskās formas un smaguma. Profilakse. Obligāta slimnieku izolēšana slimnīcā, telpu un lietoto priekšmetu dezinfekcija, ar slimnieku kontaktā bijušo personu bakterioloģiska pārbaude un medicīniskā novērošana 7 dienas. Bērniem, kas bijuši kontaktā ar difterijas slimnieku, atļauts apmeklēt bērnu iestādes (bērnudārzu, skolu u.c.) pēc bakterioloģiskas pārbaudes. Difterijas baktēriju nēsātāji nedrīkst strādāt bērnu iestādēs un pārtikas rūpniecībā, kamēr nav pabeigts speciāls ārstēšanās kurss. Galvenā nozīme cīņā pret difteriju ir aktīvai imunizācijai. Padomju Savienībā profilaktiskā potēšana pret difteriju ir obligāta visiem veseliem bērniem no 3-6 mēnešiem līdz 12 gadu vecumam (1 vakcinācija un 3 revakcinācijas). Plānveidīgi izdarītā potēšana, aptverot visus attiecīgā vecuma bērnus, krasi samazinājusi saslimšanas, gadījumu skaitu; vairākās republikās, arī LPSR, difteriju var uzskatīt par likvidētu.
diplopija redzes attēla dubultošanās. Diplopija rodas, ja bojāti acu ābolu kustību nervi vai to kodoli smadzeņu stumbrā un līdz ar to paralizēti acu ābolu muskuļi. Diplopiju bieži pavada šķielēšana. Ja bojāts atvilcējnervs, acs šķielē uz iekšu un papildu attēls atrodas blakus priekšmeta attēlam. Ja bojāts acs kustību nervs, acs šķielē uz āru un uz leju, bet papildu attēls atrodas iesānis – augstāk vai zemāk par priekšmeta attēlu. Veltņa nerva bojājuma gadījumā diplopija rodas tikai tad, ja cilvēks skatās uz leju. Biežākie diplopijas cēloņi ir galvas smadzeņu iekaisums, asinsrites traucējumi, audzējs.
dipsomānija nepārvarama tieksme pēc alkohola, kura izpaužas periodiskās dzeršanas lēkmēs. Tās rodas uz nomākta garastāvokļa, skumju, trauksmes sajūtas fona. Dipsomānija var liecināt par tieksmju un dziņu patoloģiju (skatīt impulsīvie stāvokļi). Dipsomānija var būt arī viena no alkoholisma III stadijas izpausmēm. Raksturīgas iezīmes – garastāvokļa svārstības (no bezrūpīgas eiforijas līdz dziļai disforijai, kas var novest pat līdz pašnāvībai), cenšanās vienalga kādiem līdzekļiem dabūt naudu dzeršanai, surogātu un narkotisko vielu lietošana, pēkšņa vai diezgan strauja dzeršanas pārtraukšana pēc tam, kad smagā fiziskā stāvokļa dēļ tā kļuvusi neiespējama. Ārstē pamatslimību.
disbakterioze nelabvēlīgas pārmaiņas zarnu mikroflorā. Disbakteriozes gadījumā baktērijas savairojas tur, kur to parasti nav vai ir maz (tievās zarnas augšdaļā), vai krasi mainās attiecības starp dažādām zarnu mikrofloras sugām, piem., attīstās galvenokārt pūšanas vai rūgšanas baktērijas, tievajā zarnā savairojas resnās zarnas mikroflora. Cēloņi: nekontrolēta antibiotiku lietošana, vienpusīgs uzturs, sālsskābes trūkums kuņģī, zarnu kustību ierobežojums (vēderplēves saaugumi), zarnu divertikuloze, kūtra zarnu iztukšošanās, zarnu slimības (dizentērija, kolīts, enterīts), hroniskas aknu slimības. Disbakterioze traucē barības uzsūkšanos un tādējādi rada anēmiju, olbaltumvielu, minerālvielu, vitamīnu un fermentu trūkumu, novājēšanu. Galvassāpes un aplikta mēle liecina par autointoksikāciju. Ārstē, atjaunojot zarnu normālo mikrofloru.
Profilakse. Pareizs, līdzsvarots uzturs, uzmanīga antibiotiku lietošana, ahilijas u.c. gremošanas orgānu slimību ārstēšana.
disfāgija rīšanas traucējumi. Disfāgija ir rīkles, balsenes vai barības vada slimību (iekaisums, audzējs), svešķermeņu, traumu u.c. pazīme. Dažreiz disfāgija var būt šo orgānu nervu kairinājuma sekas, piem., kakla vai krūšu skriemeļu deformācijas gadījumā. Disfāgija sastopama arī cilvēkiem, kam ir funkcionāli nervu sistēmas traucējumi (piem., histērijas gadījumā).
disforija nomākts garastāvoklis, kas saistīts ar neapmierinātību, īgnumu, ļaunumu. Slimnieks ļoti viegli uzbudināms, niecīga iemesla dēļ vai arī pilnīgi bez iemesla jūt tieksmi kādu aizskart, apvainot. Visbiežāk disforija mēdz būt hroniskiem alkoholiķiem; sastopama arī organisku CNS slimību gadījumā. Ārstē pamatslimību.
dismenoreja menstruāciju traucējumi, kas visbiežāk izpaužas sāpīgās menstruācijas (algodismenoreja). Dismenoreja var būt primāra, ja sievietes dzimumorgānos nav konstatējamas nekādas slimīgas pārmaiņas, un sekundāra, ja dismenoreja saistīta ar patoloģiskām pārmaiņām sievietes dzimumorgānos. Primārā dismenoreja bieži novērojama meitenēm menstruāciju sākuma periodā. Sekundārā dismenoreja var būt saistīta ar dzimumorgānu iekaisumslimībām, pārmaiņām dzemdes kaklā vai dzemdes ķermenī (fibromatozi mezgli, polipi, dzemdes kakla kanāla sašaurinājums). Tās cēloņi var būt arī dzimumorgānu nepietiekama attīstība (infantilisms), dzimumdziedzeru darbības traucējumi (samazināta dzimumhormonu izdalīšanās), kā arī asinsrites sistēmas un CNS slimības. Sāpes vēderā parasti sākas vai nu dažas dienas pirms menstruācijas, vai arī menstruācijas pirmajā dienā. Tām nereti ir lēkmjveida raksturs; visstiprāk tās izpaužas vēdera lejasdaļā un krustos un var turpināties no dažām stundām līdz vairākām dienām. Nereti sāpju laikā ir slikta dūša, vemšana, galvassāpes vai reibonis, kā arī urinēšanas traucējumi un aizcietējums. Ārstē atkarībā no cēloņa. Ja dismenoreja saistīta ar dzimumorgānu iekaisumu, lieto pretiekaisuma terapiju (antibiotikas, dūņu dziedniecību), infantilisma gadījumā – hormonu terapiju, vitamīnus, dūņu dziedniecību. Primārās dismenorejas gadījumā lieto pretsāpju līdzekļus, kā arī spazmolītiskos līdzekļus.
dispepsija – gremošanas, galvenokārt zarnu darbības traucējumi. Izšķir rūgšanas dispepsiju un pūšanas dispepsiju. Rūgšanas dispepsijas pamatā ir pastiprināta tievās zarnas motorika, kuras dēļ daļa barības ogļhidrātu netiek sagremoti un uzsūkti un nonāk resnajā zarnā, kur aktivējas rūgšanas procesi. Rūgšanas dispepsijai raksturīga pastiprināta gāzu veidošanās, lēkmjveida sāpes vēderā, šķidri vai putrveidīgi izkārnījumi. Rūgšanas dispepsija var būt akūta vai hroniska. Pūšanas dispepsija saistīta ar pūšanas pastiprināšanos resnajā zarnā un daļēji tievajā zarnā. Mazinoties, kuņģa sulas skābumam un baktericiditātei, notiek mikrobu pārvietošanās no tievās zarnas lejasdaļas uz tās augšdaļu. Pūšanu veicina arī pastiprināta zarnu sulas atdalīšanās, ko izraisa pārāk liels olbaltumvielu daudzums barībā, alerģiskas reakcijas un zarnu iekaisums. Pūšanas dispepsijai raksturīga caureja, turklāt izkārnījumi ir šķidri, tumši, ar stipru smaku. Pūšanas dispepsija var būt akūta vai hroniska. Bieži sastopams abu dispepsijas veidu apvienojums. Ārstē ar diētu, C, B1, B2, PP vitamīniem, adsorbējošiem līdzekļiem un pretiekaisuma līdzekļiem. Rūgšanas dispepsijas gadījumā no uztura jāizslēdz piens (piena cukurs) un saldumi, pūšanas dispepsijas gadījumā jāsamazina olbaltumvielu patēriņš.
ZĪDAIŅU dispepsija (t.s. zīdaiņu caureja) ir akūti gremošanas traucējumi. Slimība noris vienkāršā vai toksiskā formā. Vienkāršajai zīdaiņu dispepsijai pamatā parasti ir nepareiza ēdināšana: pārāk liels barības daudzums vai vecumam neatbilstošs ēdiens. Var saslimt arī bērni, kuri saņem pareizu uzturu, bet kuru gremošanas orgānu funkcionālās spējas pavājinātas sakarā ar kādu slimību vai pārkaršanu. Biežāk saslimst mākslīgi ēdināti bērni, kā arī bērni, kas slimo ar rahītu vai eksudatīvo diatēzi. Barības daudzuma palielināšana vai neatbilstība sastāva ziņā rada traucējumus gremošanas dziedzeru darbībā, tāpēc barība netiek pilnīgi sagremota. Tā uzkrājas tievajā zarnā, kur iekļūst dažādi mikrobi no resnās zarnas. Mikrobi strauji vairojas, veidojot gāzes un organismam kaitīgas vielas. Tas viss kairina zarnas sienu, tāpēc pastiprinās gļotu veidošanās un peristaltika. Bērnam sākas caureja (5-6 reizes dienā). Izkārnījumi var būt putrveidīgi, ziedaini, jaukti ar gļotām, putaini. Bērna vispārējais stāvoklis parasti traucēts maz, izņemot sāpju lēkmes, kad bērns ir uzbudināts un kliedz. T° normāla vai nedaudz paaugstināta. Pamazinās ēstgriba, un bērns vairs nepieņemas svarā. Var būt pastiprināta atgrūšana, dažreiz vemšana. Ja bērna organisms spēcīgs un ārstēšana sākta laikus, slimība ātri pāriet. Ārstēšana. Vienkāršo zīdaiņu dispepsiju grūti atšķirt no zarnu infekcijas sākuma, tāpēc bērnu nedrīkst ārstēt, nekonsultējoties ar ārstu. Līdz ārsta atnākšanai bērnam nevajag dot nekādus medikamentus. Uz 6-8 st. jāpārtrauc bērna ēdināšana, bet jādod daudz tējas vai burkānu novārījuma, dodot dzert bieži, bet nelielām porcijām. Kopējam ievadītā šķidruma daudzumam diennaktī jābūt vismaz 150 ml uz kg ķermeņa masas. Pēc tējas diētas bērna ēdināšana jāuzsāk dozēti, dodot mātes pienu vai vecumam atbilstošu maisījumu (40-50 ml ik pēc 3 stundām), un trūkstošo ēdiena daudzumu visu laiku papildinot ar tēju. Uz normālu ēdināšanu, pakāpeniski palielinot barības daudzumu, pāriet apmēram 4-5 dienās, paralēli dodot gremošanas fermentus un vitamīnus. Ja bērns ir kādas slimības novājināts un netiek pareizi kopts un ēdināts, vienkāršā zīdaiņu dispepsija var pāriet toksiskajā zīdaiņu dispepsijā, kad traucēti visi vielmaiņas veidi (olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu, vitamīnu un sevišķi ūdens un minerālvielu maiņa) un daudzu orgānu un sistēmu funkcijas. Gremošanas trakta sienu caurlaidībai palielinoties, asinīs uzsūcas organismam kaitīgas vielas – vielmaiņas starpprodukti. Šīs toksiskās vielas vispirms nokļūst aknās; ja traucēta aknu atindētājfunkcija, toksiskās vielas iedarbojas uz visiem orgāniem un sistēmām. Toksiskās zīdaiņu dispepsijas sākumā bērns ir uzbudināts, nemierīgs. Caureja pastiprinās līdz 15-20 reizēm diennaktī, izkārnījumi ūdeņaini, vēders stipri uzpūsts. Pievienojas stipra vemšana – sākumā pēc barības uzņemšanas, vēlāk neatkarīgi no tās. T° paaugstinās. Āda kļūst sausa, pelēcīgi bāla, zaudē spraigumu. Acis un lielais avotiņš iekrīt, vaibsti kļūst asi, deguns smails. Samazinās urīna daudzums, reizēm pat vairs nenotiek urīna izdalīšanās. Zīdainis kļūst apātisks, miegains, nereaģē uz apkārtni, ļoti strauji samazinās tā masa. Ārstēšana. Toksiskās zīdaiņu dispepsijas gadījumā bērns pēc iespējas ātrāk jāievieto slimnīcā, jo, mājās ārstēts, tas parasti aiziet bojā.
distrofija bērnu – hroniski barošanās traucējumi, kuru dēļ rodas traucējumi vielmaiņā, daudzu orgānu un sistēmu darbībā un bērna augšanā un attīstībā. Bērnu distrofija var būt saistīta ar pamazinātu ķermeņa masu (hipotrofija), ar palielinātu masu (paratrofija) vai ar normālu masu; biežāk vērojama pamazināta masa. Visbiežāk distrofija rodas zīdaiņiem sakarā ar intensīvo vielmaiņu. Distrofijas cēlonis var būt kvantitatīvi vai kvalitatīvi nepietiekams uzturs. Dabiski ēdināts bērns var nesaņemt pietiekamu barības daudzumu (to kontrolē, nosverot bērnu pirms un pēc ēšanas), ja mātei ir par maz piena, ir krūtsgala defekti vai ja bērns vārguma vai citu iemeslu dēļ nespēj zīst. Distrofija veidojas arī tad, ja bērna uzturā trūkst kādas svarīgas sastāvdaļas, piemēram, olbaltumvielu, ogļhidrātu, minerālvielu, vitamīnu. Šāds stāvoklis biežāk rodas mākslīgi ēdinātiem bērniem (skatīt zīdaiņa ēdināšana). Distrofijas cēlonis var būt arī infekcijas slimības (zarnu infekcija, plaušu karsonis u.c.), kā arī zīdaiņa nepareiza kopšana un režīma neievērošana (slikti vēdinātas telpas, pārkaršana, nekārtīga ēdināšana utt.). Distrofija var būt arī piedzimta, kad traucējumi bērna vielmaiņā rodas jau mātes organismā. Tos izraisa mātes smēķēšana, alkohola lietošana, nepilnvērtīgs uzturs, kaitīgi darba apstākļi, dažādi medikamenti, grūtniecības toksikozes, infekcijas slimības, anēmija u.c. faktori. Reizēm distrofiju izraisa arī individuāla dažādu vielu (laktozes, fruktozes, saharozes, glutēnvielu u.c.) nepanešana, kas var būt iedzimta vai iegūta (visbiežāk pēc pārslimotas caurejas). Galvenā distrofijas pazīme ir samazināta masa, pēc kuras izšķir 3 distrofijas pakāpes. Par pirmās pakāpes distrofiju runā tad, ja zīdainim trūkst 15-20% masas, par otrās pakāpes distrofiju – tad, ja trūkst 20-30% , par trešās pakāpes distrofiju – tad, ja masas samazinājums pārsniedz 30% . Pirmās pakāpes distrofiju var pat nepamanīt. Otrās pakāpes distrofijas gadījumā bērns sāk atpalikt ne tikai pēc masas, bet arī pēc garuma. Āda pelēcīga, viegli krokojas. Bērns kļūst apātisks, kaprīzs, rodas miega traucējumi. Trešās pakāpes distrofija jau ir grūti labojams stāvoklis. Bērnam pilnīgi izzūd zemādas tauku kārta, seja kļūst vecīga. Novājējumam un apātijai var pievienoties vemšana, caureja, nervu darbības traucējumi. Slimajam bērnam ir samazināta pretestība infekcijas slimībām, tāpēc bieži rodas plaušu karsonis u.c. slimības, no kurām bērns var aiziet bojā. Smaga distrofija pirmajā dzīves gadā var vēl ilgi ietekmēt bērna veselības stāvokli. Distrofija ar palielinātu ķermeņa masu (paratrofija) visbiežāk veidojas zīdaiņiem, kam ir laba ēstgriba, ja tie saņem pārāk daudz ogļhidrātu (ķīseļi, miltu produkti, putraimi, kartupeļi, saldumi, cepumi). Šādiem bērniem raksturīgi miega traucējumi, kaprīzums, anēmija, pamazinās pretestība infekcijas slimībām. Slimību laikā tiem strauji samazinās masa, biežāk rodas krampji. Tāpēc arī šāda distrofija laikus jānovērš. Distrofiju ārstē ar pareizu kopšanu, ārsta noteiktu uzturu un vitamīniem. Izmanto arī dažādus medikamentus, masāžu un ārstniecisko fizkultūru, smagos gadījumos arī asins preparātu pārliešanu. Profilakse. Bērns pareizi jāēdina, jākopj, jānorūda.
divertikuloze slimība, kam raksturīgi daudzi divertikuli zarnās, īpaši resnajā zarnā. Divertikuliem var pievienoties iekaisums, sastrutojums, perforācija vai zarnu aizsprostojums. Ārstēšana. Ja divertikuloze noris bez komplikācijām, ieteicama diēta ar lielu šķiedrvielas daudzumu, kustīgs dzīves veids, ārstnieciskā fizkultūra. Komplikāciju gadījumā ārstē ar medikamentiem vai ķirurģiski.
divertikuls doba orgāna sienas maisveida izspiedums uz āru. Pēc izcelsmes divertikuls var būt iedzimts un iegūts; tam var būt dažāds lielums un forma. Visbiežāk divertikuls izveidojas gremošanas orgānos (piem., barības vadā, kuņģī, resnajā zarnā), retāk – citos orgānos (piem., urīnpūslī, bronhos, elpvadā); dažkārt, piem., zarnu divertikulozes gadījumā, divertikuli ir vairāki. Divertikula komplikācijas ir akūts vai hronisks divertikula iekaisums, asiņošana, kāda orgāna darbības traucējumi, divertikula ļaundabīga pārveidošanās, perforācija. Nelieli divertikuli parasti nekādus traucējumus nerada, un tos atrod nejauši, izdarot profilaktisku rentgencaurskati vai operāciju. Liela divertikula gadījumā simptomi atkarīgi no divertikula lokalizācijas un komplikāciju rakstura – var būt sāpes, slikta dūša, vemšana, zarnu aizsprostojums utt. Ārstēšana. Nelieliem divertikuliem, kam nav komplikāciju, ārstēšana nav nepieciešama; pārējos gadījumos divertikulus ārstē ķirurģiski.
dizentērija akūta zarnu infekcijas slimība, kam galvenokārt raksturīgs resnās zarnas bojājums, kā arī organisma vispārēja intoksikācija. Slimo tikai cilvēki un dažas pērtiķu sugas. Sastopama visās pasaules valstīs jebkurā gadalaikā, galvenokārt vasarā un rudenī. Dizentēriju ierosina dizentērijas baktēriju (Shigella dysenteriae) dzimtā apvienotās dažādu sugu, pasugu un tipu baktērijas. Pēdējā laikā dizentērija ierosina galvenokārt Fleksnera un Zonnes sugas baktērijas. Dizentērijas ierosinātāji ir izturīgi ārējā vidē, tie var saglabāt dzīvotspēju pienā 20 dienu, uz maizes – 30 dienu, uz dārzeņiem – 15 dienu, augsnē – 3 mēn. un ilgāk. Tie ir neizturīgi pret saules stariem, augstu T°, dezinficējošiem līdzekļiem. Galvenais infekcijas avots ir slimi cilvēki, kas no pirmajām slimības dienām izdala dizentēriju ierosinātājus ar izkārnījumiem. Infekcijas izplatīšanā liela nozīme ir baktēriju nēsātājiem: dažreiz pēc klīniskas izveseļošanās cilvēks vēl kādu laiku izdala ierosinātājus ārējā vidē, arī dizentērijas pāreja hroniskā formā veicina baktēriju ilgstošu nēsāšanu. Epidemioloģiskā ziņā sevišķi bīstami apkārtējiem ir cilvēki, kas slimo ar akūtās dizentērijas vieglu vai netipisku formu. Infekcija tiek pārnesta galvenokārt ar netīrām rokām, ar kurām cilvēki var inficēt pārtikas produktus un dažādus priekšmetus. Infekciju pārnes (mehāniski) arī mušas. Slimības izplatīšanos veicina antisanitāri dzīves apstākļi un personiskās higiēnas neievērošana. Cilvēki, it īpaši mazi bērni, ir ļoti uzņēmīgi pret dizentēriju. Slimību veicinoši faktori zīdaiņiem ir mākslīga barošana, hipovitaminozes, akūtas un hroniskas infekcijas. Ierosinātājs iekļūst cilvēka organismā pa muti. Tas vairojas resnās zarnas gļotādā, izraisot vietēju iekaisumu, kā arī radot vispārēju intoksikāciju, kuras sekas ir vielmaiņas, dažādu iekšējo orgānu un nervu sistēmas darbības traucējumi. Inkubācijas periods ilgst 1-5 dienas. Tam var dažreiz sekot īss prodomālais periods. Parasti slimība sākas pēkšņi ar sāpēm vēderā, caureju (20 un vairāk reižu diennaktī). Izkārnījumu daudzums pakāpeniski samazinās, pievienojas gļotas un asinis. Vēdera sāpēm ir lēkmjveida raksturs, tās var būt ļoti spēcīgas. Bieži novērojama spastiska taisnās zarnas saraušanās (tenesmi). Ķermeņa T° var nedaudz paaugstināties tikai slimības sākumā – 2.-5. dienā. Slimnieka vispārējais stāvoklis atkarīgs no slimības formas. 6.-7. slimības dienā slimnieka stāvoklis uzlabojas, samazinās caureja, izkārnījumos vairs nav asiņu un gļotu. Atveseļošanās parasti notiek 10.-15. dienā. Atsevišķos gadījumos slimība var ieilgt līdz 3-4 nedēļām un vairāk. Slimības gaita ir atkarīga no resnās zarnas bojājuma un intoksikācijas pakāpes. Dažreiz dizentērija noris ļoti smagi – sevišķi bieža caureja, augsta T°, krampji un tamlīdzīgi. Dizentērija var būt arī hroniska. Šādai slimības formai raksturīga vai nu akūtā perioda atkārtošanās (recidīvu skaits var būt ļoti dažāds), vai arī akūtā perioda parādības neizzūd ļoti ilgu laiku. Akūtās formas pāreju hroniskajā veicina vēlīna un nepietiekama ārstēšana, hipovitaminozes, helmintozes, dažādas hroniskās slimības u.c. Hroniskā dizentērija jāatšķir no gremošanas trakta palielinātas jutības, kas pēc dizentērijas pārslimošanas saglabājas apmēram pusei slimnieku. Pēc pārslimošanas izveidojas īslaicīga imunitāte tikai pret attiecīgās sugas ierosinātājiem. Pārslimojušie tiek dispanserizēti. Dizentērijas diagnozi precizē resnās zarnas gļotādas apskate (rektoskopija), kā arī izkārnījumu bakterioloģiska izmeklēšana. Parasti slimnieku ārstē slimnīcā. Tikai izņēmuma gadījumā (ja mājās ir atbilstoši sanitāri higiēniskie apstākļi) ar ārstējošā ārsta un epidemiologa atļauju dizentērijas slimnieku var ārstēt mājās. Ārstēšanā sevišķa nozīme ir pareizam režīmam, rūpīgai slimnieka kopšanai, racionālai diētai. Uzturā jābūt pietiekamā daudzumā olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu. Barībai jābūt mehāniski rūpīgi sasmalcinātai, viegli sagremojamai. Pirmajās slimības dienās ieteicamas tumes, caurberzts biezpiens un gaļa, sevišķi vistas gaļa, vārīta liesa zivs, sausiņi. Var dot arī ūdenī vārītu putru (auzu, griķu), kā arī burkānu un kartupeļu biezeni. Turpmāk pievieno maltu gaļu, sakņu biezeni, olas, kompotu, ķīseli. Slimnieka stāvoklim uzlabojoties, pakāpeniski pāriet uz parasto uzturu. 1-2 mēnešus pēc izveseļošanās aizliegts lietot uzturā skābētus kāpostus, svaigus augļus, konservus, sālītus un kūpinātus produktus, garšvielas, aukstus gāzētus dzērienus, saldējumu. No medikamentiem dizentērijas ārstēšanā lieto antibiotikas, nitrofurānu preparātus, sulfanilamīdus, dažādus simptomātiskus līdzekļus. Organisma reaktivitātes paaugstināšanai izmanto vitamīnu preparātus, pārlej asinis vai plazmu. Profilaksē svarīgi ir dažādi sanitāri higiēniski pasākumi, kas vērsti pret dizentērijas izplatīšanos: slimnieku izolēšana, apdzīvoto vietu labiekārtošana, ūdensvadu un kanalizācijas iekārtošana, pārtikas rūpniecības, sabiedriskās ēdināšanas, bērnu iestāžu u.c. līdzīgu iestāžu sanitārā uzraudzība, kā arī šo iestāžu darbinieku regulāra bakterioloģiska pārbaude, lai atklātu baktēriju nēsātājus. Liela nozīme ir personiskajai profilaksei – roku mazgāšanai pirms ēšanas un pēc tualetes lietošanas, augļu un dārzeņu rūpīgai mazgāšanai, dzeramā ūdens vārīšanai.
drebuļi skeleta muskuļu ātra ritmiska raustīšanās. Drebuļi uznāk lēkmju veidā un ir saistīti ar augstu T° (40-41°). Drebuļu laikā slimniekam ir stipra salšanas sajūta. Kad T° strauji ceļas, rodas drebuļi, bet, kad T° krītas, ir stipra svīšana un drebuļi izzūd. Drebuļi ir līdzīgi ķermeņa trīcei, tikai trīce parasti saistīta ar normālu T° un var būt ilgstoša, turpretim drebuļi rodas drudža laikā un ir īslaicīgi. Drebuļus izraisa sepse, pirogēnu (temperatūru paaugstinošu) vielu iekļūšana asinīs, nesaderīgas grupas asiņu pārliešana, kā arī slimības, kas saistītas ar augstu T°. Drebuļi cilvēkam rodas arī aukstumā un lielā uzbudinājumā; šajos gadījumos drebuļi vairāk līdzinās trīcei.
drudzis organisma reakcija galvenokārt uz infekcijas ierosinātāju iekļūšanu; tai raksturīga T° celšanās. Infekciozs drudzis rodas, mikrobu radītām pirogēnām (temperatūru paaugstinošām) vielām iedarbojoties uz termoregulācijas centru. Šim drudzim ir aizsargreakcijas raksturs. T° ceļas arī tad, ja asinsritē pastiprināti iekļūst lielmolekulāri savienojumi, kas radušies, audiem sabrūkot (piem., uzsūcoties iekšējiem asins izplūdumiem). Šāds neinfekciozs drudzis var rasties arī tad, ja ir traucēta siltumatdeve, bet siltuma ražošana turpinās vai pat pastiprinās, piem., karstuma dūriena gadījumā. Drudzi ar T° līdz 38° sauc par subfebrilu, līdz 39° – par mērenu, līdz 41° – par augstu, virs 41° – par hiperpirētisku. Drudža T° līknē izšķir T° celšanās, paaugstinātas t° un t° krišanās stadijas. T° celšanās stadija var norisēt dažādi. Ja t° ceļas strauji, āda ir bāla, vēsa, sausa, rodas zosāda. Šajā laikā ķermeņa siltumatdeve tiek maksimāli ierobežota, siltuma ražošana palielinās. Drebuļi (sīki muskuļu krampji) veicina siltuma ražošanu. Ja t° ceļas pakāpeniski, drebuļu nav. Rodas traucējumi CNS darbībā, galvassāpes, nespēks. Uzbudināmība var gan pastiprināties, gan pavājināties. Ja t° ceļas par 1°, sirdsdarbība paātrinās par 8-10 sitieniem min., paaugstinās asinsspiediens. Nedaudz pieaug arī elpošanas biežums. Vielmaiņa pastiprinās, palielinās urīna izdalīšanās.
Paaugstinātas t° stadija var ilgt no dažām stundām līdz vairākām nedēļām. Šajā laikā veidojas līdzsvars starp pastiprināto siltumatdevi un siltuma ražošanu. Drebuļu nav. Ādas asinsvadiem paplašinoties, bālums izzūd. Sirdsdarbība un elpošana paātrinās. Siekalu un gremošanas sulu izdalīšanās samazinās, ēstgriba parasti slikta. Urīna izdalīšanās samazinās. Vielmaiņa pastiprināta, pārsvarā ir noārdīšanās procesi. Pastiprināti noārdās ogļhidrāti, asinīs var palielināties pienskābes daudzums. Strauji noārdoties taukiem, atbrīvojas taukskābes, palielinās ketonvielu daudzums asinīs. Pastiprinās arī olbaltumvielu noārdīšanās. Izdalāmo slāpekļa savienojumu daudzums urīnā pieaug, slāpekļa bilance kļūst negatīva. Slimnieks novājē. T° krišanas stadijā pārsvarā ir siltumatdeve. Ķermeņa temperatūrai strauji krītoties, parasti notiek spēcīga svīšana. Līdz ar to ķermenis zaudē šķidrumu, tāpēc strauji mainās asinsrites sistēmas darbības apstākļi. Var rasties kolapss. Drudža laikā pastiprinās leikocītu fagocitētspēja, pieaug antivielu ražošana, tāpēc pastiprināti iet bojā infekcijas ierosinātāji. Tiek aizkavēta vīrusu vairošanās. Pieaug arī aknu atindētspēja. Tāpēc jau pagājušā gadsimta beigās ārstēšanā mēģināja lietot mākslīgu ķermeņa t° paaugstināšanu (hroniskiem iekšējo orgānu iekaisumiem, locītavu u.c. slimībām). Tomēr, ilgstoši pastāvot vai pārmērīgi pastiprinoties, drudzis var kļūt kaitīgs.
duodenīts divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas iekaisums. Vēl ir daudz neskaidrību par duodenīta cēloņiem, biežumu un klīnisko nozīmi. Duodenīta cēloņi, domājams, ir tie paši, kas hroniskajam gastrītam un čūlas slimībai, – uztura režīma neievērošana, olbaltumvielu un vitamīn ziņā nepilnvērtīgs uzturs, alkoholisku dzērienu lietošana, smēķēšana, infekcija, intoksikācija, alerģiskas reakcijas u.c. Pastāv uzskats, ka duodenīts ir divpadsmitpirkstu zarnas čūlas priekštecis un pavadonis. Duodenīts ir sastopams samērā bieži. To parasti diagnosticē tad, ja slimniekam ir sāpes labajā paribē, slikta dūša, dedzinoša sajūta pakrūtē, atraugas – kairināta kuņģa vai čūlas simptomi, bet čūlu neatrod. Diagnozi pierādīt var tikai ar biopsiju. Duodenīts var būt akūts (reti) vai hronisks. Hroniskam duodenītam raksturīgi paasinājuma un remisijas periodi. Ārstēšana. Stingrs ēšanas režīms, pilnvērtīgs uzturs, minerālūdeņi, medikamenti. Rudenī un pavasarī izdarāma pretrecidīvu ārstēšana tāpat kā čūlas slimības gadījumā. Slimnieks nedrīkst smēķēt.
dzeltenais drudzis akūta arbovīrusu ierosināta infekcijas slimība, kam raksturīgs drudzis, intoksikācija, dzeltena ādas nokrāsa, asinsizplūdumi. Pieder pie slimībām ar infekcijas perēkli dabā (tropiskajā Āfrikā, Dienvidamerikā). PSRS nav sastopamas. Infekcijas avots ir pērtiķi (džungļu dzeltenais drudzis) un cilvēki (apdzīvoto vietu dzeltenais drudzis), infekcijas pārnesēji – odi. Vīruss iekļūst organismā ar oda siekalām asins sūkšanas laikā, savairojas limfmezglos, nonāk asinīs un izplatās pa visu organismu, radot dažādu orgānu (liesas, aknu, nieru, limfmezglu) bojājumu. Slimība sākas pēkšņi pēc 3-6 dienas ilga inkubācijas perioda. Raksturīgie simptomi: augsta t° (divi viļņi), drebuļi, galvassāpes, sāpes krustos, mugurā un locekļos, bezmiegs, palielinātas aknas un liesa, dzeltena ādas nokrāsa; var būt arī kuņģa un zarnu asiņošana. Smagākos gadījumos iestājas nāve nieru mazspējas vai miokardīta dēļ.
Ārstē ar pretdrudža, pretsāpju, asins apturēšanas līdzekļiem, gliko- kortikosteroīdu preparātiem u.c. Profilakse. Odu iznīcināšana; cilvēku vakcinācija.
dzemdes asiņošana var būt saistīta ar menstruācijām (menorāģija) vai arī neatkarīga no menstruālā cikla (metrorāģija). Menorāģijai ir 2 veidi: liels asins zaudējums, menstruācijas ilgumam nemainoties; liels asins zaudējums sakarā ar ieilgušu menstruāciju. Visbiežākie menorāģijas cēloņi: dzimumorgānu iekaisums, olnīcu darbības traucējumi, dzemdes audzējs (fibromioma), pastiprināts asiņu pieplūdums mazā iegurņa orgānos sakarā ar asinsrites sistēmas, aknu un plaušu slimībām. Metrorāģija novērojama aborta un ārpusdzemdes grūtniecības gadījumā, kā arī pēc aborta vai dzemdībām, ja dzemdes dobumā paliek placentas atliekas. Metrorāģija var būt saistīta ar audzēja (labdabīga vai ļaundabīga) veidošanos dzimumorgānos, kā arī ar iekaisumu un olnīcu darbības traucējumiem. Neatkarīgi no dzemdes asiņošanas rakstura un intensitātes nekavējoties jāgriežas pie ginekologa, lai noskaidrotu asiņošanas cēloni un laikus uzsāktu ārstēšanos. Nedrīkst ārstēties mājas līdzekļiem vai lietot medikamentus bez ārsta ieteikuma.
dzemdes kakla erozija parasti veidojas, ja iekaisuma dēļ ilgstoši ir strutaini izdalījumi no dzemdes dobuma, dzemdes kakla kanāla vai maksts, kuri macerē dzemdes kakla gļotādu (t.s. īstā erozija). Dzemdes kakla erozijas cēlonis var būt arī dzemdes kakla deformācija pēc nesašūtiem plīsumiem dzemdību laikā. Erozija ir līdzīga iekaisuma čūlai: tās virspusē epitēlijaudi izzuduši, pamatnē ir leikocītu infiltrācija, audu tūska, sastrēgums asinsvados. Tā kā dzemdes kakla plakanais epitēlijs nolobās, bojātā gļotāda pakāpeniski pārklājas ar dzemdes kakla kanāla cilindrisko epitēliju (t.s. vienkāršā neīstā erozija). Neīstā erozija var būt arī papillāra un folikulāra. Papillārā dzemdes kakla erozija veidojas tad, ja epitēlijs paceļas virs gļotādas virsmas un tā kļūst nelīdzena. Ja ieaugušais epitēlijs noslēdz dzemdes kakla dziedzeru izvadkanālus, tajos uzkrājas gļotains sekrēts – rodas folikulāra erozija. Dzemdes kakla erozija var norisēt bez traucējumiem, tāpēc to nereti konstatē tikai profilaktiskajās ginekoloģiskajās apskatēs. Visbiežākais dzemdes kakla erozijas simptoms ir pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem. Reizēm var būt t.s. kontaktasiņošana – pēc dzimumakta vai ginekoloģiskas izmeklēšanas rodas asiņaini izdalījumi. Dzemdes kakla erozija uzskatāma par vēždraudes slimību, tāpēc tā nekavējoties rūpīgi jāārstē. Visefektīvākais ārstēšanas veids ir dzemdes kakla erozijas piededzināšana – elektrokoagulācija. Jālikvidē arī galvenais cēlonis (iekaisums, plīsums), kas radījis dzemdes kakla eroziju. Profilakse. Laikus jāārstē dzimumorgānu iekaisumi, lai tie nepārietu hroniskā formā.
dzemdes kakla kanāla polips labdabīgs gļotādas audzējs; rodas, dzemdes kakla gļotādai hipertrofējoties. Тā rašanos veicina ilgstošs dzemdes kakla iekaisums. Dzemdes kakla kanāla polips saistīts ar dzemdes kakla kanāla gļotādu, tāpēc tam izveidojas platāka vai šaurāka kājiņa. Parasti polips ir neliels, tā gļotādas virsma līdzena. Dzemdes kakla kanāla polipa simptomi ir pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem, kā arī asiņaini izdalījumi pēc dzimumakta vai pēc ginekoloģiskas izmeklēšanas. Samērā bieži dzemdes kakla kanāla polipam nav ārēju izpausmju, un to konstatē tikai profilaktiskajās apskatēs. Ārstēšana. Dzemdes kakla kanāla polips ir vēždraudes slimība, tāpēc katrs polips pēc iespējas drīzāk jālikvidē. To var izdarīt tikai slimnīcā, kur vienlaikus pārbauda arī dzemdes dobumu, jo nereti dzemdes kakla kanāla polips ir saistīts ar dzemdes dobuma polipiem. Profilakse. Laikus pareizi jāārstē akūts dzemdes kakla iekaisums, lai tas nepārietu hroniskā formā.
dzemdes nepareiza guļa var izveidoties sakarā ar dažādām ginekoloģiskām slimībām (piem., iekaisumiem, saaugumiem, dzemdes un dzemdes piedēkļu audzējiem), infantilismu, dzemdes un starpenes muskuļu vājumu. Dzemde no centrālā stāvokļa mazajā iegurnī var novirzīties gan uz priekšpusi vai mugurpusi, gan pa labi vai pa kreisi. Var rasties arī dzemdes nepareiza saliekšanās (uz priekšpusi, uz mugurpusi), kas var izraisīt sāpes menstruāciju un dzimumakta laikā, menstruālā cikla traucējumus, sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, kā arī radīt aizcietējumu un sāpīgu vēdera izeju. Dažkārt dzemdes nepareiza guļa var būt cēlonis neauglībai un spontānam abortam. Ārstē pamatslimību. Izmanto fizioterapiju, ginekoloģisko masāžu, dažreiz ķirurģisku ārstēšanu. Profilakse. Organisma vispārēja nostiprināšana. Iekaisumslimību savlaicīga un efektīva ārstēšana.
dziedātāju mezgliņi simetriski balss saišu sabiezējumi, hroniska laringīta forma. To cēlonis ir balss aparāta pārmērīga piepūle. Parasti rodas skolotājiem, lektoriem, komandieriem, dziedātājiem, ja tie ilgi skaļi runā vai dzied, nepareizi elpo runāšanas vai dziedāšanas laikā, dzied balsij nepiemērotā reģistrā. Dažreiz dziedātāju mezgliņi var rasties bērniem pēc ilgstošas skaļas raudāšanas (kliegšanas). Dziedātāju mezgliņi lokalizējas balss saišu brīvajā malā, parasti uz robežas starp priekšējo un vidējo trešdaļu. Mezgliņiem palielinoties, balss saišu vibrācijas frekvence samazinās, arī balss sprauga dziedāšanas vai runāšanas laikā pilnīgi nenoslēdzas – balss aizsmok, rodas afonija. Ārstēšana. Balss saišu apziešana ar medikamentiem; var lietot arī pulverizāciju vai inhalāciju. Ārstēšanas laikā ļoti svarīgi ir iespējami maz runāt. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Profilakse. Nepārpūlēt balss saites; dziedātājiem – pareizi nostādīt balsi.
dzimumdziedzeru darbības traucējumi Dzimumdziedzeri (vīrietim sēklinieki, sievietei – olnīcas) izstrādā hormonus, kas vada organisma nobriešanu, ārējā izskata veidošanos un nosaka cilvēka fizioloģiskās un daudzas psiholoģiskās īpatnības, kā arī nodrošina pēcnācēju radīšanas funkciju. Dzimumdziedzeru darbību regulē hipofīze un CNS. Traucējumi jebkurā šīs ķēdes posmā var izraisīt dzimumdziedzeru darbības traucējumus – šo dziedzeru darbības pastiprināšanos vai pavājināšanos. Embrionālajā periodā dzimumdziedzeru attīstību var nelabvēlīgi ietekmēt infekcijas, sevišķi vīrusi, kā arī toksiskas vielas un hormoni. Tā var rasties dažādi hermafrodītisma paveidi, kas gan sastopami reti. Dzīves laikā dzimumdziedzeru darbības traucējumi var radīt dažādas novirzes attīstības gaitā – infantilismu, einuhoīdismu, feminismu (sievietes īpašību parādīšanos vīrietim), virilismu, priekšlaicīgu vai vēlu dzimumgatavību utt. Zēniem dzimumdziedzeru darbības traucējumus samērā bieži rada sēklinieka aizture. Vīriešiem nepietiekama dzimumdziedzeru darbība novērojama pēc sēklinieku iekaisuma, kas bieži ir epidēmiskā parotīta komplikācija, pēc traumām, operācijām, saindēšanās. Ja tas noticis līdz pubertātei, izveidojas einuhoīdisms, ja pieaugušam vīrietim – iestājas spermatoģenēzes traucējumi. Nepietiekama dzimumdziedzeru darbība vīrietim var būt arī hipofīzes darbības traucējumu, hipotireozes vai virsnieru garozas hiperfunkcijas gadījumā. Priekšlaicīga dzimumgatavība zēniem iestājas tad, ja ir traucējumi (iekaisums, audzējs) starpsmadzeņu hipotalāma apvidū, virsnieru garozā vai sēklinieku šūnās. Meitenēm olnīcu darbības traucējumi var būt sakarā ar infekciju (epidēmiskais parotīts, tuberkuloze). Šajos gadījumos augums ir stipri garāks par vidējo, apmatojuma uz kaunuma paugura un padusēs nav, krūšu dziedzeri neattīstās – izveidojas t.s. einuhoidālais tips. Olnīcu darbības traucējumi sievietēm var rasties arī tad, ja bojāta hipofīze, starpsmadzeņu hipotalāma apvidus, virsnieru garoza vai vairogdziedzeris. Menstruācijas šādos gadījumos var sākties gan ļoti agri (8 – 9 gadu vecumā), gan vēlu (18 – 20 gadu vecumā) vai arī nebūt nemaz. Dzimumdziedzeru darbības izbeigšanās periods – klimaktērijs, kas sievietēm iestājas ap 50 gadu vecumu, vīriešiem – ap 60 gadu vecumu, dzimumdziedzeru darbības traucējumu gadījumā var būt agrs vai vēls; var veidoties patoloģisku simptomu komplekss, kas noteikti jāārstē. Dzimumdziedzeru darbības traucējumi laikus jādiagnosticē un tūlīt jāsāk to ārstēšana, lai nerastos dzimumnespēja vai neauglība. Tāpēc vecākiem jāseko bērnu attīstībai un šaubu gadījumā jāgriežas pie ārsta. Frigiditāte un seksuālās perversijas parasti nav saistītas ar dzimumdziedzeru darbības traucējumiem.
dzimumlocekļa anomālijas (grieķu valodā anōmalia novirze, nepareizība). Dzimumlocekļa anomālijas biežāk izpaužas krasās dzimumlocekļa apmēru vai tā atsevišķo daļu proporciju novirzēs. Cēlonis – iekšējās sekrēcijas traucējumi. Ļoti reta piedzimta dzimumlocekļa anomālija ir dubultots dzimumloceklis. Pie dzimumlocekļa anomālijas pieskaita arī piedzimtu urīnizvadkanāla sašaurinājumu visā garumā (obliterācija) un atsevišķās vietās (striktūra), urīnizvadkanāla paplašinājumus (divertikuli), saīsinājumus. Urīnizvadkanāla saīsinājuma dēļ tā atvere var būt dzimumlocekļa virspusē (epispādija) vai apakšpusē (hipospādija). Dzimumlocekļa anomālija ir arī dzimumlocekļa galviņas saīsināta saite. Dzimumlocekļa anomālijas rada urinēšanas traucējumus, kā arī traucējumus dzimumdzīvē. Ārstē atkarībā no dzimumlocekļa anomālijas veida un tās radītiem traucējumiem. Samērā bieži izdara plastiskas operācijas.
dzimumnespēja vīrieša dzimumfunkcijas traucējums; pilnīga vai daļēja nespēja izdarīt dzimumaktu. Daļēju dzimumnespēju sauc arī par seksuālu mazspēju. Dzimumnespēja ne vienmēr saistīta ar neauglību. Normālas dzimumfunkcijas gadījumā dzimumakta komponenti – dzimumtieksme (libido), dzimumlocekļa piebriešana (erekcija), sēklas noplūšana (ejakulācija) un dzimumapmierinājums (orgasms) ir savstarpēji saistīti. Dzimumnespējas gadījumā tie var būt traucēti katrs atsevišķi, var novirzīties no normas gan patoloģiskas kavēšanas, gan pārkairinājuma virzienā. Dzimumnespēja var būt relatīva, piem., ja partneriem fizioloģiski dzimumspēja ir ļoti atšķirīga (tas jāņem vērā, izvēloties partneri); tā var mainīties arī partneru kopdzīves laikā un radīt nesaskaņu. Dzimumnespējas pamatā ir fizioloģiskas dzimumspējas, partneru savstarpējo attiecību, seksuālās informācijas, adaptācijas un daudzu citu faktoru nelabvēlīga mijiedarbība cilvēka individuālās attīstības laikā. Viena no biežāk sastopamām dzimumnespējas formām ir neiroreceptoriskā forma, kuru rada ilgstošs priekšdziedzera vai urīnizvadkanāla ejakulācijas receptoru kairinājums. Šādu kairinājumu var izraisīt hronisks iekaisums (prostatīts, gonoreja), bieža dzimumakta pārtraukšana vai pagarināšana, onānisms. Dzimumnespējas cēlonis var būt arī dzimumcentru bojājums muguras smadzenēs, kuru var radīt infekcija (sifiliss, izkaisītā skleroze), intoksikācija (ar alkoholu, arsēnu, opiju), traumas. Arī nepietiekama sēklinieku vai pārējo iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība (piem., einuhoīdisms), tāpat arī dažādi dzimumakta mehāniskie šķēršļi (piem., dzimumlocekļa anomālijas) var radīt dzimumnespēju. To var izraisīt arī dažas galvas smadzeņu slimības un nervu sistēmas funkcionāli traucējumi (piem., neirastēnija). Jebkurai dzimumnespējas formai ir arī neirotiskas dabas traucējumi (bailes no neveiksmes, neticība saviem spēkiem u.c.), kurus bieži vēl vairāk padziļina partneres nesaprotoša izturēšanās un novēršanās. Ārstēšanu katrā konkrētā gadījumā nosaka ārsts seksologs; ārstē pamatslimību. Nozīme ir psihoterapijai, kā arī ārsta pārrunām ar partneri. Ārstēšanās laikā nedrīkst lietot alkoholu. Profilakse. Pareiza dzimumaudzināšana un dzimumdzīves higiēna, norūdīšanās, higiēna, darba un atpūtas režīms, hronisko iekaisumu ārstēšana.
dzimumorgānu attīstības traucējumi sievietei var būt dažādi, piem., orgānu nepareiza anatomiskā uzbūve vai arī to aizkavēta attīstība. Anatomiskas nepareizības parasti rodas augļa attīstības periodā, kad sakarā ar grūtnieces slimību vai intoksikāciju traucēta augļa dzimumorgānu pareiza izveidošanās. Dzimumorgānu attīstība var aizkavēties arī dzimumattīstības laikā. Biežāk novērojami iekšējo dzimumorgānu attīstības traucējumi. Ja ir maksts trūkums (aplāzija), rodas t.s. neīstā amenoreja un dzimumdzīve nav iespējama. Dažkārt var būt dubulta dzemde un maksts. Tas var neizraisīt nekādas slimības pazīmes. Ja abas puses vai viena no tām ir pietiekami attīstīta, menstruācijas var būt normālas, iespējama arī grūtniecība un dzemdības. Biežāk tomēr slimība saistīta ar menstruālā cikla traucējumiem un neauglību. Ja abi dzemdes ķermeņi ir savstarpēji atdalīti un savienojas tikai dzemdes kakla apvidū, izveidojas divragu dzemde, turklāt viens rags var būt normāla lieluma, otrs – rudimentārs. Grūtniecība dzemdes rudimentārajā ragā var radīt smagus sarežģījumus, kas līdzīgi ārpusdzemdes grūtniecībai. Ginatrēzija (dzimumkanāla necaurlaidība dažādās tā daļās – jaunavības plēvē, makstī vai pašā dzemdē) var būt piedzimta vai iegūta, bieži izveidojas pēc smaga iekaisuma, traumas dzemdībās vai mākslīgā aborta. Jaunavības plēves vai maksts aizaugšanas (atrēzijas) gadījumā asinis, kas rodas menstruāciju laikā, nevar izdalīties un uzkrājas dzemdes dobumā. Rodas lēkmjveida sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, slikta dūša, vemšana, reibonis, var paaugstināties t°. Šādas parādības atkārtojas periodiski, atbilstoši menstruālajam ciklam. Ja ir daļēja dzemdes atrēzija, asinis uzkrājas dzemdes dobumā, radot tādas pašas pazīmes kā maksts atrēzijas gadījumā. Dzimumorgānu attīstības traucējumus ārstē ķirurģiski. Vīriešu dzimumorgānu attīstības traucējumus skatīt rakstos dzimumlocekļa anomālijas, sēklinieka aizture.
dzimumlocekļa plastiskā indurācija dzimumlocekļa briedumķermeņu pakāpeniska, nesāpīga sabiezēšana; tajos rodas cieti skrimšļa konsistences sabiezējumi mezglu, plātnīšu vai gredzenu veidā. Cēlonis – iekšējās sekrēcijas traucējumi. Biežāk sastopama pēc 40 g. vecuma. Slimība attīstās ļoti lēni; to atklāj, kad rodas dzimumlocekļa izkropļojums un sāpes dzimumakta laikā. Ārstē pēc ārsta norādījuma. Lieto hormonterapiju, kālija jodīdu, vitamīnus, lidāzi, kortizonu; dūņu aplikācijas, diatermiju, autohemoterapiju, audu pārstādīšanu, ultraskaņas terapiju.
dzimumorgānu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi, biežāk rodas sievietēm. Labdabīgie sievietes dzimumorgānu audzēji. Ārējo dzimumorgānu audzēji – fibroma, mioma – parasti izveidojas lielo kaunuma lūpu audos blīvu mezglu veidā uz plašas pamatnes vai kājiņas. Audzēja masa var sasniegt pat kilogramu. Traucējumi (tūska, vairāk izdalījumu) rodas atkarībā no audzēja lieluma. Labdabīgie maksts audzēji sastopami reti. Tie ir nelieli audzēji maksts sienā vai zem maksts gļotādas; var traucēt taisnās zarnas vai urīnpūšļa darbību, apgrūtināt dzimumdzīvi. Labdabīgie dzemdes audzēji ir dzemdes fibromioma un dzemdes kakla kanāla polips. Labdabīgos sievietes dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski. Ļaundabīgie sievietes dzimumorgānu audzēji. Ārējo dzimumorgānu vēzis aug kutekļa vai lielo kaunuma lūpu apvidū kā norobežots mezgls, čūla, izplūdis sacietējums bez skaidrām robežām. Tas bieži attīstās uz vēždraudes slimību (epitēlija pārragošanās, ārējo dzimumorgānu atrofijas) pamata, pēc ilgstošas un intensīvas niezes. Palielināti cirkšņa limfmezgli, strutaini izdalījumi, asiņošana no vēža perēkļa un sāpes raksturīgas ielaistām vēža stadijām. Audzējs drīz izplatās uz mazā iegurņa dobuma orgāniem un ātri progresē. Ārējo dzimumorgānu melanoma ir retāka, var izveidoties no dzimumzīmēm lielo kaunuma lūpu ādā. Tā strauji attīstās. Ārējo dzimumorgānu sarkoma aug norobežota mezgla veidā dziļākajos audos kutekļa vai lielo kaunuma lūpu apvidū, ātri sabrūk, veidojot mīkstu, viegli asiņojošu masu, ko vietām klāj netīri pelēki aplikumi. Audzējs ļoti ļaundabīgs. Pazīmes: smaguma sajūta ārējo dzimumorgānu apvidū, izdalījumi. Ārējo dzimumorgānu audzēja atklāšanā un novēršanā liela nozīme regulārām profilaktiskām apskatēm, laikus sāktai ārējo dzimumorgānu vēždraudes slimību (niezes) ārstēšanai. Maksts vēzis ir samērā rets. Aug čūlas, ziedkāposta vai plaša maksts sienas sabiezējuma veidā, stipri sašaurinot maksti. Izplatās ātri uz taisno zarnu, urīnpūsli, dzemdi un ārējiem dzimumorgāniem. Galvenais agrīnais simptoms ir neregulāra dzimumorgānu asiņošana pat niecīgāko traumu gadījumā, ginekoloģiskas izmeklēšanas, dzimumdzīves laikā. Ja process izplatījies ārpus maksts robežām, pievienojas velkošas sāpes, Maksts sarkoma ir ļoti reta, attīstās sievietēm pēc menstruāciju izbeigšanās. Audzējs aug ātri, drīz izveidojas mīksta, viegli sabrūkoša masa; tas strauji izplatās pa visu organismu. Dzemdes vēzis. Izšķir dzemdes kakla vēzi un dzemdes ķermeņa vēzi. Biežāk konstatēts dzemdes kakla vēzis, parasti sievietēm 40-60 g. vecumā. Tas attīstās pēc dažām hroniskām dzemdes kakla slimībām: dzemdes kakla čūlas, polipiem, leikoplakijas, akantozes. Šīm slimībām raksturīga dzemdes kakla epitēlijšūnu norobežota un atšķirīga augšana, kuras pazīme ir pastiprināti izdalījumi no maksts – baltie ziedi. Ja izdalījumi ir ilgstoši, pastāvīgi un nepadodas medikamentozai ārstēšanai vai pēc izārstēšanas drīz atkārtojas, tas norāda uz dzemdes kakla vēždraudes slimību, kas laikus jālikvidē. Ja šīs slimības neārstē, var attīstīties dzemdes kakla vēzis, kura sākumstadiju var pat nepamanīt. Par vēža tālāko augšanu un izplatību liecina šādi galvenie simptomi: izdalījumi no maksts, asiņošana, sāpes. Izdalījumi ir ūdeņaini, ar asins piejaukumu. Asiņošana parasti neliela, menstruāciju starplaikā, parasti saistīta ar vieglu vietēju dzemdes kakla traumu, t.s. kontaktasiņošana. Tā notiek maksts skalošanas, ginekoloģiskas izmeklēšanas, dzimumakta, smaguma celšanas laikā, aizcietējuma gadījumā. Sāpju raksturs un sāpīguma vieta var būt dažāda atkarībā no vēža izplatības pakāpes. Nereti sāp jostas apvidū, krustos, vēdera lejasdaļā, taisnajā zarnā, gurnos. Dzemdes ķermeņa vēzis ir retāks, parasti sievietēm 50-60 g. vecumā. Tā izcelsmē zināma nozīme ir olnīcu darbības traucējumiem, jo biežāk tas izveidojas sievietēm, kurām menstruācijas beidzas vēlu (pēc 55 g. vecuma); vēzis var attīstīties arī fibromatozi pārveidotā dzemdē. Dzemdes ķermeņa vēždraudes slimība ir dzemdes polipi un pastiprināta dzemdes gļotādas elementu vairošanās. Pamatpazīmes tādas pašas kā dzemdes kakla vēzim. Nereti ir spēcīga asiņošana menstruāciju starplaikā. Sevišķa uzmanība jāveltī asiņainiem izdalījumiem un asiņošanai klimaksa periodā un menopauzē. Sāpes periodiskas, lēkmjveidīgas vēdera lejasdaļā, izstaro uz gurniem, dažreiz sākas jau agrākā slimības attīstības periodā. Pēc sāpju lēkmes izdalījumi, asiņošana pāriet. Prognoze samērā labvēlīga, jo audzējs aug lēni un ilgi paliek norobežots no veselajiem audiem. Dzemdes sarkoma ir reti sastopama, bet ļoti ļaundabīga slimība; parasti tā rodas klimaktērija periodā un attīstās gan dzemdes kaklā, gan dzemdes ķermenī. Sākumstadijā to var nepamanīt, it sevišķi, ja sarkoma aug dzemdes sienā. Ja tā izveidojas dzemdes gļotādā, audzējs ātri sabrūk un no dzemdes izdalās asiņaini, strutaini atdalījumi ar puvekļu smaku; novērojama asiņošana neatkarīgi no menstruācijām, paaugstināta t°, sāpes vēdera lejasdaļā. Sarkoma ļoti ātri aug un izplatās.
Olnīcu audzēji izveidojas sievietēm jebkurā vecumā, biežāk 40 – 50 g. vecumā sakarā ar olnīcu darbības traucējumiem un iekaisumiem. Tie aug vēdera dobumā un ir saistīti pie atbilstošās olnīcas ar kājiņu, ap kuru var apgriezties kā ap asi, pārplīst, saaugt ar vēdera dobuma orgāniem (zarnām, dzemdi). Retāk tie aug starp dzemdes saitēm un var spiest uz urīnvadu, mazā iegurņa asinsvadiem, urīnpūsli vai taisno zarnu, izraisot urinēšanas un vēdera izejas traucējumus. Agrīns simptoms var būt smaguma sajūta un vieglas, velkošas sāpes vienā pusē vēdera lejasdaļā. Dažkārt slimība var izpausties pēkšņi – asas, durošas sāpes vēdera lejasdaļā sakarā ar audzēja apgriešanos ap savu asi vai tā sienas plīšanu. Dažreiz par olnīcu audzēju liecina vēdera apkārtmēra palielināšanās. Labdabīgi olnīcu audzēji ir dažādas uzbūves cistas, kas var sasniegt lielus izmērus. Parasti cistu pilda caurspīdīgs, bāli dzeltenīgs šķidrums. Kustīgumu nosaka kājiņas garums un saaugumi ar vēdera dobuma orgāniem. Cistas konstatē ginekoloģiskā izmeklēšanā. Labdabīgus olnīcu audzējus ārstē tikai ar operāciju. Olnīcu vēzis izveidojas no olnīcas cistas vai no olnīcā iekļuvušām vēža (kuņģa vēža, krūts dziedzera vēža) šūnām. Nereti vēzis ir abpusējs, bet var būt arī vienā olnīcā. Tas ir blīvs, paugurains dažāda lieluma audzējs, ko parasti atrod ginekoloģiskā izmeklēšanā. Olnīcu vēža attīstības sākumā manāmu pazīmju un traucējumu nav. Vēlāk rodas nogurums, novājēšana, slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās, vispārējā stāvokļa pasliktināšanās. Ļaundabīgos sievietes dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski, kombinējot ar staru terapiju un ķīmijterapiju. Prоfilakse. Laikus jāārstē vēždraudes slimības. Katrai veselai sievietei ne retāk kā reizi (klimaktērija periodā 2 reizes) gadā jāiet uz profilaktiskām ginekoloģiskām apskatēm. Nekavējoties jāgriežas pie ārsta, ja parādās neregulāra asiņošana, asiņaini izdalījumi no maksts, asiņaini vai ūdeņaini izdalījumi klimaksa periodā un pēc menstruāciju izbeigšanās. Labdabīgie vīrieša dzimumorgānu audzēji – fibroma, lipoma, angioma, kondilomas un sacietējumi (plastiskās indurācijas) – aug dzimumlocekļa vai sēklinieku maisiņa audos atsevišķi, no apkārtējiem audiem labi norobežota mezgla veidā. Atkarībā no audzēja lieluma tas izraisa attiecīgus sarežģījumus: velkošas sāpes ārējos dzimumorgānos, traucējumus dzimumaktā. Vecākiem vīriešiem visbiežāk rodas priekšdziedzera adenoma. Tai attīstoties, dziedzeris saspiež urīnizvadkanālu, apgrūtinot urinēšanu. Labdabīgos vīrieša dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski. Profilakse. Normāls uztura, darba un atpūtas režīms, regulāras pārbaudes pēc 50 gadu vecuma. Ļaundabīgie vīrieša dzimumorgānu audzēji. Dzimumlocekļa vēzis. Tā cēlonis var būt piedzimts priekšādas sašaurinājums (fimoze). Vietā, kur dzimumlocekļa galviņa pāriet dzimumlocekļa ķermenī, rodas mezgls vai čūla, ko klāj strutaini, viegli asiņojoši aplikumi. Parasti šo vēža perēkli sedz iekaisusi priekšāda; tas apgrūtina diagnostiku. Kautrēšanās griezties pie ārsta nereti aizkavē slimības savlaicīgu konstatēšanu. Priekšdziedzera vēzis attīstās vīriešiem biežāk (87% gadījumu) pēc 50 gadu vecuma. Cēloņi: ilgstošs iekaisums, sevišķi saistībā ar priekšdziedzera hipertrofiju (adenomu), nenormāla dzimumdzīve, kā arī pārmaiņas dzimumhormonu attiecībā. Slimībai attīstoties, 70% gadījumu urinēšana bieža (arī naktīs) un sāpīga, urīna strūkla tieva, var būt pilnīga urīna aizture. Urīnā, to izmeklējot mikroskopiski, bieži konstatējams asins piejaukums. Asiņošana var būt ilgstoša un stipra. Var būt trulas, velkošas vai izstarojošas sāpes krustos, kuras reizēm izplatās uz gurniem, pa visu kāju, starpenē, taisnās zarnas apvidū, sēkliniekā un dzimumlocekļa galviņā. Spastiskas sāpes var būt urinēšanas vai vēdera izejas laikā. Sāpju dēļ nereti ir ierobežotas darbaspējas. Pakāpeniski pievienojas vispārējs nespēks, pasliktinās ēstgriba, rodas slikta dūša, vemšana, sausuma sajūta mutē, slāpes un samazinās ķermeņa masa. Sēklinieku vēzis rodas biežāk 25- 40 gadu vecumā. Cēloņi: iepriekš pārciestas traumas, piedzimtas patoloģiskas novirzes, kā arī pārmaiņas dzimumhormonu attiecībā. Sākumstadijā paplašinās sēklinieku maisiņš, kas var traucēt kustības, rodas smaguma sajūta, pievienojas sāpes cirksnī un starpenē; var būt palielināta dzimumaktivitāte. Dažkārt slimības gaita ilgstoša, metastāzes nerodas un vispārējais stāvoklis nepasliktinās. Citkārt process strauji izplatās un organisms novājē. Metastāzes biežāk rodas limfātiskajā sistēmā. Ļaundabīgos vīrieša dzimumorgānu audzējus ārstē ķirurģiski, kombinējot ar staru un ķīmijterapiju. Sevišķa nozīme regulārai ārsta norādīto hormonu preparātu lietošanai. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna, jāārstē hroniski iekaisumi, pēc 50 gadu vecuma regulāri jāpārbaudās pie urologa.
dzimumorgānu noslīdējums Izšķir maksts un dzemdes noslīdēšanu vai izkrišanu. Maksts noslīdējuma gadījumā maksts sienas izspiežas no dzimumspraugas, bet neizslīd aiz tās robežām. Maksts izkrišanai raksturīga maksts sienu daļēja vai pilnīga izslīdēšana no dzimumspraugas, un maksts novietojas zemāk par iegurņa pamatu. Nereti kopā ar maksts sienu noslīd arī urīnpūšļa mugurējā vai taisnās zarnas priekšējā siena. Par cēloni maksts noslīdēšanai vai izkrišanai bieži ir maksts sienu un starpenes muskuļu nepilnvērtīgums (nesašūti vai slikti sadzijuši plīsumi dzemdībās), kā arī saistaudu elastības samazināšanās. Maksts noslīdēšanu var veicināt ilgstošs darbs, kas saistīts ar stāvēšanu kājās, kā arī bieža smagumu celšana ilgāku laika periodu. Noslīdējušās maksts sienas kļūst atrofiskas, sausas, nereti rodas gļotādas tūska. Pavājināta asins apgāde rada barošanās traucējumus maksts sienā, un veidojas trofiskās čūlas. Maksts sienu noslīdēšanas vai izkrišanas gadījumā rodas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem. Dzimumorgānu izkrišanu sieviete sevišķi sajūt staigājot, klepojot, strādājot smagu fizisku darbu. Nereti pievienojas urīna nesaturēšana, vēdera izejas traucējumi. Līdz ar maksts noslīdēšanu un izkrišanu noslīd un ar laiku izkrīt arī dzemde. Dzemde ir noslīdējusi, ja dzemdes kakla maksts daļa noslīd zemāk par iegurņa šaurākās daļas plakni, bet no dzimumspraugas neizslīd. Pilnīgas dzemdes izkrišanas gadījumā dzemdes kakls un ķermenis atrodas ārpus dzimumspraugas un kopā ar izvērsto maksti novietojas zemāk par iegurņa pamata muskuļiem. Gan maksts, gan dzemdes noslīdēšana un izkrišana parasti notiek vienlaikus, tāpēc pazīmes ir līdzīgas. Dzimumdzīve ir traucēta. Ārstēšana. Sākumstadijās labi palīdz pasākumi, kas veicina vēderpreses un iegurņa pamata muskuļu nostiprināšanos (ārstnieciskā fizkultūra, ūdens procedūras). Ja sievietes darbs saistīts ar ilgstošu stāvēšanu kājās vai smagumu celšanu, jāmaina darba apstākļi. Ja saslimšana progresē, nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Ja tā nav iespējama, jālieto speciāli gumijas riņķi – pesāriji. Profilakse. Jānovērš faktori, kas veicina dzimumorgānu noslīdējumu. Lai nostiprinātos vēdera sienas un starpenes muskuļi, regulāri jānodarbojas ar fizkultūru un sportu. Liela nozīme ir piemērotām fizkultūras nodarbībām grūtniecības laikā (skatīt grūtnieces higiēna) un pēcdzemdību periodā.
dzimumorgānu traumas sievietei var rasties no sitiena vai sasišanās pret kādu priekšmetu, no ievainojuma, dzemdībās, kā arī dzimumakta laikā, ja tas izdarīts rupji (parasti alkohola reibumā). Visbiežāk tiek bojāti ārējie dzimumorgāni, retāk iekšējie dzimumorgāni (maksts, dzemde, olvadi, olnīcas). Dzimumorgānu traumas nereti saistītas ar ļoti stipru, dzīvību apdraudošu asiņošanu, kā arī ar infekcijas iekļūšanu bojātajos audos. Tāpēc jebkuras traumas gadījumā, kas varētu būt saistīta ar dzimumorgānu bojājumiem, kā arī tad, ja pēc dzimumakta rodas asiņaini izdalījumi, nekavējoties jāgriežas pie ginekologa.
dzimumorgānu tuberkuloze sievietei parasti rodas 20 – 45 gadu vecumā pēc pārslimotas citu orgānu tuberkulozes. Slimībai ir ļoti lēna, hroniska gaita. Akūta dzimumorgānu tuberkuloze novērojama ļoti reti. Visbiežāk tuberkuloze skar olvadus, pēc tam dzemdes gļotādu. Olnīcu tuberkuloze sastopama retāk vai arī ir saistīta ar olvadu tuberkulozi. Sieviešu dzimumorgānu tuberkulozei nav īpašu simptomu, tāpēc to diagnosticēt ļoti grūti. Visbiežāk ir menstruālā cikla traucējumi, neauglība un sāpes vēdera lejasdaļā. Menstruāciju traucējumi ir 50% gadījumu. Biežāk ir pastiprināta asiņošana, retāk asiņošana ir ļoti maza. Jaunām sievietēm samērā bieži menstruāciju var nebūt. Dzimumorgānu tuberkuloze vīrietim var būt akūta un hroniska. Parasti iekaisums lokalizējas sēklinieka piedēklī, retāk pašā sēkliniekā. Akūta procesa gadījumā paaugstinās t°, piedēklis vai sēklinieks pietūkst, kļūst stipri sāpīgs, ciets, grumbuļains, nereti sastruto; strutas izlaužas uz āru, izveidojas ilgi nedzīstošas fistulas. Piedēkļa hroniska iekaisuma gadījumā parasti sāpju nav, slimnieks pavisam nejauši pats atrod nesāpīgu, cietu veidojumu blakus sēkliniekam. Ja iekaisums vēl nav sastrutojis, pēc antibakteriālas terapijas tas var likvidēties. Vienlaikus ar piedēkļa iekaisumu rodas arī priekšdziedzera un sēklas pūslīšu iekaisums. Tajos izveidojas sacietējumi, kas vai nu sakaļķojas, vai sastruto. Strutas var izlauzties uz āru caur starpeni; paliek ilgi nedzīstošas fistulas. Ir sāpes starpenē, urinēšanas traucējumi, spermā asinis un strutas. Arī urīnā var parādīties eritrocīti un leikocīti. Tuberkulozes process var skart arī urīnizvadkanāla gļotādu; rodas čūlas, sarētojumi, urīnizvadkanāla sašaurinājumi, urinēšanas grūtības. Ārstēšana ilgstoša (vairākus gadus), sākumā stacionāra, vēlāk ambulatoriska. Lieto prettuberkulozes līdzekļus (streptomicīnu, tubazīdu, PASS u.c), pret sarētojumiem – arī alvejas ekstraktu, lidāzi, prednizolonu. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
dzimumzīmes iedzimti nepareizi attīstīti ādas audi vai asinsvadi. Dzimumzīmes var rasties jebkurā vecumā. Lielums un forma ļoti dažādi (lielākas dzimumzīmes sauc par dzimumplankumiem). Bērnam augot, sevišķi pubertātes laikā, dzimumzīmes var palielināties. Izšķir pigmenta dzimumzīmes un asinsvadu dzimumzīmes. Pigmenta dzimumzīmes atkarībā no pigmenta melanīna daudzuma var būt brūnganas vai brūnganmelnas, dažreiz arī koši zilas. Virspuse gluda vai grumbuļaina, nereti klāta matiņiem; konsistence mīksta. Pigmenta dzimumzīmes var būt plakanas, ādas līmenī vai arī mezgliņu veidā. Asinsvadu dzimumzīmes (angiomas) ir ādas asinsvadu veidojumi, parasti sārtā vai zilgansārtā krāsā. Nereti tās paceļas virs ādas; parasti atrodas sejā, bet var būt jebkurā ķermeņa daļā, arī gļotādā. Bālās (anēmiskās) dzimumzīmes veidojas, ja asinsvadi ādā nav pietiekami attīstīti. Adai apsarkstot, šīs dzimumzīmes paliek bālas. Arī t.s. vecuma kārpas (keratomas) ir dzimumzīmes. Ārstēšana. Asinsvadu dzimumzīmes piededzina vai izoperē. Pigmenta dzimumzīmes nedrīkst traumēt. Ja dzimumzīmes atrodas vietās, kur tās bieži ievaino (piem., uz sejas, bārdu dzenot) vai kairina ar apģērbu, kā arī ja dzimumzīmes sāk strauji paplašināties, apsarkt, niezēt, jākonsultējas ar onkologu.
dzirdes nerva iekaisums rodas pēc smagas vispārējas infekcijas slimības (piem., gripas, epidēmiskā parotīta), smadzeņu apvalku iekaisuma (meningīta) vai pēc tādu medikamentu lietošanas, kas var bojāt dzirdes nervu (neomicīns, monomicīns, streptomicīns, hinīns). Dzirdes nerva iekaisums var izveidoties arī sakarā ar galvas traumu, asinsizplūdumu iekšējā ausī, asinsrites traucējumiem vai kakla skriemeļu deformāciju. Akūtais periods ilgst dažas nedēļas, pēc tam iestājas dzirdes nerva šūnu neatgriezeniska deģenerācija; rodas vai nu dažādas pakāpes vājdzirdība, vai pilnīgs kurlums. Raksturīga pazīme ir slikta skaņas uztveršana arī pa aizauss pauguru. Turklāt ausis nesāp un nestruto, bet var būt trokšņi ausīs. Dzirdes nerva bojājumu nosaka ar kamertoņiem un īpašu aparātu – audiometru. Ārstēšana ir sekmīga tikai slimības pirmajās dienās, tāpēc svarīgi laikus griezties pie ārsta.
dzīslenes iekaisums horiodīts (chorioiditis). Dzīslenes iekaisums parasti izveidojas infekcijas slimību (tuberkulozes, sifilisa, brucelozes, toksoplazmozes) gadījumā, ierosinātājam iekļūstot asinīs. Tā kā dzīslene ir cieši saistīta ar tīkleni, jebkurš dzīslenes iekaisums izraisa iekaisumu arī tīklenē un var radīt redzes traucējumus. Sevišķi izplatīts un bīstams ir tuberkulozs dzīslenes iekaisums, kas nereti rada pat aklumu. Sifilītiskā dzīslenes iekaisuma perēkļi rodas acs dibena perifērijā un var ilgi netraucēt redzi. Laikā uzsākta ārstēšana, kuras pamatā ir specifiska terapija atkarībā no cēloņa, likvidē iekaisumu, veicina infiltrāta uzsūkšanos un neatstāj rētaudus, kas pavājina redzi.
dzīvnieku kodumi Dzīvnieku kodumu brūces biežāk ir kājās, rokās, sejā – īpaši bērniem; tās maz asiņo, taču ir sāpīgas. Visbiežāk sastopami suņa un čūskas kodumi. Suņa koduma gadījumā āda ap brūci jānojodē (lieto 5 – 10% joda šķīdumu), jāuzliek sterils pārsējs. Pēc tam nekavējoties jāgriežas ārstniecības iestādē, kur izdara aizsargpotēšanu pret trakumsērgu, jo caur suņu, kaķu, kā arī plēsīgo savvaļas dzīvnieku – vilku, lapsu, jenotu, lāču u.c. kodumiem organismā var iekļūt trakumsērgas ierosinātāji. Potēšanas apjomu nosaka ārsts. Lai ietu bojā trakumsērgas vīrusi, kas varētu būt iekļuvuši brūcē, to apmazgā ar 1% formalīna šķīdumu, kālija permanganāta šķīdumu (1:2000) vai ar 3% ūdeņraža pārskābi. Izdarot dzīvnieku koduma ķirurģisko apdari, parasti brūci nesašuj (izņēmums ir seja, kur var sašūt nelielas brūces), dažreiz uzliek brūču malas tuvinošas šuves. Čūskas kodums. LPSR sastopama tikai viena indīga čūsku suga – odze, kuras kodums var būt arī nāves cēlonis. Odze cilvēkam neuzbrūk, tā iekož, ja tai uzkāpj virsū vai pieskaras. Koduma vietā redzamas 2 lielākas un 2 mazākas četrstūrī novietotas brūces. Indes iedarbība atkarīga no vietas, kur čūska iekodusi, – kodums rokā bīstamāks nekā kājā. Saindēšanās ir sevišķi smaga, ja inde iekļuvusi asinsvadā. Ja odze nav ilgi kodusi, piem., pēc ziemas guļas agrā pavasarī, indes ir vairāk un tā koncentrētāka. Koduma vietā drīz vien rodas tūska. Pirmā palīdzība. Virs koduma vietas jāuzliek spiedošs pārsējs uz 1/2-1 stundu, lai aizkavētu indes izplatīšanos. Brūču paplašināšanai koduma vietā ir nozīme tikai pirmajās 2 – 3 minūtēs; to izdara, ar naža smaili vai bārdas dzenamo asmeni pārgriežot ādu, lai asinis daļēji izvadītu indi. Cietušais jānogādā ārstniecības iestādē, kur viņam injicē serumu pret čūskas indi. Pēc tam nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus. Tieši virs koduma vietas izdara novokaīna blokādi. Iekšķīgi lieto dimedrolu, sirds līdzekļus.
ehinokokoze invāzijas slimība, ko ierosina lenteņi ehinokoks (Echinococcus granulosus) un alveokoks (Alveococcus multilocularis); viena no helmintozēm. Ehinokokoze konstatēta visur, tomēr biežāk mēdz būt Austrālijā, Argentīnā, Mongolijā, Islandē, Grieķijā, Spānijā, Itālijā. PSRS tā biežāk sastopama valsts dienviddaļā un Sibīrijā. LPSR iedzīvotājiem ehinokoki konstatēti atsevišķos gadījumos. Ehinokoka kāpuri parazitē gandrīz visu lauksaimniecības dzīvnieku (aitu, kazu, govju, cūku, kamieļu, ziemeļbriežu, retāk zirgu un ēzeļu) aknās, plaušās, smadzenēs u.c. orgānos, alveokoka kāpuri biežāk ir grauzēju parazīti. Atsevišķos gadījumos ehinokoka un alveokoka kāpuri parazitē arī cilvēkā. Dzimumgatavību sasniegušie ehinokoki un alveokoki parazitē kaķu un savvaļas plēsēju zarnās. Vienā dzīvniekā parasti ir ļoti daudz (pat vairāki simti tūkstošu) lenteņu. Ehinokoks dzimumgatavības stadijā ir 2-6 mm garš lentenis, kas sastāv no galviņas, kakliņa un 3-4 posmiem (proglotīdiem); pēdējā posmā ir apm. 800 olu. No invadēto dzīvn. organisma kopā ar izkārnījumiem ārējā vidē izdalās ehinokoku posmi, kas ilgi spēj kustēties. Pārvietojoties posmi izdala olas, kas pielīp pie dzīvnieka apmatojuma vai izkaisās apkārtējā vidē. Lenteņa starpsaimnieki, arī cilvēks, invadējas, norijot olas vai posmus, ko apkārtējā vidē izkaisa galvenokārt invadētie suņi. Cilvēka, kā arī citu starpsaimnieku gremošanas traktā no olām atbrīvojas kāpuri, kas ieurbjas asinsvados un ar asinīm aizceļo uz aknām, plaušām, smadzenēm u.c. orgāniem. Te kāpuri lēnām sāk attīstīties, veidojot dažāda lieluma un formas pūšļus. Ja šādus ehinokoku pūšļus apēd suņi, kaķi vai savvaļas gaļēdāji, to zarnās attīstās lenteņi. Invadētiem suņiem samazinās ēstgriba, dažreiz tie nobeidzas. Cilvēka ehinokokozes klīniskā aina ir ļoti dažāda atkarībā no pūšļu lokalizācijas. Augot pūšļi spiež uz apkārtējiem audiem, kas atrofējas un rada attiecīgā orgāna funkciju traucējumus. Vielas, kas atrodas ehinokoku pūšļa šķidrumā, pastāvīgi uzsūcas saimnieka audos, radot pakāpenisku organisma saindēšanos un palielinātu jutību. Aknu ehinokokozei raksturīgas smeldzošas sāpes labajā paribē un pakrūtē, kā arī labajā plecā un mugurā. Aknu apvidū parādās lēni augošs piepampums ar gludu, apaļu, cietu vai elastīgu virsmu; cilvēkam elpojot, tas mainās. Ļoti smagi slimība noris, ja, pūslim plīstot, tā šķidrums ieplūst žultsvados. Plaušu ehinokokozei raksturīgs sauss un ilgstošs klepus, asiņainas krēpas, smaguma sajūta krūtīs un elpas trūkums. Visbiežāk ehinokokozi cilvēkam diagnosticē rentgenoloģiski vai seroloģiski. Ārstē ķirurģiski. Profilakse. Jāiekārto sanitāriem noteikumiem atbilstoši kaujamie laukumi vai kautuves. Kauto dzīvnieku invadētie iekšējie orgāni (aknas, plaušas) jāiznīcina, lai tie nenonāktu suņu, kaķu vai savvaļas plēsēju barībā. Suņi jāizmeklē veterinārajā laboratorijā un ehinokokozes gadījumā jāārstē. Nedrīkst ļaut tiem laizīt rokas vai seju. Ēst jādod no atsevišķiem šim nolūkam paredzētiem traukiem. Pēc saskares ar suni rūpīgi jāmazgā rokas.
einuhoīdisms indivīda nepareiza attīstība nepietiekamas dzimumdziedzeru darbības dēļ. Einuhoīdisms cēloņi: piedzimts dzimumdziedzeru trūkums vai vājums vai iegūts bojājums pēc infekcijas (gonoreja, sifiliss u.c), audzēja vai traumas. Slimībai raksturīga auguma disproporcija (nesamērīgi gari locekļi), aptaukošanās un sekundāro dzimumpazīmju trūkums. Ārēji einuhoīdisms spilgtāk izteikts vīriešiem – nav matu padusēs, neaug bārda, kaunuma apmatojums ir sievišķa tipa (trīsstūra), un balss paliek augsta, ja einuhoīdisms iestājas pirms balss lūzuma. Slimniekiem nevar būt pēcnācēju, vīrieši dzimumsakariem nespējīgi. Ārstē ar dzimumhormonu preparātiem.
eksoftalms acs ābola izvirzījums uz priekšu. Eksoftalmu var izraisīt dažādas vispārējas organisma slimības (tireotoksikoze, leikoze, galvaskausa bojājumi, deguna blakusdobumu slimības) un patoloģiski procesi acs dobumā (sienu lūzums, iekaisums, ļaundabīgi vai labdabīgi audzēji, asinsizplūdumi, tūska, flegmona). Progresējošais ļaundabīgais eksoftalms ir saistīts ar tireotoksikozi. Vērojams galvenokārt vīriešiem 40 – 60 gadu vecumā. Rodas spontāni vai arī pēc pilnīgas vairogdziedzera izoperēšanas. Acis izspiežas uz āru strauji vai arī pakāpeniski, dažreiz var rasties pat acu ābolu izmežģījums. Ārstēšana. Pret ļaundabīgo eksoftalmu lieto tireoidīnu, hormonu preparātus, acs dobuma un hipofīzes apstarošanu ar rentgenstarojumu. Pārējos eksoftalmas gadījumos ārstē pamatslimību.
ekstensija locekļa vai ķermeņa izstiepšana, ar ko novērš lūzumu, izmežģījumu un kontraktūru radītās deformācijas; kaulu un locītavu slimību ārstēšanas metode. Nelielu ekstensiju var izdarīt ar attiecīgai ķermeņa daļai piestiprinātu manšeti, jostu vai cilpu. Ja ekstensiju izdara ar lielāku spēku, lieto stiepli vai stieni, ko izurbj cauri kaulam (skeleta ekstensija). Ekstensiju ar manšeti, jostu vai cilpu izdara, lai labotu nelielas kontraktūras, lai iegūtu funkcionāli izdevīgāku locekļa stāvokli vai palīdzētu atgūt daļu tā zaudēto kustību, kā arī lai atslogotu locītavas vai mugurkaula skriemeļu savienojumu vietas no saspriegto muskuļu radītā spiediena (piem., radikulīta gadījumā). Ekstensija ar manšeti, jostu vai cilpu ieteicama sāpīgu ceļa un gūžas locītavu atslodzei mājas apstākļos. Mugurkaula ekstensijai lieto zeķturim līdzīgu jostu, kas cieši aptver iegurni. Skriemeļu priekšdaļas atslogošanai (lūzumu gadījumā) smagumu piekar jostas priekšpusē, mugurējās daļas atslogošanai (radikulīta gadījumā) to piekar jostas mugurpusē. Ekstensiju ar cilpu lieto mugurkaula kakla skriemeļu slimību gadījumā, pleca izmežģījumu ievilkšanai u.c. Skeleta ekstensiju izdara lūzušo kaulu galu savienošanai, mazkustīgu un nekustīgu locītavu izstiepšanai u.c. To izdara tikai ārstnieciskā iestādē, stingri ievērojot aseptiku. Ekstensijas spēku regulē, stieples stiprinājumam, piem., lokam, piekarot vajadzīgo smagumu. Skeleta ekstensiju izdara arī ar īpašiem aparātiem. Izstiepumu tādā gadījumā panāk ar uzgriežņiem, radot, ja nepieciešams, daudzus desmitus un pat simtus kg lielu vilcējspēku (distrakcija).
ekzēma hronisks alerģisks neinfekciozs ādas iekaisums, kam raksturīga ļoti sīku pūslīšu jeb mikrovezikulu parādīšanās apsarkušā ādā. Cēloņi: mehāniski, fizikāli, ķīmiski, bakteriāli vai parazitāri kairinājumi cilvēkiem ar pārmērīgi jutīgu ādu. Ekzēma nerodas pilnīgi veselam cilvēkiem, bet attīstās ap ievainojumiem un čūlām, rodas ilgstošu ādas sastrutojumu, pēdu mikozes, profesionālu dermatītu, hroniska gastrīta, aknu iekaisuma u.c. gadījumos. Ekzematozais process var palikt pirmējās izcelsmes vietās, piem., abu roku ādā (lokalizētā ekzēma), vai arī izplatīties tālāk (diseminētā jeb izkaisītā ekzēma). Reizēm slimība pārņem visu ādu (ģeneralizētā jeb vispārējā ekzēma). Pirmā ekzēmas pazīme ir ādas sārtums, paasinājuma gadījumā – arī tūska. Mikrovezikulām plīstot, rodas punktveida virspusēji defekti (erozijas), kas mitro. Pēc tam izveidojas krevelītes, erozijas zem tām sadzīst, sākas ādas lobīšanās. Hroniskām formām raksturīgs ādas sabiezējums, sacietējums, raupjums, lobīšanās, plaisāšana. Āda ir zilganbrūna, un tajā rodas mikrovezikulas. Mikrobu ekzēma, ko rada ādas strutainās slimības, ir asas bojājumu perēkļu robežas, stipra mitrošana, plašas erozīvas virsmas, bagātīga krevelīšu un zvīņu veidošanās. Ekzēma raksturīgās mikrovezikulas ar daudziem strutu pūslīšiem saskatāmas tikai perēkļa malās. Mikotiskā ekzēma veidojas slimniekiem, kam ir ieilgusi, slikti ārstēta pēdu mikoze, un sākas no kāju pirkstiem vai pēdas velves. Izsitumi tādi paši kā mikrobu ekzēmas gadījumā. Profesionālo ekzēmu izraisa ķīmisko kairinātāju radīts ādas iekaisums. Izsitumi sākas roku ādā. Sākumā iekaisums ir akūts, vēlāk kļūst hronisks, ar biežiem paasinājumiem un tieksmi izplatīties citās ādas vietās. Ķīmisku kairinātāju izraisītu ekzēmu, kas rodas sadzīves apstākļos, sauc par kontakta ekzēmu. Seborejiskā ekzēma rodas cilvēkiem ar tauku dziedzeru pastiprinātu sekrēciju sejas, galvas matu, krūšu un muguras ādā. Apsārtušajā ādā rodas dzeltenīgas, taukainas zvīņas, vēlāk – mikrovezikulas. Bojātā āda stipri niez. Īstā ekzēma rodas cilvēkiem ar kuņģa, zarnu, aknu vai citām iekšķīgām slimībām. Iekaisuma parādības (sārtums, tūska) grūti saskatāmas. Mikrovezikulu perēkļi izkaisīti, bez asām perēkļu robežām; mitrošana niecīga. Ekzēma ilgst gadiem ar īsākiem vai ilgākiem atslābuma periodiem, recidivējot gan no ārējiem, gan iekšējiem kairinājumiem (kairinošas vielas, akūtas un hroniskas slimības, smagi psihiski pārdzīvojumi, alkohola lietošana). Ārstē ar iekšķīgiem un ārīgiem nomierinošiem un pretiekaisuma līdzekļiem. Plaši lieto dezinficējošas un mīkstinošas peldes, darsonvalizāciju, diatermiju, elektroforēzi, parafīna aplikācijas u.c. fizioterapijas līdzekļus. Ieteicama atkārtota ārstēšanās kūrortos ar sērūdeņraža avotiem. Profilakse. Lai nerastos ekzēmas recidīvi, galvenais uzdevums – atklāt alergēnu (ekzematozās reakcijas radītāju) un novērst tā iekļūšanu ādā vai izdarīt specifisku desensibilizāciju, ievadot ļoti mazas alergēna devas. Nepieciešams pareizs darba, atpūtas un uztura režīms. Nedrīkst lietot uzbudinošas un kairinošas uzturvielas. Nemazgāties ar ūdeni un ziepēm, āda jānotīra ar augu eļļā samērcētu vates tamponu.
elefantiāze atsevišķa locekļa vai ķermeņa daļas stipra palielināšanās, ko rada hronisks limfas sastrēgums un tam sekojošs limfvadu iekaisums ādā un zemādas audos. Elefantiāzes cēlonis var būt piedzimti limfvadu attīstības traucējumi, patoloģiski procesi limfas ceļos un venozajā sistēmā – limfvadu un limfmezglu iekaisumi sakarā ar bieži recidivējošu rozi un hroniskiem specifiskiem iekaisumiem (tuberkuloze, sifilisu), kā arī limfas ceļu mehāniskie aizsprostojumi, ko rada audzēji, rētaudi pēc operācijām, mehāniskām traumām, apdegumiem. Elefantiāze veicina arī vēnu slimības – varikozā vēnu paplašināšanās, tromboflebīts, kas rada venozo asiņu sastrēgumu un palielina pietūkumu slimajā loceklī vai ķermeņa daļā. Elefantiāze biežāk ir kājās, dzimumorgānos, sejā (plakstiņos, lūpās, vaigos, ausu gliemežnīcās). Slimība sākas ar pietūkumu, āda izspīlējas, kļūst spīdīga, bāli sārta vai zilgana. Sakarā ar audu barošanās traucējumiem āda kļūst sausa, iekaist, rodas niezoša ekzēma, bet ievainojuma gadījumā var veidoties ilgstošas, slikti dzīstošas čūlas. Pietūkums loceklī traucē kustības un samazina darbaspējas, kā arī rada kosmētiskus defektus. Ārstē pamatslimību; lieto spiedošus pārsējus ar elastīgām saitēm, kāju peldes. Ķirurģiski ārstējot, izoperē paplašinātos zemādas audus, paplašināto vēnu gadījumā – vēnu mezglus. Profilakse. Laikus jāārstē iekaisumi ādā, zemādā, kā arī paplašinātas kāju vēnas.
elektrotrauma elektriskās strāvas (zibens, tehniskās strāvas) radīts organisma bojājums. Elektrotraumu smagumu nosaka ceļš, pa kuru caur organismu iet elektriskā strāva, un strāvas parametri. Bīstamākais ir strāvas ceļš caur smadzenēm un sirds apvidu, mazāk bīstams, piem., caur labo roku un labo kāju. Cilvēka ķermeņa virsmas (ādas) pretestība elektriskajai strāvai var būt ļoti dažāda – no dažiem desmitiem līdz miljonam omu; maza pretestība ir plānai, sasvīdušai ādai, piem., padušu apvidū, ļoti liela – sausai, tulznainai delnu ādai. Pastāv uzskats, ka dzīvību apdraud strāva, kuras spriegums augstāks par 36 V; svarīgākais parametrs ir strāvas stiprums – 0,1 A stipra strāva var būt nāves cēlonis. Nozīme arī cilvēka psihiskajam stāvoklim: ja strāvas trieciens ir negaidīts, iedarbība lielāka. Rezultējošā strāvas iedarbība uz organismu atkarīga no visiem minētajiem faktoriem. Strāvas iedarbības pamatā ir organisma iekšējās vides šķidrumu jonizēšanās (ķīmiskā iedarbība), kas nervu šūnu saskares vietās – sinapsēs izraisa paralīzi. Bez tam elektriskajai strāvai ir arī mehāniskā (audu saplosījums) un termiskā iedarbība (apdegumi). Maiņstrāva, īpaši ar zemu frekvenci (piem., parasti lietotā elektriskā strāva ar 50 Hz frekvenci), bīstamāka par līdzstrāvu. Strāva, ejot caur organismu, rada muskuļu krampjveida saraušanos, piem., cietušais nevar atraut roku, ar kuru pieskāries elektrības vadam. Notiek arī audu struktūras pārmaiņas, kā arī ādas metalizācija, ja tajā iekļuvis elektrības vada metāls. Elektroapdegumi ir dzeltenīgā krāsā, sākumā nesāpīgi, āda ap tiem nav sārta, piem., nereti vietā, kur pieskāries vads (jebkura strāvu vadošā daļa), paliek dzeltenīgs, ciets plankums – «strāvas zīme». Zibens spēriena gadījumā uz ķermeņa virsmas var būt sazarotas līnijas, kas aptuveni atbilst ādas nervu un asinsvadu gaitai un novietojumam. Šīs «zibens figūras» rodas strāvas termiskās iedarbības rezultātā sakarā ar audu dažādu elektrovadītspēju. Visbiežāk elektrotraumas gadās, ja neievēro drošības tehnikas noteikumus, strādājot ar elektriskajām ierīcēm ražošanā un sadzīvē. Pirmā palīdzība. Elektrotraumas gadījumā izšķirīga nozīme ir pirmajai atdzīvināšanas palīdzībai. Vispirms cietušais jāatbrīvo no strāvas, tāpēc jāmēģina izslēgt strāvu ar slēdžiem, svirslēdžiem, izskrūvēt drošinātājus. Ja to nevar izdarīt, jāmēģina cietušo atvilkt nost aiz drēbēm vai ar kādu sausu koka priekšmetu; var arī pārcirst vadus ar cirvi, kam sausa koka kāts. Nedrīkst pieskarties cietušā ķermenim, kamēr tas nav atbrīvots no strāvas avota, jo cilvēka ķermenis vada elektrisko strāvu un palīdzības sniedzējs pats var kļūt par strāvas upuri. Palīdzības sniedzējam labāk rīkoties tikai ar vienu roku, jo tad, ja tas netīšām pieskartos strāvu vadošajām daļām, trieciens būtu mazāk bīstams. Ja cietušais nav zaudējis samaņu, bet dabūjis tikai strāvas triecienu, viņš jānogulda un jāizsauc medicīnas darbinieki. Ja cietušais ir bez samaņas, bet elpošana saglabājusies (par to spriež pēc krūškurvja kustībām), tas jānovieto guļus, kājas mazliet jāpaceļ, galva jāpagriež uz sāniem. Ja cietušais neelpo, vissvarīgākais ir nekavējoties (apm. 1 minūtes laikā) uzsākt cietušā elpināšanu. Ja uz rokas un kakla nav sataustāms pulss un cietušā acu zīlītes maksimāli platas, nepieciešama arī sirds masāža. Atdzīvināšanas pasākumi jāturpina, kamēr ierodas ātrā palīdzība un kamēr cietušo transportē uz ārstniecības iestādi. Ja palīdzību sniedz divatā, viens izdara elpināšanu, otrs – sirds masāžu. Elektroapdegumu gadījumā uzliekams sauss, sterils pārsējs. Profilakse. Nedrīkst pieskarties elektriskajām ierīcēm, kam bojāts iezemējums, vadiem ar bojātu izolāciju, lietot apstākļiem neatbilstoša sprieguma strāvu. Rūpniecībā ir sīki izstrādāti drošības tehnikas noteikumi, kuru ievērošana pasargā no elektrotraumām, turpretī sadzīvē lietojamo elektroierīču instrukcijas ne vienmēr tiek ievērotas (piem., veļas mazgājamām mašīnām, ledusskapjiem, gludekļiem, putekļu sūcējiem, apgaismošanas ierīcēm). Nenosegti sienas kontakti var būt nāvējošu elektrotraumu cēlonis, sevišķi bērniem; telpās, kur uzturas bērni, ieteicams lietot sienas kontaktu drošības noslēdzējus. Nedrīkst tuvoties zemē nokritušam (piem., vēja pārrautam) elektrības vadam, jo strāva var nosist cilvēku vairāku soļu attālumā (t.s. soļa spriegums); šāda vieta jānorobežo un jāizsauc elektriķis. Pērkona laikā ir bīstami stāvēt zem atsevišķa koka, skriet pa lauku, atrasties traktora kabīnē, pie lauksaimniecības mašīnām. Ieteicams palikt kādā ieplakā vai mežā, bet nestāvēt zem lieliem kokiem.
elpošanas orgānu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. To cēloņi: hronisks iekaisums, kas ilgstoši kairina gļotādu, tādējādi ietekmēdams audu reaktivitāti. Iekaisušās elpvada un bronhu epitēlijšūnas zaudē skropstiņas, tāpēc sīkie svešķermeņi un kaitīgās vielas fiksējas gļotādā un rada tur lokālas pārmaiņas, kas noteiktos apstākļos var veicināt audzēja attīstību. Labdabīgie elpošanas orgānu audzēji ir samērā reti. No ļaundabīgajiem elpošanas orgānu audzējiem biežāk sastopams vēzis. Elpošanas orgānos, sevišķi plaušās, var būt arī sekundārie audzēji – metastāzes no citu orgānu ļaundabīgiem audzējiem. Viens no pirmajiem elpošanas ceļu (balsenes, elpvada, bronhu) gļotādas audzēju simptomiem ir klepus, nereti ar asiņainām krēpām. Plaušu vēža izcelsmi veicina smēķēšana. Smēķētāji ar to saslimst 10 – 12 reižu biežāk nekā nesmēķētāji, jo tabakas un cigarešu papīra degšanas produktos atrodas ļoti aktīva kancerogēna viela – benzpirēns, kas, ilgstoši iedarbojoties, bojā elpošanas ceļu gļotādu. Tabakas dūmos atrasts arī radioaktīvais polonijs (210 Po); tas ir apm. 300 reižu aktīvāks par urānu, spēj ļoti ātri fiksēties bronhu sienā un radīt ilgstoša kairinājuma perēkli. Šādās bojājuma vietās var uzkrāties dažādi svešķermeņi, ķīmiskie savienojumi un kancerogēnās vielas. Bez tam kaitīgas pārmaiņas rada arī pašu tabakas dūmu kairinošā iedarbība. Smēķētāju hroniskā bronhīta izraisītās pārmaiņas bronhu sienās ilgākā laikā rada bronhu deformācijas, kas, gan būdamas nelielas, tomēr veicina inficētā sekrēta un tabakas darvas produktu uzkrāšanos bronhos, palielinot kaitīgo vielu kairinošo iedarbību uz gļotādu. Visi šie faktori kopā ierosina ļaundabīga audzēja rašanos. Plaušu vēzim jau attīstības sākumā raksturīga atkārtota t° paaugstināšanās (nereti to uzskata par saaukstēšanās vai gripas simptomu) sakarā ar bronhu nosprostojumu un iekaisuma rašanos plaušu daļā aiz nosprostojuma. Samērā raksturīgs simptoms ir asins piejaukums krēpās, lai gan tas var būt arī citām plaušu slimībām. Katrā ziņā pēc šā simptoma parādīšanās (arī tad, ja asins piejaukums ir niecīgs un īslaicīgs) nepieciešama tūlītēja specializēta un kvalificēta izmeklēšana, kas noskaidrotu plaušu asiņošanas cēloni. Balsenes audzēji rada balss aizsmakumu un sausu, kairinošu klepu. Deguna blakusdobumu audzēju galvenais cēlonis ir ilgstoši, strutojoši šo dobumu iekaisumi. Raksturīgas pazīmes – gļotaini, strutaini izdalījumi no deguna, bieži ar asins piejaukumu, ožas zudums, attiecīgās nāss aizsprostojums. Vienīgā radikālā elpošanas orgānu audzēju ārstēšanas metode ir ķirurģiska operācija, ko nereti kombinē ar staru un ķīmisko terapiju. Lai ārstēšana būtu sekmīga, elpošanas orgānu audzēji laikus jākonstatē. Profilakse. Smēķēšanas atmešana un tās aizliegšana sabiedriskās vietās; cīņa pret atmosfēras piesārņošanu ar fabriku un dzīvojamo māju, kurtuvju un degošu atkritumu izgāztuvju dūmiem, azbesta, cementa u.c. putekļiem, iekšdedzes motoru izplūdes gāzēm, naftas un dabasgāzes nepilnīgas sadegšanas produktiem. Regulāras profilaktiskās fluorogrāfiskās pārbaudes vismaz reizi gadā visiem iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Griezties pie ārsta visos gadījumos, kad nepamatoti paaugstinās t°, parādās sauss, kairinošs klepus vai asinis krēpās.
emaljas hipoplāzijas – mineralizācijas traucējumu sekas, kas rodas zobu attīstības periodā, kad veidojas emaljas prizmas un zobu kroņi (rodas bedrītes, rievas, viļņveida padziļinājumi, neattīstīti pauguri uz dzerokļa kožamvirsmām, kā arī krīta krāsas vai pigmentēti plankumi emaljā). Cēloņi – smaga vispārēja slimība pirmajos 2 mūža gados (rahīts, spazmofilija, toksiskā dispepsija, akūtas bērnu infekcijas slimības). Emaljas hipoplāzijas parasti veidojas tikai pastāvīgajos zobos, visbiežāk zobu grupās, kas mineralizējas pirmās: pirmajos lielajos dzerokļos, priekšzobos un acu zobos, retāk citos zobos. Emaljas hipoplāzijas neārstē. Kosmētisko defektu novērš, liekot mākslīgos kroņus. Profilakse. Pilnvērtīgs, vitamīniem bagāts uzturs, sevišķi pirmajos 2 -3 mūža gados.
embolija asinsvada vai limfvada aizsprostojums, ko rada emboli – svešas daļiņas, kuras pārvietojas ar asinīm vai limfu. Visbiežāk embolu veido asins receklis (trombs), kas atrāvies no piestiprināšanās vietas. Šo embolija veidu sauc par trombemboliju. Embolus var izveidot arī taukšūnas, gaisa vai gāzes pūslīši, mikroorganismi un ļaundabīgu audzēju šūnas. Tauku embolija parasti rodas garo kaulu lūzuma gadījumā, kad no kaula smadzenēm, kas bagātas ar taukiem, asins plūsmā nonāk taukšūnas; var rasties arī pēc zemādas tauku kārtas mehāniskiem bojājumiem. Gaisa embolija visbiežāk rodas, ja ievainotas kakla vēnas, kurās negatīvā spiediena dēļ tiek iesūkts gaiss. Gāzes embolija veidojas tieši asinīs, kad, ārējam spiedienam strauji pazeminoties, no asinīm izdalās slāpekļa pūslīši (piem., kesona slimības gadījumā; skatīt dekompresijas slimības). Mikrobu embolija rodas tad, ja organismā ir sastrutojums un, audiem sabrūkot, asinīs iekļūst liels daudzums mikroorganismu; tie var nosprostot sīkos asinsvadus, izveidojot tur jaunus strutu perēkļus. Arī ļaundabīga audzēja šūnas var iekļūt asinsvadā, ar asinīm nonākt līdz sīkajiem asinsvadiem un nosprostot tos, kā arī izveidot audzēja metastāzes. Mikroorganismi un ļaundabīga audzēja šūnas var radīt emboliju arī limfvados. Emboli, nosprostojot asinsvadu, rada orgānos vai audos asinsrites traucējumus, kuru rezultātā izveidojas infarkts vai gangrēna. Vissmagāk noris galvas smadzeņu, sirds asinsvadu, plaušu artērijas embolija, kuras sekas var būt pēkšņa nāve. Ārstēšana medikamentoza – ar preparātiem, kas šķīdina asins recekļus (antikoagulanti), kā arī ķirurģiska. Daudzos gadījumos iespējams embolus likvidēt ķirurģiski, tā ne tikai glābjot slimnieka dzīvību, bet arī saglabājot orgāna funkcijas. Mikrobu embolijas gadījumā ārstē pamatslimību.
emfizēma (emphtsema; gr. Ne iekšā, physema elpošana, pūšana) – patol. Stāvoklis, kam raksturīga gaisa daudzuma palielināšanās kādā orgānā vai gaisa uzkrāšanās audos, kuros tā parasti nav. Izšķir plaušu emfizēmu, zemādas e. Un videnes e. Zemādas e. Rodas, gaisam nokļūstot audos ievainojumu, spontānā pneimotoraksa vai anaerobās inf. Gadījumā. Videnes e. Ir gaisa uzkrāšanās starpplaušu telpā pēc krūšu kurvja orgānu (plaušu, elpvada, barības vada) ievainojumiem.
empiēma strutu uzkrāšanās kādā ķermeņa dobumā vai dobā orgānā. Visbiežāk empiēma ierosina strutas radošie mikroorganismi (streptokoki, stafilokoki), tuberkulozes ierosinātāji u.c. Dobuma empiēma izveidojas, piem., pleiras dobumā, ja tajā sakrājas šķidrums, pievienojas infekcija un rodas strutas; doba orgāna empiēma izveidojas šā orgāna sienu strutojoša iekaisuma (piem., apendicīta, holecistīta, nefrozes) gadījumā, ja tā izvadkanālu nosprosto akmeņi, iekaisuma infiltrāts, gļotādas tūska, rētaudi u.tml. Izšķir akūtu un hronisku empiēmu. Akūtās empiēmas simptomi norāda uz akūtu iekaisuma procesu organismā; hroniska empiēma noris ilgstoši un bieži rada organisma vispārēju intoksikāciju. Ārstē ar antibiotikām, vispārspēcinošu terapiju. Dobuma empiēmas ārstēšanas pamatprincips ir izvadīt strutas, izdarot punkciju vai atverot dobumu. Doba orgāna empiēmas gadījumā dažreiz bojātais orgāns jāizoperē.
encefalīts galvas smadzeņu iekaisums. Encefalītu var ierosināt vīrusi, baktērijas u.c. mikroorganismi. Izšķir primāro encefalītu, kad ierosinātājs vispirms rada iekaisumu galvas smadzenēs, un sekundāro encefalītu, kad galvas smadzeņu iekaisums ir cita orgāna vai ķermeņa daļas iekaisuma sarežģījums (piem., gripas, malārijas, masalu gadījumā). Visbiežāk encefalītu ierosina vīrusi, no kuriem dažus pārnēsā odi un ērces. Šos encefalītus sauc par transmisīviem encefalītiem. Odi pārnēsā Japānas, Amerikas, Austrālijas encefalīta vīrusus. Ērces pārnēsā t.s. ērču encefalītu, divviļņu piena drudža, Skotijas u.c. encefalīta vīrusus. PSRS teritorijā, kā arī Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā biežāk sastopams ērču jeb pavasara-vasaras encefalīts, taigas encefalīts. Ērču encefalīta vīruss ir izturīgs pret zemu t°, neizturīgs pret augstu t°. To pārnēsā ērces – Ixodes persulcatus un Ixodes ricinus. Vīrusa cirkulācijā dabā piedalās zīdītāji (galvenokārt grauzēji un mājlopi), putni u.c. Ērču encefalīta vīrusa pērēkļi izkaisīti mežu joslās, taigā, piepilsētas mežos. Cilvēks inficējas no ērces koduma, kā arī no inficēta dzīvnieka piena (dzīvniekiem slimības pazīmes neizpaužas). Cilvēku parasti inficē pieaugušas ērces, tāpēc visbiežāk ar ērču encefalītu saslimst pavasarī un vasaras sākumā, kad ērces ir visaktīvākās. Tomēr inficēšanās iespējama arī citos mēnešos. Inkubācijas periods – 1 – 21 diena. Ērču encefalīts biežāk sākas strauji – ar paaugstinātu t°, galvassāpēm, vemšanu. T° var paaugstināties vienreiz vai vairākkārt un tāda palikt dažas dienas vai vairākas nedēļas. Var būt apziņas un samaņas traucējumi. Visbiežāk sastopamas t.s. neizteiktās ērču encefalīta formas, kam ir vāji izteiktas saslimšanas pazīmes. Smadzeņu šķidrumā rodas iekaisumam raksturīgas pārmaiņas. Atsevišķos gadījumos attīstās kustību nervu šūnu bojājums muguras smadzenēs un sakarā ar to šļauganā parēze, biežāk kakla un roku muskuļos. Tad slimnieks nespēj noturēt galvu taisni, pleci nošļūk, rokas šļaugani nokarājas gar sāniem. Dažreiz pievienojas bulbārā paralīze, elpošanas traucējumi, sejas muskuļu paralīze, vietēji vai vispārēji krampji. Ārstē tikai slimnīcā, lietojot speciālus serumus, vitamīnus u.c. līdzekļus. Pēc akūtā procesa norimšanas lieto fizikālās procedūras, ārstniecisko fizkultūru, kūrortterapiju. Profilakse ietver vispārējus un individuālus pasākumus. Vispārējie aizsardzības līdzekļi: mežu retināšana un tīrīšana, ērču un grauzēju iznīcināšana. Individuālie aizsardzības līdzekļi: speciāli apģērbi, kombinezoni, dažādas vielas, kas atbaida ērces (kampars, timols, mentols u.c). Izejot no meža, rūpīgi jāapskata viss ķermenis. Piesūkusies ērce rūpīgi jāizņem, neatstājot ādā tās mutes orgānus; koduma vietu dezinficē ar spirtu. Ērce jāsadedzina. Individuālajā profilaksē sevišķa nozīme ir vakcinācijai. Vakcīnu ievada 2 – 3 mēnešus pirms slimības uzliesmojuma sezonas. Otrs PSRS sastopams encefalīta veids ir letarģiskais jeb Ekonomo encefalīts. To ierosina neirotropisks vīruss; pastāv uzskats, ka vīruss izplatās pilieninfekcijas ceļā. Pēdējos 40 gados sastopami tikai atsevišķi letarģiskā encefalīta gadījumi, agrāk tam bija epidēmiju raksturs. Biežāk slimo ziemas mēnešos. Slimība sākas strauji ar drudzi, galvassāpēm, vemšanu, miega traucējumiem (ilgstošu miegainibu – letarģiju vai bezmiegu). Bieži rodas acu ābolu muskuļu paralīze, šķielēšana, redzes attēla dubultošanās, augšējā plakstiņa noslīdējums. Dažreiz ir reibonis, žagošanās, mīmikas muskuļu paralīze, pastiprināta svīšana, siekalošanās. Letarģiskais encefalīts var norisināties arī bez nervu sistēmas bojājuma pazīmēm, tikai ar vispārīgām infekcijas pazīmēm vai arī bez simptomiem. Pēc akūtā perioda, kas ilgst 2 – 4 nedēļas, var iestāties pilnīga vai šķietama izveseļošanās. Ja izveseļošanās ir šķietama, pēc vairākiem gadiem vai gadu desmitiem rodas encefalīta hroniskā fāze – parkinsonisms. Letarģiskā encefalīta slimnieks akūtajā periodā jāārstē slimnīcā, bet hroniskajā periodā var ārstēties ambulatoriski. Japānas encefalīts sastopams galvenokārt Tālo Austrumu piejūras rajonos. Šā encefalīta ierosinātāju pārnēsā odi. Galvenais infekcijas avots ir putni, mājlopi u.c. dzīvnieki. Japānas encefalīts norisinās akūti, ar augstu t°, drudzi, vemšanu, samaņas traucējumiem. Raksturīgs locekļu muskuļu stīvums, paralīze, krampji, elpošanas traucējumi. Jāārstē slimnīcā.
encefalopātija encefalopātijas sindroms, psihoorganiskais sindroms – patoloģisks stāvoklis, ko radījuši organiski galvas smadzeņu bojājumi. Encefalopātija var būt pārciestas galvas smadzeņu traumas (skatīt traumatiskās psihozes), intoksikācijas (skatīt intoksikācijas psihozes; alkoholisms), hronisku somatisku slimību (skatīt somatogēnās psihozes), infekciju (skatīt infekcijas psihozes) vēlīnas sekas. Encefalopātijas ietvaros traucējumiem var būt dažāda intensitāte. Centrālo vietu encefalopātijā ieņem astēnija ar pastiprinātu uzbudināmību un nogurdināmību, veģetatīvu un emocionālu labilitāti. Astēnija kombinējas ar atmiņas traucējumiem (vispārēju atmiņas pavājināšanos, iegaumēšanas un reproducēšanas traucējumiem), domāšanas gausumu, pavājinātām spriešanas spējām, grūtībām pareizi vērtēt apkārtējo situāciju un bieži arī nepietiekamu savas slimības apzināšanos. Vieglākos gadījumos šie traucējumi ir niecīgi un slimnieki labi piemērojas situācijai. Tad pārsvarā novērojamas pārmaiņas personībā – encefalopātijas astēniskais variants, encefalopātijas eksplozīvais variants, encefalopātijas eiforiskais variants, encefalopātijas apātiskais variants. Šīs pārmaiņas sevišķi raksturīgas traumatisko psihožu gadījumā. Parasti sastopami visu 4 variantu elementi, no kuriem viens variants ir pārsvarā. Dziļākas encefalopātijas gadījumā mēdz runāt par plānprātību. īpašs encefalopātijas variants ir Korsakova sindroms, kurā atšķirībā no Korsakova psihozes (skatīt alkohola psihozes) nav alkoholismam raksturīgā polineirīta. Ārstēšana. Atpūta un vispārspēcinoši līdzekļi.
endarteriīts obliterējošais (endarteriitis obliterans; gr. Endon iekšā, arteria artērija, lat. Obliterans iznīcinošs), – slimība, kurai raksturīgs asinsvadu (gk. Artēriju) hron. Iekaisums un kuras rezultātā rodas locekļu asinsvadu daļēja vai pilnīga obliterācija (asinsvada noslēgšanās). Ar obliterējošo e. Saslimst gk. Vīrieši, parasti 20-40 g. vecumā. Slimības process sākumā lokalizējas vid. Un sīkajās artērijās un vēnās – pirkstos, pēdās, plaukstās, apakšstilbos vai apakšdelmos. Visbiežāk slimības process sākas pēdu vai apakšstilbu artērijās. Vēnu saslimšana (sīko vēnu tromboflebīts) var sākties vairākus gadus pirms artēriju saslimšanas, bet nereti saslimst tikai artērijas. Obliterējošā e. Cēloņi nav pilnīgi noskaidroti; tā attīstību sekmē smēķēšana un kāju apsaldēšana. Līdz ar asinsvadu obliterāciju rodas audu asins apgādes traucējumi, kas var izpausties saslimušās kājas pēdas salšanā vai tirpšanā. Dažreiz slimības pirmā pazīme ir sāpes staigājot, kas rodas pirkstos, pēdā vai apakšstilbā. Vēlāk sāpes pirkstos vai pēdā var kļūt gandrīz nepārtrauktas. Pastāvīgas sāpes slimajā kājā ir zīme, ka draud gangrēna (audu atmirums). Nereti sāpīgajā vietā āda ir zilganbāla, tajā viegli veidojas ļoti sāpīgas, grūti sadziedējamas čūlas. Svarīga slimības pazīme ir artēriju pulsa izzušana perifērijas virzienā, skaitot no artērijas obliterācijas augšējā līmeņa. Obliterējošais e. Bieži norisinās ar paasinājuma un remisijas periodiem, kad slimības simptomi mazinās vai pat uz laiku izzūd. Obliterējošā e. Pazīmes ir līdzīgas obliterējošās aterosklerozes pazīmēm, taču obliterējošā ateroskleroze parasti sākas ne agrāk par 35-40 g. vecumu un vispirms lokalizējas lielajās artērijās.
Ā r s t ē š a n a. Obliterējošā e. Slimnieks nedrīkst smēķēt. Jānēsā ērti, silti apavi un zeķes, jāsargājas no kāju noberzumiem, izsutumiem, ievainojumiem. Slimības paasinājuma periodos ieteicams ārstēties slimnīcā. Dažreiz, lai aizkavētu slimības progresēšanu un uzlabotu slimo locekļu asinsriti, nepieciešama simpātiskās nervu sistēmas jostas vai kakla gangliju izoperēšana. Gangrēnas gadījumā nereti jāizdara amputācija (dažu pirkstu, pēdas, apakšstilba lejasdaļas u. tml.) P r o f i l a k s e. Jāatturas no smēķēšanas. Jāsargājas no kāju apsaldēšanas un traumām.
endokardīts endokarda (sirds sienas iekšējās kārtas) iekaisums, parasti sirds vārstuļu apvidū. Visbiežāk endokardīts rodas reimatisma slimniekiem. Šajos gadījumos iekaisums skar arī miokardu (sirds muskulatūru), t.i., veidojas endomiokardīts. Retāk sastopams septiskais endokardīts, ko izraisa streptokoki, stafilokoki un daži citi mikrobi. Endokardīts var pievienoties arī kolagenozēm un dažām citām slimībām. Endokardīts rada vārstuļu deformāciju un dažreiz to sarukšanu. Tā rezultāts ir nepietiekami hermētiska vārstuļu slēgšanās. Reimatiskam endokardītam ir tendence atkārtoties. Slimniekiem raksturīgs nespēks, sirdsklauves, dažreiz aizdusa; šie simptomi bieži saistīti ar sāpēm locītavās. Ķermeņa t° ir nedaudz paaugstināta, pulss paātrināts. Sirdi izklausot, virs viena vai otra vārstuļa dzirdams troksnis. Septiskais endokardīts var norisēt kā akūtā, tā subakūtā, ilgstošā formā. Akūtā septiskā endokardīta slimniekiem ir augsta t° ar lielām svārstībām, drudzis, svīšana, trokšņi sirdī, nieru bojājumi, anēmija u.c. Subakūtā septiskā endokardīta slimniekiem t° parasti ir nedaudz paaugstināta, bet neregulāri tā ceļas līdz 39° un augstāk. Ārstēšana un profilakse. Slimniekus parasti ievieto slimnīcā. Jālikvidē infekcijas perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles u.c.), jāārstē reimatisms. Septiskā endokardīta gadījumā lieto antibiotikas. Slimniekiem nepieciešams pilnvērtīgs uzturs (sevišķi olbaltumvielas un vitamīni).
endometrioze dzemdes gļotādas (endometrija) audu veidošanās dzemdes muskuļkārtā (iekšējā endometrioze) vai arī ārpus dzemdes, piem., olvados, olnīcās (ārējā endometrioze); dažreiz endometrioze var būt taisnajā zarnā, pēcoperācijas rētas apvidū u.c. (ekstragenitālā endometrioze). Slimība nav sastopama līdz dzimumgatavības periodam, kā arī pēc menstruāciju izbeigšanās (menopauzē). Tāpēc endometrioze izskaidrojama ar hormonāliem traucējumiem. Endometriozes audos notiek tādas pašas cikliskas pārmaiņas kā dzemdes gļotādā (skatīt menstruācijas). Iekšējās endometriozes gadījumā ir ilgstošas un sāpīgas menstruācijas. Ārējās endometriozes simptomi ir atkarīgi no endometriozes lokalizācijas. Ja endometrioze veidojas mazajā iegurnī vietā, kur vēderplēve no taisnās zarnas pāriet uz maksts sienu, rodas vēdera izejas traucējumi (tenesmi, sāpīga vēdera izeja), kas pastiprinās pirms menstruācijas un menstruācijas laikā. Menstruāciju starplaikā to var arī nebūt. Ja endometrioze attīstās olnīcās, tajās veidojas cistiski dobumi, kas pildīti ar tumši sarkanu, asiņainu šķidrumu. Endometrioze var skart arī dzemdes saites, taukplēvi, vēderplēvi. Šajā gadījumā menstruācijas laikā rodas stipras velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustu apvidū, urinēšanas vai vēdera izejas traucējumi. Ārstēšanā lieto hormonu preparātus. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
endometrīts dzemdes gļotādas (endometrija) iekaisums. Rodas, dažādiem iekaisumu ierosinošiem mikroorganismiem (streptokokiem, stafilokokiem, gonokokiem u.c.) iekļūstot dzemdes dobumā no maksts. Infekcija dzemdes dobumā var iekļūt arī no iekaisuma perēkļiem, kas atrodas blakusorgānos, piem., ja ir olvadu tuberkuloze. Infekcija no dzemdes gļotādas var pāriet uz muskuļkārtu (endomiometrīts). Tā var arī izplatīties pa limfātiskajiem ceļiem un asinsvadiem, radot vispārēju sepsi. Visbiežāk endometrīts rodas pēc aborta (it īpaši tad, ja tas izdarīts ārpus slimnīcas), pēc dzemdībām, dažādām manipulācijām dzemdes dobumā. Akūts endometrīts parasti sākas pēkšņi ar paaugstinātu t° (līdz 38° un vairāk), sāpēm vēdera lejasdaļā un krustos, nespēku, sliktu dūšu, reizēm vemšanu. Dzimumceļos rodas asiņaini vai strutaini asiņaini izdalījumi, kam parasti ir nepatīkama smaka. Ja dzemdes kakla kanāls slēdzas, strutas var uzkrāties dzemdes dobumā. Šādā gadījumā sievietes vispārējais stāvoklis pasliktinās, sāpes kļūst ļoti stipras, lēkmjveidīgas. Strutas pa olvadiem var nokļūt mazā iegurņa dobumā, izraisot vēderplēves iekaisumu (pelvioperitonītu vai peritonītu). Dažreiz slimība var kļūt hroniska: pastiprinās izdalījumi no dzimumceļiem, rodas menstruālā cikla traucējumi. Slimības gaita atkarīga no mikroorganismu virulences, organisma pretošanās spējām un galvenokārt no savlaicīgas un pareizas ārstēšanas. Akūto endometrītu ārstē slimnīcā. Nepieciešams pilnīgs miers, antibiotikas, nitrofurānu preparāti u.c. ārsta ieteikti līdzekļi; sevišķi smagos gadījumos ārstē ķirurģiski. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna, sevišķi menstruāciju, dzemdību un pēcdzemdību periodā (skatīt arī sievietes higiēna; grūtnieces higiēna); jāizvairās no abortiem; laikus jāārstē dzimumorgānu iekaisumi.
enoftalms dziļāks acs ābola novietojums acs dobumā salīdzinājumā ar normālo stāvokli. Enoftalmu var radīt smagi acs dobuma sienu bojājumi, ja bojājumu vietās iespiežas acs dobuma mīkstie audi. Enoftalms ir viens no Homēra-Bernāra sindroma komponentiem. Dažreiz enoftalma attīstību veicina slimības, kas saistītas ar vispārēju organisma novājēšanu. Šķietams enoftalms vērojams, acs ābolam sarūkot. Ārstē pamatslimību.
enterīts tievās zarnas iekaisums. Enterīts reti ir izolēta slimība, parasti iekaisums vienlaikus rodas tievajā un resnajā zarnā (enterokolīts) vai kuņģī un tievajā zarnā (gastroenterīts). Enterīts var būt akūts un hronisks. Akūta enterīta cēlonis var būt rupja, grūti sagremojama barība, bojāti uzturlīdzekļi, infekcijas slimības (piem., holera, gripa, plaušu karsonis), saindēšanās ar ķīmiskām vielām (sārmiem, skābēm, dzīvsudrabu, arsēnu, fosforu), palielināts jutīgums pret kādu uzturlīdzekli (olām, zemenēm) vai ārstniecības līdzekli (jodu, bromu), kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu darbības traucējumi, cērmes, ķermeņa pārkaršana vai atdzišana, fiziska un garīga pārpūle. Akūts enterīts parasti sākas ar nespēku, caureju vairākas reizes dienā, sāpēm nabas apvidū. Pirms šiem simptomiem var būt ēstgribas trūkums, slikta dūša, paaugstināta t°, vēdera urkšķēšana. Izkārnījumi ir zaļgani dzelteni, un to daudzums palielināts. Slimnieks ir bāls, tā mēle sausa, ar baltu aplikumu, vēders uzpūties. Smaga akūta enterīta gadījumā organisms caurejas un vemšanas dēļ zaudē daudz ūdens un rodas intoksikācija un krampji. Ja akūtu enterītu pareizi ārstē, tas pāriet dažu dienu vai nedēļu laikā. Iespējami sarežģījumi (hepatīts, nefrīts, cistīts) un akūta enterīta pāriešana hroniskā formā. Hroniskais enterīts parasti rodas, ja nepareizi ārstē akūtu enterītu, kā arī tad, ja ir olbaltumvielu un vitamīnu trūkums, minerālvielu maiņas traucējumi. Hroniska enterīta gadījumā slimniekam ir nelielas sāpes nabas apvidū, urkšķēšana vēderā, smaguma sajūta pēc ēšanas, slikta dūša, caureja drīz pēc ēšanas vai agri no rīta. Dažreiz caurejas nav, ir pastiprināta gāzu veidošanās, kā ari zarnu disbakterioze. Var būt reibonis un nespēks. Slimnieki parasti novājē, ir bāli, viegli uzbudināmi, tiem ir pamazinātas darbaspējas. Uztura režīma neievērošana, pārkāršana vai atdzišana, infekcijas slimības, fiziskā un garīga pārpūle var izraisīt hroniskā enterīta paasinājumus. Ja laikus neuzsāk hroniskā enterīta ārstēšanu, sakarā ar dažādu vielu nepietiekamu uzsūkšanos tievajā zarnā rodas smagi vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, tūska, kaulu trauslums, anēmija. Ārstē atkarībā no enterīta cēloņa. Akūta enterīta gadījumā pirmajās dienās nepieciešams gultas režīms. Slimniekam sākumā dod tikai stipru tēju un melnu kafiju, ar trešo dienu pamazām pārejot uz pilnvērtīgu uzturu. Hroniskā enterīta gadījumā svarīgākais ir pareizs, pilnvērtīgs uzturs, kas satur pietiekami daudz nepieciešamo uzturvielu un vitamīnu. Ierobežojumi diētā pieļaujami tikai īsu laiku slimības paasinājuma gadījumā. Olbaltumvielas jāuzņem fizioloģiskas normas robežās (apm. 100 gramu) vai vairāk. Tauku daudzumu vēlams samazināt, jo daudzi dzīvnieku tauki zarnās slikti uzsūcas un pastiprina to peristaltiku. Augu un piena tauki ierobežojami tikai enterīta paasinājuma laikā. Ogļhidrātu daudzums samazināms, it sevišķi nevēlami tādi produkti, kas satur daudz šķiedrvielas. Ieteicamās attiecības: 140 – 150 grami olbaltumvielu, 110 – 120 gramu tauku, 250 – 300 gramu ogļhidrātu. Olbaltumvielas nodrošināmas ar gaļu, zivīm, biezpienu, olām (omlete). Ogļhidrātu daudzumu samazina, ierobežojot maizes (līdz 300 grami), putraimu (līdz 50 grami) un cukura patēriņu (līdz 30 grami). Lai organisms saņemtu pietiekami daudz kalcija, kas darbojas pret iekaisumu, jālieto rūgušpiens, kefīrs, siers, biezpiens, spināti, skābenes. Ierobežojams svaiga piena patēriņš, jo enterīta gadījumā piena cukurs zarnās bieži netiek sašķelts. Ieteicami arī produkti, kas satur magniju un kāliju, – griķu putraimi, rieksti, dārzeņi. Vārāmā sāls patēriņš ierobežojams. Liela nozīme enterīts ārstēšanā ir vitamīnu terapijai, jo A vitamīns darbojas pret iekaisumu, В grupas vitamīni normalizē zarnu peristaltiku un sekrēciju, С vitamīns palielina organisma pretošanās spējas un uzlabo vielmaiņu. Sulfanilamīdi un antibiotikas jālieto pēc ārsta norādījumiem, lai nerastos disbakterioze. Profilakse. Uzturam jābūt racionālam un pilnvērtīgam. Jāievēro noteiktas ēdienreizes. Nedrīkst lietot sliktas kvalitātes produktus. Rūpīgi jāmazgā rokas, augļi, dārzeņi.
Nepieciešams pietiekami ilgs miegs un dozēta fiziskā slodze. Svarīga norūdīšanās, ieteicama noberzēšanās ar mitru dvieli.
epidermofītija infekcioza ādas slimība, ko ierosina patogēnā sēne Epidermophyton inguinale, kura bojā ādas raga kārtu un var izraisīt iekaisumu ādas dziļākajos slāņos; matus un roku nagus nebojā. Infekcijas avots – slims cilvēks vai viņa lietotie priekšmeti. Inficēties var pirtīs, dušās, peldbaseinos. Ierosinātājs iekļūst cirkšņu krokās, padusēs un sievietēm zem krūtīm, ja āda nobrāzta vai macerēta pastiprinātas svīšanas dēļ. Inkubācijas perioda laikā (dažās dienās) patogēnā sēne ieaug ādas raga kārtā. Slimībai raksturīgi apaļi, norobežoti, sarkani plankumi, kuru centrs pamazām kļūst bālāks, lobās. Epidermofītija var kļūt hroniska, ja to laikus neārstē. Ārstē pēc ārsta norādījumiem. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna.
epididimīts sēklinieka piedēkļa iekaisums. Var būt venēriskā uretrīta, priekšdziedzera iekaisuma, kā arī vīrusslimību (piem., gripas) vai infekcijas slimību (tuberkulozes, vēdertīfa, brucelozes u.c.) komplikācija, infekcijai sēklinieka piedēklī iekļūstot ar asinīm vai limfu. Epididimīts var rasties arī pēc sēklinieku maisiņa traumām. Epididimīta sākumā parasti paaugstinās t°, sēklinieka piedēklis palielinās, kļūst ciets un sāpīgs, sēklinieku maisiņš pietūkst; sāpes reizēm izstaro uz cirksni. Iekaisums no sēklinieka piedēkļa var pāriet uz sēklinieku. Ārstēšana. Lieto suspensoriju, siltuma procedūras, eļļas kompreses, antibiotikas, pretsāpju līdzekļus (pēc ārsta norādījumiem). Ieilgušu neārstētu (galvenokārt tuberkulozes izcelsmes) epididimītu ārstē ķirurģiski. Profilakse. Laikus ārstēt urīnizvadkanāla, priekšdziedzera iekaisumus, izvairīties no traumām.
epilepsija krītamā kaite – hroniska slimība ar krampju un samaņas zuduma lēkmēm. Ja epilepsijas cēlonis nav zināms, runā par epileptisko slimību jeb genuīno epilepsiju, bet, ja epilepsija ir kādas citas slimības simptoms, – par simptomātisko. Genuīnā epilepsija parasti sākas bērnībā, bet simptomātiskā epilepsija var rasties arī vecākiem cilvēkiem. Epilepsijas klīniskās izpausmes iedalāmas vairākās grupās: lēkmjveidīgi traucējumi (lielās lēkmes, mazās lēkmes, psihiski ekvivalenti); epileptiskās psihozes; epileptiskās pārmaiņas personībā. Pirms lielās lēkmes vērojami t.s. priekšvēstneši (slikta pašsajūta, nomākts garastāvoklis, pastiprināta uzbudināmība, galvassāpes). Lēkme sākas ar auru, kuras izpausmes ir dažādas atkarībā no bojājuma perēkļa lokalizācijas smadzenēs. Aura slimniekam parasti ir vienveidīga, ilgst dažas sekundes. Aurai seko bezsamaņa, slimnieks krīt, rodas toniski un kloniski krampji. Šajā laikā slimnieks ir komatozā stāvoklī un notikušo vēlāk neatceras. Tonisko krampju laikā rokas un kājas ir nedaudz paceltas, izstieptas, žokļi atplesti. Šī fāze ilgst 5 – 30 sekundes. Seko klonisko krampju fāze, kuras laikā mijas zibenīga muskuļu saraušanās un atslābšana. Šī fāze ilgst 1 – 1 1/4 minūtes. Lēkmes laikā slimnieks bieži sakož mēli. Var notikt gribai nepakļauta urinēšana un defekācija. Dažos gadījumos lēkme beidzas pēc toniskās fāzes vai niecīgiem kloniskiem krampjiem (abortīvā lēkme). Krampjiem beidzoties, slimnieks vēl kādu laiku paliek bezsamaņā. Pēc lēkmes var iestāties dziļš miegs. Atsevišķas krampju lēkmes parasti dzīvību neapdraud. Smags stāvoklis rodas tad, ja lēkmes seko cita citai tik ātri, ka slimnieks starp tām neatgūst samaņu (epileptiskais stāvoklis). Tādā gadījumā steidzami jāizsauc ārsts. Mazās lēkmes laikā slimnieks nekrīt, krampji nerodas, bet ir īslaicīgs samaņas zudums. Epilepsijas psihisko ekvivalentu izpausmes veids ir lēkmjveidīga apziņas aptumšošanās (t.s. apziņas krēsla – skatīt apziņas traucējumi) vai garastāvokļa patolģiskās novirzes. Garastāvoklis biežāk ir nomākts, saistīts ar afektīvu sasprindzinājumu, retāk pacilāts, ar ekstātisku nokrāsu. Nomāktā garastāvokļa laikā slimnieks nereti jūt tieksmi «izlādēties», var būt ļauns, agresīvs. Garastāvokļa patoloģiskās novirzes var ilgt dažas minūtes, stundas vai dienas. Reizēm tās palīdz likvidēt fiziskā slodze, staigāšana. Epilepsija slimniekam var būt arī lēkmjveidīgi veģetatīvi traucējumi (spiediens pakrūtē, slikta dūša, reibonis, sāpes sirds apvidū, sirdsklauves) un miega traucējumi. Epileptiskās psihozes var norisināties akūti un hroniski. Tās izpaužas dažādi un var būt līdzīgas citām psihiskām slimībām (šizofrēnijai, maniakāli depresīvajai psihozei u.c.). Reizēm slimniekam ar laiku rodas epileptiskās pārmaiņas personībā – grūtības pārslēgties, domāšanas gausums, pedantiskums, ļaunums un reizē glaimīgums. Var pasliktināties atmiņa. Tā kā epilepsijas lēkme var rasties jebkurā laikā un vietā, cilvēki, kas slimo ar epilepsiju, nedrīkst strādāt augstumā, pie ūdens un uguns, pie rotējošiem mehānismiem, nedrīkst vadīt satiksmes līdzekļus, peldēties bez uzraudzības, viņiem nedrīkst būt ieroču. Ārstēšanā svarīgi ievērot ārsta noteikto terapiju un to strauji nemainīt. Ārstniecisko līdzekļu (pretkrampju līdzekļu) maiņu izdara ļoti lēnām, vienu preparātu pakāpeniski aizstājot ar citu. Slimnieks nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus, uzturā jāierobežo kairinoši ēdieni, sevišķi jāsamazina vārāmā sāls lietošana. Kopējais diennaktī uzņemtais šķidruma daudzums jāierobežo līdz 1 -1,5 litriem. Slimnieks nedrīkst ilgstoši uzturēties karstumā, viņam jāievēro normāls darba un atpūtas režīms. Lai slimnieks negūtu traumas, lēkmes laikā viņam zem galvas un elkoņiem paklāj ko mīkstu; lai novērstu mēles ievainošanu, starp zobiem ieliek nelielu priekšmetu (piem., karotes kātu, zīmuli), kas aptīts ar marli vai kabatlakatiņu.
eritēma ādas slimību grupa. Eritēmai raksturīgi koši sarkani vai zilgansarkani plankumi, mezgliņi un mezgli. Subjektīvu traucējumu parasti nav. Slimība ilgst no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem, var arī atkārtoties. Cēloņi: infekcija vai intoksikācija. Eritēma parasti sākas pēc angīnas, saaukstēšanās, dažreiz pēc medikamentu (sulfanilamīdu preparātu, pretdrudža līdzekļu u.c.) lietošanas cilvēkiem, kuru organisms tos nepanes. Bērniem eritēma var būt saistīta ar tuberkulozi, reimatismu. Periodiski eritēma rodas lepras slimniekiem. Eksudatīvā eritēma – apaļi plankumi vai mezgliņi ar pūsli vidū locekļu ādā, kā arī gļotādā. Var paaugstināties t°, zust ēstgriba, rasties nogurums un nespēks, sāpes bojātajā gļotādā. Mezglainā eritēma – zilgansarkani, nedaudz sāpīgi mezgli apakšstilbu priekšpusē. Izzūdot maina krāsu tāpat kā asinsizplūdums un lobās. Gredzenveida eritēma – ciļņveida plankumi ķermeņa ādā gredzena, loku vai līkloču veidā. Ilgstоšā eritēma – sarkani ciļņveida plankumi jebkurā ādas apvidū. Ārstē atkarībā no cēloņa un klīniskās formas. Ja ir paaugstināta t°, nepieciešams gultas režīms. Profilakse. Ārstēt pamatslimību, nelietot medikamentus, pret kuriem cilvēkam ir palielināta jutība. Par eritēmu sauc arī norobežotu vai difūzu ādas apsārtumu sakarā ar pastiprinātu asins pieplūdi, kam var būt dažādi cēloņi (sakaršana, saules staru iedarbība, ķīmiskie vai mehānieskie kairinājums, psihiski pārdzīvojumi u.c.).
eritrazma ādas slimība, ko ierosina baktērija Corynebacterium minutissimum. Bojātajā ādas raga kārtā cirkšņos, augšstilbu iekšpusē, padusēs, sievietēm arī zem krūtīm veidojas brūngansārti plankumi, kuru virsmā ir klijveida lobīšanās. Slimība hroniska, maz infekcioza. Eritrazmas rašanos veicina pastiprināta svīšana. Ārstēšanā svarīgākais – samazināt ādas svīšanu un veicināt raga kārtas atlobīšanos (ārsta kontrolē). Profilakse. Jāievēro ķermeņa tīrība, bieži jāmaina veļa.
eritromelalģija veģetatīvās nervu sistēmas slimība, kam raksturīga locekļu asinsvadu pārmērīga paplašināšanās un dedzinošas sāpes locekļos, galvenokārt kājās. Sāpes ir lēkmjveidīgas, biežāk vakarā un naktī. Lēkme ilgst stundām, pat dienām. Rodas sajūta, it kā stāvētu karstā ūdenī. Sāpes pastiprinās siltumā, kā arī tad, ja loceklis ir saspiests vai to tausta. Sāpju laikā āda kļūst sārta, pietūkst un tās t° paaugstinās. Slimības vēlākā stadijā āda lobās, veidojas čūlas, nagi kļūst trausli. Eritromelalģija sākumā rodas kājas īkšķī, pēc tam pārējos pirkstos, apakšstilbos, vēlāk rokās u.c. ķermeņa apvidos. Ārstē ambulatoriski, slimnīcā un sanatorijā.
erizipeloīds infekcijas slimība, kas izpaužas rozei līdzīgā ādas iekaisumā. To izraisa cūku sarkanguļas ierosinātājs Erysipelothrix rhusiopathiae suis. Cilvēks inficējas, kopjot saslimušus dzīvniekus vai apstrādājot to gaļu. Tāpēc ar erizipeloīdu parasti slimo gaļas cirtēji, mednieki, veterinārie darbinieki. Cilvēka organismā ierosinātājs parasti iekļūst caur ievainotu ādu, retāk caur gremošanas orgānu gļotādu. Inkubācijas periods 1 – 7 dienas. Sākumā uz ādas parādās norobežots, sarkans plankums, apsārtuma vietā izveidojas sāpīga tūska. Dažu dienu laikā plankums palielinās, tā centrā āda kļūst violeti sarkana, vēlāk veidojas čūla; apkārtējie limfmezgli pietūkst un ir sāpīgi, nedaudz paaugstinās t°. Erizipeloīds ilgst 2 – 3 nedēļas. Atsevišķos gadījumos slimība izplatās pa visu organismu: augsta t°, drebuļi, iekaisums locītavās, sirdsdarbības traucējumi. Ārstē ar antibiotikām. Profilakse. Katras brūces tūlītēja apstrāde ar joda tinktūru; rūpīga mājdzīvnieku veterinārā uzraudzība un stingra sanitārā kontrole gaļas pārdošanā.
erozija ādas vai gļotādas epitēlija bojājums. Erozija atšķiras no čūlas ar to, ka erozijai raksturīgs seklāks audu bojājums. Eroziju var izraisīt mehāniska iedarbība vai iekaisums. Biežāk sastopama kuņģa gļotādas erozija un dzemdes kakla erozija. Kuņģa gļotādas erozijas cēloņi var būt dažādi, piem., asinsrites traucējumi, ķīmisko vielu iedarbība.
fantoma sajūtas maldu sajūtas amputētā loceklī. Fantoma sajūtas visbiežāk rodas dažus mēnešus vai gadus pēc locekļa amputācijas un ir saistītas ar rētu vai neiromas izraisītu nerva kairinājumu amputētā locekļa stumbrā. Tās vērojamas slimniekiem, kam novājināta CNS. Slimnieks jūt trūkstošo locekļa daļu, rodas sajūta, it kā loceklis kustētos, būtu palielināts vai samazināts, iespīlēts. Var būt arī fantoma sāpes, kas ir stipras, mokošas un dažāda rakstura. Ārstē ar medikamentiem un fizikālām procedūrām, dažreiz ar rentgenstarojumu vai ķirurģiski.
fascioloze invāzijas slimība, ko ierosina plakantārpu tipa sūcējtārpu klases parazīts aknu fasciola (Fasciola hepatica); viena no helmintozēm. LPSR aknu fasciolas ļoti izplatītas govīm un aitām. Aknu fasciolas dzimumgatavie indivīdi (2-3 cm gari, 1 cm plati sūcējtārpi) parazitē dzīvnieku, atsevišķos gadījumos cilvēka aknu žultsvados, retāk plaušās. Parazīts ir hermafrodīts. Tas producē olas, kas no invadētā dzīvnieka vai cilvēka aknām ar žulti nokļūst zarnās un tālāk ar izkārnījumiem izdalās ārējā vidē. Mitrās vietās, piem., purvainās ganībās, no olas izšķiļas kāpurs – miracīdijs, kas ieurbjas mazajā dīķgliemezī (Galba truncatula), kur pārdzīvo vairākas attīstības stadijas un savairojas. Pēc zināma laika jauni kāpuri atbrīvojas no mazā dīķgliemeža un brīvi peld pa ūdens virsu vai piestiprinās pie zāļu stiebriem, pēc tam pārklājas ar cietu apvalku (iecistējas) un ilgāku laiku saglabā dzīvotspēju. Ja kopā ar ūdeni vai zāļu stiebriem tos norij dzīvnieks, tā aknu žultsvados attīstās pieaugušas aknu fasciolas. Tā var invadēties arī cilvēks. Aknu fasciolu kustības un vielmaiņas produkti cilvēkam var radīt dažādus aknu bojājumus: iekaisumu, sastrutojumu, žultsvadu aizsprostojumu, aknu audu atrofiju utt. Novērojamas saindēšanās pazīmes, anēmija, novājēšana, tūska. Diagnosticē, izkārnījumos vai divpadsmitpirkstu zarnas saturā atrodot parazīta olas. Aknu fasciolu olas cilvēka izkārnījumos ne vienmēr liecina par saslimšanu; tās var konstatēt arī tad, ja uzturā lietotas ar aknu fasciolām invadētā dzīvnieka aknas. Šādos gadījumos izmeklēšana jāatkārto pēc 7 – 10 dienām, un šajā laikā nedrīkst ēst aknas. Ārstē ar hloksilu. Profilakse. Ne dzeršanai, ne arī saimnieciskām vajadzībām nedrīkst lietot nevārītu ūdeni no pļavās un ganībās esošiem grāvjiem, dīķiem, peļķēm. Nevēlams ir paradums košļāt zāļu stiebrus.
faringīts akūts vai hronisks rīkles gļotādas iekaisums. Reti ir izolēts, parasti pievienojas iesnām vai augšējo elpošanas ceļu iekaisumam. Saslimšanu veicina aukstu, karstu vai kairinošu ēdienu un dzērienu lietošana, smēķēšana, dažādi kaitīgi arodfaktori (putekļi, ķimikālijas), apgrūtināta elpošana caur degunu. Simptomi: skrāpēšanas, dedzināšanas, sausuma sajūta, dažkārt arī sāpes kaklā (galvenokārt akūta faringīta gadījumā); tās pastiprinās, ja rij siekalas. Rīkles gļotāda sārta, reizēm klāta ar staipīgiem, gļotainiem vai strutainiem atdalījumiem. Ārstēšana. Lieto sārmainus, siltus šķīdumus kakla skalošanai, aromātisku eļļu inhalācijas. Sausumu var mazināt, ieziežot rīkles gļotādu ar 0,5 % joda šķīdumu glicerīnā. Periodiski ieteicams lietot A, D un PP vitamīnus, alvejas ekstrakta injekcijas. Kaitīga smēķēšana, alkohols, kairinošs uzturs. Jārūpējas, lai gaiss telpās būtu tīrs un mitrs.
feohromocitoma virsnieru serdes vai simpātiskās nervu sistēmas gangliju labdabīgs vai ļaundabīgs audzējs. Parasti virsnieru serde ražo un ievada asinīs adrenalīnu un noradrenalīnu. Šo hormonu ražošana pastiprinās pēkšņas piepūles gadījumā vai uztraukumā. Feohromocitoma var ražot pārāk lielus minēto hormonu daudzumus, jo audzējs nepakļaujas CNS kontrolei. Feohromocitoma ir reta slimība; ar to slimo galvenokārt pusmūža gados. Feohromocitomas slimniekam ir paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība, pastiprināta svīšana. Lēkmes ilgst no dažām minūtēm līdz daudzām stundām. Ārstēšana ķirurģiska un ar medikamentiem.
fibroma labdabīgs saistaudu audzējs. Biežāk fibroma izveidojas ādā, cīpslās, muskuļos, kaulplēvē, dzemdē. Sastopamas jauktas fibromas (sastāv no dažādiem audiem), piem., fibrolipoma (no saistaudiem un taukaudiem), fibromioma (no muskuļaudiem un saistaudiem). Atkarībā no fibromas lieluma un atrašanās vietas tā var traucēt atsevišķu ķermeņa daļu, orgānu darbību vai radīt kosmētisku defektu. Ārstē ķirurģiski.
fibromioma labdabīgs muskuļaudu un saistaudu audzējs. Visbiežāk rodas dzemdē. Cēlonis – ilgstoši hroniski olnīcu darbības traucējumi. Biežāk saslimst sievietes pēc 30 gadu vecuma. Dzemdes fibromioma, kas aug tieši dzemdes sienā, var izveidoties nemanāmi, bez jebkādām saslimšanas pazīmēm; dažreiz vērojama ilga asiņošana menstruāciju laikā u.c. menstruālā cikla traucējumi. Ja fibromioma aug uz dzemdes virsmas vai zem dzemdes gļotādas, nereti rodas sāpes vēdera lejasdaļā, asiņošana. Dzemdes fibromioma var mehāniski spiest uz blakus esošiem nerviem un orgāniem, izraisot sāpes, spiediena, smaguma sajūtu vēdera lejasdaļā. Audzēju parasti atklāj ginekoloģiskā izmeklēšanā. Ārstē ar medikamentiem, daudzreiz līdztekus nepieciešama operācija. Profilakse. Regulāras ginekoloģiskas apskates un olnīcu darbības traucējumu novēršana.
fimoze priekšādas sašaurinājums, kas neļauj atsegt dzimumlocekļa galviņu; dzimumlocekļa anomālija. Fimoze var būt iedzimta vai iegūta. Jaundzimušajiem fimoze ir fizioloģiska parādība, kas 2 – 3 gadu vecumā izzūd. Iegūta fimoze var būt īslaicīga – pēc dzimumlocekļa akūta iekaisuma vai traumas – vai pastāvīga, ja pēc hroniska iekaisuma sarētojas priekšāda. Priekšādas maisā aizturētais urīns un smegma var radīt iekaisumu (balanītu), akmeņus (smegmolītus). Var izveidoties parafimoze – priekšāda pārbīdās pāri dzimumlocekļa galviņai un, veidojot ciešu gredzenu, sažņaudz dzimumlocekli. Rodas asinsrites traucējumi galviņā un priekšādā, pietūkums, iekaisums, var sākties galviņas atmiršana. Ārstēšana. Jebkurā gadījumā jāgriežas pie ārsta. Smagākos gadījumos izdara operāciju. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu.
flegmona nenorobežots, izplūdis strutojošs zemādas saistaudu iekaisums. Atšķirībā no abscesa vai empiēmas, kur strutas norobežojas patoloģiskā vai dabiskā dobumā, flegmonas gadījumā strutas infiltrējas visos inficētajos audos un iekaisums strauji izplatās arvien plašākos audu apvidos. Parasti flegmonu ierosina strutas radoši mikrobi (stafilokoki, streptokoki), atsevišķos gadījumos – anaerobi. Infekcijas ierosinātāji parasti iekļūst pa sīkiem ievainojumiem – noberzumiem, brūcēm, galvenokārt nelielām, bet dziļām durtām brūcēm. Ievainojuma vietā rodas pietūkums, stipras sāpes un apsārtums, bieži ar zilganu nokrāsu. Inficētie audi uzbriest, kļūst pelēcīgi, no tiem izdalās pelēcīga sula; parasti biezas strutas neveidojas. Infekcijas dēļ audi iet bojā, un atsevišķās flegmonas vietās, audiem sabrūkot, var rasties abscesi. Dažreiz flegmona var radīt sepsi. Ķermeņa t° paaugstinās (līdz 39° un vairāk), rodas drebuļi, pēc tam svīšana. Ārstēšanai noteikti jānotiek tikai ārsta uzraudzībā. Slimais loceklis jānovieto miera stāvoklī augstāk par pārējo ķermeni, jāliek spirta vai kāda cita dezinficējoša šķidruma kompreses. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Plašu flegmonu gadījumā lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, vitamīnus. Ja šāda ārstēšana uzsākta laikā, nereti izdodas iekaisuma procesu apturēt un iztikt bez operācijas. Profilakse. Jebkura ievainojuma ātra un pareiza apdare (pietiekama dezinfekcija, sterils pārsējs). Ar durtiem, kaut arī sīkiem ievainojumiem obligāti jāgriežas pie ārsta vai feldšera.
fotofobija pastiprināts acu jutīgums pret gaismu. Parasti tas saistīts ar sāpēm, asarošanu un plakstiņu spazmu; sastopams konjunktivīta, keratīta, sklerīta, iridociklīta gadījumā. Ārstē pamatslimību. Subjektīvus traucējumus novērš brilles ar tumšiem stikliem.
frigiditāte sievietes dzimumvēsums. To izraisa dažādi cēloņi: vispārējas slimības (vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes), dzimumorgānu slimības (nepareiza olnīcu darbība u.c), fiziskā un garīga pārpūle. Samērā bieži frigiditāte saistīta ar psiholoģiskiem faktoriem, piem., bailēm no grūtniecības. Frigiditāte var rasties arī tad, ja sieviete nemīl savu partneri, ja pirmais dzimumakts noticis rupji vai vardarbīgi. Ļoti reti frigiditāte ir iedzimta. Ārstē atkarībā no cēloņa. Sievietei jākonsultējas ar terapeitu, ginekologu un seksologu.
funikulārā mieloze hroniska muguras smadzeņu slimība, kas rodas, ja organismā nav pietiekami daudz B12 vitamīna. Tam par cēloni var būt dažādas kuņģa, zarnu, aknu, vairogdziedzera slimības, ļaundabīgi audzēji, lenteņi. Dažreiz funikulārā mieloze kombinējas ar anēmiju. Ar to saslimst dažādā vecumā, biežāk pusmūža gados. Slimība norisinās pakāpeniski. Rodas galvassāpes, reibonis, nespēks, nogurums. Agrīna pazīme ir akroparestēzes locekļos, galvenokārt pirkstos (tirpšana, skudriņu ložņāšanas, salšanas, durstīšanas sajūtas). Muguras smadzeņu mugurējo kūlīšu bojājuma dēļ ir traucēta locekļu kustību un stāvokļa sajūta. Slimnieks nejūt savu locekļu kustības, nespēj precīzi nostāvēt un paiet (ataksija), taustot nepazīst priekšmetus (astereognoze). Sakarā ar muguras smadzeņu sānkūlīšu bojājumu rodas kustību vājums un muskuļu stīvums locekļos, biežāk kājās (parēze). Konstatējama В12 vitamīna daudzuma samazināšanās asins serumā. Ārstē slimību, kas izraisa B12 vitamīnu trūkumu. Funikulārās mielozes sākumstadijās labus panākumus gūst, lietojot B12 vitamīnu, aknu preparātus, kuņģa sulu u.c. līdzekļus.
furunkuls augonis, – akūts strutains mata maisiņa un apkārtējo audu iekaisums; pieder pie ādas strutainajām slimībām (dziļā stafilodermija). Ierosina stafilokoki. Furunkula rašanos veicina vielmaiņas traucējumi (diabēts), hroniskas infekcijas slimības, ekzēmas, vitamīnu (А, В grupas un C) trūkums, sīki ievainojumi ādā, organisma pretestības zudums, lokālo ādas aizsargspēju samazināšanās, ko rada apsaldēšanās, pārkaršana, netīrība, svīšana ar tai sekojošu ādas macerāciju. Furunkuls var būt viens vai vairāki, norobežoti vienā ādas apvidū vai plaši izkaisīti visā ādā. Tie var rasties no jauna tajās pašās vai citās vietās. Dažreiz ilgāku laiku veidojas vairāki furunkuli uzreiz (furunkuloze). Furunkuls ir sāpīgs, sarkans koniskas formas mezgls rieksta lielumā; centrā tam ir strutu pūslītis, kam cauri iet mats. Pēc strutu pūslīša plīšanas no furunkula iztek asiņainas strutas un pamazām atdalās serde – zaļgani pelēks, nekrotizējies mata maisiņš. Pēc furunkula sadzīšanas paliek ievilkta rēta. Ja strutainais iekaisums aptver vairākus blakus stāvošus matu maisiņus, veidojas karbunkuls, kam ir vairākas serdes. Strutām iekļūstot dziļākos audos, var rasties abscess vai flegmona. Ārstē ar antibiotikām, autohemoterapiju, stafilokoku vakcīnu, autovakcīnu. Nedrīkst mazgāties vannā un zem dušas. Āda bieži jādezinficē ar kamparspirtā vai salicilspirtā samērcētu vates tamponu (no furunkula malām uz centru). Uz furunkula liek dezinficējošus apliekamos un ziedes. Ieteicams apstarot ar ultravioleto starojumu. Sākumstadijā var izmantot īsviļņu diatermiju. Plašākus sastrutojumus ārstē ķirurģiski. Nekādā ziņā furunkulu nedrīkst izspiest. Sejas furunkula gadījumā nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Profilakse. Jāievēro ķermeņa un veļas tīrība; sīkas ādas traumas jādezinficē ar joda tinktūru. Jānovērš svīšana; jāģērbjas piemēroti gadalaikam un darba telpām, lai nepārkarstu vai nesaaukstētos.
galvassāpes rodas no jušanas nervu šķiedru un to galu kairinājuma smadzeņu cietajā apvalkā, it īpaši tā asinsvadu sienās un venozajos sinusos, kā arī smadzeņu lielo asinsvadu sienās vai galvaskausa velves muskuļos un asinsvados. Smadzeņu vielā šādu jutīgu nervu veidojumu nav. Galvassāpes var rasties, ja patoloģisks process nervu šķiedras un to galus ietekmē tieši, humorāli vai reflektoriski. Atkarībā no tā, kurā apvidū jutīgie nervu veidojumi kairināti, dažāds var būt galvassāpju izvietojums. Ja bojātas galvas vai kakla jušanas nervu, piem., trijzaru, mēles un rīkles nerva, kakla nervu saknīšu šķiedras, galvassāpes ir norobežotas noteiktā galvas apvidū. Vietējām galvassāpēm pamatā var būt arī nervu pinuma, šķiedru un to galu kairinājums dažu artēriju sienās. Ja kairināti nervu šķiedru gali smadzeņu apvalkos un to asinsvados, galvassāpes var būt visā galvā. Galvassāpes var būt vienā pusē, piem., migrēnas gadījumā un tad, ja bojāts kāds no galvas smadzeņu asinsvadiem. Ja galvassāpes norobežotas nelielā laukumā galvas matainajā daļā vai sejā, visbiežāk to cēlonis ir patoloģisks process zobos, mandelēs, mēlē. Stīpveida un cepurveida galvassāpes izraisa nervgaļu kairinājums galvaskausa velves muskuļos. Galvassāpju raksturs arī var būt dažāds. Ļoti asas galvassāpes ir neiralģijas gadījumā, bet trulas, plēsošas – ja kairināti nervgaļi smadzeņu apvalkos, piem., pieaugot smadzeņu šķidruma spiedienam. Spiedošas galvassāpes raksturīgas nervgaļu kairinājumam galvaskausa velves muskuļos, piem., neirozes gadījumā. Dažāds var būt galvassāpju ilgums. īsu lēkmju veidā (dažas sekundes vai minūtes) parasti ir neiralģiskas galvassāpes. Lēkmes, kas ilgst vairākas stundas vai pat dienas, raksturīgas migrēnai, bet pastāvīgas galvassāpes ir tad, ja bojāti smadzeņu apvalki un paaugstināts vai pazemināts spiediens galvaskausa dobumā. Galvassāpju cēloņi var būt dažādi. Galvassāpju pamatā var būt funkcionāli vai organiski procesi galvaskausa dobumā, piem., iekaisums, asinsrites traucējumi, traumatisks bojājums, audzējs. Galvassāpju cēlonis var būt arī patoloģiski procesi citās organisma daļās, kuri var sekundāri izraisīt funkcionālas vai strukturālas pārmaiņas minētajos nervu elementos galvas apvidū. Ļoti bieži galvassāpes rada mandeļu, zobu, deguna blakusdobumu, ausu u.c. sastrutojumi. Galvassāpju cēlonis var būt hroniskas infekcijas slimības (tuberkuloze, sifiliss, bruceloze) un intoksikācija (ar alkoholu, nikotīnu, benzīnu, arī cukura diabēta, aknu vai nieru slimību izraisīta), kā arī asinsrites sistēmas slimības (ateroskleroze, hipertoniskā slimība, vaskulīts), plaušu slimības (emfizēma, pneimoskleroze), acu slimības (glaukoma, iridociklīts) un nepareizas brilles. Galvassāpes raksturīgas arī neirozei. Arstēšana. Tā kā galvassāpes ir ļoti daudzu slimību pazīme, galvassāpju gadījumā jāgriežas pie ārsta. Bez ārsta norādījuma nedrīkst lietot pretsāpju līdzekļus vai fizikālas procedūras.
galvas smadzeņu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Pēc izcelsmes izšķir 4 galvas smadzeņu audzēji grupas: 1) audzēji, kas veidojas no smadzeņu apvalkiem vai to asinsvadiem (piem., meningioma, angioretikuloma) un aug ļoti lēni; 2) audzēji, kas veidojas no pašu smadzeņu audiem, aug tajos samērā strauji (astrocitoma, oligodendroglioma); 3) hipofīzes audzēji, kas aug ļoti lēni; 4) citu orgānu (plaušu, krūšu dziedzeru, nieru) audzēju metastāzes, kas smadzenēs nonākušas ar asinīm. Galvas smadzeņu audzējus var izraisīt vispārējas un vietējas pazīmes. Vispārējas pazīmes ir galvassāpes, slikta dūša vai pat vemšana (neatkarīgi no ēšanas), reibonis, psihes pārmaiņas (mainās raksturs, palēninās psihiski procesi, rodas pat personības pārmaiņas), redzes traucējumi, epileptiski krampji u.c. Vietējas pazīmes atkarīgas no tā, kādus smadzeņu centrus audzējs saspiež. Traucējumi pakāpeniski palielinās, visbiežāk rodas locekļu vājums un jušanas traucējumi vienā ķermeņa pusē, runas, redzes traucējumi (neredz vienas puses priekšmetus). Galvas smadzeņu audzēja vispārējo un vietējo pazīmju sakarība atkarīga no audzēja lokalizācijas, lieluma un no tā, vai tas traucē smadzeņu šķidruma plūsmu. Ja audzējs samērā agri nosprosto smadzeņu šķidruma noplūdi, vairāk izpaužas vispārējas pazīmes. Ja smadzeņu šķidruma noplūdei nekādu šķēršļu nav, rodas galvenokārt vietējās pazīmes. Lai galvas smadzeņu audzēju diagnosticētu, vispirms izdara rūpīgu neiroloģisko izmeklēšanu. Lieto arī kontrastizmeklēšanas metodes, kā arī radioaktīvos izotopus. Ārstē kombinēti. Ja iespējams, audzēju izoperē. Daļā gadījumu pēc operācijas lieto medikamentus, kas kavē audzēja šūnu augšanu, vai izdara apstarošanu. Šāda ārstēšana stipri samazina audzēja šūnu augšanas aktivitāti, un process ilgstoši stabilizējas. Ja audzēja lokalizācijas un slimnieka vispārējā stāvokļa dēļ operācija nav iespējama, lieto ķīmijterapiju un izdara apstarošanu. Bez tam lieto arī hormonus, kas samazina audzēja šūnu augšanas intensitāti.
ganglionīts ganglija (nervu mezgla) iekaisums. Cēlonis visbiežāk ir vīrusi, sifilisa, tuberkulozes, brucelozes ierosinātāji, deģeneratīvas pārmaiņas vai iekaisums mugurkaulā vai citos tuvumā esošos audos. Muguras un galvas ganglionītam raksturīga jostas roze (herpes zoster). Visbiežāk bojāti krūšu un jostas gangliji, var būt bojāti arī galvas smadzeņu nervu gangliji. Atbilstošajā ādas rajonā (bieži joslas veidā uz vidukļa vai plankumu veidā uz sejas) ir sāpes, dedzinoša sajūta, nieze, uz apsārtušas, mazliet pietūkušas ādas rodas sārti plankumi un mezgliņi, kas dažās stundās pārvēršas pūslīšos. Šķidrums pūslīšos sākumā ir dzidrs, vēlāk kļūst duļķains. Pēc 3 – 4 dienām rodas kreveles, kas pēc 10 – 18 dienām nokrīt, atstājot brūngansārtus plankumus. Novājinātiem un veciem cilvēkiem āda zem pūslīšiem var nekrotizēties. Tad šķidrums pūslīšos ir asiņains, rodas čūlas, kas dzīst, atstājot rētas. Slimība ieilgst līdz 3 – 4 mēnešus. Ārstē slimnīcā vai ambulatoriski pēc neiropatologa norādījumiem.
gangrēna viena no audu atmiršanas (nekrozes) formām. Gangrēnas cēloņi – asinsrites, vielmaiņas traucējumi, saindēšanās, traumatiski audu bojājumi, nelabvēlīgi ārējās vides faktori; III – IV pakāpes apdegumi un apsaldējumi, kas izraisa audu šūnu olbaltumvielu sarecēšanu, asinsvadu spazmas, trombozi un emboliju. Sabrūkošo eritrocītu pigmenta ietekmē nekrotiskie audi kļūst tumši brūni vai melni. Bieži gangrēna rodas obliterējošā endarterīta un obliterējošās aterosklerozes beigu stadijā, kad artērijas sašaurinās un locekļiem arteriālu asiņu piegāde kļūst nepietiekama; tam seko audu barošanās traucējumi, ko pastiprina asinsvadu spazmas un tromboze. Šāda gangrēna visbiežāk rodas kājās. Ja artērijas nosprosto embols vai trombs, gangrēna var strauji veidoties rokās, kājās, kā arī iekšējos orgānos, piem., zarnās – apzarņa asinsvadu embolijas un trombozes gadījumā. Zarnu gangrēna rodas arī sakarā ar to iesprūdumu trūces vārtos vai zarnu aizsprostojumu. Gangrēnu var veicināt cukura diabēts, kas izraisa asinsrites un vielmaiņas traucējumus audos. Gangrēna slimajā orgānā rada stipras sāpes. Izšķir sauso un mitro gangrēnu. Sausās gangrēnas (mumifikācijas) gadījumā audi zaudē šķidrumu, izžūst un parasti kļūst melni. Tā nereti izplatās līdz zināmai robežai – demarkācijas līnijai. Mitrā gangrēna var rasties, ja arteriālās un venozās asinsrites traucējumiem pievienojas infekcija un straujš audu sabrukums. Tā parasti strauji progresē un izraisa organisma saindēšanos, kas var būt nāves cēlonis. Ārstēšana ķirurģiska – locekļa daļēja vai pilnīga amputācija, zarnu rezekcija. Profilakse. Laikus jāārstē artēriju un vēnu slimības – obliterējošais endarterīts, trombangīts, ateroskleroze, kā arī cukura diabēts. Cilvēkiem, kam ir zarnu samešanās vai radušās iesprūdušas trūces, steidzami jāizdara operācija. T.s. gāzes gangrēnu izraisa anaerobiskie mikrobi (skatīt anaerobu infekcija).
garais klepus akūta infekcijas slimība, ar ko slimo galvenokārt 1 – 5 gadus veci bērni; slimībai raksturīga cikliska gaita un savdabīgas klepus lēkmes. Ierosinātāji ir nūjiņveida baktērija Bordetella pertussis, kas ārējā vidē ir neizturīga un ātri iet bojā. Infekcijas avots – slims bērns, kas klepojot ar sīkiem krēpu pilieniem izdala ierosinātāju apmēram 1,5 m attālumā. Slimnieks apdraud apkārtējos 40 dienas no slimības sākuma. Ierosinātāji iekļūst organismā pa elpošanas ceļiem un vairojas elpošanas ceļu gļotādā. Inkubācijas periods ilgst 2 – 15 dienas. Slimība sākas pakāpeniski ar katarālo periodu, kas ilgst no 2 – 3 dienām līdz 2, dažreiz pat 4 nedēļām Tā simptomi ir nedaudz paaugstināta ķermeņa t°, iesnas, sauss klepus, palielināta uzbudināmība. Klepum kļūstot arvien biežākam un stiprākam, slimība pāriet nākamajā – spazmatiskajā periodā, kam raksturīgas spazmatiska (krampjveida) klepus lēkmes. Tās saistītas ar ierosinātāja izraisītu gļotādas kairinājumu, kas savukārt rada elpošanas centrā pastāvīgu ierosas perēkli. Klepus lēkme sākas pēkšņi. Bērns klepo bez apstājas, tad ar svilpjošu troksni ievelk elpu (balss sprauga spazmatiski sašaurināta) un atkal turpina klepošanu. Lēkmes laikā seja piesarkst, dažreiz kļūst zilgana, acīs saskrien asaras. Klepus lēkme beidzas ar staipīgu krēpu atdalīšanos vai vemšanu. Visvairāk bērni klepo naktī. Biežas klepus lēkmes veicina asinsizplūdumu rašanos acu ābolos; var rasties mēles saitītes čūla. Lēkmju starplaikā ķermeņa t° ir normāla, bērna pašsajūta apmierinoša. Spazmatiskais periods ilgst 2 – 3 nedēļas. Sākot ar 3. – 4. slimības nedēļu, klepus kļūst retāks, zaudē spazmatisko raksturu, krēpas atdalās vieglāk, un pakāpeniski notiek atveseļošanās. Slimības smagums atkarīgs no klepus lēkmju ilguma un biežuma (no 5 līdz 60 lēkmēm diennaktī). Garā klepus gaita var būt arī atipiska – bez raksturīgām spazmatiskā klepus lēkmēm. Zīdaiņiem slimība noris smagāk. Inkubācijas un katarālais periods parasti ir īsāks, bet klepus lēkmes – biežākas un garākas. Klepus var būt bez raksturīgās svilpjošās ieelpas, bet iespējama elpošanas apstāšanās. Lēkmes laikā var rasties vispārēji krampji. Sevišķi smagi slimība noris bērniem, kas slimo ar rahītu, kā arī novājinātiem bērniem. Biežākās komplikācijas ir deguna asiņošana, bronhīts, plaušu karsonis. Reta, bet smaga komplikācija ir asinsizplūdums smadzenēs. Pēc pārslimošanas ar garo klepu izveidojas ilgstoša imunitāte. Ārstēšanā galvenais ir pareizs dienas režīms un uzturs. Ja t° nav paaugstināta, bērnam daudz jāuzturas svaigā gaisā (vēss gaiss samazina lēkmju biežumu) – vasarā cauru diennakti, ziemā – ne mazāk par 4 – 6 stundām (ar pārtraukumiem). Bērns jānodarbina ar mierīgām, bet interesantām rotaļām vai grāmatām – tas piesaista viņa uzmanību un samazina lēkmju biežumu. Spazmatiskā klepus periodā bērns jāēdina bieži. Uzturam jābūt pilnvērtīgam, jāsatur daudz vitamīnu, barībai jābūt viegli sagremojamai (saberzti un malti ēdieni, biezeņi, sulas). Nav vēlama skāba un sāļa barība, jo tā kairina augšējos elpošanas ceļus. Medikamentus (antibiotikas, spazmolītiskos līdzekļus, specifisko gamma globulīnu) lieto tikai pēc ārsta norādījuma. Profilakse. Slimnieku izolē (40 dienu) no pārējiem. Bērniem, kas bijuši saskarē ar slimnieku, ievada gamma globulīnu; tie atrodas karantīnā 21 dienu. Ļoti efektīva ir specifiska profilakse – visu bērnu potēšana pret garo klepu. Tā samazina saslimstību vairāk nekā 7 reizes; potēti bērni slimo vieglāk. Vakcīnu pret garo klepu parasti kombinē ar difterijas un stingumkrampju anatoksīnu.
gastrīts kuņģa gļotādas iekaisums. (Novecojies nosaukums – kuņģa katars.) Gastrīts ir viena no biežākajām kuņģa slimībām. Gastrīts var būt akūts un hronisks. Akūta gastrīta cēlonis ir pārmērīgs kuņģa gļotādas kairinājums galvenokārt ar rupju, grūti sagremojamu, pārāk karstu vai aukstu, kairinošām garšvielām bagātu barību, sevišķi kombinācijā ar alkoholiskiem dzērieniem. Akūtu gastrītu izraisa arī bojāti uzturlīdzekļi, pūšanas un rūgšanas produkti tajos, mikrobu toksīni, kairinošas ķīmiskās vielas (sārmi, skābes, sublimāts u.c.), ilgstoša dažu medikamentu (salicilskābes atvasinājumu, butadiona, uzpirkstītes preparātu, joda, broma, kortikosteroīdu preparātu) lietošana, autointoksikācija sakarā ar dažādiem vielmaiņas traucējumiem un hroniskām nieru slimībām. Ne visi cilvēki vienādos apstākļos vienādi saslimst ar gastrītu, jo to nosaka kuņģa gļotādas spējas pretoties mehāniskai, ķīmiskai un termiskai iedarbībai. Galvenie simptomi: smaguma sajūta un sāpes pakrūtē, pastiprināta siekalu izdalīšanās, atraugas, slikta dūša, vemšana. Var būt paaugstināta t°. Ja pievienojas caureja, tas liecina, ka radies arī zarnu iekaisums. Vieglos gadījumos traucējumi dažu dienu laikā pilnīgi izzūd un cilvēks izveseļojas. Smagos gadījumos akūts gastrīts var ilgt 10 – 15 dienu, bet var arī pāriet hroniskā formā. Hroniskam gastrītam raksturīga kuņģa gļotādas atrofija, kuras dēļ samazinās kuņģa sulas izdalīšanās un sālsskābes un fermentu daudzums kuņģa sulā (skatīt ahilija). Hroniskais gastrīts var rasties pēc akūta gastrīta, kā arī tad, ja ilgstoši iedarbojas faktori, kas izraisa akūtu gastrītu. Slimību veicina sistemātiska uztura režīma neievērošana – nekārtīgas ēdienreizes, ātra ēšana, nepietiekama barības sakošļāšana, olbaltumvielu un vitamīnu ziņā nepilnvērtīgs uzturs, bieža alkoholisko dzērienu lietošana, smēķēšana. Hroniskā gastrīta cēlonis var būt arī hroniski infekcijas perēkļi (piem., bojāti zobi), vielmaiņas traucējumi (podagra, dzelzs trūkums), slimības, kas rada skābekļa trūkumu audos un gļotādā (hroniska sirds mazspēja, plaušu emfizēma, pneimoskleroze), neiroreflektoriska iedarbība no citiem slimiem gremošanas orgāniem (žultspūšļa, aizkuņģa dziedzera, zarnām). Hroniskam gastrītam var nebūt īpašu simptomu, bet nereti tas rada smaguma sajūtu pakrūtē pēc ēšanas, atraugas, nepatīkamu garšu mutē, sliktu dūšu rītos un pēc ēšanas, vēdera uzpūšanos, vēdera izejas traucējumus, visbiežāk caureju. Hronisks gastrīts jāatšķir no funkcionālas kuņģa sekrēcijas samazināšanās, kā arī no kairināta kuņģa, kam raksturīga pastiprināta kuņģa sulas izdalīšanās un skābums tukšā dūšā. Ārstēšanā galvenā nozīme ir diētai un ēšanas režīmam. Akūta gastrīta gadījumā slimniekam jāievēro gultas režīms un 1 – 2 dienas jāatturas no ēšanas. Šajā laikā var dzert nedaudz siltas kumelīšu, piparmētru vai īstās tējas vai silta bāziska minerālūdens. Pēc tam uzturam jābūt saudzējošam, šķidram, jāēd nelielām porcijām (6 ēdienreizes dienā). Var ēst tumi ar tajā iekultu olu, caurberztu, ar tumi vai kefīru sajauktu biezpienu, ķīseli, pie tējas var pieliet augļu vai ogu sulu vai arī pienu. Ēdienam noteikti jābūt siltam. Pakāpeniski ēdienkarti paplašina ar kartupeļu vai dārzeņu biezeni, caurberztām biezputrām ar nelielu sviesta piedevu, baltmaizes sausiņiem, mīksti vārītām olām vai tvaikotu omleti, zivju vai gaļas frikadelēm, tvaikotām kotletēm, kefīru, veģetārām zupām ar caurberztiem dārzeņiem, vēlāk pārejot uz liesa, vāja gaļas buljona zupām. Kuņģis diētiski saudzējams pāris nedēļas, lai slimība nepārietu hroniskā formā. Hroniskā gastrīta gadījumā galvenā nozīme ārstēšanā ir ēšanas režīmam un produktiem, kas veicina kuņģa sekrēciju. Šāda iedarbība ir dārzeņu sulām, kas atšķaidītas uz pusēm ar ūdeni (sevišķi kāpostu un gurķu sulai), liesam gaļas buljonam, dārzeņiem, ar organiskām skābēm bagātām ogām un augļiem. Ieteicams ēdienreizi sākt ar kādu no šiem kuņģa sekrēcijas veicinātājiem. Uzturā jābūt pietiekami daudz olbaltumvielu produktu (biezpiens, siers, zivis, liesa gaļa). Ja sevišķu gremošanas grūtību nav, ēst var gandrīz visu, izņemot grūti sagremojamus produktus – pākšaugus, sēnes, svaigu maizi, treknus un taukos saceptus ēdienus. Visiem produktiem jābūt labas kvalitātes un svaigiem. Stingri jāievēro 4 ēdienreizes dienā. Periodiski ieteicami 4 – 6 nedēļas ilgi hlorīdus saturošo minerālūdeņu kursi. Minerālūdens (vēss, ar gāzi) jādzer maziem malkiem pa pusglāzei 3 reizes dienā 15 – 20 minūtes pirms ēšanas. Svarīga nozīme gremošanas orgānu darbības regulēšanā ir В grupas vitamīniem, kas uzņemami ar maizes un alus raugu vai kliju novārījumu. Ja ir gremošanas traucējumi, jālieto no dzīvniekiem iegūtā kuņģa sula, sālsskābe ar pepsīnu, acidīnpepsīns u.c. Jāārstē hroniskas slimības, kas varētu būt hroniskā gastrīta izraisītājas, jālikvidē infekcijas perēkļi, jāizveido pareizs sakodiens. Profilaksē nozīme pilnvērtīgam uzturam ar optimālu olbaltumvielu daudzumu, regulārām ēdienreizēm, kā arī savlaicīgai zobu ārstēšanai. Nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus un smēķēt. Uzturā izmantojami tikai svaigi labas kvalitātes produkti. Laikus jāārstē citu gremošanas orgānu slimības.
gastroenterīts kuņģa un tievās zarnas iekaisums. Gastroenterīts var būt akūts un hronisks. Akūta gastroenterīta cēloņi ir uztura toksikoinfekcijas, vispārējas infekcijas slimības – masalas, gripa u.c., saindēšanās ar sārmiem, skābēm, smago metālu sāļiem, medikamentiem, autointoksikācija sakarā ar smagām aknu un nieru slimībām un vielmaiņas traucējumiem. Saslimšanu veicina alerģija, ķermeņa pārkāršana vai atdzišana, sālsskābes trūkums kuņģa sulā. Kaitīgais faktors vispirms iedarbojas uz kuņģi, pēc tam uz tievo zarnu. Galvenie simptomi: atraugas, smaguma sajūta un sāpes vēderā, slikta dūša, vemšana (izvemj uzņemto barību), caureja; var būt galvassāpes, paaugstināta t°, sirdsdarbības traucējumi. Slimība parasti ilgst dažas dienas, bet novājējušiem, vecākiem cilvēkiem un bērniem tā var ilgt dažas nedēļas. Ārstēšanā galvenais ir atbrīvot organismu no baktēriju toksīniem un kaitīgām vielām. To panāk ar kuņģa skalošanu (lietojot zondi vai dodot slimniekam daudz dzert un pēc tam izraisot vemšanu) un sāļu caurejas līdzekļiem. 1 – 2 dienas jāatturas no ēšanas un jādzer daudz šķidruma (nesaldināta tēja). Diētu pakāpeniski paplašina, vēl ilgāku laiku uzmanīgi lietojot šķiedrvielu saturošus uzturlīdzekļus (dārzeņus, svaigus augļus un ogas) un izvairoties no trekniem un kairinošiem ēdieniem un alkoholiskiem dzērieniem. Hronisks gastroenterīts var rasties pēc akūta gastroenterīta, kā arī tad, ja ilgstoši pārēdas, lieto treknu, kairinošām garšvielām bagātu uzturu un barību pietiekami nesakošļā. Gastroenterīta rašanos sekmē kuņģa un zarnu gremotspējas samazināšanās. Dažreiz gastroenterīta slimniekiem caurejas nav, tomēr izkārnījumu analīze liecina par tievās zarnas darbības traucējumiem. Slimība ir ilgstoša, turklāt uzlabošanās periodi mijas ar pasliktināšanos (pēc diētas pārkāpumiem). Gastroenterīta komplikācijas var būt anēmija, hipovitaminozes, citu gremošanas orgānu (aknu, žults pūšļa, aizkuņģa dziedzera) darbības traucējumi. Ārstēšanā galvenais ir saudzējošs, viegli izmantojams, pilnvērtīgs uzturs. Nedrīkst lietot žāvētu un ceptu gaļu un zivis, svaigu maizi, kūkas, treknus cepumus, pākšaugus, sēnes, pārāk aukstus ēdienus un dzērienus, alkoholiskus dzērienus. Jāēd 4 – 5 reizes dienā noteiktos laikos nelielām porcijām. Lai veicinātu gremošanu, ieteicami liesi, vāji buljoni, dārzeņu ēdieni, maigas augļu, ogu vai dārzeņu sulas. Profilakse. Jāievēro ēdienreizes, jālieto viegli izmantojams, pilnvērtīgs uzturs, un barība labi jāsakošļā.
gigantisms (gigantismus; gr. gigas milzis) – slimīgi liels augums, dažreiz ar atsevišķu ķermeņa daļu disproporcijām. Slimība sākas bērna vai pirmspubertātes vecumā, ja hipofīzes priekšējā daiva producē pārāk daudz augšanas hormona (piem., hormonāli aktīvas adenomas dēļ). Gigantiem bieži ir nesamērīgi garas ekstremitātes, sevišķi kājas. Nereti vēlāk pievienojas akromegālija un iestājas traucējumi dzimumsfērā – sievietēm neauglība, vīriešiem dzimumnespēja. Slimnieki ir nespēcīgi, neizturīgi pret inf-ām. Ārstē ķirurģiski vai ar apstarošanu. Augšanu nedaudz kavē arī vīriešu dzimumhormonu ievadīšana.
ginekoloģiskās slimības slimības, kas saistītas ar sievietes organisma anatomiskām un fizioloģiskām īpatnībām. Ginekoloģiskās slimības var radīt dažādi nelabvēlīgi ārējās vides faktori, infekcijas, intoksikācijas, iekšējās sekrēcijas traucējumi, traumas, attīstības traucējumi u.c. Savukārt ginekoloģiskās slimības var izraisīt citu orgānu sistēmu slimības (urīnpūšļa iekaisumu, vielmaiņas traucējumus, sepsi u.c). Ar ginekoloģiskām slimībām var saslimt jebkurā vecumā, tomēr katram vecumam ir savas raksturīgākās biežāk sastopamās slimības. Meitenēm līdz pubertātes periodam visbiežāk rodas slimības, kas saistītas ar dzimumorgānu attīstības traucējumiem, infantilismu, iegurņa kaulu deformācijām (piem., rahīts), kā arī ārējo dzimumorgānu iekaisums (vulvīts). Pubertātes perioda raksturīgās ginekoloģiskās slimības ir dažādi menstruāciju traucējumi, dažkārt – dzimumorgānu tuberkuloze. Dzimumbrieduma periodā (apmēram 20 – 50 gadu vecumā) visbiežākās ginekoloģiskās slimības ir iekaisumi, kas var lokalizēties jebkurā dzimumsistēmas orgānā; ārējos dzimumorgānos, makstī (vaginīts), dzemdē (endometrīts), olvados (salpingīts), olnīcās (ooforīts). Ja iekaisumslimības laikus pilnīgi neizārstē, var rasties dažādi sarežģījumi, kā arī neauglība. Iekaisuma procesu var ierosināt gan nosacīti patogēnie mikroorganismi (stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņa), gan specifiski slimību ierosinātāji (tuberkulozes mikobaktērija, gonokoki, bālā treponēma, trihomonas). Ar gonoreju un sifilisu sieviete parasti inficējas dzimumceļā, visbiežāk gadījuma rakstura dzimumakta laikā. Iekaisumslimības veicina aborti, nelabvēlīgi dzīves un darba apstākļi, kā arī personiskās higiēnas neievērošana. Pēcdzemdību periodā var rasties pēcdzemdību slimības, dzemdes kakla deformācija, dzimumorgānu noslīdējums u.c. traucējumi, kas biežāk rodas tad, ja grūtniece nav laikus griezusies sieviešu konsultācijā un nav regulāri ieradusies uz pārbaudēm. Sievietes dzimumorgānu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Visbiežāk tie rodas dzemdē un olnīcās. Dzemdē no labdabīgiem audzējiem visbiežāk sastopama fibromioma, bet no ļaundabīgiem – vēzis, retāk – sarkoma. Olnīcās visbiežāk veidojas cistas un cistomas (t.s. īstie olnīcu audzēji). Jebkurš olnīcas labdabīgs audzējs jāārstē ķirurģiski, jo tas var pāriet ļaundabīgā formā. Sievietes dzimumorgānu ļaundabīgie audzēji nekad nerodas uzreiz: pirms tiem vienmēr novērojamas vēždraudes slimības (dzemdes kakla erozija, dzemdes kakla kanāla polips, dzemdes gļotādas hiperplāzija u.c). Dzimumbrieduma periodā var būt arī dažādi dzimumdziedzeru darbības traucējumi. Klimaksa periodā visbiežāk ir menstruāciju traucējumi, kā arī acikliska (starp menstruācijām) dzemdes asiņošana; var būt arī funkcionāli asinsrites un nervu sistēmas traucējumi. Pēc pilnīgas menstruāciju izbeigšanās (menopauzē) biežākās ginekoloģiskās slimības ir audzēji. Parastie ginekoloģiskās slimības simptomi ir sāpes krustos un vēdera lejasdaļā, menstruāciju traucējumi, acikliskas asiņošanas, pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem, neauglība, dzimumdzīves traucējumi, dažreiz arī urinēšanas un zarnu darbības traucējumi. Ja sievietei rodas kāda no minētajām pazīmēm, tai nekavējoties jāgriežas pie ginekologa. Nereti ginekoloģiskās slimības var attīstīties arī bez ārējām pazīmēm, tāpēc, lai tās varētu laikus konstatēt, katrai sievietei vismaz divreiz gadā jāpārbauda veselības stāvoklis profilaktisko ginekoloģisko apskašu kabinetā. Ginekoloģiskās slimības ārstē sieviešu konsultācijās (poliklīnikās) un slimnīcu vai dzemdību namu ginekoloģiskajās nodaļās. Sievietes, kas slimo ar ginekoloģiskām slimībām, tiek dispanserizētas.
glaukoma (glaucoma; gr. glaukos gaiši zaļš, zaļgans; dažreiz akūtas g. lēkmes laikā acs zīlītei ir zaļgana nokrāsa) – viena no vairāk izplatītajām un smagākajām acu slimībām, kuras galv. pazīme ir paaugstināts acs iekšējais spiediens, kas, bojājot tīkleni un redzes nervu, pavājina redzi. Acs iekšējais spiediens ceļas, ja acī traucēta acs šķidruma noplūšana vai pastiprināta acs šķidruma veidošānās. G. saistīta ar daudzām vispārējām organisma slimībām, it sevišķi ar CNS, iekšējās sekrēcijas un vielmaiņas traucējumiem, sirds un asinsvadu slimībām. G. attīstās gk. Vecākiem cilv., bet var būt arī jauniešiem. G-u zīdaiņiem parasti izraisa nepinības acs uzbūvē. Sakarā ar paaugstināto acs iekšējo spiedienu nenormāli palielinās acs apmēri (vērša acs). Visā pasaulē g. ir viens no biežākajiem akluma cēloņiem. G. var attīstīties patstāvīgi – p r i m ā r ā g. – vai arī paaugstinātais acs iekšējais spiediens ir citu acu slimību (tīklenes vēnu trombozes, varavīksnenes iekaisuma, acs audzēju, traumu) sekas – s e k u n d ā r ā g. G. agrīnai diagnostikai ir vairākas metodes; nozīmīgākā ir tonometrija – acs iekšējā spiediena noteikšana ar speciālu instrumentu – tonometru. Normāls acs spiediens ir 16 – 28 mm Hg, starpība starp acs spiedienu rītā un vakarā veselā acī nepārsniedz 5 mm Hg. Izšķir s a s t r ē g u m a g., kurai raksturīga pārejoša redzes apmiglošanās vai varavīksnes loki ap gaismas avotu, var būt galvassāpes, vairāk pieres daļā, dažreiz acis ātrāk nogurst, un v i e n k ā r š o g., kad šo subjektīvo traucējumu nav. Jebkuras g. formas gadījumā pakāpeniski pavājinās redze, sašaurinās redzes lauks un iet bojā redzes nerva šķiedras. Ikvienā g. attīstības stadijā var sākties a k ū t a g. l ē k m e. Tai raksturīgas ļoti stipras galvassāpes, redzes pavājināšanās, slikta dūša, pat vemšana (nereti sajauc ar saindēšanos), acs iekšējais spiediens parasti ļoti augsts.
Ā r s t ē š a n a. G. slimniekam jābūt pastāvīgā acu ārsta kontrolē. Jāievēro ārsta noteiktais režīms: regulārs miegs (ne mazāk kā 7-8 st. diennaktī, turklāt jāguļ uz paaugstināta pagalvja), pastaigas svaigā gaisā, viegls vai vidēji smags fiz. darbs. Ieteicami piena un dārzeņu ēdieni. Nelietot stipru kafiju, tēju, alkoholiskus dzērienus, piparotus ēdienus. Ierobežot šķidruma patēriņu līdz 4-5 glāzēm diennaktī. Nepieciešams noregulēt zarnu darbību. Vairīties no uztraukumiem un pārpūles, nestrādāt ar zemu noliektu galvu, nakts maiņās, kā arī ilgstoši neuzturēties karstās, vāji apgaismotās telpās (ja naktī nenāk miegs, ieteicams lasīt; televīzijas pārraides drīkst skaitīties nepilnīgi aptumšotā telpā, kino – ar ārsta atļauju). Regulāri lietot medikamentus (saskaņā ar acu ārstu): vielas, kas sašaurina acs zīlīti. Akūtas g. lēkmes laikā vajadzīga ārsta palīdzība. Smagos gadījumos, kad medikamenti nelīdz, nepieciešama operācija. P r o f i l a k s e. Pēc 40 g. vecuma regulāri (reizi gadā) pārbaudīt acu iekšējo spiedienu.
glikoze pastāvīga asiņu un audu šķidruma sastāvdaļa. 100 ml asiņu satur ap 100 mg glikozes, bet visā cilvēka organismā ir ap 20 grami glikozes. Liela nozīme glikozei ir ogļhidrātu maiņā, tā ir arī svarīgs enerģijas avots – 1 grams glikozes dod 17,15 kJ (4,1 kcal). Par viegli izmantojamu enerģijas devēju glikozi var lietot iekšķīgi, kad parasto uzturlīdzekļu lietošana apgrūtināta. Reizēm izotoniska (5% ) šķīduma veidā glikozi izmanto klizmām un var lielākā daudzumā ievadīt arī zem ādas vai vēnā. Glikoze palielina organisma spējas atindēt dažādas vielas (antitoksiska darbība). Lielākas koncentrācijas – hipertonisks (20 – 40% ) glikozes šķīdums, ievadīts vēnā, savas osmotiskās darbības dēļ veicina šķidruma ieplūšanu no audiem asinīs un līdz ar to kavē asinsspiediena krišanos. Šo glikozes darbību izmanto pazemināta asinsspiediena, kā arī plaušu un smadzeņu tūskas gadījumā.
glosīts mēles iekaisums. Tā izcelsme ir dažāda. Akūts virspusējs glosīts var izveidoties pēc traumas barības košļāšanas laikā (asas zobu malas, sliktas protēzes). Mēle sāpīga, apsārtusi, nedaudz pietūkuši, ar bāli pelēcīgu aplikumu. Ja iekaisums izplatās dziļāk mēles audos, tā stipri palielinās, kļūst smaga; grūti runāt, rīt, dažreiz pat elpot. Glosīta rašanos veicina arī dažādu metālu protēžu radītā potenciālu starpība mutes dobumā. Bieži glosīts ir pavadparādība vispārējām organisma slimībām (kuņģa un zarnu darbības traucējumi, mazasinība, В grupas vitamīna trūkums, skarlatīna, cērmju radītā intoksikācija), tad tam ir hroniska gaita. Mēli var klāt balti gredzenveidīgi vai gludi, sārti plankumi, ap kuriem paceļas bālgani, mēles kārpiņām klāti rajoni. Mēle sāp, slimniekam lietojot skābu vai sāļu uzturu, dažreiz arī runājot; var ilgstoši arī nesāpēt, kaut gan mēle mainījusi izskatu. T.s. rievainajai mēlei raksturīgas dziļas rievas, tā sadalīta “saliņās”, šķiet lielāka, ir mīkstāka, graudaināka. Nereti šāda mēle ir jau no dzimšanas, bet sāk sāpēt tikai tad, kad rievās iekļūst infekcija. T.s. melnā mēle var rasties pēc ilgstošas antibiotiku lietošanas. Mēles kārpiņas pagarinās, kļūst brūngani melnas, līdzīgas matiem. Rīšanas laikā rodas nepatīkams aukslēju kairinājums un mēles smagums. Nereti glosīts pievienojas stomatītam. Ārstē pamatslimību; lieto vitamīnus (sevišķi B2), noslīpē asās zobu malas, aizstāj dažādu metālu protēzes ar viena metāla protēzēm.
gonoreja venēriska slimība. Ierosinātājs ir mikroorganisms gonokoks (Neisseria gonorrhoeae), kas nav sevišķi izturīgs ārējā vidē: mitrumā, tumsā saglabā dzīvotspēju un virulenci līdz 24 stundām, bet sausā vietā iznīkst 1 – 5 stundās. Gonokoki ir patogēni vienīgi cilvēkam. Infekcijas avots ir slims cilvēks. Inficēšanās notiek galvenokārt dzimumceļā, ļoti reti (parasti bērniem, sevišķi mazām meitenēm) ar priekšmetiem, uz kuriem palikuši slima cilvēka izdalījumi no dzimumorgānu gļotādas (īpaši tajos gadījumos, ja ir kopēja gulta, veļa, dvielis, mazgājamais sūklis, naktspods). Inkubācijas periods 2 – 3 dienas. Gonokoki iekļūst organismā caur urīnizvadkanāla un dzimumorgānu gļotādu, izraisot tur akūtu iekaisumu. Gonokokiem sabrūkot, atbrīvojas specifisks endotoksīns (gonotoksīns), kas izraisa organisma intoksikāciju (sliktu pašsajūtu, paaugstinātu t°, galvassāpes, ēstgribas trūkumu). Infekcija izplatās arī uz blakus orgāniem (vīriešiem uz priekšdziedzeri, sēklinieku maisiņu, sēklvadiem, sēklinieku piedēkļiem, sievietēm uz dzemdi, olvadiem, olnīcām). Gonoreja abu dzimumu pārstāvjiem var radīt neauglību. Gonokoki var arī ierosināt blenoreju – acu konjunktīvas iekaisumu (skatīt konjunktivīts), ar kuru slimo galvenokārt jaundzimušie, kas piedzimdami inficējušies no slimas mātes. Gonoreja var radīt specifiskus locītavu, muskuļu, sirds, ādas u.c. orgānu bojājumus. Gonoreja nerada imunitāti, pēc izārstēšanās iespējama jauna inficēšanās. Vīriešu gonoreja. Parasti 2. – 3. dienā pēc inficēšanās sākas akūts urīnizvadkanāla iekaisums: rodas dedzinoša sajūta un sāpes urinējot, parādās vispirms ūdeņaini gļotaini, pēc tam strutaini, dzeltenzaļi izdalījumi. Parasti ir pietūkusi urīnizvadkanāla ārējā atvere, bieži arī dzimumlocekļa galviņa un priekšāda. Var izveidoties fimoze. Akūtajam iekaisumam izplatoties, rodas tieksme bieži urinēt, pēc urinēšanas var būt asiņošana, dzimumloceklis stipri piebriest, rodas sāpes krustos. Bieži paaugstinās t°. Ja laikus neārstē, slimība kļūst hroniska: iekaisuma pazīmes pakāpeniski izzūd, izdalījumi samazinās. Raksturīga urīnizvadkanāla atveres salipšana, dedzinoša sajūta un nieze urīnizvadkanālā, no rītiem nedaudz pienainu atdalījumu. Periodiski pēc pārmērīgas kairinošu ēdienu un alkoholisku dzērienu lietošanas rodas recidīvi. Dažreiz var rasties priekšdziedzera iekaisums (prostatīts) un parasti viena sēklinieka piedēkļa iekaisums (epididimīts). Abu sēklinieku piedēkļu bojājuma sekas var būt neauglība. Attīstoties rētaudiem, urīnizvadkanālā var rasties urīnizvadkanāla sašaurinājums. Sieviešu gonoreja. Sievietēm urīnizvadkanāla akūtā gonoreja parasti ir vieglāka nekā vīriešiem, taču gonorejas radītās komplikācijas ir daudz smagākas. Gandrīz vienmēr iekaist arī dzemdes kakla kanāls; maksts pieaugušām sievietēm tiek skarta reti, bet mazām meitenēm bieži. Gonokoki var bojāt arī taisnās zarnas gļotādu (apsarkums ap anālo atveri, strutaini izdalījumi). Slimība bieži skar arī lielos maksts priekštelpas dziedzerus. Gonorejas pazīmes sievietes bieži nepamana, jo urinējot sāpes nav stipras un strutainie izdalījumi no urīnizvadkanāla ir niecīgi, bet pastiprinātos dzeltenīgos izdalījumus no maksts uzskata par baltajiem ziediem. Tāpēc arī sievietes daudz biežāk nekā vīrieši slimo ar hronisko gonoreju un ir infekcijas avots. Ja ārstējas nekārtīgi un neievēro ārstēšanas režīmu, var sākties dzemdes, olnīcu, iegurņa saistaudu un vēderplēves iekaisums. Sevišķi viegli gonoreja izplatās uz olvadiem un olnīcām pēc dzemdībām. Neārstēta gonoreja rada neauglību. Ārstēšana. Jāārstējas ādas un venērisko slimību dispanserā, poliklīnikā vai slimnīcā, līdz slimnieks pilnīgi izveseļojas. Vispārējā ārstēšanā lieto antibiotikas, imūnterapiju, fizioterapiju; ārstē arī lokāli. Profilakse. Jāizvairās no gadījuma dzimumsakariem, jālieto prezervatīvi, pirmajās stundās pēc aizdomīga dzimumakta jāgriežas profilaktiskās palīdzības punktā, kas darbojas ādas un venērisko slimību dispanserā dienu un nakti nepārtraukti.
glomerulonefrīts nieru kamoliņu iekaisums. Tā izcelsmē un attīstībā svarīga nozīme ir 2 galveniem faktoriem: infekcijai un iedzimtai nosliecei uz nieru iekaisumu. Parasti glomerulonefrīts sākas pēc angīnas. Nereti tādos gadījumos no mandelēm izdodas iegūt specifisku ierosinātāju – streptokoku, kas var bojāt nieres tieši vai arī ierosināt alerģisku reakciju: pārveidot nieru kamoliņu olbaltumvielas tā, ka tās kļūst it kā organismam svešas un pret tām veidojas antivielas. Antivielas fiksējas pie šīm patoloģiski pārveidotajām olbaltumvielām nieru kamoliņos un tos bojā. Sākas nieru darbības traucējumi. Glomerulonefrīts var rasties arī pēc respiratoriskām virusālām slimībām, bērniem nereti pēc skarlatīnas, kas pati ir streptokoku infekcijas paveids. Retāk glomerulonefrīts pievienojas strutainam ādas iekaisumam, plaušu karsonim u.c. slimībām. Ar glomerulonefrītu biežāk slimo nieru slimnieku asinsradinieki. Glomerulonefrīta gaita var būt akūta vai hroniska. Akūts glomerulonefrīts sākas ar vispārējiem traucējumiem: nogurumu, sliktu dūšu, reizēm vemšanu, nedaudz paaugstinātu t°. Vienlaikus vai mazliet vēlāk pievienojas ādas bālums, tūska sejā un citās ķermeņa daļās, smaguma sajūta vai nelielas sāpes nieru apvidū, paaugstināts arteriālais spiediens. Dažos gadījumos var būt aizdusa, smaguma sajūta sirds apvidū. Leikocītu daudzums asinīs nedaudz palielinās, eritrocītu grimšana paātrinās. Izmeklējot urīnu, atrodamas olbaltumvielas (proteinūrija), palielināts daudzums eritrocītu un cilindru (cilindriski olbaltumvielu veidojumi). Reizēm eritrocītu urīnā ir tik daudz, ka urīns kļūst sārts. Smagākos gadījumos atrodamas arī novirzes elektrokardiogrammā un pārmaiņas acs tīklenes asinsvados. Hroniskais glomerulonefrīts biežāk rodas pēc akūta glomerulonefrīta, bet tas var būt arī sākotnēji hronisks. Hroniskam glomerulonefrītam īpaši raksturīgu traucējumu nav. Var būt neliela tūska sejā vai citās ķermeņa daļās, bālums, var samazināties darbaspējas, paaugstināties asinsspiediens. Asinīs samazinās eritrocītu un hemoglobīna daudzums, mainās asiņu olbaltumvielu daudzums un sastāvs: samazinās albumīnu un relatīvi palielinās globulīnu daudzums. Hroniska glomerulonefrīta norisē izšķir vairākas formas atkarībā no tā, kādas pazīmes ir pārsvarā: hematūriski hipertonisko, nefrotisko, jaukto un latento glomerulonefrītu. Hematūriski hipertoniskajai glomerulonefrīta formai raksturīgs mēreni vai stipri paaugstināts arteriālais spiediens, urīnā daudz eritrocītu. Nefrotiskās glomerulonefrīta formas gadījumā ir tūska un urīnā daudz olbaltumvielu. Jauktās formas glomerulonefrītam raksturīgi abu iepriekš minēto formu simptomi. Nereti glomerulonefrīts norisinās latenti: sevišķu traucējumu nav, un slimību izdodas konstatēt, tikai atkārtoti izmeklējot urīnu un izdarot citas analīzes. Ja glomerulonefrītu neārstē, var rasties hroniska nieru mazspēja. Ārstēšana. Akūta glomerulonefrīta un hroniska glomerulonefrīta paasinājuma gadījumā nepieciešams gultas režīms, siltums, ādas un mutes dobuma rūpīga kopšana. Jālikvidē infekcijas perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums). Uzturā jālieto visi vitamīni, daudz augļu un dārzeņu. Slimības sākumā uzturā uz laiku jāsamazina olbaltumvielu (gaļa, zivis, olas, biezpiens, siers) un sāls daudzums. Stingrāk ierobežot sāls lietošanu turpmākajās slimības stadijās vairs nevajag, izņemot gadījumus, ja ir tūska vai paaugstinās asinsspiediens. No medikamentiem pēc ārsta norādījumiem lieto pretmikrobu līdzekļus, parasti antibiotikas. Dažos gadījumos lieto pretiekaisuma līdzekļus, hormonu preparātus (prednizolonu, triamcinolonu, deksametazonu), kā arī prethistamīna līdzekļus, kalcija preparātus, rezerpīnu u.c. Akūtu glomerulonefrītu un hroniska glomerulonefrīta paasinājumu vēlams ārstēt slimnīcā, bet vēlāk mājas apstākļos. Profilakse. Galvenais noteikums – likvidēt visus fokālās infekcijas perēkļus. Visos gadījumos, kad slimība saistīta ar t° paaugstināšanos (gripa, angīna), jāizārstējas līdz galam. Svarīgi ir arī norūdīties, regulāri nodarboties ar fizkultūru. Nepieciešams pilnvērtīgs uzturs ar pietiekamu olbaltumvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu. Hroniska glomerulonefrīta paasinājumu profilaksē un ārstēšanā svarīga nozīme ir sanatorijām un kūrortiem.
greizais īkšķis pēdas deformācija, kad pirmais pleznas kauls noliecies uz iekšpusi, bet pats īkšķis – uz ārpusi, pie pirksta pamata veidojot izspiedumu. Nelieli noliekumi 20 – 30° robežās ir normāli. Deformācija gandrīz vienmēr saistīta ar pēdas šķērsvelves izlīdzināšanos un pēdas priekšdaļas paplašināšanos. Greizā īkšķa izcelsmē nozīme ir iedzimtām īpatnībām pēdu veidojošo kaulu un saišu aparātā; deformācija nereti vērojama vienas ģimenes locekļiem. Biežāk greizais īkšķis izveidojas cilvēkiem, kam kājas īkšķi garāki, kā arī cilvēkiem, kuriem jau bērnībā vaļīgu saišu dēļ vērojams palielināts kustību apjoms locītavās. Greizā īkšķa veidošanos lielā mērā veicina vēl citi faktori. Piem., greizais īkšķis var radīt neracionāli apavi: augsts papēdis palielina pēdas priekšdaļas slodzi, un pleznas kauli attālinās viens no otra; apavi ar šauru purngalu rada īkšķa piespiedu nolieci; spiedoši apavi veicina iekaisumu izveidošanos ap locītavām, tas bojā kaulus saturošās saites. Greizā īkšķa rašanos var veicināt arī pārmērīgs pēdas noslogojums: liela ķermeņa masa, vienveidīga slodze, piem., ilga stāvēšana vai staigāšana pa gludu, neelastīgu pamatu, izraisa pēdas šķērsvelves izlīdzināšanos, un rodas greizais īkšķis. Dažreiz greizā īkšķa cēlonis ir nepietiekams muskuļu treniņš, piem., ja izvairās staigāt basām kājām, ar laiku var attīstīties muskuļu vājums, kas veicina greizā īkšķa izveidošanos. Greizais īkšķis var rasties arī pēc slimībām, kas bojā saistaudus, – pēc kolagenozēm, nervu un muskuļu slimībām un traumām. Deformācijai palielinoties, mainās pie īkšķa un pleznu kauliem piestiprināto muskuļu vilcējspēka virziens; tas savukārt veicina īkšķa tālāku noliekšanos. īkšķis nereti sagriežas arī ap savu garenisko asi. Izspieduma vietā, ko veido pirmā pleznas kaula galviņa, rodas kaula izaugums, virs kura apava spiediena dēļ izveidojas gļotsomiņa. Tā nereti iekaist un var sastrutot. Noliekums var sasniegt pat 90° leņķi. Ja vienlaikus paplašinās pēdas priekšdaļa, zem II un III pleznas kaula galviņām var rasties sāpīgi sacietējumi un pirkstiem izveidoties āmura forma, locītavas starp pirkstu kauliem kļūst nekustīgas, rodas pirkstu izmežģījums. Kustības īkšķa pamata locītavā vienmēr ierobežotas. Ārstēšana un profilakse. Pasākumi, kas stiprina pēdas muskuļus: pēdas masāža, staigāšana basām kājām pa mežu, pēdas un pirkstu kustību vingrinājumi. Pirkstu noliekumu mazina, starp tiem ievietojot porolona vai filca ķīlīšus – separatorus. Lai būtu pareiza slodze, valkājami apavi ar vidēji (sievietēm 4 – 5 cm) augstu papēdi. Ieteicams apavus biežāk mainīt; vajadzības gadījumā periodiski lietojami supinatori. Apavu spiedienu var mainīt, virs izspieduma piestiprinot filca riņķi. Ja deformācija izteikta un traucējoša, izdarāma operācija. Atkarībā no operācijas veida kājas pēdu uz īsāku vai ilgāku laiku ieģipsē. Pēc operācijas jāturpina vingrinājumi un pēdas masāža, lai no jauna nostiprinātos pēdas muskulatūra. Dažreiz kājas īkšķa noliekums ir niecīgs, bet pati locītava mazkustīga, sāpīga un tās virsējā malā sataustāmi nelieli kaula izspiedumi. Deformāciju sauc par stīvo īkšķi (hallux rigidus), un tā pēc būtības ir kājas īkšķa pamata locītavas deformējošā artroze. Ārstēšanā lieto parafīna vai dūņu aplikācijas, ultraskaņas procedūras, dažreiz izdara operāciju.
greizais kakls pastāvīgs nepareizs galvas stāvoklis – galva noliekta uz vienu pusi (labo vai kreiso), bet seja pagriezta uz pretējo; ierobežotas arī galvas kustības. Greizais kakls var būt piedzimts vai iegūts. Iegūts greizais kakls sastopams samērā reti; izveidojas pēc ievainojuma vai apdeguma u.tml., kā arī kakla muskuļu iekaisuma (miozīta) vai aizauss paugura iekaisuma (mastoidīta) u.tml. Piedzimts greizais kakls sastopams apm. 1% jaundzimušo, nedaudz biežāk meitenēm; tas var būt iedzimts. Visbiežāk šās deformācijas pamatā ir pārmaiņas galvas grozītājmuskulī vai dzimstot gūts šā muskuļa sastiepums ar daļēju pārrāvumu; retāk greizā kakla cēlonis ir pārmaiņas kakla skriemeļos. Greizā kakla pazīmes: jaundzimušajam galva noliekta uz slimo pusi, seja pagriezta uz pretējo pusi; galvas grozītājmuskuļa sastiepuma vai pārrāvuma vietā redzams vai sataustāms paresninājums, kas vairāk izteikts 2. nedēļā pēc dzimšanas. Slimajā pusē ādas krokas dziļākas, nereti asimetriskas, krokās bieži rodas izsutumi. Dažkārt vērojama sejas, īpaši auss attīstības atpalikšana slimajā pusē, sejas asimetrija. Ja greizo kaklu neārstē, sejas asimetrija progresē, pievienojas mugurkaula izliekums. Svarīgi diagnosticēt greizo kaklu tūlīt pēc dzemdībām. Ārstēšana. Pirmā mūža gadā – konservatīva. Dzemdību nodaļu jaundzimušo palātās bērni, kam ir greizais kakls, jānovieto gultiņās tā, lai galvas stāvoklis būtu pareizs. Sākot ar 2. nedēļu, ārsta ortopēda apmācītās mātes pašas sistemātiskā ārsta kontrolē izdara bērna galvas stāvokļa koriģēšanu, ar rokām pagriežot galvu pareizā stāvoklī. Parasti ieteic 20 galvas noliecienus uz veselo pusi ar sejas pagriezienu uz slimo pusi ne retāk kā 3 reizes dienā pārtīšanas laikā. Tas jādara uzmanīgi, jo, pārāk spēcīgi rīkojoties, var pārraut muskuli. Bērns no vingrinājumiem nedrīkst just sāpes. Sākot ar 3. nedēļu, pirms aprakstītajiem vingrinājumiem 2 – 4 minūtes izdara vieglu glaudīšanas tipa masāžu saīsinātajam galvas grozītājmuskulim, kā arī veselajam muskulim. Masāžu neizdarīt pārāk stipri – pēc tās nedrīkst palikt ilgstošs ādas sārtums. Lai noturētu galvu pareizā stāvoklī (ar nelielu noliekumu uz veselo pusi un sejas pagriezienu uz slimo pusi), lieto vates vai marles spilventiņus, ko piesaitē abās kakla pusēs, sasienot caur pretējās puses padusi. Spilventiņam galvenokārt nevis jāspiež uz kaklu, bet jābūt par balstu starp atslēgkaulu un apakšžokli. Sākot ar 3 – 4 nedēļu vecumu, spilventiņā jāliek papes plāksnīte, kuras platums līdzinās attālumam starp apakšžokli un atslēgkaulu pareizā galvas stāvoklī; var izmantot plastmasas apkakles. Pirms vingrinājumiem vēlams reizi dienā sasildīt slimo kakla pusi ar solluksa lampu, ar siltu termoforu (40 – 42°) vai parafīna aplikācijām. Gultiņā bērnu liek ar veselo pusi pret sienu, bet slimo pusi – pret apgaismojumu, lai bērns, vērojot rotaļlietas un pieaugušo cilvēku darbību, pats censtos pagriezt galvu pareizā virzienā. Bērnus, kam ir greizais kakls, nedrīkst agri celt stāvus un sēdināt. 1. mūža gadā ar sistemātisku konservatīvu ārstēšanu izdodas izārstēt apmēram 70% gadījumu. Ja sistemātiskai ārstēšanai 1. gadā nav bijis panākumu, ja greizais kakls ir ļoti smagā formā vai arī diagnosticēts pēc 1 gada vecuma, nepieciešama operācija. Tā iespējama jebkurā vecumā, bet vislabākie panākumi ir līdz 5 gadu vecumam, kad vēl nav izveidojusies sejas asimetrija.
greizā pēda viena no biežākajām pēdas deformācijām: deformētā pēda noliekta uz leju, tās iekšmala pacelta, priekšdaļa pagriezta uz iekšu. Greizā pēda parasti ir abpusēja, retāk vienpusēja; biežāk veidojas zēniem. Greizā pēda ir viena no biežākajām piedzimtām ortopēdiskām deformācijām, nereti tā ir iedzimta. Greizās pēdas veidošanos zināmā mērā sekmē apakšstilba muskuļu spraiguma palielināšanās, kas var būt saistīta ar patoloģisku procesu muguras smadzenēs. Greizā pēda var rasties arī pēc paralīzes. Ja greizo pēdu neārstē, deformācija progresē – bērns staigā uz pēdas ārējās malas, gaita stīva, apakšstilbu muskuļi neattīstās. Ārstēšanu sāk jau dzemdību namā ar īpašu saitēšanu. No 2 nedēļu vecuma smagākos gadījumos lieto īpašus pārsējus (t.s. zābaciņus). Konservatīva ārstēšana dod panākumus līdz 4 – 6 gadu vecumam. Vēlāk nepieciešama operācija, kurā pārdala savilktos mīkstos audus pēdas apakšā. Vecākiem bērniem, kā arī smagākos gadījumos nepieciešams ķirurģiski labot pēdas skeletu. Pēc operācijas vairākus mēnešus jālieto ģipša pārsējs, pēc tam apmēram līdz 1 gadam valkā ortopēdiskos apavus. No 3 – 4 gadu vecuma var ārstēt arī ar kompresijas–distrakcijas aparātu.
gripa akūta infekcijas slimība, kam raksturīgs augšējo elpošanas ceļu bojājums, drudzis un organisma intoksikācija. (Novecojies nosaukums – influence.) Izplatās epidēmiju un pandēmiju veidā, kuras aptver daudzas valstis un kontinentus. No 1969. gada gripas uzliesmojumi novērojami gandrīz katru gadu, parasti aukstā un mitrā laikā. Gripu ierosina miksovīruss, kas ārējā vidē nav sevišķi izturīgs. Augsta t°, saules stari, dezinfekcijas līdzekļi to iznīcina ātri; zemā t° vīrusa dzīvotspēja saglabājas ilgāk. Infekcijas avots ir slims cilvēks, kas vīrusu izdala ar sīkiem gļotu pilieniem šķaudot un klepojot. Inficēšanās notiek pa gaisu, kā arī ar traukiem u.c. sadzīves priekšmetiem, ja tie ir inficēti ar slimnieka izdalījumiem no augšējiem elpošanas ceļiem. Cilvēka uzņēmība pret gripu ir ļoti liela. Imunitāte pēc pārslimošanas ir īslaicīga (2 – 3 gadi) un tikai pret attiecīgo vīrusa tipu. Ar to arī izskaidrojams viena noteikta gripas vīrusa tipa izraisīto epidēmisko uzliesmojumu periodiskums. Iekļuvis cilvēka organismā, vīruss vairojas elpošanas ceļu epitēlijšūnās. No turienes vīruss, tā izdalītie toksīni, kā arī vīrusu un audu sabrukšanas produkti iekļūst asinīs un rada smagu organisma intoksikāciju. Inkubācijas periods parasti ilgst 1 – 2 dienas. Slimība sākas pēkšņi. Tai raksturīgas galvenokārt intoksikācijas pazīmes: paaugstināta t°, drebuļi, galvassāpes, slikta pašsajūta, sāpes acu ābolos, kaulos, muskuļos. Rodas sāpes kaklā, sauss klepus. Dažreiz var būt asinsizplūdumi ādā un gļotādā, deguna asiņošana. Parasti cilvēks izveseļojas 5 – 10 dienās. Tomēr nespēks un samazinātas darbaspējas saglabājas vēl ilgu laiku. Visbiežākās gripas komplikācijas ir plaušu karsonis, deguna blakusdobumu iekaisumi, miokarda infarkts. Sevišķi smagi gripa noris bērniem, veciem cilvēkiem, kā arī slimību novājinātiem cilvēkiem. Slimība tiem ieilgst, biežāk rodas komplikācijas. Ārstēšana. Slimniekam jāievēro gultas režīms; svarīga ir rūpīga kopšana. Izmanto dažādus simptomātiskus līdzekļus (t° pazeminātājus, atkrēpošanas līdzekļus, pretsāpju līdzekļus u.c), slimības pirmajās stundās – pretvīrusu preparātu remantadīnu. Komplikāciju ārstēšanai lieto antibiotikas. Ja gripa ir smagā formā, slimniekam ievada specifisko gamma globulīnu. Profilakse. Slimnieka izolācija, personiskās higiēnas ievērošana, organisma norūdīšana, telpu vēdināšana. Specifiskai profilaksei izmanto remantadīnu, vakcīnu. Epidēmisko uzliesmojumu laikā lieto interferonu un laktoglobulīnu, kuri rada īslaicīgu imunitāti.
grūtniecības toksikozes slimības, kas dažreiz rodas grūtniecības laikā un kam raksturīgi vielmaiņas, neirohumorālās regulācijas un asinsrites sistēmas funkcijas traucējumi. Svarīga nozīme grūtniecības toksikozes attīstībā ir CNS un nieru darbības traucējumiem, mātes un augļa imunoloģiskai nesaderībai, kā arī dažādām alerģiskām parādībām. Grūtniecības toksikozes iedala agrīnās un vēlīnās. Agrīnās grūtniecības toksikozes novērojamas grūtniecības pirmajos 3 mēnešos. Viena no biežākajām agrīnās grūtniecības toksikozes formām ir vemšana. Apmēram 50% sieviešu pirmajās grūtniecības ned. vērojama vemšana 1-2 reizes diennakti, parasti no rītiem. To neuzskata par ∆Grūtniecības Toksikozes, un tā nav jāārstē. Ieteicams ēst brokastis, nepieceļoties no gultas. Ja vemšana atkārtojas 2 – 5 reizes diennaktī, vispārējais grūtnieces stāvoklis ir apmierinošs un ķermeņa masa nesamazinās, tā uzlūkojama par vieglu agrīnās grūtniecības toksikozes formu. Ja vemšana pastiprinās līdz 10 reizēm diennaktī, tā uzskatāma par vidēji smagu grūtniecības toksikozes formu. Grūtniece novājē, iestājas nespēks, reizēm nedaudz paaugstinās ķermeņa t°, paātrinās pulss, samazinās urīna daudzums, rodas miega traucējumi, samazinās ēstgriba. Smagas grūtniecības toksikozes gadījumā vemšanas biežums palielinās līdz 20 reizēm diennaktī un vairāk, tā ir pēc katras ēšanas. Grūtniecei zūd ēstgriba, un viņa strauji novājē; pulss paātrinās līdz 100 – 120 reizēm minūtē, asinsspiediens pazeminās, rodas CNS darbības traucējumi (apātija vai pastiprināta uzbudināmība). Āda un gļotāda kļūst sausa, zemādas tauku kārta stipri samazinās. Slimībai progresējot, var rasties dzīvību apdraudošas pārmaiņas aknās, nierēs u.c. orgānos. Retāk sastopama agrīno grūtniecības toksikozes forma ir pastiprināta siekalu atdalīšanās. Tā vērojama vienlaikus ar vemšanu, bet dažkārt neatkarīgi no tās. Siekalu daudzums diennakti var sasniegt 1 litru un vairāk. Lielais šķidruma zaudējums izraisa minerālvielu maiņas traucējumus grūtnieces organismā, rodas ādas un gļotādas macerācija mutes apvidū. Grūtniecei nomākts garastāvoklis. Vēlīnās grūtniecības toksikozes parasti rodas pēc 30. grūtniecības nedēļas. Izšķir primārās un sekundārās grūtniecības toksikozes. Sekundārās grūtniecības toksikozes rodas sakarā ar dažādām vispārējām slimībām (hipertoniskā slimība, nefrīts, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi u.c.) un parasti sākas agrāk. Tās izpaužas tūsku, nefropātijas (nieru darbības traucējumu) un eklampsijas (krampju) veidā. Tūska vispirms rodas uz kājām, pakāpeniski izplatās uz ārējiem dzimumorgāniem un vēderu, var būt arī sejā. Tās cēlonis ir palielināta asinsvadu sienu caurlaidība, kuras dēļ asins plazma pāriet apkārtējos audos. Tūskas var būt apslēptas, tāpēc sievietei grūtniecības otrajā pusē regulāri jāsveras: ja tās masa nedēļas laikā palielinās vairāk par 300 – 350 gramiem, tas nozīmē, ka sāk veidoties tūska. Grūtniecības tūska var pāriet nākamajā toksikozes formā – nefropātijā. Tai raksturīga tūska, paaugstināts asinsspiediens (hipertensija) un olbaltumvielu parādīšanās urīnā (albuminūrija). Slimniecei ir galvassāpes, smagākos gadījumos arī redzes traucējumi. Rodas pārmaiņas nierēs. Mātes organisma intoksikācijas dēļ auglis atpaliek attīstībā, var iestāties arī priekšlaicīgas dzemdības. Atsevišķos gadījumos šai grūtniecības toksikozes formai var būt raksturīgs vienīgi paaugstināts asinsspiediens (grūtniecības hipertensija). Ja grūtniecības nefropātiju neārstē, var rasties vissmagākā grūtniecības toksikozes forma – eklampsija. Pirms krampju lēkmes vērojams t.s. pirmslēkmes jeb preeklampsijas stāvoklis, kas izskaidrojams ar asinsrites traucējumiem smadzenēs. Slimniecei ir stipras galvassāpes, redzes traucējumi, spiediena sajūta pakrūtē, slikta dūša, vemšana. Preeklampsijas stāvoklis var pāriet eklampsijā. Krampju lēkme sākas ar sejas muskuļu raustīšanos (fibrillāciju), kas ātri pāriet uz ķermeņa augšdaļu, pēc tam uz pārējo muskulatūru. Slimniece zaudē samaņu, elpošana apstājas, āda kļūst zilgana, acu zīlītes paplašinās. Lēkme ilgst 1 1/2 – 2 minūtes. Ārstēšana. Agrīno grūtniecības toksikozes novēršanā svarīga nozīme ir pareizam dienas režīmam un diētai. Lieto arī Вб un С vitamīnu preparātus, bromu, kofeīnu. Vēlīnās grūtniecības toksikozes ārstē tikai slimnīcā: lieto medikamentus, kas pazemina asinsspiedienu, veicina urīna izdalīšanos utt. Eklampsijas gadījumā grūtnieces un augļa liktenis ir atkarīgs no savlaicīgas un mērķtiecīgas ārstēšanas. Profilakse. Agrīna grūtnieces stāšanās uzskaitē un regulāras pārbaudes sieviešu konsultācijā; rūpīga grūtnieces higiēnas ievērošana.
ģībonis īslaicīgs samaņas zudums, kam pamatā strauja asiņu aizplūšana no smadzenēm. Ģībonis biežāk rodas cilvēkiem ar pazeminātu asinsspiedienu, labilu veģetatīvo nervu sistēmu un anēmiju. Biežāk cieš jauni cilvēki. Ģīboni var izraisīt dažādi ārēji kairinātāji, piem., nepatīkams skats, nepatīkama smaka, riebīga garša. Ģīboni var radīt ari fiziskas sāpes, ilga stāvēšana karstās, piesmakušās telpās. Tas var iestāties, ja strauji maina ķermeņa stāvokli, piem., no horizontālā stāvokļa pāriet vertikālā. Ģībonis sākas ar reiboni, zvanīšanu ausīs, cilvēkam metas tumšs gar acīm, parādās auksti sviedri, tad seko īslaicīgs samaņas zudums. Slimnieks ir bāls, muskuļu tonuss pazemināts, rokas un kājas vēsas, mitras, pulss vāji pildīts, lēns, elpošana palēnināta. Ģībonis ilgst dažas minūtes, retāk 10 – 15 minūtes. Ārstēšana. Noģībušais jānovieto horizontāli vai ar galvu zemāk. Jāatbrīvo kakls un krūtis, jārūpējas par svaigu gaisu. Pie deguna pieliek vates piciņu, kas samērcēta ožamajā spirtā. Dod dzert stipru kafiju vai tēju. Ja ģībonis ieilgst, izdara kofeīna, kordiamīna, kampara zemādas injekcijas. Profilakse. Jānostiprina nervu un asinsrites sistēma, jāārstē anēmija. Jālieto pilnvērtīgs uzturs, daudz jāuzturas svaigā gaisā, jānodarbojas ar fizkultūru. Jāizmanto ūdens procedūras, saules un gaisa peldes.
halucinācijas uztveres traucējumi; šķietama uztvere bez reāla objekta – maldīgi redzes, dzirdes, taustes tēli, oža vai garša, ko neizraisa ārējs kairinājums, bet kas smadzeņu darbības traucējumu dēļ cilvēkam liekas īstenības atspoguļojums. Slimnieki, piem., redz neesošus priekšmetus, dzird pavēles, draudus, uzslavas, ko neviens nav teicis, jūt neesošas smaržas vai pārdzīvo citādas sajūtas, kas nav saistītas ar īstenību. Halucinācijas var būt neitrālas, patīkamas vai nepatīkamas. Reizēm slimnieks izpilda halucinācijās dzirdētus norādījumus. Ja ir t.s. imperatīvās (pavēles) halucinācijas, slimnieka rīcība var kļūt bīstama viņam pašam un apkārtējiem (pašnāvība, uzbrukums citiem). Redzes halucinācijas raksturīgas galvenokārt alkohola delīrijam, dzirdes – biežāk hroniskām psihiskām slimībām. Ja saslimušais par savām halucinācijām nestāsta, par to esamību un raksturu var spriest pēc viņa izturēšanās. Halucinācijas jāatšķir no ilūzijām, kas ir pārveidoti reālu priekšmetu uztvērumi. Ārstē pamatslimību.
helmintozes invāzijas slimības, ko ierosina plakantārpi un veltņtārpi (helminti). Helmintozes izplatība atkarīga no klimata, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, faunas, iedzīvotāju nodarbošanās, vecuma, ieražām, kultūras līmeņa, apdzīvoto vietu sanitāriem apstākļiem. Parazītiskie tārpi var mitināties gandrīz visos augu, dzīvnieku un cilvēku audos un orgānos. Cilvēka organismā parazitē apmēram 160 dažādas parazītisko tārpu sugas, kas pieder pie sūcējtārpu (Trematoda), lenteņu (Cestoidea) un nematožu (Nematode) klasēm. Šo parazītu ierosinātās slimības sauc par trematodozēm, cestodozēm un nematodozēm. Katra parazītisko tārpu suga, nokļūstot cilvēka organismā, ierosina vairāk vai mazāk izteiktu slimību ar specifisku klīnisku ainu. Slimību apzīmē pēc attiecīgā ierosinātāja latīniskā nosaukuma, piem., cērmes (Ascaris lumbricoides) ierosina askaridozi, spalīši (Enterobius vermicularis) – enterobiozi, vērša lentenis (Taeniarhynchus saginatus) – teniarinhozi (skatīt tenidozes). Pēc dažādajiem parazītisko tārpu attīstības cikliem – ar starpsaimnieku vai bez tā – to ierosinātās cilvēku un dzīvnieku slimības iedala 2 grupās – ģeohelmintozēs un biohelmintozēs. Ģeohelmintožu ierosinātāji attīstās bez starpsaimnieka. Cilvēki invadējas ar augsnes, ūdens un dažādu priekšmetu starpniecību, kas notraipīti ar parazītu olām vai kāpuriem. Pie ģeohelmintožu ierosinātājiem pieder cērmes, matgalvji, spalīši, ankilostomas, strongiloīdi u.c; to ierosinātās slimības ir askaridoze, trihocefaloze, enterobioze, ankilostomidozes, strongiloidoze. Biohelmintožu ierosinātāji attīstās ar 1 vai vairākiem starpsaimniekiem. Definitīvais saimnieks (organisms, kurā parazīts sasniedz dzimumgatavību) invadējas, apēdot starpsaimnieka (organisma, kurā mitinās parazīts kāpurstadijā) audus vai orgānus. Daļa biohelmintožu ierosinātāju attīstās ar 2 saimnieku maiņu, piem., vērša lenteņa starpsaimnieks ir govs, bet definitīvais saimnieks – cilvēks. Daži parazītiskie tārpi, piem., platais (zivju) lentenis, attīstās ar 3 saimnieku maiņu. Definitīvais saimnieks ir cilvēks, pirmais starpsaimnieks – sīks vēzītis, otrais starpsaimnieks jeb papildsaimnieks – zivs, kas barojas ar šiem vēzīšiem. Sakarā ar helmintozes ekoloģiskajām atšķirībām ģeohelmintožu un biohelmintožu profilaktiskie un apkarošanas pasākumi stingri diferencējami. PSRS, arī LPSR, tos veic plānveidīgi, lietojot dehelmintizāciju un devastāciju. Dehelmintizācija ir ārstniecisko un profilaktisko pasākumu kopums, kuru izmantojot saslimušo atbrīvo no parazītiem, vienlaikus novēršot atkārtotas invāzijas iespējamību. To panāk, pasargājot ārējo vidi no parazītisko tārpu olām un kāpuriem. Ļoti nozīmīga ir efektīva helmintozes ārstēšana, jo, atbrīvojot cilvēku no parazītiskajiem tārpiem, tiek likvidēts invāzijas avots un reizē ar to ārējā vide tiek pasargāta no piesārņošanas ar invāzijas elementiem (olām, posmiem, kāpuriem). Devastācija – parazītu iznīcināšana, iedarbojoties aktīvi uz visām attīstības stadijām ar mehāniskiem, ķīmiskiem, fiziskiem un bioloģiskiem līdzekļiem.
hematoma (haematoma; gr. haima asinis) – norobežots asinsizplūdums, ko ietver apkārtējie audi vai kāda dabiska dobuma sienas. H. rodas, ja, plīstot kādam traumas vai slimības bojātam asinsvadam, asinis neiesūcas apkārtējos audos, bet tos atbīda, izveidojot dobumu. H. var rasties zem ādas, zem kaula plēves, muskuļos, gļotādā, locītavu dobumos un citur. Sākumā izplūdušās asinis ir šķidras, vēlāk sarec. Nelielas h. uzsūcas pilnīgi, ap lielām h. rodas iekaisums, kura rezultātā izveidojas saistaudu apvalks, kas aptver h-u un kavē tās uzsūkšanos; rodas asins cista. Dažreiz h. var sastrutot. Ā r s t ē š a n a. Spiedošs pārsējs, miers, sākumā – aukstums; vēlāk, kad samazinājušās sāpes un pietūkums, – siltuma procedūras. Lielu h. gadījumā dažreiz nepieciešama punkcija un šķidruma atsūkšana. Ja h. sastruto vai izveidojas cista, jāārstē ķirurģiski.
hematūrija asins izdalīšanās ar urīnu; daudzu urīnizvadorgānu slimību pazīme. Izšķir mikrohematūriju, kad eritrocīti konstatējami tikai ar mikroskopu (analīzē), un makrohematūriju, kad urīns ir sārts vai pat pilnīgi sarkans. Makrohematūrija jāatšķir no hemoglobinūrijas (hemoglobīna piejaukums urīnam), ko izraisa asins slimības, stipri apdegumi, saindēšanās u.c. Šajā gadījumā, rubīnsarkano vai sarkanbrūno urīnu izmeklējot, eritrocītus neatrod. Hematūrija var radīt urīnceļu akmeņu slimība, urīnizvadorgānu un dzimumorgānu tuberkuloze, urīnizvadorgānu audzēji u.c. slimības. Asiņošanas vietu nosaka galvenokārt cistoskopējot (vislabāk to izdarīt hematūrijas laikā). Ārstē pamatslimību.
hemeralopija redzes traucējums, kam raksturīga pavājināta spēja redzēt krēslā un naktī. Hemeralopiju var radīt tīklenes, dzīslenes un redzes nerva organiskas slimības, glaukoma (simptomātiskā hemeralopija), dažas aknu slimības, malārija, alkoholisms, A vitamīna trūkums organismā (funkcionālā hemeralopija) vai piedzimta tīklenes pigmentdeģenerācija (piedzimtā hemeralopija). Hemeralopija attīstās sakarā ar pārmaiņām tīklenes nūjiņās vai arī redzes purpura nepietiekamības dēļ (gaismā tas noārdās, bet tumsā, piedaloties A vitamīnam, atjaunojas). Hemeralopijas slimniekam gaismā rodas fotofobija, var pievienoties arī pavājināta zilās un dzeltenās krāsas uztvere, krēslā un naktī stipri pavājinās redzes asums; dažreiz sašaurinās redzes lauks. Hemeralopija parasti rodas vai paasinās agrā pavasarī, kad organismā trūkst A vitamīns. Ārstē atkarībā no pamatslimības. Nozīme pilnvērtīgam uzturam, kas satur daudz A vitamīna (sviests, piens, siers, olas dzeltenums, ikri, mencu aknas) un karotīna (burkāni, spināti, salāti, loki, upenes, ērkšķogas), arī A, B1, B2, С vitamīnu preparātiem.
hemianopsija vienpusējs redzes zudums: slimnieks redz ar katru aci pusi no redzes lauka. Hemianopsija var izraisīt dažādas galvas smadzeņu slimības (asinsrites traucējumi, iekaisums, audzējs u.c), kas bojā redzes nervu kharustojumu vai redzes ceļus posmā no krustojuma līdz galvas smadzeņu pakauša daivas garozai (redzes centram). Ja bojāts redzes nervu krustojums, kas atrodas galvas smadzeņu pamatnē, slimnieks neredz redzes lauka ārējo vai iekšējo pusi. Ja bojājums radies aiz krustojuma, hemianopsija rodas perēklim pretējā pusē. Ārstē pamatslimību.
hemofilija asins recētspējas samazināšanās, viens no hemorāģiskās diatēzes veidiem. Hemofilija ir iedzimta slimība, ar ko slimo gandrīz tikai vīrieši. Slimību uz daļu savu dēlu pārnes slimu vīriešu meitas, kas pašas neslimo. Slimība izplatīta visā pasaulē – vidēji uz 50 000 iedzīvotājiem ir viens hemofilijas slimnieks. Hemofilijas pamatā ir iedzimts kāda recēšanas faktora trūkums vai nepietiekamība. Pēc nepietiekamā recēšanas faktora izšķir vairākas hemofilijas formas. Hemofilijas slimniekiem asins recēšana notiek ļoti lēni un nepilnīgi. Tas kļūst bīstami ne vien operācijas, bet arī niecīgas traumas gadījumā. Asiņošana visbiežāk rodas pirmā gada beigās, kad bērns sāk staigāt un var iegūt traumas. Sevišķi bīstamas ir plēstas brūces (suņa kodumi, brūces pēc zobu raušanas). Hemofilijai raksturīgi arī lieli asinsizplūdumi muskuļos un locītavās, kuri ar laiku var radīt kustību traucējumus, un nieru un zarnu asiņošana. Slimības smagums atkarīgs no recēšanas faktora nepietiekamības pakāpes. Smaga un bieža asiņošana rāda, ka asinīs ir mazāk par 5% vajadzīgā recēšanas faktora daudzuma. Tādā gadījumā asinis, kas ņemtas no vēnas, stobriņā nesarec pat 2 stundās (normāli sarecē 8 – 10 minūtēs). Ārstēšana. Svarīgi izvairīties no traumām, izvēlēties piemērotu darbu. Ja nepieciešama operācija, slimniekam pirms tās vēnā ievada pietiekamu daudzumu vesela cilvēka asiņu. Tāpat ārstē slimniekus asiņošanas gadījumā. Svaigu asiņu vai plazmas pārliešana bieži jāatkārto. Ārstēšanā izmanto arī preparātu krioprecipitātu.
hemoroīdi (haemorrhoides; gr. haimorrhois, haemorrhoidos asiņošana) – mezglveidīgi taisnās zarnas apakšējās daļas vēnu paplašinājumi, kas var asiņot, iekaist, sastrutot un pat pilnīgi nekrotizēties. H. gadījumā var iekaist un sastrutot arī tūpļa gļotāda. H. izcelšanos sekmē mazkustīgs dzīves veids, ilgstoša sēdēšana, aizcietējumi, asinsrites traucējumi vēdra lejasdaļā un mazajā iegurnī, kā arī iedzimts vēnu sienu vājums. Slimība var būt iedzimta. Samērā bieži h. parādās grūtniecības otrajā pusē, bet pēc dzemdībām parasti samazinās. H. var rasties arī sakarā ar asins sastrēgumu visā venozajā sistēmā smagu sirds un aknu slimību gadījumā. Pārsvarā slimo vīrieši vid. gados; hron. alkoholiķiem h. novērojami biežāk.
Pēc lokalizācijas izšķir ārējos un iekšējos h. mezglus. Ārējie ir ieapaļi, zilgani sārti, pamīksti veidojumi, kas novietoti cirkulāri ap tūpļa atveri, turpretī iekšējie h. mezgli saredzami, apskatot zarnu tikai ar speciāliem spoguļiem. Samērā vērojama vienlaicīga iekšējo un ārējo h. mezglu izveidošanās.
Viena no biežāk sastopamajām h. komplikācijām ir asiņošana; parasti asiņo iekšējie h. mezgli. Asiņošana parādās pēc tam, kad defekācijas laikā cieti izkārnījumi ir ieskambājuši vai pat pārplēsuši izspīlētā vēnu mezgla sienu un asinis brīvi no vēnas ieplūst zarnā. Asiņošana var būt niecīga – daži desmiti asins pilienu defekācijas beigās, kā arī ļoti liela – turpinās vairākas st. Ja šāda asiņošana laikus netiek ārstēta, izveidojas anēmija. Dažreiz h. mezglos (visbiežāk ārējos) var iekļūt inf. Izveidojas mezglu tromboze un iekaisums vēnas sienā, kurš var radīt mezglu sastrutošanu un sabrukšanu – nekrozi. Iekaisušie ārējie h. mezgli ir stipri sāpīgi, traucē staigāšanu un jo sevišķi defekāciju; iekaisums ilgst vairākas dienas, pēc tam pakāpeniski samazinās un uzsūcas vai arī sastruto un izdalās strutu veidā. Iekšējie h. mezgli var izslīdēt ārā pa tūpļa atveri. Sākuma stadijās izslīdēšana vērojama defekācijas laikā, jo izkārnījumu masas tos izspiež ārā, bet pēc defekācijas tie atslīdz atpakaļ. Turpretī vēlākajās stadijās taisnās zarnas sienas zaudē elastību, mezgli izveidojas stipri lieli un gari un tos ar grūtībām izdodas noturēt zarnā; cilvēkam pat nedaudz fiziski piepūloties, tie atkal izslīd ārā, asiņo, iekaist, ieķīlējas un rada ļoti nepatīkamu sajūtu tūpļa apvidū.
Ā r s t ē š a n a un p r o f i l a k s e. Iekaisušus un nedaudz asiņojošus h. mezglus ārstē, likvidējot to cēloņus – novēršot aizcietējumus, ievērojot kustīgu dzīves veidu, nelietojot alkoholiskus dzērienus, kā arī ārstējot pamatslimības, kas rada asins sastrēgumu iegurņa vēnās. Vēdera izejas noregulēšanai ieteicams lietot maz gaļas, daudz augļu un dārzeņu. Vēlams atturēties no smalka maluma miltu, rīsu un zirņu ēdieniem, ieteicams lietot rupjmaizi, putraimu ēdienus, saknes un piena produktus. Nepieciešamības gadījumā ieteicami vēdera izeju mīkstinoši un caurejas līdzekļi – rīcineļļa, parafīna eļļa, magnija sulfāts (rūgtā sāls), rabarberu ķīselis vai Tangutijas rabarbera saknes pulveris, krūkļu mizas novārījums u. c. Pēc defekācijas nepieciešama tūpļa apvidus rūpīga apmazgāšana vai vannošana vāja kālija permanganāta šķīdumā. Sāpju remdināšanai un iekaisuma samazināšanai ieteicama 5-10% anestezīna ziede un 5% sintomicīna emulsija vai arī svecītes ar anestezīnu, novokaīnu, beladonnu, heparīnu. Izslīdējušie iekšējie h. mezgli ieziežami ar anestezīna ziedi vai ar vazelīnu un ar roku iebīdāmi atpakaļ zarnā. Parasti pēc mezglu iebīdīšanas slimnieks tūlīt jūt atvieglojumu un sāpju samazināšanos. Ja h. mezgli bieži asiņo, iekaist vai arī izslīd ārā, ieteicams tos operēt. Pēc operācijas h. parasti vairs neatkārtojas.
hepatīts aknu iekaisums. Izšķir akūtu hepatītu (slimības ilgums nepārsniedz 6 mēnešus) un hronisku hepatītu (var ilgt gadiem). Hroniskam hepatītam var būt nepārtraukta ātra vai lēna gaita, tas var būt recidivējošs un latents. Akūta hepatīta rašanās saistīta galvenokārt ar dažādām infekcijas slimībām – vīrushepatītu, infekciozo mononukleozi, dzelteno drudzi, malāriju, brucelozi, tuberkulozi, uztura toksikoinfekcijām u.c, kā arī ar saindēšanos (arsēns, indīgas sēnes, alkohols, trinitrotoluols, dinitrofenols, dihloretāns). Hronisku hepatītu var radīt minētās infekcijas, saindēšanās un nepareiza medikamentu lietošana. Hroniskais hepatīts var pievienoties kuņģa čūlai, holecistītam, pankreatītam, reimatismam, serumslimībai u.c. Hroniska hepatīta izraisīšanā svarīga nozīme ir autoagresijai (veidojas antivielas pret aknu audu sastāvdaļām). Hroniska hepatīta rašanos veicina vielmaiņas traucējumi, olbaltumvielu trūkums uzturā, alkoholisms. Akūtam hepatītam raksturīga dzeltena ādas krāsa, aknu palielināšanās, sāpes paribē u.c. Ja hroniska hepatīta gaita nav aktīva, tā pazīmes ir maz raksturīgas (nogurums, slikta dūša, ēstgribas trūkums). Iekaisumam aktivējoties, šie traucējumi kļūst stiprāki, var būt sāpes aknu apvidū, dažreiz ādas nieze. Aknas un nereti arī liesa palielinās. Rodas tieksme uz asiņošanu. Stipri mainās aknu funkcionālo pārbaužu rezultāti. Lai precizētu diagnozi, izdara aknu biopsiju. Ja iekaisuma process ir ilgstošs, aknu šūnas daļēji iet bojā, un to vietā ieaug saistaudi. Hroniskais hepatīts var pāriet aknu cirozē. Ārstēšana. Slimības aktīvajā fāzē nepieciešams gultas režīms. Hroniska hepatīta neaktīvajā fāzē režīmam jābūt saudzējošam – ar pietiekamu atpūtu un miegu. Ar uzturu diennaktī jāsaņem 100-120 grami olbaltumvielu (biezpiens, liesa gaļa, zivis, olas), 300 – 500 grami ogļhidrātu, 80 – 120 grami tauku (augu eļļas, piena tauki). Uzturā jābūt pietiekamam daudzumam vitamīnu, it sevišķi В grupas, С, А, K vitamīna (nevārīti dārzeņi un augļi, alus raugs). Aizliegti ekstraktvielām bagāti ēdieni, kairinošas mērces un uzkožamie, sāļi ēdieni, desas, cepti produkti un alkoholiski dzērieni. Hroniska hepatīta aktīvajā fāzē lieto kortikosteroīdu preparātus, anaboliskos hormonus, aknu preparātus (sirepāru u.c), plaša spektra antibiotikas, lipotropās vielas (galvenokārt B12 vitamīnu). Profilakse. Jācenšas izsargāties no infekcijas slimībām un tās laikus ārstēt. Strādājot ar indīgām vielām, jāievēro drošības noteikumi. Jālieto pilnvērtīgs uzturs. Medikamenti lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.
hermafrodītisms abu dzimumu pazīmes vienam indivīdam. īstais hermafrodītisms, kad cilvēkam ir abu dzimumu dzimumdziedzeri (sēklinieki un olnīcas), ir reta anomālija, bet pilnīga divdzimumu funkcija sastopama tikai leģendās. Parasti sastopams vīriešu vai sieviešu šķietamais hermafrodītisms ar abu dzimumu izpausmēm dzimumorgānos un sekundārajās dzimumpazīmēs. Hermafrodītismu diagnosticē, nosakot dzimumhromatīnu šūnās, hormonus asinīs un urīnā, izmeklējot rentgenoloģiski. Ļoti svarīgi ir iespējami agri (līdz 2 gadu vecumam) noteikt dzimuma piederību, jo tas pasargā bērnu no psihiskas traumas. Dzimuma izvēlei jābūt stingri individuālai.
hidradenīts strutains sviedru dziedzera iekaisums; pieder pie ādas strutainajām slimībām, dziļajām stafilodermijām. Parasti to ierosina stafilokoki, kas iekļūst dziedzerī pa sīkiem ievainojumiem (noberzumi, izsutumi, ievainojumi pēc matu skūšanas padusēs u.c). Iekaisuma tūskas dēļ dziedzera izvadkanāls nosprostojas un dziedzeris sastruto, dziedzera audi sabrūk un izveido sviedru dziedzera abscesu. Tā kā sviedru dziedzeri atrodas tuvu cits citam, infekcija nereti izplatās no dziedzera uz dziedzeri. Visbiežāk hidradenīts rodas padusēs, reti – citās ķermeņa daļās (cirkšņos, starpenē). Parādās norobežots pietūkums un apsārtums, samērā stipras sāpes; atšķirībā no furunkula trūkst centrālā strutu pūslīša. Nereti ķermeņa t° paaugstinās līdz 38 – 39°. Ārstēšana. Parādoties pirmajām hidradenīta pazīmēm, jāgriežas pie ārsta, lai uzsāktu pareizu un savlaicīgu ārstēšanu, jo bieži rodas recidīvi un iekaist blakus esošie dziedzeri. Lieto siltuma procedūras, Višņevska ziedi, antibiotikas, sulfanilamīdus; smagākos gadījumos nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna, jānovērš vitamīnu trūkums organismā, lietojot В grupas vitamīnus un alus raugu.
hidrocefālija smadzeņu šķidruma daudzuma palielināšanās galvaskausa dobumā. Hidrocefālijas mehānisms var būt dažāds: šķidruma pastiprināta producēšanās, tā nepietiekama uzsūkšanās un cirkulācijas traucējumi. Izšķir iekšējo hidrocefāliju, kad šķidrums uzkrājas galvenokārt paplašinātos smadzeņu dobumos, un ārējo hidrocefāliju, kad šķidrums uzkrājas galvenokārt telpā starp smadzeņu apvalkiem. Var būt arī vispārējā hidrocefālija. Hidrocefālija var būt piedzimta (radusies pirms bērna dzimšanas) vai iegūta (radusies vēlākā dzīves laikā). Hidrocefālija var būt akūta un hroniska. Hidrocefālijas cēloņi ir dažādi – infekcija, intoksikācija, traumas, audzēji, cistas, smadzeņu attīstības traucējumi u.c. Bieži hidrocefālija rodas pēc bērnībā pārciesta meningoencefalīta, meningīta, nervu sistēmas toksoplazmozes, sifilisa. T.s. sastrēguma hidrocefālija rodas sakarā ar nieru, aknu, sirds un asinsvadu slimībām un asins stāzi galvas vēnās. Bērniem hidrocefālijas gadījumā galvaskausa kauli kļūst plāni, galva palielinās, kļūst apaļa, piere – plata, izvelvēta. Paplašinās galvaskausa šuves un avotiņi, pastiprinās galvas vēnu zīmējums. Bieži rodas redzes nerva atrofija, šķielēšana, kurlums, mēmums. Bērni, kam ir hidrocefālija, vēlu sāk celties kājās, ilgi nestaigā, viņiem ir locekļu muskuļu vājums, hiperkinēzes, garīgās attīstības traucējumi. Ja hidrocefālija rodas pieaugušajiem, galvas lielums un forma parasti nemainās. Raksturīgas ir galvassāpes, slikta dūša, vemšana, reibonis. Var būt kustību koordinācijas traucējumi, nedroša gaita (ataksija), epileptiskās lēkmes. Ārstēšana. Jānovērš hidrocefālijas cēlonis. Regulāri jālieto diēta ar samazinātu sāls un ūdens daudzumu. Atkarībā no hidrocefālijas mehānisma izmanto dažādus medikamentus; atsevišķos gadījumos galvu apstaro ar rentgenstarojumu vai ārstē ķirurģiski.
hidrocēle sēklinieka ūdenstrūce – seroza šķidruma (no dažiem mililitriem līdz 2 – 3 litriem) uzkrāšanās starp sēklinieka apvalkiem sakarā ar atteces traucējumiem limfvados. (Ja šķidrums asiņains – hematocēle.) Hidrocēle var būt piedzimta vai iegūta. Iegūtas hidrocēles cēlonis – akūts iekaisums sēklinieku maisiņa orgānos, audzēji (seminomas), kā arī traumas. Hidrocēles attīstību veicina viss, kas saspiež sēklvadu (cirkšņa trūce, varikocēle). Akūta hidrocēle parasti noris ar stiprām sāpēm, paaugstinātu t°, sēklinieku maisiņa apjoms palielinās. Hroniska hidrocēle attīstās lēnām. Slimnieks to pamana tikai tad, kad sēklinieku maisiņa palielināšanās dēļ rodas neērtības staigājot, sākas pastāvīgas, trulas, velkošas sāpes sēklvadā un cirkšņa kanālā, zūd darbaspējas; var rasties grūtības urinējot, traucējumi dzimumdzīvē. Ārstē pamatslimību. Sākumā šķidruma uzsūkšanos var veicināt kompreses, punkcijas. Lielas hroniskas hidrocēles gadījumā – operācija.
higroma locītavas somiņas iztilpums, kas pildīts ar iekaisuma procesā radušos biezu, staipīgu vai recekļveida šķidrumu. Cēlonis: locītavas somiņas iekaisums, kas radies ilgstošas traumējošu faktoru iedarbības rezultātā, retāk – tuberkulozes. Higroma ir apaļīgs, mazkustīgs, parasti nesāpīgs elastīgas konsistences veidojums locītavas apvidū; ādā virs higromas pārmaiņu nav; locītavas kustības higroma neierobežo vai ierobežo nedaudz. Biežāk higroma sastopama plaukstas locītavā, retāk – elkoņa un ceļa locītavas apvidū. Dažkārt higromas dobumā rodas skrimšļa graudiņi, t.s. rīsa graudiņi. Dažreiz higroma sastruto un iekaisums pāriet uz locītavu. Higroma var sasniegt vistas olas lielumu, taču tā palielinās lēnām. Ārstēšana. Dažkārt palīdz šķidruma nosūkšana, pēc tam uzliek spiedošu, imobilizējošu pārsēju. Bieži novērojami recidīvi. Radikālāka ir ķirurģiska ārstēšana – iztilpušo locītavas somiņas daļu izgriež, šķidrumu aizvāc. Pēc operācijas locītavai jāatrodas miera stāvoklī 1 – 2 nedēļas. Sastrutojušu higromu ārstē tāpat kā strutainu bursītu.
himenolepidoze invāzijas slimība, ko ierosina pundurlentenis (Hymenolepis nana), ļoti reti arī žurku lentenis (H. diminuta); viena no helmintozēm. Pundurlentenis (garums 2 – 3 cm) ir tipisks bērnu parazīts, pieaugušiem mēdz būt reti, parazitē tievajā zarnā. Tas sastāv no daudziem (līdz 200) sīkiem posmiem – proglotīdiem, attīstās bez starpsaimnieka, viss attīstības cikls noris cilvēka organismā. Ar pundurlenteni invadējas, norijot tā olas, kas ārējā vidē izdalās kopā ar invadētā cilvēka izkārnījumiem. Pēc invadēšanās cilvēka zarnās no olas izšķiļas kāpurs, kas ieurbjas zarnu bārkstiņās, kur veidojas finnai līdzīga kāpurstadija – cisticerkoīds. Kad tas nobriedis, zarnu bārkstiņa atmirst, nokrīt no zarnas sienas un zarnas dobumā izšķīst. Cisticerkoīds ar galviņu nostiprinās zarnu gļotādā un attīstās par pieaugušu lenteni. Nobriedušos parazīta posmos ļoti daudz olu, kas atbrīvojas, posmiem sairstot, un tūlīt spējīgas invadēt. Dažreiz attīstības cikls sākas no jauna turpat organismā, olām nenokļūstot ārējā vidē. Reizēm pundurlenteņi viena cilvēka organismā parazitē 10 un vairāk gadu. Lenteņu skaits var būt ļoti liels. Intensīvas invāzijas gadījumā rodas plaši zarnu gļotādas bojājumi, izveidojas iekaisuma perēkļi, kam seko funkciju traucējumi. Ir sāpes vēderā, caureja, slikta dūša, vemšana, nereti galvassāpes, reibonis, viegla histērija un epileptiskās lēkmes. Himenolepidoze paildzina dizentēriju. Bez tam tā bieži sastopama kopā ar zarnu lambliozi. Himenolepidozi diagnosticē pēc parazīta olām, ko viegli atrast invadētā cilvēka izkārnījumos ar parastām izmeklēšanas metodēm. Ārstē galvenokārt ar fenosālu, melnās ozolpapardes ekstraktu mazās devās, dodot 3 ciklos ar 10 dienu starplaiku. Starplaikos ieteicami dzelzs preparāti, zivju eļļa, glikoze, kā arī daudzpusīgs uzturs, kurā pietiekami daudz gaļas. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu. Invadētie bērni (sevišķi organizētos bērnu kolektīvos) jānošķir no citiem, to trauki un veļa jāmazgā atsevišķi. Pārtikas rūpniecībā un bērnu iestādēs strādājošās invadētās personas jāpārvieto citā darbā līdz pilnīgai izārstēšanai.
hiperkinēze gribai nepakļautas, liekas, pārmērīgas kustības, kas rodas organisku vai funkcionālu nervu sistēmas traucējumu dēļ. Hiperkinēze visbiežāk rodas galvas smadzeņu zemgarozas kodolu un garozas bojājuma gadījumā. Galvenie hiperkinēzes veidi ir horeja, atetoze, torsijas spazma, ballisms, rauste, mioklonija, trīce. Atetoze ir lēna, tārpveidīga spaidu kustība galvenokārt plaukstās, kājās un sejā. Plaukstās un pirkstos novērojamas toniskas spazmas, muskuļu saspringums. Abpusēja atetoze bērniem nereti ir piedzimta. Dažreiz atetoze pievienojas horejai (horeoatetoze). Torsijas spazma ir savdabīga atetoze, kam raksturīgs tas, ka iešanas laikā ķermenis griežas ap garenisko asi, tāpēc stipri traucēta staigāšana. Вallisms – spēcīga vēzienveida, lokveida hiperkinēze, visbiežāk rokā. Atšķirībā no horejas ballisms ir ritmiskāka un parasti vienpusēja hiperkinēze. Rauste ir ātra, stereotipiska atsevišķu muskuļu (visbiežāk sejas un kakla muskuļu) raustīšanās. Strauja hiperkinēze ir arī mioklonija. Tā ir tikai vienā muskulī vai muskuļu grupā, visbiežāk vidukļa un augšstilbu apvidū. Kloniski raustās muskuļi, bet tas nerada izteiktu ķermeņa daļas (locekļa) kustību efektu, t.i., lieku kustību. Hiperkinēzes gadījumā ārstē pamatslimību. Bez tam jārūpējas, lai slimnieks nesasistu locekļus, nekristu. Bērns, kam ir hiperkinēze, stingri jāuzrauga.
hiperplāzija audu un orgānu šūnu daudzuma palielināšanās. Hiperplāzija novērojama galvenokārt dziedzeros un gļotādā. Cēlonis var būt pastiprinātas audu funkcijas, traucējumi nervu un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbībā (piem., dzemdes gļotādas hiperplāziju izraisa olnīcu darbības traucējumi).
hipertensija asinsspiediena paaugstināšanās. Hipertensiju iedala arteriālā, venozā un kapilārā, tomēr praksē ar šo vārdu visbiežāk saprot arteriālo hipertensiju. Izmērījot arteriālo spiedienu, nosaka sistolisko (maksimālo) un diastolisko (minimālo) spiedienu. Sakarā ar to izšķir sistolisko un diastolisko hipertensiju. Arteriālais spiediens atkarīgs no vecuma, bet vidēji par normas augšējo robežu uzskata 140/90 mm Hg. Visbiežākais hipertensijas cēlonis ir hipertoniskā slimība. Simptomātiskās hipertensijas gadījumā hipertensijai ir tādi paši simptomi kā citām slimībām – akūtām un hroniskām nieru slimībām (glomerulonefrītam, pielonefrītam), iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimībām (vairogdziedzera, virsnieru un hipofīzes darbības traucējumiem), CNS bojājumiem (traumas, kontūzijas, asinsizplūduma, audzēja gadījumā), sirds un asinsvadu slimībām (aterosklerozei u.c). Neatkarīgi no hipertensijas cēloņa slimniekiem raksturīga ātra noguršana, pastiprināta uzbudināmība, slikts miegs, galvassāpes, reibonis, redzes traucējumi, nepatīkamas sajūtas un sāpes sirds apvidū. Dažiem slimniekiem hipertensija ilgstoši pastāv bez pašsajūtas traucējumiem. Jāārstē pamatslimība, jālieto līdzekļi, kas pazemina arteriālo spiedienu. Jāievēro ārsta noteiktais režīms.
hipertireoze vairogdziedzera funkcijas pastiprināšanās. Parasti hipertireoze rodas sakarā ar pubertāti, grūtniecību, psihisku traumu, dažām slimībām (tuberkulozi, reimatismu u.c). Hipertireoze var būt difūzā toksiskā kākšļa sākumforma. Hipertireozei raksturīga pastiprināta uzbudināmība, pulsa paātrināšanās, nedaudz paaugstināta t°, roku trīcēšana, svīšana, pamatmaiņas pastiprināšanās, novājēšana. Ārstē ar līdzekļiem, kas samazina vairogdziedzera hormonu sintēzi. Ja hipertireozi izraisījusi kāda slimība, jāārstē tā.
hipertonija paaugstināts audu vai orgānu spraigums (tonuss). Praksē visbiežāk ar terminu hipertonija apzīmē paaugstinātu muskuļu spraigumu. Dažreiz šo terminu attiecina uz paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu, tomēr šajā gadījumā pareizāk lietot terminu “arteriālā hipertensija“.
hipertoniskā slimība slimība, kam raksturīga arteriālā hipertensija (arteriālā spiediena paaugstināšanās). Par paaugstinātu arteriālo spiedienu 20 – 60 g. vecam cilvēkam uzskata spiedienu, kas pārsniedz 140/90 mm Hg. Pēc 60 gadu vecuma sistoliskais spiediens aterosklerozes ietekmē mazliet paaugstinās, turpretim diastoliskais spiediens drīzāk tiecas pazemināties (piem., 70 – 80 gadu vecumā arteriālais spiediens var būt 170/80 mm Hg). Par hipertonisko slimību sauc tikai tādu arteriālā spiediena paaugstināšanos, kuras pamatā ir CNS darbības traucējumi. Ja arteriālā spiediena paaugstināšanās saistīta ar kāda orgāna (piem., nieru) saslimšanu, to sauc par simptomātisko hipertensiju. Hipertoniskās slimības cēloņi vēl nav īsti noskaidroti. Pastāv uzskats, ka tās pamatā ir CNS pārslodze un ar to saistīti asinsspiediena regulācijas traucējumi. Šo uzskatu apstiprina tas, ka hipertoniskā slimība bieži sākas pēc lieliem uztraukumiem vai ilgstošas depresijas. Hipertoniskās slimības izcelšanos saista arī ar traucējumiem nieru darbībā, kurus rada pārmērīga vārāmā sāls lietošana un dažas kaitīgas vielas. Liela nozīme hipertoniskās slimības izcelsmē ir arī iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormoniem (piem., sievietēm arteriālais spiediens bieži paaugstinās klimaktērija periodā). Bez tam statistika liecina, ka ar hipertonisko slimību nereti slimo vairāki vienas ģimenes locekļi, tātad svarīga nozīme ir arī iedzimtībai. Hipertoniskās slimība sākumā asinsvados patoloģisku pārmaiņu bieži nav. Ir tikai paaugstināts spraigums. Vēlāk izveidojas ateroskleroze un sakarā ar pastiprināto slodzi palielinās sirds kreisā kambara muskulatūra. Hipertoniskā slimība parasti izpaužas CNS darbības un sirdsdarbības traucējumu veidā, bet dažreiz asinsspiediens ir paaugstināts cilvēkiem, kas jūtas veseli. Dažkārt slimības sākuma pazīmes ir nogurums, bezmiegs, galvassāpes, it īpaši no rītiem. Sirdsdarbības traucējumi parasti jūtami kā sirdsklauves, nepatika gulēt uz kreisajiem sāniem vai arī sāpes sirds apvidū. Atbilstoši arteriālā spiediena augstumam un ar to saistītajām pārmaiņām dažos orgānos hipertoniskās slimības attīstību iedala 3 stadijās. Pirmajā stadijā asinsspiediens ir paaugstināts nedaudz un pārejoši un citu pārmaiņu organismā vēl nav. Otrajā stadijā asinsspiediens ir paaugstināts vairāk vai mazāk pastāvīgi un sāk izpausties dažas tā ietekmē radušās pārmaiņas, piem., ir palielinājusies kreisā sirds daļa (kreisais kambaris), iezīmējas dažas pārmaiņas elektrokardiogrammā un acs tīklenes asinsvados. Trešajā stadijā asinsspiediens ir paaugstināts pastāvīgi un asinsvados ir attīstījusies ateroskleroze. Ja spilgti izpaužas sirdsdarbības traucējumi, piem., sāpes sirds apvidū, sirdsklauves, ir radies miokarda infarkts vai sirds mazspēja, to sauc par hipertoniskās slimības kardiālo (jeb sirds) formu. Ja turpretim pārsvarā ir CNS darbības traucējumi, piem., galvassāpes, bezmiegs, reibonis vai pat insults, to sauc par hipertoniskās slimības cerebrālo (smadzeņu) formu. Parasti hipertoniskās slimības gaita ir hroniska. Pasliktināšanos rada uztraukumi, pārpūlēšanās, atmosfēras spiediena straujas svārstības vai ārstēšanās noteikumu neievērošana. Īslaicīgus hipertoniskās slimības paasinājumus sauc par hipertoniskajām krīzēm, kam raksturīga asinsspiediena strauja un stipra paaugstināšanās, piem., līdz 220/130 mm Hg, ja parasti tas bijis 170/100 vai vēl zemāks. Krīzes laikā pastiprinās galvassāpes, sāpes sirds apvidū, var būt arī vemšana, apziņas traucējumi, bet smagākos gadījumos draud miokarda infarkts vai insults. Hipertoniskās krīzes visbiežāk mēdz uznākt otrās, retāk trešās slimības stadijā. Trešajā stadijā galvenie sarežģījumi saistīti ar aterosklerozi, kas hipertoniskās slimības gadījumā attīstās paātrinātā gaitā. Smadzeņu aterosklerozes bīstamākās sekas ir smadzeņu asinsrites traucējumi, kas var būt pārejoši vai arī beigties ar insultu. Sirds vainagartēriju ateroskleroze veicina kardiosklerozi. Sirds muskulatūras pārslodze un kardioskleroze var būt par cēloni akūtam vai hroniskam sirdsdarbības vājumam (sirds mazspējai). Ārstēšanā un profilaksē ļoti svarīga nozīme ir pareizam dzīves veidam. Slimības sākumstadijās ar to vien jau iespējams panākt stipru uzlabošanos vai pat pilnīgu izveseļošanos. Jāvairās no uztraukumiem, lielas steigas, pārpūlēšanās, strīdiem. Vēlams gulēt ne mazāk par 8 – 9 stundām naktī un 1 stundu atpūsties dienas otrajā pusē. Ieteicamas nodarbības svaigā gaisā. Nedrīkst smēķēt un lietot līdzekļus, kas uzbudina. Nav pieļaujams darbs nakts maiņā un liela fiziska vai garīga piepūle. Uzturā jāierobežo vārāmais sāls un, lai aizkavētu aterosklerozes attīstību, arī dzīvnieku tauki, Hipertoniskās slimības sākumā labi panākumi dažreiz ir nomierinošiem līdzekļiem. Ja tie nelīdz, pievienojami asinsspiediena pazeminātāji līdzekļi, kam var būt dažāds iedarbības mehānisms. Tā kā iedarbīgie asinsspiediena pazeminātāji līdzekļi bieži rada nevēlamas blakusparādības, tie lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem. Hipertoniskās slimības ārstēšana ir ilgstoša, un tai jābūt sistemātiskai. Slimības paasinājuma, krīzes vai sarežģījumu gadījumā jāārstējas slimnīcā.
hipertrofija audu vai orgānu palielināšanās, palielinoties šūnu apmēriem un daudzumam. Hipertrofija var būt fizioloģiska un patoloģiska. Fizioloģiska hipertrofija novērojama, piem., fiziskā darba darītājiem un sportistiem, kuriem sakarā ar pastāvīgu slodzi darbā un treniņos palielinās skeleta muskuļi un sirds. Patoloģiskā hipertrofija ir, piem., sirds kreisās puses palielināšanās, ja traucēta asinsrite aortā vai sirds labās puses palielināšanās, ja traucēta asinsrite plaušās. Ja viens no pāra orgāniem, piem., niere, olnīca, plauša iet bojā vai tiek izoperēts, palikušais orgāns hipertrofējoties kompensē trūkstošā orgāna funkciju (t.s. aizstājēja jeb vikārā hipertrofija). Visos minētajos gadījumos, kuru pamatā ir pastiprināta funkcionālā slodze, hipertrofijai ir kompensatoriska nozīme (darba jeb kompensatoriskā hipertrofija). Hipertrofija var izveidoties arī sakarā ar nervu un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumiem; piem., hipofīzes darbības traucējumi rada akromegāliju. T.s. pseidohipertrofijas gadījumā audu vai orgānu palielināšanās notiek, savairojoties saistaudiem, visbiežāk taukaudiem.
hipervitaminoze patoloģisks stāvoklis, kas radies no pārmērīgas kāda vitamīna preparātu lietošanas. Visbiežāk sastopama A un D hipervitaminoze. А hipervitaminoze parasti rodas zīdaiņiem un mazbērniem: bērns kļūst nemierīgs, neēd, slikti guļ, vemj. Samazinās urīna daudzums, nereti izspīlējas avotiņš (zīdaiņiem). Urīnā daudz eritrocītu un cilindru (cilindriski olbaltumvielu veidojumi). Ja vitamīna lietošanu pārtrauc, patoloģiskās pazīmes izzūd. Pieaugušiem hipervitaminozes sekas var būt gļotādas plaisāšana, galvassāpes, nervozitāte, aknu darbības traucējumi. Ja pārmērīgi lieto D vitamīnu, organismā pastiprināti uzkrājas kalcija sāļi: zūd ēstgriba, rodas aizcietējums, vemšana, novājēšana, paaugstināts asinsspiediens. Bērniem aizkavējas augšana. Bieži pievienojas nieru saslimšana. Jebkurš vitamīns, ja to ilgstoši lieto lielās devās, var izraisīt patoloģiskas novirzes.
hipofīze neliels (0,5 – 0,6 grami) iekšējās sekrēcijas nepāra dziedzeris; starpsmadzeņu daļa. Hipofīze regulē visu pārējo iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Hipofīze izdala daudz dažādu hormonu. Visvairāk izpētītas ir šādas hipofīzes funkcijas: augšanas procesu regulācija, ķermeņa masas un orgānu formas ietekmēšana, kā arī dzimumorgānu augšanas un attīstības stimulācija, virsnieru, vairogdziedzera u.c. iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības kontrole. Hipofīze ir starpnieks starp CNS un iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, Hipofīze izšķir priekšējo daivu jeb adenohipofīzi (no tās nodala vēl starpdaivu) un pakaļējo daivu jeb neirohipofīzi. Priekšējās daivas hormoni ietekmē vielmaiņu, stimulē organisma attīstību un augšanu. Pakaļējās daivas hormoni regulē urīna izdalīšanos, stimulē dzemdes muskulatūras saraušanos, paaugstina asinsspiedienu.
hipohondrija hipohondriskais sindroms – patoloģisks stāvoklis, kam raksturīgas pārspīlētas, nepamatotas bažas par savu veselību. Slimnieks pārspīlē esošās vai piedomā sev neesošas slimības. Hipohondrija ietilpst dažādos psihisko slimību sindromos un izpaužas atšķirīgi – hipohondrija var būt depresijas, uzmācību un murgu veidojums. Depresijas laikā slimnieks visu vērtē nepamatoti pesimistiski, arī attiecībā uz savu veselību slimniekam rodas aizdomas, pārspīlēšanas idejas, kas pēc atbilstošas pārliecināšanas samazinās un uz laiku pāriet, bet pilnīgi zūd tikai pēc depresijas izbeigšanās. Uzmācību gadījumā slimnieks pats saprot, ka maldīgajām domām nav pamata, tomēr no tām grūti atbrīvoties. Hipohondrija kā murgi sastopama paranojas ietvaros (slimnieks domā, ka sirgst ar kādu smagu vai pat neārstējamu slimību, pastāvīgi apmeklē dažādas ārstniecības iestādes, prasa atkārtot izmeklēšanu, apgalvo, ka katrs nākamais ārsts gribot slēpt iepriekšējā kļūdas, u.tml.). Ārstē pamatslimību.
hipoparatireoze epitēlijķermenīšu funkcijas pavājināšanās. Hipoparatireozes cēlonis visbiežāk ir epitēlijķermenīšu izņemšana vairogdziedzera operācijā. To izdalītā parathormona trūkuma dēļ asinīs samazinās kalcija, bet palielinās fosfora daudzums. Kalcija maiņas traucējumi var izraisīt tetāniju. Ārstē ar hormonu preparātiem un vitamīniem.
hipotireoze vairogdziedzera funkcijas pavājināšanās. Smagu hipotireozes formu sauc par miksedēmu. Hipotireozi rada vairogdziedzera audu nepilnvērtība (iedzimti defekti, vairogdziedzera iekaisuma, audzēju, radioaktīvā joda lietošanas vai operācijas sekas u.c.) vai šā dziedzera darbību regulējošo mehānismu (hipofīzes, starpsmadzeņu, galvas smadzeņu garozas) traucējumi, kā arī smadzeņu satricinājums. Hipotireozi var izraisīt arī nepietiekams joda daudzums uzturā un dzeramajā ūdenī. Vairogdziedzera hormonu trūkums organismā rada vielmaiņas traucējumus, kā arī oksidācijas procesu pavājināšanos un pārmaiņas nervu sistēmā. Slimniekiem raksturīgs gausums, miegainība, aizcietējumi, pazemināta ādas t°, palēnināts pulss, pazemināts arteriālais spiediens, sejas tūska, atmiņas pasliktināšanās. Slimiem bērniem traucēta fiziskā un garīgā attīstība. Ārstē ar vairogdziedzera hormonu preparātiem.
hipotonija pazemināts audu vai orgānu spraigums (tonuss). Praksē visbiežāk ar terminu hipotonija apzīmē pazeminātu muskuļu vai citu audu vai orgānu spraigumu. Dažreiz šo terminu attiecina uz pazeminātu arteriālo asinsspiedienu, tomēr šajā gadījumā pareizāk lietot terminu “arteriālā hipotensija”.
hipovitaminoze daļējs kāda vitamīna trūkums organismā. Hipovitaminoze rada lielākus vai mazākus veselības traucējumus. Galvenie hipovitaminozes cēloņi: 1) nepietiekams (zemāks par vidējo dienas normu) vitamīnu daudzums uzturā. Ekonomiski maz attīstītās Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas valstis daudzu iedzīvotāju uzturā ir ļoti maz olbaltumvielu, tāpēc no organisma tiek pastiprināti izvadīti В grupas vitamīni un drīz iestājas to trūkums. Mūsu apstākļos absolūti nepietiekams uzturā var būt galvenokārt С vitamīna daudzums, it īpaši ziemas un pavasara mēnešos, ja cilvēks lieto maz dārzeņu un augļu; 2) nepilnīga vitamīnu uzsūkšanās vai pastiprināta noārdīšanās gremošanas orgānos. Šādas izcelsmes hipovitaminozi izraisa hroniski gremošanas traucējumi, piem., sālsskābes trūkums kuņģa sulā, enterīts, pankreatīts, kā arī plaša kuņģa vai zarnu rezekcija; 3) piedzimti vai iegūti vielmaiņas traucējumi, kas var pastiprināt vitamīnu noārdīšanos vai traucēt to uzkrāšanos organismā; piem., aknu slimību gadījumā tiek traucēta vitamīnu maiņa un var iestāties hipovitaminoze, kaut arī vitamīnu daudzums uzturā šķietami ir pietiekams; 4) antibiotiku, kā arī dažu citu pretmikrobu līdzekļu lietošana, kas var radīt zarnu mikrofloras darbības traucējumus un mikrobu sintezēto vitamīnu (galvenokārt В grupas vitamīnu daudzuma samazināšanos zarnās; 5) pastiprināts vitamīnu patēriņš organismā sakarā ar palielinātu fizioloģisku aktivitāti (smags fizisks darbs vai sasprindzināts garīgs darbs, grūtniecības un laktācijas periods u.c.) vai slimību (akūtas un hroniskas infekcijas, kā arī citas novārdzinošas slimības). Hipovitaminozes pazīmes ir dažādas atkarībā no trūkstošā vitamīna (skatīt skorbuts; pelagra; beriberi; arī vitamīni). Vieglas hipovitaminozes gadījumā klīniskās pazīmes var būt nenoteiktas un diagnozi precizē, nosakot vitamīnu daudzumu asinīs vai tā izdalīšanos ar urīnu pēc lielas vitamīnu devas ievadīšanas (ja ir vitamīnu trūkums, ar urīnu izdalās maz ievadītā vitamīna). Hipovitaminozes diagnozi dažreiz nosaka, spriežot pēc uzsāktas vitamīnu terapijas labvēlīgiem rezultātiem. Ārstēšana. Ja darbojas kāds no minētajiem faktoriem, kas palielina vitamīnu patēriņu vai kavē to uzsūkšanos un izmantošanos organismā, ieteicams trūkstošos vitamīnus ievadīt ar vitamīnu preparātiem. Profilaksē svarīgs ir vispusīgs uzturs.
histērija īpaša psihopātijas vai neirozes forma, kam raksturīgi dažādi psihes, kustību sfēras, jušanas un veģetatīvo funkciju traucējumi. Pēc I. Pavlova atzinuma histērija attīstās tad, ja augstākajā nervu darbībā ierosas procesi ir pārsvarā pār kavēšanu, ja ir smadzeņu zemgarozas darbības pārsvars pār garozas darbību un vāja otrā signālsistēma salīdzinājumā ar pirmo. Garozas darbības vājums un pirmās signālsistēmas pārākums nosaka reakciju haotiskumu, motivācijas trūkumu, impulsivitāti. Histēriskajam raksturam (psihopātijas forma) piemīt emocionālās dzīves kaprīza nepastāvība, jūtu virspusējība un nenoturīgums, interešu seklums. Šo cilvēku griba nav spējīga izturēt ilgstošu sasprindzinājumu. Viņu rīcība ir pretrunīga, nepilnvērtības sajūta apvienojas ar centieniem pievērst sev uzmanību, iztēlot sevi par neparasti vērtīgiem cilvēkiem. Iedomāto viņi uzskata par reālo; slimajiem raksturīga ātri mainīga attieksme pret apkārtējo vidi, strauja simpātiju un antipātiju maiņa. Histērija neirozes formā sākas tūlīt pēc psihotraumas; parasti tā rodas uz histēriskā rakstura fona, bet ļoti spēcīgu kairinājumu ietekmē var rasties arī gluži līdzsvarotiem cilvēkiem. Biežākās šīs histērijas izpausmes ir lēkmes, kustību un veģetatīvo funkciju, kā arī uztveres un runas traucējumi. Histērijas lēkmes ir pēkšņas, parasti sākas tūlīt pēc psihotraumas un izpaužas skaļos smieklos, raudāšanā, kliegšanā, satrauktās kustībās, kā arī krišanā, kas ārēji var būt līdzīga epilepsijas lēkmei, bet parasti notiek bez kādiem miesas bojājumiem un bez traucējumiem pēclēkmes stāvoklī. Kustību traucējumi izpaužas parēzēs, paralīzēs (visbiežāk roku un kāju, retāk kakla un sejas muskuļu paralīze), stabilā locītavu nekustīgumā, nespējā izdarīt sarežģītas kustības, kā arī liekās, neapzinātās kustībās (hiperkinēzes). Jušanas traucējumiem raksturīgs nejutīgums vai arī pastiprināts jutīgums un sāpes. Šo traucējumu lokalizācija neatbilst anatomiskajām inervācijas zonām, bieži rodas vietās, kur agrāk bijis organisks bojājums (piem., sāpes jau sen sadzijušas rētas rajonā). Biežākie veģetatīvo funkciju traucējumi ir vemšana, elpas trūkums, sirdsklauves, dažādas sajūtas sirds apvidū, kuras līdzīgas stenokardijai, urinēšanas traucējumi (biežāk aizture) u.c. No uztveres traucējumiem parastākie ir redzes (ātra redzes nogurdināmība, redzes lauka sašaurināšanās, aklums) un dzirdes funkcionāli traucējumi. Var rasties stostīšanās vai pat pilnīgs runasspēju zudums. Reizēm novērojami arī histēriski psihiski traucējumi, pastiprinātas uzbudināmības vai nomāktības, nekustīguma un vienaldzības stāvokļi. Smagos gadījumos rodas arī apziņas aptumšošanās, kam pievienojas spilgtas redzes halucinācijas. Var rasties arī atmiņas traucējumi. Ārstēšanā izmanto psihoterapiju, darba terapiju, fizikālās terapijas procedūras, vajadzības gadījumā arī vieglus nomierinošus līdzekļus. Ārstēšana parasti ambulatoriska, slimniekam darbaspējas saglabājas. Profilakse. Pareiza audzināšana ģimenē, skolā, sabiedrības interešu attīstīšana.
holangīts žultsvadu iekaisums. Parasti holangīts ir bakteriālas dabas un pievienojas žultsakmeņu slimībai, holecistītam vai pankreatītam. Galvenais faktors, kas veicina baktēriju iekļūšanu žultī, ir žults sastrēgums, kuru izraisa kopējā žultsvadā iestrēdzis akmens, saaugumi, iekaisums, kā arī aizkuņģa dziedzera galvas sabiezējums. Veicinošie faktori ir organisma pretestības zudums, vecums, zarnu disbakterioze. Holangīts var būt akūts un hronisks. Klīniskā ainā tipiskas ir sāpes aknu apvidū, slikta dūša, reizēm vemšana, neliela dzelte, paaugstināta t°, aknu un liesas palielināšanās, leikocitoze. Žultī atrod baktērijas (zarnu nūjiņas, streptokokus, stafilokokus u.c). Izšķir vienkāršo (katarālo) un strutaino holangītu. Dažreiz holangīts var komplicēties ar aknu abscesu vai aknu cirozi. Ārstēšana. Žults sastrēguma likvidēšana (operācija), pretmikrobu līdzekļi, kūrortterapija (Esentuki, Truskaveca, Druskininki u.c).
holera (cholera; gr. chole žults) – akūta, sevišķi bīstama zarnu inf. slimība. Sen pazīstama cilv. inf., kas periodiski izplatās, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. No 1861. g. ir sākusies 7. h. pandēmija, kas izplatās aizvien jaunos pasaules rajonos sakarā ar cilv. migrāciju un īso ceļā pavadīto laiku.
H-u ierosina baktērija holeras vibrions (Vibrio cholerae), kas labvēlīgos apstākļos augsnē, ūdenī un pārtikas produktos arī uz to virsmas var saglabāt dzīvotspēju 1-2 mēn. Zemā t0 (piem., ledū) tā var saglabāties ilgstoši. H. vibrionu iznīcina vārīšanās t0, saules stari, dezinficējoši līdz.; sevišķi ātri tas iet bojā skābā vidē. Saslimšanu, kas vērojama kopš 1961. g., izraisa gk. holeras vibriona biol. tips Eltoras vibrions (tā ierosinātu sasimšanu pirmo reizi reģistrēja Eltoras karantīnas nometnē Sinaja pussalā Ēģiptē (1906. g.), kas atšķiras no t. s. klasiskā h. vibriona ar mazāku patogenitāti, bet lielāku izturību ārējā vidē.
Inf. avots ir slims cilv. vai vibrionu nēsātājs (pārslimojušie var kādu laiku vēl izdalīt h. vibrionu ārējā vidē vai arī kļūt par ilgstošiem nēsātājiem). Ieros. izdalās no cilv. organisma ar izkārnījumiem, vēmekļiem. Inficēšanās notiek, ieros-am nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem. Pārtikas prroduktus inficē gk. cilv. ar netīrām rokām, kā arī mušas. Visbiežāk ar h. saslimst vasarā, bet var saslimt arī jebkurā citā gadalaikā. Iekļūstot tievās zarnas sārmainajā vidē, h. ieros. Vairojas un izdala toksiskas vielas, kuras izraisa vietējas pārmaiņas zarnās un organisma intoksikāciju. Sakarā ar biežu caureju cilv. zaudē daudz šķidruma – rodas organisma dehidratācija (atūdeņošana), kas rada smagus asinsrites un vielmaiņas traucējumus.
Inkubācijas periods ilgst 1-5 dienas. Slimība sākas ar caureju, kura pakāpeniski kļūst biežāka, izkārnījumu daudzums palielinās. Ļoti drīz izkārnījumi zaudē parasto izskatu: tajos ir daudz nolobītu zarnu epitēlija šūnu, tie ir bālgani un kļūst līdzīgi rīsu novārījumam. Rodas nespēks. Vēlāk pievienojas vemšana. Smagos gadījumos ķermeņa t0 krītas, sākas krampji, apziņas traucējumi. Ļoti raksturīgs ir h. slimnieka izskats: sejas panti asi, acis iekritušas, balss neskanīga; āda zilgana, stipri krokaina. Ja slimniekam tiek laikus sniegta med. palīdzība, tas 5-20 dienu laikā izveseļojas. H. klīn. aina ir ļoti daudzveidīga: no ļoti vieglām slimības formām (1-2 reizes caureja, neliels nespēks) līdz ļoti smagām, t. s. zibeņveida formām, kad slimnieks iet bojā pirmajās slimības stundās.
Ā r s t ē š a n a obligāti izdarāma stacionārā. Lai atjaunotu ūdens un minerālvielu maiņas līdzsvaru, slimniekam ievada lielā daudzumā sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus. Ļoti svarīga nozīme ir pareizai slimnieka kopšanai.
P r o f i l a k s e. Viens no svarīgākiem pasākumiem ir robežu san. aizsardzība, slimnieku meklēšana un izolācija; cilv-i, kas bijuši saskarē ar slimnieku, tiek pakļauti observācijai. Epidēmijas perēklī izdara rūpīgu dezinfekciju. Ja pastāv h. izplatīšanās draudi, izdara iedzīvotāju vakcināciju. Liela nozīme ir pārtikas uzņēmumu un ūdensapgādes san. Kontrolei. Jāievēro personiskā higiēna. Uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu; augļi un dārzeņi jāmazgā tekošā ūdenī (to var mazliet paskābināt, piem., ar etiķi).
horeja haotiska locekļu, kakla, sejas vai mēles muskuļu raustīšanās, viena no hiperkinēzēm. Horeja pastiprinās, ja slimnieks uztraucas; tā mazinās mierā, izzūd miegā. Ja horeja izteikta, slimniekam grūti rīkoties ar priekšmetiem. Ja horeja ir mēlē vai sejā, traucēta runāšana. Horeju parasti izraisa iekaisuma process galvas smadzenēs, reimatisms, smadzeņu asinsrites traucējumi, smadzeņu zemgarozas kodolu deģenerācija. Infekciozi toksisku horeju, kas visbiežāk rodas bērniem 5 – 16 gadu vecumā, sauc par mazo horeju. Apmēram 70% gadījumu mazās horejas cēlonis ir reimatisms, pārējos – vīrusi u.c. ierosinātāji. Mazā horeja nereti rodas pēc angīnas, deguna blakusdobumu vai auss iekaisuma. Slimība sākas pakāpeniski. Slimnieks kļūst raudulīgs, nesavaldīgs, ātri nogurst. Rodas horejiska hiperkinēze, un pazeminās muskuļu tonuss. Kustības kļūst neprecīzas, mainās rokraksts, rodas neparastas grimases, runa kļūst saraustīta, nevienādi skaļa. Ja mazā horeja izteikta, slimniekam grūti stāvēt un gulēt, viņš ievaino locekļus, var izkrist no gultas. Ja mazā horeja apvienojas ar locītavu un sirds reimatismu, paaugstinās t°, mainās asins aina. Slimība ilgst vairākus mēnešus. Ārstēšana. Nepieciešams miers un gultas režīms. Lieto medikamentus pret reimatismu, kā arī nomierinošus līdzekļus. Kad stāvoklis uzlabojies, var ārstēties sanatorijā. Profilakse. Laikus jālikvidē visi sastrutojumi organismā. Jāārstē locītavu un sirds reimatisms. Infekciozi toksiska izcelsme ir arī grūtnieču horeja. Parasti ar to saslimst jaunas sievietes (biežāk pirmdzemdētājas) grūtniecības pirmajā pusē. Nereti ar šo horeju saslimst tās grūtnieces, kurām bērnībā bijusi mazā horeja. Ārstēšana. Nepieciešams miers un gultas režīms. Ja šī horeja nepadodas ārstēšanai, jāpārtrauc grūtniecība. Deģeneratīva rakstura horeja bieži novērojama vairākiem ģimenes locekļiem dažādās paaudzēs. Tās pamatā ir deģeneratīvs, atrofisks process smadzeņu zemgarozas kodolos un garozā. Slimība sākas pakāpeniski bez paaugstinātas t°. Slimības pazīmes visbiežāk rodas pusmūža gados. Raksturīga ir hiperkinēžu kombinācija ar psihiskiem traucējumiem. Hiperkinēzes ir līdzīgas izteiksmīgām kustībām, žestikulācijai, grimasēm, manierīgumam. Rodas plānprātība. Ārstē ar medikamentiem, dažreiz ķirurģiski.
hornera-bernāra sindroms acs inervācijas traucējums, kam raksturīga plakstiņa noslīdēšana, zīlītes sašaurināšanās un acs ābola padziļināšanās. Šo sindromu aprakstījis Šveices oftalmologs J. Horners un franču fiziologs K. Bernārs. Šāds inervācijas traucējums var rasties dažādu slimību dēļ, piem., muguras smadzeņu slimību (audzēja, siringomiēlijas u.c), apakšējo kakla nervu saknīšu, simpātiskā stumbra nervu mezglu un to savienotājzaru bojājumu, plaušu (sevišķi to galotnes), krūšu un kakla limfmezglu, vairogdziedzera slimību gadījumā. Hornera-Bernāra sindroms var būt saistīts ar iekšējās miega artērijas slimībām, jo gar šās artērijas sienu izvietojas atbilstošās simpātiskās nervu šķiedras. Par cēloni šim sindromam var būt arī patoloģiski procesi acs dobumā.
idiosinkrāzija dažiem cilvēkiem iedzimts pastiprināts jutīgums pret dažādiem ārējās vides faktoriem (ziedputekšņiem, pelējumsēnēm, putekļiem), pret dažiem pārtikas produktiem (zemenēm, vēžiem, zivīm, olām) un medikamentiem (jodu, bromu). Šīs vielas (alergēni) pēc iekļūšanas organismā rada tūlītēju tā reakciju – nātreni, siena drudzi, bronhiālo astmu, Kvinkes tūsku. Idiosinkrāzija ir alerģijas paveids. Atopiska indivīda serumā parastās antivielas pret alergēniem nav konstatētas, bet atrasti reagīni – vielas, kas padara jutīgu (sensibilizē) cilvēka ādu. Ja atopiska cilvēka serumu injicē vesela cilvēka ādā, tā kļūst jutīga (apm. 6 nedēļas). Ja šajā laikā injekcijas vietā ievada atbilstošu alergēnu, rodas papula un apsarkums.
idiotija viena no oligofrēnijas izpausmēm, smagākā garīgās atpalicības pakāpe. Slimniekiem stipri pavājināta reakcija uz apkārtējās vides kairinājumiem; uz apkārtējiem notikumiem viņi vai nu nemaz nereaģē, vai arī reakcijas ir nemērķtiecīgas un neadekvātas situācijai. Trūkst valodas, runa sastāv no neartikulētām skaņām, bet atsevišķu lietoto vārdu nozīmi slimnieki paši īsti neizprot, no apkārtējo cilvēku runas uztver nevis tās saturu, bet tikai balss intonāciju. Vienatnē slimnieki ir vai nu nekustīgi, vai arī izdara nemērķtiecīgas, bieži stereotipiskas kustības. Emocijas ir vāji attīstītas un saistītas galvenokārt ar vispārējo fizisko pašsajūtu, fizisko vajadzību apmierināšanu. Labvēlīgs somatiskais stāvoklis, siltums, ēdiens rada apmierinātību, un otrādi – aukstums, nepietiekams uzturs rada nepatiku un dusmas. Emociju izpausme primitīva. Visraksturīgākais ir ļaunuma un dusmu afekts. Var būt bailes, kas rodas kā atbildes reakcija uz maz pazīstamiem, jauniem un neparastiem kairinājumiem. Iespējami dziņu traucējumi (onānisms); daži slimnieki visu, kas gadās, bāž mutē un zelē neatkarīgi no garšas sajūtas. Reizē vērojami fiziski defekti: nepareiza kaulu sistēmas attīstība, kustību traucējumi, neiroloģiski bojājumi (paralīzes, parēzes, krampju lēkmes). Vieglākos gadījumos šie traucējumi ir mazāk intensīvi, slimnieki iemācās staigāt un saprast dažus vārdus, sevi elementāri apkopt. Ārstēšanai parasti nav jūtamu panākumu. Atsevišķos gadījumos 7 – 8 gadu vecumā psihiskā attīstība var uzlaboties.
iedzimtās slimības slimības, kuru rašanās atkarīga no defektiem tēva vai mātes genotipā (ģenētiskās informācijas kopumā). Atkarībā no ģenētisko defektu veida un dažiem citiem apstākļiem slimības pazīmes parādās vai nu tūlīt pēc dzimšanas, vai arī vēlāk. Saslimšanas iespējamību var noskaidrot ģenētiskajā konsultācijā. Dažos gadījumos ģenētisko defektu kombinācija rada tik smagus attīstības traucējumus, ka auglis nav dzīvotspējīgs vai arī jau piedzimst nedzīvs. Tas vērojams gadījumos, kad auglim neattīstās, piem., smadzenes, sirds, zarnas, nieres. Dažas iedzimtās slimības, piem., Dauna slimība, saistītas ar hromosomu anomālijām. Tomēr vairākums iedzimto slimību saistāms ar dažādiem gēnu defektiem. Tādas ir, piem., hemofīlija, fosfātdiabēts (pastiprināta fosforskābes sāļu izdalīšanās ar urīnu), reizēm arī šizofrēnija, cukura diabēts u.c. Ja viens no vecākiem slimo ar kādu no minētajām vai citām līdzīgām slimībām, tas nenozīmē, ka slims būs arī bērns. Šāda iespējamība palielinās, ja slimi abi vecāki. Bīstama ir arī laulība tuvu radinieku starpā (piem., starp brālēnu un māsīcu), jo tad bērnam slimības gēns var iedzimt no abiem vecākiem. Turpretim, ja slimības gēnu satur tikai tēva vai mātes dzimumšūnas, tas parasti pāriet no paaudzes uz paaudzi apslēptā veidā.
iekaisums organisma tipiska reakcija uz audu bojājumu galvenokārt ar lokālām pārmaiņām. Iekaisums nodrošina organisma aizsardzību, taču, pārmērīgi pastiprinoties, šī aizsargreakcija var pāriet savā pretstatā – kļūt kaitīga. Iekaisuma pazīmes ir sārtums, pietūkums (tūska), karstums, sāpes un funkciju traucējumi. Iekaisuma apvidū rodas audu bojājumi, asinsrites pārmaiņas līdz ar eksudāta un leikocītu infiltrāta veidošanos, vielmaiņas pārmaiņas, saistaudu reakcija. Atkarībā no eksudāta veida iekaisums var būt serozs jeb katarāls, strutojošs, hemorāģisks un fibrinozs. Primārais audu bojājums rodas kaitīga aģenta (mehāniskas traumas, infekcija, ķīmisko vielu) tiešā iedarbībā. Sekundāri mainās arī apkārtējās šūnas, un bojājums paplašinās. Asinsrite iekaisuma centrā palēninās, un rodas venozs sastrēgums, kas veicina eksudāta rašanos. Leikocīti pāriet no asinsvadiem audos. Iekaisuma perifērijā asinsrite paātrinās. Vielmaiņa ir pastiprināta, pārsvarā ir noārdīšanās procesi, kas gan nenoris līdz galam. Uzkrājas nepilnīgi oksidētie, skābie vielmaiņas starpprodukti (pienskābe u.c.) – rodas vietēja acidoze. Eksudāta radītais receptoru mehāniskais kairinājums (spiediens) līdz ar ķīmisko kairinājumu (skābes) izraisa sāpes. Rodas funkciju traucējumi. Tūlīt pēc bojājuma iekaisuma vietā sākas pretējs process – atgriešanās sākotnējā stāvoklī. Noteicošā šajā procesā ir saistaudu reakcija. Vispirms iekaisuma perēklis attīrās no bojā gājušo šūnu sastāvdaļām un baktērijām. Šajā procesā leikocīti veido valni ap bojājuma centru, sagremo svešās daļiņas (skatīt fagocitoze) vai paši iet bojā (skatīt strutas). Acidozei palielinoties, leikocītus aizstāj īpašas saistaudu šūnas. Baktērijas iznīcina arī palielinātais vides skābums. Ja audiem raksturīgās struktūras gājušas bojā, to vietā veidojas rēta.
ienāši infekcijas slimība, ar ko slimo dzīvnieki (galvenokārt zirgi, ēzeļi), bet var inficēties arī cilvēks. Ierosinātājs ir mikroorganisms Actinobacillus mallei, kas apkārtējā vidē samērā neizturīgs. Cilvēks inficējas pēc biežas saskares ar slimiem dzīvniekiem (galvenokārt zirgiem), to izdalījumiem vai jēlu gaļu. Visbiežāk saslimst veterinārie darbinieki, zirgkopji. Ienāšu ierosinātājs iekļūst organismā caur bojātu ādu vai gļotādu. Infekcijas iekļūšanas vietās izveidojas mezgliņš, pēc tam ar strutām pildīts pūslītis (pustula). Ja, ierosinātājam vairojoties, tas ar asinīm izplatās pa visu organismu, ādā un iekšējos orgānos izveidojas specifiski mezgliņi un abscesi un veidojas akūtā slimības forma. Ja mikroorganisms ilgstoši aizkavējas limfmezglos un tur tiek novājināts, attīstās hroniskā ienāšu forma. Akūtajai ienāšu formai raksturīgs straujš slimības sākums pēc 2 – 5 dienu ilga inkubācijas perioda – t° līdz 39° un augstāka, vispārējas intoksikācijas pazīmes, nespēks, ēstgribas trūkums, sāpes muskuļos; vēlāk pievienojas sāpes locītavās, tās uztūkst. Infekcijas iekļūšanas vietā izveidojas tumšsarkani, blīvi izsitumi (papulas) ar apsārtumu gar malām, pēc tam pustulas ar asiņainām strutām un beidzot čūla ar vietēju limfmezglu un limfvadu iekaisumu. Ja laikus netiek sniegta medicīniskā palīdzība, slimnieks var aiziet bojā. Hroniskajai ienāšu formai atkarībā no procesa lokalizācijas ir 3 veidi – ādas, plaušu un deguna ienāši. Hroniska slimība ilgst gadiem, reizēm paasinoties. Ārstē ar sulfanilamīdu preparātiem, antibiotikām, imūnterapiju. Profilakse. Katru gadu visus zirgus speciāli pārbauda. Dzīvniekus, kas slimo ar ienāšiem, likvidē un to līķus iznīcina. Telpas un dzīvnieku kopšanas inventāru dezinficē. Kopjot dzīvniekus, stingri jāievēro higiēnas noteikumi (speciāli apģērbi, dezinfekcija).
iesnas deguna dobuma gļotādas iekaisums. Iesnas var būt akūtas un hroniskas. Īpaši nošķir vēl alerģiskās iesnas, vazomotoriskās jeb neirogēnās iesnas un ozēnu (smakojošās iesnas). Akūto iesnu cēlonis ir galvenokārt vīrusi, retāk streptokoki, stafilokoki, pneimokoki u.c; veicinošs faktors – saaukstēšanās. Sākumstadijai raksturīga sausuma, karstuma, spiediena sajūta degunā, galvassāpes, šķaudīšana, asarošana, apgrūtināta elpošana caur degunu, ožas traucējumi, balss tembra maiņa. Vēlāk no deguna izdalās ļoti daudz ūdeņaina vai ūdeņaini gļotaina šķidruma, bet pašsajūta uzlabojas. Slimības beiguposmā izdalījumu daudzums samazinās un tie kļūst strutaini. Iesnas parasti ilgst 7 – 10 dienas. Akūtās iesnas sevišķi bīstamas zīdaiņiem, jo traucē zīšanu, kā arī var izraisīt vidusauss iekaisumu; infekcija var izplatīties arī uz balseni, bronhiem, plaušām. Ārstēšana. Sākumā lieto sviedrēšanās vai t° pazeminātājus līdzekļus, kā arī karstas kāju peldes, sinepju plāksterus uz pēdām, degunā pilina asinsvadu sašaurinātājus līdzekļus. Komplikāciju gadījumā lieto antibiotikas. Profilaksē galvenais ir norūdīšanās. Hroniskās iesnas iedala vienkāršajās jeb katarālajās, hipertrofiskajās jeb hiperplastiskajās (raksturīga deguna gļotādas sabiezēšana) un atrofiskajās (deguna gļotāda kļūst plāna). Cēloņi – neizārstētas akūtās iesnas, pastāvīgi mehāniski, ķīmiski vai termiski kairinātāji, deguna un deguna blakusdobumu slimības (piem., deguna starpsienas izliekums), adenoīdi, alkohola lietošana, smēķēšana, dažādas iekšējo orgānu (plaušu, nieru u.c), kā arī sirds un asinsvadu slimības. Hroniskajām iesnām raksturīgi pastāvīgi izdalījumi no deguna, apgrūtināta elpošana caur degunu, ožas un dzirdes traucējumi. Organisma vispārējais stāvoklis apmierinošs. Hronisko iesnu diagnozi un ārstēšanu var noteikt tikai ārsts otorinolaringologs. Ārstēšana atkarīga no hronisko iesnu formas un ir dažāda – medikamentoza, pusķirurģiska (piem., gļotādas piededzināšana) vai ķirurģiska. Alerģiskās iesnas izraisa dažādas ieelpotās vielas (putekļi, medikamenti u.c). Parasti tās rodas cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz alerģiskām reakcijām. Alerģiskās iesnas ir lēkmjveidīgas, ar ūdeņainiem izdalījumiem, šķaudīšanu, apgrūtinātu elpošanu caur degunu. Ārstēšana. Ja ir zināms alergēns, var pamazināt organisma jutību, izmantojot no alergēna pagatavotu ekstraktu. Ja alergēns nav zināms, organisma pārmērīgo jutību novērš ar dažādiem medikamentiem. Vazomotoriskās jeb neirogēnās iesnas biežāk mēdz būt cilvēkiem ar nestabilu nervu sistēmu. Slimības pamatā ir organisma pastiprināta neadekvāta reakcija uz t° vai laikapstākļu maiņu, pat garastāvokļa maiņu. Tās izpaužas lēkmjveidīgi. Lēkmes laikā deguna gļotāda zilgana, tūskaina. Ārstē, nostiprinot nervu sistēmu.
ihtioze iedzimta hroniska ādas slimība, kam raksturīgs ādas sausums un pārmērīga zvīņošanās sviedru un tauku sekrēcijas samazināšanās dēļ; keratoze. Bērns, kas piedzimst ar smagu ihtiozi, ir ietverts it kā raga bruņās, āda nespēj veikt savas funkcijas, bieži ir CNS u.c. orgānu attīstības traucējumi, un bērns aiziet bojā. Parasti ihtioze rodas bērniem, kuriem tēvs un māte ir tuvi radinieki. Parastā ihtioze sākas 2 – 3 gadu vecumā. Skarta gandrīz visa locekļu un vidukļa āda. Vieglām slimības formām raksturīga sausa, raupja āda, kam tieksme plaisāt un iekaist. Ādā ap matu veidojas sīki, koniski mezgliņi ar raga korķīti centrā. Vieglas ihtiozes gadījumā var būt tikai šie mezgliņi. Vidēji smagai formai raksturīgs zivs zvīņām līdzīgs ādas pārragojums. Pelēcīgas vai brūnganas raga kārtas zvīņas centrālā daļa cieši pieguļ ādai, bet malas ir atslāņotas. Starp zvīņām redzamas rievas. Visintensīvāk klātas kājas. Āda ir iestiepta un spīd. Smagajai formai (sastopama ļoti reti) raksturīgi zaļgani, brūni vai melni, masīvi uzslāņojumi adatu, konusu vai plākšņu veidā. Āda līdzīga čūskas vai ķirzakas ādai. Ihtioze ilgst visu mūžu, bet ar gadiem var atslābt. Aukstumā slimība saasinās. Tad āda plaisā, var pievienoties sastrutojums un ekzēma. Ārstē ar A vitamīnu ko lieto regulāru īslaicīgu kursu veidā. Ādu ieziež ar eļļām un ziedēm, kas veicina ādas lobīšanos. Bieži jāvannojas sālsūdenī, pirms un pēc peldes ādu ieeļļojot. Jāģērbjas silti, it īpaši aukstā laikā. Lai āda neattaukotos, aizliegts bieži mazgāties ar ziepēm. Rokas jāsargā no sintētisko mazgāšanas līdzekļu iedarbības. Profilakse. Nedibināt ģimeni tuviem radiniekiem.
imbecilitāte izteikta psihiska attīstības atpalicība; piedzimtas vai agrā bērnībā iegūtas plānprātības – oligofrēnijas vidēja pakāpe. Imbecilam cilvēkam ir mazs vārdu krājums, neskaidra runa. Emocionālās reakcijas labāk attīstītas nekā smagākajā oligofrēnijas pakāpē – idiotijā (ir pateicības un kauna jūtas, slimnieks pieķeras tuviniekiem un cilvēkiem, kuri pret viņu labi izturas). Imbecilie spēj apgūt pašapkalpošanās prasmes, vienkāršāku fizisku darbu, tomēr viņu praktiskā darbība ir automātiska, šabloniska. Ja mainās dzīves un darba apstākļi, rodas apjukums, nedrošība, grūtības pierast pie pārmaiņām. Slimnieki nav spējīgi dzīvot patstāvīgi, viņi viegli ietekmējami, sevišķi ātri pakļaujas sliktiem paraugiem un padomiem.
impulsīvie stāvokļi psihiski traucējumi, kas izpaužas pēkšņās, nemotivētās un nepārvaramās darbībās un tieksmēs. Tie parasti rodas cilvēkiem, kam ir organiskas CNS slimības (pēc pārciesta encefalīta, meningoencefalīta), kā arī šizofrēnijas un psihopātijas gadījumā. Impulsīvie stāvokļi var izpausties haotiskā postošā rīcībā, aplamos un agresīvos aktos (priekšmetu bojāšana vai iznīcināšana, lamāšanās, miesas bojājumu radīšana u.c). Impulsīvas tieksmes var izpausties arī klaiņošanā (dromomānija), dzeršanā (dipsomānija), nepārvaramā tieksmē dedzināt (piromānija), zagt (kleptomānija), turklāt slimniekam nav ļaunu un savtīgu nodomu. Impulsīvie stāvokļi sastopami samērā reti. Pie patoloģiskiem nepieder gadījumi, kad ārēji līdzīgi izpaužas psihiski veselu cilvēku izlaidība un nesavaldība, kultūras un audzināšanas trūkums.
infantilisms bērnišķa auguma un psihisku iezīmju saglabāšanās pieaugušam cilvēkam. Augums, locekļi paliek nelieli, āda maiga, muskuļi smalki, dzimumorgāni mazattīstīti, parasti neaug mati padusēs un kaunuma apvidū; vīriešiem neaug arī bārda, sievietēm neattīstās krūts dziedzeri, nav menstruāciju, iegurnis paliek šaurs, meitenīgs. Intelektuālā attīstība var būt normāla, atbilstoša vecumam, bet var arī palikt bērna līmenī. Infantilisma pamatā ir traucējumi starpsmadzenēs, hipofīzē, vairogdziedzerī un dzimumdziedzeros. Ārstēšanas iespējas nelielas; iesakāms aktīvs režīms, olbaltumvielām un vitamīniem bagāts uzturs, E vitamīns un hormonu preparāti.
infarkts audu pamirums kādā orgānā vai orgāna daļā sakarā ar asins pieplūdes pārtraukumu. Visbiežākie infarkta cēloņi: tromboze (asins sarecēšana asinsvadā), embolija (asinsvada aizsprostošanās ar asins recekli, tauku pilienu vai gaisa pūslīti, kas ienests no cita asinsvada) vai ilgstoša artērijas spazma. Embolijai savukārt pamatā var būt vēnu iekaisums (tromboflebīts), dažādas operācijas, kaulu lūzumi. Infarkts var rasties orgānos, kur anastomozes (savienojumi) starp artēriju gala sazarojumiem ir vāji attīstītas un patoloģiskos apstākļos nespēj attiecīgo orgānu pietiekami apgādāt ar asinīm. Infarkts visbiežāk rodas sirdī (skatīt infarkts, miokarda), nierēs, liesā, plaušās, zarnās, galvas smadzenēs, kā arī acs tīklenē. Tas var būt dažāda lieluma. Pavisam mazus infarktus, ko var saskatīt tikai ar mikroskopu, sauc par mikroinfarktiem. Izšķir balto jeb anēmisko (bezasiņu) infarktu, sarkano jeb hemorāģisko infarktu un jaukto infarktu. Baltais infarkts rodas, ja kādā asinsvadā asinsrite pilnīgi pārtraukta; šādi ∆Infarkts visbiežāk ir liesā, sirdī un smadzenēs. Sarkanais infarkts parasti rodas plaušās, jo infarkta vietā no paplašinātajām plaušu un bronhu artērijām plaušu audos iespiežas eritrocīti un plazma. Miokarda infarkts un nieru infarkts parasti ir balts, ar sarkanu josliņu gar malām. Sarkanā josliņa izveidojas tāpēc, ka ar asinīm pārpildītie asinsvadi ir atslābuši un eritrocīti caur asinsvadu sienām lielā daudzumā nonāk infarkta apkārtnē. Infarkta sadzīšana atkarīga no tā lieluma un attiecīgo asinsvadu sānzaru sistēmas attīstības. Infarkta vietā pēc sadzīšanas paliek rēta. Infarkta bīstamība atkarīga no infarkta lieluma un no tā, cik dzīvībai svarīgā orgānā infarkts radies.
infekcija Perēkļveida infekcija; rodas, ja kāds hronisks infekcijas perēklis (galvenokārt streptokoku) izraisa sekundāru infekciju citās vietās organismā. Infekcijas rezervuārs ir mutes dobuma infekcijas perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles), deguna blakusdobumu iekaisums, strutains vidusauss iekaisums, ka arī žultspūšļa vai olnīcu iekaisums u.c. No šiem perēkļiem infekcija izplatās uz limfmezgliem u.c. audiem un orgāniem. Ar fokālo infekciju ir saistīti vispārējas saslimšanas simptomi – nogurums, galvassāpes, paaugstināta t° utt. Fokālā infekcija var veicināt reimatismu, artrītu, endokardītu, miokardītu, nefrītu u.c. smagas slimības. Infekcijas perēkļa likvidēšana bieži uzlabo slimnieka stāvokli, tāpēc fokālajai infekcijai katrā saslimšanas gadījumā pievēršama liela uzmanība. No profilakses viedokļa infekcijas perēkļu likvidēšana jāsāk jau bērnība.
infekcijas psihozes psihiski traucējumi, kuru cēlonis ir vispārējas infekcijas slimības. Pie tām nav pieskaitāmas psihozes, kas rodas tieši galvas smadzeņu infekcioza bojājuma (encefalīta, meningoencefalīta) dēļ. Reimatisma aktīvajā fāzē var būt delīrijs, apdullums, reizē pārmērīgas, nevajadzīgas, neapzinātas kustības (hiperkinēzes), muskuļu spazmas un kustību traucējumi (katatonija). Lēns reimatisma process var radīt psihozes, kas saistītas ar murgiem un afektīviem traucējumiem. Visā slimības laikā novērojama astēnija, var būt trauksme, nemiers, dažādi pēkšņi traucējumi. Gripa var izraisīt akūtas psihozes, kas saistītas ar aptumšotu apziņu, kā arī depresijas un murgu stāvokļus uz astēnijas fona. Vīruspneimonija var radīt depresiju, kam pievienojas uzbudinājums un astēnija. Tuberkuloze dažkārt rada astēniju, bet biežāk slimniekiem novērojams pacilāts garastāvoklis un eiforija, nepietiekama sava stāvokļa nopietnības apzināšanās, kas var novest pie režīma pārkāpšanas un ārstniecības pasākumu neievērošanas. Atsevišķos gadījumos slimnieki kļūst pārspīlēti uzmanīgi pret savu veselību. Pēcdzemdību psihozes var radīt septisks process pēc dzemdībām. Klīniskā ainā novērojama katatonija, aptumšota apziņa. Ārstē pamatslimību, vajadzības gadījumā līdztekus izmantojot nomierinošus un neiroleptiskus līdzekļus.
infekcijas slimības patogēno mikroorganismu (baktēriju, riketsiju, sēņu, vīrusu) un makroorganisma (cilvēka vai dzīvnieka) mijiedarbības (infekcijas) izpausmes veids. Ar terminu «infekcija» apzīmē arī inficēšanos un infekcijas slimības ierosinātāju. Mikroorganismu un makroorganisma savstarpējās attieksmes var izpausties ne vien slimības veidā, bet arī baktēriju nēsāšanā vai vīrusu nēsāšanā, Slimības, kuras izraisa parazītiskie vienšūņi, ērces, helminti u.c. parazīti, sauc par invāzijas slimībām. Infekcijas slimības, kas sastopamas tikai cilvēkiem, sauc par antroponozēm, bet dzīvnieku slimības, ar kurām var inficēties cilvēks – par antropozoonozēm. Atkarībā no mikrobu daudzuma, to spējas ierosināt slimību (patogenitātes un virulences), kā arī no cilvēka organisma uzņēmības un pretestības infekcijas slimības var norisēt dažādās formās: slēptā jeb bezsimptomu formā (latentā infekcija), klīniski maz izteiktā un izteiktā formā. Pēc slimības smaguma pakāpes infekcijas slimības var būt smagas, vidēji smagas un vieglas. Infekcijas slimības var ierosināt viens mikroorganismu veids (vienkāršā infekcija) vai vairāki (jauktā infekcija). Infekcijas process sākas no brīža, kad ierosinātājs iekļuvis cilvēka organismā. Mikroorganismu dzīvības norises un vairošanās stimulē organisma aizsargmehānismus: izstrādājas antivielas, veidojas alerģija, attīstās imunitāte. Vairākums infekcijas slimības ir lipīgas, tām ir cikliska gaita, un pēc pārslimošanas cilvēks kļūst neuzņēmīgs (imūns). Infekcijas slimības kliniskā gaita ir atkarīga no tā, kā ierosinātājs cirkulē cilvēka organismā, un no imunitātes rašanās likumsakarībām, Ja no ierosinātāja iekļūšanas līdz imunitātes izveidošanās brīdim paiet stingri noteikti slimības periodi un slimība beidzas ar atbrīvošanos no ierosinātāja, infekcijas slimība ir akūta (izsitumu tīfs, tularēmija, mēris, holera). Tā ilgst līdz 1 1/2 mēnešiem. Dažreiz imunitāte rodas tikai tad, ja mikroorganisms atkārtoti saskaras ar imunitāti veidojošām šūnām – infekcijas slimībai ir atsevišķi uzliesmojumi (recidīvi). Tās ir subakūtās infekcijas slimības (dizentērija, bruceloze). Ir arī tādas slimības, kuru pārslimošana nerada imunitāti, – hroniskās infekcijas slimības (tuberkuloze, sifiliss, aktinomikoze, lepra). Atkārtota inficēšanās ar tām nav iespējama tik ilgi, kamēr ierosinātājs atrodas cilvēka organismā. Dažreiz slims cilvēks var inficēties ar to pašu vai citu ierosinātāju (superinfekcija); tas var arī atkārtoti inficēties pēc jau pārciestas infekcijas slimības (reinfekcija). Slimības ierosinātājs var atrasties cilvēka organismā neaktīvā stāvoklī. Nelabvēlīgos apstākļos (organisma pārgurums, atdzišana, nepietiekams uzturs) var atklāties to patogēnās īpašības un cilvēks saslimst (autoinfekcija). Infekcijas slimību klīniskā gaitā izšķir vairākus periodus: inkubācijas periods – no inficēšanās līdz pirmajām slimības pazīmēm; slimības priekšvēstnešu jeb prodromālais periods vairākumam infekcijas slimībām ir vienāds (galvassāpes, paaugstināta t°, nogurums); slimības galvenais parādību periods – ierosam intensīvi vairojoties, notiek organisma intoksikācija un parādās attiecīgajai infekcijas slimībai raksturīgie simptomi; slimības parādību norimšanas periods, kas pakāpeniski pāriet atveseļošanās jeb rekonvalescences periodā, Pēc infekcijas primārās lokalizācijas un inficēšanās mehānisma infekcijas slimības iedala 4 grupās. Elpošanas ceļu infekcijas slimības – ierosinātāji lokalizējas elpošanas orgānos (bakas, gripa). Inficēšanās notiek pa gaisu ar pilieniem vai putekļiem (pilieninfekcija, putekļinfekcija). Vairākums no tām rada imunitāti, tāpēc svarīgākais profilaktiskais pasākums ir aizsargpotēšana (vakcinācija). Zarnu infekcijas slimības – ierosinātājs lokalizējas zarnu gļotādā un izdalās ar izkārnījumiem (dizentērija, vēdertīfs, holera, salmonelozes, bruceloze). Inficēšanās notiek ar inficētu ūdeni, pārtikas produktiem, rokām; liela nozīme ir mušām kā ierosinātāja pārnēsātājām. Profilaksē svarīga ir slimnieka izolācija, dezintekcija, vispārīgi sanitārie un higiēniskie pasākumi, personiskā higiēna. Asins infekcijas slimības – ierosinātājs lokalizējas asinīs. Retāk infekcijas avots ir cilvēks (malārija, izsitumu tīfs, atguļas tīfs), bet visbiežāk cilvēks. inficējas no dzīvniekiem (mēris, tularēmija, riketsiozes, leišmanioze). Asins infekcijas slimības pārnēsā asinssūcēji parazīti (skatīt slimību ierosinātāju pārnesēji), tāpēc šīs infekcijas slimības sauc arī par transmisīvām infekcijas slimībām. Vairākums no tām sastopamas stingri noteiktos ģeogrāfiskajos rajonos, kur dzīvo inficētie dzīvnieki (skatīt infekcijas perēkļi dabā). Profilaksē svarīga nozīme ir deratizācijai, dezinsekcijai, cilvēku imunizācijai. Adas un gļotādas infekcijas slimības – ierosinātāji tiek pārnesti tiešā kontaktā ar saslimušo vai netiešā – ar sadzīves priekšmetiem (traukiem, dvieļiem, rotaļlietām). Pie šās grupas pieder infekcijas slimības, kas rodas pēc dzīvnieka kodiena (trakumsērga), ādas un venēriskās slimības, brūces infekcija (stingumkrampji, anaerobu infekcija). Svarīgākie profilakses līdzekļi ir sadzīves un sanitārās higiēnas apstākļu uzlabošana, sanitārās kultūras paaugstināšana. Dažu slimību, piem., trakumsērgas un stingumkrampju profilaksē galvenā nozīme ir potēšanai. Infekcijas slimību atklāšanā izmanto klīniskās, laboratoriskās (mikrobioloģiskās, seroloģiskās, bioķīmiskās), kā arī epidemioloģiskās izmeklēšanas metodes. Infekcijas slimību ārstēšanā lieto ķīmijterapijas preparātus, antibiotikas u.c. Tie spēj apturēt ierosinātāju vairošanos un pārtraukt infekcijas slimības attīstību. Daudzas agrāk neizdziedināmas infekcijas slimības (tuberkuloze, mēris) tagad ārstējamas. Infekcijas slimību terapijā lieto dažādus līdzekļus, kas palielina organisma pretošanās spējas (asins pārliešana, gamma globulīns, vitamīni u.c). Medicīnas plašās iespējas visu iedzīvotāju pasargāšanā no infekcijas slimībām pilnībā var izmantot tikai sociālistiska valsts, kur radīti labvēlīgi sociālie un materiālie apstākļi infekcijas slimību apkarošanai. Padomju Savienībā sakarā ar cilvēka dzīves apstākļu uzlabošanu un dažādiem pasākumiem veselības aizsardzības sistēmā (plašs veselības aizsardzības iestāžu tīkls, sanitāri epidemioloģiskais dienests, aizsargpotēšana, sanitārā izglītība u.tml.) gūti lieli panākumi infekcijas slimību profilaksē. Pilnīgi likvidēts mēris, bakas, poliomielīts, atguļas tīfs, malārija u.c. Radītas visas iespējas pilnīgai difterijas, garā klepus, masalu u.c. infekcijas slimību likvidēšanai.
infiltrāts audu sabiezējums, ko rada šūnu elementu, asins plazmas un limfas uzkrāšanās audos. Infiltrātam veidojoties, palielinās audu tilpums, tie kļūst blīvāki, sāpīgi, mainās to krāsa. Infiltrāta veidošanās bieži saistīta ar t° paaugstināšanos. Visbiežāk rodas iekaisuma infiltrāts, kas var pilnīgi uzsūkties vai sastrutot. Infiltrātu var veidot arī audzēja šūnas, kā arī ķīmiskās vielas.
insults pēkšņs smadzeņu asinsrites traucējums. Akūtus asinsrites traucējumus galvas smadzenēs sauc par cerebrālo insultu, muguras smadzenēs – par spinālo insultu. Insults var būt išēmisks – kādā no smadzeņu asinsvadiem traucēta asinsapgāde – un hemorāģisks – palielinātas asinsvadu sienu caurlaidības dēļ rodas asinsizplūdums. Insultu visbiežāk izraisa asinsvadu slimības – ateroskleroze, hipertoniskā slimība, vaskulīts, asinsvadu attīstības anomālijas u.c. Aterosklerozes perēkļi rodas galvenokārt lielajos smadzeņu asinsvados – iekšējās miega artērijās un mugurkaula artērijās. Šie perēkļi pakāpeniski palielinās, sašaurina asinsvadu un traucē tā sienas barošanos. Tāpēc veidojas trombi, kas nosprosto asinsvadu. Insultu var izraisīt arī embols – patoloģiska daļiņa, kas iekļuvusi smadzeņu asinsvados no cita orgāna (piem., sirds). Ja asinsapgādes traucējumu smadzenēs nekompensē citi asinsvadi, tad atmiekšķējas smadzeņu viela – rodas išēmisks insults. Vairākumam cilvēku smadzeņu asinsvadi savstarpēji saistīti tā, ka, izslēdzoties vienam vai diviem lielajiem asinsvadiem, asinsapgāde notiek pa citiem asinsvadiem. Ja šāda t.s. kolaterālā asinsapgāde ir pietiekama, smadzeņu vielas bojājumi nerodas, kaut arī asinsvads nosprostots. Ja asinsapgāde pamazām kompensējas, insulta pazīmes izzūd diennakts laikā – smadzeņu asinsrites traucējumi ir pārejoši. Smadzeņu infarkta gadījumā smadzeņu bojājuma pazīmes ir ilgstošas. Išēmiska insulta rašanos veicina sirds mazspēja, asinsspiediena krišanās un daudzas sarežģītas funkcionālas un bioķīmiskas pārmaiņas (asinsvadu atslābums, spazma, asins bioķīmiskas pārmaiņas u.c). Išēmiska insulta priekšvēstneši var būt galvassāpes, reibonis, pārejošs nespēks, notirpums locekļos, redzes un runas traucējumi. Miegā vai atpūtas laikā, kad pazeminās asinsspiediens, rodas smadzeņu bojājums, kura biežākais simptoms ir paralīze un ādas jušanas traucējumi ķermeņa vienā pusē. Ja atmiekšķējums radies smadzeņu kreisajā puslodē, rodas arī runas traucējumi, bet, ja abās puslodēs vai stumbrā, – rīšanas un runas traucējumi. Atmiekšķējums smadzenītēs rada līdzsvara traucējumus, kustību neprecizitāti, grīļošanos stāvot un ejot. Išēmisks insults var veidoties dažādi – pēkšņi, vairāku stundu vai dienu laikā. Samaņas traucējums išēmiska insulta laikā parasti maz izteikts, tomēr plašs smadzeņu infarkts var izraisīt bezsamaņu, elpošanas un sirdsdarbības traucējumus. Hemorāģisks insults sevišķi bieži ir komplikācija hipertoniskajai slimībai vai aterosklerozei ar augstu asinsspiedienu. Hipertoniskās slimības gadījumā pārmainās galvenokārt smadzeņu vidējās un sīkās artērijas. To sienas kļūst caurlaidīgākas, asinis iekļūst sienās, sienas sabiezē, un līdz ar to asinsvads sašaurinās. Apkārtējā smadzeņu vielā izveidojas atmiekšķējums. Asinsvadu sienas bieži maisveidīgi paplašinās, un izveidojas aneirisma. Paaugstinoties asinsspiedienam, asinsvada siena var plīst un asinis izplūst smadzeņu vielā, dobumos vai apvalkos. Hemorāģisks insults visbiežāk rodas fiziskas vai garīgas piepūles laikā, kad paaugstinās asinsspiediens. Slimniekam ir galvassāpes, reibonis, vemšana, bieži bezsamaņa. Traucēta rīšana, elpošana, sirdsdarbība, var būt urīna aizture vai nesaturēšana. Nākamajās dienās paaugstinās t°, var būt vispārēji vai vietēji krampji. Bezsamaņa ilgst no dažām stundām līdz 2 – 3 dienām. Ja slimnieka stāvoklis uzlabojas, pamazām izzūd elpošanas un sirdsdarbības traucējumi. Slimnieks sāk reaģēt uz apkārtni, atver acis, izpilda vienkāršus norādījumus, atbild uz jautājumiem, var norīt šķidru barību. Slimniekam ir paralīze un jušanas traucējumi vienā ķermeņa pusē, šķība seja. Ļoti smags stāvoklis rodas pēc asinsizplūduma smadzeņu stumbrā. Ja asinis izplūst smadzeņu apvalkos, rodas t.s. subarahnoidālais asinsizplūdums. Visbiežāk tas notiek, ja plīst smadzeņu pamatnes artēriju patoloģiskais paplašinājums (aneirisma), bet var rasties arī hipertoniskās slimības, vaskulīta, galvas traumu u.c. slimību gadījumā. Subarahnoidālais asinsizplūdums sākas pēkšņi ar galvassāpēm un atkārtotu vemšanu, dažreiz ir samaņas traucējumi. Nākamajās dienās rodas kakla muskuļu un kāju saliecēju muskuļu stīvums, paaugstinās t°. Spinālā insulta biežākais cēlonis ir patoloģiskas pārmaiņas aortā, mugurkaula un muguras smadzeņu artērijās, kā arī mugurkaula slimības, it īpaši deformējoši distrofiski procesi. Pēkšņi vai pakāpeniski rodas locekļu paralīze, jušanas traucējumi, urīna aizture vai nesaturēšana. Ārstēšana. Visos insulta gadījumos slimniekam nepieciešams miers. Ja insults noticis uz ielas vai sabiedriskās telpās, slimnieks ar medicīnisko transportu jānogādā slimnīcā. Ja insults radies mājās, pēc ārsta norādījumiem slimnieku var ārstēt arī mājās. Daudzās PSRS pilsētās ir organizētas t.s. insulta brigādes, kuras apgādātas ar visu, kas nepieciešams, lai insulta gadījumā sniegtu kvalificētu pirmo medicīnisko palīdzību un vajadzības gadījumā bez riska aizvestu slimnieku uz slimnīcu. Slimnieks jānoģērbj, jāievieto gultā. Ja ir vemšana, viņš jāpagriež uz sāniem, no mutes jāizņem protēzes. Vairākas reizes dienā jākopj mute. Jāraugās, lai nerastos izgulējumi. Slimnieks jāēdina tikai pēc ārsta norādījumiem, nedrīkst slimnieku ēdināt vai liet mutē šķidrumu, ja viņš ir bezsamaņā. Medikamentus un fizikālās procedūras (sildīšanu, ledus pūsli, masāžu, ārstniecisko fizkultūru u.c.) lieto tikai pēc ārsta norādījumiem. Profilakses pamatā ir pasākumi pret slimībām, kas izraisa smadzeņu asinsrites traucējumus, – aterosklerozi, hipertonisko slimību, vaskulītu.
intoksikācija patoloģisks stāvoklis, ko izraisījusi indīgu vielu iedarbība uz organismu. Intoksikācija ir eksogēna (ja indīgā viela organismā iekļūst no ārpuses) vai endogēna (ja indīgā viela veidojas pašā organismā). Eksogēnu intoksikāciju, ko parasti sauc par saindēšanos, var radīt nepareizi lietoti medikamenti, rūpniecībā, lauksaimniecībā, un sadzīvē lietojamas ķimikālijas, alkohols, tvana gāze, bojāti pārtikas produkti, indīgas sēnes u.c. Endogēnu intoksikāciju var izraisīt patogēno mikrobu darbība organismā, vielmaiņas traucējumi (piem., cukura diabēta vai aknu slimību gadījumā), izvadīšanas funkciju traucējumi (piem., nieru mazspējas gadījumā) u.c. (skatīt autointoksikācija). Intoksikācija var būt akūta un hroniska. Akūta intoksikācija rodas, iedarbojoties lielai indes devai. Hroniska intoksikācija rodas, indei nelielā devā uz organismu iedarbojoties ilgstoši. Intoksikācija izraisa dažādus veselības traucējumus. Akūtas intoksikācijas gadījumā slimniekam nepieciešama steidzama ārsta palīdzība, (skatīt arī saindēšanās.)
intoksikācijas psihozes psihiski traucējumi, kuru cēlonis ir akūta vai hroniska saindēšanās ar dažādām indīgām vielām. Biežāk sastopami psihiski traucējumi un psihozes, kas saistītas ar alkohola (skatīt alkoholisms; alkohola psihozes), dažkārt arī ar narkotisko vielu un stimulatoru lietošanu (skatīt narkomānija). Intoksikācijas psihozes var rasties arī pēc saindēšanās ar medikamentiem un dažādām ķīmiskām vielām. Reizēm intoksikācijas psihozes rodas pēc psihofarmakoloģisku līdzekļu, kā arī izoniazīda, kortikotropīna un kortizona, atropīna un to saturošu preparātu (astmatols) pārmērīgas lietošanas. Izoniazīds rada nemotivētas garastāvokļa svārstības līdz ar eiforiju, kā arī depresiju, kas saistīta ar nemieru un trauksmi; var izveidoties psihozes ar apziņas traucējumiem. Kortikotropīns un kortizons dažkārt rada pacilātu garastāvokli un miega traucējumus, palielina kustību aktivitāti. Vēlāk var izveidoties maniakāls stāvoklis (skatīt mānija) vai depresija, kas saistīta ar aizkavējumu vai trauksmes sajūtu. Var būt arī psihozes apvienojumā ar apziņas traucējumiem. Pārāk lielas atropina devas var izraisīt delīriju, apdullumu, komu, kā arī spilgtas redzes halucinācijas, fantāzijas uzplūdus. Pēc psihisko traucējumu akūtā perioda beigšanās var palikt smaga astēnija vai encefalopātija. Pēc saindēšanās ar svinu rodas astēnija, galvassāpes. Tetraetilsvins (to pievieno benzīnam kā antidetonatoru) izraisa bezmiegu, astēniju, galvassāpes. Raksturīgas nepatīkamas sajūtas mutē (it kā tur iekļuvuši diegi, mati). Smagākas saindēšanās gadījumā var rasties apziņas traucējumi (delīrijs, apdullums). Saindēšanās ar tvana gāzi var izraisīt delīriju, kas saistīts ar redzes un ožas halucinācijām. Ārstēšana. Ja intoksikācijas psihozes radušās sakarā ar medikamentu pārmērīgu lietošanu, attiecīgā medikamenta deva jāsamazina vai tā lietošana jāpārtrauc. Izmanto vitamīnus, sirds un asinsvadu u.c. līdzekļus (skatīt arī saindēšanās).
invaliditāte pastāvīga vai ilgstoša daļēja vai pilnīga darbnespēja, kā arī ievērojama darbaspējas samazināšanās hroniskas slimības, anatomiska defekta dēļ. Invaliditāte ir bioloģisks, juridisks un sociāls jēdziens. Tā ir saistīta ar noteiktiem sociāliem faktoriem – nepieciešamību pilnīgi pārtraukt pastāvīgo darbu, mainīt darba apstākļus, pāriet zemākas kvalifikācijas darbā vai darbā ar dažiem atvieglinājumiem. Cilvēkam, kas atzīts par invalīdu, PSRS likumdošana paredz dažādus valsts sociālās nodrošināšanas pasākumus (pensija, iekārtošana veselības stāvoklim piemērotā darbā, profesionālā apmācīšana, ārstēšana, protezēšana, uzturēšana invalīdu namos u.c). Valsts sociālās nodrošināšanas apjoms ir atkarīgs tieši no darbaspējas zuduma pakāpes jeb invaliditātes pakāpes un invaliditātes cēloņa (vispārēja slimība, darba trauma, arodslimība, invaliditāte, kas iegūta, aizstāvot PSRS vai atrodoties obligātajā karadienestā). Invaliditāti nosaka un dokumentāli noformē darba ekspertīzes ārstu komisija (DEĀK), kas ir valsts sociālās nodrošināšanas sistēmas iestāžu pakļautībā. DEĀK lēmums par invaliditāti, tās pakāpi un cēloni ir administratīvs akts, kas nosaka invalīdu tiesību normas. Pēc darbaspējas zuduma pakāpes izšķir 3 invaliditātes grupas. Pirmo invaliditātes grupu piešķir personām, kam izveidojusies pilnīga pastāvīga vai ilgstoša darbnespēja un kam nepieciešama pastāvīga kopšana vai uzraudzība, kā arī personām, kurām, kaut gan ir nepieciešama kopšana, saglabājusies spēja strādāt kādu noteiktu darbu atsevišķos, individuālos apstākļos (specializētie cehi invalīdiem, darbs mājas apstākļos). Otro invaliditātes grupu piešķir personām, kuras pastāvīgi vai ilgstoši pilnīgi zaudējušas darbaspēju sakarā ar orgānu funkciju traucējumiem, bet kurām nav nepieciešama kopšana, kuras nevar vispār strādāt vai var strādāt tikai speciālos apstākļos (specializētie cehi invalīdiem, saīsināta darba diena, individuālas izstrādes normas, darbs mājās). Trešo invaliditātes grupu piešķir personām, kurām veselības stāvokļa dēļ jāpāriet zemākas kvalifikācijas darbā vai stipri jāsamazina darba apjoms savā specialitātē. Ārstniecisko un profilaktisko pasākumu rezultātā iespējama traucēto organisma funkciju un darbaspējas atjaunošanās, tāpēc invaliditāti piešķir uz noteiktu laiku: pirmo invaliditātes grupu – uz 2 gadiem, otro un trešo invaliditātes grupu – uz 1 gadu. Ja atkārtotā darbaspējas pārbaudē DEĀK konstatē ilgstošu vai pastāvīgu darbaspējas zudumu, invaliditātes grupu piešķir atkārtoti, bet gadījumos, kad darbaspēja atjaunojusies, invaliditāti nepiešķir. Invaliditāte bez atkārtotas pārbaudes, t.i., uz mūžu, tiek noteikta invalīdiem, kuriem tā piešķirta sakarā ar izteiktiem anatomiskiem defektiem, hroniskām neatgriezeniskām slimībām (saskaņā ar speciālu sarakstu), kā arī sievietēm, kas sasniegušas 55 gadu vecumu, un vīriešiem – 60 gadu vecumu, ja šajā vecumā viņiem ir invaliditāte. Dozēts darbs ir ārstējošs un darbaspējas atjaunošanos stimulējošs faktors, tāpēc DEĀK visos iespējamos gadījumos ieteic invalīdiem vieglāku, piemērotu darbu, lai, nekaitējot veselībai, viņi gūtu morālu un materiālu stimulu (skatīt arī rehabilitācija). Darbaspējas ekspertīzes pamatuzdevuma būtība ir tās profilaktiskais virziens. Atbrīvojot slimo cilvēku no darba, kura prasības pārsniedz organisma funkcionālās iespējas, DEĀK nosaka, kādi jauni, labvēlīgi sociāli higiēniski apstākļi veicinās invaliditātes likvidāciju vai neļaus slimībai attīstīties tālāk un izveidoties smagākām slimības formām. Invaliditātes rašanos aizkavē slimību un traumatisma profilakse, laikus uzsākta kompleksa ārstēšana un ilgi slimojošo cilvēku racionāla iekārtošana darbā, darba apstākļu un darba drošības uzlabošana.
invāzijas slimības cilvēku un dzīvnieku slimības, ko ierosina parazīti, kuri pieder pie dzīvnieku valsts vienšūņu (Protozoa), plakantārpu (Plathelminthes), veltņtārpu (Nemathelminthes) un posmkāju (Arthropode) tipiem. Pēc tā, pie kāda dzīvnieku tipa, klases vai grupas pieder slimības ierosinātājs, invāzijas slimības iedala protozoozēs (ierosina vienšūņi), helmintozēs (plakantārpi un veltņtārpi – helminti) un arahnoentomozēs (posmkāji – ērces un kukaiņi). Invāzijas slimības izplatītas visā pasaulē. Daudzas no tām, it sevišķi savlaicīgi nediagnosticētas, ir bīstamas un dažkārt beidzas ar slimnieka nāvi, piem., malārija, amebiāze, ankilostomidozes, trihineloze. LPSR biežāk sastopamās invāzijas slimības ir lamblioze, toksoplazmoze, enterobioze, askaridoze un teniarinhoze (skatīt tenidozes).
involūcijas psihozes psihiskas slimības, kas var rasties vecākiem cilvēkiem (involūcijas vecumā). Tās parasti saistītas ar depresiju (involūcijas melanholija), murgiem (involūcijas paranoja) vai histēriskiem traucējumiem (involūcijas histērija). Izcelsme nav skaidra. Veicinoši faktori – somatiskas slimības, kā arī smagas psihotraumas. Involūcijas psihozes var sākties vīriešiem 45 – 60 gadu vecumā, sievietēm 45 – 55 gadu vecumā; biežāk slimo sievietes. Involūcijas melanholija izpaužas nomāktā garastāvoklī, stiprā trauksmē, nemierā, uzbudinājumā. Kulminācijā pievienojas fantastiski pašapsūdzības un pašnoliegšanas murgi. Involūcijas paranoja izpaužas murgos (paranojāli kaitēšanas, indēšanas murgi), kas vērsti pret konkrētām personām. Ārstē ar neiroleptiskiem līdzekļiem, antidepresantiem, trankvilizatoriem.
iridociklīts Varavīksnenes un starenes iekaisums. Izolēts varavīksnenes iekaisums (irīts) sastopams reti. Iridociklītu izraisa vispārējas organisma slimības (reimatisms, tuberkuloze, gonoreja, toksoplazmoze, sifiliss, gripa), vielmaiņas traucējumi (cukura diabēts, podagra), acu traumas, fokālā infekcija (bojāti zobi, deguna blakusdobumu iekaisums). Galvenie simptomi: stipras sāpes un karstuma sajūta acī, fotofobija, asarošana, redzes pavājināšanās. Paplašināti asinsvadi, galvenokārt ap radzeni, mainījusies varavīksnenes krāsa, un izplūdis tās zīmējums (salīdzinājumā ar veselo aci). Zīlīte šaura; veidojas varavīksnenes saaugumi ar lēcu, tāpēc zīlītes malas kļūst robainas. Ja iridociklītu laikā neārstē, rodas pilnīgs zīlītes aizaugums, kas traucē acs iekšējā šķidruma cirkulāciju, tāpēc paaugstinās acs iekšējais spiediens. Vieglākos iridociklīta gadījumos acs kļūst pilnīgi vesela, dažreiz paliek saaugumi; smagākos gadījumos var rasties sekundārā glaukoma, katarakta, varavīksnenes vai acs ābola atrofija. Ārstē ar līdzekļiem, kas paplašina zīlīti (atropine, skopolamīns), kortizonu, prethistamīna līdzekļiem, antibiotikām, sulfanilamīdu preparātiem, fizioterapiju un vispārēju specifisku ārstēšanu atkarībā no iridociklīta izcelsmes.
išiass sēžas nerva iekaisums. To parasti izraisa dažādas apkārtējo audu slimības vai traumas, retāk infekcija vai asinsvadu bojājums pašā sēžas nerva stumbrā. Išiasa pazīmes ir dedzinošas vai plēšošas sāpes augšstilba mugurējā virsmā vai apakšstilba ārpusē. Var būt tirpšanas vai salšanas sajūta un svīšana. Smagākos gadījumos var rasties muskuļu parēzes vai pat paralīzes. Išiasa gadījumā nav radikulītam raksturīgā sāpīguma jostas rajonā. Slimībai ieilgstot, rodas jušanas traucējumi – ādas virspusējās jutības un t° sajūtas pārmaiņas. Var būt audu barošanās traucējumi (izzūd apmatojums, nagi kļūst trausli, rodas čūlas). Ārstēšanā galvenais ir likvidēt pamatslimību. Izmanto medikamentus un fizioterapiju. Ieteicama arī ārstēšanās kūrortos.
izgulējums mīksto audu (ādas un zemādas) atmirums jeb nekroze, kuras cēlonis ir pastāvīga spiediena radīti asinsrites traucējumi. Visbiežāk izgulējums attīstās veciem, novājējušiem slimniekiem, piem., ja smagas slimības vai traumas gadījumā ilgi jāguļ nekustīgi. Izgulējums var rasties arī slimniekiem, kam nervu sistēmas bojājumu dēļ traucēta audu barošanās, kā arī pēcoperācijas periodā, kad sakarā ar sāpēm slimniekiem ilgstoši jāguļ, nemainot pozu. Dažreiz izgulējums rodas vietās, kur cieši spiež šina vai ģipša pārsējs. Izgulējuma rašanos veicina nelīdzena gultas virsma, palaga krokas, nelīdzeni pārsēji. Izgulējuma vietā āda kļūst bāla vai apsarkst, parādās tumšs plankums, kas pēc tam kļūst brūns vai melns, nejūtīgs; pēc atmirušās ādas nolobīšanās izveidojas čūla. Ja izgulējumā iekļūst infekcija, čūla sastruto vai rodas dziļāks sastrutojums – flegmona. Ārstēšana. Čūlu dzīšanu sekmē apstarošana ar kvarca lampu; lieto dažādus antiseptiskus līdzekļus (kompreses un ziedes), Višņevska ziedi. Sastrutojumus atver; ja nepieciešams, atmirušos audus izgriež. Profilakse. Rūpīgi jākopj āda – 1 – 2 reizes dienā jānoberzē ar spirtu, odekolonu vai degvīna un etiķa maisījumu (2 daļas degvīna, 1 daļa etiķa); vietas, kurās varētu rasties izgulējums, jāiepūderē ar talku vai jāietauko (tikai ne vienlaikus). Bieži jāmaina slimnieka stāvoklis (ja tas iespējams); jālieto gumijas riņķi, piepūšami spilveni u.c. mīksti paliekamie.
izmežģījums locītavu veidojošo kaulu galu savstarpēja novirze. Par izmežģīto kaulu sauc to, kas atrodas tālāk no ķermeņa. Galvenie izmežģījuma veidi: traumatiskie, ierastie, piedzimtie un patoloģiskie izmežģījumi. Traumatiskais izmežģījums var rasties patstāvīgi vai kopā ar kaulu lūzumu. Izmežģījumi bez lūzuma visbiežāk rodas pleca, elkoņa, rokas pirkstu, retāk gūžas, kakla skriemeļu, kā arī citās locītavās. Izmežģījums līdz ar lūzumu biežāk rodas pēdas, retāk plaukstas, elkoņa, pēdas vidusdaļas, kā arī gūžas un kakla skriemeļu locītavās. Šo izmežģījumu īpatnības un ārstēšanu nosaka galvenokārt lūzuma raksturs un tā dzīšana. Traumatiskie izmežģījumi gandrīz vienmēr rodas, ārējam spēkam netieši iedarbojoties uz locītavu caur perifērisko locekļa daļu, kas, darbojoties kā svira, attīsta lielu spēku un rada kaulu galu novirzi. Turklāt plīst locītavu saites, rodas asinsizplūdumi, dažkārt bojājas locītavas skrimslis. Izmežģītais loceklis nonāk nedabiskā stāvoklī, kustības mazliet iespējamas, bet rada sāpes. Atslēgkaula izmežģījums parasti rodas virs pleca locītavas, visbiežāk pēc kritiena uz pleca; kaula gals izspiežas uz augšu, rokas kustības izmežģījuma ietekmē samērā maz; parasti ārstē ar nostiprinošu pārsēju. Augšdelma kaula izmežģījums rodas visbiežāk – roka gandrīz vienmēr nedaudz atvirzīta uz sāniem, pleca locītavas vietā redzams mīksto audu iekritums. Atsevišķos gadījumos, galvenokārt veciem cilvēkiem, šādu izmežģījumu maldīgi var uzskatīt par sasitumu un laikus neievilkt – rodas t.s. novecojis izmežģījums, ko var ārstēt tikai ķirurģiski. Elkoņa locītavas izmežģījums novērojams samērā bieži, 50% gadījumu vienlaikus ir arī kaulu lūzumi; locītava ir deformēta. Maziem bērniem var rasties īpašs elkoņa locītavas izmežģījuma paveids, kad, paraujot bērnu aiz izstieptas rokas, tiek izmežģīta spieķkaula galviņa. Šis izmežģījums ātri likvidējas, ja pagroza apakšdelmu uz vienu un otru pusi. Ja elkoņa locītavas izmežģījums ir radies reizē ar kaulu lūzumu, nereti jāizdara operācija. Plaukstas pamata kaulu izmežģījums novērojams samērā reti. Mainās šo kaulu savstarpējās attiecības, locītavu deformācija neliela. Delnas kaulu un pirkstu izmežģījumi parasti labi redzami, jo šis locītavas klāj plāna mīksto audu kārta. Tos ievilkt ir samērā viegli; pēc tam ilgstoši jālieto nostiprinošs pārsējs. Gūžas locītavas izmežģījums bieži notiek reizē ar kaula lūzumu. Spēcīgās muskulatūras dēļ izmežģījuma ievilkšanu izdara narkozē; nereti ārstē ķirurģiski. Lai locītava vēlāk nedeformētos, tai nepieciešama ilgstoša atslodze. Apakšstilba kaulu izmežģījumi ir ļoti reti, jo ceļa locītavu aptver izturīgas saites; biežāk rodas atsevišķi šo saišu plīsumi, kas var radīt īslaicīgus locītavas pamežģījumus, kuri paši tūlīt likvidējas. Pēdas izmežģījums gandrīz vienmēr kombinējas ar potīšu lūzumiem, tādēļ pēc to ievilkšanas nepieciešama ilgstoša imobilizācija ar ģipša pārsējiem; dažkārt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Pēdas kaulu izmežģījumi izraisa mazākus traucējumus, jo šajās locītavās kustību apjoms nemēdz būt liels; parasti izmežģītos kaulus saaudzē ar speciālām operācijām, jo lielā pēdas noslogojuma dēļ vēlāk var rasties tās deformācija. Skriemeļu izmežģījums gandrīz vienmēr veidojas mugurkaula kakladaļā; to smagumu nosaka muguras smadzeņu bojājums, kas rodas lielākajā daļā gadījumu. Ja šādu bojājumu nav, slimniekam pēc vispārējas anestēzijas izmežģījumu var ievilkt, pēc tam skriemeļus fiksē, izdarot operāciju. Žokļa izmežģījums visbiežāk notiek, ja pārmērīgi atver muti (žāvājoties, vemjot); tā kā locītavas somiņa te ļoti vaļīga, tās plīsumi, kā arī kaulu lūzumi nenotiek. Izmežģījuma gadījumā apakšžoklis parasti pārbīdās uz priekšu, mute paliek atvērta. Izmežģījumu ievelk, atvelkot apakšžokli uz leju un bīdot atpakaļ. Izmežģījuma ievilkšana jāizdara medicīnas personālam. Ja ievilkšanu izdara bez narkozes, cietušais var stipri atvieglot palīdzības sniedzēja darbu, šajā laikā maksimāli atbrīvojot muskuļus, kas pēc izmežģījuma reflektoriski saraujas. Kad kauli novietoti pareizā stāvoklī, nepieciešama imobilizācija, pēc pārsēja noņemšanas – siltuma procedūras un kustību vingrinājumi. Visu traumatisko izmežģījumu gadījumā ilgstoši jālieto nostiprinoši pārsēji. Ierastais izmežģījums izveidojas galvenokārt pleca locītavā, jo lāpstiņas locītavas iedobe ir samērā maza salīdzinājumā ar augšdelma kaula galvu. Tas rodas tad, ja pirmās traumas rezultātā augšdelma kaula galva deformējusies, locītavas iedobes malas kļuvušas līdzenas vai kaulus fiksējošās saites pārlieku izstieptas. Ar laiku izmežģījums var atkārtoties bieži un viegli, galvenokārt ceļot roku uz augšu. Ārstēšana tikai ķirurģiska. Bieži var atkārtoties ceļa kaula izmežģījums. Tā cēlonis ir ceļa locītavas attīstības traucējums. Ja celi saliec, ceļa kauls noslīd uz sāniem, bet, kad kāju iztaisno, pats novietojas atpakaļ. Šis izmežģījums var pastāvēt jau kopš dzimšanas, citreiz tas rodas tikai pēc traumas vēlākos mūža gados. Ārstēšana tikai ķirurģiska. Piedzimtais izmežģījums visbiežāk rodas gūžas locītavā, ja tā nepilnīgi attīstīta; biežāk tas ir meitenēm. Sākumā vērojama tikai neliela locītavas nestabilitāte, ko konstatēt var vienīgi speciālists. Bērni, kam ir piedzimts gūžas izmežģījums, sāk staigāt vēlāk, ejot gāzelējas. Ja slimību neārstē, tā progresē un izraisa stipru skeleta deformāciju. Zīdaiņus nedrīkst ietīt ar izstieptām kājām, jo brīvas kustības veicina locītavu pareizu veidošanos. Bērns 1 – 2 mēnešu vecumā jāparāda ķirurgam, lai pārbaudītu, vai bērnam nav locītavas nestabilitāte. Ja tā konstatēta, lieto īpašus pārsējus, kas bērna kājas notur ieplestas. Ja ārstēšanai nav vajadzīgo panākumu, jāizdara operācija. Patoloģiskais izmežģījums veidojas, ja slimības procesā bojājas locītavas elementi, piem., locītavā savienoto kaulu gali var tikt noārdīti dažu nervu slimību gadījumā. Locītavas somiņas bojājumu ar sekojošu patoloģisku izmežģījumu var radīt reimatisms.
izsitumi dažādi ādas un gļotādas pārveidojumi. Izsitumi sastāv no atsevišķiem, reizēm saplūdušiem elementiem: plankumiņiem (rozeolām), mezgliņiem (papulām), pūslīšiem (vezikulām), strutainiem pūslīšiem (pustulām) utt. Izsitumi atšķiras formas, lieluma, krāsas, parādīšanās vietas un laika ziņā. Izsitumi var būt saistīti ar niezi, mitrošanu, pigmenta veidošanos. Biežākais izsitumu cēlonis ir infekcija, saindēšanās, vielmaiņas traucējumi, alerģija un dažādu vielu iedarbība uz ādu. Daudzām infekcijas slimībām (piem., masalām, skarlatīnai) raksturīgi īpatnēji izsitumi, pēc kuriem ārsts var noteikt diagnozi.
izsitumu tīfs akūta infekcijas slimība, kam raksturīgs smags slimnieka vispārējais stāvoklis un izsitumi uz ādas; pieder pie riketsiozēm. Izsitumu tīfs vēl sastopams vairākās Āfrikas un Latīņamerikas valstīs. PSRS sastopami atsevišķi (sporādiski) saslimšanas gadījumi. Ierosinātājs ir riketsija Rickettsia prowazeki. Ārējā vidē riketsijas maz izturīgas. Sausā karstumā (50°) tās iet bojā 10 – 15 minūtēs, plūstošā tvaikā (100°) – 30 sekundēs. Zemā t° riketsijas saglabājas ilgāk. Vienīgais infekcijas avots ir slims cilvēks, vienīgās pārnesējas – utis (parasti drēbju, retāk galvas utis). Ar izsitumu tīfu saslimuša cilvēka asinis ir infekciozas inkubācijas perioda pēdējās dienās un visu laiku, kamēr paaugstināta t°, kā arī pirmajās dienās, kad t° ir normāla. Uts, kas sūkusi slimā cilvēka asinis, sāk izdalīt riketsijas pēc 4 – 7 dienām. Šai laikā uts zarnās mikrobi savairojušies lielā daudzumā un izdalās kopā ar izkārnījumiem. Nokļūstot uz vesela cilvēka ādas, riketsijas tiek iekasītas ādā. No ādas tās nokļūst asinīs, kur sāk ātri vairoties (galvenokārt prekapilāru un kapilāru endotēlija šūnās). Visvairāk tiek bojāti galvas smadzeņu, virsnieru un ādas asinsvadi. Šūnas, kurās savairojušās riketsijas, iet bojā, riketsijas nonāk asinīs un iekļūst citās endotēlija šūnās, kur atkal sākas to vairošanās. Riketsijas vairojas vēl pirmajās 2 drudža dienās, pēc tam to skaits nepalielinās, bet tās saglabājas asinīs visu laiku, kamēr t° paaugstināta, un vēl 3 – 6 dienas pēc t° normalizēšanās. Slimības sākums akūts, t° līdz 39 – 40°, drebuļi, stipras galvassāpes, nespēks, bezmiegs, eiforija. Slimniekam sarkana, nedaudz uztūkuši seja, paplašināti acu ābolu asinsvadi (t.s. truša acis), nedzīva sejas izteiksme. 3. – 4. slimības dienā smagos gadījumos var būt izsitumi acu konjunktīvā. Bieži ir aizcietējums. Palielinās aknas un liesa. Var būt sauss klepus, paātrināta elpošana. Pazeminās asinsspiediens, paātrinās pulss. Pakāpeniski pastiprinās galvassāpes. 4. dienā parādās nelieli, sarkani izsitumi uz krūtīm, vēdera, elkoņu ieloku virsmas. Uz sejas ādas izsitumu nav. Smagākos gadījumos izsitumu centrā izveidojas sīki asinsizplūdumi. Izsitumi nenozūd līdz 10. – 11. slimības dienai. Slimības kulminācijas periodā ir CNS traucējumi – slimnieks nemierīgs, grib kustēties, skriet, ir murgi, halucinācijas, var parādīties smadzeņu apvalku kairinājuma pazīmes. Drudža periods ilgst 9 – 15 dienas. Krītoties t°, zūd visi slimības simptomi un sākas atveseļošanās periods. Darbaspējas atjaunojas pēc 15 – 30 dienām atkarībā no slimības smaguma. Sporādiskais izsitumu tīfs jeb Brila slimība (to pirmais aprakstijis amerikāņu zinātnieks N. Brils) parādās kā atsevišķi (sporādiski) saslimšanas gadījumi, kas ir vēlīni izsitumu tīfa recidīvi, jo riketsijas gadu desmitiem ilgi var saglabāties organismā latentā stāvokli un noteiktos apstākļos ierosināt slimību. Pēc klīniskās ainas tā pamatā neatšķiras no klasiskā izsitumu tīfa, tikai simptomi vājāk izteikti, īsāks drudža periods (8 – 11 dienas), retāk rodas CNS traucējumi. Ārstē obligāti slimnīcā. Izmanto tetraciklīna grupas preparātus, smagākos gadījumos glikokortikoīdus, kā arī simptomātiskus līdzekļus. Antibiotikas lieto vēl 2 – 3 dienas pēc t° normalizēšanās. Slimnieku izraksta no slimnīcas 12. normālas t° dienā. Pārslimojušos mēnesi atbrīvo no smaga fiziska darba. Profilakse. Personiskās higiēnas ievērošana (veļas, apģērba, ķermeņa, telpu tīrība). Nepieciešamības gadījumā jāizmanto pretparazītu preparāti. Epidēmijas apstākļos specifiskā profilakse – iedzīvotāju vakcinācija. Infekcijas perēklī izdara dezinfekciju un dezinsekciju, veselos iedzīvotājus medicīniski novēro 25 dienas.
izvadorgānu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Labdabīgi audzēji sastopami reti. Ļaundabīgi audzēji biežāk attīstās urīnpūslī un nierēs. Bērni saslimst biežāk līdz 4 gadiem, pieaugušie 40 – 60 gadu vecumā. Vīrieši slimo biežāk nekā sievietes. Cēloņi nav pilnīgi noskaidroti; veicinoši faktori: hroniski iekaisumi, ķimiski vai fizikāli kairinātāji, traumas, piedzimti attīstības traucējumi, labdabīgi audzēji, kas pāriet ļaundabīgos. Izvadorgānu audzēji var metastazēties gandrīz visos orgānos, biežāk plaušās, aknās un kaulos. Simptomi atkarīgi no audzēja lokalizācijas, kā arī no attīstības stadijas. Nieru vēzis. Sākumstadijā pazīmes ir diezgan nenoteiktas. 50% gadījumu raksturīgākais simptoms ir pēkšņa asiņošana no nieres. Tā ir neregulāra, ilgst dažas stundas vai dienas, pēc tam izzūd, tad atkal sākas pēc ilgāka vai īsāka laika. Dažreiz šādu asiņošanu var konstatēt tikai urīna analīzē. Sāpju parasti nav, tās rodas tikai tad, ja asins recekļi aizsprosto urīnvadu un traucē urinēšanu. Sāpes var būt krampjveidīgas (jostas apvidū, vēderā), var izstarot uz cirksni un dzimumorgāniem. Audzējs, kas izveidojies dziļāk nieres audos, asiņo retāk, simptomi parādās vēlāk. Visbiežāk jūtamas sāpes mugurā, jostasvietā neatkarīgi no kustībām vai ķermeņa stāvokļa, dažreiz naktīs – pēc alkohola lietošanas, smaga fiziska darba. Audzējam ieaugot apkārtējos audos, nervu pinumos, rodas asas, nepārtrauktas sāpes. Vēlākās stadijās vīriešiem dažreiz paplašinās sēklvada, bet sievietēm – lielo kaunuma lūpu vēnas audzēja pusē. Slimībai attīstoties, rodas nespēks, nogurums, paaugstināta t°, novājēšana, nepatika pret dažiem ēdieniem. Urīnpūšļa vēzis var izveidoties dažādās urīnpūšļa vietās, biežāk urīnpūšļa apakšējā daļā (trīsstūrī starp 3 atverēm). Galvenie simptomi ir asins piejaukums urīnam un dažādi urinēšanas traucējumi. Asiņošana var sākties pēkšņi, ilgt dažas stundas vai dienas, pēc tam izzust. Dažreiz asiņošanu konstatē tikai urīna analīzē. Ja urīnpūšļa muskulatūra bojāta, urinēšana kļūst biežāka, sāpīgāka. Audzējam attīstoties, var tikt bojāti arī blakus esošie orgāni: taisnā zarna, dzemde, nervu pinumi u.c. Rodas sāpes starpenē, taisnajā zarnā, dzimumorgānos, dažreiz tās izstaro uz kājām, bet, ja audzējs nospiež urīnvada atveri, sāpes jūtamas nieru apvidū – jostasvietā. Ja pievienojas infekcija urīnizvadceļos, paaugstinās t°, urinēšana kļūst sāpīga, bieža, rodas nogurums, zūd ēstgriba. Laikus konstatētus izvadorgānu audzējus ārstē ķirurģiski, kombinējot ar staru un ķīmijas terapiju. Profilakse. Sistemātiska hronisku iekaisumu ārstēšana, nieru un urīnpūšļa akmeņu likvidēšana, regulāras medicīniskas kontroles visiem, kam darbā saskare ar kancerogēnām vielām, sanitārās izglītības pasākumi, masveidīgas iedzīvotāju apskates.
izvadorgānu tuberkuloze sekundāra tuberkulozes izpausme; rodas, tuberkulozes mikobaktērijām iekļūstot izvadorgānos no kāda tuberkulozes perēkļa organismā (plaušām, kauliem, limfmezgliem). Nieru tuberkuloze attīstās lēni. Sākumā process lokalizējas nieres garozā, vēlāk pāriet uz nieres serdi, radot audu sabrukumu: izveidojas kavernas, čūlas, sarētojumi, urīna noplūdes traucējumi. Procesam progresējot, iet bojā nieres audi, izveidojas strutām pildīti dobumi un niere vairs nefunkcionē. Simptomi: nogurums, nespēks, svīšana, trulas sāpes jostas apvidū; reizēm neliela t°, lēkmjveida sāpes, asinis urīnā (īslaicīgi), ļoti bieži – sāpīga urinēšana. Urīnā konstatē leikocītus, eritrocītus, olbaltumvielas; ļoti bieži atrod arī tuberkulozes mikobaktērijas. Ja ārstējas neregulāri un nepietiekami, izveidojas grūti ārstējama hroniska tuberkulozes forma; var saslimt arī otra niere. Urīnvada un urīnpūšļa tuberkuloze rodas, progresējot tuberkulozes procesam nierē. Urīnvada gļotāda uztūkst, rodas čūlas; ir urīna noplūdes traucējumi, kas izraisa lēkmjveida sāpes nierē. Urīnvada sienas stipri sabiezē, tas kļūst ciets un nelaiž cauri urīnu. Čūlu vietās rodas sarētojumi, kuru dēļ urīns sastrēdz nierē, paplašinās nieres bļodiņa, pamazām atrofējas un iet bojā nieres audi, tā vairs nefunkcionē. Visbiežāk šādi sarētojumi veidojas pie urīnvada ieejas urīnpūslī. Ja, medikamentozi ārstējot, sašaurinājumi nelikvidējas, urīnvads ķirurģiski jāpārstāda urīnpūslī citā vietā, lai novērstu sastrēgumu nierē un atjaunotu tās darbību. Arī urīnpūšļa gļotādā rodas iekaisums un ļoti sāpīgas čūlas. Urīnpūšļa sienā veidojas saistaudi, tā sabiezē, zaudē spēju izplesties, samazinās urīnpūšļa tilpums, rodas ļoti bieža, sāpīga urinēšana, pat urīna nesaturēšana. Ieilguši tuberkulozi urīnpūšļa iekaisumi ļoti grūti padodas ārstēšanai. Ārstēšana ilgstoša (vairākus gadus), sākumā – slimnīcā, vēlāk ambulatoriska. Lieto prettuberkulozes līdzekļus, vispārspēcinošus līdzekļus. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
jatrogēnija jatrogēnā slimība – psihogēna slimība, kas radusies sakarā ar medicīnas darbinieku izteikumu vai izturēšanās nepareizu uztveršanu, kuras rezultātā slimniekam var izveidoties jaunas vai pastiprināties jau esošās slimīgās sajūtas. Jatrogēnija biežāk rodas jūtīgiem cilvēkiem ar psihastēniskām iezīmēm, trauksmaini bažīgiem cilvēkiem ar noslieci uz hipohondriju; to veicina objektīva somatiska slimība, astēnija, nomākts garastāvoklis. Jatrogēnija var rasties gadījumos, kad cilvēkam, kas sevi vienmēr uzskatījis par veselu, pēkšņi atklājas slimība (kaut arī viegla); kad slimnieks, nejauši uzzinājis analīžu, izmeklējumu rezultātus, ārstu slēdzienus, neprot tos novērtēt; kad cilvēks pēc savas iniciatīvas iepazīstas ar speciālo medicīnas literatūru, bet to neizprot. Jatrogēnijas cēlonis var būt arī kļūdaina informācija, kas iegūta no citiem slimniekiem vai tuviniekiem. Jatrogēnijas novēršanā nozīme ir psihoterapijai.
jaundzimušo hemolītiskā slimība slimība, kam pamatā grūtnieces un augļa rēzus faktora vai asins grupas nesaderība. Ja rēzus negatīvai mātei attīstās rēzus pozitīvs auglis, grūtnieces asinīs reizēm veidojas rēzus antivielas, kas var izraisīt bērna saslimšanu ar jaundzimušo hemolītisko slimību. Šī slimība parasti rodas otrās un turpmāko grūtniecību laikā, jo rēzus antivielu daudzums mātes organismā palielinās pakāpeniski. Taču slimība var rasties arī pirmās grūtniecības laikā, ja rēzus negatīvai sievietei kādreiz pārlietas rēzus pozitīvas asinis. Jaundzimušo hemolītiskās slimības smagumu palielina arī iepriekš izdarīti aborti. Jaundzimušo hemolītiskā slimība var rasties arī tad, ja nesakrīt grūtnieces un augļa asins grupa, piem., grūtniecei ir (I) asins grupa, bet auglim A(II) vai В (III). Slimības gaitā notiek augļa eritrocītu sabrukšana. Eritrocītu sabrukšanas produkti, piem., bilirubīns, rada organismā lielas pārmaiņas un apdraud dzīvību. Augļa eritrocītu sabrukšana var izraisīt augļa bojāeju vai priekšlaicīgas dzemdības, Jaundzimušo hemolītiskā slimība var izpausties vispārējas augļa tūskas veidā. Tā ir vissmagākā slimības forma, bērni aiziet bojā pirmajās stundās pēc dzimšanas. Tiem konstatē ādas un zemādas audu tūsku, šķidruma uzkrāšanos krūšu un vēdera dobumā, aknu un liesas palielināšanos, anēmiju. Otra jaundzimušo hemolītiskās slimības forma ir dzelte, kas rodas 1. dienā pēc dzimšanas un turpmāk pastiprinās (t.s. fizioloģiskā dzelte parasti rodas tikai 2. dienā pēc dzimšanas). Dzeltei progresējot, bērns kļūst gurdens, slikti zīž, nereti tam ir krampji sakarā ar bilirubīna izraisītu CNS bojājumu. Bērni, kas netiek ārstēti, var aiziet bojā vai kļūt par invalīdiem. Jaundzimušo hemolītiskā slimība var izpausties arī anēmijas veidā. Bērni ir bāli, viņiem samazināts hemoglobīna un eritrocītu daudzums. Šī slimības forma ir visvieglākā; bērni ātri atveseļojas, Ārstēšanā galvenais ir pēc iespējas drīz izvadīt no organisma kaitīgās vielas (galvenokārt bilirubīnu), kas rodas, sabrūkot eritrocītiem. Visefektīvākā ir jaundzimušā asiņu apmaiņa, 1. vai 2. dienā pēc dzimšanas pārlejot asinis, kas nesatur antivielas. Ievada arī asins plazmu, albumīnu, glikozi, kortikosteroīdu preparātus. Lieto arī gaismas terapiju u.c. līdzekļus. Bērniem pirmajās 3 ned. nepieciešams donora piens, kas nesatur antivielas. Prоfilakse. Visām grūtniecēm nosaka asins grupu un rēzus faktoru, Rēzus negatīvām grūtniecēm regulāri pārbauda asinis, vai tajās nav antivielu. Ja antivielas parādās, sāk speciālu ārstēšanu. Rēzus negatīvai sievietei pirmo grūtniecību ieteicams katrā ziņā saglabāt.
jūras slimība stāvoklis, kas parasti rodas cilvēkiem ar ļoti jutīgu līdzsvara orgānu (iekšējās auss vestibulāro daļu), ja viņus ilgstoši šūpo (piem., braucot ar kuģi, lidmašīnu, dažkārt arī autobusā u.c. satiksmes līdzekļos). Impulsi no pārkairinātā līdzsvara orgāna nonāk rombveida smadzenēs un ierosina arī klejotājnerva centru, no kura iet impulsi uz dažādiem orgāniem (kuņģi, zarnām, sirdi u.c.) un izraisa jūras slimības simptomus: sliktu dūšu, vemšanu, sirds vājumu, reiboni. Šiem cilvēkiem viegli izveidojas slimīgi nosacījuma refleksi (jau doma, piem., par lidmašīnu vai motora troksni izraisa jūras slimību). Līdzsvara orgānu iespējams trenēt, pakāpeniski pieradinot to pie lielākas kairinājuma slodzes. Jūras slimību var novērst, ja, dodoties ceļā, lieto līdzekļus, kas bloķē klejotājnerva impulsus uz iekšējiem orgāniem (atropīnu, beladonnu), nervu sistēmas nomierinātājus līdzekļus vai to kombināciju (aeronu).
kairinātais kuņģis slimība, kam raksturīga kuņģa motoriskās un sekretoriskās funkcijas pastiprināšanās. Kuņģī notiek nepārtraukta sālsskābes sekrēcija. Kairinātam kuņģim raksturīgas periodiskas sāpes pakrūtē, dedzinoša sajūta, skābas atraugas, pat vemšana. Bieži rodas spastisks aizcietējums. Ar kairināto kuņģi biežāk slimo cilvēki, kam ir vāja nervu sistēma, galvenokārt jauni cilvēki. Traucējumi parasti rodas vai pastiprinās pēc kairinošiem ēdieniem. Ja kairināto kuņģi neārstē, ilgstošā nepārtrauktā sālsskābes sekrēcija var radīt kuņģa gļotādas anatomiskas pārmaiņas un čūlas slimību. Ārstēšana. Slimniekam jāēd vienmēr vienā un tajā pašā laikā ar 3 – 4 stundu intervālu, vēlams – 4 reizes dienā. Jāēd bez steigas. Jārūpējas par pilnvērtīgu uzturu. Aizliegts pārskābis kefīrs, skābi augļi un ogas, šķiedraini (ar celulozi bagāti) dārzeņi, žāvēta un stipri sacepta gaļa, gaļas un zivju konservi, cieti vārītas olas, stiprs buljons un gaļas zupas, taukos cepti kartupeļi, svaiga maize, klimpas, pīrāgi, auksti un gāzēti dzērieni, pupiņu kafija. Slimnieks nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Pēc ārsta norādījumiem lieto minerālūdeņus un medikamentus.
kairinātā resnā zarna slimība, kam raksturīgas pārmaiņas resnās zarnas motorikā, sekrēcijā un ķīmiskos procesos (pastiprināta rūgšana vai pūšana). Cēloņi vēl nav pilnīgi noskaidroti. No tiem minami veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, psihes pārmaiņas, kuņģa, aknu un aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi. Nozīme ir arī fokālajai infekcijai (bojāti zobi, strutojošas mandeles, olnīcu iekaisums), mazkustīgam dzīves veidam, asinsrites traucējumiem, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumiem, nieru slimībām. Zarnu peristaltikai paātrinoties, rodas caureja, palēninoties, – aizcietējums. Slimniekam zarnās pastiprināti izdalās gļotas, turklāt rodas lēkmjveida sāpes. Pastiprinās rūgšana, tāpēc izkārnījumi kļūst putrveidīgi, putaini, ar skābu smaku. Slimībai progresējot, resnajā zarnā sākas pūšana, tāpēc izkārnījumi iegūst tiem specifisko smaku. Kairinātās resnās zarnas gadījumā zarnu darbības traucējumi var būt dažādi: periodiski mijas caureja un aizcietējums; rodas regulāri traucējumi, piem., vairākkārtēja vēdera izeja no rīta vai pēc katras ēdienreizes; vēderā ir spiedoša sajūta, bet vēders iziet regulāri; rodas pastāvīgs aizcietējums vai caureja. Ārstēšanā galvenais ir pareizs ēšanas režīms un uzturs. Svarīgi ir ievērot pareizu dzīves veidu un nervu sistēmas higiēnu (racionāli izmantot atpūtas dienas, harmoniski saskaņot garīgo un fizisko slodzi), likvidēt infekcijas perēkļus organismā, nesmēķēt un nelietot alkoholiskus dzērienus.
kākslis palielināts vairogdziedzeris. Kākšļa gadījumā palielinās vairogdziedzera epitēlijs, saistaudi vai limfoidālie audi. Vairogdziedzera epitēlija kompensatoriska hipertrofija rodas sakarā ar joda trūkumu uzturā un dzeramajā ūdenī, sakarā ar traucējumiem vairogdziedzera hormona tireoidīna sintēzē, kā arī mūža posmos, kad organismam nepieciešams palielināts hormonu daudzums (pubertāte, grūtniecība u.c). Vairogdziedzera palielināšanās var būt saistīta ar organismam nevajadzīgu pastiprinātu vairogdziedzera hormona sintēzi (skatīt kākslis difūzais toksiskais). Vairogdziedzeris palielinās arī iekaisuma un audzēja gadījumā. Parasti ar terminu «kākslis» apzīmē tādu vairogdziedzera palielināšanos, kad nav novērojami citu orgānu darbības traucējumi. Joda trūkumu organismā un kākšļa rašanos var veicināt slikti higiēniski apstākļi, hipovitaminozes, helmintozes u.c. faktori. Ar kāksli saslimst galvenokārt sievietes (pat 8 reizes biežāk nekā vīrieši); saslimstība zēniem un meitenēm līdz 11 gadu vecumam ir vienāda. Kākšļa slimnieki sastopami visās pasaules zemēs, galvenokārt kalnu rajonos. Piejūras rajonos kākšļa slimnieku ir mazāk nekā citur. Ja kākslis kādā vietā ir bieža parādība, šādu apvidu sauc par endēmiskā kākšļa apvidu. Šādos apvidos ar kāksli slimo vairākums cilvēku – gan bērni, gan pieaugušie – un arī dzīvnieki. Endēmiskā kākšļa apvidiem raksturīgs mazs joda daudzums augsnē un ūdenī. Ārstē ar vairogdziedzera hormona vai joda preparātiem. Reizēm nepieciešama operācija. Profilakse. Iedzīvotāji jānodrošina ar pilnvērtīgu uzturu un labu dzeramo ūdeni, jāuzlabo higiēnas apstākļi un laikus jāatklāj saslimšanas gadījumi. Endēmiskā kākšļa apvidos vārāmais sāls lietojams ar joda piejaukumu.
kalcinoze kalcija sāļu nogulsnēšanās audos. Visbiežāk kalcija sāļi nogulsnējas artēriju sienās, padarot tās cietas. Izšķir primāro un sekundāro kalcinozi. Primārajai kalcinozei raksturīga kalcija sāļu nogulsnēšanās artērijas sienas muskulatūrā. Kā patstāvīga slimība primārā kalcinoze ir reta, parasti tā saistīta ar vecumu. Visbiežāk primārā kalcinoze mēdz būt iegurņa artērijās, retāk kāju un roku artērijās. Sekundārā kalcinoze ir kalcija sāļu nogulsnēšanās artēriju sienas iekšējā slāni aterosklerozes vēlajās stadijās.
kandidamikoze (candidamycosis; Candida – lat. Nos. Raugveida sēnēm, gr. mykes sēne), kandidoze – slimība, ko ierosina raugveida sēnes un sistēmu bojājumiem. Slimības ieros. Ir Candida ģints raugveida sēnes, kas vienmēr atrodas vesela cilv. organismā (uz ādas, gļotādas). Tās bieži ir arī uz augļiem un dārzeņiem, kuros daudz cukura, retāk augsnē.
K. attīstās gk. endogēnā ceļā – ieros., kas atrodas organismā, sāk pastiprināti vairoties dažu apstākļu ietekmē (ilgstošas smagas slimības, uztura režīma un vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi, sevišķi cukurslimība, kā arī nepareiza ārstēšanās ar plaša spektra antibiotikām iznīcina organisma normālo mikrofloru un dod iespēju pastiprināti vairoties raugveida sēnēm). Saslimušie inficē citus (eksogēnā inf.) samērā reti – ieros. no slimā uz veselo cilv. tiek pārnests ar inficētiem priekšmetiem, traukiem, ūdeni pirtīs un baseinos. Inficēšanos veicina ieros. patogēno īpašību pastiprināšanās, pārejot no slimā organisma uz veselo, atkārtota inficēšanās, organisma alerģija, audu macerācija un dažādi ādas un gļotādas bojājumi. K. var būt profes. Slimība: tā sastopama konditorejas, augļu un sakņu konservu rūpnīcu strādniekiem (gk. nagu valnīšu un starppirkstu kroku bojājumi), ja nav ievērota ražošanas tehnoloģija un san. Hig. Noteikumi.
K. klīn. aina atkarīga no slimības procesa lokalizācijas. Izšķir ādas un gļotādu k. gadījumā parādās apsārtums, pūslīši, erozijas, kam pievienojas dedzinoša sajūta, nieze, bojātie orgāni kļūst sāpīgi. Iekšējo orgānu k. var bojāt gremošanas un elpošanas orgānu sistēmu, kā arī izvadorgānus un dzimumorgānus. Gremošanas orgānu k-ei ir raksturīgs enterokolīts (tievās un resnās zarnas gļotādas iekaisums), kam pievienojas stomatīts (mutes gļotādas iekaisums), sāpīgums lūpu kaktiņos, nieze ap anālo atveri. Plaušu bojājumi noris ilgstošas bronhopneimonijas veidā, reizēm ar ilgstošu sastrutojuma procesu. Ja ieros. nokļūst asinsritē, attīstās ģeneralizētā k. forma (kandidasepse). Bērni visbiežāk saslimst ar pienēdi jeb sūklīti.
Ā r s t ē š a n a. Lieto antibiotikas, kas darbojas pret patogēnām sēnēm (levorīns, nistatīns u. c.), prethistamīna līdzekļus, kuņģa un zarnu fermentus, kā arī vispārspēcinošu terapiju. Iekšējo orgānu k-i ārstē slimnīcā. P r o f i l a k s e. Antibiotikas lietot tikai pēc ārsta norādījuma. Novērst veselu cilv. kontaktu ar slimajiem (frizētavās, pirtīs, bērnu iestādēs); dezinficēt priekšmetus, kas bijuši ar k. slimojošas personas lietošanā (trauki, rotaļlietas, veļa, manikīra instrumenti utt.). Personiskās higiēnas ievērošana; pilnvērtīgs uzturs; mutes dobuma sanācija.
kapilarotoksikoze palielināta kapilāru caurlaidība bez iekaisuma. Šādos gadījumos no niecīgas traumas vai pat bez tās rodas sīki vai lielāki asinsizplūdumi ādā. Asiņu recēšana parasti normāla. Kapilarotoksikoze novērojama С vitamīna trūkuma, kā arī saindēšanās gadījumā. Ārstēšanā izmanto С vitamīnu, rutīnu, kalcija preparātus, prethistamīna līdzekļus, smagos gadījumos – kortikosteroīdu preparātus.
karbunkuls cieši kopā lokalizētu furunkulu grupa ar kopēju ādas un zemādas infiltrātu; pieder pie ādas strutainajām slimībām, dziļajām stafilodermijām. Karbunkuls rodas, ja infekcija (visbiežāk stafilokoki) iekļūst matu maisiņos; tas izveidojas galvenokārt vietās, kur āda pakļauta ilgstošai berzei vai līdzīgam kairinājumam (kakla mugurējā virsma, mugura jostas rajonā). Karbunkulu rašanos veicina cukura diabēts, gremošanas orgānu darbības traucējumi, novājēšana, hipovitaminozes vai avitaminozes, kā arī ādas slimības (ekzēma). Sākumā vērojams stipri sāpīgs, tumši sarkans vai zilgani sārts, ciets pietūkums, tā centrā pacēlums, kurā vēlāk caur ādu var redzēt dzeltenas strutas. Infekcijas un iekaisuma procesam izplatoties dziļāk, rodas zemādas audu nekroze, pēc tam – ādas nekroze, parādoties vairākiem apaļas vai neregulāras formas laukumiem karbunkula centrā, no kuriem izdalās strutas. Arī organisma vispārējais stāvoklis traucēts – paaugstinās t°, rodas drebuļi, svīšana, galvassāpes, sāpes locekļos. Komplikācijas – process var skart limfmezglus un asinsvadus, var rasties tromboflebīts, sepse. Ļoti bīstami ir karbunkuli, kas veidojas galvā, jo infekcija var nokļūt galvaskausa dobumā. Ārstēšana vispārēja (sulfanilamīdi vai antibiotikas, А, В un С vitamīni; smagākos gadījumos – asins plazmas pārliešana, gamma globulīna ievadīšana) un vietēja (Višņevska ziede, penicilīna un novokaīna blokādes). Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana; sejas karbunkulus neoperē. Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna; jāvairās valkāt neērtu apģērbu, kas var noberzt ādu. Bieži jāmaina veļa. Laikus ārstēt ādas slimības, furunkulozi, novērst gremošanas traucējumus.
kardioskleroze saistaudu ieaugšana sirds muskulatūrā. Galvenie kardiosklerozes cēloņi ir sirds muskulatūras nepietiekama apgāde ar asinīm sirds vainagartēriju aterosklerozes dēļ vai miokardīts (sirds muskulatūras iekaisums). Tāpēc izšķir aterosklerotisko un miokardītisko kardiosklerozi. Tā var būt difūza (vispārēja) vai perēkļveidīga. Difūzajai kardiosklerozei raksturīga saistaudu vienmērīga ieaugšana sirds muskulatūrā. Perēkļveidīgā kardioskleroze rodas pēc pārciesta miokarda infarkta, kad atmirušajā vietā paliek rēta. Nereti vienlaikus ir abi kardiosklerozes veidi. Kardiosklerozes izpausmes veids atkarīgs no sklerotiskā procesa intensitātes un plašuma. Sāpes sirds apvidū (stenokardija) vairāk raksturīgas sirds vainagartēriju aterosklerozei un biežāk uznāk agrajās kardiosklerozes stadijās. Vēlāk, kad saistaudi pārņēmuši visu sirds muskulatūru, rodas stipri sirdsdarbības traucējumi un sirds mazspēja. Viena no pirmajām kardiosklerozes pazīmēm ir aizdusa – sākumā pēc fiziskas piepūles, bet vēlāk arī miera stāvokli. Slimniekiem var būt arī sirds ritma traucējumi, kas izpaužas vai nu ekstrasistoļu, vai mirgošanas aritmijas veidā. Kardiosklerozes slimniekiem sirds pamazām paplašinās un rodas asins sastrēgumi plaušās un aknās; parādās tūska, kas sākumā manāma tikai vakaros kājās, bet vēlāk arī citur. Āda slimniekiem ir zilgana. Ārstēšana. Cilvēkiem, kas slimo ar kardiosklerozi, stingri jāievēro pareizs darba un atpūtas režīms. Darbam jāatbilst asinsrites sistēmas stāvoklim. Diētā ierobežo sāls un šķidruma daudzumu. Medikamenti lietojami pēc ārsta norādījumiem. Smagākos gadījumos nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Profilakse. Jācenšas izsargāties no aterosklerozes, miokardīta un citām sirds slimībām.
kardiospazma kuņģa ieejas spazma, kas traucē barības norīšanu. Kardiospazmu rada pārciests iekaisums kuņģa ieejā, nervu sistēmas darbības traucējumi. Virs sašaurinājuma barības vadā trūkst parasto viļņveidīgo saraušanās kustību, tāpēc barība sastrēdz un barības vads ar laiku paplašinās. Vēlāk rodas arī barības vada iekaisums. Slimniekiem ir rīšanas traucējumi, bieži arī sāpes krūtīs. Kardiospazma biežāk rodas jauniešiem un sievietēm. Ārstē, izstiepjot kuņģa ieeju ar speciālām zondēm; ja tas nelīdz, ārstē ķirurģiski.
kariess zoba cieto audu (emaljas un dentīna) pakāpeniska bojāeja, kam seko dobuma veidošanās. Zobu kariess ir ļoti izplatīts, visbiežāk attīstās dzerokļu kožamvirsmās, 2 blakuszobu saskarvirsmās, zobu kakliņu apvidū un zobu bedrītēs. Cēloņi saistīti ar novirzēm organisma vielmaiņā. Kariess veicina piedzimti zoba attīstības traucējumi (zoba mineralizācijas nepilnīgums, organiskās substances veidošanās novirzes), kā arī apstākļi, kas pavājina organisma reaktivitāti, slimības, dažādi mikroorganismi un siekalu īpatnības. Slimība sākas ar blāvu vai pigmentētu plankumu uz zoba virsmas. Bojājums emaljā un pēc tam dentīnā padara zobu jutīgu pret saldu, sāļu, vēlāk arī aukstu, karstu vai mehānisku kairinājumu. Kad bojāto zobu iztīra vai muti izskalo (t.i., kairinājumu novērš), šīs sāpes zūd. Sāpju var arī nebūt, ja bojājums ir neliels un atrodas slēptā vietā (2 blakuszobu saskarvirsmā). Izšķir akūto kariesu, kad process strauji iet dziļumā, un hronisko kariesu, kas izplatās lēni un samērā virspusēji. t.s. ziedošais kariess vienlaikus skar daudzus zobus, un tam ir sevišķi strauja gaita (visbiežāk bērniem un jauniešiem, kas pārcietuši smagas vielmaiņas vai infekcijas slimības vai slimo ar tām). Kariesa procesam progresējot, rodas komplikācijas – zobu pulpas iekaisums (pulpīts) un zoba saknes un apkārtējo audu iekaisums (periodontīts). Zobu bojāšanās sekas var būt daudzas slimības (angīna, gastrīts, reimatisms, sirds un asinsvadu slimības u.c). Ārstēšana. Visi kariesa bojātie zobi obligāti jāplombē. Profilakse. Zobu aizmetņu veidošanās un mineralizēšanās periodā (sākot ar 6. – 7. augļa attīstības nedēļu un beidzot ar zobu izšķilšanos) organisms jāapgādā ar nepieciešamajām organiskajām vielām, minerālvielām (galvenokārt kalciju un fosforu) un D vitamīnu. Pēc zobu izšķilšanās – racionāls uzturs, pareiza zobu kopšana, zobu fluorizācija.
kārpas infekcioza labdabīga ādas slimība, ko ierosina vīruss. Inkubācijas periods 1 1/2 – 5 mēneši un ilgāks. Uz ādas rodas cieti, sausi, norobežoti, nesāpīgi, pārragoti veidojumi ar nelīdzenu virspusi no kniepadatas galviņas līdz rieksta lielumam netīri pelēkā vai miesas krāsā. Skaits ļoti dažāds. Visbiežāk kārpas lokalizējas roku pirkstu mugurpusē. Slimo galvenokārt jaunieši. Pēdas kārpas, kas rodas vietās, kur spiež apavi, ir dzeltenpelēcīgas, ļoti cietas un sāpīgas, pat monētas lielumā. Jaunības kārpas (rodas bērnībā un jaunībā) – plakani, cieti, nesāpīgi, mazi dzeltenbrūni vai miesas krāsas mezgliņi ar gludu vai sīkām zvīņām klātu virspusi, parasti uz zoda, pieres, vaigiem. T.s. vecuma kārpas nav infekciozas, tās ir vēlu parādījušās īpašas dzimumzīmes. Pusmūža cilvēkiem tās rodas uz sejas, plaukstu virspusē, uz ķermeņa, it īpaši uz muguras. Vecuma kārpas ir plakani vai grubuļaini dažādas formas mezgliņi gaišpelēkā, brūngandzeltenā vai melnā krāsā. Virspuse taukaini spīd. Var būt neliela nieze. Mezgliņi bieži saplūst, veidojot izaugumus, kas līdzīgi ziedkāpostam. Šīs kārpas nav ieteicams traumēt, nedrīkst ilgi sauļoties. Ja rodas apsārtums, stipra nieze un kārpas sāk strauji paplašināties, jāgriežas pie onkologa. Ārstē ar piededzināšanu, magnija un arsēna preparātiem. Profilakse. Svarīgi ievērot personisko higiēnu.
karstuma dūriens patoloģisks stāvoklis, kas rodas, organismam pārkarstot. Pārkāršanu izraisa traucējumi vielmaiņas radītā siltuma atdevē. Pārkāršanu veicina pastiprināta fiziska slodze, kā arī dažādas slimības, sevišķi sirds un asinsvadu slimības. No karstuma dūriena bieži cieš arī mazi bērni. Cietušajiem ir slikta dūša, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība un elpošana, smagākos gadījumos rodas vemšana, bezsamaņa, apziņas traucējumi, krampji, t° paaugstinās līdz 42°. Klīniskās ainas ziņā karstuma dūriens tuvs saules dūrienam. Ārstēšana. Cietušo novieto vēsākā vietā, atbrīvo no šaura, spiedoša apģērba, pie galvas pieliek ledu vai aukstā ūdenī samitrinātu drānu. Jāizsauc ārsts. Ja palīdzību sniedz laikus, cietušā stāvoklis drīz uzlabojas. Profilaksei ieteicams viegls apģērbs, kas neapgrūtina sviedru iztvaikošanu. Karstajos cehos jānodrošina laba ventilācija. Šajos cehos strādājošiem vēlams dzert gāzētu ūdeni, kas satur 3 – 5 grami vārāmā sāls uz litru ūdens.
kašķis infekcioza ādas slimība, ko ierosina cilvēka kašķērce (Acarus siro jeb Sarcoptes scabei hominis; skatīt attēlu rakstā ērces). Inficēties var tiešā kontakta ceļā, kā arī tad, ja lieto slimnieka veļu un priekšmetus. Nokļūstot uz ādas, ērce ieurbjas ādas virskārtā un veido tur līkumotas ejas, kas izskatās kā iepelēkas svītriņas (saskatāmas, ja lieto lupu vai noziež bojāto ādu ar joda tinktūru). Slimības tālākajā gaitā uz ādas rodas 2 – 3 vai vairāki sīki mezgliņi un pūslīši kniepadatas galviņas lielumā apmēram 2 – 5 mm attālumā cits no cita. Kašķis visbiežāk bojā ādu pirkstu sānu virsmās, roku un kāju iekšējās virsmās, padušu priekšpusē, uz vēdera, sēžamvietā, sievietēm ap krūtsgaliem, vīriešiem ap dzimumorgāniem. Maziem bērniem var būt bojāta arī plaukstu, pēdu, galvas un sejas āda. Kašķa ērces izraisītā nieze pastiprinās vakaros. Kasoties tiek bojāta ādas virskārta, ādā iekļūst strutas radošie mikroorganismi, kas pastāvīgi atrodas uz tās virsmas. Līdz ar to var rasties furunkuloze, streptodermija u.c. ādas strutainās slimības. Ja kašķi neārstē, reizēm āda kļūst sārta, bieza, pārklājas sīkiem pūslīšiem, kuriem plīstot izdalās dzidrs, lipīgs šķidrums; tā ir grūti ārstējama kašķa komplikācija. T.s. graudu kašķi ierosina miltu ērce (Tyroglyphus farinae), kas mājo uz appelējušiem graudiem, salmiem, žāvētiem augļiem, bojātiem miltiem. Dzīvnieku kašķa ērces (ar tām var inficēties no suņiem, kaķiem, zirgiem, putniem) ādā neveido ejas, bet to iekļūšanas vietās rodas sīki kniepadatas lieluma pūslīši, mezgliņi vai nātrenei līdzīgi izsitumi. Ir nieze. Slimība noris vieglā formā un var izzust pati no sevis, ja vairs nav saskares ar infekcijas avotu. Ārstē ar sēra preparātiem (33% sēra ziedi). Tos ieziež reizi dienā 6 dienas pēc kārtas, nemainot miesas un gultas veļu. Pēc tam nomazgājas vannā vai zem dušas un nomaina miesas un gultas veļu. Inficētās drēbes vāra un gludina ar karstu gludekli. Apģērbs, ko nevar dezinficēt, jāvēdina 2 nedēļas, jo šajā laikā aiziet bojā ērces un to olas. Tāpat lieto Vilkinsona ziedi. Kašķi ārstē arī pēc pāātrinātās (M. Demjanoviča) metodes ar 60% hiposulfīta (nātrija tiosulfāta) šķīdumu (pirmais šķidrums) un 6% sālsskābes šķīdumu (otrais šķidrums). Ar pirmo šķidrumu ieziež vienu roku, tad otru, pēc tam vienu kāju, tad otru, muguru, vēderu. Katru ķermeņa daļu berzē 1 1/2 min. Pēc šķidruma nožūšanas uz ādas izveidojas hiposulfīta kristāliņi. Procedūru ar pirmo šķidrumu atkārto vēlreiz. Pēc tam nomazgā rokas un tādā pašā kārtībā ieziežas ar otro šķidrumu. Maina apakšveļu un pēc 3 dienām nomazgājas vannā. Ar paātrināto metodi nevar ārstēties cilvēki, kam maiga āda vai ir strutaini ādas iekaisumi, kā arī bērni. Lieto arī 20% benzilbenzonāta emulsiju, ko ar vates tamponu 8 – 10 minūtes ieberzē ādā (izņemot seju). Procedūru pēc 10 minūtēm atkārto. Maina veļu. Pēc 24 – 48 stundām mazgājas un atkal maina veļu. Preparātu var lietot arī tad, ja ir strutaini ādas iekaisumi. Bērniem lieto 10% emulsiju. Svarīgi, lai vienlaikus ārstētos visi saslimušie ģimenes vai kolektīva locekļi, kā arī lai kārtīgi tiktu dezinficētas drēbes. Profilakse. Ievērot ādas higiēnu, laikus apmeklēt ārstniecības iestādi, stingri ievērot visus ārsta norādījumus, lai neizplatītu slimību.
katarakta acs lēcas apduļķošanās. Kataraktas izveidošanās cēloņi ir dažādi – embrionālās attīstības traucējumi, lēcas mehāniskie bojājumi, jonizējošā starojuma iedarbība, vitamīnu trūkums acs audos, intoksikācija, vispārējas organisma slimības (cukura diabēts, tetānija), dažādi patoloģiski procesi acī (glaukoma, iridociklīts, stipra tuvredzība). Izšķir piedzimto un iegūto kataraktu. Piedzimtā katarakta parasti ir stacionāra (neprogresējošā katarakta). Apduļķojums lokalizējas galvenokārt lēcas priekšējās vai mugurējās kapsulas centrā un redzes asumu maz ietekmē, vai arī apduļķojums lēcas vidū līdzīgs diskam un stipri samazina redzes asumu. Iegūtā katarakta – visbiežāk vecuma un traumatiskā – ir progresējošā katarakta, tāpēc redzes asums pakāpeniski samazinās. Vecuma katarakta attīstās 50 – 60 gadu vecumā. Sākumstadijā apduļķojumi spieķīšu veidā atrodas lēcas perifērijā, redzes traucējumus neizraisot. Retāk katarakta sākas no centra un redze pavājinās jau pašā sākumā. Pakāpeniski apduļķojums palielinās, tomēr daži lēcas rajoni vēl ir caurspīdīgi (negatava katarakta). Kataraktas nogatavošanās var ilgt gadiem. Kad apduļķojums ir skāris visas lēcas daļas (gatava katarakta), tā kļūst pelēkbalta, un redzes asums parasti tad ir samazinājies līdz gaismas sajūtai. Process parasti skar abas acis. Vēlākajās attīstības stadijās katarakta var pārgatavoties – lēca sašķidrinās, un tajā peld brūns kodols. Šāda katarakta var izraisīt acs iekšējā spiediena paaugstināšanos, kā arī acs asinsvadu apvalka iekaisumu. Traumatiskā katarakta attīstās galvenokārt kontūziju un acs ābola ievainojuma gadījumā, kad tiek ievainota lēcas kapsula. Lēcas viela strauji uzbriest un sašķidrinās, apduļķojums pārņem visu lēcu. Ārstēšana sākumstadijā konservatīva (riboflavīna, askorbīnskābes, jodkālija, cisteīna pilieni acī), vēlākajās stadijās – ķirurģiska (lēcu izoperē kopā ar kapsulu). Pēc operācijas gaismas staru laušana acī pavājinās apmēram par 10 dioptrijām, tāpēc slimniekam jālieto brilles ar stipri izliektiem stikliem vai kontaktlēcas.
katars augšējo elpošanas ceļu, akūtā respiratoriskā slimība – akūta infekcijas slimība, ko izraisa nosacīti patogēni mikroorganismi (pneimokoki, stafilokoki, streptokoki u.c.). Slimību veicina nelabvēlīgu ārējās vides, galvenokārt meteoroloģisko faktoru iedarbība uz cilvēka organismu; arī dažādi hroniski augšējo elpošanas ceļu iekaisumi. Parasti slimo rudenī, ziemā un sevišķi bieži pavasarī, kad samazinātas organisma pretošanās spējas. Pieaugušie cits citu neinficē, turpretī bērnus var inficēt pieaugušie, kā arī citi bērni. Slimība attīstās pakāpeniski. Rodas iesnas, aizsmakums, sāpes kaklā, klepus. Var būt nedaudz paaugstināta ķermeņa t°, nelielas galvassāpes. Organisma vispārējais stāvoklis nav sevišķi traucēts. Ārstēšana. Gultas režīms, silti dzērieni, karstas kāju peldes, sinepju plāksteri uz krūtīm elpvada apvidū. Medikamentus lieto tikai pēc ārsta norādījuma. Prоfilakse. Norūdīšanās, personiskās higiēnas ievērošana, augšējo elpošanas orgānu hronisku iekaisumu ārstēšana; darbavietās jānovērš dažādu nelabvēlīgu ārējās vides faktoru iedarbība; slimie jāizolē; sevišķi svarīga ir bērnu kolektīvu pasargāšana no infekcijas.
katatonija neiropsihiski traucējumi, kuru laikā galvenokārt pārmaiņas notiek kustību sfērā. Katatonija izpaužas vai nu katatoniskā uzbudinājuma, vai katatoniskā stupora (sastinguma) veidā. Katatoniskajam uzbudinājumam piemīt haotiskums un mērķtiecības trūkums kustībās. Katatoniskā stupora laikā muskuļu tonuss ir paaugstināts, saslimušajam var rasties pilnīga sastinguma stāvoklis, kas ilgst dienas vai pat mēnešus. Raksturīgs arī t.s. negatīvisms – pretošanās dažādiem norādījumiem (piem., slimnieks neēd, neatbild), mūtisms (atteikšanās runāt), kā arī katalepsija jeb vaskvalkanība (ķermenis vai atsevišķi locekļi sastingst, paliek ilgstoši tādā pozā, kādā tos nostāda, kaut arī šī poza ir neērta un prasa lielu muskuļu piepūli – ilgstoši neiztaisnojas pacelta kāja, saliekta roka; pazīstama arī t.s. balerīnas poza). Reizēm slimnieki izdara ritmiskas stereotipiskas kustības. Katatonijas laikā slimniekam bieži ir aptumšota apziņa un murgi. Katatonija novērojama šizofrēnijas un CNS organiskas saslimšanas gadījumā. Ārstē pamatslimību.
kaulu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Cēloņi: embrionālās attīstības traucējumi (kaulu audzēji nereti sastopami bērniem), arī traumas (sevišķi atkārtota traumēšana) un daži arodfaktori (it īpaši kontakts ar jonizējošo starojumu). Labdabīgie kaulu audzēji biežāk veidojas no pašiem kaulaudiem (osteoma, kaulu cistas un t.s. milzu šūnu audzēji), skrimšļaudiem (hondromas), saistaudiem (miksomas, fibromas) vai arī no citiem kaulu struktūrelementiem – taukaudiem, nervaudiem un asinsvadiem. Morfoloģiski un pēc izcelsmes labdabīgiem kaulu audzējiem tuvi ir arī daži kaulu attīstības traucējumi, piem., fibrozā kaulu displāzija, kaulu hondromatoze (Oljē slimība), deformējošā osteoze (Pedžeta slimība). Ļaundabīgie kaulu audzēji arī var veidoties no dažādiem kaulu elementiem. Kaulu sarkoma sastopama samērā reti. Biežāk tā skar ceļa locītavas, augšstilba, augšdelma un iegurņa kaulus, ribas. Raksturīgākās pazīmes – attiecīgā kaula deformācija, kustību ierobežojumi, ja audzējs atrodas locītavas tuvumā; var būt arī sāpes, sevišķi naktī. īpaša vieta pārējo kaulu audzēju vidū ir mielomai, kas sākas kaula smadzenēs un var būt lokalizēta vai izplatīta. Kaulu audzējus parasti diagnosticē rentgenoloģiski, reizēm nepieciešama slimā kaula punkcija. Visbiežāk kaulu audzējus ārstē ķirurģiski – no saudzējošām, nelielām operācijām, kas neietekmē attiecīgā locekļa funkciju, līdz plašām operācijām; reizēm jāizdara amputācija. Staru terapiju lieto samērā reti, jo kaulu audzēji pret radiāciju ir visai izturīgi. Dažreiz ķirurģisko ārstēšanu kombinē ar ķīmijterapiju. Profilakse. Radikāli jāārstē hroniskas kaulu slimības, arī labdabīgie kaulu audzēji, jānovērš kaitīgie arodfaktori.
kauzalģija dedzinošas sāpes, kas rodas nervu bojājumu dēļ. Visbiežāk kauzalģija rodas, ja bojāts vidusnervs vai tibiālais nervs un šo nervu veģetatīvās šķiedras. Sāpes ir ļoti stipras, dedzinošas, tās lēkmjveidīgi pastiprinās, kļūst neciešamas un izplatās pa visu locekli, kurā bojāts nervs. Kauzalģiju pastiprina ārēji kairinātāji (skaņas, gaisma, pieskaršanās u.c), it īpaši skrāpēšanas trokšņi, čaukstēšana. Sāpes mazinās, ja slimo locekli mērcē vēsā ūdeni, aptin ar vēsu, mitru drānu; sāpes pastiprinās, ja slimo locekli silda. Bojātā locekļa daļa bieži ir pietūkusi, bāla vai apsārtusi, āda lobās, nagi ir trausli un viegli lūst. Ārstē ar medikamentiem, fizikālām procedūrām, dažos gadījumos ķirurģiski.
kaverna patoloģisks dobums dažādos orgānos (plaušās, nierēs, kaulos, aknās), kurš parasti saistīts ar tuberkulozes procesu. Pārbaudot plaušas rentgenoloģiski, kavernu var labi redzēt, jo tā ir ar gaisu pildīts dobums, ko norobežo kapsula. Kavernas lielums, forma un kapsulas ēnas blīvums atkarīgs no tuberkulozes procesa rakstura un kavernas pastāvēšanas ilguma. Kaverna ir infekcijas avots, jo tuberkulozes mikobaktērijas no kaverna izdalās ārējā vidē. Infekcija no kaverna izplatās veselajās orgāna daļās. Ja kaverna sarētošanos nevar panākt ar medikamentiem, slimnieku ārstē ķirurģiski.
keratīts radzenes iekaisums; viena no biežākajām acu slimībām ar samērā ilgstošu gaitu un lielāku vai mazāku redzes pavājināšanos. Ierosinātāji ir koki, vīrusi, patogēnās sēnes u.c, kas var iekļūt radzenē eksogēnā (no ārpuses) vai endogēnā ceļā (ar asinīm vai limfu). Eksogēns keratīts rodas pēc traumas, kā komplikācija pēc dažādiem konjunktīvas un asaru maisiņa iekaisumiem. Simptomi: asarošana, fotofobija, plakstiņu spazma, graušana un sāpes acīs, radzenes apduļķojums. Radzenes virsma virs apduļķojumiem kļūst blāva un nelīdzena, bieži radzenē ieaug asinsvadi (normāli to tur nav), nereti samazinās vai pat izzūd radzenes jutīgums. Nelieli un virspusēji infiltrāti var uzsūkties un atstāt nelielas rētas, lielāki, it sevišķi strutainie, parasti sabrūk, un nekrotisko audu vietā attīstās čūla, kurai sadzīstot rodas biezas rētas (leikomas). Ja čūlu neārstē, tā var bojāt visus radzenes slāņus un var rasties dziļāko acs daļu sastrutojums. Endogēns keratīts rodas vispārēju infekcijas slimību, radzenes trofisku traucējumu, hipovitaminožu gadījumā. Tipisks endogēnais keratīts ir parenhimatozais keratīts (piedzimtā sifilisa gadījumā). Visbiežāk izveidojas 5 – 20 gadu vecumā. Process parasti skar abas acis. Slimības sākumā rodas pelēcīgi balts infiltrāts, kas pamazām iet plašumā un dziļumā, aizņemot radzenes lielāko daļu vai pat visu radzeni. Pēc tam infiltrāts pakāpeniski samazinās; process ilgst apmēram gadu. Tuberkulozs keratīts var būt hematogēns un alerģisks; slimo galvenokārt bērni un pusaudži; process parasti skar vienu aci. Visbiežāk attīstās dziļā, difūzā forma, kuras gadījumā radzenē izveidojas plašs infiltrāts. Galvenais simptoms ir pelēcīgs, puscaurspīdīgs mezgliņš, kas visbiežāk lokalizējas uz radzenes un sklēras robežas; šajā gadījumā cilvēkam ir stipra fotofobija. Neirogēnajam keratītam (tas attīstās trijzaru nerva bojājuma gadījumā) raksturīga lēna gaita, radzenes jutīguma stipra samazināšanās, neliels acu kairinājums. Samērā bieži rodas herpētiskais keratīts (to ierosina vīruss): pavājinās radzenes jutīgums, palēninās reģenerācija; radzenes apduļķojums var būt diskveidīgs, zarveidīgs utt.; gaita ilgstoša, ar recidīviem. No keratītiem, ko izraisa hipovitaminozes, visraksturīgākās pārmaiņas ir A vitamīna trūkuma gadījumā – rodas kseroftalmija (izteikts sausums acīs un konjunktīvas un radzenes apduļķošanās). Ārstē atkarībā no cēloņa. Radzenes rētas var ārstēt ar medikamentiem vai ķirurģiski. Profilakse. Aizsargbrilles darbos, kur iespējami virspusēji acs ievainojumi. Antiseptiski līdzekļi pat pēc nenozīmīgiem radzenes bojājumiem, piem., svešķermeņa izņemšanas.
keratozes ādas slimības, kam raksturīga pastiprināta raga kārtas veidošanās. Izšķir iedzimtās keratozes, kas saistītas ar iedzimtiem pārragošanās procesa traucējumiem (skatīt ihtioze), un iegūtās keratozes, kuru cēlonis ir ilgstoša medikamentu (piem., arsēna preparātu) lietošana, profesijas īpatnības, patogēno sēņu infekcija u.c. Pēdās un plaukstās rodas dzelteni ragvielas sabiezējumi kas izroboti ar paplašinātām porām un plaisām, citās ādas vietās – biezas, tumšas ragvielas zvīņas vai arī izaugumi. Ārstē atkarībā no slimības cēloņa.
kifoze mugurkaula izliekums uz mugurpusi. Normāli mugurkaulam ir neliela kifoze krūšu un krustu apvidū. Ja kifoze pārāk izteikta vai novērojama tādā mugurkaula apvidū, kur tās normāli nav (piem., jostas apvidū), veidojas deformācija – kupris. Palielinātu kifozi ārstē ar koriģējošo vingrošanu. Profilaksē izmanto pasākumus, kas novērš patoloģiskus mugurkaula izliekumus. Nav ieteicams zīdaiņus pāragri celt kājās vai sēdināt. Pirmsskolas bērnu iestādēs un skolās jālieto bērnu augumam atbilstošas mēbeles.
klejojošā niere (ren mobilis) – kustīga niere, kas noslīd un pārvietojas atkarībā no ķermeņa stāvokļa. Biežāk k. n. izveidojas sievietēm, pie tam labajā pusē. Nieres noslīdēšanas cēlonis var būt nieres nostiprinošā aparāta vājums, vēdera sienas muskutatūras vājums, organisma novājējums, trauma. Parasti k. n. nekādus subjektīvus simptomus neizraisa. Galv. traucējumi (stipras sāpes – nieru kolikas) rodas tad, ja, nierei noslīdot uz leju, tiek traucēta normāla asinsrite, kā arī saliecas urīnvads. Ā r s t ē š a n a. K. n-i var padarīt mazāk kustīgu uzbarojoties, nostiprinot vēdera sienas muskulatūru (ārstn. fiz. kultūra), lietojot speciālas bandāžas. Dažreiz nepieciešama ķir. ārstēšana.
kleptomānija nepārvarama slimīga tieksme piesavināties svešas mantas, turklāt nevis lietošanai vai vispār kādam materiālam labumam, bet tikai paša zagšanas procesa dēļ. Saslimušais zog lietas, kas viņam nav vajadzīgas; arī nozagto naudu viņš neizlieto pats, bet izdala citiem vai kaut kur atstāj. Paši slimnieki saprot savas rīcības aplamo raksturu, bet no tās atturēties nespēj. Kleptomānija var būt cilvēkiem, kam ir organiskas CNS slimības (pēc pārciesta encefalīta, meningoencefalīta), arī šizofrēnijas un psihopātijas gadījumā. Kleptomānija ir ļoti rets simptoms, un pie patoloģiskiem nav pieskaitāmi gadījumi, kad ārēji līdzīgi izpaužas psihiski veselu cilvēku likumpārkāpumi. (skatīt arī impulsīvie stāvokļi.)
klepus reflektoriska norise, kuras laikā gaiss spēcīgu grūdienu veidā izplūst caur sašaurinātu balss spraugu. Klepu ierosina elpošanas ceļu gļotādas, pleiras vai iegareno smadzeņu klepus centra kairinājums. Visbiežāk klepus rodas, ja augšējos elpošanas ceļus kairina tur iekļuvušas ēdiena daļiņas vai svešķermenis. Šajā gadījumā klepus ir aizsargreflekss, kas neļauj iekļuvušajām vielām izraisīt iekaisumu elpošanas ceļos. Ja iekaisusi elpošanas ceļu gļotāda (traheīts, bronhīts) vai plaušas (plaušu karsonis), klepus ir slimības pazīme. Šajā gadījumā klepus palīdz gļotādai atbrīvoties no krēpām. Pleiras kairinājuma ierosināts klepus novērojams pleirīta, plaušu infarkta vai pleiras bojājuma (piem., krūškurvja traumas) gadījumā. Klepus var rasties kā klepus centra kairinājuma sekas cilvēkiem, kam ir meningīts, galvas smadzeņu audzējs, abscess vai galvaskausa trauma. Ilgstošs klepus, it īpaši sauss, var veicināt plaušu emfizēmas attīstību. Klepu palīdz novērst pretklepus līdzekļi. Tomēr katrā klepus gadījumā jāmeklē tā cēloņi un jāārstē pamatslimība.
klijveida ēde ādas sēnīšslimība, ko ierosina patogēnā sēne Pityrosporum orbiculare. Uz ķermeņa (parasti uz krūtīm, vēdera, pleciem, muguras, retāk uz kakla) parādās sīki, apaļi, brūngandzelteni plankumi, kam raksturīga klijveida lobīšanās virspusē. Perifēriski palielinoties un saplūstot kopā, tie var sasniegt lielus apmērus. Slimība hroniska, maz infekcioza, parasti bez niezes, bet rada kosmētisku defektu. Vasarā saules ietekmē sēne iet bojā, brūnie plankumi pazūd, taču šais vietās āda neiedeg un paliek balta. Klijveida ēdes rašanos veicina pastiprināta svīšana. Ārstēšana un profilakse tāda pati kā eritrazmas gadījumā.
klimakss klimaktērijs — fiziol. periods cilv. dzīvē; rodas sakarā ar pāreju no brieduma uz pusmūža gadiem. Sievietēm klimakss parasti sākas 45—50 g. vecumā, kad pakāpeniski izbeidzas olnīcu funkcija un līdz ar to arī menstruācijas. Sievietes dzīvē iestājas jauns fiziol. periods — menopauze. klimakss iestāšanās laiks atkarīgs no daudziem faktoriem, piem., klimata apstākļiem, darba un dzīves veida, sievietes vispārējā veselības stāvokļa, pārciestām ginekoloģiskām slimībām, grūtniecību, abortu un dzemdību skaita un norises, menstruāciju sākšanās laika. klimakss var turpināties 1—2 g. un ilgāk, lai gan menstruācijas var izbeigties arī uz reiz. Šajā periodā vērojami dažādu orgānu darbības traucējumi. Nereti rodas nervu sistēmas funkciju traucējumi (viegla uzbudināmība vai nomāktība, atmiņas pasliktināšanās, slikts miegs, galvassāpes vai reibonis). pārmaiņas asinsrites sistēmas darbībā (sāpes sirds apvidū, sirdsdarbības ritma traucējumi, asinsspiediena paaugstināšanās). Var rasties gremošanas traucējumi — ēstgribas trūkums, aizcietējums vai caureja. Raksturīgas klimakss pazīmes ir karstuma sajūta galvā, svīšana, kas mijas ar drebuļiem. Šīs parādības var atkārtoties vairākas reizes dienā un var tiktāl pasliktināt sievietes vispārējo stāvokli, ka viņas darbaspējas kļūst ierobežotas. Šādos gadījumos nepieciešama speciāla ārstēšanās. Pārmaiņas iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbībā un vielmaiņā nereti rada aptaukošanos vai arī novājēšanu, kā arī sāpes locītavās. Sakarā ar olnīcu funkcijas samazināšanos menstruācijas kļūst neregulāras, to laikā var būt pastiprināta asiņošana, tās var kļūt ilgstošas. Šādos gadījumos sievietei nekavējoties jāgriežas pie ginekologa, jo minētās parādības var liecināt ne vien par klimakss, bet arī par smagām, nereti onkoloģiska rakstura ginekoloģiskām slimībām. Ja klimakss noris normāli, menstruācijas kļūst arvien retākas, līdz pilnīgi izbeidzas. Notiek atrofiskas pārmaiņas dzimumorgānos, dzemde samazinās, maksts gļotāda nolīdzinās, ārējo dzimumorgānu apvidū samazinās zemādas tauku kārta. Lai novērstu klimakss patol. norisi un samazinātu nepatīkamās parādības, sievietei šajā periodā jāievēro noteikts režīms — vairāk jāuzturas svaigā gaisā, jānodarbojas ar fizkultūru, regulāri jāmazgājas ar vēsu ūdeni un pēc tam rūpīgi jānoberzējas (lai normalizētos asinsrite). Uzturā jāierobežo gala un asas garšvielas, nedrīkst lietot alkoholu. Jāseko kuņģa un zarnu darbībai, jānovērš aizcietējums. Ja slimīgās parādības nemazinās, pēc ārsta norādījumiem jālieto hormonu preparāti un vit-i, Jāievēro, ka klimakss laikā, lai gan ir menstruālā cikla traucējumi, atsevišķos gadījumos grūtniecība var tomēr iestāties. Vīriešiem klimakss iestājas parasti apm. 50 g. vecumā un noris vieglāk nekā sievietēm. Tāpat var rasties nervozitāte, miega traucējumi, reibonis, sāpes sirds apvidū. Dzimumspējas saglabājas arī pēc klimakss izbeigšanās. Tāpat kā sievietēm, arī vīriešiem jāievēro higiēnisks dzīves veids.
koksartroze viena no biežākajām locītavu arfrozēm. Slimībai raksturīgi kustību traucējumi, locekļa deformācija un sāpes. Biežāk slimo sievietes 50—60 g. vecumā. Pastāv uzskats, ka apm. 50— 70% KOKSARTROZES slimnieku bijuši traucējumi gūžas locītavas attīstībā. Gūžas locītava pakļauta sevišķi lielai slodzei. Cilvēkam staigājot, neliela locītavas virsma ir pakļauta spiedienam, kas trīsreiz pārsniedz cilv. svaru. Attīstības traucējuma dēļ šis noslogojums stipri pieaug. Koksartrozi var radīt arī vairākas agrāk pārciestas gūžas locītavas slimības. KOKSARTROZES attīstību veicina liela ķermeņa masa. Vietās, kur locītavas slodze pārāk liela, : skrimšļa kārta, kas klāj kaulu, ātrāk nolietojas, kļūst plānāka. Slimības sākumā sāpes var nebūt, jo skrimslī nav nervgaļu; tās parādās, kad skrimslis nodilis. Vispirms rodas kājas rotācijas, pēc tam atvilkšanas un pievilkšanas, beidzot saliekšanas un atliekšanas kustību ierobežojums. Kustībām samazinoties; iegurnis izliecas un kāja it kā saīsinās. Vēlāk slimniekam rodas sāpes, sākot iešanu, kā arī pēc ilgāka kājas noslogojuma. Beigās sāpes ir nepārtrauktas. Kustības sevišķi apgrūtinātas, ja KOKSARTROZE ir abās gūžas locītavas. Ārstēšana. Gūžas locītavas attīstības traucējumus jaundzimušajiem ārstē ar īpašām šinām, bērnam turot kājas izplestas. Ja pārmaiņas locītavās konstatē vēlākajos gados, tās var labot tikai ķirurģiski. Lai aizkavētos slimības progresēšana, KOKSARTROZE slimniekiem jāizvēlas profesija, kur gūžas locītavas slodze neliela, bet kustību ir pietiekami daudz. Izmanto balneoterapiju, siltumterapiju, ultraskaņas terapiju. Slimības paasinājumu laikā jāstaigā ar kruķiem. Lai saglabātu funkcionāli izdevīgu locekļu stāvokli, KOKSARTROZE slimniekam jāguļ uz cieta, līdzena pamata, vislabāk uz vēdera, kājas jācenšas nesaliekt. Jārūpējas par ķermeņa masas ierobežošanu. Ieteicami vingrojumi, ko vislabāk izdarīt siltā ūdenī, kad muskuļi atslābuši.
koksīts gūžas locītavas iekaisums. Pēc izcelsmes koksīts var būt tuberkulozs (ierosina tuberkulozes mikobaktērija) un netuberkulozs, ko galvenokārt hematogēnā ceļā ierosina strutas radoši mikrobi – streptokoki vai stafilokoki; var rasties arī sastrutojot ievainojumiem. Pēc slimības gaitas koksīts var būt akūts un hronisks. Tuberkulozais koksīts ir viens no kaulu un locītavu tuberkulozes veidiem; biežāk novērojams pusaudžiem. Slimība sākas pakāpeniski: zūd ēstgriba, rodas apātija, nedaudz paaugstinās t°; nogurumā bērns saudzē kāju, nedaudz klibojot. Nereti sāpes izstaro uz ceļa locītavu, kaut gan kustības šajā locītavā nav traucētas. Pakāpeniski klibošana un sāpes pastiprinās, rodas sāpes pašā gūžas locītavā. Procesam turpinoties, locītava tiek bojāta, kustības kļūst ierobežotas; var izveidoties sastrutojums (abscess). Ārstēšanā svarīgs pilnīgs miers iekaisušajai locītavai, turklāt ģipša pārsēju uzliek tā, lai kāja atrastos funkcionāli izdevīgā stāvoklī, jo vairākumā gadījumu locītavas kustīgumu saglabāt neizdodas. Lieto arī prettuberkulozes līdzekļus. Dažreiz nepieciešams bojātos kaulaudus izoperēt (rezecēt). Ja tuberkulozais process pilnīgi likvidējies, pēc ilgāka laika (5 – 10 gadi) dažreiz locītavas kustīgumu var atjaunot ar operāciju. Maziem bērniem vērojama īpaša koksīts forma, kas visbiežāk rodas zīdaiņiem kā nabas sepses komplikācija un ko izraisa strutas radošie mikrobi. Slimība ir akūta, ar augstu t°, ļoti smaga. Ja bērns izveseļojas, paliek neizzūdošs gūžas locītavas bojājums un var izveidoties patoloģisks izmežģījums. Ārstēšanā izmanto antibiotikas un sulfanilamīdus gan vispārīgi, gan ievadot tos locītavā. Slimo kāju imobilizē. Rekonstruējošās operācijas kājas stabilitātes atjaunošanai var izdarīt ne agrāk kā 5 – 7 gadu vecumā.
kolagenozes slimības, kuru pamatā ir organisma saistaudu sistēmas bojājumi. Izšķiroša nozīme kolagenozes izcelsmē ir alerģijai, tomēr atšķirībā no citām alerģiskām slimībām pašam slimības procesam piemīt autoalerģisks raksturs, t.i., organisms izstrādā antivielas, kas bojā paša organisma audus un orgānus. Šādu antivielu rašanās pamatā ir traucējumi t.s. imūnkompetentajā sistēmā, kam jāizstrādā antivielas pret mikrobiem un citām organismam naidīgām svešām vielām. Antivielu rašanos veicina infekcija, trauma, pārsalšana, ultravioletais starojums, daži medikamenti, traucējumi nervu un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbībā u.c. faktori. Vairākums zinātnieku kolagenozes grupā iedala sarkano vilkēdi, sklerodermiju, mezglaino periarterītu, dermatomiozītu, reimatismu, reimatoīdo poliartrītu u.c. Tā kā kolagenozes slimniekiem bojāta visa saistaudu sistēma, ieskaitot arī saistaudus asinsvadu sienās, šīm slimībām raksturīgas pārmaiņas ādā, muskuļos, locītavās, kā arī iekšējos orgānos. Slimniekiem rodas nespēks, novājēšana, ķermeņa t° paaugstināšanās (dažreiz drudža veidā), locītavu un muskuļu sāpes, dažādi izsitumi, sirdsklauves. Bez kopīgajiem simptomiem katrai kolagenozei ir arī īpaši simptomi. Tā, piem., sarkanās vilkēdes slimniekiem rodas locītavu sāpes, ādas izsitumi, poliserozīts (perikarda, pleiras, vēderplēves iekaisums), nieru bojājumi. Sklerodermijas slimniekiem āda sākumā kļūst blīvāka, vēlāk stipri plāna, pirkstu gali periodiski nobālē, rodas rīšanas traucējumi. Mezglainā periarterīta slimniekiem ir sāpes muskuļos, paaugstināts asinsspiediens, pulsa paātrināšanās u.c. simptomi. Kolagenozes gaita var būt akūta, bet biežāk slimība ilgst gadiem. Ārstēšana. Paasinājuma laikā atpūtas vai gultas režīms, pretiekaisuma līdzekļi u.c. medikamenti. Profilakse. Infekcijas perēkļu likvidēšana, norūdīšanās. Medikamenti lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.
kolapss piepešs sirds un asinsvadu vājums. Kolapsa cēloņi ir akūta asiņošana, intoksikācija, akūtas infekcijas slimības, apdegums, stipra fiziska trauma, plaušu artērijas embolija. Kolapsa pazīmes ir piepešs nespēks, bālums, auksti sviedri, paplašinātas acu zīlītes, zema t°, virspusēja ātra elpošana, sīks, ātrs un vāji pildīts pulss, ļoti zems asinsspiediens, samaņas zudums. Cirkulējošais asiņu daudzums stipri samazināts sakarā ar asiņu aizplūšanu uz vēdera orgāniem. Slimnieks jūt spiedienu vēderā, viņam ir tieksme uz vemšanu. Kolapsam ļoti līdzīgs ir šoks. Ārstēšanai jābūt ļoti aktīvai un saistītai ar kolapsa cēloni, piem., jāaptur asiņošana. Jārūpējas par sāpju novēršanu. Svarīgi ir paaugstināt asinsspiedienu un palielināt cirkulējošo asiņu daudzumu. Šajā nolūkā lieto kordiamīnu, kamparu, kofeīnu, efedrīnu, strihnīnu, kortīnu u.c. Slimnieks jānogulda tā, lai galva būtu mazliet zemāk par pārējo ķermeni. Slimniekam apkārt jānovieto silti termofori, jādod silts dzeramais. Svarīgi ir pārliet asinis vai asins aizstājējus. Ja iestājas sirds fibrillācija (piem., elektrotraumas gadījumā), izmanto defibrillāciju. Kolapsa ārstēšanā lieto arī kortikosteroīdu preparātus.
koliinfekcija zarnu nūjiņas (Escherichia coli) patogēno celmu ierosināta infekcijas slimība, ar ko slimo galvenokārt zīdaiņi, neiznēsāti, kā arī mākslīgi baroti un novājināti bērni. Bērni, kam labas pretestības spējas, kā arī pieaugušie parasti neslimo, bet kļūst par baktēriju nēsātājiem. Patogēnā zarnu nūjiņa visbiežāk ierosina gremošanas trakta traucējumus (enterītu, gastroenterītu), bet var izraisīt arī sepsi, peritonītu, cistītu u.c. Pazīstami apmēram 20 zarnu nūjiņas patogēni celmi (serotipi). Tie ir izturīgi ārējā vidē; piena produktos saglabājas 8 – 107 dienas, uz zīdaiņa autiņiem – 15 – 165 dienas, uz gumijas un plastmasas rotaļlietām – 60 – 134 dienas. Infekcijas avots ir slimi bērni, kā arī veseli bērni un pieaugušie – baktēriju nēsātāji. Inficēties var ar netīrām rokām, inficētiem pārtikas (galvenokārt piena) produktiem, bērnu kopšanas priekšmetiem, rotaļlietām. Iespējama arī autoinfekcija, ja zarnās dzīvojošā nepatogēnā zarnu nūjiņa pārvietojas no resnās zarnas uz tievo zarnu, iegūst patogēnas īpašības un ierosina saslimšanu. Inkubācijas periods ir 1 – 20 dienas, visbiežāk 3 – 10 dienas. Nonākusi zarnās, patogēnā zarnu nūjiņa savairojas, radot galvenokārt tievās zarnas iekaisumu. Tāpēc ir traucēta uzturvielu šķelšanās un uzsūkšanās. Uzturvielām nepilnīgi sašķeļoties, rodas dažādas toksiskas vielas, kas kopā ar patogēno zarnu nūjiņu izdalīto toksīnu uzsūcas un ierosina nervu sistēmas darbības un asinsrites traucējumus. Slimības norise var būt dažāda atkarībā no organisma pretošanās spējas, vecuma, ierosinātāja patogenitātes u.c. faktoriem. Vieglas formas gadījumā bērna pašsajūta gandrīz nav traucēta, ķermeņa t° normāla, bet pasliktinās ēstgriba, rodas neliela caureja (3 – 5 reizes dienā), zīdaiņiem var būt barības atgrūšana. Bērnam ar vidēji smagu slimības formu ķermeņa t° paaugstinās līdz 38 – 38,5°, vēders uzpūsts, caureja (6 – 10 reizes dienā), izkārnījumi ūdeņaini, ar gļotu piejaukumu; var būt vemšana. Smagas slimības formas gadījumā raksturīga ir intoksikācija, vielmaiņas traucējumi, ķermeņa t° 38 – 39°, uzpūsts vēders, ilgstoša vemšana 3 – 5 reizes dienā, stipra caureja (biežāk nekā 10 reižu dienā; izkārnījumi ļoti ūdeņaini, ar nepatīkamu smaku), āda bāli pelēcīga, sausa, krunkaina. Bērns ātri novājē – ķermeņa masas zudums sasniedz 400 g un vairāk diennaktī. Intoksikācija, kā arī liels šķidruma un minerālvielu zudums rada asinsrites, sirdsdarbības un nieru darbības traucējumus. Ja bērns sevišķi novājināts, patogēnā zarnu nūjiņa var izraisīt sepsi – rodas strutaini perēkļi plaušās, nieru bļodiņās, ausīs. Slimības iznākums un ilgums atkarīgs galvenokārt no slimības formas: vieglas formas gadījumā bērns izveseļojas dažās dienās, smagas – slimība var ieilgt pat līdz vairākiem mēnešiem. Nedaudz atšķirīgu, dizentērijai līdzīgu slimības gaitu rada inficēšanās ar patogēnās zarnu nūjiņas serotipu О 124. Patoloģiskais process lokalizējas resnās zarnas gļotādā – rodas iekaisums un virspusējas čūliņas. Slimība parasti sākas pēkšņi ar galvassāpēm, ķermeņa t° paaugstināšanos līdz 38 – 39°; vēders iziet 5 – 8 reizes diennaktī, izkārnījumos gļotas un asinis. Ārstē parasti slimnīcā. Pirmās 6 – 12 stundas bērnam nedod ēst, bet dod daudz dzert (tēju, 5% glikozes šķīdumu u.c). Zīdainim diennaktī jāsaņem 120 – 150 ml šķidruma uz 1 kg ķermeņa masas. Ja bērns nedzer vai arī bieži vemj, šķidrumu ievada vēnā vai zem ādas. Vēlāk bērnu sāk barot (atkarībā no vecuma) ar mātes pienu vai kefīru – 10 – 50 ml ik pēc 2 stundām. Stāvoklim uzlabojoties, uztura devu pakāpeniski palielina. Ārstēšanā izmanto arī gremošanas fermentus un vitamīnus. Vidēji smagas un smagas slimības formas gadījumā lieto antibiotikas, nitrofurānu preparātus, kā arī pārlej plazmu vai asinis. Profilakse. Kopjot un ēdinot mazus bērnus, stingri jāievēro personiskā higiēna. Piena produktus, kā arī pārējo zīdaiņu uzturu drīkst uzglabāt tikai neilgu laiku ledusskapī, sterilizētos, cieši noslēgtos traukos. Ja bērnam ir gremošanas traucējumi, jāgriežas pie ārsta. Bērnu kolektīvos svarīga ir slima bērna agra izolēšana un telpu dezinfekcija; saskarē bijušos bērnus bakterioloģiski izmeklē.
kolikas stipras graizes vēdera dobuma orgānos (zarnās, aknās, nierēs un citur). Kolikas vienmēr ir saistāmas ar akūtām vēdera orgānu slimībām. Kolikām parasti pievienojas nespēks, reibonis, auksti sviedri, slikta dūša, pat vemšana. Kolikai (piem., zarnu kolikas) dažreiz var sekot caureja. Kolikas cēlonis var būt zarnu samešanās, zarnu iesprūdums. Šīm kolikām raksturīgi, ka ir uzpūsts vēders un neizdalās gāzes un izkārnījumi. Ja kolikas pamatā akūts zarnu iekaisums, tām raksturīga caureja, gļotaini izkārnījumi. Aknu kolikas rodas, ja pa žults izvadceļiem migrē žultsakmens, nieru kolikas – ja akmens pārvietojas pa urīnvadu (skatīt urīnceļu akmeņu slimība). Kolikas ir arī akūta apendicīta laikā. Gļotainajām kolikām raksturīga liela gļotu daudzuma izdalīšanās un stipras sāpes vēderā. Ārstē, novēršot kolikas cēloni. Ja ir zarnu samešanās vai iesprūdums, ārstē ķirurģiski. Ja kolikas pamatā zarnu iekaisums, ārstē ar diētu, fizikālām procedūrām, medikamentiem. Aknu un nieru kolikas ārstē ar medikamentiem vai ķirurģiski.
kolīts resnās zarnas iekaisums. Kolīts ir viena no visvairāk izplatītajām gremošanas orgānu slimībām. Bieži kolīts rodas vienlaikus ar enterītu vai gastroenterītu. Tā cēlonis var būt infekcija (dizentērija, vēdertīfs, tuberkuloze), nepareizs uztura režīms, rupja, grūti sagremojama barība, olbaltumvielu un vitamīnu trūkums, bojāti uzturlīdzekļi, saindēšanās (ar svinu, dzīvsudrabu u.c), pārmērīga medikamentu lietošana (antibiotikas, sulfanilamīdi, caurejas līdzekļi u.c), kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu, tievās zarnas darbības traucējumi. Kolīta izcelsmē nozīme ir arī nervu sistēmas darbības traucējumiem (pārpūle, slimības u.c). Atkarībā no kolīta cēloņa un slimības smaguma bojājumi resnajā zarnā var būt dažādi. Kolīts var būt akūts un hronisks. Akūtam kolītam raksturīgas asas sāpes vēdera lejasdaļā, caureja, slikta dūša, nespēks. Var būt vemšana, tenesmi, paaugstināta t°. Izkārnījumi putrveidīgi vai šķidri, ar gļotu piejaukumu, smagos gadījumos – arī ar asiņu piejaukumu. Slimība ilgst no dažām dienām līdz 2 – 3 nedēļām un ilgāk. Var rasties sarežģījumi – hepatīts, pielīts, sepse. Akūts kolīts var pāriet hroniskā. Hroniskam kolītam raksturīgas sāpes vēdera lejasdaļā pirms vai pēc vēdera izejas un caureja, kas mijas ar aizcietējumu. Slimniekiem ir smaguma sajūta vēderā, urkšķēšana, pastiprināta gāzu veidošanās, var būt slikta dūša, nespēks. Sāpes pastiprinās, ja lieto treknu barību, tādus produktus, kas satur daudz šķiedrvielas (īpaši kāpostus), vai svaigu pienu. Izkārnījumi caurejas gadījumā ir putrveidīgi vai šķidri, tajos var būt gļotu un asiņu piejaukums. Hroniska kolīta slimniekiem uzlabošanās periodi mijas ar slimības paasinājumiem, ko rada diētas neievērošana, uztraukums, citas slimības. Kolīts var radīt novājēšanu, hipovitaminozi, anēmiju. Arī hroniskam kolītam var pievienoties hepatīts, pielīts, sāpes u.c. sarežģījumi. Ārstē atkarībā no cēloņa. Akūta kolīta gadījumā nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Pirmajās dienās nepieciešams gultas režīms. Galvenais kolīta ārstēšanā ir diēta. Ārstēšanas sākumā un slimības paasinājuma laikā zarnas jāsaudzē. Ieteicami sausiņi, rīsa un mannas putra, liesa gaļa, svaiga liesa zivs, svaigs biezpiens; cukurs lietojams ne vairāk kā 30 – 40 grami dienā, ierobežojams arī vārāmā sāls patēriņš. Ilgstoša saudzējoša diēta kolīta gadījumā ir kaitīga, tāpēc, stāvoklim uzlabojoties, jāpāriet uz pilnvērtīgu uzturu ar normālu olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu daudzumu. Tomēr jāizvairās no kairinošiem ēdieniem, augļiem un svaiga piena un jāierobežo vārāmā sāls patēriņš. Liela nozīme kolīta ārstēšanā ir vitamīnu terapijai. Lieto arī medikamentus; sulfanilamīdi un antibiotikas jālieto pēc ārsta norādījumiem, lai nerastos zarnu disbakterioze. Hroniska kolīta slimniekiem jāievēro ārsta noteiktā diēta. Ieteicama fizioterapija un ārstēšanās sanatorijā (Esentuki, Žeļeznovodska, Pjatigorska, Boržomi, Moršina). Reizēm jāārstē ķirurģiski. Profilakse. Jānovērš un jāārstē gremošanas orgānu slimības. Jāievēro pareizs uztura režīms; rūpīgi jāmazgā rokas, augļi, dārzeņi. Nepieciešams pietiekami ilgs miegs, dozēta fiziskā slodze, ūdens procedūras.
koma (coma; gr. koma dziļš miegs) – dziļš bezsmaņas stāvoklis ar galvas smadzeņu darbības traucējumiem. Komu izraisa slimība, saindēšanās, trauma. Biežākie k. gadījumi ir šādi: cukurslimības k. insulīna trūkuma dēļ; hipoglikēmiskā k. insulīna pārdozēšanas dēļ; urēmiskā k. nieru bojājuma dēļ; aknu k. pēc aknu iekaisuma vai saindēšanās ar aknu indēm, piem. tetrahloroglekli; k. pēc saindēšanās ar barbiturātiem. K. var sākties pēkšņi vai pakāpeniski. K. gadījumā vairākas dzīvībai svarīgas funkcijas (elpošana, sirdsdarbība u. c.) novirzās bīstami tālu no normālā stāvokļa. Ā r s t ē š a n a. Slimniekam nekavējoties sniedzama palīdzība atbilstoši k. simptomiem un cēloņiem. P r o f i l a k s e. Ir k. cēloņu novēršana, piem., cukurslimības ārstēšana.
kondilomas norobežoti, papillāri ādas vai gļotādas izaugumi. To rašanos veicina iekaisums. Platās kondilomas – sifilisa 2. stadijas izpausme. Smailās kondilomas (arī smailās kārpas, venēriskās kārpas) – infekcioza slimība, ko ierosina vīruss, kurš identisks parasto kārpu vīrusam. Slimība izplatās galvenokārt dzimumkontakta ceļā. Inkubācijas periods no 7 nedēļām līdz 9 mēnešiem. Visbiežāk lokalizējas uz ārējiem dzimumorgāniem (vīriešiem – uz dzimumlocekļa galviņas malas, priekšādas iekšpusē, ap urīnizvadkanāla atveri; sievietēmFko – lielo kaunuma lūpu iekšpusē, uz mazajām kaunuma lūpām, kutekļa) un ap anālo atveri, retāk padusēs, ap nabu. Kondilomas rašanos veicina arī vietēji kairinātāji (izdalījumi, smegma). Sākumā rodas sīki, sārti vai bālgani, mīksti izaugumi, kas pie pamata ir sašaurināti un veido kājiņu. Pamazām tie saplūst grumbuļainos un masīvos veidojumos, bet vienmēr saglabā dalītu uzbūvi. Kondilomas ir sāpīgas, ar noslieci uz asiņošanu, atdala smakojošu, strutainu šķidrumu, kas atmiekšķē ādu. Ja kondilomas nelikvidē, var rasties patoloģiskas pārmaiņas dzimumorgānos. Pašas no sevis kondilomas neizzūd, tāpēc, tām rodoties, nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Ārstē ar piededzināšanu. Profilakse. Stingra higiēnas ievērošana. Slimošanas laikā aizliegti dzimumsakari.
konjunktivīts acs konjunktīvas iekaisums. Konjunktivīta izcelsme ir dažāda. Konjunktivītu var ierosināt pneimokoki, streptokoki, stafilokoki, difterijas nūjiņa, gonokoki, vīrusi, patogēnās sēnes. Konjunktivīts var izveidoties vispārēju infekcijas slimību (masalu, skarlatīnas) gadījumā, ierosinātājiem iekļūstot asinīs. Alerģisks konjunktivīts var rasties pēc atropīna, ezerīna, furacilīna u.c. medikamentu lietošanas. Konjunktivītu var izraisīt ultravioletais un jonizējošais starojums, putekļi un dažādu ķīmisko vielu tvaiki. Galvenie simptomi: plakstiņu konjunktīvas (smagākos gadījumos – acs ābola konjunktīvas) piesarkums, gļotaini vai gļotaini strutaini atdalījumi un graušanas sajūta acīs. Dažām smagākām konjunktivīta formām var būt konjunktīvas tūska, sīki asinsizplūdumi acs ābola konjunktīvā, tajā var veidoties pūšļi (folikuli) un atdalīties plēvītes (difterijas gadījumā). Konjunktivīts var būt akūts vai hronisks. Ar akūto epidēmisko konjunktivītu biežāk slimo pirmsskolas un skolas vecuma bērni. Parasti ir ļoti daudz gļotaini strutainu atdalījumu un sīku asinsizplūdumu acs ābola konjunktīvā. Bērni bieži slimo arī ar pneimokoku ierosināto konjunktivītu, kam arī ir akūts raksturs. Adenovīrusu ierosinātajam konjunktivītam raksturīga folikulu veidošanās konjunktīvā, paaugstināta t°, žāvas un mandeļu iekaisums. Līdzīga klīniskā aina konjunktīvā, bet bez t° paaugstināšanās un bez žāvas iekaisuma var būt t.s. peldbaseina konjunktivītam, ar ko var inficēties galvenokārt slēgtos baseinos. Inkubācijas periods 8 – 14 dienas. Radzenē bieži rodas virspusēji punktveida apduļķojumi (infiltrāti), dažreiz palielinās reģionārie limfmezgli. Gonokoku ierosinātais konjunktivīts var rasties gan jaundzimušajiem, gan pieaugušajiem. Inkubācijas periods 2 – 3 dienas; raksturīgi ļoti stipri strutaini gļotaini izdalījumi un konjunktīvas tūska. Hroniskā konjunktivīta gadījumā plakstiņu konjunktīva sabiezē, kļūst nelīdzena, stipri sārta un pēc izskata līdzīga samtam. Pasaulē visvairāk izplatītā hroniska konjunktivīta forma ir trahoma. Plaši izplatīts ir arī hronisks katarālais konjunktivīts, ko var radīt gan eksogēni (putekļi, dūmi, intensīvs darbs vājā apgaismojumā), gan endogēni faktori (nekoriģētas refrakcijas anomālijas – astigmatisms, tālredzība, – asaru novadceļu aizsprostojums, tonsilīts, vispārējs organisma novājējums, anēmija, kuņģa un zarnu darbības traucējumi, helmintozes). Hroniskais konjunktivīts dažreiz ir arodslimība strādniekiem rūpnīcās, kur daudz putekļu vai ķīmisko tvaiku. Ir stipra dedzināšana, nieze, graušana, smaguma sajūta plakstiņos, kaut gan plakstiņu konjunktīvas piesārtums, sabiezējums ir neliels, arī atdalījumu ir nedaudz. Slimības gaita ilgstoša, ar periodiskiem paasinājumiem. Konjunktivīta komplikācijas – radzenes čūlas. Ārstēšana vērsta pret slimības ierosinātāju: dezinficējoši pilieni acīs, vispārspēcinoša terapija. Profilakse. Novērst kaitīgos faktorus, lietot aizsargbrilles, izsargāties no mikroorganismu iekļūšanas konjunktīvā (neaiztikt plakstiņus ar netīrām rokām).
kontraktūra locītavas kustīguma ierobežojums sakarā ar pārmaiņām pašā locītavā vai to aptverošajos audos. Ja loceklis saglabā funkcionāli izdevīgu stāvokli, kaut arī kustības ir ierobežotas, radītie traucējumi ir mazi vai pat neievērojami (slēpta kontraktūra). Pēc tā, kādas kustības ierobežotas, izšķir saliecējkontraktūru – kontraktūra saliektā stāvoklī, kad traucēta locekļa atliekšana, atliecējkontraktūru – kontraktūra atliektā stāvoklī, kad traucēta saliekšana, u.c. kontraktūras veidus. Parasti kontraktūras cēlonis ir locītavu slimības (deformējošā artroze, traumas, locītavu iekaisumi), kas rada lielas pārmaiņas kaulu galos un locītavas somiņā. Kontraktūrai līdzīgi kustību ierobežojumi izveidojas arī pēc cīpslu, īpaši roku pirkstu saliecējcīpslu ievainojumiem un iekaisumiem. Kontraktūru var izraisīt arī rētas pēc ādas, zemādas, muskuļu un fasciju traumām, visbiežāk – apdegumiem. Savdabīgas rokas pirkstu saliecējkontraktūras, ko rada saistaudu sabiezējumi fascijā, zemādā un ādā, biežāk rodas vīriešiem; šo kontraktūru cēlonis vēl pilnīgi nav noskaidrots. Pēc nervu sistēmas bojājumiem un slimībām, piem., asinsizplūdumiem smadzenēs, muguras smadzeņu un nervu traumām, veidojas kontraktūra, kas kombinējas ar locekļa parēzēm. Dažas psihiskas slimības (šizofrēnija katatoniskā stāvoklī u.c.) izraisa pārejošas kontraktūras. Ilgstošs locītavu nekustīgums, kā arī to bezdarbība (slimnieka ilgstoša gulēšana) vienmēr rada locītavu kustību ierobežojumu. Pēc attiecīgo faktoru likvidēšanas kustības parasti pamazām atjaunojas (atsevišķos gadījumos nepilnīgi). Ārstēšana un profilakse atkarīga no kontraktūras cēloņiem. Deģeneratīvo locītavu slimību gadījumā, it īpaši agrajās stadijās, nepieciešami intensīvi kustību vingrinājumi. Turpretī agra kustību uzsākšana strutojoša iekaisuma gadījumā var tikai paasināt slimības procesu un veicināt kontraktūras veidošanos. Kontraktūras likvidēšanai lieto mehanoterapiju, fizioterapiju (sildīšanu, parafīna vai dūņu aplikācijas). Rētaudu mīkstināšanai izmanto fermentu preparātus (lidāzi, ronidāzi). Ieteicami kustību vingrinājumi siltā ūdeni (vannā, baseinā). Lai labotu kāju saliecējkontraktūras, izdara locekļa stiepšanu – manšetes ekstensiju. Locītavu ievingrināšanai lieto vairākus paņēmienus. Pleca locītavai: 1 – slimnieks noguļas uz galda tuvu pie malas, pie slimās rokas piekar nelielu atsvaru (2 – 4 kg) un sāk to svārstīt; 2 – slimnieks nostājas ar seju pret sienu un, piespiežoties pie tās, paceļ veselo roku sānis uz augšu, tad, virzot slimās rokas pirkstus augšup pa sienu, cenšas tikpat augstu pacelt arī slimo roku; 3 – ar abām rokām satver koka nūju un ceļ to uz priekšu, sānis un uz augšu. Elkoņa locītavai der iepriekš minētie vingrinājumi; papildus var ieteikt šādus: 1 – censties pielikt rādītājpirkstu pie deguna, uzlikt plaukstu uz galvas, uz kakla un starp lāpstiņām; 2 – nēsāt rokā smagumu. Pirkstu locītavām: delnu novieto uz galda tā, lai izkustināmā locītava atrastos uz galda malas; ar otru roku kustina stīvo pirksta locītavu. Gūžas locītavai: 1 – slimnieks guļ uz muguras; ap pēdas locītavu apsieta marles saite, ko pārmet šķērsām pāri virs gultas novietotai kārtij; velkot saiti, slimnieks loka gūžas locītavu; 2 – izdara pietupienus; 3 – lai iztaisnotos gūžas locītava, ieteicams gulēt uz cieta, līdzena pamata ar seju uz leju un smagumu (pieaugušajiem 5 – 10 kg) uz krustiem. Ceļa locītavai: 1 – slimnieks guļ uz vēdera; potītei apkārt apsien marles saiti, ko pārmet pāri augstam gultas galvgaļa rāmim; ar rokām velkot saiti, celis tiek pasīvi saliekts; 2 – slimnieks sēž uz galda tā, lai tā mala cieši piekļautos paceles bedrei; ar kāju izdara svārstveida kustības; 3 – ieteicams braukt ar velosipēdu, kuram zemu nolaists sēdeklis. Kontraktūras dažkārt jālabo ķirurģiski. Atkarībā no kontraktūras veida var izgriezt rētas, pagarināt cīpslas, pārstādīt muskuļus, pārgriezt atsevišķus nervu zarus.
krampji no cilvēka gribas neatkarīga lēkmjveidīga vai pastāvīga muskuļu saraušanās, ko izraisa galvas smadzeņu garozas, kā arī zemgarozas kodolu u.c. nervu sistēmas daļu organiski vai funkcionāli bojājumi. Krampju cēlonis var būt dažādas nervu sistēmas slimības (encefalīts, meningīts, trauma, audzējs, smadzeņu asinsrites traucējumi u.c.), saindēšanās (urēmija, saindēšanās ar strihnīnu, kordiamīnu u.c), vielmaiņas traucējumi u.c. Vispārēju krampju rašanos var veicināt arī strauja t° maiņa. Dažreiz krampji rodas atsevišķās rokas muskuļu grupās pēc ilgstošas profesionālas pārpūles, piem., vijolniekiem, pianistiem, mašīnrakstītājām, drēbniekiem. Krampji dažreiz rodas arī histērijas slimniekiem; tie sevišķi raksturīgi epilepsijas slimniekiem. Krampji var būt kloniski un toniski. Kloniskajiem krampjiem raksturīga strauja, atkārtota muskuļu saraušanās. Intensīvus kloniskos krampjus loceklī vai visā ķermenī sauc par konvulsijām. Toniskie krampji ir lēnāki, ilgstošāki. Krampji var būt vienā muskulī vai muskuļu grupā un daudzās muskuļu grupās. Lai likvidētu krampjus, jāārstē slimība, kas tos izraisa. Lieto arī dažādus pretkrampju līdzekļus. Profesionālo krampju gadījumā jāievēro pareizs darba un atpūtas režīms; lieto vispārspēcinošus un nomierinošus līdzekļus, fizikālas procedūras, ārstniecisko fizkultūru.
kraniostenoze galvaskausa šuvju priekšlaicīga saaugšana. Galvaskauss deformējas, tā tilpums neatbilst galvas smadzeņu apjomam, un līdz ar to paaugstinās galvaskausa iekšējais spiediens. Kraniostenozi izraisa dažādi faktori, kas ietekmē galvaskausa šuvju pārkaulošanos (piem., dzemdību traumas). Ja priekšlaikus saaug gareniskā šuve, galvaskauss izstiepjas priekšas – muguras virzienā un kļūst eliptisks. Ja priekšlaikus saaug vainagveida šuve, galvaskauss kļūst līdzīgs tornim, seja ir šaura, izstiepta. Parasti ir patoloģiskas pārmaiņas smadzeņu apvalkos, nereti arī smadzenēs. Kraniostenozes radīto traucējumu pamatā ir galvenokārt galvaskausa iekšējā spiediena paaugstināšanās. Rodas pieaugošas galvassāpes, it īpaši pēc psihiskas piepūles. Vēlāk rodas slikta dūša, vemšana, redzes traucējumi, krampju lēkmes. Nedaudz izspiežas acu āboli. Diagnozes precizēšanai izdara rentgenoloģisku izmeklēšanu un lumbālpunkciju. Ārstēšana. Ja kraniostenoze maz izteikta, izdara dehidratāciju, lieto vitamīnus un pretsāpju līdzekļus. Smagākos gadījumos ārstē ķirurģiski.
kraupis infekcioza ādas sēnīšslimība, rets trihofītijas paveids. Ierosina patogēnā sēne Trichophyton schoenleini. Kraupis sastopams arvien retāk. Infekcijas avots – slims cilvēks un viņa lietotie priekšmeti. Kraupis visbiežāk bojā galvas mataino daļu, kur parādās dzeltenīgi pelēkas kreveles – bļodiņveida vairodziņi ar cauraugušu matu ieplakušajā centrā. Tie pamazām saplūst kopā, radot garozām pārklātu perēkli ar pelējuma smaku. Mati kļūst pelnu pelēki, nespodri, izkrīt un vairs neataug, jo matu maisiņi iznīkst un āda atrofējas. Kraupis var bojāt arī nagus (skatīt nagu sēnīšslimības). Slimība ilgstoša. Ārstē ar vispārējiem līdzekļiem (grizeofulvīnu) un lokāli pēc ārsta norādījumiem. Profilakse. Jāizsargājas no kontakta ar kraupja slimniekiem; jāievēro sabiedriskā un personiskā higiēna, nedrīkst lietot citu cilvēku galvassegas, ķemmes, spilvenus, veļu, drēbes, cimdus.
krīze strauja t° pazemināšanās dažādu slimību (piem., infekcijas slimību, plaušu karsoņa) gadījumā. Parasti cilvēks, temperatūrai krītoties, stipri svīst, kļūst nespēcīgs, tam var iestāties akūta sirds vai nieru mazspēja. Pēc krīzes bieži sākas atlabšana. Krīzes pretstats ir līze. Par krīzi sauc arī piepešu bīstamu pavērsienu slimības norisē. Tāda ir, piem., virsnieru krīze, kuras laikā var rasties bīstamas komplikācijas.
kroplības organisma antenatālās attīstības laikā radušās lielas novirzes no normālās ķermeņa uzbūves, kuras traucē vai padara neiespējamas tā normālas funkcijas (skatīt arī attīstības traucējumi).
krusas grauds norobežots, ar ādu nesaistīts sabiezējums plakstiņa saistaudu plātnītē; izveidojas pēc hroniska iekaisuma plakstiņa saistaudu plātnītes dziedzerī. Iespējams, ka krusas grauda izcelšanos sekmē šā dziedzera atveru nosprostojums vai kāds infekcijas process. Krusas grauds attīstās lēnām, ir nesāpīgs, 3 – 8 mm liels, cauri plakstiņam krusas grauds izskatās pelēcīgi sārts; iekaisums maz izteikts, vai tā nemaz nav. Vienā plakstiņā var būt vairāki krusas graudi. Atšķirībā no miežgrauda krusas graudam ir hroniska gaita, tam veidojas granulācijas audi, un tas nemēdz sastrutot. Ārstēšana. Nelielu krusas graudu dažreiz var izārstēt ar dzīvsudraba dzeltenā oksīda ziedi. Ļoti lielus krusas graudus ārstē ķirurģiski.
krustu sāpes ir bieža parādība, kas novērojama dažādu slimību gadījumā. Krustu sāpes var būt jostas un krustu radikulīta pazīme. Sāpes tad ir ne tikai krustos, bet bieži izstaro uz augšstilbu un apakšstilbu. Tās pastiprinās no kustībām. Krustu sāpes raksturīgas arī jostas un krustu pleksītam. Šīm sāpēm pamatā var būt arī dažādas mugurkaula jostas un krustu daļas slimības, visbiežāk – deģeneratīvas un distrofiskas pārmaiņas mugurkaula skriemeļos, starpskriemeļu diskos, mugurkaula saitēs. Šajos gadījumos krustu sāpes ir ilgstošas, pat pastāvīgas, tās epizodiski pastiprinās un parasti neizstaro uz citām ķermeņa daļām. Sevišķi intensīvas sāpes rodas kustību sākumā pēc ilgāka miera (gulēšanas, sēdēšanas). Krustu sāpju pamatā var būt arī mugurkaula jostas un krustu skriemeļu attīstības traucējumi, šo skriemeļu traumas, iekaisumi, audzēji u.c. slimības. Krustu sāpēm raksturīgas arī krustu kaula un zarnu kaula locītavas slimībām – šās locītavas iekaisumam, deformācijai utt. Sāpes tad bieži ir vienā pusē, retāk abās pusēs, dažreiz izstaro uz augšstilbu. Krustu sāpes var būt saistītas ar dažādu iekšējo orgānu slimībām. Krustu sāpju pamatā bieži ir mazā iegurņa orgānu slimības, it īpaši dzemdes un olnīcu slimības, nepareizs dzemdes stāvoklis, urīnpūšļa, urīnvadu, zarnu slimības. Šajā gadījumā sāpes var izstarot uz augšstilbu. Ārstē slimību, kas izraisījusi sāpes. Bez ārsta atļaujas nedrīkst sildīt un ierīvēt vai lietot citas procedūras.
krūškurvja deformācijas biežāk ir piedzimtas, retāk – iegūtas. To cēlonis bieži ir rahīts. Piedzimtās krūškurvja deformācijas ir ķīļveida jeb t.s. vistas krūtis, piltuvveida jeb t.s. kurpnieka krūtis, ribu daļējs vai pilnīgs trūkums, krūšu kaula gareniskā šķeltne. Ķīļveida krūtīm raksturīgs uz priekšu izvirzīts krūšu kauls (krūškurvja diametrs priekšas – muguras virzienā lielāks nekā sānu virzienā); šī krūškurvja deformācija visbiežāk rodas zēniem. Piltuvveida krūtīm raksturīgs piltuvveida iedobums krūšu kaula apvidū. No iegūtām krūškurvja deformācijām minams ribu kupris, kas izveidojas izteiktas skoliozes gadījumā. Krūškurvja deformācijas pēc traumām un paralīzēm sastopamas visai reti, dažreiz tās var rasties pēc operācijas sakarā ar plaušu tuberkulozi. Krūškurvja deformācijas ārstē ķirurģiski. Ja ķīļveida vai piltuvveida krūškurvja deformācijas rada sirdsdarbības vai elpošanas traucējumus, operāciju izdara jebkurā vecumā; kosmētiskā nolūkā operācija ieteicama 3 – 9 gadu vecumā. Ribu kupra gadījumā 10 – 14 gadu vecumā deformāciju dažkārt samazina ārstnieciskā fizkultūra, korsetes nēsāšana. Vecākiem bērniem ārstēšana tikai ķirurģiska. Profilakse. Laikus jāārstē rahīts un skolioze.
krūts dziedzera audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Labdabīgo audzēju cēloņi ir iedzimta audu anomālija un hormonālā līdzsvara traucējumi. Pirmajā gadījumā audzēji sastopami reti, aug lēni un var sasniegt lielus apmērus. Otrajā gadījumā veidojas t.s. dishormonālā hiperplāzija, ko iedala 2 lielās grupās: mezglainās formas un difūzā hiperplāzija. Mezglainās formas ir 1 vai vairāki labi norobežoti elastīgas konsistences veidojumi ar gludu virsmu vienā vai abos krūts dziedzeros. Pie difūzās hiperplāzijas pieder t.s. fibroadenomatoze, kas parasti skar abus krūts dziedzerus: rodas izplūdis pacietas konsistences veidojums ar sīkgraudainu struktūru. Nereti vērojami dažādas krāsas un konsistences izdalījumi no krūtsgaliem. Mezglainās formas ārstē ķirurģiski. Difūzo hiperplāziju ārstē ar vitamīniemiem un hormonu preparātiem, bet, ja parādās sacietējumi, kas pastāv ilgstoši un nemainās, tie jāizoperē. Profilakse. Jānovērš hormonālā līdzsvara traucējumi. Laikus jālikvidē cistas un iekaisuma procesi olnīcās, jāvairās no atkārtotiem abortiem. Ieteicama grūtniecība un bērna obligāta barošana ar krūti. No ļaundabīgajiem krūts dziedzera audzējiem biežāk sastopams vēzis. Krūts dziedzera vēzis sievietēm ir viens no plašāk izplatītajiem ļaundabīgiem audzējiem. Biežāk slimo 40 – 50 gadu vecumā. Vīriešiem sastopams reti. Saslimšanu veicina galvenokārt hormonālā līdzsvara traucējumi. Vēzis nekad neveidojas pilnīgi veselos audos; tas rodas pēc vēždraudes slimībām, pie kurām pieder arī dishormonālā hiperplāzija. Krūts dziedzera vēzis var augt kā atsevišķs mezgls, tam var būt arī difūza forma. Mezgls ir ciets, nesāpīgs, nelīdzenu virsmu, skaidri nekonturējams. Āda virs mezgla pārmainās, samērā drīz kļūst nelīdzena, līdzīga citrona mizai, vēlāk veidojas ievilkums un čūla. Raksturīgs simptoms ir krūtsgala deformācija. Difūzās vēža formas var izpausties ādas iekaisuma veidā; dziedzeris palielinājies un sāpīgs. Dažreiz rodas īpaša vēža forma, kas sākas kā mitrojoša ekzēma ap krūtsgalu un nepadodas parastai ārstēšanai. Slimība izplatās lēni, sastopama galvenokārt vecākām sievietēm. Krūts dziedzera vēža metastāzes izplatās pa limfas ceļiem, skarot vispirms paduses limfmezglus. Attālas metastāzes uz kauliem u.c. orgāniem izplatās pa asinsvadiem. Ārstēšana katram slimniekam ir individuāla atkarībā no procesa izplatības, slimnieka vecuma un vispārējā veselības stāvokļa. Ārstē kombinēti – operācija, staru terapija, hormonterapija un ķīmijterapija. Profilakse. Jāievēro dishormonālās hiperplāzijas profilakse, un slimība jau laikus jāārstē. Visām sievietēm pēc 30 gadu vecuma reizi mēnesi pašām sevi jāizmeklē (skatīt pašpārbaude, krūts dziedzeru) un reizi gadā regulāri jāierodas uz profilaktiskām apskatēm. Savlaicīga ārstēšana garantē pilnīgu izveseļošanos.
kukaiņu dzēlumi LPSR apstākļos visbiežāk sastopami bišu, lapseņu, sirseņu, odu, dunduru, skudru dzēlumi. Kukaiņu inde vai siekalas, kas iekļūst dzēluma vietā, izraisa sāpes, niezi, pietūkumu, apsārtumu. Dažiem cilvēkiem ir pastiprināts jutīgums pret kukaiņu dzēlumiem. Viņiem rodas vispārēja alerģiska reakcija – tūska, izsitumi, sirds vājums, pat samaņas zudums. Jo lielāks skaits kukaiņu (piem., bišu) sadzēlis cilvēku, jo smagāks tā stāvoklis. Ļoti retos gadījumos kukaiņu dzēlumi var būt nāves cēlonis. Pirmā palīdzība un ārstēšana. Bites dzēluma gadījumā jāizvelk dzelonis, nesaspiežot tā galā palikušo indes pūslīti (lapseņu un sirseņu dzēluma vietā dzelonis nepaliek). Tūskas un sāpju mazināšanai dzēluma vietā var uzlikt 0,5% ožamā spirta šķīdumā, degvīnā vai odekolonā samērcētu kompresi, dzēluma vietu var ieziest ar validola šķīdumu. No tautas ārstniecības līdzekļiem kukaiņu dzēluma vietā var uzlikt zaļa kartupeļa šķēli. Ja ir izteikta vispārēja alerģiska reakcija, lieto dimedrolu, kalcija hlorīdu, kordiamīnu. Bīstami ir ērču kodumi, kurus sākumā pat nejūt, jo tie nesāp, taču ērces var pārnēsāt ērču encefalīta vīrusu, (skatīt arī transmisīvās infekcijas slimības.)
kumulācija zāļu vielu uzkrāšanās organismā atkārtotas lietošanas gadījumā. Kumulācija iespējama, ja zāļu viela no organisma izdalās lēni un maz inaktivējas, kā tas ir, piem., ar dažiem miega līdzekļiem (fenobarbitāls, barbitāls) un uzpirkstītes glikozīdiem (digitoksīns). Kumulācija saistīta ar zāļu vielas iedarbības pastiprināšanos un paildzināšanos. Ja zāļu viela uzkrājas organismā lielākā daudzumā, iespējama saindēšanās. Vielas, kas var organismā kumulēties (uzkrāties), lietojamas uzmanīgi.
kupris izteikts leņķveidīgs mugurkaula izliekums vai krūškurvja iztilpums uz mugurpusi. Bieži mugurkaula kupris kombinējas ar ribu kupri. Cēlonis – tuberkuloze, rahīts, skolioze (kifoskolioze), paralīze (piem., poliomielīta gadījumā). Cilvēkam ar šo deformāciju īsāks augums, garāka seja, īpaši žokļa apvidū, relatīvi garākas rokas un plaukstas. Kupris ietekmē arī krūškurvja orgānu novietojumu un funkcijas, var rasties sirdsdarbības traucējumi. Mugurkaula tuberkulozes gadījumā kupra virsotne veidojas sabrukušā skriemeļa apvidū, leņķis diezgan ass. Samērā stūraina virsotne ir arī rahītiskajam kuprim. Skoliozes radītais kupris ir apaļīgs. Ribu kupris visbiežāk kombinējas ar skoliozi vai rodas tās rezultātā, mugurkaulam izliecoties un sagriežoties. Ja ribu kupris ir labajā pusē, pretējā – kreisajā pusē krūškurvim mēdz būt izliekums uz iekšu – un otrādi. Ja kupris izveidojies tuberkulozes dēļ, mugurkauls ir mazkustīgs, kustības rada sāpes. Ārstē pamatslimību. Tuberkulozes gadījumā – vispārēja prettuberkulozes terapija, dažreiz ķirurģiska ārstēšana, bojātā skriemeļa izoperēšana; ģipša gultiņa. Kifoskoliozes gadījumā labo mugurkaula stāvokli; ar konservatīvu ārstēšanu (ārstnieciskā fizkultūra, korsetes, masāža, režīms) var zināmā mērā kupri mazināt agrīnajās stadijās bērnu vecumā. Izteikta kupra gadījumā izdara operāciju – mugurkaulu fiksē iespējami koriģētā stāvoklī. Izteikta ribu kupra gadījumā rezecē (izgriež) ribas Kupra virsotnē vai mugurkaula tuvumā; pēc pārdalīšanas ribas var arī sabīdīt, tā samazinot kupra apmēru. Profilakse. Laikus pareizi jāārstē tuberkulozais spondilīts, rahīts. Nav ieteicams zīdaiņus pārāk agri sēdināt; sākot ar 2 1/2 mēnešu vecumu, ieteicams bērnus palaikam nolikt uz vēdera; muguras muskuļu masāža, vingrošana.
kurlmēmums piedzimts vai agrā bērnībā iegūts kurlums un tā izraisīts runas trūkums. Normāli bērns iemācās runāt, uztverot ar dzirdi apkārtējo cilvēku runu un to atdarinot. Ja bērns piedzimst kurls vai zaudē dzirdi līdz 2 gadu vecumam, viņš nevar patstāvīgi iemācīties runāt. Nereti pat tad, ja kurlums radies vēlāk (2 – 3 gadu vecumā, dažreiz pat 4 – 5 gadu vecumā) – tad, kad runa jau attīstījusies, bet vēl nav pietiekami nostiprinājusies, tā izzūd, ja laikus netiek izmantoti speciāli vingrinājumi tās saglabāšanai un attīstīšanai. Kurlmēmo runas aparātā nav nekādu patoloģisku pārmaiņu, kuras varētu traucēt skaņu veidošanos. Bērniem, kam ir iegūts kurlmēmums, var būt bojāts arī līdzsvara orgāns, tāpēc tiem ir līdzsvara traucējumi. Turpretī piedzimta kurlmēmuma gadījumā šo traucējumu parasti nav. Kurlmēmumu diagnosticē, konstatējot saistību starp runas trūkumu un kurlumu. Dzirdes trūkumu zīdaiņiem un mazbērniem bieži nepamana un pie ārsta griežas tikai tad, kad kavējas runas attīstība vai arī runa, kas jau sākusi veidoties, zūd. Šādos gadījumos kurlmēmumu bieži ir grūti atšķirt no runas traucējumiem, kas rodas, ja dzirde ir normāla (skatīt mēmums).
Ārstēšana ir maz efektīva, jo pārmaiņas iekšējā ausī nav atgriezeniskas. Uzmanība jāveltī kurlmēmo apmācīšanai runāt. To veic specializētās pirmsskolas bērnu iestādēs un skolās (LPSR – Rīgā, Valmierā un Rēzeknē). Šajās iestādēs bērni iemācās mutvārdu runu, arī sarunu valodu, iegūst izglītību (likums par vispārējo obligāto izglītību attiecas arī uz kurlmēmajiem) un profesiju. Kurlmēmo apmācīšanā lieto dažādas metodes: mutvārdu runas uztveršanu ar redzi (pēc runātāja lūpu kustībām) un pirkstu valodu (daktiloloģija); izmanto arī taktilo vibrācijas sajūtu, individuālos skaņu pastiprinātājus – dzirdes aparātus (ja ir saglabājušās dzirdes atliekas). Kurlmēmajiem PSRS ir visas pilsoņu tiesības. Savienotajās republikās ir nedzirdīgo biedrības, kuras palīdz kurlmēmajiem iegūt kvalifikāciju un iesaistīties darbā, risina viņu kultūras un sadzīves jautājumus.
kurlums dzirdes trūkums vai tāda tās pasliktināšanās, ka runas uztvere kļūst neiespējama. Pilnīgs kurlums sastopams reti, parasti cilvēks spēj uztvert ļoti stipras skaņas, arī skaļu balsi, bet vārdus nesaprot. Tāpēc diferencēta runas uztvere kurluma gadījumā nav iespējama, ar to kurlums atšķiras no vājdzirdības. Kurlums var būt piedzimts vai iegūts. Piedzimtā kurluma cēloņi var būt iekšējās auss attīstības traucējumi embrionālajā periodā, ja māte grūtniecības laikā pārcietusi infekcijas slimības (masaliņas, gripu, epidēmisko parotītu), kā arī lietojusi dažus toksiskus medikamentus (streptomicīnu, monomicīnu, hinīnu), sevišķi grūtniecības 2. un 3. mēnesī. Nozīme var būt arī iedzimtībai. Iegūts kurlums sastopams biežāk nekā piedzimts. Tā cēloņi var būt pārmaiņas iekšējā ausī un dzirdes nervā, kuras izveidojušās pēc vidusauss iekaisuma vai mazbērna vecumā pārciestām infekcijas slimībām (gripa, epidēmiskais parotīts, meningīts, masalas, skarlatīna), progresējoša dzirdes pavājināšanās sakarā ar otosklerozi, trokšņa un vibrāciju ilgstoša iedarbība, arī dažu medikamentu radīta intoksikācija (streptomicīns u.c.) un saindēšanās ar ķīmiskām vielām (arsēnu, svinu, dzīvsudrabu) u.c. Ja kurlums ir piedzimts vai iegūts agrā bērnībā, bērns nevar iemācīties arī runāt (skatīt kurlmēmums). Ja dzirde zaudēta vēlāk, jau iegūtās runas iemaņas nezūd, bet valoda kļūst monotona, rodas nepareiza balss modulācija un akcents. Sazināties ar valodas palīdzību kurlajiem ir daudz vieglāk, ja viņi apguvuši iemaņas uztvert runu ar redzi (nolasīt vārdus no runātāja lūpām). Ārstēšana parasti maz efektīva. Ja kurluma cēlonis ir otoskleroze vai vidusauss iekaisuma sekas, dzirdi var uzlabot ar ķirurģisku ārstēšanu. Profilakse. Novērst, kā arī laikus ārstēt slimības, kas var radīt dzirdes pavājināšanos. Piedzimta kurluma profilaksē galvenā nozīme ir grūtnieces higiēnai. Nav ieteicamas laulības starp personām, kam kurlums ir piedzimts.
kū drudzis akūta infekcijas slimība, pieder pie riketsiozēm.
Ierosinātājs ir riketsija Coxiella burneti, kas ļoti izturīga ārējā vidē. Visās pasaules daļās sastopami kū drudža infekcijas perēkļi dabā, kur ir inficēti grauzēji, ērces, mājdzīvnieki (govis, zirgi, suņi), putni. Cilvēks var inficēties caur ievainotu ādu, kuņģa un elpošanas ceļu gļotādu, konjunktīvu. Ar kū drudzi biežāk slimo pavasarī un vasarā. Inkubācijas periods – līdz 3 nedēļām. Atšķirībā no pārējām riketsiozēm kū drudža slimniekiem izsitumu nav. Slimība sākas pēkšņi ar drudzi, paaugstinātu t°, galvas un muskuļu sāpēm; slimniekam zūd ēstgriba, ir slikta dūša, vemšana, palielinātas aknas un liesa, lēns pulss, zems asinsspiediens. Ja inficēšanās notikusi pa elpošanas ceļiem, rodas bronhīts, smags plaušu karsonis. Ārstē ar tetraciklīna grupas antibiotikām. Profilaksē galvenā nozīme ir savlaicīgai slimnieku izolēšanai, nepārtrauktai epidēmijas perēkļa novērošanai, kā arī iedzīvotāju vakcinācijai.
kušinga sindroms slimība, ko rada hidrokortizona un virsnieru androgēno hormonu slimīgi pastiprināta ražošana un ieplūšana asinīs virsnieru hiperplāzijas vai audzēja dēļ. Pamatā ir pārmaiņas hipofīzē un starpsmadzenēs. Šo sindromu aprakstījis padomju neiropatologs N. Icenko (1925. gadā) un amerikāņu neiroķirurgs H. Kušings (1932. gadā). Icenko-Kušinga slimības pazīmes ir vidukļa un sejas aptaukošanās, tievi locekļi, sarkanas izstiepuma svītras uz vēdera, osteoporoze, paaugstināts asinsspiediens, nespēks, dzimumdziedzeru darbības traucējumi (dzimumnespēja, amenoreja), samazināta spēja pretoties infekcijām. Slimības gaita hroniska. Ārstē galvenokārt ķirurģiski.
labirintīts iekšējās auss iekaisums. Labirintīts var būt akūta vai hroniska vidusauss iekaisuma vai smadzeņu apvalku iekaisuma (meningīta) komplikācija, retāk rodas sakarā ar vispārēju infekcijas slimību (epidēmiskais parotīts). Simptomi: reibonis un līdzsvara traucējumi (noteiktā virzienā). Dažreiz impulsi no līdzsvara nerva kodola izstaro arī uz klejotājnerva kodoliem un izraisa sliktu dūšu vai pat vemšanu. Ārstēšana. Jānovērš slimības cēlonis (vidusauss iekaisums u.c). Hroniska vidusauss iekaisuma gadījumā auss jāoperē. Pārējos iekaisumus ārstē ar medikamentiem, kas izslēdz klejotājnerva impulsus.
laringīts balsenes iekaisums. Izšķir akūtu un hronisku laringītu. Akūts laringīts biežāk saistīts ar infekciju, piem., gripu ierosinātām vīrusu akūtām respiratoriskām slimībām. Tas var būt iesnu, deguna blakusdobumu, elpvada, bronhu vai plaušu iekaisumslimību komplikācija; arī sastrutojuši zobi un mandeles var izraisīt laringītu. Akūts laringīts var rasties pēc balsenes traumām (piem., ķīmiskiem apdegumiem) vai nepareizi (pārmērīgi lielās devās un bez vitamīniem) lietotām antibiotikām. To var izraisīt arī nelabvēlīgi ārējās vides faktori (sausa un karsta gaisa, putekļu, dažādu kaitīgu gāzu ieelpošana). Akūts laringīts var būt dažu infekcijas slimību (masalu, skarlatīnas) simptoms. Veicinoši apstākļi ir organisma vietēja un vispārēja atdzišana.
Simptomi: parasti nedaudz paaugstināta ķermeņa t°, galvassāpes, skrāpējoša sajūta, sausums un sāpes kaklā, klepus (sākumā sauss, vēlāk ar krēpām), aizsmakums, dažreiz afonija. Nereti, it īpaši maziem bērniem, akūta laringīta komplikācijas var būt dzīvību apdraudoši elpošanas traucējumi (skatīt balsenes stenoze), kurus rada balsenes gļotādas tūska vai aplikumi. Ja akūts laringīts bieži atkārtojas, var rasties hronisks laringīts. To var izraisīt arī pārmērīga balss saišu piepūle. Veicinoši apstākļi ir smēķēšana un alkohola lietošana. Viens no galvenajiem hroniska laringīta simptomiem ir aizsmakums vai pat pilnīga afonija; var būt sauss klepus. Hroniska laringīta veids ir t.s. dziedātāju mezgliņi. Ārstē atkarībā no cēloņa. Svarīgs sekmīgas ārstēšanas priekšnoteikums ir balss saudzēšana, t.i., iespējami maz jārunā. Lieto dažādu medikamentu inhalācijas, siltus dzērienus, mehāniski saudzējošu diētu. Hroniska laringīta gadījumā jānovērš visi slimību veicinošie faktori. Profilakse. Jālikvidē dažādi šķēršļi (deguna starpsienas izliekums, palielinātas deguna gliemežnīcas un mandeles, deguna polipi), kas traucē elpošanu caur degunu; laikus jāārstē iesnas, deguna blakusdobumu iekaisumi, slimi zobi; jānovērš dažādu kaitīgu ārējās vides apstākļu ietekme uz elpošanas ceļiem (piem., jāievēro darba drošības tehnika, jālieto individuālie respiratori, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas iekārtas). Dzīvokļos ar centrālapkuri gaisa mitrumu palielina, apsildīšanas iekārtas tuvumā novietojot trauku ar ūdeni. Liela nozīme ir organisma norūdīšanai, higiēniskam dzīves veidam.
leikocitoze leikocītu daudzuma palielināšanās asinīs (norma ir 4000 – 8000 vienā mm3). Visbiežāk leikocitozi izraisa neitrofilo leikocītu daudzuma palielināšanās, tiem pastiprināti rodoties sarkanajās kaula smadzenēs. Leikocitoze var būt fizioloģiska – pēc ēšanas, fiziska darba, grūtniecēm, jaundzimušajiem, kā arī patoloģiska – slimības gadījumā (akūts iekaisums, infekcijas slimība, leikoze u.c).
leikopēnija leikocītu daudzuma samazināšanās asinīs (zemākā normas robeža ir 4000 vienā mm3). Leikocītu daudzuma samazināšanos līdz 3000 vienā mm3 asiņu var uzskatīt par patoloģisku tikai tad, ja tā ir ilgstoša. Smagos gadījumos leikocītu daudzums vienā mm3 asiņu var būt 1000 un pat mazāk. Visbiežāk samazinās neitrofilo leikocītu daudzums. Leikopēniju var izraisīt hroniskas infekcijas slimības, hepatīts, ilgstošs gastrīts, pielonefrīts, medikamenti (levomicetīns, sulfanilamīdi, amidopirīns, butadions u.c), toksiskas vielas (benzols u.c), jonizējošais starojums. Leikopēnija izskaidrojama ar neitrofilo leikocītu nepietiekamu rašanos sarkanajās kaula smadzenēs vai ar leikocītu pastiprinātu sairšanu asinīs. Ārstē slimību, kas izraisījusi leikopēniju. Ja leikopēniju radījis kāds medikaments, jāpārtrauc tā lietošana. Profilakse. Strādājot ar ķīmiskām vielām un jonizējošā starojuma avotiem, jāievēro darba aizsardzības noteikumi. Medikamenti, kas var izraisīt leikopēniju, lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.
leikoze asins slimība, kam raksturīga nenobriedušu, kā arī funkcionāli nepilnvērtīgu asins šūnu savairošanās ne tikai asinsrades orgānos (sarkanajās kaula smadzenēs, liesā, limfmezglos), bet arī citur (aknās, nierēs). Ar leikozi slimo visā pasaulē, dažās zemēs saslimstība pieaug. Leikozes cēloņi līdz šim nav noskaidroti. Ir atrasti vīrusi, kas izraisa leikozi vistām, pelēm, žurkām un dažiem citiem dzīvniekiem. Dažreiz leikozi rada jonizējošais starojums. Tā, piem., cilvēkiem, kas cietuši atombumbas sprādzienā 1945. gadā, saslimstība ar leikozi ir daudz lielāka nekā pārējiem Japānas iedzīvotājiem. Leikozes izcelsmē nozīme ir arī iedzimtībai. Pēdējā laikā atzīst, ka leikozes izcelsme saistīta ar leikozogēno faktoru (jonizējošais starojums, vīrusi u.c.) izraisītām pārmaiņām asinsrades šūnu nukleīnskābēs. Leikoze var būt akūta un hroniska. Akūtās leikozes formas atkarībā no tā, kāda veida nenobriedušās šūnas (mieloblasti, limfoblasti u.c.) savairojas asinsrades u.c. orgānos, mieloblastoze, limfoblastoze, monoblastoze un eritromieloze. Visvairāk izplatītās hroniskās leikozes formas ir limfoleikoze un mieloleikoze. Dažādu akūtās leikozes formu klīniskā aina ir visai līdzīga. Ar akūto leikozi vīrieši slimo biežāk nekā sievietes. Slimība var sākties pakāpeniski: rodas nespēks, sāpes kaulos, palielinās limfmezgli. Taču slimība var sākties arī pēkšņi ar augstu t° (38 – 39° un vairāk), angīnu un hemorāģiskās diatēzes parādībām. Asinīs ir stipri samazināts segmentkodolaino leikocītu un limfocītu daudzums. Liela daļa leikocītu parasti ir nenobriedušas (leikozas) šūnas. Punktējot krūšu kaulu, sarkanajās kaula smadzenēs atrod 30 – 90% šo šūnu. Samērā drīz rodas anēmija. Sakarā ar trombocītu daudzuma krasu samazināšanos sākas dažāda veida asiņošana; samazinoties neitrofilo leikocītu daudzumam, var rasties sastrutojumi un sepse. Akūtā leikoze parasti strauji progresē, tomēr dažreiz izdodas sasniegt samērā ilgstošas remisijas (1 – 2 gadi un ilgāk). Limfoleikoze rodas, limfmezglos, kaula smadzenēs, liesā, aknās u.c. orgānos savairojoties limfātiskajiem audiem. Parasti saslimst vecāki cilvēki. Slimība sākas pakāpeniski ar perifērisko (zemžokļa, kakla, padušu, cirkšņu) limfmezglu, kā arī aknu un liesas palielināšanos. Sakarā ar limfocītu pavairošanos asinīs (70 – 90% un vairāk) stipri palielinās kopējais leikocītu daudzums, pat līdz 400 000 vienā mm3 asiņu. Lielākā daļa limfocītu ir funkcionāli nepilnvērtīgi. Eritrocītu un trombocītu daudzums samazinās, samazinoties neitrofilo leikocītu daudzumam, kā arī trūkstot antivielām, bieži rodas infekciozas komplikācijas: bronhīts, plaušu karsonis u.c. Hroniskas limfoleikozes gaita ir samērā ilgstoša. Slimības paasinājuma periodus nomaina remisijas, kas parasti iestājas pēc ārstēšanas. Mieloleikozes gadījumā kaula smadzenēs, kā arī liesā, aknās u.c. orgānos pastiprināti rodas granulocītu rindas šūnas, turklāt asinīs nokļūst arī nenobriedušas šūnas (mieloblasti, promielocīti u.c.). Slimība sākas pakāpeniski – rodas nogurums, stipra svīšana, dažreiz sāpes kreisajos sānos, kuras rada liesas palielināšanās. T° nedaudz paaugstināta, dažreiz līdz 38 – 39°. Sākumā ir tikai neliela leikocitoze, bet, slimībai progresējot, leikocītu daudzums palielinās līdz 200 000 un vairāk vienā mm3 asiņu. Eritrocītu un trombocītu daudzums ir samazināts. Slimības gaita ir viļņveidīga, paasinājumus nomaina remisijas. Komplikācijas – asinsizplūdums galvas smadzenēs, plaušu karsonis, sepse, liesas plīsums u.c. Ārstēšana. Akūtās leikozes slimnieki nekavējoties jāievieto slimnīcā. Lieto citostatiskus līdzekļus, kortikosteroīdus, antibiotikas u.c. medikamentus, asins pārliešanu. Hroniskas leikozes slimniekiem jāatrodas pastāvīgā ārsta uzraudzībā. Nepieciešams saudzējošs režīms, nedrīkst strādāt smagu fizisku darbu. Limfoleikozes sākumā, kad vēl nav izteiktas anēmijas un stipri palielinātu limfmezglu, lieto vispārspēcinošu terapiju (C vitamīnu u.c). Slimības vēlākās stadijās lieto citostatiskus līdzekļus u.c. medikamentus, asins pārliešanu; labi palīdz limfmezglu un liesas apstarošana ar rentgenstarojumu. Mieloleikozes gadījumā lieto medikamentus un asins pārliešanu.
lepra (lepra; gr. lepo lobu), spitālība – hron. vispārēja inf. slimība, kas bojā gk. ādu un nervu sistēmu. Ieros. ir l. nūjiņa (Mycobaverium leprae hominis). L. izplatīta visā pasaulē, gk. Ķīnā, Indijā, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs. PSRS tā sastopama dažos dienvidu rajonos un Baltijas republikās (Latvijā kopš XII gs.). Endēmisko zonu iedzīvotāju vairumam pret l. ir dabiska imunitāte. Ar l. var saslimt pēc ilgstoša un cieša kontakta ar l. slimnieku. Bet arī šādos apstākļos nesaslimst visi.
L. nūjiņas, iekļuvušas organismā caur bojātu ādu vai gļotādu, izplatās tālāk gar nerviem un pa limfas ceļiem. Inkubācijas periods parasti ir 3-7 g. Klīn. parādības mēdz sākties pēc smagas fiz. vai psih. Traumas, akūtas inf. slimības u. tml. Pirmās pazīmes ir izsitumi (plankumi, mezgliņi vai mezgli) ādā un gļotādās, kā arī jušanas traucējumi. Smagas (lepromatozas) l. formas slimniekiem izsitumi lokalizējas locekļu un sejas ādā, vieglas (tuberkuloīdas) formas slimniekiem – jebkurā ādas vietā. Neārstētiem lepromatozās l. formas slimniekiem izsitumi kļūst masīvi, izkropļojoši, sejā veido t. s. lauvas ģīmi, gļotādās un uz locekļiem var rasties čūlas. Balss aizsmok, slimnieks runā čukstus. Bojājas arī acis: rodas radzenes apduļķojums, varavīksnenes iekaisums, acs ābola atrofija, stipri pasliktinās redze. Nervu ggalu bojājumi rada jušanas traucējumus, kas sākas ar pavājinātu t0 uztveri. Tad samazinās sāpju uztvere, beidzot – taustes sajūta. Neārstētiem slimniekiem pilnīgi zūd ādas jušanas spēja. Iestājas anestēzija (nejutība). Nervu bojājums rada stipras sāpes un dažādas trofiskas pārmaiņas locekļos: muskuļu atrofiju, kaulu un locītavu deformācijas, čūlas. Dažkārt tiek skarti arī iekšējie orgāni (nieres, aknas, plaušas, iekšējās sekrēcijas dziedzeri). Lēna slimības norise mainās ar paasinājuma periodiem. Ja l-u neārstē, tā ilgst pat gadu desmitiem. Slimības gaitā āda atrofējas un rodas smagi locekļu izkropļojumi.
Tuberkuloīdās l. norise ir vieglāka, izsitumu maz, acis un iekšējie orgāni bojājas reti. Šī slimības forma attīstās cilvēkiem ar lielām vispārējām un audu aizsardzības spējām. L. nūjiņas izdala tikai lepromatozās l. formas slimnieki.
Ā r s t ē š a n a. Kopš sulfonu preparātu ieviešanas l. terapijā (40. gadu beigas – 50. gadu sākums) slimnieki tiek sekmīgi ārstēti un izveseļojas. Visplašāk lieto diaminodifenilsulfonu, solusulfonu (sulfetronu). Izmanto arī vispārspēcinošus, nomierinošus, pretiekaisuma, pretsāpju u. c. līdzekļus, fizikālās terapijas metodes, rparatīvas ķir. operācijas, darba terapiju. Ārstēšana ilgst gadiem. Slimnieki, kas var inficēt citus cilv., ārstējas speciālā ārstn. un profilakses iestādē – leprozorijā. P r o f i l a k s e. Visi l. slimnieki ir speciālā uzskaitē, smagas l. formas slimniekus izolē. Ar slimnieku saskarē bijušo personu veselības stāvokli pārbauda divreiz gadā.
leptospirozes infekcijas slimības, ko ierosina īpaši spirohetu dzimtas mikroorganismi – leptospīras. Pazīstami apmēram 40 dažādi leptospīru seroloģiskie tipi. Leptospīras ātri iet bojā, it īpaši saules gaismā, sausumā, skābā vidē, bet ir izturīgas mitrumā, dabiskajās ūdenstilpēs saglabājas 3 – 4 nedēļas. Ar leptospirozi slimo dzīvnieki un cilvēki. Tās novērojamas visā pasaulē gan kā atsevišķi gadījumi, gan epidēmiski uzliesmojumi. Leptospirozes LPSR maz izpētītas. Plašāk pazīstama ir ikterohemorāģiskā leptospiroze jeb Vasiļjeva – Veila slimība (ierosinātājs – Leptospira icterohaemorrhagiae) un ūdensdrudži (ierosinātājs – L. grippotyphosa, L. monjakowi u.c). Infekcijas avots – savvaļas dzīvnieki, galvenokārt grauzēji (peles, žurkas), kā arī mājdzīvnieki (govis, cūkas, aitas, kazas, zirgi, suņi, kaķi). Dzīvnieki leptospīru nēsātāji saglabā tās organismā, galvenokārt nierēs, un pastāvīgi izdala ar urīnu. Cilvēks inficējas caur bojātu ādu, gļotādu un gremošanas traktu, peldoties ūdenstilpēs, kas piesārņotas ar slimo dzīvnieku izdalījumiem, izmantojot šādu ūdeni dzeršanai, kopjot slimus mājdzīvniekus, kā arī lietojot uzturā ar leptospīrām inficētus produktus (pienu u.c). Cilvēki cits citu inficē reti. Leptospirozei ir sezonāls raksturs, tās biežāk sastopamas lietus periodos – vasarā un rudenī. Iekļuvušas asinīs, leptospīras izraisa nieru, aknu un asinsvadu bojājumus un organisma intoksikāciju. Inkubācijas periods ilgst 2 – 19 dienas, visbiežāk 6 – 13 dienas. Slimība parasti sākas pēkšņi ar augstu t°, stiprām galvas un muskuļu sāpēm, murgiem un bezmiegu. Drudzis ilgst 5 – 6 dienas, tad t° krītas līdz normālai un var parādīties dzelte, 1/3 gadījumu apmēram pēc nedēļu ilga normālas t° perioda tā paaugstinās otrreiz un rodas nieru bojājumu pazīmes – urīna izdalīšanās samazinās vai rodas pat pilnīga anūrija. Dažreiz seko vēl trešais paaugstinātas t° vilnis. Bieža parādība – deguna asiņošana un izsitumi uz ādas. Var rasties komplikācijas, piem., meningīts (smadzeņu apvalku iekaisums). Slimības vidējais ilgums 2 – 3 nedēļas, atveseļošanās lēna. Atkarībā no ierosinātāja sugas leptospirozes var izpausties arī vieglākās formās – bez dzeltes (bezikteriskās formas, piem., ūdensdrudži). Pēc pārslimošanas paliek ilgstoša imunitāte. Ārstēšana. Slimnieks obligāti ievietojams slimnīcā. Jāievēro stingrs gultas režīms. Lieto antibiotikas, specifisko gamma globulīnu. Uzturam jābūt viegli sagremojamam un pilnvērtīgam, jāuzņem daudz šķidruma. Profilakse. Cīņa ar grauzējiem, ūdenstilpju un pārtikas produktu aizsargāšana no piesārņošanās ar grauzēju un mājdzīvnieku izdalījumiem. Rajonos, kur bieži sastopamas leptospirozes, nedrīkst peldēties ūdenstilpēs, ja ir aizdomas, ka tās var būt piesārņotas; jālieto tikai vārīts ūdens (arī mazgājoties); strādājot lauku darbos, šahtās, novācot sienu, kā arī kanalizācijas darbos jālieto aizsargtērps (gumijas zābaki un cimdi); slimu dzīvnieku gaļu un pienu drīkst lietot tikai pēc pietiekamas termiskas apstrādes. Specifiskajai profilaksei lieto vakcīnu.
limfātiskās sistēmas ļaundabīgie audzēji veidojas limfvados, limfmezglos, kā arī dažādos limfoidālo audu sakopojumos. Tie sastopami samērā reti. Cēloņi neskaidri: pārmaiņas organisma hormonālajā līdzsvarā, varbūt arī kāds vīruss. Galvenie tipi: gigantofolikulārā limfoma – noteiktas grupas limfmezglu (kakla, paduses vai cirkšņa) hroniska palielināšanās 3 – 10 cm diametrā, mezgli ieapaļi, labi norobežoti; retikulosarkoma – audzējs, kas biežāk skar kakla limfmezglus un rīkles limfoidālos audus, ļoti reti novērojama izolēta kāda atsevišķa orgāna retikulosarkoma; saslimst galvenokārt jauni cilvēki; limfosarkoma skar kādu limfmezglu grupu vai arī atsevišķu orgānu, piem., kuņģi, raksturīga audzēja agrīnā izplatība apkārtējos audos un to infiltrācija; limfogranulomatoze skar galvenokārt limfmezglus un liesu. Mandelēs reizēm var izveidoties ļaundabīgs audzējs, t.s. limfoepitelioma, kas limfātiskās sistēmas elementus skar tikai sekundāri. Pēc ārējām izpausmēm pie limfātiskās sistēmas ļaundabīgo audzēju grupas var pieskaitīt arī tās leikožu formas, kas saistītas ar limfmezglu palielināšanos, piem., limfoleikozi. Ārstēšana atkarīga no procesa plašuma, lokalizācijas un audzēja rakstura. Daži audzēji, piem., l, ir ļoti vārīgi pret apstarošanu, citos gadījumos nepieciešama operācija. Parasti operāciju kombinē ar apstarošanu vai pretvēža ķīmisko preparātu lietošanu. Ja operēt nav iespējams vai nav ieteicams, lieto staru (limfosarkomas, limfogranulomatozes u.c. gadījumos) vai ķīmisko terapiju. Ģeneralizētu formu ārstēšanā izmanto medikamentozo terapiju, kombinējot ķīmiskos preparātus ar hormonu preparātiem. Profilakse. Laikus radikāli jāārstē hroniski limfmezglu iekaisumi; ilgstoši palielināti limfmezgli nereti jāoperē.
limfogranulomatoze asins slimība, kas rodas galvenokārt limfmezglos un liesā, bet vēlāk var pārņemt visus orgānus, nereti arī kaulus. Limfogranulomatozes cēloņi nav zināmi, bet iespējams, ka tās ierosinātāji iekļūst organismā caur mutes vai deguna gļotādu. Slimības sākumā parasti palielinās kāds no kakla limfmezgliem. Slimība izplatās pakāpeniski; palielinās tuvākie limfmezgli kaklā, padusēs, krūšu dobumā, vēlāk arī cirkšņos, vēdera dobumā un citur. Palielinātajos limfmezglos mikroskopiskā izmeklēšanā atrod daudz limfocītu, histiocītu un īpašas milzu šūnas, kam ir izšķiroša diagnostiska nozīme. Slimniekam bieži ir paaugstināta t°, stipra svīšana, retāk ādas nieze. Palielinās leikocītu daudzums, eritrocītu grimšanas ātrums. Slimībai ieilgstot, pievienojas anēmija un novājēšana. Ar limfogranulomatozi slimo cilvēki jebkurā vecumā. Slimības gaita ir dažāda. Dažreiz patololoģiskais process vairākus gadus it kā stāv uz vietas un maz ietekmē slimnieka darbaspējas. Citos gadījumos slimība attīstās strauji un saistīta ar augstu t°, slimniekam gandrīz nepārtraukti jāārstējas. Ārstēšana. Ja slimību konstatē tās sākumstadijā, ar staru terapiju (megavoltu rentgenstarojums, radioaktīvais kobalts) var panākt izārstēšanos. Arī vēlajās slimības stadijās ar panākumiem lieto staru terapijas un dažādu medikamentu kombinācijas.
listerioze akūta dzīvnieku un cilvēku infekcijas slimība, kam raksturīgi CNS, limfmezglu un dažādu iekšējo orgānu bojājumi. Listeriozi ierosina ārējā vidē izturīgs mikroorganisms Listeria monocytogenes, kam ir mazkustīgas nūjiņas veids. PSRS novēroti atsevišķi (sporādiski) saslimšanas gadījumi. Infekcijas avots ir slimie (dažreiz arī praktiski veselie infekcijas nēsātāji) grauzēji, mājdzīvnieki (arī mājputni). Cilvēks var inficēties sadzīves kontaktu ceļā caur bojātu ādu vai gļotādu, lietojot barībā inficētus dzīvnieku izcelsmes uzturlīdzekļus, ieelpojot inficētus putekļus; iespējama arī augļa inficēšanās caur placentu no slimās mātes organisma. Cilvēka organismā ierosinātājs izplatās ar asinīm un limfu. Patoloģiska procesa lokalizācijas vieta parasti ir CNS, limfmezgli un iekšējie orgāni. Listeriozes inkubācijas periods ir 6 – 12 dienas. Slimība sākas pēkšņi ar augstu t°, galvassāpēm, nespēku. Klīniskie simptomi atkarīgi no slimības formas: var būt angīna, konjunktivīts, palielināti limfmezgli, meningīts, encefalīts, sepse. Diagnozi apstiprina bakterioloģiski (žāvas atdalījumi, asiņu, smadzeņu šķidruma uzsējumi) un imunoloģiski (antivielu noteikšana asinīs) izmeklējumi. Ārstē ar antibiotikām (izņemot polimiksīnus), sulfanilamīdu preparātiem. Profilakse. Veterināri sanitārie pasākumi (slimos dzīvniekus izolē vai iznīcina, kūtis dezinficē), pārtikas rūpniecības sanitārā uzraudzība, deratizācija, dažādi vispārējās un personiskās higiēnas pasākumi.
litotripsija urīnpūšļa akmeņu saskaldīšana ar speciālu instrumentu – litotriptoru. Litotripsiju izdara galvenokārt redzes kontrolē. Elektrohidrauliskā litotripsija – akmens saskaldīšana ar elektriskās strāvas dzirksteli šķidrumā; pirmoreiz izdarīta 1959. gadā Rīgā, izmantojot speciālu aparātu. Uzpildītā urīnpūslī ievada cistoskopu, caur to ievada elektrodu un akmens tuvumā radot elektrohidrauliskus triecienus, akmeni sadrupina sīkās šķembās, kuras pēc tam izskalo no urīnpūšļa. Terminu litotripsija attiecina arī uz citu orgānu akmeņu (žultsakmeņu, nierakmeņu) skaldīšanu.
līze pakāpeniska t° pazemināšanās kā arī slimības izpausmju vājināšanās (pretstats krīzei). Ar līzi beidzas vairākas infekcijas slimības (piem., vēdertīfs, masalas, skarlatīna), pleirīts u.c. Par līzi sauc arī asins komponentu, baktēriju utt. izšķīšanu kāda faktora iedarbībā (piem., hemolīze, bakteriolīze).
lūpas vēzis ļaundabīgs lūpas audzējs. Ļaundabīgo audzēju vidū tas ir 6. – 7. vietā. Slimo gandrīz tikai vīrieši 40 – 60 gadu vecumā, galvenokārt ar apakšlūpas vēzi. Sievietēm biežāk sastopams augšlūpas vēzis. Lūpas vēža attīstību veicina saules stari, atmosfēras spiediena svārstības, mehāniskas traumas, smēķēšana, mutes dobuma higiēnas neievērošana, lūpu epitēlija atrofija vecumā. Īsto lūpas vēža sākumu grūti noteikt, jo 92% gadījumu tas attīstās no vēždraudes formas, kas veidojas vairākus mēnešus vai gadus. Reti lūpas vēzis attīstās uz veselas lūpas īsā laikā – pēc traumas ar aizkavētu dzīšanu. Izšķir 2 vēždraudes formas. Proliferatīvā forma – epitēlija slānis pakāpeniski sabiezē, zaudē spīdumu, kļūst bāls, sauss, plaisā, lobās, veidojas difūza diskeratoze (atgriezenisks process). Ja neārstē, uz tās fona attīstās norobežoti epitēlija proliferācijas laukumi – lokālas diskeratozes jeb leikoplakijass (neatgriezenisks process). Destruktīvā forma – epitēlija plīsums, erozija, čūla. Lūpas vēža sākumstadijā ir apaļš, nesāpīgs, ciets audu sabiezējums ar nenorobežotām, paaugstinātām, nelīdzenām malām; tā centrā ir čūliņa, kuras izdalījumi sacietē, veidojot garoziņu. Vēlākajās stadijās process skar arī dziļākos audus. Lūpas vēzi ārstē, kombinējot ķirurģisko un staru terapiju. Profilakse. Jānovērš kaitīgo faktoru iedarbība, laikus radikāli jāārstē vēždraudes slimības.
lūpu iekaisums nereti pievienojas mutes dobuma gļotādas, kā arī sejas ādas iekaisumam, bet var būt arī patstāvīga slimība. Akūtu lūpu iekaisumu visbiežāk izraisa alerģija pret medikamentiem (broma un joda preparātiem, antibiotikām), lauksaimniecībā lietojamām ķimikālijām, augiem (prīmulām), dažām lūpu krāsām. Dažreiz lūpu iekaisums rada tikai lūpu pietūkumu un smaguma sajūtu. Smagākos gadījumos rodas ekzēmai līdzīgs iekaisums, nieze, pūslīši, vēlāk mitras čūliņas. Pēc čūliņu sadzīšanas lūpas vēl ilgi niez un lobās. Ārstēšana. Jānovērš slimības cēlonis. Lieto nekairinošus pūderus (talku), naftalāna ziedi, prethistamīna līdzekļus. Bieži lūpu iekaisumu ierosina herpesvīruss. Iekaisums parasti rodas vietās, kur āda pāriet gļotādā. Bojāto audu apvidus nedaudz pietūkst, ir sārts un pārklāts sīkiem pūslīšiem. To šķidrumam izžūstot, veidojas krevele. Arī pēc lūpu sadzīšanas vīruss saglabājas audu šūnās, un pēc katra spēcīgāka kairinājuma (saaukstēšanās, pārkaršanas, gripas) slimība uzliesmo no jauna. Ārstē ar nekairinošām ziedēm, briljantzaļā šķīdumu. Lūpās izvietoto siekalu dziedzeru savairošanās vecākiem vīriešiem izraisa apakšlūpas palielināšanos. Dziedzeru izvadkanāli uz lūpām paplašinās un redzami kā sārti punkti ar bālganu apmali. Dziedzeri var sastrutot, lūpa tad vēl vairāk palielinās, kļūst sāpīga. Strutas visbiežāk izlaužas lūpas vidusdaļā, kur izveidojas čūla ar pelēcīgu vai tumšu kreveli. Ārstēšana. Sastrutojuma laikā lieto antibiotikas. Palielināto lūpu samazina ar plastisko operāciju. Lūpu pietūkumu, lobīšanos, strutu pūslīšu un kreveļu veidošanos, kā arī mutes kaktiņu plaisāšanu var izraisīt ilgstoša saules un vēja iedarbība sausa, karsta klimata apstākļos. Ziemā šīs parādības izzūd, bet pavasarī sākas no jauna. Līdzīgi lūpu iekaisumi dažreiz ir cilvēkiem, kas bieži košļā lūpas. Ārstē ar vitamīniem, nekairinošām ziedēm, apstarošanu ar rentgenstarojumu.
lūzums daļējs vai pilnīgs kaula viengabalainības zudums. Izšķir patoloģiskus un traumatiskus lūzumus. Patoloģiska lūzuma cēlonis ir dažādu slimību (osteomielīta, tuberkulozes, audzēju) radītie kaulu bojājumi, kas izraisa lūzumus pat niecīgas traumas gadījumā. Visvairāk izplatīti ir traumatiskie lūzumi (retāk bērniem, jo to kauli ir elastīgāki); dažu kaulu lūzumi rodas tikai noteiktā vecumā. Katram kaulam ir īpašas mazāk izturīgas vietas, kur viegli rodas lūzumi; visbiežāk lūst roku un kāju, tad vidukļa un galvaskausa kauli. Lūzums var būt pilnīgs vai daļējs. Daļēju lūzumu sauc par kaula plīsumu jeb aizlūzumu. Pilnīgi pārlauzta kaula gali bieži noliecas vai arī atvirzās viens no otra (dislocēts lūzums). Dažreiz lūzuma fragmenti var ieķīlēties viens otrā (ieķīlēts lūzums). Vietās, kur kaula struktūra šūnaina, kauls lūstot saplacinās (kompresijas lūzums). Saišu, retāk muskuļu piestiprināšanās vietās var atplīst nelieli kaula fragmenti (atrāvuma lūzums). Lūzums var būt slēgts vai vaļējs (ja lūzuma vietā ir brūce). Atkarībā no lūzuma plaknes var būt šķērsenisks, slīps, garenisks, spirālveida, krustveida, V veida, ķīļveida , šķembains lūzums. Lūzums var rasties spēka iedarbības vietā (tiešs lūzums) vai zināmā attālumā no tās (netiešs lūzums); piem., cilvēkam krītot uz izstieptas rokas, lūst nevis plaukstas vai pirkstu, bet gan apakšdelma kauli. Lūzumos, kas skar locītavas, bieži iet bojā locītavas skrimslis. Lūzumam dzīstot, to aizstāj cits, mazāk izturīgs skrimslis; mainoties locītavu virsmu savstarpējai atbilstībai vai locekļa ass virzienam, skrimslī var rasties pārmaiņas, kas ar laiku izraisa deformējošo artrozi. Lūzuma simptomi: sāpes, kas pastiprinās, ja kustina cietušo vietu; cietušā locekļa kustību traucējumi, kas rodas tūlīt pēc traumas; asinsizplūdums, anormāls kustīgums lūzuma apvidū, īpatnēja skaņa – krepitācija, kas rodas, kaula fragmentiem savā starpā berzējoties; mainās cietušās ķermeņa daļas forma. Pilnīgu priekšstatu par lūzumu dod rentgenuzņēmums. Dažādi kauli, tāpat arī lūzuma veidi dzīst dažādi; to ietekmē galvenokārt traumas apjoms, it īpaši mīksto audu bojājumi, iekaisums lūzuma vietā, kaulu fragmentu novirze; vaļējie lūzumi dzīst lēnāk. Daži kauli, piem., ribas, retāk atslēgkauls, dzīst ļoti labi pat tad, ja kaula gali stipri novirzīti. Tomēr vislabāk kauls dzīst, ja pastāv ciešs lauzto vietu kontakts, kā tas ir ieķīlātajos lūzumos, īpaši, ja saķīlējumu rada spiediens perpendikulāri lūzuma līnijai. Šādu stāvokli cenšas panākt kaulu saaudzēšanas operācijās. Vietās, kur kaulu nesedz kaulplēve, dzīšana bieži notiek lēni, piem., slikti dzīst daži augšstilba kaula kakliņa, plaukstas laivveida kaula, ceļa kaula lūzumi. Ja lūzuma fragmentu starpā ir sprauga, palielinās kaulplēves nozīme – ja plēve mazāk bojāta, kauls dzīst labāk. Bērniem un pusaudžiem kaulplēve ir biezāka, elastīgāka un retāk plīst, tāpēc arī lūzums viņiem sadzīst daudz ātrāk un jauni kaulaudi var izveidoties pat tad, ja starp lūzuma fragmentiem ir liela atstarpe. Kamēr kauli aug garumā, to audi spēj augot izlabot radušos locekļu deformāciju (līdz 16 – 18 gadu vecumam). Izņēmums ir bojājumi kaula augšanas zonu rajonā. Sliktāk dzīst kauli, kuros radies dubults lūzums, jo vidū esošo kaulu fragmentu asinsapgāde bieži vien ir traucēta. Sīkie kauli (pirkstu, pleznas u.c.), ribas parasti sadzīst 3 – 4 nedēļu laikā; garie kauli, gūžas kauli, skriemeļi var dzīt 3 – 5 mēnešus, reizēm vēl ilgāk. Lūzumam dzīstot, tā vietā rodas vārpstveidīgi uzbriedusi rēta – kaula rumbējums. Tas veidojas no kaulplēves un apkārtējiem mīkstajiem audiem. Shematiski kaula dzīšanu var iedalīt vairākās stadijās, kas nav norobežotas, bet pakāpeniski pāriet cita citā, tādējādi vienlaikus dažādās lūzuma vietās var atrast dažādām stadijām raksturīgas pazīmes. Sākumā lūzuma vietā rodas asinsizplūdums; ja locekli laikus novieto miera stāvoklī, asiņošana ir mazāka; asins un limfas cirkulācija lūzuma vietā traucēta, un locekļa mīkstie audi pietūkst. Pēc dažām dienām no apkārtējiem veselajiem audiem veidojas jaunas saistaudu šūnas, kas pamazām aizpilda asinsizplūdumu starp kaula galiem ar smalkām saistaudu šķiedrām; asinsizplūdums lēni uzsūcas; visaktīvāk jauno saistaudu veidošanā piedalās kaulplēve, kas pati kļūst biezāka; lauztā kaula gali šajā laikā joprojām viegli kustināmi. Laikā starp 2. un 5. nedēļu saistaudi pārveidojas t.s. osteoīdā, kas veido mīkstu kaula pagaidu rētu. Pakāpeniski kaula rumbējuma vietā izgulsnējas kalcija sāļi; rumbējumu var jau redzēt rentgenuzņēmumos; veidojas jauni kaulaudi. Pēc tam jaunie kaulaudi iegūst pareizu orientāciju, pielāgojoties slodzei; šis process turpinās ilgstoši, – ja lūzuma fragmenti stipri novirzīti, pat vairākus gadus. Ja kaula gali nav labi imobilizēti, saistaudu šķiedras kļūst resnākas, veidojas skrimšļaudi un dzīšanas process ieilgst. Ja kaula dzīšana kādā stadijā ir traucēta (piem., nav panākta lūzuma fragmentu fiksācija), kaula rēta var pārmainīties un radīt pseidoartrozi. Pirmā palīdzība jāsniedz nelaimes gadījuma vietā. Jāpanāk lūzuma vietas imobilizācija ar šinām, dēļiem, skaliem, papi u.c. Lai lūzuma vieta būtu nekustīga, jāiešinē arī abas tuvākās locītavas virs un zem lūzuma. Ja tuvumā nav piemērota materiāla, cietušo roku var piesaitēt pie krūškurvja, kāju – pie veselās kājas. Ja lūzums vaļējs, vispirms jāapkopj brūce – ādu ap brūci noziež ar joda tinktūru un uzliek aseptisku pārsēju; stipras asiņošanas gadījumā jāuzliek žņaugs. Ārstēšana notiek tikai ārsta uzraudzībā. Lai kauls pareizi saaugtu, kaula gali pareizi un pietiekami ilgi jāfiksē, lauztais loceklis jāvingrina. Visos gadījumos gādā, lai saglabātos iepriekšējais locekļa garums un virziens. Dažiem kauliem tas nav tik svarīgi, piem., pleca un elkoņa locītavām ir liels kustību apjoms, kustībā iesaistās arī blakus esošās locītavas, kas palīdz noslēpt diezgan lielas augšdelma kaula deformācijas; rokai var nepamanīt pat 3 – 4 cm lielu saīsinājumu; augšdelma kaula ass izliekums kustības praktiski neierobežo, bet tāds pats izliekums apakšdelmā traucē plaukstas kustības. Izliekumi garajos kāju kaulos rada manāmu kosmētisku defektu, piem., О kājas; ja kauli saīsināti, slimnieks var sākt klibot. Pēdējos gados lūzumu ārstēšanā samērā plaši izmanto ķirurģisku operāciju metodi. Sastiprinot kaulus, lieto izturīgus materiālus ar lielu korozijnoturību (t.s. austenīttēraudu, kā arī kobalta, hroma un molibdēna sakausējumus, dažas titāna sakausējuma markas). Operāciju rezultātā radušās papildu traumas nelabvēlīgo ietekmi kompensē iegūtais ciešais lūzuma fragmenta kontakts un stabilitāte. Operācijas bieži vien nepieciešamas, ja ir locītavu virsmu deformācijas. Ja kaula gali novirzīti (dislocēti), dažreiz, lai novietotu tos pareizā stāvoklī, jāizdara slēgta vai vaļēja (ķirurģiska) repozīcija vai locekļa ilgstoša stiepšana (ekstensija). Kaula galus imobilizē, lietojot ģipša pārsēju (gandrīz 70% gadījumu), īpašas šinas, atsevišķos gadījumos – marles saišu pārsēju; lauztos kaulus izstiepjot (ekstensija); sastiprinot lauzto kaulu galus ar īpašām naglām, skrūvēm, stieplēm u.c. Lai uzlabotos bojātā locekļa asinsapgāde, aktivētos vielmaiņas procesi kaulaudos, lauztais loceklis jāvingrina, taču nedrīkst pieļaut manāmas lauztā kaula fragmentu kustības. Vingrinājumus turpina arī tad, kad ārējā imobilizācija pārtraukta (skatīt kontraktūra). Ja lūzuma dzīšana noris netraucēti, īpaši fizikāli, ķirurģiski, ķīmiski vai bioloģiski līdzekļi nav vajadzīgi. Jāgādā, lai cilvēks saņemtu pietiekami daudz kalcija sāļu; jāuzturas svaigā gaisā, saulē. Ja kaula dzīšanu kavē iekaisums, pārmērīgi liels asinsizplūdums, tromboflebīts u.tml. pārmaiņas, lieto fizioterapiju; ar labiem panākumiem to izmanto arī, lai pēc imobilizējošo pārsēju noņemšanas atjaunotu muskuļu un locītavu funkcijas.
malārija invāzijas slimība, ko ierosina vienšūņi – malārijas plazmodiji. Cilvēkā var parazitēt 4 malārijas ierosinātāju sugas: Plasmodium vivax – ierosina trīsdienu malāriju; P. malariae – četrdienu malāriju; P. falciparum – tropisko malāriju; P. ovale – ierosina trīsdienu malārijas īpašas formas. Malārija ir viena no pasaulē visvairāk izplatītajām slimībām, bet cilvēks var inficēties tikai tajos rajonos, kur ir plazmodiju pārnesēji – malārijodi (skatīt attēlu rakstā odi). PSRS novērsta masveida saslimšana ar malāriju. Infekcijas avots ir slimais cilvēks vai plazmodiju nēsātājs, kura organismā (eritrocītos un dažu audu šūnās) notiek ierosinātāju bezdzimumvairošanās (šizogonija). Ierosinātāju no slimā cilvēka uz veselo pārnes odi, kuru organismā noris ierosinātāju dzimumvairošanās cikls (sporogonija). Malārijas inkubācijas perioda ilgums atkarīgs no ierosinātāja sugas – parasti 10 – 20 dienu tropiskajai malārijai un trīsdienu malārijai (dažreiz trīsdienu malārijai 7 – 14 mēneši), 3 – 6 nedēļas četrdienu malārijai. Slimībai raksturīgas periodiskas drudža lēkmes, kas sākas ar stipriem drebuļiem, t° paaugstināšanos līdz 39 – 40°, nemieru, galvassāpēm, paātrinātu elpošanu, sāpēm locekļos un jostas apvidū. Slimniekam palielinātas aknas un liesa, rodas anēmija. Lēkme ilgst 3 – 8 stundas (retāk 36 – 48 stundas) un beidzas ar strauju t° krišanos (dažkārt zem normālās), stipru svīšanu, nespēku, miegainību. Lēkmes atkārtojas ik pēc 48 stundām trīsdienu un tropiskajai malārijai un ik pēc 72 stundām – četrdienu malārijai. Latentais periods pēc slimības akūtajām lēkmēm iestājas ārstēšanas rezultātā vai spontāni kā pašizārstēšanās. Recidīvi (lēkmju atsākšanās) var būt agrie, kas rodas pirmo 3 mēnešu laikā pēc akūto primāro lēkmju izzušanas, un vēlie (tikai trīsdienu un četrdienu malārijai) – pēc 8 – 10 mēnešiem un vēlāk. Ar trīsdienu malāriju slimo 1 1/2 – 2 gadus, retāk 2 1/2 gadus, ar tropisko malāriju – apm. 1 gadu, ar četrdienu malāriju – līdz 3 gadiem un ilgāk. Ja slimību neārstē vai ārstēšanu nesāk laikā, var rasties komplikācijas; tropiskās malārijas gadījumā (bērniem arī pēkšņas trīsdienu malārijas gadījumā) var rasties malārijas koma (smaga vispārēja intoksikācija, apziņas zudums), kas var beigties ar nāvi. Reta, bet smaga malārijas komplikācija ir hemoglobinūriskais drudzis. Ārstē ar pretmalārijas līdzekļiem pēc noteiktām shēmām, ko nosaka ārsts. Profilakse. Pretmalārijas pasākumu sistēmā paredzēta visu malārijas slimnieku uzskaite un sistemātiska ārstēšana, kā arī pretrecidīvu terapija. Malārijas plazmodiju iznīcināšana slimo cilvēku un plazmodiju nēsātāju organismā padara šos cilvēkus nekaitīgus – viņi pārstāj būt infekcijas avots. Malārijas pārnesējus odus apkaro ar 3 paņēmieniem: odu vairošanās vietu (stāvoša ūdens, purvu) likvidēšanu; odu kāpuru iznīcināšanu ūdenstilpēs; pieaugušo odu iznīcināšanu (ar insekticīdiem). Padomju Savienībā, nosusinot purvus, no infekcijas atbrīvotas plašas teritorijas Aizkaukāzā, Vidusāzijā, Baltkrievijas PSR un vairākos KPFSR apgabalos. PSRS pilsoņiem pirms izbraukšanas uz valstīm, kur saslimstība ar malāriju ir liela, obligāts ir individuāls (pēc ārsta norādījuma) pretmalārijas līdzekļu kurss; pēc atgriešanās jāierodas sanitāri epidemioloģiskajā stacijā uz izmeklēšanu.
maniakāli depresīvā psihoze cirkulārā psihoze, ciklofrēnijа – psihiska slimība, kas izpaužas periodiskos garastāvokļa traucējumos. Tipiskos gadījumos noris fāžu veidā: maniakāli stāvokļi (nepamatoti pacilāts noskaņojums) mijas ar depresiju (nomāktību). Fāžu starplaikos iestājas pilnīga izveseļošanās, t.s. gaišie periodi. Dažkārt slimība izpaužas vai nu tikai maniakālos stāvokļos, vai tikai depresijās. Garastāvokļa maiņas bieži parādās noteiktos gadalaikos (parasti pavasarī, rudenī). Cēloņi nav skaidri. Maniakālajā stāvoklī slimnieks ir pārmērīgi enerģisks un rosīgs. Viņam ir dzīva mīmika, paātrināta runa, balss noskaņa neatbilst situācijai. Garastāvoklis pacilāts, strauji mainās domas, rodas daudz ieceru, bet tās neizdodas īstenot, jo slimnieks nespēj ilgāku laiku koncentrēt uzmanību vienā virzienā, nespēj novērtēt reālās grūtības. Izteiktā maniakālajā stāvoklī slimniekam ir traucēti kavēšanas procesi, rodas seksuāla uzbudinātība, izšķērdīgums u.tml. Sakarā ar nenoturīgu uzmanību un pārmērīgu rosību domāšana zaudē mērķtiecību, spriedumi kļūst pavirši. Atipiskos maniakālajos stāvokļos jautrības vietā var rasties pacilāts garastāvoklis līdz ar īgnumu un ļaunumu. Depresijas fāzē raksturīgs nomākts garastāvoklis, kam pievienojas mazkustīgums, domāšanas gausums. Slimnieks lielāko daļu laika pavada guļot vai nekustīgi sēžot, sejā dziļu skumju un bezcerības izteiksme. Smagos gadījumos mazkustīgums var izveidoties par pilnīgu sastingumu – depresīvo stuporu. Depresijas fāzē slimnieks uzskata sevi par nekur nederīgu cilvēku, kas saviem tuviniekiem ir par nastu. Līdz ar to rodas pašnāvības mēģinājumu iespējamība, tāpēc tuviniekiem jābūt sevišķi modriem. Dziļas depresijas gadījumā slimie sajūt tukšumu galvā, domu smagumu, inertumu. Ir ēstgribas un miega traucējumi. Maskētās depresijas gadījumā pirmajā vietā izvirzās veģetatīvie traucējumi – visbiežāk sāpes sirds apvidū, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens vai t°, galvassāpes, slikta dūša, aizcietējums vai caureja. Depresijas fāze var izpausties arī t.s. blāvās jeb matētās depresijas veidā. Tai raksturīgs interešu, enerģijas, aktivitātes, koncentrēšanās spēju trūkums reizē ar nomāktu garastāvokli.
Saslimušajam zūd patika strādāt, sarunāties ar piederīgajiem, rodas vēlēšanās sēdēt bezdarbībā vai gulēt; grūtākais stāvoklis ir rītos. Ārēji šī depresijas forma līdzīga pārpūlei vai astēnijai. Slimība visbiežāk sākas pēc 30 gadu vecuma. Fāžu ilgums var būt no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem, bet atsevišķos gadījumos, ja maniakāli depresīvā psihoze noris smagā formā, var ilgt gadu un vairāk. Depresijas fāzes parasti garākas nekā maniakālās, sevišķi vecākiem cilvēkiem. Ārstēšana. Slimības paasinājuma laikā slimniekam jāārstējas slimnīcā. Lieto neiroleptiskus līdzekļus, psihostimulatorus un antidepresantus.
mānija patoloģisks stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis bez īpaša iemesla, satraukta domāšana un kustības. Pacilātais garastāvoklis izpaužas ļoti labā noskaņojumā, jautrībā, optimismā; tas kopā ar strauju domāšanu un pastiprinātu kustīgumu mānijas sākumā sekmē mērķtiecīgu darbību. Mānijai pieaugot, rodas uzmanības nenoturība, domāšana kļūst tik strauja, ka slimnieks iesākto nevar paveikt līdz galam, sākas nepārdomāti solījumi, bezatbildīgi lēmumi u.tml. Rodas pārspīlēšanas idejas par iedomāti lielām fiziskām un psihiskām spējām, iespējām un nopelniem. Slimniekam nav ne noguruma, ne izsalkuma sajūtas, kamēr rodas pilnīgs spēku izsīkums. Mānija ir raksturīga maniakāli depresīvās psihozes maniakālajā fāzē, sastopama arī šizofrēnijas, infekcijas slimību un intoksikācijas gadījumā, kā arī sakarā ar galvas traumām, smadzeņu audzējiem. Parasti norisinās fāzēs, tāpēc slimniekam un viņa piederīgajiem svarīgi laikus pamanīt pirmās mānijas izpausmes pazīmes (pastiprinātu aktivitāti, miega un ēstgribas traucējumus), lai tūlīt grieztos pie ārsta un aizkavētu mānijas pastiprināšanos. Ārstēšanā lieto neiroleptiskus līdzekļus.
masalas akūta infekcijas slimība, kam raksturīga paaugstināta t°, organisma intoksikācija, deguna un rīkles gļotādas katarāls iekaisums, konjunktivīts, nedaudz virs ādas pacelti izsitumi, bieži rodas komplikācijas elpošanas orgānos un nervu sistēmā. Slimību ierosina masalas vīruss. Tas atrodas slimnieka asinīs, elpošanas orgānu atdalījumos, siekalās un asarās. Ārpus cilvēka organisma vīruss iet bojā 30 minūšu laikā; sevišķi neizturīgs tas ir pret ultravioleto starojumu. Masalu vīruss izplatās pilieninfekcijas ceļā. Slimniekam elpojot vai klepojot, izdalās sīki pilieni, kas viegli virzās ar gaisa plūsmu, tāpēc inficēšanās iespējama pa atvērtiem logiem un durvīm. Ar trešās personas starpniecību un priekšmetiem masalas pārnest nevar. Visvairāk slimnieks var inficēt apkārtējos slimības sākumstadijā, kad ir katarālas parādības. Pazūdot izsitumiem, izbeidzas arī masalu lipīguma periods. Uzņēmība pret masalām ir ļoti liela cilvēkiem dažādā vecumā. Izņēmums ir zīdaiņi, kuru mātes slimojušas ar masalām, – viņu organismā pirmajos 4 mēnešos vēl atrodas no mātes saņemtās antivielas. Sakarā ar lielo uzņēmību lielākā daļa iedzīvotāju slimo ar masalām pirmsskolas un agrajā skolas vecumā. Apvidos ar nelielu iedzīvotāju migrāciju, veidojoties neslimojošu bērnu kontingentam, masalu epidēmijas uzliesmo ik pēc 3 – 5 gadiem. Pēc slimošanas ar masalām veidojas ilgstoša imunitāte. Masalu vīruss iekļūst organismā pa elpošanas ceļiem un konjunktīvu, nonāk asinīs un ar asins plūsmu – limfaudos. Šeit vīruss vairojas un atkal nokļūst asinīs. Inkubācijas periods ilgst 7 – 17 dienas; tas pagarinās līdz 21 dienai, ja pēc inficēšanās cilvēkam ievadīts gamma globulīns, pretmasalu serums, plazma vai asinis. Prodromālais periods ilgst 3 – 4 dienas; pakāpeniski paaugstinās t°, kas var sasniegt 39 – 40° (2. un 3. slimības dienā t° var nedaudz pazemināties). Rodas atdalījumi no deguna, konjunktivīts, sāpes žāvā, šķaudīšana, klepus. Slimības 3. – 4. dienā vaigu gļotādā pret apakšējiem lielajiem dzerokļiem parādās balti punktveida plankumi, kam apkārt ir šaura apsārtuma josla. Tai pašā laikā izsitumi rodas arī uz mīkstajām aukslējām. Izsitumu perioda sākumā t° atkal paaugstinās. Pirmie masalu izsitumi rodas uz sejas, aiz ausīm, uz kakla. Sākumā tie ir bālgansārti, nedaudz pacelti, ovāli vai ieapaļi, vēlāk kļūst intensīvi sarkani, neregulāri un vietām saplūst. 1. dienā izsitumi parādās tikai uz sejas un kakla, 2. dienā – uz ķermeņa, 3. – 4. dienā – uz rokām un kājām. Izsitumu parādīšanās secībai ir svarīga diagnostiska nozīme. 3. – 4. dienā pēc izsitumu parādīšanās t° normalizējas. (Kopumā drudža periods masalu slimniekam parasti ilgst 7 – 8 dienas.) Izsitumi nobālē, vispirms uz sejas, pēc tam uz rokām un kājām, atstājot pigmentētus laukumus, kas izzūd 8 – 10 dienu laikā. Pēc izsitumu nozušanas sākas ādas sīka klijveida lobīšanās. Līdz ar izsitumu nobālēšanu izzūd arī iesnas, klepus, konjunktivīts.
Slimniekiem, kas inkubācijas perioda sākumā profilakses nolūkā saņēmuši gamma globulīnu, masalas ir vieglākā formā: sākumperiods saīsinās, katarālās parādības niecīgas, plankumi uz mutes gļotādas nav izteikti, izsitumu uz ādas nav daudz, tie ir bāli un drīz nozūd. Arī pēc šādas masalu formas var izveidoties ilgstoša imunitāte. Masalas stipri samazina organisma pretestību, tāpēc slimības gaitā nereti pievienojas komplikācijas elpošanas orgānos: laringīts, bronhīts, plaušu karsonis, arī vidusauss iekaisums. Reta, bet bīstama masalu komplikācija ir smadzeņu un smadzeņu apvalku iekaisums (meningoencefalīts), kas var rasties izsitumu bālēšanas vai atveseļošanās periodā: paaugstinās t°, iestājas bezsamaņa, rodas krampji, runas, redzes un dzirdes traucējumi, paralīzes. Pēc pārciestām masalām iespējama arī vecu tuberkulozes perēkļu aktivēšanās. Parasti masalu slimnieku ārstē mājās. Galvenā uzmanība jāveltī kopšanai, jo nav specifisku līdzekļu, kas iedarbotos uz masalu vīrusu. Slimniekam jāguļ labi vēdināmā telpā. Gultas režīms jāievēro visu drudža periodu. Gulta jānovieto tā, lai spilgta gaisma nekristu tieši acīs, jo slimniekiem bieži ir konjunktivīts. Jālieto šķidrs, viegli gremojams, vitamīniem bagāts uzturs: kefīrs, piena zupas, ķīseļi, sulas, kompoti, kartupeļu un dārzeņu biezeņi. Bieži jādod dzert silts dzēriens, lai iztīrītu mutes gļotādu un atvieglotu kairinošo sauso klepu. Maziem bērniem, lai atvieglotu elpošanu caur degunu, regulāri jātīra deguna ejas ar augu eļļu un 2 – 3 reizes dienā degunā pilina 1% efedrīna šķīdumu. Acis vairākas reizes dienā mazgā ar 1% borskābes šķīdumu. Augstas t° gadījumā pēc ārsta norādījuma lieto t° pazeminātājus līdz. (aspirīnu, amidopirīnu). Komplikācijas elpošanas orgānos ārstē ar antibiotikām. Smagos gadījumos ārstēšanā lieto arī gamma globulīnu. Profilaksē izmanto gan pasīvo, gan aktīvo imunizāciju. Pasīvo imunizāciju pret masalām izdara ar gamma globulīnu. Gamma globulīns, ievadīts bērnam, kas bijis saskarē ar masalu slimnieku, līdz 6. inkubācijas dienai pasargā no saslimšanas 90 – 95% gadījumu. Gamma globulīns, kas ievadīts pēc 6. inkubācijas dienas, no saslimšanas nepasargā, bet masalas noris vieglāk. Pasīvo imunizāciju izdara visiem bērniem līdz 3 gadu vecumam, ja tie bijuši saskarē ar masalu slimnieku, bet paši nav slimojuši. Pasīvā imunitāte saglabājas ne ilgāk par 3 – 4 nedēļām. Aktīvo imunizāciju izdara ar novājinātu masalu vīrusu visiem bērniem no 5 mēnešu līdz 7 gadu vecumam. 2. nedēļā pēc potes ievadīšanas var būt reakcija: paaugstināta t°, katarālas parādības un nedaudz izsitumu. Potēto bērnu vidū saslimstība ar masalām ir 7,5 reizes mazāka.
masaliņas akūta infekcijas slimība, kam raksturīga īslaicīga ķermeņa t° paaugstināšanās, nelieli, bāli sārti izsitumi uz ādas, palielināti perifēriskie limfmezgli. Slimību ierosina vīruss, ko atrod slimnieka deguna izdalījumos un asinīs. Infekcijas avots ir slims cilvēks, kas var inficēt apkārtējos pēdējās inkubācijas dienās un vēl 5 dienas pēc izsitumu parādīšanās. Slimība izplatās pilieninfekcijas ceļā. Ierosinātājs iekļūst organismā caur žāvas un elpošanas orgānu gļotādu. Slimo galvenokārt 2 – 10 gadus veci bērni, retāk zīdaiņi, dažreiz arī pieaugušie. Parasti ar masaliņām slimo rudenī un ziemā. Pēc pārslimošanas izveidojas imunitāte. Inkubācijas periods ilgst 11 – 23 dienas, parasti 16 – 18 dienu. Slimības sākumā palielinās un kļūst sāpīgi pakauša, aizauss un elkoņa limfmezgli, var būt nedaudz paaugstināta t°, kā arī vāji izteikts augšējo elpošanas ceļu iekaisums un konjunktivīts. Pēc 1 – 3 dienām uz sejas rodas ovāli, bāli sārti vienāda lieluma (2 – 3 mm diametrā) nedaudz virs ādas virsmas pacelti izsitumi, kas ātri (vienā dienā) izplatās pa visu ķermeni. Vislabāk tie saskatāmi uz roku un kāju ārējās virsmas. Pēc 2 – 3 dienām izsitumi nobālē un izzūd, neradot ādas lobīšanos. Izsitumu laikā t° var paaugstināties līdz 38 – 38,5°. Parasti slimībai ir labdabīga gaita. Komplikācijas (encefalīts, polineirīts) ļoti retas. Sevišķi bīstamas masaliņas ir sievietēm pirmajos 3 grūtniecības mēnešos: tās var izraisīt augļa attīstības traucējumus. Ārstēšana parasti nav vajadzīga. Izsitumu un paaugstinātas t° periodā jāievēro gultas režīms. Profilakse. Saslimušo uz 5 dienām izolē no bērnu kolektīva. Bērnus, kas bijuši saskarē ar masaliņu slimnieku, neizolē.
mastīts krūts dziedzera iekaisums. Visbiežāk sastopams 3. -4. nedēļā pēc dzemdībām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (retāk tām, kas nebaro bērnu ar krūti). Dažreiz mastīts var rasties grūtniecēm, arī pusaudžiem un jaundzimušajiem. Ierosina stafilokoki, retāk – streptokoki, kas iekļuvuši krūts dziedzerī pa limfvadiem vai piena izvadkanāliem. Infekcijas iekļūšanu veicina krūtsgala plīsumi un sasprēgājumi, kā arī piena sastrēgums krūts dziedzerī. Pirmdzemdētājas ar mastītu slimo biežāk nekā sievietes pēc atkārtotām dzemdībām. Mastīts sākas ar paaugstinātu t°, drebuļiem, stiprām sāpēm un pietūkumu krūtsgala apvidū. Turpmāk iekaisums vai nu uzsūcas un izzūd, vai arī sastruto, un tad izveidojas plašs abscess. Ārstē atkarībā no slimības stadijas. Pirmajās dienās pēc iekaisuma rašanās krūti uzsien uz augšu ar lakatiņu vai platām saitēm, ieteicamas spirta kompreses un vēss termofors; vēlāk lietojams silts termofors. Pēc ārsta norādījumiem jālieto antibiotikas un sulfanilamīdi. Ļoti daudz uzmanības jāveltī regulārai un pilnīgai piena noslaukšanai vai nosūknēšanai. Bērna barošanu turpina no veselās krūts. Ja pēc šās ārstēšanas nav uzlabošanās un izveidojas sastrutojums, nepieciešama operācija. Profilakse. Jau no pirmajām grūtniecības dienām uzsākama rūpīga un sistemātiska krūšu kopšana – apmazgāšana ar remdenu ūdeni, 3% borskābes šķīdumu vai 70% spirtu. Laikus jākonsultējas ar ārstu, ja krūts forma nav pilnīgi izveidojusies un krūtsgali ir vāji izteikti vai pat ievilkti uz iekšu. Pēcdzemdību periodā rūpīgi jāievēro personiskā higiēna. Ik reizes pirms bērna barošanas mātei ar siltu ūdeni un ziepēm jānomazgā rokas, lai krūtsgalu apvidū neiekļūtu infekcija. Zīdīšanas beigās neizbarotais piens jānoslauc un, ja ap krūtsgalu izveidojušās plaisiņas vai krevelītes, tās jāieziež ar borvazelīna vai anestezīna ziedi. Jaundzimušo mastīts var rasties 3. – 4. dienā pēc dzemdībām mātes hormonu ietekmē; parasti tas uzsūcas pats no sevis un ārstēšana nav nepieciešama. Pusaudžiem (arī zēniem) mastīts var attīstīties pēc krūts dziedzera sasituma, saspieduma vai apkārtējās ādas sastrutojuma. Tas parasti uzsūcas, tomēr iespējama arī sastrutošana, kas jāārstē ķirurģiski.
mastoidīts deniņu kaula aizauss paugura iekaisums; akūta, strutojoša vidusauss iekaisuma komplikācija. Mūsdienās, kad vidusauss iekaisumu sekmīgi ārstē ar antibiotikām, mastoidīts sastopams retāk. Mastoidīta cēloņi var būt mikroorganismi, kas izturīgi pret medikamentiem, kā arī slimnieka pretestības samazināšanās sakarā ar organisma vispārējām slimībām (infekcijas slimībām, cukura diabētu). Parasti mastoidīts attīstās 2 – 4 nedēļas pēc akūta vidusauss iekaisuma sākuma. Atkal paaugstinās t°, turpinās auss strutošana un pastiprinās sāpes ausīs, kas naktī kļūst neciešamas. Mastoidītu parasti ārstē slimnīcā. Jāievēro stingrs gultas režīms. Ja medikamentoza ārstēšana nelīdz, nepieciešama operācija.
mastopātija krūts dziedzera slimības, kas saistītas ar sievietes organisma iekšējās sekrēcijas dziedzeru, it īpaši dzimumdziedzeru nepareizu darbību. Mastopātijas gadījumā krūts dziedzeros veidojas nesāpīgi vai arī mazliet sāpīgi dažāda lieluma un lokalizācijas sacietējumi. Dažreiz sāpes rodas vai pastiprinās pirms menstruācijas un menstruācijas laikā. Nereti mastopātijas cēlonis ir grūtniecības pārtraukšana, kas var izraisīt nepareizu dzimumdziedzeru darbību, kā arī patoloģiskas pārmaiņas olnīcās. Ja mastopātiju laikus nekonstatē un neārstē, tā var veicināt krūts dziedzera vēža rašanos. Tāpēc ļoti svarīga ir regulāra krūts dziedzeru pašpārbaude. Konstatējot sacietējumu vai kādu citu veidojumu, nekavējoties jāgriežas pie ginekologa vai onkologa. Ārstēšana. Iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības un vielmaiņas traucējumu novēršana; nereti šajā nolūkā lieto vitamīnu un hormonu terapiju. Profilakse. Jāizvairās no abortiem, jānovērš iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi.
melanoma (melanoma; gr. melas, melanos melns) – pigmentu melanīnu izstrādājošo šūnu audzējs. Izšķir labd. un ļaund. m-as. Pie l a b d a b ī g ā m m. pieskaita dažus iedzimtus acs vai ādas pigmentētus audzējus, arī dažas dzimumzīmes vai dzimumplankumus. Bieži vien šie veidojumi ir jauniem cilv., nereti tūlīt pēc dzimšanas. Ļ a u n d a b ī g ā s m. nereti attīstās no labdabīgām, gk. ķermeņa ādā (sk. ādas audzēji) un acī (sk. acu audzēji); tās var parādīties jebkurā vecumā, aug infiltratīvi, strauji un plaši izplatoties organismā ar limfu (ādas m.) vai ar asinīm (acs m-as). Ļaund. m-as nereti čūlo un asiņo, taču to ārējais izskats ne vienmēr ir raksturīgs, – tās grūti atšķiramas no parastajām dzimumzīmēm.
Ā r s t ē š a n a ķirurģiska (izdarīt apsaldēšanu, piededzināšanu ir bīstami), ļaundabīgām m. – pilnīga un plaša operācija, izlabot arī reģionāros limgmezglus. Ļaund. m. ķirurģisko ārstēšanu kombinē ar staru vai ķīm. terapiju. Ļaund. m. p r o f i l a k s e s galv. pasākums – savlaicīga un radikāla labd. m. ārstēšana.
(melanoma; gr. melas, melanos melns) – pigmentu melanīnu izstrādājošo šūnu audzējs. Izšķir labd. un ļaund. m-as. Pie l a b d a b ī g ā m m. pieskaita dažus iedzimtus acs vai ādas pigmentētus audzējus, arī dažas dzimumzīmes vai dzimumplankumus. Bieži vien šie veidojumi ir jauniem cilv., nereti tūlīt pēc dzimšanas. Ļ a u n d a b ī g ā s m. nereti attīstās no labdabīgām, gk. ķermeņa ādā (sk. ādas audzēji) un acī (sk. acu audzēji); tās var parādīties jebkurā vecumā, aug infiltratīvi, strauji un plaši izplatoties organismā ar limfu (ādas m.) vai ar asinīm (acs m-as). Ļaund. m-as nereti čūlo un asiņo, taču to ārējais izskats ne vienmēr ir raksturīgs, – tās grūti atšķiramas no parastajām dzimumzīmēm.
Ā r s t ē š a n a ķirurģiska (izdarīt apsaldēšanu, piededzināšanu ir bīstami), ļaundabīgām m. – pilnīga un plaša operācija, izlabot arī reģionāros limgmezglus. Ļaund. m. ķirurģisko ārstēšanu kombinē ar staru vai ķīm. terapiju. Ļaund. m. p r o f i l a k s e s galv. pasākums – savlaicīga un radikāla labd. m. ārstēšana.
mēles sāpes dedzināšanas, durstīšanas, sūrstēšanas u.c. sajūtas mēlē. Šīs sajūtas var būt arī lūpu, smaganu, augslēju gļotādā. Bieži ir arī sausuma sajūta mutē, mēles tūska, pārmaiņas garšas kārpiņās, mēles aplikums u.c. distrofiskas pārmaiņas visos ķermeņa audos. Mēles sāpes nav patstāvīga slimība; parasti tās ir gremošanas orgānu slimību, asinsrites, nervu sistēmas vai iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumu pazīme, kā arī alerģisku slimību vai parādību izpausme. Dažreiz tās rada nepareizs sakodiens. Mēles sāpes pastiprinās pēc psihiskiem pārdzīvojumiem, noguruma, dažādām slimībām, medikamentu lietošanas, nepareizas diētas, atmosfēras spiediena maiņas, menstruāciju un klimaktērija laikā. Slimo pārsvarā vidēja vecuma cilvēki ar labilu nervu sistēmu, galvenokārt sievietes. Ārstē pamatslimību, mutes dobuma un zobu slimības, lieto spēcinošus līdzekļus.
melioidoze akūta mājdzīvnieku un cilvēku infekcijas slimība, kas pēc klīniskās ainas līdzīga ienāšiem, holerai, sepsei. Bieži sastopama Dienvidaustrumāzijā. Melioidozes ierosinātājs mikroorganisms Malleomyces pseudomallei ārējā vidē ir izturīgs. Infekcijas avots un rezervuārs ir peles, žurkas, arī mājdzīvnieki (kaķi, suņi, govis, zirgi, cūkas). Cilvēki parasti inficējas, melioidozes ierosinātājam ar dzeramo ūdeni un uzturu iekļūstot gremošanas traktā. Inkubācijas periods ilgst no dažām stundām līdz 5 dienām. Slimība sākas pēkšņi ar drebuļiem, stiprām galvassāpēm, t° līdz 40°; drīz pievienojas plaušu karsonis, iespējami strutaini ādas izsitumi un abscesu rašanās iekšējos orgānos. Visos gadījumos melioidozes norise ir ļoti smaga; slimnieks var iet bojā dažreiz jau pirmajās slimības stundās. Ārstē tikai slimnīcā. Profilakse. Robežu sanitārās aizsardzības pasākumi, deratizācija, dezinfekcija melioidozes perēkļos.
meningīts smadzeņu apvalku iekaisums. Pēc cēloņa un pārmaiņām smadzeņu apvalkos un smadzeņu šķidrumā izšķir strutaino un serozo meningītu. Ja infekcija iekļūst tieši smadzeņu apvalkos pa asins vai limfas ceļiem, rodas primārais meningīts, bet, ja tā nonāk apvalkos no cita infekcijas perēkļa organismā, – sekundārais meningīts. Daudzu, it sevišķi sekundāro meningītu attīstībā svarīga nozīme ir alerģijai. Meningīta cēloņi ir dažādi. Primāro strutaino meningītu ierosina meningokoki, kas bieži mīt cilvēka augšējo elpošanas ceļu gļotādā un, mazinoties organisma pretestībai vai pieaugot mikrobu virulencei, var radīt iekaisumu smadzeņu apvalkos. Meningokoki parasti organismā nonāk pa elpošanas ceļiem. Infekcijas avots ir slims cilvēks, inficēti priekšmeti un baktēriju nēsātāji. Ar meningokoku ierosināto meningītu biežāk saslimst ziemas un pavasara mēnešos, (skatīt arī meningokoku infekcija.) Sekundāro strutaino meningītu var ierosināt streptokoki, stafilokoki, pneimokoki, gonokoki, zarnu nūjiņas u.c. mikrobi. Infekcijas avots var būt iekaisums vidusausī, deguna blakusdobumos, mandelēs, zobos u.c. Strutainais meningīts var rasties arī galvas traumu, it īpaši galvaskausa lūzuma gadījumā. Serozo meningītu visbiežāk ierosina vīrusi (Koksaki, ECHO, ērču un letarģiskā encefalīta, poliomielīta, gripas, epidēmiskā parotīta u.c. vīrusi). Infekcija organismā iekļūst galvenokārt caur gremošanas traktu vai elpošanas ceļiem, bet tālāk nervu sistēmā ar asinīm. Enterovīrusi (Koksaki un ECHO), kas pēc īpašībām līdzīgi poliomielīta vīrusiem, bieži atrodami stāvošos ūdeņos. Tie mīt daudzu dzīvnieku zarnās un aizdegunē un izdalās ar izkārnījumiem un aizdegunes gļotām. Inficēšanās notiek ar ūdeni, pienu, augļiem u.c. pārtikas produktiem. Šāds inficēšanās veids veicina slimības izplatīšanos. Biežāk ar šo meningītu slimo vasarā un rudenī. Serozo meningītu var ierosināt arī t.s. horiomeningīta vīruss. Ar to epidēmiski saslimst mājas peles, un no tām infekcija var pāriet uz cilvēku. Infekciju var pārnēsāt arī dažādi posmkāji. Inficēšanās notiek galvenokārt caur elpošanas ceļiem, biežāk pavasarī. Meningīts var izraisīt arī tuberkuloze (skatīt tuberkuloze), sifilisa, brucelozes un daudzu citu infekciju ierosinātāji. Šā sekundārā meningīta rašanos sekmē nervu audu sensibilizācija, alerģija un dažādi nelabvēlīgi faktori (intoksikācija, trauma, hipovitaminoze, vielmaiņas traucējumi u.c.). Meningīta gaita var būt akūta, subakūta un hroniska. Akūti parasti sākas strutainie un arī virusālie meningīti. Subakūti un hroniski bieži ir tuberkulozes, sifilisa un citu hronisku infekciju ierosinātie meningīti. Akūta meningīta pazīmes parasti parādās 3 – 14 dienas pēc inficēšanās. Slimības sākumā ir stipras, dažreiz ļoti stipras galvassāpes, slikta dūša, pat vemšana, paaugstināta t°, nogurums, sāpes dažādās ķermeņa daļās, var būt caureja, izsitumi, iesnas, sāpēs rīklē u.c. Hroniska meningīta gadījumā ir ilgstošs nogurums, apātija, pamazinātas darbaspējas, svīšana, pastiprināta uzbudināmība, miega traucējumi, miegainība dienā, galvassāpes. Sāpes pastiprina spilgta gaisma, troksnis un citi kairinātāji. Ja uzspiež uz acu āboliem, rodas sāpes, ir muskuļu stīvums, galvenokārt kakla mugurpusē un kāju saliecējos muskuļos. Smaga meningīta gadījumā var būt apziņas traucējumi, murgi, uzbudinājums, samaņas zudums. Reizēm rodas locekļu paralīze un galvas smadzeņu nervu (redzes, acs kustību, sejas, līdzsvara un dzirdes nerva) bojājumi. Bieži, it īpaši strutainā meningīta slimniekiem, ir pārmaiņas asins ainā. Ārstē tikai slimnīcā, lietojot antibiotikas u.c. līdzekļus. Profilakse. Svarīga ir organisma vispārēja stiprināšana. Laikus jāārstē visas infekcijas un jālikvidē iekaisuma perēkļi organismā. Nedrīkst ēst nemazgātus augļus un dārzeņus, dzert nevārītu ūdeni un pienu. Slimnieka lietotie trauki un veļa jānovāra. Dažu meningīta (primārā strutainā meningīta, poliomielīta meningeālās formas u.c.) gadījumā nepieciešama karantīna bērniem, kam bijis kontakts ar slimnieku. Pret ērču encefalītu un poliomielīta meningeālo formu lieto specifiskas vakcīnas.
meningokoku infekcija akūta cilvēka infekciju slimība, ko ierosina meningokoks Neisseria meningitidis. (Agrāk šo infekciju sauca par epidēmisko cerebrospinālo meningītu.) Slimība var būt vietēja un vispārēja. Meningokoku infekcijas ierosinātājs ārējā vidē, sevišķi aukstumā, ir neizturīgs; tas iet bojā 2-3 stundu laikā, tāpēc epidēmijas perēkli nedezinficē. Infekcijas avots ir slimi cilvēki, praktiski veselie meningokoku nēsātāji, kā arī meningokoku infekciju pārslimojušie (rekonvalescenti) nēsātāji.
Slimība izplatās pilieninfekcijas ceļā. Uzņēmība nav liela, cilvēks inficējas tikai pēc ilgstošas saskares ar infekcijas avotu. Inkubācijas periods ir 2-10 dienas. Meningokoki savairojas deguna un žāvas gļotādā, izraisot vietēju iekaisumu (nazofaringīts). Tas sākas pēkšņi ar paaugstinātu t°, nespēku, galvassāpēm. Ja slimnieka organisms ir novājināts, meningokoki iekļūst asinsritē un izraisa meningokoku infekcijas vispārējās formas. Vispirms tiek bojāts smadzeņu mīkstais apvalks (strutainais meningīts), vēlāk var pievienoties smadzeņu iekaisums (meningoencefalīts). Smagākos gadījumos veidojas sepse ar hemorāģiskiem izsitumiem (meningokokcēmija).
Vispārējās meningokoku infekcijas formas sākas pēkšņi ar augstu t°, drebuļiem, galvassāpēm, sāpēm acīs un locekļos, sliktu dūšu, vemšanu. Strutainā meningīta gadījumā agri parādās kakla mugurējo muskuļu stīvums; meningoencefalītam raksturīgi krampji, bezsamaņa. Diagnozi apstiprina žāvas, smadzeņu šķidruma vai asiņu (ja ir sepse) bakterioloģiskā izmeklēšana. Asinīs palielināts leikocītu skaits, eritrocītu grimšanas ātrums.
Ārstēšana sekmīga tikai slimnīcā. Lieto antibiotikas (penicilīnu, eritromicīnu, hlorocīdu), kā arī dažādus preparātus pret intoksikāciju, vitamīnus, sirds un asinsvadu līdzekļus.
Profilakse. Augšējo elpošanas ceļu iekaisumu ārstēšana, norūdīšanās; bieža telpu vēdināšana. Ar slimnieku saskarē bijušās personas apskata terapeits un otorinolaringologs, tās tiek izmeklētas arī bakterioloģiski. Epidēmijas perēkli medicīniski novēro 10 dienas. Meningītu un meningoencefalītu pārslimojušos dispanserizē un novēro 3 gadus.
Menjēra slimība slimība, kam raksturīgs lēkmjveida reibonis, troksnis vienā ausī, pakāpeniska dzirdes pasliktināšanās, slikta dūša, vemšana, nistagms (acu ābolu raustīšanās). Menjēra slimību pirmais aprakstījis franču ārsts P. Menjērs (1861. g.). Menjēra slimības cēloņi nav pilnīgi noskaidroti. Pastāv uzskats, ka menjēra slimība rodas sakarā ar nepareizu iekšējās auss šķidruma (endolimfas) cirkulāciju, kuras dēļ notiek endolimfas uzkrāšanās. Nozīme var būt arī ūdens un minerālvielu maiņas traucējumiem iekšējā ausī. Menjēra slimība parasti sākas 25-40 gadu vecumā. Lēkme ilgst vairākas stundas vai dienas.
Ārstēšana. Uzturā jāierobežo šķidruma un vārāmā sāls patēriņš. Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Lēkmes laikā jāievēro gultas režīms. Palīdz medikamenti pret jūras slimību, piem., aerons. Lēkmju starplaikā iesaka vingrinājumus, kas trenē līdzsvara aparātu. Reizēm jāārstē ķirurģiski.
menstruāciju traucējumi pastiprināta asiņošana menstruāciju laikā – nereti rada anēmiju. Cēlonis visbiežāk ir iekšējo dzimumorgānu iekaisums vai nepareiza olnīcu darbība. Pastiprinātu asiņošanu menstruāciju laikā var izraisīt arī dzemdes audzēji (fibromiomas), kas neļauj dzemdes muskulatūrai pilnīgi sarauties. Hipomenoreja – ļoti maza asins daudzuma izdalīšanās menstruāciju laikā. Parasti tā vērojama sievietēm, kam olnīcu darbība ir nepietiekama (dzimumorgānu infantilisma sekas). Šīm sievietēm ir vāji izteiktas sekundārās dzimumpazīmes, nereti rodas aptaukošanās. Hipomenoreja var rasties arī pēc aborta, smagas infekciju slimības; to var izraisīt ilgstoša intoksikācija. Polimenoreja – menstruācija turpinās ilgāk par nedēļu. Tam cēlonis visbiežāk ir dzemdes vai citu iekšējo dzimumorgānu iekaisums, dzemdes fibromatoze, nepareiza dzemdes guļa. Nereti polimenoreja kombinējas ar hipermenoreju. Oligomenoreja – menstruācija ilgst 1-2 dienas; bieži kombinējas ar hipomenoreju. Proijomenorejai raksturīgas biežas menstruācijas; menstruālais cikls ir saīsināts. Cēlonis visbiežāk ir olnīcu un olvadu iekaisums, arī olnīcu funkcijas traucējumi, kas izraisa folikulu paātrinātu vai nepilnīgu nobriešanu. Opsomenoreja – menstruācijas atkārtojas reti – pēc 1 1/2- 2 mēnešiem. Dažreiz menstruālais cikls var būt vēl garāks. Parasti opsomenoreja vērojama olnīcu funkcijas traucējumu gadījumā.
Pavājināta olnīcu darbība bieži saistīta ar vispārējām organisma slimībām, nelabvēlīgiem dzīves un darba apstākļiem (pārmērīga fiziska vai garīga slodze, nepietiekams uzturs utt.). Menstruācijas var būt ļoti sāpīgas un saistītas ar vispārējiem organisma funkciju traucējumiem (skatīt dismenoreja), tās var arī vispār nebūt (skatīt amenoreja). Acikliski menstruāciju traucējumi var rasties jebkurā menstruālā cikla fāzē. Asiņošanas ilgums un intensitāte var būt dažāda. Menstruāciju traucējumi vērojami nepareizas olnīcu darbības gadījumā vai arī sakarā ar patoloģiskām pārmaiņām (brūces, čūlas, audzēji) dzemdē, makstī vai ārējos dzimumorgānos (skatīt dzemdes asiņošana). Ārstē atkarībā no cēloņa. Olnīcu funkcijas noregulēšanai lieto hormonus un vitamīnus. Profilakse. Jebkuru, pat visniecīgāko menstruāciju traucējumu gadījumā nekavējoties jāgriežas pie ginekologa.
mēris sevišķi bīstama akūta infekciju slimība, kam raksturīga organisma vispārēja intoksikācija, iekaisums ādā, limfmezglos, plaušās un citur. 6., 14. un 19. gs. Mēra pandēmijas aptvēra daudzas pasaules valstis, gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku. 20. gs. slimība likvidēta lielākajā daļā pasaules valstu. Tā vēl sastopama dažās Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs. PSRS sakarā ar stingru profilaktisko pasākumu sistēmu cilvēki ar mēri neslimo. Mēri ierosina mikroorganisms Pasteurella pestis. Cilvēki inficējas no slimiem grauzējiem (susliki, žurkas u.c.) un inficētām blusām. Slims cilvēks var kļūt par infekcijas avotu. Ja cilvēks inficējies caur ādu, rodas t.s. ādas buboņu vai arī septiskā mēra forma, bet, ja inficējies pa gaisu ar pilieniem, izveidojas plaušu forma.
Inkubācijas periods ilgst 2-5 dienas. Slimība sākas pēkšņi: krasi paaugstinās t°, rodas drebuļi, nespēks, stipras galvassāpes; sākas murgi un halucinācijas, bet ļoti smagos gadījumos krītas asinsspiediens, ir pulsa traucējumi, sejā ciešanu un šausmu izteiksme. Saslimušie iet bojā pieaugošas sirds un asinsvadu mazspējas dēļ. Buboņu formai raksturīgi iekaisuši, palielināti, blīvi un sāpīgi lifmezgli – buboņi, kas lokalizējas cirkšņos, padusēs, kakla apvidū. Buboņi var sastrutot un čūlot. Primārās plaušu formas gadījumā rodas mokošs, sāpīgs klepus ar putainām vai asiņainām krēpām. Slimnieka stāvoklis ātri pasliktinās, iestājas bezsamaņa, smags šoks, kas 2-4 dienu laikā var beigties ar nāvi. Mūsdienās ir iespējams izārstēt visas mēra formas.
Ārstēšana. Saslimušais steidzami jāievieto slimnīcā. Lieto antibiotikas (streptomicīnu, tetramicīnu, levomicetīnu), sirds un asinsvadu darbību veicinošus līdzekļus, sāļu šķīdumus, vitamīnus u.c. Profilakse. Valstu savstarpēja informācija un palīdzība radušos epidēmiju apkarošanā. Valsts robežu sanitārajai aizsardzībai lieto speciālus administratīvus, medicīniskus un sanitārus pasākumus atbilstoši starptautiskās konvencijas noteikumiem. Noorganizētas speciālas teritoriālās mēra profilakses iestādes. Saslimušos un personas, kas bijušas ar tiem saskarē, obligāti izolē speciālās infekciju slimnīcās. Epidēmijas perēklī izdara dezinfekciju, dezinsekciju un deratizāciju; līķus sadedzina vai apglabā, ievērojot speciālus noteikumus. Ļoti svarīgs pasākums ir epidēmijas perēkļa novērošana, savlaicīga grauzēju masveida saslimšanas (epizootijas) atklāšana un likvidēšana, kā arī apdzīvoto vietu sistemātiska deratizācija. Cilvēkus, kas dzīvo dabas infekciju perēkļu apkaimē, potē ar dzīvu novājinātu pretmēra vakcīnu.
metastāze jauns slimības perēklis, kas veidojas primārā slimības procesa vietai attālos audos vai orgānos, patoloģijas materiālam pārvietojoties (metastazējoties) pa limfvadiem un asinsvadiem. Metastazēties mēdz šūnas, kas vāji saistītas savā starpā un spēj amēbveidīgi pārvietoties, – virulentas baktērijas, audzēju šūnas. Metastazēšanos veicina šūnu bioloģiskā un fermentatīvā aktivitāte, organisma fizioloģiskās kustības, imūnbioloģisko spēju pavājināšanās. Patoloģijas materiāls pa audu spraugām vispirms nonāk limfvados vai sīkos asinsvados. Limfas plūsma limfmezglos ir palēnināta, un tas veicina patoloģijas materiāla izsēšanos vispirms tuvākajos, pēc tam tālākajos limfmezglos. Pa lielo limfvadu patoloģijas materiāls tālāk nonāk asinīs, kas to iznēsā pa visu organismu. Metastazēšanās notiek arī pa serozajiem apvalkiem, kas klāj dobumus (infekcija vēdera dobumā), vai tiešā saskarē starp patoloģijas procesu un veseliem audiem – implantācijas metastāze (vēzis no apakšlūpas uz augšlūpu). Ne katrs organismā cirkulējošs mikroorganisms vai audzēja šūnā rada metastāzes, svarīga nozīme ir audu uzņēmībai pret svešo faktoru un organisma pretestībai. Metastāze parasti saglabā ierosinātāja īpašības, pēc tās var konstatēt primāro slimības procesu. Par metastāzi nepareizi uzskata dažādu ķīmisku vielu – kaļķa, ogļu putekļu nogulsnējumus audos (silikoze, antrakoze).
miastēnija pastiprināta šķērssvītru muskulatūras nogurdināmība un vājums. Slimības pamatā bieži ir pārmaiņas aizkrūtes dziedzera un CNS darbībā. Svarīga nozīme ir iedzimtībai. Rodas sarežģīti veģetatīvās nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi. Miastēnija parasti ir jauniem un pusmūža cilvēkiem, biežāk sievietēm. Slimība sākas pakāpeniski, rodas nespēks, locekļu, vidukļa, sejas, acu ābolu, rīkles u.c. muskuļu patoloģisks nogurums. Raksturīgi, ka ikviena kustība sākumā ir brīva, bet vēlāk kļūst grūti, pat neiespējami to izdarīt. Atsevišķos gadījumos miastēnija sākas strauji, lēkmjveidīgi. Ārstē ar prozerīna šķīdumu u.c. medikamentiem. Dažreiz aizkrūtes dziedzeri apstaro ar rentgenstarojumu. Atsevišķos gadījumos labi panākumi gūti, izoperējot aizkrūtes dziedzeri.
mieloma (myeloma; gr. myelos kaula smadznes), plazmocitoma – ļaundabīga asins slimība ar ilgstošu gaitu. Nenoskaidrotu iemeslu dēļ stipri vairojas t. s. plazmas šūnas (mielošūnas) kaula smadzenēs, retāk citos audos, pakāpeniski izskaužot normālas asins šūnas un radot gan plakanajos, gan garajos kaulos dažāda lieluma defektus, ko var labi saskatīt rentgenuzņēmumos. Kauli kļūst trausli, viegli lūst. Asinīs (apm. 80% gadījumu) un urīnā (līdz 95% gadījumu) atrodama raksturīga olbv. – paraproteīns. Izveidojas anēmija, nereti mazinās leikocītu un trombocītu daudzums, paātrinās eritrocītu grimšanas reakcija. Visbiežāk saslimst pusmūža cilvēki. Galv. simptomi ir sāpes kaulos, nespēks, nieru funkcijas pasliktināšanās līdz pat urēmijai. Ā r s t ē š a n ā lieto sarkolizīnu, ciklofosfānu, hormonu preparātus, kalcija sāļus, D vit-u, staru terapiju (rentgenstarus, radioaktīvo kobaltu).
miežgrauds akūts, strutojošs plakstiņa malas skropstu maisiņa vai tauku dziedzera (ārējais miežgrauds) vai arī plakstiņa saistaudu plātnītes dziedzera iekaisums (iekšējais miežgrauds). Ierosinātāji ir stafilokoki. Miežgrauda izcelšanos sekmē ilgstošs plakstiņu malu iekaisums (blefarīts) un vispārējas organisma slimības (cukura diabēts, mazasinība, vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes); Ārējais miežgrauds veidojas plakstiņa malā kā neliels, norobežots, sāpīgs pietūkums, kura centrā pēc 3-4 dienām rodas strutu perēklītis. Var būt konjunktīvas un plakstiņu tūska. Iekšējā miežgrauda gadījumā iekaisums rodas uz iekšējās plakstiņa virsmas. Ārstē pamatslimību; lieto antibiotikas, В grupas vitamīnus, vietēji – sausas siltuma procedūras; ja radies strutu pūslītis, to pārdur. Strutas no miežgrauda izspiest nedrīkst, jo tad infekcija var izplatīties uz acs dobumu un galvaskausa dobumu. Profilakse. Norūdīšanās. Personiskās higiēnas ievērošana.
miozīts skeleta muskuļu iekaisums. To var ierosināt dažādi vīrusi (piem., gripas, Koksaki vīruss), strutu mikrobi, sifilisa, brucelozes, tuberkolozes u.c. slimību ierosinātāji. Miozīts var būt arī alerģisks un distrofisks. Bieži miozīts kombinējas ar bojājumu ādā vai saistaudos un ir kolagenozes izpausme. Miozītu veicina muskuļu pārgurums, kā arī saaukstēšanās. Miozīts noris akūti vai hroniski. Tam raksturīgs muskuļu saspringums, sacietējums un sāpes. Akūta miozīta gadījumā dažreiz ir paaugstināta t°, ādas pietūkums un apsārtums. Atkarībā no cēloņa miozītu ārstē ar dažādiem medikamentiem. Akūta miozīta slimniekiem nepieciešams miers un muskuļu saudzēšana. Lieto arī fizikālās procedūras. Hroniska miozīta gadījumā izmanto kūrortterapiju. Profilakse. Jālikvidē visi iekaisumperēkļi organismā, jāvairās no muskuļu pārslodzes.
mononukleoze Filatova slimība – akūta, vīrusu ierosināta infekciju slimība, kas saistīta ar paaugstinātu t°, angīnu, palielinātiem limfmezgliem un pārmaiņām asinīs. (Pirmo reizi šo slimību aprakstījis N. Filatovs 1885. g.) Biežāk slimo bērni un jaunieši. Infekciju izplata mononukleozes slimnieks vai vīrusu nēsātājs pa gaisu ar izdalījumiem no augšējiem elpošanas ceļiem. Vīrusi no deguna un žāvas gļotādas pa limfvadiem nonāk limfmezglos un tur vairojas; bojātie limfmezgli palielinās. Vīrusi bojā arī aknas, liesu, nieres, kaula smadzenes. Inkubācijas periods 7-15 dienas. Parasti slimība sākas pēkšņi ar t° līdz 39-40°, galvassāpēm, svīšanu, nespēku, sāpēm kaklā. Ļoti raksturīgs simptoms ir palielināti limfmezgli, galvenokārt gar kakla muskuļiem. Asinīs pavairojas leikocīti (limfocīti un mononukleārās šūnas). Slimība ilgst 2-3 nedēļas. Ārstēšana simptomātiska (gultas režīms, kakla skalošana u.c), smagākos saslimšanas gadījumos lieto antibiotikas un glikokortikoīdu preparātus. Profilakse. Slimnieku izolācija.
muguras smadzeņu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Ja audzējs atrodas muguras smadzeņu vielā, tas rada nervu šķiedru un nervu šūnu darbības traucējumus: var būt locekļu paralīzes, kas pakāpeniski pastiprinās, kā arī ādas jušanas un iegurņa orgānu darbības traucējumi. Ja audzējs atrodas citos veidojumos mugurkaula kanālā (asinsvados, nervu saknītēs, smadzeņu apvalkos utt.), sākumstadijā attiecīgā segmenta līmenī var būt stipras sāpes, kas parasti ir jostveidīgas un ir līdzīgas stenokardijai, žultspūšļa iekaisuma sāpēm utt. Pēc tam pakāpeniski spilgtāki kļūst muguras smadzeņu saspieduma simptomi (locekļu vājums, paralīze, kas saistīta ar ādas jušanas un iegurņa orgānu darbības traucējumiem). Izdarot lumbālpunkciju, konstatē muguras smadzeņu apvalku telpas nosprostojuma pazīmes: muguras smadzeņu šķidrums izdalās nelielā daudzumā, un tajā ir stipri palielināts olbaltumvielu daudzums. Audzēja lokalizācijas precizēšanai izmanto mielogrāfiju. Ārstē kombinēti. Audzēju izoperē un novērš muguras smadzeņu nospiedumu. Bez tam lieto arī medikamentus. Pēcoperācijas periodā parasti ir iespējams pakāpeniski panākt traucēto funkciju atjaunošanos.
mugurkaula izliekumi ir fizioloģiski un patoloģiski. Mugurkaulam ir 4 fizioloģiskie izliekumi: kakla un jostas izliekums uz priekšu – lordozes; krūšu un krustu daļā uz mugurpusi – kifozes. Mugurkaula izliekumi kopā ar starpskriemeļu elastīgajiem diskiem palielina mugurkaula kustīgumu un amortizācijas spējas. Jaundzimušā mugurkauls ir taisns; 2-3 mēnešu vecumā, kad bērns sāk turēt galvu, veidojas pirmais fizioloģiskais mugurkaula izliekums (lordoze) kakla daļā; 6-8 mēnēšu vecumā, kad bērns sāk sēdēt, rodas krūšu izliekums (kifoze), bet apmēram gada vecumā, kad bērns sāk stāvēt, – jostas izliekums (lordoze) un krustu izliekums (kifoze). Sānu virzienos fizioloģisko mugurkaula izliekumu cilvēkam nav.
Patoloģiskie mugurkaula izliekumi var būt gan priekšas-muguras virzienā, gan sānu virzienā. Patoloģiskie mugurkaula izliekumi priekšas-muguras virzienā ir palielināta lordoze un palielināta kiloze. Palielināta lordoze rodas galvenokārt jostas apvidū dažu slimību, kā arī nepareizas stājas gadījumā.
Mugurkaula izliekumu sānu virzienā sauc par skoliozi. Skolioze var būt piedzimta (vienam vai vairākiem skriemeļiem ir nepareiza, parasti ķiļveidīga forma) un iegūta (pēc rahīta vai poliomielīta); iegūtā skolioze visbiežāk rodas sakarā ar muguras muskuļu vājumu. Izšķir skoliozi uz labo pusi un skoliozi uz kreiso pusi; var būt arī divloku jeb S veida skolioze. Skoliozi nosaka pēc līnijas, ko veido skriemeļu smailie izaugumi, kurus labi var saskatīt zem ādas. Skoliozei ir 3 pakāpes: I – mugurkaula sānizliekums nav liels, guļu stāvokli (uz vēdera) tas izzūd; II – sānizliekums guļu stāvoklī samazinās, bet pilnīgi neizzūd; III – sānizliekums saglabājas arī guļu stāvoklī (fiksētā skolioze).
Fiksētā skolioze bieži kombinējas ar palielinātu kifozi krūšu daļā; tādā gadījumā to sauc par kifoskoliozi. Kifoskoliozei ir raksturīga mugurkaula sagriešanās. Patoloģiskie mugurkaula izliekumi nav tikai kosmētisks defekts, tie var ierobežot kustības vai arī, ja tie ir krūšu daļā, traucēt sirds un plaušu darbību un attīstību – samazinās plaušu vitālā kapacitāte, tiek apgrūtināta sirdsdarbība un asinsrite.
Ārstēšanu svarīgi sākt jau laikus. Ja vērojams, ka muguras muskuļi ātri pagurst, jāgriežas pie ārsta ortopēda. Lieto ārstniecisko fizkultūru un muguras masāžu. Izšķir lokanības (panāk mugurkaula lokanību), stiepšanas (mugurkaulu iztaisno un izstiepj), stiprinošos (vingrina vēdera, muguras u.c. muskuļus, panākot, ka tiek noturēts pareizs ķermeņa līdzsvars) un labošanas vingrojumus (koriģē nepareizu stāju). Koriģējošās vingrošanas grupas izveidotas arī skolās. Fiksētus mugurkaula izliekumus var ārstēt arī ķirurģiski (izdara ķīļveida rezekcijas mugurkaula skriemeļos). Metāla fiksatoru un atsperu lietošana patoloģisko mugurkaula izliekumu mazināšanai nav sevišķi efektīva. Profilakse. Muguras un vēdera muskuļu stiprināšana. Bērna augumam atbilstošas mēbeles mājās un skolā.
mutes smakošana To parasti izraisa gāzveida vielas, kas rodas, organiskajām vielām, galvenokārt olbaltumvielām, noārdoties un pūstot mutes dobumā. Pūšanas process notiek tajās vietās, kur paliek ēdiena atliekas (zobstarpas, bojāti zobi, lielas zobakmens nogulsnes, slikti pieguļošu plombu un mākslīgo kroņu malas, nekoptas izņemamās protēzes). Pūšanas procesu veicina mutes dobuma gļotādas slimības (gļotādas, mēles un smaganu iekaisumi, parodontoze); pavājināta siekalu izdalīšanās, kas mazina mutes paštīrīšanos; pastiprināta mikroorganismu vairošanās mutes florā, ja mutes dobums netiek kopts. Cilvēks bieži vien nemana savas mutes smakošanu, dažreiz jūt rūgtenu garšu mutē.
Mutes smakošana var būt saistīta ar hroniskiem iekaisumiem mandelēs, rīkles gļotādā, deguna blakusdobumos, kā arī ar smakojošām iesnām – ozēnu, strutojošiem procesiem plaušās, aizcietējumu, zarnu parazītiem, kuņģa un zarnu slimībām, anēmiju. Smagos aknu un nieru slimību, kā arī cukura diabēta gadījumos caur plaušām var izdalīties vielmaiņas gāzveida produkti. Arī normālā vielmaiņā, lietojot uzturā dažus produktus (ķiplokus, sīpolus, rutkus), alkoholiskus dzērienus, medikamentus (arsēna preparātus), izelpotajam gaisam var piejaukties klāt gāzes, kas rada specifisku mutes smakošanu; smēķētājiem tabakas smakai pievienojas sadalīšanās produktu smaka, ko rada viņiem raksturīgais rīkles gļotādas hronisks iekaisums.
Mutes smakošana var rasties pēc saindēšanās ar ķīmiskām vielām, dažu infekcijas slimību laikā, badošanās vai garīga sasprindzinājuma laikā, pēc smagas piepūles. Ārstē pamatslimibu. Ja mutes smakošanas cēlonis ir mutes dobumā, pareizi jātīra zobi un jākopj mutes dobums (skatīt zobu kopšana); jāveicina siekalu izdalīšanās, ostot vai ēdot skābas uzturvielas (citronu), arī garšvielas (ieteicamas vecākiem cilvēkiem, kam ir mutes sausums); jāsamazina mikrobu daudzums mutes dobumā, skalojot to ar sālsūdeni, kumelīšu vai salviju tēju, ūdeņraža pārskābi, kālija permanganāta vai dzeramās sodas šķīdumu (stipri dezinficējoši līdzekļi var mainīt normālo mutes gļotādas floru). Pret mutes smakošanu var lietot hlorofila tabletes vai adsorbējošus līdzekļus. (sterilizētos baltos mālus, aktivēto ogli), ēteriskās eļļas (piparmētru eļļu, mentolu).
mutes un nagu sērga akūta dzīvnieku infekciju slimība, ar ko var inficēties arī cilvēks. Cilvēkam nagu sērga saistīta ar drudzi un lokalizētiem specifiskiem bojājumiem gļotādā un ādā. Ierosinātājs ir vīruss. Pret to visuzņēmīgākie dzīvnieki ir govis, cūkas, kazas un aitas. Cilvēks inficējas, galvenokārt lietojot uzturā nevārītu pienu, kā arī saskarē ar slimiem dzīvniekiem. Sevišķi uzņēmīgi ir bērni. Infekcija organismā iekļūst caur mutes dobuma vai kuņģa un zarnu gļotādu, retāk caur ievainotu ādu. Inkubācijas periods parasti ilgst no 18 stundām līdz 3-8 dienām. Slimība sākas ar vispārējas intoksikācijas pazīmēm – nespēku, drebuļiem, galvassāpēm, t° paaugstināšanos līdz 39-40°. Pēc 1-2 dienām infekcijas iekļūšanas vietās uz gļotādas parādās specifiski ar limfu pildīti pūslīši (aftas). Pēc pūslīšu plīšanas to vietā paliek čūliņas; mutē rodas dedzinoša sajūta, izdalās daudz siekalu. Izsitumi var rasties arī uz ādas ap muti un degunu, apakšdelmā, apakšstilbā, uz plaukstām un kāju pēdām (galvenokārt pirkststarpās un ap nagiem). Pēc 3-5 dienām čūliņas sāk dzīt, t° kļūst normāla un sākas atveseļošanās. Pieaugušiem cilvēkiem slimības norise ir labdabīga, bērniem tā ir smagāka. Pēc pārslimošanas paliek ilgstoša imunitāte.
Ārstēšana vietēja un vispārēja, ko katrā atsevišķā gadījumā nosaka ārsts. Profilakse. Saslimušos dzīvnieku izolē, izdara dezinfekciju, dzīvniekiem ievada vakcīnu. Kopjot slimos dzīvniekus, stingri jāievēro higiēnas noteikumi – jāstrādā speciālā tērpā (virsvalks, cimdi, zābaki), jālieto dezinficējoši šķīdumi; slimo dzīvnieku kopējiem kategoriski aizliegts darba laikā ēst vai smēķēt. Nedrīkst lietot nevārītu pienu vai no nevārīta vai nepasterizēta piena gatavotus produktus.
nabas sepse jaundzimušo vispārēja smaga strutaina saindēšanās (sepse), kas rodas, ja infekcija organismā iekļūst caur nabas brūci. Nabas sepsi ierosina stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņa u.c. Inficēšanās notiek mātes organismā, kā arī ja neievēro higiēnas normas. Nabas sepsi veicina arī tas, ka jaundzimušo organisma aizsargspējas vēl nav pilnīgi izveidojušās. Infekcijas iekļūšanas vietā rodas iekaisums (omfalīts) – āda kļūst sārta, parādās strutaini vai asiņaini izdalījumi no nabas. Infekcija pa nabas asinsvadiem izplatās visā organismā, radot jaunus strutu perēkļus plaušās, vēderplēvē, zemādā un citur vai saindējot to ar toksīniem. Bērnam paaugstinās t°, pasliktinās ēstgriba, bērns atvemj, novājē. Vēdera sienas āda spīdīga, tūskaina; ja nabas sepse ir ļoti smaga, āda kļūst dzeltenīga, elpošana un sirdsdarbība traucēta, palielinās aknas un liesa. Nabas sepse ir nopietna slimība, kas var būt par nāves cēloni.
Ārstē tikai slimnīcā; nepieciešama pareiza kopšana un ēdināšana, lieto antibiotikas, gamma globulīnu, В grupas, A un С vitamīnu, sirds līdzekļus, pārlej asinis un plazmu, izdara fizioterapeitiskās procedūras. Ja uzkrājas strutas, ārstē ķirurģiski. Profilakse. Dzemdību un pēcdzemdību periodā, kā arī apkopjot jaundzimušā nabas saiti, jāievēro aseptika, kopjot zīdaini, – higiēnas normas (skatīt arī jaundzimušais; zīdainis).
nagu kopšana ir ļoti svarīga ne tikai no estētiskā, bet arī no higiēnas viedokļa. Manikīrs un pedikīrs nagiem ne tikai piešķir skaistu formu, bet arī neļauj ieaugt ādā un deformēties. Aiz roku nagu brīvās malas sakrājas 95 % visu mikrobu, kas atrodas uz rokām, kā arī parazītisko tārpu olas, tāpēc rokas un nagi rūpīgi jāmazgā ar ūdeni un ziepēm ikreiz pēc tualetes lietošanas, kā arī pirms ēšanas. Roku nagi jāapkopj ne retāk kā reizi nedēļā. Tie jāapgriež tā, lai naga brīvā mala būtu ieapaļa. Apgrieztos nagus nolīdzina ar nagu vīlīti. Tīrot nagu brīvo malu, nedrīkst lietot asus priekšmetus, jo pat mazākais ādas ievainojums var izraisīt iekaisumu. Pārāk īsi apgriezti nagi veicina pirkstgalu ādas sabiezēšanu un nagu brīvās malas ieaugšanu tajā. Pārāk gari nagi viegli lūst un traucē darbā. Lai neveidotos atnadži, ar neasu lāpstiņu jāatbīda naga valnīša virsādiņa, pirms tam to ieziežot ar kādu barojošu krēmu vai iemērcot pirkstus uz dažām minūtēm karstā, ziepjainā ūdenī (ja roku āda ir ļoti sausa – uz 10-15 minūtēm karstā olīvu vai persiku eļļā). Virsādiņa jānogriež ar līkām šķērītēm, bet to nedrīkst griezt līdz naga valnīša stūriem, lai neizveidotos sāpīgi virsādiņas stūrīšu pārragojumi vai ievainojumi, kas var izraisīt strutojošu iekaisumu (skatīt nagu slimības). Lai nagi spīdētu, tos pulē vai lako, bet ne biežāk kā 2-3 reizes mēnesī, jo nagu plātnītes var sākt deformēties un kļūt trauslas. Ja darba apstākļi nelabvēlīgi ietekmē nagus (ilgstoša roku mērcēšana, sārmaini, skābi šķīdumi, sīkas traumas), vēlams nagus un roku ādu aizsargāt, lietojot gumijas cimdus vai ieziežot rokas ar aizsargkrēmu.
Kāju nagi jāapkopj vismaz reizi mēnesī. Tie jāapgriež tā, lai naga brīvā mala būtu taisna. Ja tiek ievainota āda, bojātā vieta jādezinficē ar 2 % briljantzaļā šķīdumu vai joda tinktūru. Ja nagos vai nagu valnīšos radušās pārmaiņas, nekavējoties jāgriežas pie ādas ārsta.
nagu slimības оnihоzes (onychoses) var būt gan iedzimtas, gan iegūtas pēc dažādām iekšējo orgānu, iekšējās sekrēcijas dziedzeru vai nervu sistēmas slimībām un mehānisku, fizisku vai ķīmisku faktoru iedarbības. Iedzimts var būt pilnīgs nagu plātnīšu trūkums vai nepilnīga attīstība, kropla nagu forma, bālgani plankumi nagos vai pilnīgi balti nagi, stipri izvelvēta forma vai ļoti biezi, cieti nagi. Fiziskas un ķīmiskas traumas var būt cēlonis nagu trauslumam, nepareizai formai, kā arī ļoti mīkstām, plānām nagu plātnītēm. Mehāniskās traumas rada naga plātnītes sašķelšanos, daļēju vai pilnīgu atdalīšanos, ļoti cietas, biezas ragveida plātnītes veidošanos. Nepareiza nagu apgriešana, šauri apavi veicina naga plātnītes sānmalas iespiešanos zem naga valnīša (skatīt ieaudzis nags).
Nagus visbiežāk bojā nagu sēnīšslimības, kā arī zvīņēde, ekzēma, neirodermīts u.c. ādas slimības. Naga valnīša ādas sausums, kā arī roku ādas nepietiekama kopšana rada atnadžus – virspusējus, sīkus, ļoti sāpīgus naga valnīša raga kārtas sasprēgājumus. Ja tajos iekļūst infekcija (raugveida sēnes, streptokoki, stafilokoki), rodas naga valnīša iekaisums – paronihija (skatīt panarīcijs). Valnītis pietūkst, kļūst sārts un sāpīgs, uzspiežot uz tā, izdalās nedaudz duļķainu strutu. Paronihija bieži atkārtojas cilvēkiem, kas slimo ar cukura diabētu. Ārstēšana pēc ārsta norādījumiem.
narkolepsija iemigšanas lēkmes. Slimnieks nomoda stāvoklī pēkšņi iemieg, bet pēc dažām minūtēm pamostas it kā no parasta miega. Lēkmju biežums dažāds, dažreiz pat daudzas reizes dienā, it īpaši pēc ēšanas un monotona darba vai sarunas laikā. Narkolepsijas gadījumā parasti ir traucēts nakts miegs un cilvēks redz nepatīkamus sapņus. Narkolepsijas lēkmes bieži kombinējas ar pēkšņu muskulatūras atslābumu (katapleksiju). Slimnieks nespēj ieturēt normālu pozu un nokrīt. Lēkme ilgst ne vairāk par minūti, un tās laikā samaņa nezūd. Narkolepsijas un katapleksijas cēlonis ir galvas smadzeņu pusložu un stumbra bojājumi, kas parasti saistīti ar smadzeņu traumu, iekaisumu vai toksiski alerģisku procesu. Ārstē novēršot cēloni. Lēkmju novēršanai lieto kofeīnu, efedrīnu, pervitīnu u.c. līdzekļus. Darba un dzīves režīms tāds pats kā epilepsijas slimniekiem.
nātrene slimība, kam raksturīgi nātres dzēlumiem līdzīgi ādas (retāk gļotādas) izsitumi un nieze. Nātrene var būt akūta un hroniska. Akūtā nātrene parādās ļoti strauji un ilgst no dažām minūtēm līdz vairākām stundām. Hroniska nātrene ilgst mēnešiem un bieži atkārtojas. Ja nātrene lokalizējas dziļi zemādā un daļēji arī gļotādā, parasti skarot seju un kaklu, to sauc par Kvinkes tūsku. Nātrene ir alerģiskas dabas un rodas sakarā ar pārmaiņām organisma reaktivitātē. Nātrenes izraisītāji jeb alergēni var būt ļoti dažādi: medikamenti – antibiotikas, sulfanilamide В grupas vitamīni; uzturlīdzekļi – zemenes, olas, vēži, zivis, konservi; infekcijas perēkļi organismā, sevišķi žults izvadceļos, parazitāras slimības – askaridoze, malārija; ieelpotas vielas – smaržas, odekoloni, ķīmiski aerosoli, ziedputekšņi; fizikāli kairinātāji – visbiežāk ultravioletais starojums (piem., saules staru iedarbība) un aukstums; kukaiņu – bišu, lapseņu, sirseņu, blusu, blakšu, odu, dunduru dzēlumi. Nātrenes attīstībā liela nozīme ir uztraukumam, garīgai pārpūlei, kas aktivē slimības gaitu. Nātrene var būt pavadsimptoms kolagenozei, ļaundabīgam audzējam, cukura diabētam, aknu un nieru slimībām, serumslimībai, siena drudzim. Ārstēšana ilgstoša. Lieto prethistamīna līdzekļus, efedrīnu, adrenalīnu, hormonu preparātus, kā arī vakcīnas, kas satur loti mazas nātrenes izraisošo faktoru devas. Profilakse. Jāvairās no kaitīgiem faktoriem, kā arī laikus jāārstē slimība, kas var izraisīt nātreni.
nāve organisma dzīvības izbeigšanās, t.i., šūnu bioloģisko procesu neatgriezeniska pārtraukšanās un olbaltumvielu sairšana; neizbēgams jebkura organisma individuālās eksistences beiguposms. Tā ir likumsakarīga parādība, ko sagatavo visa organisma individuālās attīstības (ontoģenēzes) gaita. Dzīvība un nāve ir dialektiski saistītas. Ikviena ķermeņa šūna dzīves gaitā pakļauta pastāvīgām pārmaiņām, kas pamazām pavājina tās darbību. Sintēzes un atjaunošanās procesi vecumā atpaliek no noārdīšanās un novecošanas procesiem, līdz beidzot vairs nevar nodrošināt normālas dzīvības norises. Šāda fizioloģiska jeb dabiska nāve, kas iestājas fizioloģiskas novecošanas dēļ, sastopama reti. Cilvēki biežāk mirst patoloģiskā jeb pāragrā nāvē, ko rada slimības vai dzīvībai svarīgu orgānu (smadzeņu, sirds, plaušu, aknu) bojājumi. Cilvēka nāves cēlonis pat lielā vecumā bieži vien ir sirds slimības, plaušu karsonis, infekciju u.c. slimības.
Nāvei iestājoties, zūd samaņa, izbeidzas sirdsdarbība, elpošana, nav refleksu. Periodu no šo funkciju izbeigšanās līdz olbaltumvielu sabrukšanas sākumam (5-8 minūtes) sauc par klīnisko nāvi. Tā ir atgriezenisks process, jo vairākums orgānu un audu vēl joprojām ir dzīvi, tajos notiek pašatjaunošanās procesi. Šajā periodā, lietojot noteiktas metodes, ir iespējama organisma atdzīvināšana. Pēc klīniskās nāves iestājas bioloģiskā nāve, kad izbeidzas normāla vielmaiņa, sākas audu pašsagremošanās (autolīze) un sairšana. Bioloģiskā nāve ir neatgriezenisks process. Orgāni iet bojā noteiktā secībā – vispirms galvas smadzeņu garozas šūnas (neatgriezeniski procesi iestājas jau 5-8 minūtes pēc asinsapgādes izbeigšanās), mazliet vēlāk citu CNS daļu šūnas. Pēc tam iet bojā zarnu epitēlija, plaušu, aknu šūnas utt. Sirds saglabā dzīvotspēju līdz 24 stundām, bet daudzi perifēriskie orgāni – vairākas diennaktis. Sakarā ar to, ka bioloģiskā nāve ir ilgstošs process, iespējama orgānu atdalīšana no līķa un to dzīvības funkciju uzturēšana ārpus organisma.
neauglība pieauguša cilvēka organisma nespēja radīt pēcnācējus. Apmēram 10% laulību ir neauglīgas. Laulību uzskata par neauglīgu, ja 2 gadu laikā, nelietojot pretapaugļošanās līdzekļus, grūtniecība neiestājas. 60- 70% gadījumu neauglīga ir sieviete, bet 30-40% – vīrietis. Neauglības cēlonis var būt dažādas patoloģiskas pārmaiņas dzimumorgānos, kā arī citu orgānu, it īpaši iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi.
Sievietes neauglība var būt primāra, ja tā pastāvējusi jau no dzimumbrieduma perioda un sievietei nav bijusi grūtniecība, vai arī sekundāra, ja tā radusies vēlāk – pēc dažādiem patoloģiskiem procesiem un iepriekš ir bijusi grūtniecība. Visbiežākais neauglības cēlonis ir olvadu necaurlaidība, kas rodas pēc iekaisuma, nereti pēc slimošanas ar gonoreju. Bieži neauglība ir aborta sekas, it sevišķi, ja pārtraukta pirmā grūtniecība. Neauglības cēlonis var būt arī dzimumorgānu infantilisms, olnīcu darbības traucējumi, nepareiza dzemdes guļa. Neauglību var radīt arī mazā iegurņa orgānu (dzemdes, olnīcu) audzēji. Arī organisma vispārēja saslimšana, akūtas un hroniskas infekciju slimības, vielmaiņas traucējumi, kas samazina olnīcu funkciju, kā arī organisma intoksikācijas un hipovitaminozes (sevišķi В grupas, E, A) var izraisīt neauglību.
Vīrieša neauglību var radīt samazināts spermatozoīdu daudzums ejakulātā (oligozoospermija) vai arī to pilnīgs trūkums (azoospermia), kas var būt saistīts ar sēklinieku un priekšdziedzera darbības traucējumiem (īstā azoospermia) vai sēklas izvadceļu nosprostojumu (neīstā jeb obturācijas azoospermija). Īstā piedzimtā azoospermia parasti ir abpusējas sēklinieku aiztures gadījumā, bet īstā iegūtā azoospermija un oligozoospermija var rasties pēc slimošanas ar orhītu, prostatītu, gonoreju, tuberkolozi. Neauglība var būt arī tad, ja spermatozoīdu daudzums ir pietiekams, bet tie ir nekustīgi (akinospermija) vai nedzīvi (nekrospermija). Šāda nepilnvērtīga sperma var rasties pēc smagas vispārējas organisma saslimšanas, hroniskām infekciju slimībām, intoksikācijām (piem., ar alkoholu), kā arī hroniska prostatīta rezultātā. Neauglību var radīt arī mehāniski traucējumi (piem., dzimumlocekļa anomālijas), kas neļauj spermai dzimumakta laikā iekļūt sievietes makstī. Dažreiz spermatozoīdu un olšūnu olbaltumvielu komponentu nesaderības gadījumā rodas t.s. relatīvā jeb šķietamā neauglība, kad abi partneri ir veseli, bet sievietes organisms ir sensibilizēts pret attiecīgā partnera spermatozoīdiem. Neauglīgas laulības gadījumā abiem partneriem jāgriežas pie ārsta. Ārstēšana ir individuāla un atkarīga no cēloņa.
nefrīts nieru iekaisums. Izšķir nieru kamoliņu iekaisumu glomerulonefrītu un nieru šūnstarpu (intersticiālo) audu iekaisumu, kura visbiežākā forma ir pielonefrīts.
neirodermīts samērā bieži sastopama alerģiska hroniska ādas slimība, kam tieksme atkārtoties pēc psihiskiem pārdzīvojumiem, pārguruma vai arī tad, ja uzturā lieto kairinošas vielas, saldumus. Daļai neirodermīta slimnieku ir patoloģiskas pārmaiņas nervu sistēmā, iekšējās sekrēcijas dziedzeros, kuņģī, zarnās, aknās, turklāt, paasinoties iekšējo orgānu slimībai, pastiprinās arī neirodermīts. Dažreiz neirodermīts var būt kopā ar bronhiālo astmu. Liela daļa slimnieku bērnībā slimojuši ar ekzēmu vai niezuli. Neirodermīta attīstībā nozīme arī iedzimtībai. Slimības sākumā ir intensīva lēkmjveida nieze, kas pastiprinās naktī, kā arī siltumā. Vēlāk uz ādas rodas izsitumi. Izšķir norobežoto un difūzo neirodermītu. Norobežotā neirodermīta gadījumā nieze un izsitumi lokalizējas kādā norobežotā ķermeņa daļā, visbiežāk sejā, kakla mugurpusē, augšstilbu iekšējā virsmā, paceles bedrītē, ap dzimumorgāniem un anālo atveri. Slimniekam kasoties, bojātajās vietās āda kļūst raupja, sausa, neelastīga, tumšāka. Ķermeņa augšdaļā āda bojātajās vietās brūngansārta, lejasdaļā, sevišķi uz kājām – sārti violeta; retos gadījumos tā ir balta – bez pigmentācijas (t.s. baltais neirodermīts).
Difūzais neirodermīts skar plašas ķermeņa virsmas – rokas, kājas, vidukli, reizēm visu ādu. Pēc ilgstošas kasīšanās āda pārklājas ar asiņainām krevelītēm, jo nieze mazinās vai izzūd, ja traumē ādas virskārtu, līdz rodas sāpju sajūta. Traumētai ādai izzūd aizsargspēja pret mikrobiem, tāpēc bieži pievienojas strutojošā infekcija (furunkuloze u.c). Raksturīgi ir uzlabošanās periodi, sevišķi vasarā vai tad, kad slimnieks nokļūst dienvidos.
Ārstēšana vispārēja un lokāla. Norobežotais neirodermīts ārstēšanai padodas samērā viegli. Lieto siltas peldes, parafīna aplikācijas, apsaldēšanu ar hloretilu (etilhlorīdu), darsonvalizāciju, apstarošanu ar ultravioleto starojumu, ziedes, kas satur naftalānu, darvu, sēru, hormonu preparātus. Difūzā neirodermīta ārstēšana ir individuāla. Vislabākos panākumus var gūt, ja novērš iekšējo orgānu un nervu sistēmas darbības traucējumus. Bieži neirodermīts izzūd, slimniekam mainot klimatiskos apstākļus. Pēc ārsta norādījuma lieto broma, novokaīna, vitamīnu, prethistamīna, hormonu preparātus. Jāievēro diēta (nelietot saldumus, asas garšvielas, kafiju, tēju, alkoholu, sālītus produktus). Sāli var aizstāt etiķis, jo tas kuņģī sadalās un nepastiprina niezi. Ieteicamas sērūdeņraža un dūņu vannas, vasarā – saules un ūdens peldes. Profilakse. Racionāls darba un atpūtas režīms, diēta, organismu spēcinoši līdzekļi, fizkultūra.
neiroreimatisms nervu sistēmas reimatisms – reimatisma forma, kas rodas 20-30 procentiem reimatisma slimnieku. Neiroreimatisms var rasties strauji vai pakāpeniski jebkurā reimatisma fāzē. Tas parasti paasinās, aktivējoties reimatiskam procesam citos orgānos, bet var norisināties arī patstāvīgi, bez sirds vai locītavu saslimšanas. Reimatisma slimniekam smadzeņu vielas bojājums visbiežāk rodas sakarā ar smadzeņu asinsvadu sienas struktūras pārmaiņām – vaskulītu. Rezultātā var izveidoties asinsvada sašaurinājums, tromboze un smadzeņu vielas atmiekšķējums. Slimniekam rodas traucējumi, kas raksturīgi insultam. Asinsvadu sienas caurlaidības dēļ var rasties asinsizplūdums smadzeņu vielā vai smadzeņu starpapvalku telpās.
Reimatisks iekaisums var rasties arī smadzeņu vielā un smadzeņu apvalkos, izraisot reimatisku encefalītu, mielītu, meningītu vai arahnoidītu. Reimatiskam encefalītam raksturīga horeja, hipotalāma sindroms vai izkaisīti perēkļi galvas smadzeņu vielā un apvalkos. Nervu sistēmas bojājums reimatisma slimniekiem var būt arī sekundārs – saistīts ar sirds slimību radītiem asinsrites traucējumiem smadzenēs. Tad visbiežāk rodas embolija smadzeņu asinsvados. Neiroreimatisms var izpausties neirozes, psihozes vai epilepsijas veidā. Sākumfāzē slimniekam ir nespēks, nervozitāte, nesavaldība, nespēja koncentrēties, atmiņas un miega traucējumi, pastiprināta svīšana. Ja slimnieks neievēro režīmu un neārstējas, var rasties smagas, neatgriezeniskas nervu sistēmas bojājuma pazīmes – paralīze, ādas jušanas traucējumi, ataksija, afāzija u.c. Ārstēšana un profilakse ir tāda pati kā reimatismam vispār. Ja attīstītās asinsrites traucējumi smadzenēs, jāievēro visi noteikumi, kas obligāti insulta ārstēšanā.
neiroze Kuņģa un zarnu (neurosis; gr. neuron dzīsla, nervs), – kuņģa un zarnu darbības traucējumi, kam pamatā ir traucējumi nervu sistēmas darbībā. Kuņģa n. pazīmes ir mainīgums ēstgribā un garšas sajūtās, pilnumu sajūta pakrūtē, vēdera uzpūšanās, retāk sāpes (parasti pēc ēšanas), dedzinoša sajūta barības vadā, atraugas, vemšana, aizcietējumi. Zarnu n. pazīmes ir caurejas (t. s. lāča slimība) vai aizcietējumi, urkšķēšana, pēkšņas īslaicīgas sāpes, sūrstēšana zarnās. Laboratoriskos un rentgenoloģiskos izmeklējumos parasti nekādas patol. pārmaiņas nav konstatējamas. Visbiežāk šo n. rašanos veicina nepareizs uztura, darba un atpūtas režīms (pārmērīga ēšana un dzeršana, negulētas naktis), sēdošs darbs, liela psih. Slodze, kā arī citu orgānu slimības (bojāti zobi, iekaisušas mandeles, aknu un žultspūšļa, olnīcu, priekšdziedzera slimības, aklās zarnas piedēkļa iekaisums, zarnu parazīti). Šīs n. parasti rodas cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu. Ā r s t ē š a n a un p r o f i l a k s e. Jānoregulē dzīves veids, jārūpējas par pietiekamu miegu un atpūtu, nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Jāēd regulāri, 4 – 5 reizes dienā, nelielām porcijām. Uzturam jābūt tādam, kas nekairina termiski, ķīmiski vai mehāniski. Nepieciešama norūdīšanās, fiz. kultūras nodarbības, pastaigas. Novēršanās slimības citos orgānos. Medikamenti (nomierinošie līdz. u. c.) lietojami pēc ārsta norādījumiem. Var lietot zāļu tējas – kumelītes, piparmētras, ķimenes u. c.
neirozes funkcionāli augstākās nervu darbības traucējumi, kas radušies no psihiskiem pārdzīvojumiem. Neirozes var izraisīt gan vienreizēji ļoti spēcīgi kairinātāji – akūtas psihotraumas, gan arī vājāki, bet ilgstoši negatīvi kairinātāji – psihotraumējoša situācija. Visbiežāk psihotraumējošie faktori ir negaidīta satraucoša ziņa, informācija, kas cilvēkam rada iekšējus konfliktus, situācija, kas liek izšķirties par tālāko rīcību. Pēc I. Pavlova datiem, neirozes pamatā ir ierosas un kavēšanas procesu pārslodze. Ar neirozēm biežāk saslimst cilvēki, kuriem šie procesi ir vāji, nelīdzsvaroti vai mazkustīgi un kuriem traucēti savstarpējie sakari starp pirmo un otro signālsistēmu. Vieglāk neirozes rodas psihopātiem, bet, ja psihotraumējošā iedarbība ir ilgstoša un intensīva, tās var rasties arī cilvēkiem ar stipru nervu sistēmu.
Neirozes attīstību sekmē pārciestas galvas traumas, infekcijas, intoksikācija, akūtas un hroniskas somatiskas slimības, ilgstošs bezmiegs, ilgstoša psihiska un fiziska pārslodze, nepietiekams uzturs u.c. faktori, kas novājina nervu sistēmu. Šo faktoru ietekmē arī parastie kairinātāji slimniekam var būt pārāk stipri un radīt neirozes. Neiroze neizveidojas, ja liels sasprindzinājums saistīts ar pozitīvām emocijām (piem., atzinīgs sabiedrības vērtējums, kā arī personisks gandarījums par ilga, grūta darba rezultātiem). Nozīme ir arī cilvēka uzskatiem, ievirzei, spējām kritiski novērtēt notikumus un pieņemt noteiktus lēmumus.
Neirozes klīniskās izpausmes var būt dažādas. Visām neirozēm vērojami gan psihiski traucējumi, gan arī dažādu orgānu funkciju traucējumi (skatīt neiroze, sirds; neiroze, kuņģa un zarnu). Visbiežāk ir palielināta nogurdināmība, uzbudināmība, mainīgs garastāvoklis, miega traucējumi, strauja novājēšana, svīšana, nepatīkamas sajūtas sirds apvidū u.c. Var rasties arī dažāda rakstura lēkmes, paralīzes, vemšana, atmiņas traucējumi u.c. Atšķirībā no psihozēm neirozēm nekad nav izteiktas psihopatoloģiskas simptomātikas, un saslimušais spēj pareizi novērtēt savu stāvokli un kontrolēt savu rīcību.
Atkarībā no neirozes cēloņa rakstura (akūta psihotrauma, ieilgusi un grūti atrisināma konflikta situācija), nelabvēlīgiem papildu faktoriem un saslimušā augstākās nervu darbības īpatnībām neirozes var izpausties dažādās formās. Parasti izšķir neirastēniju, histēriju, uzmācību neirozi (tās varianti ir psihastēnija un gaidīšanas neiroze). Uzmācību neirozei galvenie. traucējumi klīniskajā ainā ir uzmācības, kas radušās pēc psihotraumas. Biežāk konstatējamas uzmācīgas bailes (fobijas). Pie šās neirozes formas pieskaita arī t.s. gaidīšanas neirozi, kas izpaužas bailēs veikt kādu parastu ikdienišķu darbību (piem., rakstīt, staigāt), jo radušās bažas, satrauktas gaidas par iespējamu neveiksmi. Pie gaidīšanas neirozes pieder bailes, ka neizdosies iemigt, stostīšanās, funkcionāla rakstura rīšanas traucējumi, urinēšanas traucējumi, impotence.
Neirozes parasti ir izārstējamas. Bieži tās pāriet pēc psihotraumējošās situācijas izbeigšanās, bet atsevišķos gadījumos, ja tās saistītas ar citu slimību (galvas smadzeņu asinsvadu sklerozi u.c), ja novēlota ārstēšana vai nav pietiekamas atpūtas, neirozes var turpināties ilgāku laiku. No neirozes jāatšķir paraneirotiskie stāvokļi, kur slimības izpausme ir ārēji līdzīga, bet neirotiskie traucējumi ir citas slimības simptoms.
Ārstē atkarībā no neirozes formas. Izmanto psihoterapiju, vitamīnu terapiju, psihofarmakoloģiskos līdzekļus, fizikālo terapiju, ārstniecisko fizkultūru (ārstniecisko vingrošanu, higiēnisko vingrošanu, pastaigas, slēpošanu, peldēšanu, airēšanu u.c). Svarīga ir darba un atpūtas normalizēšana. Atsevišķos gadījumos ieilgušas neirozes ārstē slimnīcā. Profilakse. Pareizs darba un atpūtas režīms, pilnvērtīgs uzturs. Sistemātiskas fiziskās kultūras un sporta nodarbības. Daudz jāuzturas svaigā gaisā.
nekroze šūnu, orgāna daļas vai orgāna atmiršana dzīvā organismā. Nekrozi visbiežāk rada audu vai orgāna asinsrites traucējumi, kad sakarā ar skābekļa un barības vielu trūkumu izbeidzas šūnu barošanās (atmirušo audu apvidu sauc par infarktu). Asinsrites traucējumu cēlonis var būt mehāniski audu bojājumi (pārrāvums, pārgriezums, saspiedums), kā arī ķīmisku (kodīgi sārmi, skābes) un fizikālu faktoru (augsta vai zema t°) iedarbība; aterosklerotiskas pārmaiņas, kas rada asinsvada sašaurinājumu vai tā pilnīgu slēgšanos (piem., asinsvada sienas iekšējā slāņa sabiezēšana endarterīta gadījumā); asinsvada saspiešana, ko izraisa audzējs, svešķermenis vai iekaisuma infiltrāts; pastāvīga spiediena radīto asinsrites traucējumu dēļ rodas izgulējumi.
Nekrozi var izraisīt arī čūsku, indīgu kukaiņu vai citu dzīvnieku kodumi, infekcijas vai nervu darbības traucējumi. Nekroze rada bojātā orgāna darbības traucējumus, paliek arī pēc tam, kad audi sadzīst vai sarētojas. Plašas nekrozes gadījumā audu sabrukšanas produkti uzsūcas, radot organisma intoksikāciju. Izšķir vienkāršu nekrozi – atmirušie audi saglabā savu izskatu un apmērus; mumifikāciju – audi sažūst un sarūk, stipri samazinoties; koagulācijas nekrozi – audi atmirst, sarecot šūnu olbaltumvielām un starpšūnu šķidrumam; kolikvācijas nekrozi – atmirušie audi pāriet šķidrā konsistencē (piem., smadzeņu audi); kazeizi – atmirušie audi pārvēršas biezā sierveida masā (sabrūkot tuberkolozes perēkļiem). Ja atmirušajos audos vai orgānā iekļūst infekcija, rodas gangrēna, kas savukārt var sekmēt audu nekrozes tālāku izplatīšanos.
Ārstēšana parasti slimnīcā. Profilakse. Dažādi pasākumi, kas palīdz saglabāt normālu asinsriti audos un orgānos.
nervu sistēmas audzēji galvas un muguras smadzenēs, galvas un muguras smadzeņu nervos, veģetatīvajos nervu pinumos, taču visbiežāk galvas smadzenēs. CNS audzējus iedala vairākās grupās (skatīt galvas smadzeņu audzēji; muguras smadzeņu audzēji). Perifēriskās nervu sistēmas audzējus iedala somatisko nervu audzējos un veģetatīvo nervu audzējos. Nervu sistēmas audzēju cēloņi nav noskaidroti. Nervu sistēmas audzēji var izraisīt vispārējas vai vietējas pazīmes. Ārstēšanā parasti lieto kombinētas metodes – ķirurģisko ārstēšanu, ķīmijterapiju un staru terapiju.
nervu slimības slimības, kas saistītas ar nervu, smadzeņu, kā arī to apvalku un asinsvadu bojājumu. Nervu slimības cēloņi var būt ļoti dažādi (iekaisums, intoksikācija, alerģiski procesi, traumas, audzēji, patogēnās sēnes, kā arī pārpūle, pārdzīvojumi u.c). Šīs slimības iedala 2 grupās – organiskajās un funkcionālajās nervu slimībās. Organiskās nervu slimības saistītas ar morfoloģiskām pārmaiņām nervu sistēmā, smadzeņu apvalkos un asinsvados, funkcionālās nervu slimības šādas pārmaiņas nerada. Nosacīti nervu slimības nodalītas no psihiskām slimībām: nervu slimības ārstē galvenokārt neiropatologi un neiroķirurģi, psihiskas slimības – psihiatri.
nieres plīsums rodas pēc traumām (sitieni, triecieni jostas apvidū, ķermeņa satricinājumi). Nieres plīsums var būt slēgts, retāk vaļējs (šautas brūces). Nieres plīsumu iedala 5 grupās: 1) nieres kapsulas bojājums ar saasiņojumiem nieres apkārtējos audos; 2) nieres plīsums, kas neskar nieres piltuves vai bļodiņu; 3) nieres plīsums līdz nieres bļodiņai, urīnā parādās asinis, ap nieri veidojas urīna infiltrāts ar asinīm (urohematoma); 4) pilnīgi sadragāta niere; 5) nieres asinsvadu bojājums, nieres atrāvums.
Ārstēšana. Pirmajos trijos gadījumos – absolūts miers, aukstums bojātās nieres apvidū, asins apturēšanas, pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļi. Ja trešā veida nieres plīsuma gadījumā šāda ārstēšana nedod panākumus, izdara operāciju. Pēdējos 2 gadījumos nepieciešama steidzama operācija.
nieru mazspēja nieru funkciju traucējumi. Nieru mazspēja var būt akūta vai hroniska. Akūta nieru mazspēja – visu nieru funkciju strauja pasliktināšanās, kas izraisa urīna daudzuma samazināšanos vai pat pilnīgu urīna trūkumu, – var rasties gan pēkšņi, gan pēc ilgstošas nieru slimības. Tās biežākie cēloņi ir saindēšanās ar smago metālu sāļiem, tetrahloroglekli, citiem organiskiem šķīdinātājiem, etiķa esenci, tvana gāzi, sēņu un čūsku indēm, dažādiem medikamentiem. Akūtas nieru mazspējas cēlonis var būt arī plaši apdegumi, smagas traumas (it īpaši, ja sašķaidīti muskuļi), smagas dzemdības, noasiņošana, kā arī akūts nieru iekaisums vai hroniska nieru iekaisuma paasinājums u.c.
Minētās vielas un faktori vai nu bojā nieru audus, vai arī rada nierēs asinsrites traucējumus, kuru dēļ stipri samazinās vai pat pilnīgi izbeidzas filtrācija nieru kamoliņos. Simptomi sākumā atkarīgi no slimības cēloņa (saindēšanās, ievainojums, apdegums, nieru slimība u.c). Viens no pirmajiem nieru mazspējas simptomiem ir urīna daudzuma samazināšanās (oligūrija) līdz pat pilnīgam tā trūkumam (anūrijai). Bez tam parasti mēdz būt nespēks, nogurums, reizēm slikta dūša, vemšana, retāk sāpes nieru apvidū. Ja anūrija ieilgst, asinīs uzkrājas dažādas minerālvielas, it īpaši kālijs, slāpekli saturošie vielmaiņas galaprodukti, un samazinās asiņu sārmu rezerves. Izmeklējot urīnu, var atrast daudz eritrocītu, leikocītu, cilindru (cilindriski olbaltumvielu veidojumi), kā arī olbaltumvielas. Šo slimības stadiju sauc par oligūrijas–anūrijas stadiju.
Tai parasti seko poliūrijs stadija: urīna daudzums pakāpeniski palielinās un drīz sasniedz 3-5 l diennaktī; atsevišķos gadījumos diennaktī var izdalīties pat 10 l urīna. Ar lielo urīna daudzumu organisms atbrīvojas no liekajām minerālvielām un slāpekli saturošiem vielmaiņas galaproduktiem. Pamazām urīna izdalīšanās samazinās un parasti 7- 10 dienās normalizējas. Ja poliūrija ieilgst, lielais minerālvielu zudums var kļūt organismam bīstams. Akūta nieru mazspēja ir smaga slimība. Pēc tās cilvēkam ilgstoši jāatrodas ārsta uzraudzībā.
Ārstēšana atkarīga no slimības stadijas. Sākumā svarīgākais – ārstēt pamatslimību, ievadīt antidotus, likvidēt šoku utt. Oligūrijas-anūrijas stadijā jāievēro gultas režīms; rūpīgi jākopj āda un mutes dobums, jo daļa vielmaiņas galaproduktu izdalās caur ādu un gļotādu. Tāpēc noder arī kuņģa skalošana un zarnu skalošana (t.s. šifona klizmas). Nepieciešams bezsāls uzturs ar ierobežotu olbaltumvielu daudzumu. Drīkst uzņemt tik daudz šķidruma, cik tā no organisma izdalās ar urīnu un izelpoto gaisu, kā arī vemšanas un caurejas gadījumā (ja tās ir). No medikamentiem lieto antibiotikas, prethistamīna līdzekļus, hormonu preparātus, vitamīnus. Ja oligūrija ieilgst, sāļu, it īpaši kālija sāļu daudzums joprojām palielinās – šādā gadījumā slimniekam pievieno mākslīgo nieri. Poliūrijas stadijā organismā šķidrums jāievada pietiekamā daudzumā (atbilstoši zudumam) un jāpapildina organisma minerālvielu rezerves.
Profilakse. Jāizvairās no saindēšanās un traumām. Hroniska nieru mazspēja var būt jebkuras hroniskas nieru slimības sekas. Visbiežāk to izraisa hronisks pielonefrīts, glomerulonefrīts, policistoze, amiloidoze. Hroniska iekaisuma gadījumā sakarā ar saistaudu savairošanos samazinās darbīgo nieres daļiņu daudzums, bet atlikušo daļiņu darbība ir traucēta. Slimības sākumstadijai raksturīgi ūdens un sāļu maiņas traucējumi. Urīna daudzums palielinās; līdz ar urīnu organisms zaudē sāļus, it īpaši nātrija un kalcija sāļus. Iestājas dehidratācija (ūdens zudums) un demineralizācija (minerālvielu zudums). Nieru kanāliņos nenotiek vajadzīgā jonu apmaiņa, un organismā uzkrājas skābie vielmaiņas produkti (iestājas acidoze). Sakarā ar kanāliņu, bet it īpaši kamoliņu un asinsvadu darbības traucējumiem asinis uzkrājas slāpekli saturošie vielmaiņas galaprodukti – rodas urēmija (precīzāk – azotēmija): palielināts urīnvielas, kreatinīna, indikāna u.c. līdzīgu vielu daudzums. Šīs slāpekli saturošās vielas, it īpaši urīnviela, izdalās caur gļotādu. Kuņģi fermentu ietekmē no urīnvielas veidojas amonjaks, kas rada urīna smaku no mutes. Amonjaks zarnās veicina pūšanas produktu uzsūkšanos. Rodas organisma autointoksikācija. Nieru sarukšana un to darbības apsīkums, kā arī autointoksikācija kavē eritrocītu veidošanos kaula smadzenēs, tāpēc pakāpeniski attīstās anēmija.
Hroniskai nieru mazspējai progresējot, pamazām rodas nopietni traucējumi sirds muskulatūras un galvas smadzeņu darbībā. Slimības sākumā palielinās urīna daudzums, rodas sausums vai nepatīkama garša mutē, slāpes, nespēks, reizēm slikta dūša, vemšana vai caureja. Āda parasti dzeltenīgi bāla, sausa, reizēm ir neliela tūska. Arteriālais spiediens parasti paaugstināts, asinīs eritrocītu un hemoglobīna daudzums samazināts, slāpekli saturošo vielmaiņas galaproduktu daudzums palielināts. Urīna blīvums samazināts, citas tā pārmaiņas atbilst attiecīgajai pamatslimībai. Urīnā eritrocītu, leikocītu un cilindru daudzums vēlāk var samazināties. Slimībai progresējot, iestājas nervu darbības traucējumi un pat pilnīga bezsamaņa – urēmiskā koma. Hroniskas nieru mazspējas gadījumā svarīgi ir ārstēt pamatslimību (pielonefrītu, glomerulonefrītu u.c). Sākumā nepieciešama diēta: jāierobežo olbaltumvielas, kādu laiku pat pilnīgi jāatturas no tām. Šajā periodā nedrīkst ēst gaļu, zivis, biezpienu, olas; ieteicami dārzeņi, augļi, augu eļļas, sviests, rīsi, saldumi. Kad slāpekli saturošo vielmaiņas galaproduktu daudzums asinīs samazinājies, olbaltumvielas diētā atkal atļautas. Sāls parasti nav jāierobežo, izņemot gadījumus, kad slimniekam ir liela hipertensija vai tūska. Garīgā un fiz. slodze jāierobežo, bet gultas režīms nepieciešams vienīgi tad, ja paasinās pamatslimība. Noderīgas biežas siltas peldes, rūpīgi jākopj āda un mutes dobums (skalot ar dzeramo sodu, kumelītēm). Jāvairās no nelabvēlīgiem apstākļiem – infekcijām, saaukstēšanās, pārslodzes. Jāuzņem pietiekams šķidruma daudzums atbilstoši tā zudumiem. No medikamentiem parasti vajadzīgi kalcija sāļi, glikoze, līdzekļi pret paaugstinātu asinsspiedienu. Šādiem slimniekiem pastāvīgi jāatrodas ārsta uzraudzībā. Perspektīvākās un radikālākās hroniskas nieru mazspējas ārstēšanas metodes ir atkārtota mākslīgās nieres pievienošana un nieres pārstādīšana.
nieze īpaša sajūta, kas rada tieksmi kasīt ādu. Nieze parasti nav pastāvīga, bet uznāk viļņveidīgi. To var radīt kukaiņu kodumi, dažādi augi (nātres u.c), ķīmiskas vielas, medikamenti, sintētiski audumi, mehāniski kairinājumi, putekļi, raugveida sēnes, trihomonas. Nieze bieži saistīta ar dažādām slimībām – hronisku apendicītu, zobu iekaisumu, pieres un augšžokļa kaulu dobumu iekaisumu, žultspūšļa, aknu, nieru, kuņģa un zarnu slimībām, CNS bojājumiem, psihiskiem traucējumiem. Izšķir norobežoto un vispārējo (universālo) niezi.
Norobežotā nieze var parādīties katrā ķermeņa vietā, bet visbiežāk tā skar dzimumorgānus, tūpļa apvidu un galvas mataino daļu. Tūpļa apvidus, sēklinieku maisiņa un lielo kaunuma lūpu nieze ir grūti ārstējama. Tās cēlonis visbiežāk ir dzimumorgānu slimības, tārpu invāzija, trihomonas, raugveida sēnes, klimaktērijs, dzimumnespēja, pretapaugļošanās līdzekļi, psihiski traucējumi. Galvas matainās daļas nieze parasti saistīta ar seboreju, bet šās niezes cēlonis var būt arī utis. Uz kakla niezi visbiežāk rada vilnas kaklauti, sintētiskas apkakles, kažokādas apkakles, sevišķi, ja tās krāsotas ar ursolu. Sejas niezes cēlonis var būt dažādu kosmētisko līdzekļu lietošana, kā arī ērcītes, kas mitinās spilvenu spalvās. Nieze ausu ejās var rasties no raugveida sēnēm vai auss sēra nogulsnējumiem. Pēdu nieze var radīt sintētisko šķiedru zeķes, apavu krāsa, patogēna sēne epidermofitons.
Vispārējā nieze vienmēr liecina par visa organisma saslimšanu. Sevišķi izteiktu vispārējo niezi rada cukura diabēts (cukurslimība) un asinsrades orgānu slimības. Viens no vispārējās niezes paveidiem ir t.s. vecuma nieze, ko izraisa vielmaiņas traucējumi ādā, kā arī skābekļa trūkums. Niezi veicina uztraukums, alkoholisku dzērienu lietošana, kairinošas garšvielas, ārējās t° maiņa. Ārstēšanā galvenais ir novērst niezes cēloņus un ārstēt organisma iekšējos traucējumus. Lieto arī broma preparātus, baldriānu, polivitamīnus, prethistamīna līdzekļus, fizioterapiju (ārstnieciskās peldes, dušas, dūņas). Jāievēro diēta. Ārīgi lieto ziedes ar anestezīnu, mentolu, dimedrolu, kortikosteroīdu preparātiem.
niezulis grupa hronisku ādas slimību, kurām raksturīga nieze un izsitumi – mezgliņi un pūslīši. Niezuļa izcelsmē nozīme ir iedzimtībai, bieži arī traucējumiem iekšējo orgānu darbībā, nervu sistēmā. Izšķir bērnu un pieaugušo niezuli; īpašs slimības veids ir mezglainais niezulis.
Bērnu niezulis parasti sākas pirmajā mūža gadā. Biežāk slimo zēni, pārbaroti bērni, kuru vecāki (apmēram 50- 70% gadījumu) slimo ar alerģiskām slimībām (bronhiālo astmu, siena drudzi, nātreni). Ir nieze un nātrenes veida izsitumi, kas parādās lēkmjveidīgi un skar galvenokārt elkoņus un ceļgalus, smagos gadījumos arī citas ķermeņa daļas. Zīdaiņiem niezuli rada palielināta jutība pret mātes pienu. Ja mātes pienu aizstāj ar citu uzturu, niezulis parasti izzūd. Arī vecākiem bērniem slimības paasināšanos bieži izraisa uzturs (olas, saldumi, konservi, medus, buljons, citrusaugļi).
Pieaugušo niezulis rodas apmēram 30 gadu vecumā, biežāk cilvēkiem, kas bērnībā slimojuši ar bērnu niezuli. Ir nieze un izsitumi – sīki (ne lielāki par lēcu) puslodes veida mezgliņi, kas lokalizējas galvenokārt uz elkoņiem un ceļgaliem, bet bieži arī uz citām ķermeņa daļām (vēdera, muguras, sēžamvietas). Āda kļūst sausa, asa, tumšāka. Slimniekam kasoties, mezgliņi pārklājas ar asiņainām krevelītēm. Slimniekam tieksme mezgliņus izkniebt, jo tad nieze izzūd. Palielinās limfmezgli, tie ir elastīgi, nesāpīgi. Vasarā traucējumi mazinās.
Ar mezglaino niezuli biežāk slimo 30-50 gadus vecas sievietes, kurām ir vāja nervu sistēma un nosliece uz alerģiju. Raksturīgi bālgansārti, niezoši puslodes veida, zirņa vai rieksta lieluma mezgli, kas lokalizējas uz kājām, galvenokārt apakšstilbiem, un klāti ar cieši pieguļošām zvīņām. Mezglu nav daudz, un tie nekad nesaplūst grupās.
Ārstēšanas pamatā ir iekšējo orgānu un nervu sistēmas traucējumu novēršana, pareiza diēta. Uzturā jālieto galvenokārt augļi un dārzeņi, regulāri – kefīrs, rūgušpiens, jāsamazina sāls un asu garšvielu lietošana. Lieto organismu spēcinošus līdzekļus, vitamīnus, nomierinošos un prethistamīna līdzekļus. Ieteicamas glicerīna (200 g uz spaini ūdens), kumelīšu vai kliju novārījuma peldes, fizioterapija, balneoterapija, kūrortterapija. Vietēji lieto ārsta parakstītas ziedes. Profilaksē svarīgs ir racionāls uzturs, higiēnisks darba un atpūtas režīms, nodarbošanās ar fizkultūru.
nistagms gribai nepakļauta, ātra, ritmiska acu ābolu raustīšanās. Cēlonis – vestibulārā (līdzsvara aparāta funkcijas traucējums. Nistagms biežāk novērojams, ja skatiens vērsts uz sāniem (horizontāls nistagms), retāk – ja uz augšu (vertikāls nistagms) vai uz priekšu. Var būt arī diagonāls nistagms. Biežāk nistagms ir abās acīs, retāk vienā. Vestibulārā aparāta funkcijas traucējumu var izraisīt iekšējās auss un CNS slimības – iekaisumi, asinsrites traucējumi un traumas. Nistagms bieži saistīts ar reiboni. Acu ābolu raustīšanās, kas līdzīga nistagmam, novērojama arī tad, ja ir acu ābolu kustību muskuļu vājums un dažas acu slimības. Īslaicīgs nistagms var rasties arī veselam cilvēkam, ja kairina vestibulāro aparātu, piem., griežoties apkārt, vai ja ausī iekļūst ūdens. Lai likvidētu nistagmu, jānovērš tā cēlonis.
noberzums ādas iekaisums, ko rada intensīvs, ilgstošs mehānisks kairinājums vienā un tai pašā vietā, visbiežāk papēža ādā, delnās. Uz apsarkušās ādas paceļas pūslis (tulzna), ko pilda caurspīdīgs šķidrums. Ārstēšana. Ādu apslauka ar spirtā vai odekolonā samērcētu vati, pūsli pārgriež ar dezinficētām šķērēm un noberzumam uzliek ciešu sterilu pārsēju.
nogurums darbaspēju samazināšanās uz laiku ilgstoša vai smaga darba ietekmē. Jebkurš darbs, ja strādā bez pārtraukumiem, agrāk vai vēlāk kļūst grūti veicams – iestājas nogurums. Sākumā nogurums sajūtu var pārvarēt un turpināt darbu ar iepriekšējo intensitāti – tā ir kompensētā noguruma fāze. Vēlāk vairs nekāda piepūle nespēj aizkavēt darbaspēju samazināšanos – iestājas dekompensētā noguruma fāze, un darbs jāpārtrauc.
Nogurumam ir dažādi cēloņi. To var izraisīt nepietiekams asins pieplūdums nodarbinātajiem muskuļiem. Tas notiek intensīvas statiskās slodzes laikā, kad nepārtraukti sasprindzinātie muskuļi saspiež asinsvadus. Asinsapgāde var būt nepietiekama arī tad, ja darbā iesaistīta lielākā daļa ķermeņa muskulatūras (slēpojot, peldot), bet sirds nespēj atbilstoši palielināt pārsūknēto asiņu daudzumu.
Nogurums iestājas agrāk, ja muskuļos maz rezerves vielu (glikogēna), kā arī tad, ja tajos vāji attīstīta mitohondriju funkcija – spēja veidot adenozīntrifosforskābi, kas ir tiešā enerģijas devēja muskuļu darbam. Svarīga loma noguruma izcelsmē ir CNS, it īpaši galvas smadzenēm. Subjektīvi nogurums tiek uztverts kā sajūta, kas signalizē par visam organismam vai atsevišķām muskuļu grupām draudošu kaitīgu pārslodzi, bet sajūtu veidošana ir CNS funkcija.
Par smadzeņu lomu noguruma attīstībā liecina, piem., šāds fakts: ja darbina līdz pilnīgam nogurumam nelielu muskuļu grupu (piem., pirkstu saliecējus), tad tieša muskuļu kairināšana ar elektrisko strāvu tomēr atkal rada muskuļu saraušanos. Tātad darba laikā muskuļi nebija zaudējuši darbaspējas, bet nogurums bija izraisījis pārmaiņas tajās smadzeņu daļās, kas saistītas ar kustību regulāciju.
Nogurums stimulē atjaunošanās procesus: pēc nogurdinoša darba atpūtas laikā notiek ne vien pilnīga darbaspēju atjaunošanās, bet arī zināma to palielināšanās. Tāpēc sistemātiski atkārtots darbs līdz nogurumam veicina darbaspēju augšanu, izturības attīstību. Nogurums vispirms izpaužas kustību koordinācijas un precizitātes traucējumos, tikai pēc tam iestājas kustību amplitūdas un spēka samazināšanās.
Izšķir garīgo, sensorisko, emocionālo un fizisko nogurumu. Garīgais nogurums visagrāk iestājas vienveidīgas slodzes laikā (skaitļojot, pārrakstot). Sensoriskais nogurums rodas, ja ilgstoši sasprindzina maņu orgānus, piem., redze nogurst, montējot sīkus aparātus (pulksteņus). Emocionālais nogurums rodas ļoti atbildīgā, sarežģītā vai riskantā darbā, arī pēkšņos pārdzīvojumos. Fiziskais nogurums ir vislabāk pazīstamais un plašāk izpētītais noguruma veids. Visi noguruma veidi reti sastopami izolēti, jo gandrīz katrā darbā ir garīgās, sensoriskās, emocionālās un fiziskās aktivitātes elementi. Tāpēc arī noguruma veidošanās mehānismi ir sarežģīti un dažādi.
Nogurums parasti tiek uztverts kā negatīva, traucējoša parādība, ko cenšas pārvarēt. Uz laiku to var panākt ar gribasspēku, kā arī samazināt ar dažādiem vienkāršiem paņēmieniem, kuru pamatā ir papildu kairinājumi (uzmundrinoša mūzika, spilgtāka gaisma, īslaicīgs aukstuma kairinājums). Īpaši stipri garīgo nogurumu pavājina sejas noskalošana aukstā ūdeni. Stipras kafijas un CNS stimulatoru lietošana noguruma mazināšanai ir kaitīga. Nogurums izzūd tikai atpūtas laikā, sevišķi pēc miega. Nogurumu stipri ietekmē emocijas. Ja darbs šķiet interesants, svarīgs, nogurums iestājas vēlāk. Turpretī, ja darbs ir nepatīkams, cilvēks bieži vien jūtas noguris jau pirms darba uzsākšanas. Ja cilvēks strādā ilgi bez atpūtas, var iestāties pārpūlēšanās – ilgstoša darbaspēju samazināšanās. Lai to likvidētu, nepieciešama ilgāka atpūta, bet dažreiz arī ārstēšanās. Pastiprināta noguruma sajūta var būt arī dažu slimību (hipertireozes, tuberkolozes u.c.) pazīme.
nosalšana atdzišanas izraisīta dzīvībai svarīgu organisma funkciju pavājināšanās līdz pat to pilnīgai izzušanai. Cilvēka termoregulācijas mehānismi nodrošina nemainīgu ķermeņa t° neatkarīgi no ārējās vides t° svārstībām. Ja organisms vairs nespēj pretoties aukstuma iedarbībai, sākas nosalšana – visos organisma audos notiek dziļas patoloģiskas pārmaiņas, sevišķi cieš asinsrite, līdz beidzot tā apstājas pavisam. Pastāv uzskats, ka tiešais nāves cēlonis nosalšanas gadījumā ir skābekļa daudzuma samazināšanās organisma audos (hipoksija); ļoti zemā t° iespējama šūnu citoplazmas kristalizācija, t.i., šūnu neatgriezeniska bojāeja.
Nosalšana process norisinās pakāpeniski. Sākumā tiek pārtraukta siltumatdeve, saraujoties ādas asinsvadiem, un palielinās siltumprodukcija, pastiprinoties vielmaiņai visās šūnās un muskuļu darbam; šajā laikā ķermeņa t° paliek normāla vai pazeminās līdz 35°, vērojama muskuļu trīce, elpošanas un pulsa paātrināšanās, ādas nobālēšana. Atdzišanai turpinoties, termoregulācijas mehānismu darbība pavājinās un beidzot izzūd pavisam; ķermeņa t° stipri pazeminās, rodas miegainība, zūd muskuļu trīce, bet ādas asinsvadu paplašināšanās izraisa mānīgu siltuma sajūtu. Pazeminoties organisma t°, pastiprinās skābekļa piesaistīšanās eritrocītu hemoglobīnam, un līdz ar to ir traucēta skābekļa piegāde organisma šūnām. Pēc tam pakāpeniski izbeidzas orgānu un šūnu funkcijas – zūd samaņa, palēninās sirdsdarbība, pazeminās asinsspiediens, elpošana kļūst pavirša un sekla; var iestāties nāve.
Pirmā palīdzība. Cilvēka atdzīvināšana nosalšanas gadījumā var būt iespējama arī pēc samērā ilgstoša klīniskās nāves perioda. Ja trūkst dzīvības pazīmju, cietušais enerģiski jāberzē, vienlaikus izdarot arī elpināšanu un netiešo sirds masāžu. Sasildīšana jāizdara lēni, nepārsniedzot 34-35° barības vadā vai taisnajā zarnā. To var izdarīt vannā, kuras temperatūru 5- 10 minūšu laikā paaugstina no istabas t° līdz 37-40°. Sildīšanu vannā un vienlaicīgu ķermeņa berzēšanu turpina 20-40 minūtes un ilgāk atkarībā no slimnieka stāvokļa. Cietušā galvu nedrīkst sildīt, tieši otrādi – tā jāatvēsina. Kad cietušais atguvis samaņu, tam dod dzert karstu tēju vai kafiju, pieaugušajiem – nedaudz alkohola. Cietušo novieto sasildītā gultā, un zināmu laiku tam jāpaliek ārsta uzraudzībā. Nosalšana bieži saistīta ar saaukstēšanos un apsaldējumiem.
nosirmošana matu pigmenta zudums; pigmentu aizstāj gaisa pūslīši. Izšķir iedzimto nosirmošanu, kas visbiežāk parādās atsevišķu sirmu matu šķipsnu veidā, un fizioloģisku nosirmošanu, kad apmēram 35-40 gadu vecumā parādās atsevišķi sirmi mati, galvenokārt deniņos. Visvēlāk nosirmo pakausis, skropstas, uzacis. Priekšlaicīgas nosirmošanas cēlonis jauniem cilvēkiem var būt iedzimtība, iekšējās sekrēcijas dziedzeru un nervu sistēmas slimības, smagas infekciju slimības, anēmija, ilgstoša pretmalārijas preparātu lietošana, dažu В grupas vitamīnu (biotīna, pantotēnskābes, piridoksīna) trūkums organismā. Nosirmošana ir lēns process. Sirmiem matiem pigments neatjaunojas.
novecošana dabisks, neatgriezenisks, ilgstošs bioloģisks process organisma individuālajā attīstībā. Jautājums par novecošanas cēloņiem kopš seniem laikiem saistījis daudzu biologu un ārstu uzmanību. Arī mūsu dienās viens no sarežģītākajiem bioloģijas uzdevumiem ir noskaidrot augstāko organismu, arī cilvēku novecošanas un nāves mehānismus.
Organismu novecošanas cēloņus un likumsakarības pētī īpaša zinātnes nozare – gerontoloģija, kuras galvenais uzdevums ir paildzināt cilvēka aktīvo mūžu. Pastāv ļoti pretrunīgas hipotēzes par “novecošanas substrātu”, t.i., par tām makromolekulām, šūnas organoīdiem, kur notiek sākotnējās neatgriezeniskās pārmaiņas. Daži pētnieki par šādu substrātu atzīst kolagēnu, citi – lizosomas vai šūnu membrānas, vēl citi – olbaltumvielas, DNS utt. Vislielāko interesi rada tās vecuma izpausmes, kas sastopamas visu dzīvo būtņu individuālajā attīstībā: vielmaiņas palēnināšanās un ierosināmības pavājināšanās.
Jaunībā orgāni aug un attīstās, vecumā notiek pretējs process – orgānu involūcija (samazinās to lielums un masa). Skeleta muskuļu masa 80-90 gadu veciem cilvēkiem ir 2 1/2 reizes mazāka nekā jauniem, rodas arī muskuļu vājums. Kauli kļūst trausli – oseīna (kaulaudu galvenā organiskā sastāvdaļa) daudzums tajos samazinās, bet neorganisko sāļu daudzums palielinās; skriemeļi pārkaļķojas, mugurkauls zaudē lokanību. Sakarā ar vielmaiņas palēnināšanos tauki nogulsnējas audos, aizstājot to funkcionālos elementus (muskuļšķiedras, dziedzeršūnas utt.). Tauki nogulsnējas arī zemādā galvenokārt uz vēdera un skausta.
Audos nemitīgi samazinās ūdens daudzums: 1 1/2 mēnešus vecam cilvēka dīglim ūdens ir 97% ķermeņa masas, jaundzimušajam – 74%, pieaugušam cilvēkam – 60%, vecumā ūdens daudzums samazinās vēl vairāk un āda zaudē spraigumu, kļūst sausa un ļengana. Sejas un kakla ādā izveidojas grumbas, sevišķi uz pieres, ap acīm un muti. Nosirmo mati, jo traucēta pigmenta veidošanās; pasliktinās redze un dzirde. Aknās samazinās dziedzeršūnu daudzums – tās aizstāj saistaudi. Kuņģī bieži samazinās sālsskābes veidošanās. Asinsvadu sienas sabiezinās, zaudē elastīgumu un pārkaļķojas – palielinās asinsspiediens, attīstās ateroskleroze; asinsvadu pārmaiņas progresē, tāpēc rodas orgānu asinsapgādes un funkciju traucējumi.
Dziļas pārmaiņas notiek nervu sistēmā: nervu šūnām atmirstot, to skaits stipri samazinās. Novecošana ir cieši saistīta ar galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcionālā stāvokļa traucējumiem; tas izraisa neatgriezeniskas pārmaiņas CNS darbībā, bet dažreiz arī psihē. Samazinās organisma spēja pretoties kaitīgai apkārtējās vides ietekmei. Samazinās šūnu mitotiskā aktivitāte, arī organisma spēja uzturēt iekšējās vides pastāvīgumu (homeostāzi). Vecumā bojājas gan kolagēns, gan šūnu membrānas, gan DNS u.c. makromolekulas, gan šūnu struktūras, gan audi. Kad šos bojājumus konstātē, novecošana ir jau noticis fakts.
Novecošana aptver visu organismu, skarot visu orgānu uzbūvi un funkcijas; šīs pārmaiņas arvien pastiprinās, līdz iestājas nāve. Dažādi orgāni nenoveco vienlaikus, arī novecošanas laiks ir individuāls: līdzās pilnīgi nobriedušiem orgāniem organismā ir tādi, kas vēl atrodas jaunības fāzē, kamēr citos jau novērojamas regresa parādības, piem., aizkrūtes dziedzeris darbojas tikai bērnībā, sievietes dzimumdziedzeru darbība pavājinās apmēram 50 gadu vecumā, bet dažas hipofīzes funkcijas labi saglabājas līdz lielam vecumam. Nervu un muskuļu šūnas pārstāj dalīties samērā agri, to funkcionētspēja samazinās agrāk nekā, piem., liesas un aknu šūnām. Novecošana agri skar artērijas, tāpēc viens no biežākajiem nāves cēloņiem ir dažādu orgānu (galvenokārt sirds un smadzeņu) arteriālās asinsapgādes nepietiekamība.
Tātad novecošana notiek disharmoniski un ir atkarīga no iedzimtības un apkārtējās vides faktoriem. Ja organisms noveco lēni, runā par fizioloģisku jeb normālu novecošanu, ja novecošana sākas priekšlaikus, tā uzskatāma par pāragru jeb patoloģisku novecošanu. Ir cilvēki, kuriem jau agri parādās novecošana pazīmes. Viens no pāragras novecošana cēloņiem var būt nepareizs uztura režīms (neregulāra ēšana, nepilnvērtīgs uzturs), kā arī alkoholisku dzērienu lietošana un smēķēšana. Pāragras novecošanas cēlonis bieži var būt arī CNS pārslodze un novājināšanās, kas var rasties sakarā ar nepareizu dzīves veidu – biežu pārpūlēšanos, nepietiekamu miegu, darba un atpūtas režīma traucējumiem. Cilvēka vecuma pārmaiņu rašanās saistīta ne tikvien ar faktisko vecumu, bet arī ar daudziem citiem faktoriem – slimībām, dzīves un darba apstākļiem.
Novecošanu nevar uzskatīt par slimību; to var veicināt slimības, tomēr tās nav vecuma cēlonis. Būtiska nozīme pāragras novecošanas novēršanā, veselības un darbaspējas saglabāšanā ir sociāli ekonomiskajiem apstākļiem: tautas materiālajai labklājībai, dzīves apstākļiem, sabiedriskās higiēnas un veselības aizsardzības līmenim, darba un atpūtas higiēnas normu ievērošanai. PSRS u.c. sociālistiskajās valstīs radīti apstākļi (tiesības uz darbu un atpūtu, materiālā nodrošinātība vecumā, kā arī slimības vai darbaspējas zaudēšanas gadījumā) ilgam, veselīgam un aktīvam mūžam. Vidējā mūža ilguma palielināšanās ir visspilgtākā liecība, ka vecuma problēma ir sociāli nosacīta. Katra indivīda dzīvē ir svarīgi ievērot viņa īpatnībām atbilstoša darba un atpūtas maiņu. Vecumā mazinās organisma enerģijas patēriņš, tāpēc attiecīgi jānoregulē arī uztura sastāvs un enerģētiskā vērtība. Ieteicama higiēniskā vingrošana un nodarbības veselības grupās.
onānisms mākslīga mehāniska savu dzimumorgānu kairināšana, lai izraisītu erotisku uzbudinājumu un dzimumtieksmes apmierinājumu (fiziskais onānisms). Daži to pašu panāk tikai ar seksuāla rakstura fantāzijām (psihiskais onānisms). Ilgstoša onānisma laikā veidojas mākslīgi, organismam kaitīgi nosacījuma refleksi, tāpēc normālie seksuālie kairinātāji (pretēja dzimuma personas) var zaudēt savu dabiskā kairinātāja nozīmi. Ārstēšanā ir nozīme izskaidrošanai, psihoterapijai, nodarbībām, kas uzmanību un enerģiju ievirza citā gultnē (fiziskā kultūra, fizisks darbs), lai likvidētos kaitīgais reflekss. Svarīga ir profilakse bērna vecumā. Jānovērš visi cēloņi, kas ierosina aizskart dzimumorgānu apvidu (ādas slimības radīta nieze, spalīši). Jāizvairās no kairinošām seksuāla satura sarunām, literatūras, zīmējumiem. Bērna apģērbam jābūt pietiekami brīvam, tas nedrīkst pārāk cieši piegulēt starpenes apvidū. Gultai jābūt ne pārāk mīkstai un siltai, bērnam pēc gulētiešanas drīz jāaizmieg un pēc pamošanās tūlīt jāpieceļas un jāsaģērbjas, ilgi neuzturoties gultā. Pubertātes periodā svarīga ir pareiza, vecumam atbilstoša dzimumaudzināšana.
ooforīts olnīcas iekaisums. Izolēts olnīcu iekaisums sastopams reti. Parasti ooforīts rodas tad, ja infekcija olnīcās nonāk no olvadiem vai citiem mazā iegurņa dobuma audiem vai orgāniem. Ja infekcija nokļūst olnīcas folikula dobumā, iekaisuma process var izplatīties dziļākajos audos un izveidoties olnīcas abscess. Tā kā olnīcas un olvadi ir anatomiski cieši saistīti, parasti veidojas vienots iekaisuma process (adneksīts). Akūtam ooforītam ir tādas pašas pazīmes kā olvada iekaisumam (salpingītam) aktīvajā stadijā – sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem, paaugstināta t°. Ja slimība kļūst hroniska, olnīcā attīstās rētaudi, un sakarā ar to rodas olnīcas barošanās traucējumi. Olnīcas folikulos lielākā vai mazākā daudzumā veidojas sīkas cistiņas, kas rada olnīcas darbības traucējumus. Menstruācijas dažkārt kļūst neregulāras, ir ilgstošas un bieži vien sāpīgas; asiņošana pastiprināta. Sakarā ar olšūnas attīstības traucējumiem var būt traucēta apaugļošanās. Ārstē tāpat kā adneksītu.
ornitoze akūta putnu un cilvēku infekciju slimība, kam raksturīgs drudzis un specifisks plaušu karsonis. To ierosina mikroorganisms Chlamydia psittaci. Novērojama dažādās zemēs. Parasti slimo cilvēki, kam ir kontakts ar putniem. Zemā t° slimības ierosinātājs saglabājas 2-4 gadus, iet bojā pēc vārīšanas, kā arī 2% hloramīna, 1% sālsskābes vai kālija permanganāta (1:500) šķīdumā (3 st.).
Ar ornitozi slimo mājputni (pīles, vistas, tītari), istabas putni (papagaiļi, kanārijputniņi, ķivuļi), kā arī savvaļas putni (fazāni, kaijas, albatrosi, baloži, vārnas). Ar ornitozi slimi putni atsakās no barības, kļūst mazkustīgi, tiem parādās izdalījumi no acīm un nāsīm, bieži novērojama asiņaina caureja. Slimība putniem ilgst 8-9 dienas; apmēram 30% iet bojā. Ornitozi izplata arī ērces.
Cilvēka organismā slimības ierosinātājs iekļūst caur ievainotu ādu, gļotādu, gremošanas traktu un pa elpošanas ceļiem. Inkubācijas periods vidēji ilgst 6-14 dienas, retāk līdz 25 dienām. Slimība parasti sākas pēkšņi ar augstu t° (39-40°), kas pieturas 9-20 dienas. Atkārtotu t° paaugstināšanos parasti izraisa komplikācijas – miokardīts, tromboflebīts u.c. Augšējo elpošanas ceļu gļotāda apsārtusi, ir sāpes krūtīs, klepus, izdalās nedaudz krēpu; smagos slimības gadījumos – elpas trūkums. Slikta dūša, vemšana; iespējama arī caureja vai aizcietējums, tiek bojātas nieres (urīna izdalīšanās samazinās, tajā parādās olbaltumvielas, cukurs). Pēc pārslimošanas veidojas īslaicīga imunitāte.
Ārstē ar antibiotikām, sirdi un asinsvadus tonizējošiem līdzekļiem, īpašu diētu. Profilakse. Sanitāri veterināra uzraudzība putnu fermās, zooloģiskajos dārzos. Putnus, kurus ieved no ārzemēm, tur noteiktu laiku karantīnā. Apstrādājot slimus kautus putnus, jālieto respiratori un aizsargbrilles. Ja putnu fermā konstatē saslimšanu, fermu karantinē un rūpīgi dezinficē. Cilvēkus, kas bijuši kontaktā ar slimiem putniem, novēro 2 nedēļas.
osteohondroze deģenerācijas process skrimslī un kaulā; ar šo terminu apzīmē vairākas pēc izcelšanās atšķirīgas slimības. Deģeneratīvais process visbiežāk sākas vispirms skrimslī. Bieži sastopama, piem., mugurkaula starpskriemeļu disku deformācija, kas rada pārmaiņas skriemeļos (mugurkaula osteohondroze). Ar gadiem starpskriemeļu disks kļūst plānāks; tas ir fizioloģisks process. Taču šo procesu var paātrināt nevienmērīga slodze nepareiza mugurkaula izliekuma gadījumā (skolioze, palielināta kifoze), nepietiekama mugurkaula vingrināšana, pārslodze, atkārtotas nelielas traumas, dažas iedzimtas skriemeļu un starpskriemeļu disku anomālijas, kā arī saistaudu slimības (kolagenozes). Starpskriemeļu diskam mainot savu spriegumu un kļūstot plānākam, starp abās pusēs esošajiem skriemeļu ķermeņiem atslābinās arī saites, kas fiksē mugurkaulu. Rezultātā var rasties nelielas sānkustības (skriemeļu slīdēšana), kas vēl vairāk paātrina starpskriemeļu diska nolietošanos. Līdz ar to diskam zūd satricinājumu amortizētāja funkcija; tā tagad jāuzņemas daudz mazāk elastīgajam kaulam.
Skriemeļu malās rodas kaula izaugumi (osteofīti; tie labi redzami rentgenuzņēmumā), kas novērš skriemeļu nestabilitāti, un stipri sašaurinās starpskriemeļu sprauga. Kaula izaugumi ir asi, dažreiz tie blakus skriemeļiem saaug kopā un kustības starp skriemeļiem izzūd (notiek pašizārstēšanās). Kaula izaugumi, kā arī bojātais starpskriemeļu disks nereti spiež uz tuvākajiem muguras smadzeņu nerviem, radot sāpes.
Mugurkaula osteohondroze biežāk rodas vietās, kur kustīgākās tā daļas pāriet mazāk kustīgās, piem., starp 5.-6. un 6.-7. kakla skriemeli un 4.-5. jostas skriemeli. Mugurkaula kakladaļas osteohondroze biežāk ir cilvēkiem, kuriem ķermenis pakļauts pēkšņu paātrinājumu ietekmei, piem., šoferiem, lidotājiem. Osteohondropātijas un оsteohondrīta gadījumā deģeneratīvais process vispirms sākas kaulā un tikai vēlāk pāriet uz skrimsli. Šo slimību cēlonis ir asinsrites traucējumi kaulā. Visbiežāk šie procesi sākas garo kaulu galos (piem., augšstilba kaula galos) pusaudžiem, kam augšanas zonas vēl nav slēgušās, it īpaši, ja bijusi pārmērīga kaula slodze.
Dažas osteohondrozes veidojas tikai pieaugušajiem (plaukstās, pēdas kaulos). Deģeneratīvo procesu ir ļoti grūti agrīni diagnoscēt, jo šīm osteohondrozēm sākumā bieži nav nekādu simptomu. Sāpes parasti rodas tikai tad, kad asinsrites traucējumu dēļ kāda kaula daļa kļuvusi nedzīva un sāk sabrukt. Ja locītavas noslogojums turpinās, deformācija var stipri palielināties. Slimība ļoti ilgstoša. Jauniem cilvēkiem ar laiku kaulu struktūra var atjaunoties, bet deformācija paliek.
Ārstēšanā izmanto dažādus fizioterapijas veidus (īsviļņu, mikroviļņu, ultraskaņas terapiju, parafīna un dūņu aplikācijas), dažreiz – ekstensiju. Ja slimības pamatā ir saistaudu slimība, lieto tai atbilstošu desensibilizējošu terapiju, dažreiz arī rentgenstarojumu. Mugurkaula jostasdaļas osteohondrozes gadījumā fiksēšanai izmanto ortopēdiskas korsetes, kakladaļai – īpašas galvas balsta apkakles vai arī vates apsējus, jo siltumā mazinās sāpju radītais reflektoriskais muskuļu saspriegums. Smagos gadījumos cenšas panākt deģenerēto skriemeļu saaugšanu – ķirurģiski savieno skriemeļa ķermeņus ar kaula transplantātu (biežāk mugurkaula kakladaļas osteohondrozes gadījumā) vai starpskriemeļu diskos ievada īpašas vielas, kas bojāto skrimsli pilnīgi noārda, radot iespēju veidoties ciešam kaula saaugumam.
Osteohondropātijas un osteohondrīta ārstēšanā galvenais ir slimās vietas savlaicīga un pietiekami ilga atslodze. Izmanto siltuma procedūras. Reizēm nepieciešama operācija. Profilakse. Sistemātiski jāvingrina visas mugurkaula daļas, lai ķermenis ilgstoši nebūtu nekustīgs. Mugurkaula osteohondrozes profilaksē ietilpst arī visi paņēmieni, kas vērsti pret reimatismu un reimatoīdo artrītu. Mugurkaula kakladaļas osteohondrozi palīdz novērst speciāli galvas balsti. Netrenētam cilvēkam ir kaitīgs fizisks darbs saliektā stāvoklī.
osteoporoze (osteoporosis; gr. osteon kauls, poros eja) – kaulu atrofija, pakāpeniski samazinoties kalcija sāļu un organisko vielu daudzumam. O. attīstās vecākiem cilv. sakarā ar hormonu ražošanas samazināšanos. O-i var radīt arī kustību ierobežojums, reimatoīdais poliartrīts, dažu iekšējās sekrēcijas dziedzeru (vairogdziedzera, hipofīzes, virsnieru) pastiprināta darbība, dažu medikamentu (kontikotropīns, prednizolons u. c.) ilgstoša lietošana. Galv. simptoms ir sāpes mugurkaulā, sevišķi krūšu un jostas daļā; sāpes pastiprinās, ja ceļ vai nes smagus priekšmetus. Smagākos gadījumos, skriemeļiem saplokot, samazinās augums, saīsinās kakls u. tml. Ā r s t ē š a n ā cenšas novērst o. cēloņus, lieto anabolos hormonus, kalcija sāļus, D vitamīnu.
ostomielīts kaula smadzeņu iekaisums. To ierosina strutas radošie mikrobi (stafilokoki, streptokoki). Izšķir hematogēno un traumatisko osteomielītu. Pēc klīniskās gaitas osteomielīts var būt akūts un hronisks. Hematogēnais osteomielīts rodas, ja infekcija iekļūst kaula smadzenēs ar asinīm no strutojoša perēkļa organismā (mandeles, furunkuls; jaundzimušajiem osteomielīts var radīt nabas sepse).
Saslimst galvenokārt bērni, parasti līdz 12 gadu vecumam (retāk jaunieši, izņēmuma gadījumā pieaugušie). Slimība rodas tikai tad, ja bērna organisms ir īpaši sensibilizēts pret infekcijām. Hematogēnais osteomielīts var būt akūts un hronisks. Akūtais hematogēnais osteomielīts sākas pēkšņi – ar augstu t° (39-40°), sāpēm un pietūkumu vienā loceklī, dažreiz – vairākos locekļos. Osteomielīts biežāk lokalizējas locītavām tuvās vietās – augšstilba kaula lejasdaļā, apakšstilba kaulos, augšdelma kaulā, bet var rasties arī jebkurā citā vietā.
Ja osteomielītu laikus neārstē, strutas pa kaula smadzeņu kanālu var izplatīties ļoti plaši. Vienlaikus sabiezē kaulplēve, radot periostītu. Strutas var izlauzties cauri kaulaudiem un nonākt starpmuskuļu spraugās, veidojot plašu sastrutojumu. Pēc dažām dienām strutas izlaužas uz āru, radot fistulas. Iekaisuma process izraisa kaula asinsvadu trombozi un kaula barošanās traucējumus: kauls sāk daļēji atmirt. Nedzīvie kaulaudi – sekvestri atdalās no kaula, pamazām sadrūp un ar strutām izdalās ārā. Daļa sekvestru paliek, paildzinot strutošanu, – rodas hroniskais hematogēnais osteomielīts.
Dažreiz (galvenokārt pieaugušajiem) hronisks hematogēnais osteomielīts var sākties bez akūtās stadijas. Slimība attīstās pamazām, bez drudža un stiprām sāpēm, neveidojot sastrutojumus un fistulas. Hematogēnā osteomielīta komplikācijas: strutains artrīts, patoloģisks lūzums vai izmežģījums, organisma intoksikācija (sepse).
Traumatiskais osteomielīts attīstās retāk nekā hematogēnais osteomielīts. Tas rodas, infekcijai iekļūstot kaula smadzenēs caur brūci pēc vaļējiem lūzumiem un locītavu ievainojumiem, ja bojāta kaulplēve un kauls. Traumatisko osteomielītu veicina brūcē iekļuvušie svešķermeņi. Tas var būt arī nepietiekami ārstēta panarīcija komplikācija.
Ārstēšana. Akūto hematogēno osteomielītu ārstē slimnīcā. Lieto antibiotikas, vispārspēcinošu terapiju. Ja izveidojas sastrutojums, nepieciešama operācija. Hronisku hematogēno osteomielītu ārstē, slimo locekli imobilizējot un lietojot antibiotikas, izmantojot fizioterapijas procedūras. Ja izveidojušies sekvestri, ārstē ķirurģiski. Traumatisko osteomielītu ārstē tāpat kā hematogēno osteomielītu. Lūzuma gadījumā nepieciešama ilgstoša imobilizācija. Pēc izveseļošanās kaulā vēl ilgi (1/2- 5 g.) var saglabāties snaudošā jeb latentā infekcija. Organisma reaģētspēju zudums, pārpūle, cietušās vietas apsaldēšana, pat neliela trauma, pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana var radīt jaunu slimības uzliesmojumu. Profilakse. Fokālās infekciju perēkļu likvidēšana organismā. Panarīcija, kā arī dažādu brūču rūpīga ārstēšana. Vispārspēcinoši līdzekļi (racionāls uzturs, vitamīnu terapija).
otoskleroze ausu slimība, kam raksturīga pakāpeniska progresējoša dzirdes pasliktināšanās, kā arī trokšņi abās ausīs un kas var beigties ar stipru vājdzirdību vai pat kurlumu. Otoskleroze nav vecu cilvēku vājdzirdība, kas rodas sakarā ar aterosklerozi. Otoskleroze parasti sākas jaunībā un pusmūžā; vairāk slimo sievietes. Slimība strauji paasinās grūtniecības laikā, pēc dzemdībām un klimaktērija laikā.
Otoskleroze var būt iedzimta, bet tikai īpašos defektīvu gēnu kombināciju gadījumos, tāpēc parasti otoskleroze slimnieka vecāki un arī bērni dzird normāli. Slimniekam iekšējās auss skelets kļūst perēkļaini porains. Pārmaiņas visbiežāk lokalizējas ap priekštelpas lodziņu, kurā atrodas kāpslītis. Tas iekaulojas, kļūst nekustīgs un nespēj pārvadīt skaņu. Raksturīgi, ka šādam slimniekam saglabājas spēja uztvert skaņu pa kaulu (piem., pieliekot pulksteni vai skanoša kamertoņa kājiņu pie aizauss paugura). Ārstēšanā ar panākumiem ieviesta ķirurģiska metode, kas novērš nevis pašu slimību, bet tās galveno simptomu – vājdzirdību. Tā ir miniatūra (mikroķirurģiska) operācija – bojāto dzirdes kauliņu (kāpslīti) izņem un aizstāj ar plastmasas protēzi. Rezultāti ir stabili, tāpēc sievietes, kas slimo ar otosklerozi, pēc šās operācijas var dzemdēt, nebaidoties no dzirdes pasliktināšanās.|
ozēna īpašs hronisks deguna gļotādas iekaisums; tam raksturīga gļotādas un pat kaulaudu atrofija, biezi, strutaini atdalījumi, kas degunā veido kreveles ar nepatīkamu specifisku smaku, kā arī ožas pavājināšanās vai tās pilnīgs zudums (anosmija). Cēlonis nav noskaidrots. Nozīme ir ārējiem faktoriem – sanitārajiem apstākļiem. Ārstēšana simptomātiska, ilgstoša.
panarīcijs strutains pirksta iekaisums, ko parasti ierosina streptokoki un stafilokoki. Panarīcija cēlonis ir mehāniski, termiski vai ķīmiski pirksta bojājumi un tiem sekojoša infekcijas iekļūšana dziļākajos audos. Izšķir ādas, zemādas, cīpslu, locītavas, kaula u.c. panarīcija veidus. Slimniekam ir pulsējošas sāpes, bezmiegs, paaugstināta t°, drebuļi, sagurums un nemiers. Infekcijai izplatoties plaukstā vai apakšdelmā, parādās sārtas svītras apakšdelmā un augšdelmā; tas norāda, ka pievienojusies komplikācija – limfangīts vai pat limfadenīts – un draud organisma saindēšanās (sepse).
Smagu un ilgstošu strutošanu izraisa kaula panarīcijs, kas (ja laikus nav izdarīta operācija) rada pilnīgu pirksta kaula sabrukumu vai vispārēju organisma saindēšanos. Īpašu panarīcija veidu – paronihiju (naga valnīša sastrutojumu) izraisa nemākulīgi vai netīri izdarīts manikīrs un pedikīrs. Ārstē ķirurģiski. Jau viena sāpju dēļ negulēta nakts liecina, ka steidzami jāgriežas pēc palīdzības pie ķirurga. Bez ķirurģiskas ārstēšanas lieto arī medikamentus – antibiotikas, sulfanilamīdus, dezinficējošus šķīdumus, kā arī spirta kompreses un rokas peldes.
Profilakse. Regulāra roku ādas kopšana – mazgāšana siltā ūdenī ar ziepēm un, ja āda ir pārāk sausa un bieži plaisā vai sasprēgā, roku ieeļļošana vai ieziešana. Pēc ikviena sīka pirksta ādas bojājuma, piem., adatas dūriena, skabargas vai rožu ērkšķa izraušanas, ādu apmazgā ar 70% spirtu, pēc tam bojāto vietu ieziež ar 5% joda šķīdumu. Strādniekiem, kas darbā saskaras ar kairinošām ķimikālijām, apstrādā stikla šķiedru vai asas metāla detaļas, stingri jāievēro darba drošības tehnikas noteikumi.
papatači drudzis (febris pappataci; lat. Fevere vārīties, it. pappare kāri ēst, facere klusēt; ods, kas pārnes šīs slimības vīrusu, nesīc), moskītu drudzis – akūta, arbovīrusu ierosināta inf. slimība, ar ko cilv. saslimst pēc inficēta moskīta kodiena. No inficētiem moskītiem vīrusi pāriet uz šo moskītu pēctečiem, tāpēc izveidojas ar teritoriju saistīti inf. perēkļi dabā tropu un subtropu zemēs. PSRS sastopami atsevišķi saslimšanas gadījumi Vidusāzijā, Dienvidukrainā, Ziemeļkaukāzā. Vīrusi atrodami slimnieku asinīs dienu pirms saslimšanas un pirmajās 2 slimības dienās. Šajā laikā moskīti, sūcot slimnieka asinis, var inficēties. Inkubācijas periods ilgst 3-7 dienas. Slimība sākas pēkšņi: 2-3 stundās t0 paaugstinās līdz 39-400 un tāda paliek 2-3 dienas, dažkārt ilgāk; rodas liels nespēks, stipras galvassāpes un sāpes muskuļos. Seja un ķermeņa augšdaļa sasarkusi; reizēm ir slikta dūša, vemšana. Pēc t0 normalizēšanās ir ilgstošs nespēks. Slimībai nav komplikāciju. Izveidojas imunitāte uz vairākiem gadiem. Ā r s t ē š a n a simptomātiska. Profilakses pamatā moskītu iznīcināšana; jāizsargājas no to kodieniem. Lieto vakcīnas.
papēža kaula piesis Ar šo nosaukumu mēdz apzīmēt sāpes papēdī, ko dažreiz izraisa izaugums papēža kaula apakšpusē. Atsevišķos gadījumos sāpīgs tiešām var būt pats izaugums, bet parasti sāpju cēlonis ir pēdas nervu kairinājums vai to iekaisums. Sāpes papēdī var rasties arī tad, ja nervu šķiedras tiek saspiestas tālu no sāpju lokalizācijas vietas, piem., mugurkaula kanālā osteohondrozes, reimatiska skriemeļu locītavu iekaisuma, skriemeļu noslīdējuma, starpskriemeļu diska trūces u.c. gadījumos. Ārstēšana parasti ilgstoša. Sāpes var mazināt ar fizioterapijas procedūrām – parafīna aplikācijām, ultraskaņu, dažreiz ar rentgenstarojumu. Lokāli injicē spirtu un hidrokortizonu kopā ar novokaīnu. Lai mainītos pēdas noslogojuma vieta, apavos nēsā supinatorus vai zem papēža paliek filca riņķus. Dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Ja sāpes papēdī rada nervu kairinājums citā vietā, ārstē slimību, kas to izraisījusi.
paragripozās infekcijas P a r a g r i p a (gr. para pie, lat. grippus gripa) – akūtas, vīrusu ierosinātas inf. slimības, kurām raksturīgs augšējo elpošanas ceļu (gk. balsenes gļotādas) iekaisums. Inf. avots – slimais cilv., kas akūtajā slimības periodā ar siekalu pilieniem izdala vīrusus apkārtējā vidē. P. i. biežāk sastopamas rudens un ziemas mēnešos. Inkubācijas periods ir 2-7 dienas. Slimība parasti sākas pakāpeniski – ar nelielām iesnām, sāpēm žāvā, paaugstinātu t0 (2-12 dienas). Dažkārt slimības 2. dienā var pievienoties sauss, ilgstošs, neatlaidīgs klepus. Mainās balss tembrs, var rasties smakšanas lēkmes, jo iekaisuma procesa dēļ balsenes gļotāda stipri pietūkst un nosprosto elpošanas ceļus (neīstais krups jeb pseidokrups). Biežākā komplikācija – plaušu karsonis. Pēc pārslimošanas ar p. i. veidojas īslaicīga imunitāte pret attiecīgo vīrusa tipu. Ā r s t ē š a n a. Gultas režīms, atkrēpošanas līdzekļi, vit-i, sinepju plāksteri. Komplikāciju ārstēšanai pēc ārsta norādījuma lieto antibiotikas. P r o f i l a k s e. Slimnieka izolācija; organisma norūdīšana.
paralīze pilnīga muskuļu nespēja izdarīt aktīvu kustību. Muskuļu vājumu un kustību ierobežojumu sauc par parēzi. Paralīze rodas sakarā ar kustības regulējošo sistēmu bojājumu centrālajā vai perifēriskajā nervu sistēmā. Šādi bojājumi var rasties dažādu nervu sistēmas slimību gadījumā. Paralīzei līdzīgu stāvokli var radīt arī dažas muskuļu slimības. Izšķir centrālo un perifērisko paralīzi.
Centrālā paralīze rodas, ja bojāti atbilstoši kustību apvidi galvas smadzeņu garozā, kustību ceļi smadzeņu puslodēs, smadzeņu stumbrā un muguras smadzenēs. Tad muskuļu vājums kombinējas ar stīvumu un pastiprinātiem refleksiem. Stīvums vairāk izteikts muskuļos, kas saliec rokas, un muskuļos, kas iztaisno kājas. Centrālās paralīzes gadījumā muskuļi parasti izdilst maz. Ja centrālā paralīze ir kājās, mainās gaita – slimnieks iet stīvām kājām, jo nespēj tās ceļos pietiekami saliekt.
Perifēriskā paralīze rodas, ja bojātas muguras smadzeņu kustību šūnas, nervu saknītes, pinumi un nervi. Muskuļi izdilst, kļūst šļaugani, izzūd to refleksi. Atkarībā no nervu sistēmas bojājuma vietas paralīze var rasties dažādās ķermeņa daļās. Viena locekļa (rokas vai kājas) paralīzi sauc par monoplēģiju, vienpusēju rokas un kājas paralīzi – par hemiplēģiju, divu vienādu locekļu paralīzi – par paraplēģiju, abu roku un kāju paralīzi – par tetraplēģiju.
Ja bojāts nervs, paralīze skar atsevišķus muskuļus, kustības ir traucētas tikai locekļa daļā – plaukstā, pēdā, pirkstos u.tml. Ja bojāti galvas smadzeņu nervi, var būt paralizēti acu ābolu muskuļi (oftalmoplēģija), mīmikas muskuļi, košanas muskuļi vai rīkles un mēles muskuļi (pēdējā gadījumā rodas bulbārā paralīze). Ja bojāta sistēma, kas saista attiecīgus galvas smadzeņu garozas rajonus ar smadzeņu stumbra veidojumiem – acu ābolu kustību nervu kodoliem un vestibulārā nerva kodoliem, rodas skata paralīze – nespēja pagriezt abus acu ābolus kādā virzienā. Izšķir vēl funkcionālu paralīzi, kas var rasties sakarā ar neirozi. Katrā paralīzes gadījumā nekavējoties jāgriežas pie ārsta.
parametrīts dzemdes apkārtējo saistaudu (parametria) iekaisums. Parasti parametrīts izveidojas sakarā ar infekcijas iekļūšanu parametrijā no dzemdes dobuma pēc aborta vai dzemdībām; atsevišķos gadījumos infekcija izplatās no olvadiem vai olnīcām. Iekaisuma process var rasties dzemdes priekšpusē (starp dzemdi un urīnpūsli), dzemdes aizmugurē (starp dzemdi un taisno zarnu), kā arī dzemdes sānos. Iekaisuma vietā veidojas eksudāts, kas var uzsūkties, radot saaugumus, vai arī sastrutot, izveidojot plašus strutu perēkļus. Akūta parametrīta pazīmes ir stipras sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, urinēšanas vai vēdera izejas traucējumi, nereti ir drebuļi, t° līdz 39° un augstāka. Hroniskam parametrītam raksturīgas ilgstošas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, dažkārt menstruālā cikla traucējumi. Tā kā dzemdes apkārtējos saistaudos veidojas rētaudi, dzemde var pārvietoties un ieņemt nepareizu stāvokli, kas savukārt var radīt neauglību vai arī spontānu abortu. Slimniecēm, kas sirgst ar hronisku parametrītu, bieži vien ir asinsrites sistēmas darbības traucējumi, kā arī iekaisuma rakstura pārmaiņas kuņģī un zarnās. Ārstēšana tikai pēc ārsta norādījumiem un ārsta uzraudzībā. Akūtajā stadijā gultas režīms. Ja izveidojies sastrutojums, nepieciešama operācija. Hroniska parametrīta gadījumā izmanto fizioterapiju un ārstēšanu kūrortos.
paranefrīts nieres apkārtējo audu iekaisums. Visbiežāk to ierosina infekcija (stafilokoki), kas iekļūst nieres apkārtējos taukaudos pa asinsvadiem vai limfvadiem no saslimušās nieres (inficēti nierakmeņi, nefrīts, nieres karbunkuls, nieru tuberkoloze), kā arī no strutu perēkļiem citos orgānos vai visā organismā (karbunkuls, furunkuls, panarīcijs, apendicīts, paracistīts, parametrīts, parakolīts, pleirīts, kā arī gripa, angīna). Ļoti bieži paranefrīts rodas pēc nieru traumām. Paranefrīts sākas pēkšņi vai pakāpeniski: ar drebuļiem, paaugstinātu t°, sāpēm nieru apvidū. Vēlāk rodas nieru apvidus asimetrija (pietūkums, sārtums); sausa, aplikta mēle, slāpes, slikta dūša, vēdera uzpūšanās. Ārstē ar siltuma procedūrām, antibiotikām, vitamīniem. Ja rodas sastrutojums, nepieciešama operācija.
paraproktīts taisnās zarnas apkārtējo audu iekaisums. Paraproktīts bieži ir proktīta komplikācija, ja patogēnie mikroorganismi caur zarnas sienu nokļūst apkārtējos audos. Paraproktīta izveidošanos veicina neregulāra vēdera izeja, aizcietējums vai ilgstoša caureja, rupjas barības paliekas un dažādi svešķermeņi, kas var radīt ieskrambājumus un plīsumus gļotādā, kā arī pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana. Iekaisuma process sākas strauji ar pietūkumu un sāpēm tūpļa apvidū, paaugstinātu t°; iekaisušie audi pakāpeniski sastruto. Strutu daudzumam palielinoties, tās izlaužas uz āru caur ādu vai gļotādu. Pēc tam sāpes samazinās, vēdera izeja normalizējas. Tomēr strutošana nelielos apmēros var turpināties nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi, un no bijušā strutu dobuma atverēm izveidojas fistulas. Tās bieži iekaist, rodas recidivējošs paraproktīts, vai arī paraproktīts pāriet hroniskā formā un fistulas gadiem ilgi neslēdzas. Ja fistulas eja ir liela, pa to izdalās fekālijas un gāzes; šādi slimnieki jūtas ļoti neērti un ir spiesti izvairīties no sabiedrības.
Ārstēšana. Akūts paraproktīts iespējami ātri jāārstē ķirurģiski, lai likvidētu strutošanu un pasargātu apkārtējos audus no tālākas sabrukšanas. Profilakse. Lai nerastos paraproktīts, nepieciešams laikus ārstēt proktītu, taisnās zarnas plīsumus, hemoroīdus, ievērot personisko higiēnu, bieži apmazgāt tūpļa apvidu, regulēt vēdera izeju, nodarboties ar fizkultūru un sportu, it īpaši cilvēkiem, kam ir sēdošs darbs.
paratīfs akūta zarnu infekciju slimība, kas noris līdzīgi vēdertīfam. Izšķir A (ierosinātāji Salmonella paratyphi А), В (ierosinātāji S. paratyphi В) un С (ierosinātāji S. paratyphi С) paratīfu. LPSR sastopams В paratīfs. Paratīfa ierosinātāji – salmonellas ir nūjiņveida baktērijas, kustīgas, ar viciņām, sporas neveido. Tās ir izturīgas ārējā vidē. Infekcijas avots var būt tikai slims cilvēks vai baktēriju nēsātājs. Ierosinātājs no organisma izdalās galvenokārt ar izkārnījumiem un urīnu. Atšķirībā no vēdertīfa reti notiek inficēšanās ar ūdeni.
Paratīfa nūjiņas bieži bojā tievo zarnu. Retāk patoloģiskas pārmaiņas skar resno zarnu. Dažreiz var būt pārmaiņas arī kuņģī, kur veidojas plašas gļotādas nekrozes. Klīniskas pazīmes izteiktas vājāk un izzūd ātrāk nekā vēdertīfam. Inkubācijas periods var ilgt līdz 19 dienām, bieži 6-8 dienas. Paratīfs var sākties arī pēkšņi ar drebuļiem un strauju t° celšanos līdz 39° (t° var būt paaugstināta no dažām dienām līdz 3 nedēļām); ir nespēks, galvassāpes, vāja ēstgriba, slikta dūša, miega traucējumi, dažkārt klepus, iesnas, sāpes kaklā, herpētiski izsitumi uz augšlūpas. Var būt laringīts, angīna, bronhīts, retāk konjunktivīts. 4.-6. slimības dienā uz vēdera, krūtīm, muguras, rokām un sejas parādās izsitumi. Slimnieki stipri svīst. Mēle sausa, aplikta, vēders uzpūsts. Liesa un aknas palielinātas. Urīna izdalīšanās samazināta. Dažreiz slimība noris tāpat kā uztura toksikoinfekcija – rodas slikta dūša, vemšana, galvassāpes, sāpes vēderā, nespēks. Vēdera izeja bieža, sākumā izkārnījumi putrveidīgi, vēlāk šķidri, reizēm zaļganā krāsā. Mēle sausa, aplikta, vēders uzpūsts. Traucēts miegs. Seja sasārtusi. Izsitumi uz ādas šai paratīfa formai ir reti. Var būt augšējo elpošanas ceļu iekaisums. Pulss ātrs, asinsspiediens pazemināts.
Smagos gadījumos var iestāties kolapss. Paratīfs noris labvēlīgāk nekā vēdertīfs, daudz retāk rodas smagas komplikācijas, piem., zarnu asiņošana vai čūlu perforācija. Retos gadījumos paratīfs ierosinātāji var radīt smadzeņu apvalku, vidusauss, plaušu u.c. orgānu strutojošu iekaisumu. Ja organismā ir šādi strutu perēkļi, var rasties sepse. Pēc pārciesta paratīfa var izveidoties hroniska baktēriju nēsāšana. Paratīfa, tāpat kā vēdertīfa baktēriju nēsātājiem nav atļauts strādāt pārtikas rūpniecībā, pārtikas veikalos, ēdnīcās, bērnu iestādēs. Pēc paratīfa pārslimošanas paliek ilgstoša un stabila imunitāte, bet nepastāv t.s. krustotā imunitāte (slimnieks, kas pārslimojis viena veida paratīfu, var saslimt ar pārējiem paratīfiem vai vēdertīfu). Ārstēšana un profilakse tāda pati kā vēdertīfam.
parkinsonisms (parkinsonismus) – muskuļu stīvums, kustību ierobežojums, palēnināšanās un trīce, kas rodas sakarā ar galvas smadzeņu bojājumu. P. ir pazīmju komplekss, kas līdzīgs t. s. Parkinsona slimībai jeb trīcošajai paralīzei, kuru pirmais aprakstījis angļu ārsts Dž. Parkinsons un kura parasti attīstās cilvēkiem pusmūžā un noris hroniski sakarā ar distrofiksu procesu galvas smadzenēs. P. saistīts ar zemgarozas kodolu, smadzeņu stumbra un pusložu garozas bojājumiem. Cēlonis visbiežāk ir asinsrites traucējumi smadzenēs sakarā ar aterosklerozi un hipertonisko slimību, encefalīts, akūta un hron. saindēšanās, galvas trauma u. c. P. var būt vienpusējs vai abpusējs. Rodas muskuļu stīvums, to tonuss paaugstinās. Slimniekam mainās stāja, jo locekļi un ķermenis ir saliekts. Raksturīgs ir sastingums, gausums, kustību un mīmikas ierobežojums, lēna, monotona runa. Slimnieks iet sīkiem, šļūcošiem soļiem, turot stīvi rokas, tās nevicinot. Bieži var būt ritmiska locekļu un galvas trīce, kas pastiprinās mierā un mazinās, ja izdara kustības. Ā r s t ē pamatslimību. Bez tam ir ieteikti daudzi līdz. muskuļa stīvuma un trīces mazināšanai, kuri jālieto individuālās devās ilgstoši ārsta uzraudzībā. Dažreiz ārstē arī ķirurģiski.
pārnēsātā grūtniecība grūtniecība, kas ilgst vairāk par 42 nedēļām. Sastopama 2-4% gadījumu. Tās cēloņi vēl nav pilnīgi noskaidroti. Tie var būt CNS darbības traucējumi, nepilnīga dzimumdziedzeru darbība, dzemdes funkcijas regulācijas traucējumi. Pārnēsāta grūtniecība nelabvēlīgi ietekmē mātes un augļa organismu. Placentā rodas pārmaiņas, kas samazina tās elpotājvirsmu, tāpēc auglis nesaņem pietiekamu skābekļa daudzumu un, tā kā pārnēsāta augļa smadzenes pastiprināti cieš no skābekļa trūkuma, var iestāties augļa hipoksija un pat bojāeja. Nedzīvi bērni pārnēsātas grūtniecības gadījumā dzimst apmēram 2- 3 reizes biežāk nekā normālās dzemdībās. Dzemdības var būt ar sarežģījumiem. Lielie augļa izmēri var radīt neatbilstību starp augli un mātes iegurni, tas var izraisīt traumatismu, vāju dzemdes darbību, kā arī pastiprinātu asiņošanu agrīnajā pēcdzemdību periodā.
Profilakse. Nodarbošanās ar fizkultūru (skatīt grūtnieces higiēna); grūtniecības laikā regulāri jāpārbauda veselības stāvoklis sieviešu konsultācijā, laikus jāierodas dzemdību nodaļā.
parodontoze amfodontoze, alveolārā pioreja hroniska zobu un parodonta slimība; viena no parodontopātiju formām. Tai raksturīga progresējoša zobu ligzdiņu kaulaudu uzsūkšanās, kas ir zobu izkustēšanās un izkrišanas cēlonis, kā arī turpmāka zobu ligzdiņu un smaganu sastrutošana. Parodontozi izraisa parodonta barošanās traucējumi, kas saistīti ar traucējumiem nervu sistēmā un parodonta asinsvados. To veicina vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, infekciju slimības un iekšējās sekrēcijas traucējumi, bet it īpaši mutes dobuma higiēnas neievērošana, nepareizi ieliktas plombas un protēzes, mutes dobuma mikroorganismi, zobu stāvokļa anomālijas, zobakmens.
Vietējie un vispārējie faktori rada žokļa kaulu asinsvadu sklerozi, un līdz ar to tiek traucēta kaula barošanās; ar laiku tas rada kaulaudu uzsūkšanos. Visbiežāk slimo cilvēki, kas vecāki par 30 gadiem, dažreiz arī jaunāki, pat bērni. Jauniem cilvēkiem parodontoze noris smagāk un zobu izkrišana ir straujāka. Vecumā pēc 30 gadiem cilvēki, kas slimo ar parodontozi, zaudē 2 reizes vairāk zobu nekā zobu kariesa gadījumā. Parodontoze attīstās pakāpeniski un bez sāpēm. To pamana tikai tad, kad jau stipri asiņo smaganas vai pat kustas vairāki zobi. Parasti šāds stāvoklis ir raksturīgs procesam, kas ilgst jau vairākus gadus. Agrīni simptomi ir pastiprināta smaganu jutība – nieze vai notirpums (visbiežāk priekšzobu apvidū). Vēlāk rodas smaganu apsārtums, pietūkums, mutes smakošana, zobu kakliņu jutīgums, sāpes un asiņošana (ēdot, tīrot zobus).
Parodontoze skar vienlaikus visu sakodienu, tomēr atsevišķu zobu vai zobu grupu apvidū slimība noris straujāk. Sākumstadijā parodontozi diagnoscē rentgenoloģiski. Izšķir iekaisuma un atrofisko jeb distrofisko parodontozi. Dažreiz viena forma var pāriet otrā. Iekaisuma parodontozei raksturīga smaganu asiņošana, nenoteiktas sāpes smaganās, zobos, žokļos. Sāpes it kā pārvietojas, rodas te vienā, te otrā vietā. Atsevišķi zobi pakāpeniski sāk kustēties, starp zobiem rodas spraugas, zobu rinda kļūst nelīdzena. Zoba ligzdiņas kaulaudiem noārdoties, starp zoba sakni un smaganām izveidojas sprauga, t.s. patoloģiskā smaganu kabata. Tajā uzkrājas nolobījušās smaganu virskārtas šūnas, mutes dobuma mikroorganismi, ēdiena atliekas. Zoba sakni pārklāj zobakmens. Mikrobi izraisa patoloģisku smaganu kabatu strutošanu (hronisks infekcijas perēklis organismā). Kad uzspiež ar pirkstu uz smaganām, gar zobu izdalās zaļgandzeltenas strutas ar nepatīkamu smaku. Ja strutas nevar brīvi izdalīties gar zoba sakni, tās uzkrājas patoloģiskās smaganu kabatas dziļumā un mēģina izlauzties cauri kaulam un smaganām; tas rada ļoti stipras, nepārtrauktas sāpes. Zobs ir ļoti jutīgs pret pieskārienu, smaganas izspīlētas, sarkanas. Zobi sāk kustēties. Pasliktinās slimnieka pašsajūta: ir košļāšanas grūtības (zobu kustīguma dēļ), galvassāpes, nogurums, nervozitāte, bezmiegs.
Ar atrofisko jeb distrofisko parodontozi biežāk saslimst pēc 40 gadu vecuma. Slimība attīstās lēni un vienmērīgi skar visu zobu. Zoba ligzdiņas kaulaudiem pakāpeniski noārdoties, smaganas nosēžas, atsedzas zobu saknes. Smaganas ir bālas, blīvas, bet atsegtās zobu saknes ir stipri jutīgas pret t° maiņu. Uz zobu saknēm nogulsnējas zobakmens. Slimībai ieilgstot, zobi kļūst kustīgi un var pat izkrist.
Ārstēšana pēc ārsta stomatologa norādījumiem. Zobakmeni noņem, patoloģisko smaganu kabatas apstrādā ar medikamentiem. Kustīgos zobus šinē vai protežē. Izmanto fizioterapiju (smaganu masāžu, apstarošanu ar ultravioleto starojumu, elektroforēzi). Iekšķīgi lieto vitamīnus (C vitamīnu, rutīnu, В grupas vitamīnu), biostimulatorus. Ārstē vispārējās slimības (tās paasina parodontozes gaitu). Regulāri 2 reizes dienā jātīra zobi (arī smaganu asiņošanas gadījumā), pēc katras ēdienreizes mute jāskalo ar ūdeni, kam pievienots 1/2 tējk. vārāmā sāls vai dzeramās sodas uz 1 glāzi silta ūdens. Racionāls uzturs, kurā ir pietiekami daudz olbaltumvielu, vitamīnu un mikroelementu (pēc ārsta dietologa norādījuma).
Profilakse. Pareiza zobu kopšana. Mutes dobuma sanācija – sākot ar 3-4 g. vecumu, ne retāk kā 2 reizes gadā jāpārbauda zobi un mutes dobums pie stomatologa, kas laikus ārstē bojātus zobus, novērš nepareizu sakodienu. Jālieto nesasmalcināts uzturs (nevārīti dārzeņi, augļi), kas palīdz notīrīt zobus, masē smaganas un nostiprina parodontu. Lai laikus uzsāktu atkārtotu ārstēšanas kursu un aizkavētu parodontozes tālāku attīstību, jauni cilvēki, kam ir parodonta slimības, tiek dispanserizēti.
parotīts cūciņa – akūta infekciju slimība, kam raksturīgs pieauss (galvenokārt), zemžokļa, zemmēles siekalu dziedzeru iekaisums. Retāk process skar arī citus dziedzerus (sēkliniekus, aizkuņģa dziedzeri), smadzeņu apvalkus. Ierosinātājs ir vīruss, kas atrodas slimnieka siekalās, asinīs, smadzeņu šķidrumā. Ārējā vidē vīruss neizturīgs – ultravioletā starojuma un dezinficējošu šķīdumu iedarbībā drīz vien aiziet bojā. Infekcijas avots ir slimnieks, kas izdala vīrusus pēdējās inkubācijas perioda dienās un pirmajās 4-5 slimības dienās. Infekcijas izplatītājs var būt arī slimnieks ar bezsimptomu slimības formu. Inficēšanās parasti notiek pilieninfekcijas ceļā, dažkārt arī ar siekalām aptraipītiem priekšmetiem, ja tie no slimnieka tieši nokļūst pie veselā.
Uzņēmība pret parotītu ir samērā liela – pēc saskares ar slimnieku saslimst apmēram 50% neslimojušo. Visbiežāk slimo bērni 5-15 gadu vecumā un jaunieši līdz 25 gadiem. Zīdaiņi slimo reti. Pēc pārslimota epidēmiskā parotīta veidojas ilgstoša imunitāte, atkārtoti slimības gadījumi ir reti. Vislielākā saslimstība – ziemā un agrā pavasarī. Infekcija organismā iekļūst caur mutes, žāvas un deguna gļotādu un ar asins plūsmu nonāk siekalu dziedzeros u.c. orgānos. Dažreiz vīruss iekļūst arī smadzeņu apvalkos, aizkuņģa dziedzerī un dzimumdziedzeros, izraisot tur iekaisumu. Inkubācijas periods 11-23 dienas, visbiežāk 18-20 dienas.
Slimība sākas ar sliktu pašsajūtu, miega traucējumiem, džinkstēšanu ausīs. Vienlaikus ar pieauss siekalu dziedzera pietūkumu t° paaugstinās līdz 38-39°. Vispirms pietūkst vienas, pēc 1-3 dienām otras puses pieauss siekalu dziedzeris. Pietūkums lokalizējas auss priekšpusē un izplatās uz leju. Runājot, ēdot, žāvājoties jūtamas sāpes. Ja iekaist arī zemžokļa un zemmēles siekalu dziedzeri, pietūkst viss zemžokļa apvidus; kakls kļūst resns, zūd robeža starp kaklu un galvu. Pietūkums 1- 3 dienas pieaug, pēc tam pakāpeniski izzūd (līdz 8.-10. slimības dienai).
Infekcija var skart arī citus orgānus. Zēniem pubertātes vecumā un vīriešiem 10-30% gadījumu 6.-7. slimības dienā rodas sēklinieku iekaisums – atkal paaugstinās t°, ir stipras sāpes dzimumdziedzeros. Meitenēm un jaunām sievietēm var rasties olnīcu un krūts dziedzeru iekaisums. Daļai slimnieku 2.-8. slimības dienā sākas aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas saistīts ar vemšanu, sliktu dūšu, sāpēm vēderā, caureju. Nereti ir epidēmiskā parotīta vīrusa izraisīts meningīts, kas var rasties vienlaikus ar pieauss siekalu dziedzera iekaisumu, kā arī pirms vai pēc tā. Meningīts sākas pēkšņi ar paaugstinātu t°, vemšanu, galvassāpēm, kakla mugurpuses muskuļu stīvumu. Meningīta gaita parasti ir labvēlīga, un 3-4 nedēļās slimnieks pilnīgi atveseļojas.
Ārstēšanā specifisku līdzekļu nav. Akūtajā slimības periodā jāievēro gultas režīms. Meningīta gadījumā 3-4 nedēļas jāārstējas slimnīcā. Ja pieauss siekalu dziedzeris ir stipri pietūcis un sāpīgs, lieto siltuma procedūras – siltu pārsēju, kompresi, sildīšanu ar solluksa lampu. Ieteicams muti skalot ar dezinficējošu šķīdumu. Ja ir paaugstināta t° un sāpes, lieto t° pazeminātājus un pretsāpju līdzekļus; smagos gadījumos ievada gamma globulīnu.
Profilakse. Slimnieks izolējams mājas apstākļos līdz 10. slimības dienai. Bērni, kas ar epidēmisko parotītu nav slimojuši, pēc saskares ar slimnieku izolējami 21 dienu. Viņiem ieteicams ievadīt gamma globulīnu, kas pasargā no saslimšanas vai atvieglo slimības gaitu. Profilaktisko vakcināciju (aktīvo imunizāciju) izdara bērniem no 15-18 mēnešu vecuma līdz 7 gadu vecumam.
pārslodze organisma darbības traucējumi, ko nepietiekami sagatavotam sportistam rada pārmērīga slodze. Pārslodze atšķiras no parastā noguruma, kas rodas pēc fiziskiem vingrinājumiem. Ja cilvēks ir atpūties un ievērojis pareizu režīmu, darbaspējas tiek pilnīgi atgūtas un pat palielinās, bet pēc pārslodzes darbaspējas parasti uz ilgāku laiku samazinās. Pārslodzi veicina fokālie infekcijas perēkļi, nepietiekams uzturs, slimība, hipoksija (ja treniņš vai sacīkstes notiek kalnos retinātā atmosfērā). Pārslodzi var radīt vienreizēja pārmērīgi liela sacīkšu vai treniņa slodze – akūta pārslodze. Tā var rasties arī nepietiekami sagatavotām personām, kam vairākkārt īsā laika periodā bijusi pārmērīgi liela fiziska slodze.
Akūtai pārslodzei raksturīgs nespēks, reibonis, bālums, slikta dūša, vemšana, sāpes pakrūtē, kustību koordinācijas traucējumi, reizēm arī ģībonis. Smagos gadījumos attīstās akūta sirds mazspēja – ir bāla seja, apgrūtināta elpošana, sirdsklauves, pārsitieni, sāpes labajā paribē. Pārslodzes sekas var būt bojājums sirds muskulatūrā, arteriālā hipertensija. Pirmā palīdzība. Cietušais jānovieto guļus, jādod līdzekļi, kas uzlabo sirdsdarbību un elpošanu (kofeīns, kordiamīns, lobelīns, kafija); jāizsauc ārsts. Treniņus var atsākt ne agrāk kā pēc 2, dažreiz pat pēc 6 mēnešiem stingrā ārsta kontrolē, slodzi palielinot pakāpeniski.
Profilakse. Stingra medicīniska kontrole, pareiza treniņu metodika un režīms. Laikus jāārstē fokālie infekciju perēkļi. Sacensībās var piedalīties tikai pietiekami sagatavoti un vecumgrupai (vai svara kategorijai) atbilstoši sportisti.
pārtrenēšanās sportista darbaspēju, kā arī neiropsihiskā un fiziskā stāvokļa pasliktināšanās sakarā ar nepareizu treniņu režīmu un metodiku. Pārtrenēšanās galvenie cēloņi ir pārāk liela, organisma sagatavotībai neatbilstoša treniņu slodze; mazi intervāli starp treniņiem vai sacensībām; nepietiekams uzturs un miegs, režīma pārkāpšana (alkohola lietošana, smēķēšana u.c); pāragra treniņu atsākšana pēc slimības. Pārtrenēšanās ātrāk var rasties tajos sporta veidos, kur liels treniņu apjoms (modernajā pieccīņā, peldēšanā u.c).
Pārtrenēšanās attīstībā izšķir 3 stadijas. Pirmajā stadijā pasliktinās pašsajūta, miegs un ēstgriba, rodas nervozitāte. Sporta rezultāti neuzlabojas vai pat pasliktinās. Objektīvu simptomu nav. Otrajā stadijā pasliktinās sporta rezultāti. Funkcionālajā pārbaudē vērojama nespēja pielāgoties ne tikai ātruma, bet arī izturības slodzei. Trešajā stadijā raksturīga stabila sporta rezultātu pasliktināšanās, kā arī novirzes CNS un asinsrites sistēmas darbībā; tās konstatējamas arī relatīvā miera stāvoklī ar klīniskām izmeklēšanas metodēm (elektrokardiogrāfiju, elektroencefalogrāfiju u.tml.).
Ārstē atkarībā no pārtrenēšanās stadijas. Pirmajā stadijā pietiek nedaudz samazināt treniņu vai sacensību slodzi un mainīt slodzes raksturu (vingrinājumu veidu), kā arī normalizēt režīmu. Otrajā stadijā stipri jāsamazina slodze, pirmās 7-14 dienas ieteicama tikai rīta vingrošana, pastaigas utt. Vēlāk slodzi pakāpeniski palielina, mainot treniņu metodiku. Darbaspējas atjaunojas 1-2 mēnešos. Dažreiz izmanto arī medikamentozo ārstēšanu (nātrija adenozīntrifosfātu, broma preparātus, vitamīnus). Trešajā stadijā sportists jāārstē slimnīcā. Pārtrenēšanās gadījumā treniņus drīkst atsākt tikai pēc atkārtotas vispusīgas pārbaudes.
Pārtrenēšanās profilaksē treniņi individualizējami atbilstoši katra sportista sagatavotībai un vecumam. Treniņu procesā nepieciešama sistemātiska medicīniskā kontrole, paškontrole un regulāri medicīniski pedagoģiskie novērojumi. Stingri jāievēro dzīves un treniņu režīms, īpaši sacensību periodā.
pārvērtēšanas idejas Domāšanas traucējumu veids; reāliem faktiem tiek piešķirta nesamērīga, neatbilstoši liela nozīme. Sīks fakts ieinteresētās personas vērtējumā kļūst pārspīlēts un reizē nepamatoti nozīmīgs. Pretēji murgiem p. i ar pierādījumiem ir uz laiku koriģējamas. P. i. parasti saistītas ar psih. Slimību, bet tās var būt arī veselam cilv., kas aizrāvies ar kādu ideju un piešķir tai pārāk lielu nozīmi. Maniakālā stāvoklī (sk. mānija) tiek pārvērtētas savus fiz. un garīgās spējas, nopelni, iespējas un nākotnes perspektīvas, tas viss liekas vairāk daudzsološs, nekā ir īstenībā. Depresijas stāvoklī sīkiem un nenozīmīgiem pagātnes notikumiem vai tagadnes faktiem tiek piešķirta pārspīlēta negatīva nozīme, visa apkārtēja situācija bez iemesla tiek skatīta tumšās krāsās; rodas, piem., nepamatotas bažas par savu veselību – hipohondrija. Ja p. i. ir sevišķi spilgtas un radušās sakarā ar patol. procesu, jāārstē pamatslimība. Palīdz psihoterapija.
patoloģiskie stāvokļi slimīgas pārmaiņas organismā, kuru cēlonis ir dažādu nelabvēlīgu faktoru ietekme sporta sacensībās un treniņa procesā. Ja sacensības rīko neierastā vidē (piem., kalnos), patoloģiskie stāvokļi rodas biežāk. Gravitācijas šoks – pieaugošs vājums vai samaņas traucējumi – rodas, ja sportists pēc finiša skrējienā, slēpošanā vai riteņbraukšanā tūlīt apstājas. Sniedzot palīdzību, cietušais jāapgulda un kājas jāpaceļ augstāk. Profilakses nolūkā pēc distances veikšanas vingrinājums jāturpina un slodze jāsamazina pakāpeniski.
Hipoglikēmija – cukura daudzuma samazināšanās asinīs (līdz 50 mg% un vēl vairāk) – rodas lielas slodzes laikā. Pazīmes – izsalkuma sajūta, nespēks, auksti sviedri, pat bezsamaņa. Palīdzība – cukurs iekšķīgi (salda tēja) vai vēnā. Profilakse – sacensībās sporta veidos, kas prasa ilgstošu izturību, jāiekārto sportistu ēdināšana, nedrīkst atļaut startēt nepietiekami sagatavotiem sportistiem.
Sporta nodarbībās kalnos (2000 m vjl. un augstāk) nereti novērojama augstuma slimība; garo distanču skriešanā, soļošanā, ja laiks ir karsts un gaiss ļoti mitrs, – arī saules dūriens un karstuma dūriens. Ziemas sporta veidos var rasties apsaldējumi un atdzišana.
Vispārēji dzīvības procesu norises traucējumi var izveidoties sakarā ar akūtu pārslodzi sportā. Bez akūta sirds vājuma te iespējamas arī galvas smadzeņu asinsvadu spazmas (rodas reibonis, bālums, vemšana) u.c. traucējumi. Ja nepareizi trenējas, var rasties pārtrenēšanās. Sportā var būt ultravioletā starojuma izraisīti redzes traucējumi, plakstiņu ādas, konjunktīvas un radzenes apdegums (alpīnistiem, kalnu slēpotājiem), t.s. baseina konjunktivīts (peldētājiem), ausu, kakla un deguna iekaisums (airētājiem, slēpotājiem), dzirdes nerva iekaisums (šāvējiem), kā arī dažādas ādas slimības, piem., epidermofītija (peldētājiem, daiļlēcējiem), furunkuloze (airētājiem, riteņbraucējiem, cīkstoņiem).
Pie patoloģiskajiem stāvokļiem sportā pieskaitāmas arī muskuļu, cīpslu un locītavu slimības (miozīts, tendovaginīts, artrīts), perifēriskās nervu sistēmas slimības (neiralģija, neirīts, radikulīts) utt. Sportistēm, kuru treniņš saistīts ar stipru ķermeņa satricinājumu (vieglatlētika, sporta spēles) un lielu izturības slodzi (riteņbraukšana, distanču slēpošana), var izveidoties nepareizs dzemdes stāvoklis un iestāties menstruālā cikla traucējumi.
Akūtie patoloģiskie stāvokļi sportā rodas sacensību laikā un parasti pāriet, neatstājot sekas, pēc pareizas pirmās palīdzības sniegšanas. Pēc tam nodarbības drīkst atsākt tikai ar ārsta atļauju. Pārējie patoloģiskie stāvokļi un slimības biežāk rodas treniņa procesā un gandrīz vienmēr samazina darbaspējas (galvenokārt balsta un kustību aparāta, asinsrites sistēmas bojājumi). Profilaksē galvenā nozīme ir pareizai sporta treniņa metodikai un medicīniskās kontroles noteikumu ievērošanai.
pēcdzemdību slimības grūtniecības vai dzemdību izraisīti sarežģījumi, kas rodas pēcdzemdību periodā; tās var būt infekciozas un neinfekciozas. Infekciozās pēcdzemdību slimības ierosina stafilokoki, streptokoki u.c. iekaisumslimību ierosinātāji. Visbiežāk infekcija iekļūst organismā pa dzemdes gļotādas brūci, kas rodas, placentai atdaloties, kā arī pa dzemdes kakla, maksts vai starpenes plīsumiem. Parasti infekcija iekļūst sievietes dzimumceļos no ārpuses, piem., ja dzemdības notiek mājās vai arī pēcdzemdību periodā netiek ievērota personiskā higiēna. Infekcija var izplatīties arī no strutu perēkļiem sievietes organismā, piem., no sastrutojušām mandelēm, zobiem u.c. (skatīt infekcija, fokālā). Infekcija var norobežoties mazajā iegurnī, izraisot endometrītu, parametrītu, adneksītu, pelvioperitonītu, vai arī, iekļūstot asinsritē, radīt sepsi (t.s. dzemdību drudzi).
Visas infekciozās pēcdzemdību slimības ir organisma vispārējas slimības ar vietēju iekaisuma procesa izpausmi dzimumorgānos. Attīstoties iekaisumam dzimumorgānos, dzemdes saraušanās pavājinās, rodas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, pastiprinās izdalījumi no dzimumceļiem. Izdalījumi ir asiņaini, dažreiz arī strutaini un parasti ar nepatīkamu smaku. Reizēm ir urinēšanas vai vēdera izejas traucējumi. Ķermeņa t° paaugstinās līdz 38° un vairāk; pulss biežs. Ja rodas sepse, pievienojas organisma intoksikācijas pazīmes – nespēks, drudzis, galvassāpes, reibonis, vemšana. Var rasties sastrutojumi arī plaušās, sirds somiņā, nierēs. Nereti uz ķermeņa ādas parādās izsitumi. Infekcijas process var lokalizēties kāju vai iegurņa vēnās (tromboflebīts); var rasties arī krūts dziedzeru iekaisums (mastīts). Neinfekciozās pēcdzemdību slimības ir simfīzes bojājumi, dzimumorgānu fistulas, maksts un starpenes plīsumi, vielmaiņas traucējumi, psihozes u.c.
Ārstēšana atkarīga no cēloņa. Svarīga nozīme ir pareizai slimnieces kopšanai, diētai, vitamīniem. Profilakse. Grūtniecības laikā jāievēro grūtnieces higiēna, jālikvidē visi iekaisuma perēkļi, laikus jāierodas slimnīcā vai dzemdību namā, kā arī stingri jāievēro pēcdzemdību perioda higiēna. Rodoties pirmajām saslimšanas pazīmēm, nekavējoties jāgriežas pie ārsta.
pēdas deformācija var būt piedzimta vai iegūta. Izšķir vairākus pēdas deformācija veidus. Plakanā pēda (pes planus) ir viena no biežāk sastopamajām pēdas deformācijām; tā var būt piedzimta, bet biežāk izveidojas vēlākajos mūža gados. Raksturīga plakanās pēdas pazīme ir pēdas velves augstuma samazināšanās. Izlīdzinoties velvei, pēda kļūst nedaudz garāka; dažreiz slimnieks pamana, ka tam jāsāk nēsāt lielāka numura apavi. Mainās ādas sacietējumu izvietojums pēdas apakšpusē. Velteņkauls sagriežas un izspiežas uz iekšpusi, līdz ar to pēdas priekšdaļa novirzās uz ārpusi. Te, tāpat arī zem ārējās potītes, mēdz būt stiprākas sāpes. Vēlākajās slimības stadijās uz sāniem sāk noliekties arī papēža kauls; vislabāk tas redzams, skatoties uz kāju no mugurpuses. Kad izveidojusies šāda izteikta plakanās pēdas forma, stipri samazinās pēdas sānkustību apjoms. poliomielīts – Meklēt (bing.com)poliomielīts – Meklēt (bing.com)Deformācijas veidošanos veicina profesijas, kur darbs saistīts ar stāvēšanu. Nelabvēlīga ietekme var būt faktoriem, kas novājina muskulatūru (infekcijas, cīpslu un locītavu iekaisumi u.tml.). Plakanā pēda biežāk izveidojas tukliem, smagiem cilvēkiem, kā arī sievietēm grūtniecības beigu posmā. Nereti deformācijas cēlonis ir saišu un muskulatūras vājums. Slimības sākumstadijās sāpes sākas tikai pēc ilgstošas staigāšanas vai stāvēšanas, kad muskuļi noguruši. Kad muskulatūra atpūtināta, velvju noslīdējumu var nepamanīt. Šādu stāvokli sauc par pēdas vājumu, un tas ir īstās plakanās pēdas priekštecis. Traucējumi ne vienmēr atbilst velves izlīdzinājumam, – lielākus traucējumus parasti rada deformācijas, kas izveidojušās vēlākajos mūža gados, mazāk traucē piedzimtās deformācijas.
Ārstēšana un profilakse. Gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuriem ir pēdas muskulatūras vājums vai jau izveidojusies viegli vai vidēji izteikta plakanā pēda, ieteicams kailām kājām staigāt pa nelīdzenām vietām (mežu, pļavu, akmeņiem). Staigājot pa cietu, līdzenu virsmu, labāk valkāt apavus. Ieteicams ik rītus pēdu masēt: ar vienu roku saspiež pēdu no priekšējās daļas tās garenass virzienā, ar otras rokas delnas malu, spiežot pret pēdas velvi, izdara zigzagveida kustības no augšas uz leju un atpakaļ. Ieteicams masēt pēdas apakšu ar pirkstu galiem, ja iespējams, ar īkšķiem. Lai spiediens būtu lielāks, var uzlikt vienas rokas īkšķi uz otra. Procedūras beigās izdara vieglu apakšstilba masāžu. Ērti lietot īpašus elektriskās masāžas aparātus.
Pēdas muskulatūru sevišķi attīsta kājas pirkstu vingrinājumi. 1. Guļu vai pussēdu stāvoklī intensīvi kustināt kāju pirkstus. 2. Kustināt pēdas uz augšu un uz leju. 3. Nemainot stāvokli, izdarīt pēdas apļveida kustības. 4. Ar kājas pirkstiem izdarīt satverošas kustības, pārvietojot sīkus uz grīdas novietotus priekšmetus, piem., koka klucīšus, čiekurus u.tml. Ja pēdas ļoti sāpīgas un to muskulatūra krampjaini savilkta, no vingrošanas jāatturas. Tādā gadījumā jāsamazina pēdas slodze (staigāt ar kruķiem), tās jāsilda (lieto gaismas kameru, peldes, termoforu), staigājot jālieto supinators. Smagos gadījumos, ja pēdas kaulu savienojumi kļūst nestabili, šie paņēmieni var arī nelīdzēt. Ja izveidojusies sāpīga deformācija, papēža kauls turpina izliekšanos uz āru, bet pēdas vidusdaļa izspiežas uz iekšu. Pēdas sānkustības, kas notiek starp papēža kaulu un velteņkaulu, šajā gadījumā vienmēr zūd. Lai deformācija nepastiprinātos tālāk un zustu sāpes, izdara operāciju. Kustības pašā pēdas locītavā operācija praktiski neietekmē.
Greizais īkšķis (hallux valgus) ir pēdas deformācija, kad pirmais pleznas kauls noliecies uz iekšpusi, bet pats īkšķis – uz ārpusi, pie pirksta pamata veidojot izspiedumu. Āmurveida pirksti (digiti mallei) ir īpatnēja deformācija, kad kājas pirksta gals piespiests pie pirksta pamata, bet tā vidusdaļā ir ass liekums (90° vai pat vēl šaurākā leņķī); tāds nosaukums radies tāpēc, ka saliektais pirksts līdzīgs senlaicīgam āmuram. Šī deformācija kombinējas ar greizo īkšķi un pēdas šķērsvelves izlīdzināšanos. To veicina pārāk īsi apavi (kāju pirksti apavā ir saliekti). Bieži deformācijas cēlonis ir locītavu iekaisums (poliartrīts, reimatoīdi procesi). Ja deformācija piedzimta, biežākais cēlonis ir muguras smadzeņu nervu attīstības traucējumi – nepilnīgi izveidojusies muguras smadzeņu apakšējā daļa. Tas rada nelīdzsvarotu pirkstus un pēdu darbinošo muskuļu spēku, un vienlaikus ar āmurveida pirkstiem izveidojas dobtā pēda (pes excavatus). Tā ir plakanajai pēdai pretēja deformācija, jo pēdas garenvelve ir daudz augstāka. Virs pirksta izliekuma no apava spiediena rodas ādas sacietējumi (varžacis), kas nereti iekaist. Tā kā sacietējumi atrodas tuvu pirkstu locītavām, arī tās var iekaist un pat sastrutot, vēl vairāk pastiprinot pirkstu saliekumu. Tā varžacis, kas ir pirkstu āmurveida deformācijas sekas, pašas var veicināt šo deformāciju. Gadījumā, kad vienlaikus izlīdzināta arī pēdas šķērsvelve, kājas pirksti var tikt vilkti virs pleznas kaulu galviņām. Tās savukārt izspiežas pēdas priekšdaļā, radot sāpīgus sacietējumus (visbiežāk zem II-III pleznas kaula galviņām). Smagākos gadījumos uz augšu atliektie pirksti var tikt izmežģīti. Sāpes pēdas priekšdaļā var traucēt pārvietošanos.
Ārstēšana un profilakse. Tā kā šās pirkstu deformācijas veidošanā liela nozīme ir pēdas šķērsvelves izzušanai, derīgi visi paņēmieni, kas stiprina pēdas muskulatūru plakanās pēdas gadījumā. Jācenšas iztaisnot saliektos pirkstus, liecot tos uz leju. Lieto dažādus no porolona vai porainas gumijas izgatavotus protektorus, ko gredzena veidā uzmauc uz deformētā pirksta vai novieto zem pēdas priekšdaļas. Ja deformācija smagāka un ieilgusi, pirkstu iztaisno, izdarot operāciju.
pēdu mikoze visvairāk izplatītā infekciozā ādas sēnīšslimība. To ierosina patogēnā sēne Trichophyton interdigitale, kas bojā ādas raga kārtu un var izraisīt iekaisumu ādas dziļākajos slāņos. Infekcijas avots – slims cilvēks vai viņa lietotie priekšmeti (apavi, kājauti, zeķes u.c). Inficēties var pirtīs, dušās, peldbaseinos. Inficēšanos veicina sasitumi, nobrāzumi un pastiprināta svīšana. Inkubācijas periodā (dažās nedēļās) patogēnā sēne ieaug kāju pirkststarpu ādas raga kārtā. Slimības sākumā rodas plākšņveida un gredzenveida ādas lobīšanās kāju pirkststarpās un uz pirkstiem. Var būt viegla nieze. Izteikta iekaisuma gadījumā veidojas sīki, spriegi pūslīši cits citam blakus, pildīti ar dzidru, duļķainu vai strutainu šķidrumu. Ar laiku pūslīšu šķidrums uzsūcas un raga kārta nolobās. Slimība parasti ieilgst, to pavada stipra nieze. Pirkststarpu āda macerējas, uztūkst, lobās. Starp pirkstiem rodas sāpīgas plaisas, norobežots, mitrs jēlums ar atlobītu raga kārtu perifērijā.
Pēdu mikoze var izraisīt sekundārus, alerģiskus izsitumus (tie nesatur patogēnās sēnes). Pēdu mikoze var bojāt arī nagus (skatīt nagu sēnīšslimība). Jāārstējas pie dermatologa ar pretsēnīšu līdzekļiem atkarībā no bojājuma rakstura. Vēlamas siltas kāju peldes vājā kālija permanganāta šķīdumā. Pēc peldes ādu nosusina un ieziež ar 1% joda tinktūru. Profilakse. Pēc ārsta norādījuma jāārstē kāju svīšana. Nevalkāt gumijas apavus, sintētiskas zeķes. Ievērot personisko higiēnu. Pēc izveseļošanās, lai izvairītos no recidīva, kāju pēdas un pirkststarpas apmēram 1 mēnesi vēl ieziež ar 1% joda tinktūru. Zeķes dezinficē vārot, apavus – ar 40% formalīna šķīdumu. Sabiedriskās profilakses uzdevums ir ievērot sanitāros noteikumus pirtīs, dušās, peldbaseinos, vingrotavās.
pelagra slimība, ko izraisa PP vitamīnu (nikotīnskābes) trūkums organismā. Šī slimība sastopama galvenokārt ekonomiski maz attīstītu Āzijas un Āfrikas valstu iedzīvotājiem, kas ilgstoši lieto kvalitatīvi un kvantitatīvi nepietiekamu, it īpaši olbaltumvielām nabadzīgu uzturu, piem., kukurūzu vai rīsus. Pelagra PSRS sastopama reti, taču sekundāra PP hipovitaminoze var rasties sakarā ar gremošanas traucējumiem vai citām patoloģiskām pārmaiņām. Tipiskas pelagra slimniekam ir ādas pārmaiņas (dermatīts), caureja un psihiski traucējumi. Āda viegli iekaist un kļūst raupja un tumša, it īpaši uz atklātajām ķermeņa daļām. Zūd ēstgriba un garšas sajūta. Mutē un rīklē ir sausuma un dedzināšanas sajūta. Bieži rodas caureja, kas mijas ar īslaicīgu aizcietējumu. Nereti ir arī vemšana. Slimnieks novājē, kļūst apātisks, miegains, viņam zūd atmiņa un samazinās garīgās darbaspējas.
Viegla sekundāra PP hipovitaminoze var izpausties mazāk spilgti – ir gremošanas traucējumi, apātija, netipiskas pārmaiņas ādā. anēmija. Ārstē ar pilnvērtīgu, olbaltumvielām bagātu uzturu, dienas devu pakāpeniski palielinot. Injicē PP vitamīnu – sākumā 100 mg un vairāk diennaktī. Pastiprināti ievada arī citus vitamīnus, it īpaši В grupas vitamīnus. Profilaksē svarīgs ir pilnvērtīgs uzturs, kurā ir PP vitamīniem bagāti produkti – rupja maluma maize, gaļa u.c. Gremošanas traucējumu vai vispārējas saslimšanas gadījumā lietojami PP vitamīnu preparāti. Veselam cilvēkam jāuzņem dienā 15 mg PP vitamīna.
pelvioperitonīts mazā iegurņa vēderplēves iekaisums. Slimība attīstās, ja infekcija no iekaisuma perēkļiem dzemdē, olvados, olnīcās vai dzemdes apkārtējos audos pāriet uz mazā iegurņa vēderplēvi. Pelvioperitonīts var rasties arī pēc dzemdes ievainojuma, piem., pēc aborta, kas nav izdarīts slimnīcā. Sākumā rodas arvien pieaugošas sāpes vēdera lejasdaļā, parādās smagas organisma intoksikācijas pazīmes – galvassāpes, vemšana, t° paaugstinās līdz 38-40°. Sakarā ar zarnu darbības traucējumiem vēders uzpūties, sevišķi lejasdaļā, gāzes neizdalās. Klepojot, kā arī vēderu piepūšot, sāpes kļūst ļoti stipras. Rodoties strutainam eksudātam vēdera dobumā, slimnieces vispārējais stāvoklis strauji pasliktinās. Strutas nereti saplūst telpā aiz dzemdes, izveidojot tur abscesu, vai arī nonāk tieši vēdera dobumā, izraisot vispārēju vēderplēves iekaisumu (peritonītu). Ja ārstēšanu nesāk laikus, iekaisums var izplatīties visā vēdera dobumā un radīt zarnu atmiršanu. Parādoties slimības simptomiem, nekavējoties jāizsauc ārsts. Pirms ārsta apskates nedrīkst lietot pretsāpju līdzekļus, jo tas var apgrūtināt pareizas diagnozes noteikšanu.
pemfiguss (pemphigus; gr. pemphix, pemphigos pūslis), p u š ļ u s l i m ī b a – hroniska ādas slimība; cēloņi nav zināmi. Parasti slimības sākumā mutes dobumā parādās virspusēja, mazliet sāpīga čūliņa, kas dažreiz nenozūd pat vairākus mēn. Tad uz nebojātas vai viegli apsārtušas ķermeņa ādas parādās pūšļi zirņa vai olas lielumā; sākumā tie pildīti ar dzidru, vēlāk – ar duļķainu šķidrumu. Pūšļiem plīstot, atklājas jēla ādas virsma, kas vietām pārklājas ar krevelīti. Ir dedzinošas sāpes, nieze. Uzlabošanās periodam seko slimības paasināšanās, turklāt pūšļi pārklāj aizvien plašāku ķermeņa virsmu. P-u diagnosticē tikai ārstn. iestādē. Ā r s t ē š a n a individuāla, ar kortikosteroīdu preparātiem, vit-iem, peldēm, ziedēm.
perforācija doba orgāna vai ķermeņa dobuma sienas pilnīgs atvērums, kas radies patoloģiska procesa vai traumas dēļ. Visbiežāk vērojama aklās zarnas tārpveida piedēkļa perforācija (apendicīta sekas), kā arī kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas perforācija (čūlas slimības sekas). Retāk sastopamas citu tievās un resnās zarnas daļu perforācija, kas var rasties sakarā ar dažādām infekciju slimībām (vēdertīfu, dizentēriju), kā arī barības vada perforācija, kuras cēlonis ir galvenokārt barības vada gļotādas apdegumi. Jebkura doba orgāna perforāciju var radīt trauma. Vēdera dobuma orgānu perforācija izraisa ļoti stipras sāpes, jo dobā orgāna saturs kairina vēderplēvi un rada tās iekaisumu.
Ārstēšana. Visos perforācijas gadījumos nepieciešama tūlītēja operācija. Profilakse. Laikus jāārstē aklās zarnas piedēkļa hronisks iekaisums, čūlas slimība. Zarnu infekciju slimību gadījumā stingri jāievēro ārsta noteiktais režīms.
perikardīts perikarda (sirds somiņas) iekaisums. Perikardīta cēloņi ir dažādi. Liela nozīme perikardīta izcelsmē ir mikrobiem (streptokokiem, stafilokokiem, pneimokokiem, tuberkolozes mikobaktērijām u.c), kā arī dažiem vīrusiem. Šo mikroorganismu izraisīto slimību (piem., angīnas, rozes, sepses, plaušu karsoņa, tuberkolozes) gadījumā perikardīts var rasties, ja slimības ierosinātāji iekļūst perikardā pa asinsvadiem un limfvadiem vai arī process pāriet uz perikardu no blakus esošajiem orgāniem (plaušām). Perikardītu nereti var radīt infekcijas procesā izveidojusies alerģija. Perikardīta cēlonis var būt arī miokarda infarkts, organisma autointoksikācija nieru slimību gadījumā, ļaundabīgi audzēji, traumas.
Perikardīts var norisēt kopā ar miokardītu un endokardītu, kas nereti vērojams reimatisma slimniekiem (reimokardīts). Perikardīta gaita var būt akūta un hroniska (biežāk tuberkolozes gadījumā). Izšķir sauso perikardītu, kad perikarda dobumā eksudāta nav, un eksudatīvo perikardītu, kad perikarda dobumā sakrājas eksudāts. Ja perikardītu izraisa reimatisms vai tuberkoloze, nereti rodas arī citu serozo apvalku (pleiras, vēderplēves) iekaisums – poliserozīts. Dažos gadījumos iekaisuma rezultātā izveidojas saaugumi starp ārējo un iekšējo perikarda lapu – rodas saaugumu perikardīts.
Sausā perikardīta simptomi ir sāpes sirds apvidū, neliela aizdusa, perikarda berzes troksnis, ko uztver ārsts, izklausot slimnieku. Eksudatīvā perikardīta gadījumā parasti vērojama ķermeņa t° paaugstināšanās, sāpes sirds apvidū un ātri pieaugoša aizdusa, eksudātam traucējot sirdsdarbību. Perikardīts parasti beidzas ar izveseļošanos.Ārstēšana. Gultas režīms, pamatslimības ārstēšana, pretiekaisuma līdzekļi u.c. medikamenti. Ja eksudāta ir daudz, izdara perikarda punkciju un eksudātu atsūc Ja eksudāts ir strutains vai rodas saaugumu perikardīts, nepieciešama operācija. Profilakse. Norūdīšanās; laikus jāārstē slimības, kas var radīt perikardītu.
peritonīts vēderplēves iekaisums. Parasti peritonīts ir komplikācija pēc vēdera dobuma orgānu saslimšanas vai bojājuma, retāk – primāra slimība. Visbiežākie peritonīts cēloņi – aklās zarnas piedēkļa iekaisums (skatīt apendicīts), kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas perforācija, žultspūšļa iekaisums. Pēc klīniskās gaitas peritonītu iedala akūtā un hroniskā; pēc izcelsmes – infekciozā un neinfekciozā; pēc iekaisuma procesa izplatības – lokālā, difūzā, norobežotā; pēc izsvīduma rakstura – serozā, serozi fibrinozā un strutojošā.
Akūta difūza peritonīta gadījumā slimnieka vispārējais stāvoklis ir smags. Pastāvīgākais un agrīnākais peritonīta simptoms ir intensīvas sāpes, sākumā apvidū, no kurienes peritonīts sākas (piem., ja ir akūts apendicīts, – vēdera lejasdaļas labajā pusē, ja kuņģa čūlas perforācija, – pakrūtē). Tālākajā gaitā sāpes izplatās pa visu vēderu. Ķermeņa t° paaugstinās līdz 38-38,5°. Slimniekam ir iekritušas acis, tajās redzamas bailes un nemiers, deguns un žoklis it kā saasināti, āda bāla, klāta aukstiem sviedriem. Balss klusa. Mēle sausa, aplikta; gandrīz vienmēr ir vemšana. Elpošana sekla un bieža. Pulss paātrināts, vāji pildīts, tikko sataustāms. Vēders aptaustot ļoti sāpīgs, tā muskuļi sasprindzināti; turpmākajā gaitā, kad pievienojas zarnu paralizē, vēders uzpūšas. Apziņa parasti skaidra. Sevišķi smagi peritonīts noris bērniem.
Akūta lokāla peritonīts gaita ir vieglāka. Sāpes lokalizējas perēkļa vietā, kur izteikts muskuļu sasprindzinājums; t° nedaudz paaugstināta – līdz 37-37,5°. Tālākajā gaitā lokāls peritonīts var izplatīties pa visu vēderplēves dobumu un pāriet difūzā peritonītā vai arī apkārt izveidojas saaugumi, un tad tas pārvēršas par norobežotu peritonītu. Šajos gadījumos slimnieka vispārējais stāvoklis samērā apmierinošs, elpošana mierīga, pulss normāls vai nedaudz paātrināts, t° augsta.
Akūtu peritonītu visbiežāk ierosina stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņas. Hroniskais peritonīts attīstās pakāpeniski. Slimnieks novājē, āda kļūst bāla, bieži ir arī caureja. Vēders aptaustot viscaur mēreni sāpīgs; uzkrājoties eksudātam, vēders palielinās; t° nedaudz paaugstināta. Visbiežāk hroniska peritonīta cēlonis ir tuberkoloze.
Ārstēšana. Akūta peritonīta gadījumā nepieciešama steidzama operācija. Ja pēc lokāla peritonīta rodas infiltrāts, to ārstē ar medikamentiem. Tikai tad, ja infiltrāts sastruto, izdara operāciju. Hronisku peritonītu ārstē tikai ar medikamentiem. Profilakse. Laikus jāārstē kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla, apendicīts, holecistīts u.c. vēdera dobuma orgānu slimības.
zoba saknes un apkārtējo audu iekaisums. Parasti rodas, ja laikus neārstē kariesu, jo tad zobs zaudē pulpu un mikrobi pa nedzīvā zoba saknes kanāla atveri izplatās periodonta spraugā. Periodontīts var norisēt akūti vai hroniski. Akūtam periodontītam raksturīgas sāpes, kas pastiprinās, ja zobam uzkož vai pieskaras, jo saknes galā sakrājas iekaisuma eksudāts. Rodoties sastrutojumam, sāpes pastiprinās, zobs kļūst kustīgs, smaganas ap zoba sakni pietūkst un apsarkst. Ja strutu daudz, tās uzkrājas zem smaganām ap zoba sakni vai izdalās gar smaganām. Bieži pietūkst attiecīgā sejas puse.
Hroniskam periodontītam raksturīgs kaulaudu zudums, kas saistīts ar inficētu granulācijas audu savairošanos zoba saknes galā. Šīs pārmaiņas vislabāk redzamas rentgenuzņēmumā. Sāpes nav stipras, parasti tās rodas, procesam uzliesmojot, pirms smaganu pietūkuma vai fistulas izveidošanās slimā zoba saknes galā. Ārstēšana parasti medikamentoza – zoba saknes kanālu mehāniski tīra un dezinficē, bet pēc tam pilda ar cementu vai pastu; dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana – saknes galu un tam pieguļošos audus izoperē vai zobu izrauj. Profilakse. Laikus jāārstē zobu kariess.
periostīts kaulplēves iekaisums. Periostīts reti ir patstāvīga slimība, parasti pievienojas citām kaulu vai mīksto audu slimībām, galvenokārt sastrutojumiem, var rasties arī pēc traumām, līdztekus audzējiem (reaktīvs periostīts). Periostīts var būt gan akūts, gan hronisks. Akūtam periostītam raksturīga paaugstināta t°, galvassāpes, slikta pašsajūta, iekaisuma apvidū – sāpīgums, dažkārt pietūkums, var palielināties reģionārie limfmezgli. Kaulplēve sabiezināta, tūskaina, hiperemēta, zem tās sakrājas šķidrums (strutas, eksudāts), kas to atslāņo no kaula. Dažreiz periostīts var pāriet uz kaulu un izraisīt osteomielītu. Iekaisums var uzsūkties bez sekām vai pāriet hroniskā. Hronisku periostītu var izraisīt arī specifiski (piem., tuberkolozes, sifilisa, aktinomikozes) ierosinātāji. Hroniska periostīts gadījumā veidojas fibrīna uzslāņojumi, var notikt pārkaulošanās (osifikācija).
Ārstēšana. Akūta periostīta gadījumā gultas režīms, antibiotikas, pretsāpju līdzekļi, spirta vai Višņevska ziedes kompreses; fizioterapija. Strutojošo periostītu ārstē ķirurģiski. Hroniska periostīta gadījumā ārstē pamatslimību.
peristaltika dobo orgānu (kuņģa, zarnu, žultsvadu u.c.) gludās muskulatūras ritmiska viļņveidīga saraušanās, kas pārvieto orgānu saturu vienā virzienā. Peristaltikas viļņiem var būt dažāds ritms, ātrums un garums. Peristaltikas īpatnības atkarīgas no attiecīgā orgāna sienas gludās muskulatūras tonusa (sasprindzinājuma); peristaltika labi izteikta, ja tonuss ir vidējs, to kavē stipri augsts vai zems tonuss. Gludās muskulatūras kustības regulē veģetatīvā nervu sistēma. Vidēji stiprs parasimpātisko nervu kairinājums peristaltiku pastiprina, bet simpātisko nervu kairinājums – pavājina.
Gremošanas traktā peristaltika pārvieto kuņģa un zarnu saturu uz anālās atveres pusi. Tā veicina barības sajaukšanos ar gremošanas sulām un piespiež zarnu saturu pie sienām, sekmējot kontaktgremošanu un uzsūkšanu (resorbciju). Gremošanas trakta peristaltiku sekmē galvenokārt mehāniski un ķīmiski kairinātāji – zarnu pildījums, gremošanas sulas un gremošanas procesā radušies starpprodukti. Šķidrumi izraisa lēnu peristaltiku, bet gāzes – ātru peristaltiku, sevišķi resnajā zarnā. Peristaltiku kavē stipri augsts vai zems zarnu tonuss, kas ārēji var izpausties aizcietējuma vai caurejas veidā. Atsevišķos gadījumos peristaltikas vilnis izplatās no zemākajām zarnu daļām kuņģa virzienā. Tādu kustību sauc par antiperistaltiku.
peritonīts vēderplēves iekaisums. Parasti peritonīts ir komplikācija pēc vēdera dobuma orgānu saslimšanas vai bojājuma, retāk – primāra slimība. Visbiežākie peritonīts cēloņi – aklās zarnas piedēkļa iekaisums (skatīt apendicīts), kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas perforācija, žultspūšļa iekaisums. Pēc klīniskās gaitas peritonītu iedala akūtā un hroniskā; pēc izcelsmes – infekciozā un neinfekciozā; pēc iekaisuma procesa izplatības – lokālā, difūzā, norobežotā; pēc izsvīduma rakstura – serozā, serozi fibrinozā un strutojošā.
Akūta difūza peritonīta gadījumā slimnieka vispārējais stāvoklis ir smags. Pastāvīgākais un agrīnākais peritonīta simptoms ir intensīvas sāpes, sākumā apvidū, no kurienes peritonīts sākas (piem., ja ir akūts apendicīts, – vēdera lejasdaļas labajā pusē, ja kuņģa čūlas perforācija, – pakrūtē). Tālākajā gaitā sāpes izplatās pa visu vēderu. Ķermeņa t° paaugstinās līdz 38-38,5°. Slimniekam ir iekritušas acis, tajās redzamas bailes un nemiers, deguns un žoklis it kā saasināti, āda bāla, klāta aukstiem sviedriem. Balss klusa. Mēle sausa, aplikta; gandrīz vienmēr ir vemšana. Elpošana sekla un bieža. Pulss paātrināts, vāji pildīts, tikko sataustāms. Vēders aptaustot ļoti sāpīgs, tā muskuļi sasprindzināti; turpmākajā gaitā, kad pievienojas zarnu paralizē, vēders uzpūšas. Apziņa parasti skaidra. Sevišķi smagi peritonīts noris bērniem.
Akūta lokāla peritonīts gaita ir vieglāka. Sāpes lokalizējas perēkļa vietā, kur izteikts muskuļu sasprindzinājums; t° nedaudz paaugstināta – līdz 37-37,5°. Tālākajā gaitā lokāls peritonīts var izplatīties pa visu vēderplēves dobumu un pāriet difūzā peritonītā vai arī apkārt izveidojas saaugumi, un tad tas pārvēršas par norobežotu peritonītu. Šajos gadījumos slimnieka vispārējais stāvoklis samērā apmierinošs, elpošana mierīga, pulss normāls vai nedaudz paātrināts, t° augsta.
Akūtu peritonītu visbiežāk ierosina stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņas. Hroniskais peritonīts attīstās pakāpeniski. Slimnieks novājē, āda kļūst bāla, bieži ir arī caureja. Vēders aptaustot viscaur mēreni sāpīgs; uzkrājoties eksudātam, vēders palielinās; t° nedaudz paaugstināta. Visbiežāk hroniska peritonīta cēlonis ir tuberkoloze.
Ārstēšana. Akūta peritonīta gadījumā nepieciešama steidzama operācija. Ja pēc lokāla peritonīta rodas infiltrāts, to ārstē ar medikamentiem. Tikai tad, ja infiltrāts sastruto, izdara operāciju. Hronisku peritonītu ārstē tikai ar medikamentiem. Profilakse. Laikus jāārstē kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla, apendicīts, holecistīts u.c. vēdera dobuma orgānu slimības.
personiskā higiēna higiēnisko noteikumu kopums, kas reglamentē ikviena cilvēka izturēšanos darbā, mājās un sabiedriskās vietās; higiēnas nozare. Personiskās higiēnas ievērošana veicina cilvēka veselības saglabāšanos un nostiprināšanos. Personiskajai higiēnai ir ne tikai individuāla, bet arī sociāla nozīme, tās neievērošana var būt par cēloni dažādām slimībām, kuras var izplatīties ģimenes un apkārtējā kolektīva locekļu vidū.
Viens no personiskās higiēnas pamatelementiem ir ādas kopšana un matu kopšana. Ķermenis jāmazgā 1 vai 2 reizes nedēļā, mainot arī veļu. Sevišķi jārūpējas par roku tīrību. Roku āda izdala īpašas vielas, kas spēj iznīcināt uz tās nonākušos mikroorganismus. Jo tīrāka ir roku āda, jo spēcīgāka ir šo baktericīdu iedarbība; piem., uz tīrām rokām nonākušo baktēriju skaits 10 minūtēs samazinās par 15% , bet uz netīrām rokām 20 minūšu laikā – par 5%.
95% kopējā baktēriju skaita uzkrājas zem nagiem, tāpēc svarīga ir pareiza nagu kopšana. Netīrumi, kas satur patogēnos mikrobus un helmintu olas, no rokām ar barību var nonākt gremošanas traktā. Katru dienu jāapmazgā ārējie dzimumorgāni (skatīt dzimumdzīves higiēna), jāmazgā kājas un jāmaina zeķes. Personiskās higiēnas iemaņas jāieaudzina jau no agras bērnības (skatīt meitenes higiēna), noteiktos dzīves posmos personiskā higiēna sevišķi rūpīgi jāievēro sievietei (skatīt sievietes higiēna; grūtnieces higiēna; pēcdzemdību periods).
Mutes dobuma un zobu kopšana ne tikai palīdz saglabāt zobus, bet arī novērš dažu orgānu (sirds, locītavu, nieru u.c.) slimības. Regulāri jātīra apģērbs un apavi, jāuzkopj dzīvoklis. Svarīgs personiskās higiēnas elements ir norūdīšanās un fiziskās kultūras pasākumi – rīta vingrošana (skatīt higiēniskā vingrošana), fizkultūras pauzes darba laikā, kuras atjauno cilvēka darbaspējas un palielina arī darba ražīgumu (skatīt darba vingrošana), fiziskās kultūras pasākumi atpūtas stundās pēc darba, piem., sporta nodarbības, pastaigas u.c. Ar fizkultūru ieteicams nodarboties no agras bērnības līdz sirmam vecumam (skatīt fiziskā audzināšana).
Veselību un garīgo darbaspēju saglabāšanos sekmē racionāls un regulārs dienas režīms. Katra regulāra un noteiktā laikā izpildīta darbība kļūst par nosacījuma kairinātāju nākamajai darbībai, tāpēc atsevišķu nodarbību veids noteiktās stundās, kā arī regulāra darba un atpūtas mija taupa organisma spēkus, palielina darbaspējas un labvēlīgi ietekmē veselību. Dienas režīmā jāparedz rīta un vakara tualete, higiēnas vingrošana, profesionālais un sabiedriskais darbs, garīgs darbs mājās, mājas darbi, atpūta.
Viens no pilnīgākiem un organismam nepieciešamākiem atpūtas veidiem ir miegs. Lai miegs būtu pilnvērtīgs, tam jābūt regulāram, nepārtrauktam, dziļam, pietiekami ilgam; jāguļ higiēniskos apstākļos. Vēlams, lai gaisa t° guļamistabā būtu 16°. Vasarā ieteicams gulēt pie atvērta loga, bet ziemā vismaz pie atvērta vēdlodziņa, ja to atļauj meteoroloģiskie apstākļi. Personiskās higiēnas noteikumi jāievēro arī ražošanā, piem., strādājot ar veselībai kaitīgām ķimikālijām, nedrīkst turpat blakus pusdienot, turēt maizi darba tērpa kabatā u.tml. (skatīt arī individuālie aizsarglīdzekļi; lauksaimniecības ķimikālijas).
Personiskā higiēna risina arī racionāla uztura problēmas, jo pilnvērtīgs uzturs nodrošina optimālu cilvēka organisma attīstību, fiziskās un garīgās darbaspējas; svarīgi ir ievērot tīrību ēdiena gatavošanas laikā. Personiskās higiēnas ievērošanai ir liela nozīme, jo nekādi medicīnas zinātnes sasniegumi nevar nodrošināt labu veselību, ja netiks ievērota personiskā higiēna.
perversijas seksuālas, pretdabiskas tieksmes dzimumdzīvē. Biežāk rodas psihopātiem un psihiskiem slimniekiem, retāk psihiski veseliem cilvēkiem. Perversija parasti nav iedzimta patoloģija, izšķirīga nozīme ir audzināšanai, kā arī ārējiem faktoriem. Perversijas pamatā var būt patoloģiska nosacījuma reflekss, kas ar laiku var nostiprināties (piem., ja bērns onanē un tai laikā tiek fiziski sodīts, var izveidoties nosacījuma reflekss, ka seksuālais apmierinājums iegūstams brīdī, kad izjūtamas fiziskas sāpes). Šāda veida refleksi var rasties tikai īpašos apstākļos, piem., personām, kam agri radusies dzimumtieksme.
Perversijas veicina īpaši sadzīves apstākļi (izolācija, dzīve tikai viena dzimuma sabiedrībā), alkoholisms, kā arī sociālie apstākļi – kapitālistiskajās valstīs izplatītā pornogrāfiskā literatūra, televīzijas raidījumi, kinofilmas. Perversijas gaita ir dažāda. Tās var izpausties agri un ārējo vai iekšējo apstākļu ietekmē paasināties vai atslābt, tomēr visumā palikt nemainīgas (īstās perversijas). Ja perversijas rodas tikai ārēju veicinošu faktoru ietekmē, tās var izzust, mainoties situācijai (fakultatīvās perversijas).
Dažu perversiju gadījumos saglabājas normāla tieksme uz pretējo dzimumu un perversija norisinās paralēli normālai dzimumdzīvei (anomāla seksuālā dzīve); šīs perversijas var rasties periodiski un pēc tam izzust. Vairākumā gadījumu perversijas izbeidzas pēc ģimenes nodibināšanas, bet reizēm tās normālu dzimumdzīvi padara neiespējamu. Ja perversijas ir citas slimības simptoms, ārstē pamatslimību. Uzmanība jāievirza citā gultnē (sports, fiziskās nodarbības), lai patoloģiski izveidojies reflekss izzustu. Ārstēšanā piedalās psihiatri un seksologi. Profilaksē svarīga ir pareiza dzimumaudzināšana, psihohigiēna. Personas, kas nododas seksuālām perversijām (piem., homoseksuālisms – pretdabiska dzimumtieksme uz tā paša dzimuma personām), mūsu valstī tiek sauktas pie kriminālatbildības (LPSR Kriminālkodeksa 124. pants).
piededzināšana ārstniecisks paņēmiens, patoloģiska mīksto audu iznīcināšana ar augstu t° vai ķīmiskām vielām, kas izraisa audu olbaltumvielu koagulāciju (sarecēšanu). Piededzināšanu izdara, lietojot elektrisko strāvu, piem., diatermokoagulācijā jeb elektrokoagulācijā augstfrekvences maiņstrāvu (skatīt elektroķirurģiskās ārstēšanas metodes), galvanokaustikā jeb elektrokaustikā galvenokārt galvanisko strāvu, vai arī ar ķīmiskām vielām (skatīt piededzināšanas līdzekļi). Piededzināšanu lieto dažu labdabīgu audzēju, kārpu, varžaču iznīcināšanai, slikti dzīstošu brūču ārstēšanā, kā arī asiņošanas apturēšanai.
pielīts nieru bļodiņu iekaisums. Pielīta gadījumā iekaist ne tikai nieru bļodiņas, bet arī nieru audi, tāpēc katrs pielīts (akūts vai hronisks) uzskatāms par pielonefrītu.
pielonefrīts nieru iekaisums, kas bieži sākas ar nieru bļodiņu iekaisumu. Pielonefrīta izcelsmē un attīstībā svarīga nozīme ir infekcijai urīnceļos un urīna sastrēgumam. Slimību visbiežāk izraisa zarnu nūjiņa, bet to var ierosināt arī enterokoki, stafilokoki u.c. mikrobi. Bieži vien pielonefrītu izraisa viena mikrobu suga, bet vēlāk tā attīstību ietekmē arī citas sugas. Biežāk mikrobi nierēs nokļūst ascendējošā jeb urogēnā ceļā, t.i., tie iekļūst urīnceļos no ārpuses un virzās pretēji urīna plūsmai līdz nierēm. Tam pamatā var būt urīna noplūdes traucējumi, kurus izraisa urīnceļu sašaurinājumi (piedzimti vai pēc iekaisumiem radušies), nieru un urīnceļu akmeņi, nieru ievainojumi, vīriešiem – arī priekšdziedzera palielināšanās utt.
Infekcijas virzīšanos uz augšu var veicināt arī urīna atvilnis: urīnpūšļa un urīnvadu muskulatūras nepareizas saraušanās dēļ atsevišķas urīna porcijas pārvietojas nevis uz leju, bet uz augšu. Bez tam infekcija var iekļūt nierēs ar limfu no zarnām, olnīcām un olvadiem, ja tajos ir hronisks iekaisums, vai ar asinīm no citiem infekciju perēkļiem (bojāti zobi, strutojošas mandeles, iekaisuši deguna blakusdobumi, žultspūslis, aklās zarnas tārpveida piedēklis utt.).
Pielonefrīta attīstību var veicināt arī citi faktori, kas bojā nieres vai nomāc to spēju pretoties infekcijai, – podagra, cukura diabēts, pārmērīga dažu medikamentu, it īpaši pretsāpju līdzekļu (fenacetīna, analgīna, aspirīna) lietošana. Dažos gadījumos pielonefrītam pievienojas alerģija, kas pielonefrītu paātrina un pastiprina. Pielonefrīta gadījumā nierēs vispirms iekaist intersticiālie audi, vēlāk kanāliņi un beidzot arī kamoliņi. Nieru audus pakāpeniski aizstāj saistaudi, nieres sarūk, un var iestāties nieru mazspēja.
Pielonefrīts var būt akūts un hronisks. Akūta pielonefrīta sākumā parasti ir drebuļi, sāpes mugurā, paaugstināta t°, slikta dūša, nereti sāpīga vai bieža urinēšana! Nieru apvidus parasti ir sāpīgs, tūsku nav, arteriālais spiediens pa lielākai daļai normāls. Asinīs palielinās leikocītu daudzums; sākot ar 4.-5, slimības dienu, paātrinās eritrocītu grimšana. Izmeklējot urīnu, atrod daudz leikocītu, epitēlija šūnas, baktērijas. Urīna daudzums normāls vai palielināts, tā blīvums – pamazināts. Hronisks pielonefrīts vai nu attīstās pēc pārciesta akūta pielonefrīta, vai arī rodas pamazām. Hroniskam pielonefrītam raksturīgu pazīmju nav.
Galvenās izmeklēšanas metodes ir urīna analīze, nieru rentgenoloģiskā un radioloģiskā izmeklēšana, asins analīze. Ārstēšana. Akūta pielonefrīta gadījumā nepieciešams gultas režīms un siltums. Uzturs – viegli sagremojams, bet citādi bez sevišķiem ierobežojumiem. Jālieto daudz šķidruma – liepziedu, milteņu, kumelīšu tēja, augļu sulas, minerālūdeņi. Noderīgi ir silti apliekamie jostasvietā. Pēc ārsta norādījumiem lieto pretmikrobu līdzekļus. Bieži vien vajadzīgi arī līdzekļi, kas samazina gludās muskulatūras spazmas, kā arī prethistamīna līdzekļi. Hroniska pielonefrīta gadījumā svarīgi likvidēt infekciju perēkļus (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu, olnīcu, žultspūšļa, urīnpūšļa u.c. iekaisumi). Tāpat svarīgi novērst urīna noplūdes traucējumus. Hroniska pielonefrīta gadījumā īpaši diētas ierobežojumi nav vajadzīgi. Vārāmā sāls daudzums uzturā stipri samazināms vienīgi tad, ja slimniekam ir tūska vai arī paaugstināts arteriālais spiediens. Arī hroniska pielonefrīta ārstēšanā lieto pretmikrobu līdzekļus. Profilaksē galvenais ir sargāties no saaukstēšanās, likvidēt organismā infekcijas perēkļus un norūdīties.
pienēde patogēno sēņu ierosināta slimība; viena no kandidamikozes formām; tai raksturīgi balti, sarecējušam pienam līdzīgi aplikumi uz gļotādas. Pienēdi ierosina Candida ģints sēnes, kas mitinās arī uz veselu cilvēku gļotādas. Slimību veicina mutes dobuma gļotādas ievainojumi, novājēšana, smagas slimības, ilgstoša antibiotiku lietošana. Visbiežāk pienēde sastopama jaundzimušajiem un zīdaiņiem uz vaigu gļotādas, mēles, aukslējām. Smagos gadījumos pienēde attīstās uz elpošanas ceļu, barības vada un dzimumorgānu gļotādas. Sēnes micēlija pavedieni spēj iespiesties dziļākos epitēlijaudu slāņos, un aplikums tāpēc ir grūti noņemams.
Ierosinātāji var tikt iznēsāti ar asinīm un radīt iekšējo orgānu saslimšanu. Uz ādas pienēde var izraisīt ekzēmai vai izsitumiem līdzīgas parādības. Stipri izteikta pienēde mutes dobuma gļotādā jaundzimušajiem var apgrūtināt zīšanu un rīšanu. Pienēde var izplatīties ar kopšanas priekšmetiem, ja nav pietiekami ievēroti sanitāri higiēniskie noteikumi.
Ārstēšana. Jāpalielina organisma dabiskā pretestība. Jaundzimušajiem svarīga ir barošana ar mātes pienu; novājinātu bērnu uzturam jāsatur pietiekamā daudzumā pilnvērtīgas olbaltumvielas, vitamīni. Gļotādas vairākas reizes dienā ieziež ar borakglicerīnu vai pioktanīna šķīdumu. Ja pienēde radusies sakarā ar antibiotiku lietošanu, tā jāpārtrauc. Smagākos gadījumos iekšķīgi lieto pretsēnīšu līdzekli nistatīnu (pēc ārsta norādījuma). Profilakse. Pareiza bērna kopšana un ēdināšana, tīrības ievērošana, it īpaši bērnu barojot.
pigmentplankumiRodas, pigmentam melanīnam pastiprināti veidojoties ādā. Vairāk izplatītie p. ir vasaras raibumi, kā arī hloazma un melanodermija. H l o a z m a – nenoteiktas formas tumši dzelteni un brūni simetriski p. uz sejas un citām ķermeņa daļām. Cēloņi – hormonāli vai vielmaiņas traucējumi, saindēšanās ar naftas pārstrādes produktiem, ilgstošs spiediens vai berze (piem., no jostas, pulksteņa). Īpašs hloazmas veids ir p., kas rodas grūtniecēm – pastiprināta pigmentācija arī ap krūtsgaliem, vēdera baltās līnijas un kaunuma apvidū. Pēc dzemdībām šie p. izzūd. Melanodermija – visas ķermeņa ādas pastiprināta pigmentācija; ādas krāsa – no gaiši dzeltenas līdz tumši brūnai. Cēlonis – hormonāli traucējumi (sk. Adisona slimība), hron. inf. slimības (tbc, malārija), vit-u trūkums (sk. pelagra), aknu slimības, saindēšanās ar naftas pārstrādes produktiem (piem., mājsaimniecēm ilgstoši lietojot petrolejas plītiņu). Parasti sākumā parādās plaši p .padusēs, kaunuma apvidū. Pamazām tie paplašinās un pārņem visu ķermeņa ādu, izraisot niezi un pastiprinātu jutību pret saules iedarbību. Ā r s t ē pamatslimību; vit-u terapija, ārīgi – ziedes, kas noloba vai balina ādu.
pilorospazma kuņģa vārtnieka saraušanās, kas neļauj kuņģim iztukšoties. Pilorospazmas cēlonis var būt vispārēja neiroze, kuņģa slimības (vārtnieka čūla, kuņģa sekrēcijas pastiprināšanās), žultspūšļa, aizkuņģa dziedzera u.c. slimības, saindēšanās ar nikotīnu, morfīnu, svinu. Pilorospazmas pazīmes ir smaguma sajūta, periodiskas lēkmjveida sāpes vai dedzinoša sajūta pakrūtē. Galvenā pazīme ir atkārtota vemšana. Raksturīgi ir tas, ka izvemj uzņemto barību un pēc vemšanas slimniekam kļūst vieglāk. Ja vemšana bieži atkārtojas un ir ilgstoša, rodas ūdens un minerālvielu maiņas traucējumi un organisms saindējas ar vielmaiņas produktiem. Iestājas acidoze. Ja ir pilorospazmas pazīmes, obligāti jāgriežas pie ārsta.
Ārstēšana. Jāēd noteiktos laikos, vismaz 4 reizes dienā, nelietojot skābus un kairinošus uzturlīdzekļus. Ja vemšana bieži atkārtojas, barībai jābūt pusšķidrai, nedrīkst lietot ļoti karstus vai aukstus ēdienus. Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Jālikvidē zobu infekcijas. Ieteicama ārstnieciskā fizkultūra, sevišķi elpošanas vingrinājumi. Lieto arī spazmolītiskus līdzekļus, organismā papildus ievada šķidrumu (fizioloģisko šķīdumu, glikozes šķīdumu u.c), nātrija un kālija sāļus. Ja pilorospazmas cēlonis ir organiskas kuņģa pārmaiņas, jāārstē ķirurģiski.
pinnes ādas slimība, ko izraisa nepareiza tauku dziedzeru darbība. Zīdaiņu pinnes rodas bērniem pirmajos mēnešos. Tās veicina mātes hormoni, kas caur placentu nokļuvuši bērna asinīs. Uz zīdaiņa sejas un pakauša parādās sārti dažāda lieluma mezgliņi, reizēm strutu pūslīši, kas pēc pāris mēnešiem izzūd bez ārstēšanas. Baltās pinnes (milium) rodas, aizsprostojoties tauku dziedzeru izvadkanāliem. Tās veidojas dziļi tauku dziedzeru daiviņās uz vaigiem, zem acīm un spīd cauri epidermai blīva, cieta, balta kniepadatas galviņas lieluma mezgliņa veidā; āda bez apsārtuma. Biežāk tās rodas sausā ādā, var būt arī taukainās seborejas gadījumā. Likvidē, pārdurot mezgliņa apvalku un izspiežot ar speciālu lāpstiņu, iepriekš dezinficējot ādu.
Melnās pinnes jeb komedoni (comedo) ir paplašinātas tauku dziedzeru atveres, kas aizsprostotas ar ādas raga kārtas šūnām, putekļiem, sažuvušiem tauku dziedzeru izdalījumiem un veido pelēcīgi netīrus vai melnus punktiņus. Lokalizējas visbiežāk uz deguna, zoda, vaigu un deguna krokās, muguras augšdaļā. Ar pirkstu sānu virsmām no tauku dziedzera atveres var izspiest dzeltenbālu, mīkstu masu ar melnu punktiņu virspusē. Melnās pinnes rodas cilvēkiem, kam ir seborejas parādības. Tās ir sākums parastajām (jaunības) pinnēm, tāpēc jāizspiež. Pirms tam āda jāatmiekšķē, uzliekot uz sejas karstu kompresi ar kumelīšu novārījumu vai izmantojot tvaika peldes. Pēc tam sejas ādu notīra ar 2% salicilspirtu vai kamparspirtu. Melnās pinnes nedrīkst izspiest, ja ap tām jau radies iekaisums (infekcija var iekļūt vēl dziļāk tauku dziedzerī).
Vislabāk sejas ādu attīrīt 2 reizes gadā kosmētiskajā kabinetā. Parastās jeb jaunības pinnes (acne vulgaris, acne juvenilis) visbiežāk rodas, ja ir seborejas parādības pubertātes perioda sākumā, un pāriet, dzimumgatavībai iestājoties. Lokalizējas sejā un uz krūtīm vai muguras. Strutas radošie mikrobi, kas atrodas tauku dziedzeru atverēs, izraisa tauku dziedzeru iekaisumu. Ap melnajām pinnēm izveidojas sāpīgs pietūkums ar sārtu iekaisuma josliņu, konusveida mezgliņa virsotnē parādās strutu pūslītis.
Mezglveida pinnes (acne conglobata) – jaunības pinnes paveids – rodas, ja sastruto tauku dziedzera pamatdaļa. Izveidojas lieli, sārti, ļoti sāpīgi rieksta lieluma mezgli, kas var saplūst. Šie mezgli klāti ar tumši sārtu, iekaisušu ādu un sadzīstot atstāj dziļas, kropļojošas rētas. Ārstē seboreju. Rētas likvidē ar dziļo ādas lobīšanu vai ar speciālu aparātu.
Sarkanās pinnes (acne rosacea) rodas parasti pēc 30 gadu vecuma, biežāk sievietēm. Paplašinās ādas virspusējie asinsvadi sīku dzīsliņu veidā. Sejā parādās apsārtums, kas pakāpeniski iegūst brūnganzilu nokrāsu. Uz apsārtuma fona rodas dažāda lieluma puslodes un konusa veida strutu pūslīši, pēc kuru izzušanas rētas nepaliek. Bieži vienlaikus vērojami veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi – aukstas, zilgansārtas, mitras rokas, plakstiņu un roku trīce, sejas tūska, traucējumi kuņģa un zarnu darbībā, olnīcu funkcijā. Slimību veicina bojāti zobi, strutains deguna blakusdobumu iekaisums, nelabvēlīgi darba apstākļi (ilgstošs karstums, darbs saulē, vējā), karsti ēdieni un dzērieni, asas garšvielas, alkohols. Ārstēšanas pamatā ir organisma iekšējo traucējumu novēršana.
Profesionālās pinnes (acne professionalis) var rasties, ja strādā ar naftas produktiem, vazelīnu, benzīnu, eļļām, darvu, oglēm. Uz roku ādas, retāk uz sejas un ķermeņa parādās melnās pinnes, kas ātri sastruto. Bieži rodas furunkuli un flegmonas. Nepieciešams ievērot personisko un darba higiēnu, laikus mainīt darba apģērbu.
Medikamentozās pinnes (acne medicamentosa) rodas, ja ilgstoši lieto jodu, bromu, bet ļoti jutīgiem cilvēkiem – arī pēc īslaicīgas šo preparātu lietošanas. Uz sejas, krūtīm, muguras rodas sārti nelieli mezgliņi, kuru centrā drīz izveidojas strutu pūslīši. Pēc to izzušanas paliek mazas rētiņas. Ārstē ar līdzekļiem, kas palīdz ātrāk izvadīt no organisma joda un broma preparātus, lieto arī kalcija preparātus, dimedrolu, suprastīnu. Arī tuberkolozes un sifilisa gadījumā uz ādas var rasties pinnes, kas līdzīgas parastajām jeb jaunības pinnēm.
pirkē reakcija ādas alerģiska reakcija uz tuberkulīnu, ko ievada apakšdelma ādā ieskrāpējot, lai noteiktu, vai organisms inficēts ar tuberkolozi; to ieteicis 1907. gadā austriešu pediatrs K. Pirkē. Āda uz tuberkulīnu reaģē tikai tad, ja pirms raudzes izdarīšanas notikusi organisma inficēšanās ar tuberkolozi. Tuberkulīna ievadīšanas vietā veidojas sārtums ar sabiezējumu un pacēlumu centrā (papula). Reakciju novērtē pēc 48 stundām. Pirkē reakcija var būt vāji pozitīva pēc potēšanas pret tuberkolozi (postvakcinālā alerģija). Inficēšanās gadījumā reakcija ir spēcīgāka, ar laiku pastiprinās un ir pastāvīga (infekcijas alerģija). Pirkē reakciju parasti lieto pediatrijā.
placenta (lat. placenta plācenis) – orgāns, kas attīstās grūtniecības laikā un saista augli ar mātes organismu. Ar p. starpniecību auglis saņem barības vielas un skābekli, bet atdod ogļskābo gāzi un vielmaiņas galaproduktus. P. izdala arī hormonus (horlongonadotropīnus, progesteronu), kas nepieciešami normālai grūtniecības norisei. P. sāk veidoties 6.-7. grūtniecības ned. – apaugōtās olšūnas implantācijas vietā (parasti dzemdes ķermeņa augšējā daļā); pilnīgi tā izveidojas 4. grūtniecības mēnesī. Turpmāk tā pakāpeniski palielinās, un grūtniecības beigās tās diametrs sasniedz 15-18 cm, biezums 1,5-2 cm, bet svars 500 g. P. viena virsma piestiprināta pie dzemdes sienas, otra vērsta pret augli. No šīs virsmas sākas nabas saite. Ja dzemdes gļotādā ir pārmaiņas (piem., iekaisums pēc pārciesta aborta), p. piestiprināta dzemdes sienas apakšējā daļā, pilnīgi vai daļēji aizsedzot dzemdes kakla kanālu (placentas priekšguļa). P. priekšguļai raksturīga atkārtota asiņošana grūtniecības un dzemdību laikā, kas var būt bīstama ne tikai mātei, bet arī auglim. Tāpēc, ja konstatēti asiņaini izdalījumi no dzimumceļiem, grūtniecei nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Baktērijas, kas cirkulē mātes asinīs, var nokļūt augļa organismā tikai tad, ja p. ir bojāta, piem., sifilisa, tbc gadījumā. Baktēriju indes (toksīni) un vīrusi, tāpat arī medikamentu lielākā daļa, alkohols un nikotīns nokļūst augļa organismā caur veselu p. Tāpēc medikamentus grūtniecības laikā drīkst lietot tikai ar ārsta atļauju.
Pēc bērna piedzimšanas p. atdalās no dzemdes sienas un izdalās kopā ar augļa apvalkiem.
plakstiņa angiomalabdabīgs audzējs, kas rodas no patoloģiski pārveidotiem asinsvadiem (hemangioma) vai limfvadiem (limfangioma). Biežāk attīstās bērniem. Kapilārā hemangioma parasti lokalizējas augšējā plakstiņā; āda virs tās ir plāna, sārti zilgana, dažreiz tajā izveidojas čūlas, kas pārplīstot rada stipru asiņošanu. Limfangioma līdzīga cistai ar biezām sienām un elastīgu konsistenci, āda virs tās ir bāla. Plakstiņa angioma aug lēnam, ilgstoši. Ārstē ķirurģiski.
plakstiņa izgriešanās plakstiņa malas izgriešanās uz āru. Ja apakšējā plakstiņa brīvā mala tikai nedaudz stāv nost no acs ābola, ir pastiprināta asarošana (asaru punkts nepieguļ asaru ezeram, un asaras nevar brīvi noplūst pa asaru novadceļiem). Ja plakstiņa izgriešanās ir stiprāk izteikta (pēc rētaudu attīstīšanās), plakstiņa konjunktīva izvēršas uz āru, tiek kairināta, izžūst, ar laiku kļūst sārtāka, tās virskārta sabiezē. Spastiskā plakstiņa izgriešanās rodas galvenokārt bērniem hroniska konjunktivīta gadījumā, paralītiskā plakstiņa izgriešanās – pēc sejas nerva bojājuma. Vissmagākā plakstiņa izgriešanās veidojas sakarā ar rētaudiem.
Ārstēšana. Novērst pamatslimību; ja plakstiņš izgriezies rētaudu dēļ, nepieciešama operācija.
plakstiņa noslīdējums neliels vai pilnīgs augšējā plakstiņa noslīdējums. Piedzimts plakstiņa noslīdējums (parasti abpusējs) saistīts ar augšējā plakstiņa cēlājmuskuļa nepilnīgu attīstību vai pat trūkumu. Iegūto plakstiņa noslīdējumu (parasti vienpusējs) rada augšējā plakstiņa cēlājmuskuļa inervācijas traucējumi (pēc dažām nervu sistēmas slimībām un traumām). Plakstiņu var nedaudz pacelt, tikai piepūlot pieres muskuli.
Ārstēšana. Nelielu plakstiņa noslīdējumu var labot ar speciālām brillēm. Pēc traumas vai nerva bojājuma izmanto elektrostimulāciju. Smagākos gadījumos izdara operāciju.
plānprātība pavājināta psihiska darbība, kam raksturīgas pārmaiņas visā cilvēka personībā, it īpaši domāšanā. Plānprātība var būt gan piedzimta (skatīt oligofrēnija), gan mūža gaitā iegūta – demence, ko var izraisīt smadzeņu audzēji, traumas, ateroskleroze, sifiliss u.c. slimības, kuras bojā smadzeņu asinsvadus un audus, kā arī nervu un psihiskas slimības – epilepsija u.c. Sākoties plānprātībai (demencei), pavājinās atmiņa, grūtāk kļūst koncentrēt uzmanību, agrāk sākas izklaidība. Mainās arī griba – slimnieka rīcība kļūst nenoteikta, nepietiekami mērķtiecīga, slimnieks ir svārstīgs, vieglāk ietekmējams, pakļaujams svešiem uzskatiem. Zūd ētiskās un estētiskās jūtas, līdzšinējās intereses, zinātkāre, pienākuma apziņa, to vietā rīcību sāk noteikt maz motivēta patika vai nepatika, apmierinātība vai neapmierinātība, dominē tieksme uz lētiem jokiem, seksuāla satura sarunām. Zūd domāšanas sintezētājfunkcija, spēja abstrakti domāt, izmantojot novērojumus, pieredzi un agrāk apgūtos faktus, secināt, diferencēt un patstāvīgi vērtēt redzēto, dzirdēto, lasīto.
Par plānprātību runāt var tikai tajos gadījumos, kad domāšanas traucējumi ir primāri un kļūdas spriedumos nav murgu, halucināciju vai aptumšotas apziņas rezultāts. Progresīvās paralīzes un smadzeņu atrofijas gadījumā pārmaiņas visās psihiskās darbības sfērās notiek vienlaikus (totālā demence). Rodas atmiņas un uzmanības traucējumi, emocionālā dzīve kļūst nabadzīga, reizē rodas arī domāšanas defekts, saslimušais vairs nespēj pareizi vērtēt savu stāvokli. Aterosklerozes, smadzeņu sifilisa gadījumā pārmaiņas psihiskajā darbībā rodas nevienmērīgi (lakunārā demence): sākumā cieš atmiņa, uzmanība, emocionālā dzīve, griba, dziņas un tieksmes, bet spriešanas spējas saglabājas ilgāk, tāpēc saslimušajam ir pareiza attieksme pret savu stāvokli, viņš pats pamana atmiņas pavājināšanos, grūtības aptvert faktus un notikumus kopumā, sūdzas par garīgā darba spēju pavājināšanos. Nosacīti runā arī par šizofrēnisko plānprātību un epileptisko plānprātību, kuru izpausmes ir specifiskas. Ārstē pamatslimību.
plaušu abscess strutains plaušu audu sabrukums, kas norobežots no apkārtējiem audiem ar saistaudu kapsulu un veido vienu vai vairākus dobumus. Plaušu abscesa rašanos nosaka vairāki pamatfaktori: akūts infekcijas perēklis plaušu audos, kas var rasties, ja elpošanas ceļos iekļūst strutas radošie mikroorganismi (stafilokoki, streptokoki, pneimokoki u.c); plaušu karsonis, kas rada plaušu audu nekrozi, vēlāk izveidojas dobums; bronhu nosprostojums, ko var radīt svešķermeņi, sabrūkoši plaušu ļaundabīgi audzēji, krūškurvja ievainojumi u.tml.; asinsrites traucējumi, kas izraisa plaušu audu nekrozi, piem., plaušu infarkts. Parasti ar plaušu abscesu slimo cilvēki pusmūža gados un vecumā; biežāk – vīrieši.
Plaušu abscesa klīnisko gaitu iedala 2 stadijās. Visbiežāk plaušu abscess sākas pēkšņi ar strauju t° paaugstināšanos, drebuļiem, svīšanu, rodas sāpes krūtīs, nereti sauss klepus, asinīs palielinās leikocītu daudzums. Otrajā stadijā, kad plaušu abscess vairs nav izolēts, bet strutas izlaužas uz bronhu, klepus pastiprinās, izdalās ļoti daudz strutainu krēpu, t° parasti pazeminās, un plaušu abscess pēc kāda laika vai nu likvidējas, vai – biežāk – kļūst hronisks. Strutas var izlauzties ne tikai uz bronhu, bet arī pleiras dobumā; tādā gadījumā slimības komplikācija ir empiēma.
Ārstēšana. Akūtajā stadijā lieto antibiotikas, galvenokārt ievadot tās tieši plaušu abscesa dobumā; vispārspēcinoši līdzekļi, pilnvērtīgs, olbaltumvielām bagāts uzturs. Ļoti svarīgi ir panākt krēpu un strutu maksimālu atdalīšanos; šai nolūkā izmanto speciālus ārstnieciskās vingrošanas paņēmienus. Ja plaušu abscess ir hronisks, nepieciešama ķirurģiska ārstēšana (attiecīgās plaušu daļas rezekcija). Profilakse. Pareiza plaušu karsoņa ārstēšana.
plaušu emfizēma slimība, kam raksturīgs pārmērīgs gaisa daudzums alveolās; gaiss tur uzkrājas plaušu audu elastības zuduma un alveolu starpsienu bojājumu dēļ un izraisa elpošanas un asinsrites traucējumus. Plaušu emfizēma var būt akūta un hroniska. Akūtā plaušu emfizēma pāriet, tikko likvidēts tās cēlonis, piem., bronhiālās astmas lēkme. Hroniskā plaušu emfizēma ir biežāka par akūto, it sevišķi vecākiem cilvēkiem.
Plaušu emfizēmas attīstību sekmē bronhīts, sevišķi tad, ja tas saistīts ar aizdusu (bronhospazmas). Plaušu emfizēma bieži pievienojas bronhiālajai astmai, plaušu tuberkolozei, pneimosklerozei, pneimokoniozei. Iekaisušie bronhi daļēji nosprostojas ar krēpām; tam savukārt seko alveolu paplašināšanās un uzpūšanās. Lai alveolas atbrīvotu no gaisa, jāizelpo ar lielu spiedienu, bet tad sašaurinās sīkie bronhi, kas atkal atveras tikai ieelpā. Tāpēc ieelpot ir viegli, bet izelpot – grūti. Alveolās pakāpeniski uzkrājas arvien vairāk gaisa, un līdz ar to plaušu emfizēma pastiprinās.
Tāpat plaušu emfizēmas attīstību sekmē mugurkaula un krūškurvja deformācija. Parasti saslimst 40-60 gadu vecumā. Vīrieši slimo 2-3 reizes biežāk nekā sievietes. Galvenā pazīme – klepus; krēpu maz. Slimības sākumā aizdusa saistīta ar fizisku slodzi, vēlāk tā kļūst pastāvīga. Krūškurvis pakāpeniski iegūst mucas formu. Lūpas, ausis, pirkstu gali kļūst zilgani. Nereti ir sejas, arī plakstiņu tūska, sevišķi no rītiem. Slimībai progresējot, kad rodas sirdsdarbības traucējumi, var pievienoties kāju un visa ķermeņa tūska. Stipri samazinās plaušu funkcionālās spējas. Slimības norise ir ilgstoša – 20 un vairāk gadu.
Ārstēšana. Slimnieks nedrīkst strādāt smagu fizisku darbu un uzturēties telpās, kur gaiss putekļains vai piesmēķēts. Ļoti liela nozīme ir ārstnieciskajai fizkultūrai, kas trenē izelpu, lai tā kļūtu spēcīgāka. Šajā nolūkā ieteicami elpošanas vingrinājumi guļus. Uz vēdera var likt smagus priekšmetus – grāmatas vai smilšu maisiņus; tas uzlabo diafragmālo elpošanu. Plaušu emfizēmas sākumstadijā ik rītus ieteicami meža skrējieni (1-3 km). Vēlama arī regulāra klimatterapija Krimas dienvidu piekrastes kūrortos. Profilakse tāda pati kā bronhiālajai astmai.
plaušu karsonis dažādas izcelsmes iekaisums mazākos vai lielākos plaušu apvidos. Biežākais plaušu karsoņa cēlonis ir infekcija, nosprostojums vai kairinājums (asinis, gļotas, svešķermenis, ķīmiskas vielas u.tml.). Izšķir primāro un sekundāro plaušu karsoni (tiek lietots arī iedalījums krupozajā pneimonijā un bronhopneimonijā). Primāro plaušu karsoni var ierosināt baktērijas vai vīrusi. Bakteriālo pneimoniju jeb krupozo pneimoniju visbiežāk ierosina pneimokoks, kas atrodams slimnieka krēpās, dažreiz arī asinīs. Retāk šā veida plaušu karsoni izraisa stafilokoks, hemolītiskais streptokoks un Frīdlendera nūjiņa.
Saslimšanu sekmē saaukstēšanās, pārsalšana, pārpūle vai arī kaitīgi arodfaktori, traumas u.tml. Pēc izslimošanas imunitāte nerodas, viens un tas pats cilvēks ar bakteriālo pneimoniju var slimot vairākkārt. Ar šo plaušu karsoni slimo dažādā vecumā, izņemot zīdaiņus un ļoti vecus cilvēkus. Tipiskos gadījumos slimība sākas ar drebuļiem, t° paaugstinās līdz 40°, sāp galva un krūtis, turklāt sāpes krūtīs pastiprinās dziļākas ieelpas laikā. Pirmajās slimības dienās ir klepus un var izdalīties nedaudz staipīgu, rūsganu krēpu. Elpošana sekla, paātrināta, bieži sāpīga, arī pulss paātrināts, seja sārta vai zilgana. Uz lūpām un deguna rodas ūdeņainas pūtītes. Agrāk, kad vēl nebija pretmikrobu līdzekļu, strauja t° krišanās (krīze) iestājās 7. vai 9. dienā. Tagad t° parasti pazeminās agrāk (3.-4. dienā) un nav krīzes. Slimība smagāk noris vecākiem cilvēkiem.
Bīstamākās šā plaušu karsoņa formas ir migrējošā pneimonija (iekaisums ceļo no vienas plaušu daivas uz otru) un totālā pneimonija (vienlaicīgs vairāku daivu vai pat visas vienas plaušas iekaisums). Smagākās komplikācijas – plaušu abscess vai gangrēna, sastrutojums pleiras dobumā, sirds un asinsvadu bojājums. Visbiežākā komplikācija ir iekaisuma nepilnīga uzsūkšanās un pāreja hroniskā pneimonijā. Vīruspneimonija visbiežāk pievienojas kādai vīrusu infekcijai, piem., gripai, adenovirusālai slimībai, masalām, drudzim, ornitozei. Organismā, ko novājinājusi vīrusu infekcija, aktīvas kļūst arī baktērijas, kuru parasti daudz mutes dobumā un augšējos elpošanas ceļos. Vīruspneimonija izpaužas gandrīz tāpat kā bakteriālā pneimonija, tomēr tās simptomi nav tik spilgti. Tās gaita var būt dažāda – gan viegla, gan ļoti smaga.
Sekundārais plaušu karsonis bieži rodas vecākiem cilvēkiem, kas slimo ar hroniskām plaušu slimībām (piem., plaušu emfizēmu, bronhiālo astmu), vai pievienojas bronhītam un hroniskām sirds slimībām, kad radies sastrēgums mazajā asinsrites lokā. Ierosinātāji var būt pneimokoki, streptokoki vai stafilokoki, kas lielā daudzumā atrodami slimnieka krēpās. Bieži pat grūti pateikt, kas ir slimības ierosinātājs. Sekundārs plaušu karsonis var rasties arī, ja bronhos iekļūst svešķermenis (aizrijoties ar ēdienu, jaundzimušajam aizrijoties ar augļa ūdeni, slīcējam sarijoties ūdeni). Šis plaušu karsonis sevišķi smags ir zīdaiņiem un ļoti veciem cilvēkiem. Sekundārā plaušu karsoņa norise var būt dažāda, tāpēc vienmēr, kad ir drudzis, klepus, krēpas, aizdusa, durošas sāpes krūtīs, vispārējs nespēks, turklāt lūpas kļuvušas zilganas, bet seja stipri sārta, jāatceras, ka var būt sācies plaušu karsonis, un jāizsauc ārsts.
Ārstēšanai ir 3 galvenie uzdevumi: vājināt baktērijas ar atbilstošām sulfanilamīdu un antibiotiku devām, stiprināt sirdi un asinsvadus un panākt pilnīgu iekaisuma uzsūkšanos. Nepieciešams stingrs gultas režīms, rūpīga kopšana un svaigs gaiss. Lai slimniekam būtu vieglāk elpot, jāpaaugstina pagalvis, istaba labi jāvēdina. Sevišķi rūpīgi jākopj zīdaiņi un mazbērni, kas vairākas stundas dienā jānēsā vertikālā stāvoklī, ja iespējams, svaigā gaisā. Āda jānoberzē ar vāju spirta un etiķūdens maisījumu, bieži jāmaina veļa. Jārūpējas, lai regulāri izietu vēders. Rūpīgi jākopj mutes dobums – mēle un smaganas jātīra ar borglicerīna šķīdumā samērcētu tamponu. Slimniekam diennaktī jāuzņem 2-3 l šķidruma (atšķaidīta ābolu sula, kumelīšu tēja, kafija utt.). Jāierobežo vārāmā sāls patēriņš. Pēc katra grama zāļu jāizdzer pusglāze sārmaina minerālūdens (boržoma, narzāna). Uzturam jābūt viegli gremojamam, jāēd bieži (5 reizes dienā), bet nedaudz: sakults olas dzeltenums, liess vistas buljons, kompoti, malta, liesa gaļa, kā arī kefīrs, biezpiens u.c. piena produkti. С vitamīns un В grupas vitamīni jāuzņem 3 reizes vairāk par normālo dienas devu. Medikamenti lietojami pēc ārsta norādījumiem.
Plaušu karsoņa slimniekiem, it sevišķi vecākiem cilvēkiem, regulāri jālieto sirds līdzekļi. Lai mazinātos sāpes un labāk izdalītos krēpas, lieto sinepju plāksterus, bankas un pretklepus līdzekļus. Kad t° kļuvusi normāla, gultas režīms vēl nepieciešams vismaz 3 dienas. Jau kopš slimības sākuma jāuzsāk elpošanas vingrinājumi: 2 reizes dienā guļus 5-10 reizes dziļi jāieelpo un jāizelpo; vēlāk to dara 4 reizes dienā, kombinējot ar asinsrites uzlabotājiem vingrinājumiem.
Profilakse. Svarīgi ir sistēmātiski norūdīt organismu. Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Laikus jāārstē bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums, lai mazinātos autoinfekcijas iespējamība. Jāievēro darba aizsardzības noteikumi ķīmiskajos cehos u.tml. vietās. Laikus jāārstē slimības, kas veicina plaušu karsoņa rašanos.
pleirīts pleiras iekaisums. Parasti pleirīts saistīts ar kādu patoloģisku procesu plaušās vai pleirā (tuberkolozi, plaušu karsoni, audzēju, infarktu, pleiras ievainojumu u.c). Visbiežāk sastopams tuberkolozes pleirīts, bet pleirīts var izraisīt arī citas infekcijas slimības: gripa, angīna, skarlatīna, tularēmija, sepse (sevišķi pēc dzemdībām) u.c. Dažreiz pleirīts var pievienoties hroniskām nieru slimībām. Pleirīta rašanos veicina saaukstēšanās, nepilnvērtīgs uzturs u.c. faktori, kas izraisa alerģiskas reakcijas. Vairākumā gadījumu pleirīts ir vienpusējs, retāk – abpusējs. Tas var būt gan difūzs (iekaist visa pleira), gan arī norobežots (iekaisuma process skar tikai atsevišķu pleiras daļu). Pleiras iekaisuma rezultātā pleiras dobumā uzkrājas šķidrums – eksudāts. Pēc eksudāta daudzuma izšķir divas pleirīta formas – fibrinozo jeb sauso pleirītu un eksudatīvo jeb slapjo pleirītu.
Fibrinozā jeb sausā pleirīta gadījumā pleiras dobumā uzkrājas tikai nedaudz eksudāta. Šis eksudāts drīz uzsūcas, bet uz pleiras lapām nogulsnējas fibrīns, tāpēc pleiras virsma kļūst nelīdzena un elpojot rodas berze, kas rada asas, durošas sāpes. Slimniekam dziļi elpojot, klepojot, kustoties, sāpes pastiprinās. Sāpju lokalizācija ir dažāda atkarībā no iekaisuma vietas. Slimniekam ir sauss klepus un nedaudz paaugstināta t°. Sausais pleirīts parasti ilgst 1-3 nedēļas, bet tas var pāriet eksudatīvajā pleirītā.
Eksudatīvajam jeb slapjajam pleirītam raksturīga lielāka eksudāta daudzuma uzkrāšanās pleiras dobumā. Pēc eksudāta rakstura šis pleirīts var būt serozs (eksudāts dzidrs, dzeltenā krāsā), hemorāģisks (eksudāts asiņains) un strutains (eksudāts duļķains, strutains). Eksudatīvais pleirīts parasti sākas pēkšņi ar augstu t° un asām, durošām sāpēm slimajā krūšu pusē. Taču slimība var sākties arī pakāpeniski, ar nelielām sāpēm. Šķidruma daudzumam pleiras dobumā palielinoties, sāpes mazinās, bet rodas smaguma sajūta krūtīs un apgrūtināta elpošana. Ja pleiras dobumā sakrājas ļoti daudz eksudāta (1 l un vairāk), plauša tiek saspiesta un rodas aizdusa. Arī sirds un lielie asinsvadi var tikt novirzīti uz krūšu pretējo pusi; tas izraisa sirdsdarbības un asinsrites traucējumus. Eksudatīvais pleirīts var pāriet 2-3 nedēļu laikā, bet var arī ilgt mēnešiem. Slimniekam atveseļojoties, eksudāts parasti uzsūcas. Var rasties pleiras saaugumi.
Ārstē pamatslimību. Slimniekam nepieciešams gultas režīms. Nekavējoties jāizsauc ārsts. Fibrinozo pleirītu parasti ārstē mājās, lietojot pretiekaisuma līdzekļus, vitamīnus, bankas vai sinepju plāksterus. Eksudatīvais pleirīts jāārstē slimnīcā. Lieto iekaisumu mazinošus līdzekļus. Smagākos gadījumos izdara pleiras dobuma punkciju, eksudātu atsūc un pleiras dobumā ievada medikamentus. Slimniekiem jānodrošina racionāls, olbaltumvielām un С vitamīniem bagāts uzturs, bet jāierobežo ogļhidrātu, ūdens, vārāmā sāls patēriņš. Lai nerastos saaugumi, pleirīta ārstēšanā izmanto arī ārstniecisko fizkultūru.
pleksīts nervu pinuma bojājums. Visbiežāk sastopams pleca peksīts un jostas un krustu pleksīts. Pleca pleksītu var izraisīt pleca locītavas un atslēgkaula slimības, traumas, blakus esošo asinsvadu slimības, limfmezglu palielināšanās u.c. Jostas un krustu pleksīts visbiežāk rodas sakarā ar mazā iegurņa orgānu (olnīcu, dzemdes, priekšdziedzera, urīnpūšļa, taisnās zarnas) slimībām un audzējiem. Pleksīta rašanos sekmē infekciju slimības, kā arī saaukstēšanās. Pleca pleksītam raksturīgas sāpes plecā vai rokā, bet jostas un krustu pleksītam – krustu apvidū un kājās. Sāpju dēļ ierobežotas attiecīgā locekļa kustības, tā muskuļi kļūst vāji, izdilst, un rodas ādas jušanas traucējumi. Ārstē tikai pēc ārsta norādījumiem, likvidējot pleksīta cēloni. Siltuma procedūras u.c. fizikālās procedūras nedrīkst lietot bez ārsta ziņas.
Profilakse. Pēc pleca traumām nekavējoties jāgriežas pie ārsta. Lietojot kruķus, jāvairās balstīties uz padusēm, jo tā var izraisīt pleca nervu pinuma bojājumu. Nedrīkst ilgstoši nospiest roku. Laikus jāārstē mazā iegurņa orgānu slimības.
pneimokonioze plaušu slimība, ko rada ilgstoša dažādu putekļu ieelpošana; arodslimība. Slimības gaitā plaušu saistaudi sabiezē, samazinās plaušu elpojošā virsma. Pēc ieelpoto putekļu veida izšķir aluminozi (alumīnija putekļi), antrakozi (akmeņogļu), apatitozi (apatīta), azbestozi (azbesta), bisinozi (kokvilnas), siderozi (dzelzs), silikozi (kvarcasilīcija), tabakozi (tabakas). Bieži ir jauktas formas pneimokonioze – siderosilikoze, antrakosilikoze u.c. Visbiežāk pneimokonioze sastopama kalnračiem (dzelzs rūdas, akmeņogļu ieguvējiem), būvmateriālu (silikātķieģeļu) ražotājiem, akmeņkaļiem, metalurgiem, mašīnrūpniecibas un kokvilnas rūpniecības strādniekiem.
Pneimokoniozes gaita ir hroniska. Ieelpoto putekļu izraisīts kairinājums vispirms rada bronhītu, tad bronhektāzes, pneimosklerozi, plaušu emfizēmu. Pēc 10-12 gadiem visā organismā rodas pārmaiņas, kas vissmagāk skar sirdi, aknas, nieres. Pneimokoniozes pazīmes ir sāpes krūtīs, klepus, aizdusa, daudz krēpu, reizēm ar asinīm. Slimībai var pievienoties plaušu tuberkoloze.
Pneimokoniozei ir 3 stadijas – vieglā, vidējā un smagā. Ja putekļu ieelpošana pārtraukta, pneimokonioze neprogresē tikai pirmajā stadijā, turpretim pārējās stadijās tā progresē arī tad, ja kaitīgais faktors novērsts. Ārstē ar ārstniecisko fizkultūru, olbaltumvielām un vitamīniem (sevišķi A vitamīnu) bagātu uzturu, boržoma, dzeramās sodas šķīduma u.c. inhalācijām. Slimnieki nedrīkst smēķēt. Paasinājuma periodos nepieciešama speciāla ārstēšana.
Profilakse. Darbavietā jāsamazina putekļu daudzums. Jāievēro darba drošības noteikumi, jālieto individuālas aizsargierīces – respiratori. Strādājošiem regulāri izdara profilaktiskas medicīniskās apskates. Ieteicams daudz uzturēties svaigā gaisā.
pneimoskleroze pastiprināta saistaudu veidošanās plaušās. Process var būt norobežots (lokālā pneimoskleroze) vai vispārējs (difūzā pneimoskleroze). Tam progresējot, samazinās elpojošā virsma. Pneimoskleroze rodas pēc infekciozām plaušu un bronhu slimībām (piem., pneimonijas, plaušu abscesa, hroniska bronhīta, bronhektāzēm, plaušu tuberkolozes) vai arī pneimokoniozes gaitā. Pneimosklerozes pamatā ir bronhu nosprostošanās ar krēpām, alveolu daudzuma samazināšanās, asiņu un limfas cirkulācijas traucējumi.
Galvenās pazīmes – klepus, krēpas un aizdusa, kas pastiprinās mitrā un aukstā laikā. Nereti krēpām nepatīkama smaka. Aizdusa rodas tad, kad pneimoskleroze aptvērusi 2/3 plaušu virsmas. Sākumā aizdusa rodas fiziskas piepūles laikā, vēlāk arī miera stāvoklī, it sevišķi atrodoties guļus. Aizdusai raksturīga apgrūtināta un pagarināta izelpa. Elpošanā pastiprināti piedalās kakla muskuļi. Pietūkst kakla vēnas – tas liecina par traucējumiem mazajā asinsrites lokā. Organisms nesaņem pietiekami daudz skābekļa, tāpēc rodas traucējumi sirds un galvas smadzeņu darbībā. Sirdsdarbība paātrinās, ir sirdsklauves, sāpes sirds apvidū, slikts miegs, samazinās darbaspējas. Aizdusai progresējot, parādās zilganums pirkstu galos, vēlāk lūpās, ausīs, vaigos.
Pneimoskleroze ir hroniska slimība; paasinājuma periodos rodas bronhīts vai plaušu karsonis. Ārstēšana. Pneimosklerozes paasinājuma periodos pēc ārsta norādījumiem lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, atkrēpošanas līdzekļus, sirds līdzekļus, efedrīnu u.c. Profilakse. Jāvairās no saaukstēšanās (jāsargājas no caurvēja un straujas atdzišanas). Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Jālikvidē infekcijas perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums).
pneimotorakss gaisa uzkrāšanās pleiras dobumā. Gaiss pleiras dobumā iekļūst caur ievainotu krūškurvja sienu vai pa bronhiem, ja bojātas plaušas un pleira. Tā kā pleiras dobumā spiediens ir zemāks par atmosfēras spiedienu, gaiss strauji ieplūst pleiras dobumā un saspiež plaušu. Izšķir traumatisko, spontāno un mākslīgo jeb ārstniecisko pneimotoraksu. Traumatiskais pneimotorakss rodas, ja ir krūškurvja sienas un plaušas ievainojumi (šauti, durti u.c). Spontānais pneimotorakss var būt plaušu tuberkolozes u.c. plaušu slimību komplikācija. Nereti tomēr spontānais pneimotorakss veidojas veseliem cilvēkiem, plīstot pleirai vai tās saaugumam.
Traumatiskais un spontānais pneimotorakss rada elpošanas, asinsrites un nervu sistēmas darbības traucējumus. Raksturīgākās pneimotoraksa pazīmes ir asas, durošas sāpes krūtīs, elpas trūkums. Āda slimniekiem bāla, lūpas zilganas, elpošana bieža, virspusēja, pulss ātrs. Pirmā palīdzība slimniekiem atkarīga no pneimotoraksa rašanās mehānisma. Ja ir traumatisks krūškurvja sienas bojājums, nekavējoties jāuzliek spiedošs pārsējs un slimnieks jānogādā pie ārsta. Ja ir aizdomas uz spontānu pneimotoraksu, jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība, jo pat nelielam pleiras bojājumam var būt ļoti smagas sekas.
Mākslīgo jeb ārstniecisko pneimotoraksu izmanto plaušu tuberkolozes ārstēšanai vai arī plaušu un pleiras slimību diagnostikai. Šādu pneimotoraksu rada, ievadot pleiras dobumā gaisu. Tā kā gaiss caur pleiras lapām pamazām uzsūcas, tā ievadīšana pleiras dobumā regulāri jāatkārto. Ar mākslīgo pneimotoraksu panāk dozētu ilgstošu plaušas saplakumu. Tas rada plaušai daļēju miera stāvokli un veicina tuberkolozes izārstēšanu. Sakarā ar iedarbīgu prettuberkulozes līdzekļu sintezēšanu un plaušu operāciju metožu izstrādāšanu mākslīgo pneimotoraksu tuberkolozes ārstēšanā lieto arvien retāk.
podagra vispārēji vielmaiņas traucējumi, kas saistīti ar urīnskābes sāļu uzkrāšanos organismā un to izgulsnēšanos locītavās, zemādā un citur. Nosliece uz urīnskābes uzkrāšanos parasti mēdz būt iedzimta. To var veicināt pārmērīga ēšana, alkohola lietošana un infekcija. Biežāk ar podagru slimo pusmūža vīrieši, kam nosliece uz korpulenci. Veselam cilvēkam urīnskābe, kas rodas vielmaiņas procesos, daļēji pārveidojas un šķīstošo sāļu veidā izdalās no organisma caur nierēm. Podagras gadījumā urīnskābes sāļi rodas lielākā daudzumā un neizdalās no organisma, bet izgulsnējas locītavās un citur. Sāļu kristāli kairina locītavas somiņas iekšējo slāni, izraisot spēcīgas, parasti lēkmjveida sāpes.
Podagra var norisināties lēkmjveidīgi (intermitējoši) un hroniski. Intermitējošajai formai raksturīga akūtu lēkmju un remisiju mija. Sāpju lēkme parasti sākas naktī. Tās var būt vienā vai dažās locītavās, visbiežāk kājas īkšķa locītavā. Sāpes mēdz būt ļoti asas, dedzinošas, spiedošas; āda virs locītavas kļūst silta un jutīga. Nereti pievienojas vemšana, slikta dūša; var paaugstināties t°. Pret rītu sāpes mazinās vai mitējas, bet nākamajā naktī nereti atkārtojas. Lēkmes laikā asinis parasti atrod palielinātu urīnskābes daudzumu, bieži vien ir arī paātrināta eritrocītu grimšana un leikocitoze. Akūtā lēkme var ilgt 3-4 dienas, tad iestājas remisija, kuras laikā traucējumi mazinās vai pilnīgi izzūd (it īpaši pēc pirmajām lēkmēm). Urīnskābes daudzums asinīs mazinās un pat normalizējas, palēninās eritrocītu grimšana, mazinās leikocitoze. Lēkmēm atkārtojoties, kļūst sataustāmi podagras mezgli, attīstās iekaisums un locītava deformējas. Dažreiz veidojas nedzīstošas čūlas.
Hroniskas podagras gadījumos visi minētie simptomi ir mazāk izteikti, bet pastāvīgi, bez paasinājumiem un remisijām. Podagra bieži kombinējas ar urīnceļu akmeņiem, iridociklītu, konjunktivītu, neirītu.
Ārstēšana. Paasinājuma laikā nepieciešams gultas režīms, siltums, viegli sagremojams uzturs ar mazu enerģētisko vērtību. Slimniekam ierobežojams gaļas, aknu, nieru, pākšaugu, spinātu patēriņš. Nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus (pat ne alu). Jāēd 3 reizes dienā, vakariņās ēdot ļoti maz – glāzi piena, kefīra vai augļus. Var lietot sārmainos minerālūdeņus – boržomu, džermuku. Lēkmes laikā noderīgi silti ietinumi, kompreses, parafīna aplikācijas, īsviļņu diatermija, vēlāk – viegla masāža, ultraskaņas terapija. No medikamentiem lēkmes laikā lieto pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus, smagākos gadījumos arī hormonu preparātus. Kad lēkme mitējusies, lieto līdzekļus, kas veicina urīnskābes izdalīšanos no organisma. Ilgstoši lietojams urodāns pa 1 tējk. uz pusglāzi ūdens 3-4 reizes dienā pēc ēšanas; kursā 4-5 pudelītes. Ieteicams ārstēties sanatorijās un kūrortos; vēlamais laiks – apr.- maijs un sept.-okt. Profilaksē vissvarīgākais ir racionāla diēta: samazināta uztura enerģētiskā vērtība, it īpaši, ja ir nosliece uz aptaukošanos. Svarīga arī izsargāšanās no infekcijām un fokālās infekcijas likvidēšana.
poliartrīts locītavu iekaisums. Izšķir reimatisko poliartrītu (skatīt reimatisms) un nereimatiskos jeb infekciozos poliartrītus. Infekciozie poliartrīti savukārt var būt divējādi: infekciozie specifiskie poliartrīti un infekciozais nespecifiskais jeb reimatoīdais poliartrīts. Infekciozo specifisko poliartrītu ierosina noteikta – specifiska infekcija (tuberkoloze, bruceloze, dizentērija, gonoreja, sifiliss). Infekciozā specifiskā poliartrīta norise atkarīga no ierosinātāja. Tuberkulozes izraisīts poliartrīts pa lielākai daļai sākas bērnībā. Visbiežāk tas rodas mugurkaulā, gūžas vai ceļu locītavās. Parasti pirmais simptoms ir pastāvīgas sāpes locītavā, vēlāk locītava pietūkst, tajā uzkrājas šķidrums, locītavas skrimslis un kaulaudi sairst, locītava deformējas; ja skarts mugurkauls, var izveidoties kupris. Retos gadījumos tuberkoloze izraisa vairāku locītavu iekaisumu, kas noris ar niecīgām sāpēm un nelielu pietūkumu (galvenokārt sīkajās locītavās). Brucelozes izraisīta poliartrīta norise ir visai daudzveidīga; zināmā mērā tā līdzīga reimatoīdajam poliartrītam. Lielākās pārmaiņas parasti ir krustu kaula un zarnkaula locītavas apvidū. Slimības pazīmes var būt ļoti dažādas – no nelielām sāpēm locītavās līdz kustību ierobežojumam un pietūkumam. Dizentērijas izraisīta poliartrīta gadījumā locītavu sāpēm mēdz būt klejojošs raksturs, sāp galvenokārt ceļa un pēdas locītavas. Gonorejas izraisīts poliartrīts mēdz sākties pēkšņi, locītavas dobumā strauji uzkrājas šķidrums. Sākumā sāp vairākas locītavas, pēc tam iekaisums saglabājas vienā vai divās locītavās – visbiežāk ceļa, pēdas vai plaukstas pamata locītavā. Iekaisums skar arī muskuļu cīpslas un gļotsomiņas, samērā agri rodas muskuļu atrofija un savilkumi. Mikrobus atrast grūti.
Sifilisa izraisīts poliartrīts mēdz būt divējāds: 1) locītavas somiņas iekšējā apvalkā veidojas gummas, bet locītavu dobumā, parasti ceļa locītavās, uzkrājas šķidrums, locītavas pietūkst, kustību iespējas samazinās; 2) gummas veidojas kaulos un skrimslī, tāpēc tie nereti sairst un izveidojas deformācijas; sāpes šajos gadījumos parasti ir nelielas, locītavu kustības, kaut arī process ir samērā smags, saglabājas ilgstoši.
Ārstēšana un profilakse atbilst attiecīgo slimību ārstēšanai un profilaksei. Infekciozais nespecifiskais jeb reimatoīdais poliartrīts līdzīgs reimatismam. Ikdienas dzīvē to mēdz saukt par īsto locītavu reimatismu, kaut gan patiesībā tā ir cita slimība. Reimatoīdais poliartrīts ir ļoti izplatīts. Pastāv uzskats, ka to izraisa fokālā infekcija (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums u.c). Nozīme ir arī iedzimtībai. Fokālā infekcija ilgākā laikā var patoloģiski pārveidot dažas organisma olbaltumvielas, arī locītavu iekšējā apvalkā. Tās kļūst it kā organismam svešas, pārvēršas autoantigēnos, tāpēc cīņai pret tām organisms rada pretvielas, kas cenšas savienoties ar pārveidoto olbaltumvielu un padarīt to nekaitīgu. Šī savienošanās daļēji var notikt pašā locītavā. Tāpēc locītavas somiņas iekšējais apvalks piebriest un iekaist, vēlāk locītavā saaug saistaudi, tā deformējas un kļūst mazkustīga. Šim procesam piemīt tieksme atkārtoties, recidivēt. Iekaist arī audi ap locītavu un muskuļi. Ar reimatoīdo poliartrītu biežāk slimo jauni un pusmūža cilvēki, pārsvarā sievietes. Slimība var sākties pēkšņi ar paaugstinātu t° un stiprām sāpēm locītavās. Sāpes mitējas, bet pēc tam rodas no jauna. Katrs nākamais paasinājums parasti ir vieglāks par iepriekšējo, bet slimības pazīmes arvien biežāk izpaužas arī starplaikā starp paasinājumiem. Visbiežāk reimatoīdais poliartrīts sākas pamazām ar nelielām sāpēm vienā vai dažās locītavās; vēlāk sāpes pāriet uz citām locītavām. Gandrīz vienmēr no rītiem locītavās jūtams stīvums, kas pēc iekustēšanās mazinās. Locītavas bieži pietūkst, kļūst sāpīgas un deformējas, bet muskuļi ap tām atrofējas. Smagākos gadījumos locītavas kļūst nekustīgas, iestājas ankiloze. Parasti iekaist simetriskās locītavas abās pusēs. Asinīs palielinās leikocītu daudzums, mainās olbaltumvielu sastāvs un asiņu bakterioloģiskā aktivitāte. Dažos gadījumos izdodas atrast t.s. reimatoīdo faktoru – speciālu patoloģijas olbaltumvielu. Vēlākajās stadijās rodas anēmija, nieru iekaisums u.c. orgānu darbības traucējumi.
Ārstēšana. Jālikvidē visi fokālās infekcijas perēkļi. Slimības paasinājuma periodā nepieciešams gultas režīms. Tā kā slimnieks stipri svīst, bieži jāmaina veļa, rūpīgi jākopj āda. Tikko akūtie traucējumi mitējas, jāatsāk kustības, lai nerastos locītavu nekustīgums. Hroniskajā periodā, kad paasinājuma pazīmju nav, nepieciešamas fiziskas nodarbības, kuru apjomu un paņēmienus nosaka ārstnieciskās fizkultūras speciālists. Bieži nepieciešama fizioterapija: akūtajā periodā siltums – ietinumi, sildīšana ar solluksu, parafīna aplikācijas, bet pēc iekaisuma mitēšanās ultraīsviļņu terapija, ultraskaņas terapija, masāža, ozokerīta aplikācijas utt., ko nosaka ārsts. Medikamentus (pretiekaisuma un prethistamīna līdzekļus) lieto atkarībā no slimības formas un stadijas tikai pēc ārsta norādījumiem. Reimatoīdā poliartrīta ārstēšana ir efektīva vienīgi tad, ja slimnieks precīzi izpilda ārsta norādījumus. Maksimāli jāizvairās no faktoriem, kas var izraisīt slimības paasinājumu (no saaukstēšanās, vīrusu u.c. infekcijas, pārslodzes, nepietiekama olbaltumvielu daudzuma uzturā).
policitēmija eritrēmija – asins slimība, kam raksturīga eritrocītu, leikocītu, trombocītu un hemoglobīna daudzuma palielināšanās asinīs, kā arī asins daudzuma pieaugums. Cēloņi nav noskaidroti. Parasti ar policitēmiju saslimst 40-60 gadu vecumā. Slimība sākas pakāpeniski, tās gaita ir hroniska. Eritrocītu daudzums var pieaugt līdz 6-10 milj. vienā mm3 asiņu, hemoglobīna daudzums sasniedz 20-23 g uz 100 ml asiņu. Leikocītu un trombocītu daudzums pieaug mazāk. Galvenie traucējumi ir galvassāpes, troksnis ausīs un sāpes sirds apvidū. Sejas āda, it sevišķi vaigi, lūpas, mēle ir tumši sarkana. Samērā bieži rodas perifērisko asinsvadu un galvas smadzeņu asinsvadu tromboze, čūlas slimība u.c. komplikācijas.
Ārstēšana. Nepieciešams saudzējošs režīms, nedrīkst strādāt smagu fizisku darbu. Uzturā jāsamazina olbaltumvielu daudzums. Periodiski jānolaiž asinis. Lieto arī dažādus medikamentus.
polineirīts nervu iekaisums. Bieži polineirīts pievienojas infekciju slimībām (vīrusslimībām, difterijai, dizentērijai, brucelozei u.c). Arī strutojoši iekaisumi organismā var ierosināt polineirītu. Svarīga nozīme ir alerģijai. Piem., polineirīts var attīstīties, ja organismā ievada serumu vai vakcīnu. Alerģiskas reakcijas dēļ polineirīts var rasties angīnas, reimatisma, skarlatīnas, gripas, mezglainā periarterīta gadījumā, kā arī pēc dažu medikamentu (sulfanilamīdu, penicilīna u.c.) lietošanas. Polineirīta cēlonis var būt arī akūta un hroniska saindēšanās (ar alkoholu, svinu, arsēnu, dzīvsudrabu, sēroglekli, varu u.c). Toksisku polineirītu var izraisīt cukura diabēts, aknu un nieru slimības. Svarīga nozīme polineirīta izcelsmē ir vitamīnu, it īpaši B1 vitamīna trūkumam organismā.
Polineirīts var būt akūts un hronisks. Raksturīgas sāpes, durstīšanas, tirpšanas, salšanas vai dedzināšanas sajūta locekļos, galvenokārt pēdās un plaukstās. Var būt ādas jušanas traucējumi locekļu galos. Locekļu kustību un stāvokļa sajūtas traucējuma dēļ ir astereognoze un ataksija. Rodas arī muskuļu vājums, paralīze pēdās un plaukstās. Pēc dažu nedēļu ilgas slimošanas izdilst locekļu muskuļi, pēdu un plaukstu āda bieži kļūst plāna vai sabiezināta, vēsa, zilgana, nagi trausli, viegli lūst. Polineirīts dažreiz skar arī galvas smadzeņu nervus. Tad rodas sejas, acu ābolu, rīkles, mēles muskuļu vājums un kustību ierobežojums.
Polineirīta gaita un ilgums var būt dažādi. Slimība var beigties dažu nedēļu laikā, bet, ja cēlonis nav novērsts, dažreiz tā ilgst pat gadiem. Ārstēšanā galvenais ir novērst slimības cēloni. Akūtajā periodā nepieciešams miers un locekļu saudzēšana. Lieto medikamentus, dažādas fizikālās procedūras, ārstn. fizkultūru, izmantojot palīgierīces pēdu, plaukstu un pirkstu vingrināšanai. Atveseļošanās fāzē var ārstēties arī kūrortā. Slimības seku novēršanai dažreiz lieto ortopēdiskus palīglīdzekļus, piem., speciālus apavus. Profilakse. Jāvairās no saindēšanās, laikus jāārstē infekciju slimības, cukura diabēts u.c. Uzturā jābūt pietiekamam daudzumam vitamīnu.
poliomielīts bērnu trieka – akūta infekciju slimība, kas bojā nervu sistēmu, it īpaši muguras smadzeņu pelēko vielu. Poliomielītam ir svarīga sociāla nozīme, jo tas var periodiski uzliesmot epidēmiju veidā un nereti atstāj smagas sekas vai pat beidzas ar nāvi. Pēdējos gadu desmitos par poliomielītu iegūts daudz jaunu teorētisku atzinumu un cīņai pret to izdarīti plaši profilaktiski pasākumi, lietojot vakcināciju. Sakarā ar masveida imunizāciju PSRS šī slimība praktiski likvidēta. Poliomielīta vīruss ir izturīgs pret izžūšanu, labi saglabājas ūdenī, pienā, izkārnījumos, bet ir neizturīgs pret karstumu, ultravioleto starojumu, hlorkaļķiem, sublimātu. Cilvēkam poliomielītu var ierosināt 3 vīrusu tipi. Organismā poliomielīta vīruss nonāk galvenokārt caur gremošanas traktu un ar asinīm iekļūst nervu sistēmā. Cilvēks inficējas pēc saskares ar slimnieku vai vīrusu nēsātāju. Ar poliomielītu biežāk saslimst bērni un pusaudži vasaras beigās un rudenī. Slimība var izpausties ļoti dažādi. 5-40 dienas pēc vīrusa iekļūšanas organismā (inkubācijas periods) apmēram 2-4% gadījumu rodas CNS bojājuma pazīmes, pārējos gadījumos ir infekcijas vispārējās pazīmes (paaugstināta t°, galvassāpes, vemšana, caureja u.c.) vai slimība norisinās bez simptomiem. Smadzeņu šķidrumā atrodamas pārmaiņas, kas raksturīgas iekaisumam. Ja turpmākajā slimības gaitā notiek izveseļošanās, to sauc par poliomielīta meningeālo formu. Atsevišķos gadījumos pēc 2-7 dienas ilga t° paaugstinājuma perioda iestājas paralītiskā stadija. Dažu dienu laikā rodas muskuļu vājums un kustību ierobežojums vienā vai vairākos locekļos, visbiežāk kājās. Dažreiz ir vidukļa, rīkles, mēles muskuļu vājums, kam seko rīšanas traucējumi un bieži arī apgrūtināta elpošana. Slimnieka vispārējais stāvoklis ir smags. Pēc pāris nedēļām paralizētie muskuļi izdilst. Atveseļošanās stadijā muskuļi pakāpeniski kļūst spēcīgāki, bet atsevišķos gadījumos paliek sekas.
Ārstē slimnīcā. Ārstēšanas metodes atkarīgas no slimības stadijas un smaguma. Akūtajā periodā nepieciešams stingrs gultas režīms. Slimības sekas mēģina novērst ar medikamentiem un ortopēdiski. Profilakse. Liela nozīme ir plašai vakcinācijai. Bez tam regulāri jātīra telpas, jāmazgā rokas, jāiznīcina mušas, nedrīkst lietot nevārītu pienu, ūdeni, nemazgātus augļus. Slimnieku izolē vismaz 40 dienas, skaitot no slimības sākuma. Kad slimnieks izolēts, jādezinficē viņa dzīvoklis. Bērniem, kam bijusi saskare ar poliomielīta slimnieku, nepieciešama 15-20 dienu ilga karantīna.
polipi patoloģiski bārkstveida vai sēņveida izaugumi uz gļotādas. Cēloņi: pastiprināta audu atjaunošanās (čūlām sadzīstot), hronisks iekaisums (piem., kolīts), hormonālā līdzsvara traucējumi, ilgstošs kairinājums (piem., dziedātājiem, oratoriem dziedātāju mezgliņi). Polipi var būt viens vai vairāki, pēc lieluma vienādi vai dažādi, atrasties tuvu cits pie cita vai attālāk. Polipi visbiežāk mēdz būt deguna ejās, deguna blakusdobumos, elpvadā, balsenē, kuņģī un zarnās, urīnceļos, dzemdē (skatīt dzemdes kakla kanāla polips). Atkarībā no lokalizācijas tie var radīt elpošanas, rīšanas, vēdera izejas traucējumus, kuņģa un zarnu motorikas traucējumus. Komplikācijas – čūlas veidošanās polipu virsmā, asiņošana, kam seko anēmija. Par polipiem dažkārt nepareizi apzīmē t.s. neīstos polipus: granulomas – granulācijas pēc hroniskiem iekaisumiem; zarnu sienas audzējus, kas paceļ gļotādu, atgādinot polipus; embrionālos polipus – placentas bārkšu paliekas dzemdes gļotādā; sirds polipus – fibrīna nosēdumus sirdī. Polipi var pāriet ļaundabīgā audzējā, tāpēc tos ārstē ķirurģiski. Profilakse. Jānovērš veicinātāji faktori, laikus jāārstē hronisks iekaisums.
priekšdziedzera adenoma slimība, ko izraisa priekšdziedzera palielināšanās sakarā ar labdabīga audzēja attīstību dziedzeraudos ap urīnizvadkanāla sākumdaļu. Slimo vīrieši pēc 50-60 gadu vecuma. Cēlonis ir iekšējās sekrēcijas līdzsvara traucējumi, kas rodas, sēklinieku un priekšdziedzera sekretoriskajai funkcijai pavājinoties. Priekšdziedzera adenomai augot, sašaurinās urīnizvadkanāla sākumdaļa, un sakarā ar šā apvidus kairinājumu rodas urinēšanas traucējumi: bieža vajadzība urinēt, sevišķi naktīs, – urīns noplūst pēc ilgākas gaidīšanas ar vājāku strūklu (slimības I stadija). Turpmāk urinēšanas grūtības progresē (II stadija); slimnieks nevar nolaist visu urīnu, jo, priekšdziedzera adenomai palielinoties, urīnizvadkanāls arvien vairāk tiek saspiests un samazinās arī urīnpūšļa muskulatūras tonuss, veicinot urīna uzkrāšanos. Dažiem slimniekiem šajā stadijā pēkšņi rodas pilnīga urīna aizture (urīna retence), ko dažreiz var likvidēt, urīnu novadot mākslīgi (katetrizācija). Ja slimību neārstē, tā pāriet III stadijā, kam raksturīga urīna hroniska aizture: urīns no pārpildītā urīnpūšļa notek pilieniem, ļoti bieži, palaikam slapinot veļu un nopilot arī miegā. Urīnpūšļa muskulatūras atonija dažkārt ar ļoti lielu urīna aizturi (1,5-2 l), ilgstošais urīna sastrēgums urīnvados un nierēs izraisa organismā smagas komplikācijas (urīnceļu infekciju, nieru mazspēju, traucējumus sirds, plaušu, kuņģa un zarnu darbībā). Slimnieka vispārējais stāvoklis pasliktinās, rodas slāpes, mutes žūšana, sausa mēle, rūgtums mutē, slikta ēstgriba, novājēšana, caureja vai aizcietējums, vemšana. Ārstēšana sākumstadijā konservatīva – ar hormonu preparātiem, vitamīniem, urīnpūšļa muskulatūru tonizējošiem līdzekļiem, diētu (nelietot alkoholiskus dzērienus, asas garšvielas), higiēnisku dzīves veidu (neapsaldēties, neaizturēt urīnu); vēlākās stadijās – ķirurģiska.
priekšlaicīgas dzemdības dzemdības, kas notiek starp 28. un 38. grūtniecības ned. Jaundzimušais, kas dzimis priekšlaicīgās dzemdībās (neiznēsāts bērns), ir dzīvotspējīgs. Visbiežāk priekšlaicīgu dzemdību cēlonis ir dažādas mātes slimības: asinsrites sistēmas slimības, hron. un akūtas inf. slimības, kā arī aknu, nieru un iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkciju traucējumi, grūtniecības vēlīnās toksikozes, dzimumorgānu slimības (hron. iekaisums, audzējs, infantilisms, olnīcu darbības traucējumi). Priekšlaicīgas dzemdības var izraisīt arī grūtnieces organisma intoksikācija ar kaitīgām vielām (piem., organiskiem šķīdinātājiem, alkoholu), fiz. un psih. traumas, nepietiekams uzturs, organisma pārkāršana, ilgstoša vibrēšana u.c. nelabvēlīgi ārējie faktori. Priekšlaicīgas dzemdības var izraisīt arī imunoloģiskā nesaderība. Biežāk priekšlaicīgas dzemdības novērojamas sievietēm, kurām ir bijuši vairāki aborti, priekšlaicīgas dzemdības var būt arī vairākaugļu grūtniecības, nepareizas placentas piestiprināšanās, augļa attīstības traucējumu gadījumā. Ja rodas grūtniecības priekšlaicīgas pārtraukšanās pazīmes (lēkmjveida sāpes vēdera lejasdaļā, velkošas sāpes krustos, asiņaini vai ūdeņaini izdalījumi no dzimumceļiem), nekavējoties jāizsauc ātrā med. palīdzība un grūtniecei jāievēro stingrs gultas režīms. Ārstēšana efektīva tikai slimnīcas apstākļos; tā atkarīga no cēloņa. Lieto arī hormonu preperātus, vit-us. Profilakse. Grūtnieces agra konsultēšanās ar ārstu, kura dod iespēju laikus novērst visus priekšlaicīgas dzemdības cēloņos.
prodromālais sindroms infekciju slimības periods, kas seko inkubācijas periodam un kam raksturīgi vispārēji simptomi – galvassāpes, nogurums, nespēks, ēstgribas trūkums, svīšana utt. Šīs parādības sākas inkubācijas perioda beigās un turpinās līdz slimības sākumam. Prodromālais periods var būt dažas stundas garš, bet var ilgt arī 4-5 dienas un vairāk. Šai periodā noteikt īsto slimību ir grūti, pat neiespējami. Tā, piem., vīrushepatītam prodromālais periods var ilgt 3-4 dienas; ir galvassāpes, nogurums, nespēks, slikta dūša, ēstgribas trūkums. Šādu parādību dēļ ārsts var domāt par gripu, vēdertīfu, poliartrītu, zarnu slimībām utt. Tikai tad, kad āda iegūst dzeltenu krāsu, slimības diagnoze kļūst skaidra. Ja pastāv kādas infekciju slimibas epidēmija, prodromālajam periodam ir svarīga diagnostiska nozīme.
profesionālās slimības Slimības, kuru cēlonis ir profesionālais kaitīgums un kuras raksturīgas atsevišķā ražošanas nozarē strādājošiem. Ilgstošs kontakts ar dažādām toksiskām vielām (svins, dzīvsudrabs, arsēns, anilīns u. c.) var izraisīt vispārēju organisma saindēšanos; liela toksisko vielu koncentrācija rada akūtu saindēšanos, maza – hron. saindēšanos. Kancerogēnās vielas, piem., berilijs, benzpirēns, sodrēji, var sekmēt saslimšanu ar vēzi; slimība var parādīties pat pēc vairākiem g. Antibiotikas var izraisīt alerģiskas parādības – bronhiālo astmu, nātreni, ekzēmu. Dažas ķīm. vielas – niķeļa, hroma, kobalta sāļi, sintētiskie mazgāšanas līdz., plastmasas un medikamenti – rada ādas iekaisumus un ekzēmas; svina, dzīvsudraba un arsēna sāļi, naftas pārstrādes produkti, darva un daži medikamenti var radīt toksikodermiju, kā arī veicināt ļaund. audzēju attīstību. Kontakts ar radioaktīvām vielām u. c. radioaktīvā starojuma avotiem var izraisīt staru slimību. Pastāvīgs troksnis kaitīgi kaitīgi iedarbojas uz CNS un var sekmēt strauju dzirdes pasliktināšanos. Darbs ar vibrējošiem instrumentiem var izraisīt vibrācijas slimību. Strādājot paaugstināta atmosfēras spiediena apstākļos (piem., kesonos) un neievērojot drošības tehnikas noteikumus, var rasties kesoma slimība (sk. dekompresijas slimības); lielā augstumā un pazemināta atmosfēras spiediena apstākļos var rasties augstuma slimība. Darbs, kas saistīts ar ilgstošu stāvēšanu (krāvēji, viesmīļi, frizieri), personām, kam vāji attīstīta kāju muskulatūra, var sekmēt plakanās pēdas veidošanos un vēnu varikozo paplašināšanos. Ilgstošs meh. spiediens uz atsevišķām nervu un muskuļu grupām vai ātrā tempā izdarāmas vienveidīgas kustības (vijolnieki, pianisti, vēstuļu sķirotāji) var sekmēt artrīta, bursīta, tendovaginīta rašanos. Redzes piepūle (pulksteņmeistari, gravieri, korektori) var veicināt tuvredzības attīstību. Ilgstoša balss sasprindzināšana (dziedātāji, skolotāji, diktori) var izraisīt balss saišu saslimšanu (sk. dziedātāju mezgliņi). Cilvēkam, kas darbā saskaras ar slimniekiem dzīvn. (mednieki, zvērsaimniecību darbinieki) un ar to inficētu materiālu, var rasties no dzīvniekiem iegūtas slimības – Sibīrijas čūla, mutes un nagu sērga, bruceloze, tularēmija u. c.
Padomju Savienībā p. s. sastāda niecīgu % no visu saslimšanas gadījumu skaita, jo mūsu zemē radikāli tiek risinātas darba aizsardzības problēmas. Cilvēkus, kam ir p. s., pārceļ citā darbā ar tādu pašu atalgojumu, tiem tiek piešķirti dažādi atvieglojumi.
progresējošā muskuļu distrofija hroniska slimība, kam raksturīgs progresējošs muskuļu vājums. Izšķir primāro progresējošo muskuļu distrofiju jeb miopātiju un sekundāro jeb neirogēno progresējošo muskuļu distrofiju, kas rodas, ja bojāti nervi vai muguras smadzeņu kustību nervu ceļi un šūnas. Progresējošās muskuļu distrofijas attīstībā galvenā nozīme ir iedzimtībai. Slimību veicina dažādi nelabvēlīgi ārējie faktori (vecāku alkoholisms, dažādas intoksikācijas, infekcijas, traumas u.c), kā arī vairogdziedzera, dzimumdziedzeru un hipofīzes darbības traucējumi.
Slimība parasti sākas nemanāmi, biežāk bērniem un pusaudžiem, tās gaita ir lēna. Locekļu, vidukļa, retāk sejas un kakla muskuļi kļūst nespēcīgi, ļengani, izdilst. Miopātijas gadījumā bieži atrofējas plecu, muguras un gūžas muskuļi. Raksturīga ir lāpstiņu attālināšanās un to spārnveida stāvoklis. Apgrūtināta piecelšanās, iešana, saliekšanās un atliekšanās. Dažām miopātijas formām novērojama muskuļu neīstā hipertrofija – pieaug muskuļu apjoms, bet to funkcija vāja. Sakarā ar muskuļu vājumu var deformēties vidukļa un locekļu skelets. Neirogēnās formas gadījumā muskuļi izdilst visbiežāk apakšstilbos, pēdās, apakšdelmos un plaukstās. Raksturīgi ir arī ādas jušanas traucējumi. Šī progresējošās muskuļu distrofijas forma līdzīga hroniskam polineirītam. Progresējošo muskuļu distrofiju ārstē slimnīcā vai ambulatoriski.
progresīvā paralīze psihiska slimība, kas saistīta ar sifilisa izraisītiem galvas smadzeņu, galvenokārt to garozas bojājumiem. Tai raksturīgi progresējoši psihiskās darbības traucējumi, kam seko dziļa plānprātība. Reizē rodas arī somatiskas un neiroloģiskas pārmaiņas. Progresīvā paralīze ir viena no smagākajām psihiskajām slimībām. Rodas parasti 10- 15 gadus pēc inficēšanās ar sifilisu.
Slimības sākumstadijā ir galvenokārt pastiprināta nogurdināmība, satraucamība, nemierīgs miegs, nespēks. Vēlāk parādās pirmās plānprātības pazīmes – zūd līdzšinējās intereses, saslimušais kļūst bezrūpīgs, vienaldzīgs, parastajā darbā rupji kļūdās, ko sākumā pats pamana, bet vēlāk vairs neievēro. Slimības izteiktajā stadijā izveidojas t.s. paralītiskā plānprātība – nivelējas slimnieka raksturs, izzūd individuālās rakstura īpatnības, slimnieks zaudē takta izjūtu, rodas tieksme uz vulgāriem jokiem, rīcība bieži ir aplama. Dažkārt pievienojas eiforija, bezrūpība, kas var kombinēties ar fantastiskiem murgiem (par milzīgām bagātībām, apbalvojumiem, spējām un nopelniem). Beigu stadijai raksturīga dziļa plānprātība, nespēja spriest, apātija vai eiforija. Slimnieks kļūst kopjams un uzraugāms. Neiroloģiski traucējumi atkarīgi no slimības stadijas. Tipiskos gadījumos rodas runas un kustību koordinācijas traucējumi, acu zīlītes nav vienādas, tās nereaģē uz gaismu. Bērnu un jauniešu progresīvā paralīze sastopama 6-20 gadu vecumā, tad visbiežāk konstatējama plānprātība. Reizē ir smagi neiroloģiski organiski traucējumi, nereti – epileptiskās lēkmes. Ārstēšanā lieto penicilīnu. Izmanto ārstniecības metodes, kas slimniekam atkārtoti rada paaugstinātu temperatūru.
proktīts taisnās zarnas iekaisums. Parasti lokalizējas gļotādā, retāk skar visas zarnas sienas kārtas. Ja iekaisums izlauzies cauri zarnas sienai apkārtējos audos, rodas paraproktīts. Proktīta cēlonis ir hemoroīdi, pararektālās fistulas, taisnās zarnas izkrišana, kā arī traumatiski bojājumi, ko aizcietējuma gadījumos izraisa cieta izkārnījumu masa, biežas klizmas. Sevišķi smagi noris proktīts, kas ir dažu infekcijas (dizentērijas, vēdertīfa) un invāzijas slimību (amebiāzes, trihomonozes, balantidiāzes) komplikācija.
Proktīta simptomi: dedzinoša sajūta un tenesmi taisnajā zarnā; sajūta, ka taisnajā zarnā atrodas svešķermenis. Vēders iziet bieži, bet mazās porcijās, ar gļotu un nereti ar asins piejaukumu. Iekaisums bieži lokalizējas visā resnajā zarnā (proktokolīts). Ārstē ambulatoriski (vieglākos gadījumos): smagākos gadījumos, kas saistīti ar mokošiem tenesmiem, asiņošanu un paaugstinātu t°, – slimnīcā. Diēta mehāniski un ķīmiski saudzējoša, nedrīkst lietot stipri skābus vai sāļus ēdienus, garšvielas (sinepes, etiķi, mārrutkus) un alkoholiskus dzērienus. Pret sāpēm un tenesmiem lieto atropīnu, beladonnas ekstraktu, opiju, analgīnu un anestezīnu. Bieži vien labi palīdz kumelīšu novārījuma vai vāja kālija permanganāta šķīduma klizmas; hroniska iekaisuma gadījumā – 0,25% kolargola šķīduma mikroklizmas. Infekciozo un invazīvo proktītu ārstē ar medikamentiem – norsulfazolu, sulfadimezīnu, sintomicīnu, levomicetīnu, enteroseptolu u.c. Čūlaina proktokolīta gadījumā ar gļotām izdalās daudz olbaltumvielu, tāpēc slimniekam nepieciešami olbaltumvielu preparāti (albumīni, globulīni, plazma u.c), asins pārliešana, vitamīnu preparāti.
prostatīts priekšdziedzera iekaisums. Tas var būt akūts un hronisks. Slimības cēlonis var būt specifisku iekaisumu ierosinātāji (gonokoki, trihomonas, tuberkolozes, mikobaktērijas), nespecifisku iekaisumu ierosinātāji (streptokoki, stafilokoki, zarnu nūjiņas, patogēnās sēnes, vīrusi), jaukta infekcija. Dažreiz prostatīts bez jebkādas infekcijas var rasties aseptisks priekšdziedzera iekaisums. Pēc klīniskās gaitas un morfoloģiskām pārmaiņām izšķir vairākas prostatīta formas: 1) katarālo formu, kad iekaisums skar priekšdziedzera folikulu izvadkanālus, 2) folikulāro formu, kad iekaisums skar atsevišķus dziedzera folikulus, un 3) intersticiāli parenhimatozo formu, kad iekaisums skar kādu no dziedzera daivām vai visus dziedzera audus, šajā gadījumā cieš viss organisms, jo priekšdziedzera inkretoriskās funkcijas traucējumu dēļ samazinās asins proteolītisko fermentu aktivitāte. Dažreiz iekaisums var pāriet uz blakusorgāniem – uz urīnizvadkanālu (prostatouretrīts), sēklas pūslīšiem (vezikulīts), uz apkārtējiem audiem (periprostatīts), uz vēnu pinumiem.
Akūta prostatīta gadījumā ir sāpes vēdera lejasdaļā, dzimumorgānos, bieža, sāpīga urinēšana, var būt paaugstināta t°. Hroniskam prostatītam raksturīgas ļoti dažādas pazīmes. Intersticiāli parenhimatozas formas gadījumā var būt nogurums, nespēks, miegainība, psihoneirotiski traucējumi, dažādi funkcionāli asinsrites sistēmas traucējumi, sāpes vēderā, urinēšanas un dzimumfunkcijas traucējumi, priekšlaicīga vīriešu klimaksa iestāšanās – karstuma viļņi, paaugstināta dzimumierosināmība un pazemināta potence.
Ārstēšana. Akūta prostatīta gadījumā ārstē pamatslimību, lieto pretmikrobu līdzekļus, dažreiz arī priekšdziedzera masāžu, mikroklizmas, dūņu terapiju u.tml. Hroniska intersticiāli parenhimatozā prostatīta gadījumā lieto dažādus proteolītiskos fermentus (tripsīnu, fibrinolizīnu, streptāzi, streptodekāzi u.c), kā arī heparīnu. Profilakse. Higiēnisks dzīves veids, norūdīšanās, atturēšanās no alkohola lietošanas. Jāievēro arī dzimumdzīves higiēna (kaitīga gan pilnīga atturība, gan pārmērības dzimumdzīvē).
pseidoartroze anormāls kaula kustīgums bijušā lūzuma vietā, radies nepilnīga saauguma dēļ. Cēloņi – kaula fragmentu nepietiekami ilga un nestabila fiksācija lūzuma gadījumā, plaši audu bojājumi traumas laikā (vaļēji lūzumi), iekaisums, kaula fragmentu novirze, kaula asinsapgādes traucējumi. Šajos gadījumos lūzuma vietā ieaugušie saistaudi kļūst rupjšķiedraini, vietām pārvēršas skrimslī, un jaunie kaulaudi nespēj savienot kaula fragmentus, bet izveidojas to galos. Pseidoartroze biežāk rodas vietās, kur kaula sadzīšanas apstākļi nelabvēlīgi un imobilizāciju grūtāk panākt, piem., augšstilba kaula kakliņš, plaukstas laivveida kauls, apakšstilba kaulu apakšējā trešdaļa, apakšdelma kaulu vidusdaļa.
Pseidoartroze var būt ar niecīgu, tikko manāmu kustību apjomu, kad slimais loceklis var tikt nodarbināts, kaut arī bieži tas ir sāpīgi; ar laiku slimais loceklis arvien straujāk deformējas. Citos gadījumos kustības neīstajā locītavā ir lielas un slimo locekli mērķtiecīgi nodarbināt ir grūti vai pat neiespējami. Pseidoartrozes vietā bieži ir sataustāmi paresnināti kaula gali. Ārstē ar operāciju – kustīgajā vietā ievieto no kaula izgrieztu transplantātu (parasti kaulu ņem no paša slimnieka, atsevišķos gadījumos lieto konservētus kaulaudus). Pirms tam ārstē iekaisumu, ja tas ir; ja tā ārstēšana ieilgst un operāciju nav iespējams izdarīt, nereti kaulu var saaudzēt, neskarot pseidoartrozes vietu, bet saspiežot kaula galus ar īpašu kompresijas aparātu. Ja ārstēšanu apgrūtina plaši sarētojumi un ādas defekti, kas radušies pēc vaļēja lūzuma un agrāk izdarītām operācijām, vispirms pārstāda ādu un zemādas audus vai ārstē pseidoartrozi ar kompresijas aparātu. Ja operāciju izdarīt nav iespējams, lieto fiksējošu tūtoru. Pseidoartrozes ārstēšanas ilgums pārsniedz attiecīgā kaula lūzuma dzīšanas laiku; ārstēšana var ilgt pat daudzus gadus. Tāpēc vecākiem cilvēkiem dažkārt iesaka īpaša veida operācijas, piem., augšstilba kaula kakliņa pseidoartrozes gadījumā izveido mākslīgu metāla locītavu; dažreiz locekli amputē.
Profilakse. Lēni dzīstoša lūzuma gadījumā – lūzuma vietas pietiekami ilga imobilizācija, kalcija sāļiem un vitamīniem bagāts uzturs. Ja kaula galu fiksēšanai nepieciešama operācija, tā jāizdara jau laikus.
pseidotuberkuloze akūta cilvēku un dzīvnieku infekciju slimība, kam raksturīga paaugstināta t°, intoksikācija, izsitumi uz ādas, patoloģiskie procesi gremošanas orgānos, kaulos un locītavās. Ierosinātājs ir nūjiņveida baktērija (Bact. pseudotuberculosis rodentium pfeifferi), kas izturīga ārējā vidē. Infekciju avots – slimie savvaļas dzīvnieki (peles, žurkas u.c. grauzēji), mājdzīvnieki (suņi, kaķi, govis, zirgi, vistas, pīles, tītari, baloži u.c.), kas ar izkārnījumiem izdala ierosinātāju. Cilvēks inficējas ar produktiem vai ūdeni. Inkubācijas periods ir 3-18 dienas.
Slimība sākas pēkšņi ar drebuļiem, nespēku, intoksikāciju, paaugstinātu t°, sāpēm locītavās, gremošanas orgānu bojājumu simptomiem – sliktu dūšu, vemšanu, sāpēm vēderā. Pirmajās slimības dienās, retumis vēlāk, parādās punktveida izsitumi uz ādas (kā skarlatīnas gadījumā), bet nekad izsitumu nav sejā. Slimniekiem īpatnējs izskats: sejas, kakla, plaukstu un pēdu āda apsārtusi, reizēm pietūkusi; ir sklerīts, konjunktivīts, apsārtums žāvā. Daļai slimnieku palielināta liesa, aknas; āda un acu cīpslenes kļūst dzeltenas. Dažkārt var būt plaušu karsonis ar asiņainām krēpām, ilgstošs bronhīts, pleirīts. Atveseļošanās periodā t° pazeminās pakāpeniski, izzūd izsitumi, lobās āda. Pēc galvenajiem klīniskajiem simptomiem izšķir vairākas pseidotuberkulozes formas: skarlatīnai līdzīgo, ikterisko, locītavu, zarnu, tīfam līdzīgo ģeneralizēto un plaušu formu. Slimībai var būt recidīvi, jo antivielas izzūd 5-6 nedēļās. Ārstēšana simptomātiska. Lieto arī levomicetīnu, streptomicīnu. Profilakse. Vispārīgo sanitāri higiēnisko noteikumu ievērošana; grauzēju iznīcināšana.
psihopātija psihopatoloģisks stāvoklis, kam raksturīga personības disharmonija. Traucējumi vērojami galvenokārt emocionālā un gribas sfērā, relatīvi neskarts paliek intelekts. Disharmonija skar visu personību kopumā un traucē cilvēku piemēroties apkārtnei. Psihopātija izpaužas galvenokārt rakstura anomālijā (dažas rakstura īpašības sevišķi spilgtas, citu turpretī trūkst, tās «atrofējušās»). Cēloņi, tāpat kā oligofrēnijai, var būt bojājumi embrionālās attīstības laikā un agrīnā bērnībā (vecāku alkoholisms, dzemdību traumas, pārciestas infekciju slimības, intoksikācija), kā arī nepareiza audzināšana (pilnīga patstāvības ierobežošana rada raksturā iniciatīvas trūkumu un psihisko procesu gausumu; bērniem, kas pamesti savā vaļā, biežāk rodas eksplozivitāte, nesavaldīgums; bērni, kam viss atļauts, piedots un attaisnots, iemanto pārsvarā histēriskās rakstura īpašības).
Psihopātija var veidoties arī vēlāk – sākumā rodas atsevišķas īslaicīgas pārmaiņas raksturā (rupjība, nesavaldīgums, kaprīzes), kas nelabvēlīgos apstākļos (piem., ilgstoši psihotraumējoši pārdzīvojumi) ar laiku kļūst par pastāvīgu rakstura īpašību. Psihopātijai līdzīgi stāvokļi (līdzīga izpausme citas slimības ietvaros) var rasties pēc slimības, galvas smadzeņu traumas vai arī reizē ar pamatslimību (šizofrēniju, encefalītu, smadzeņu audzēju, aterosklerozi). Reizēm psihopātijai līdzīgs stāvoklis var būt pirmā un vienīgā kādas slimības sākuma izpausme. Izšķir vairākus disharmoniski attīstītas personības tipus. Сiklоidālо psihopātu galvenā īpatnība ir viegli izraisāma garastāvokļa maiņa.
Pesimistiem raksturīgs pastāvīgi nomākts garastāvoklis, viņi dzīvē visur saskata tikai ēnas puses, nekādos apstākļos nejūt īstu dzīvesprieku, tikai šaurā paziņu lokā ir emocionāli, iejūtīgi un atsaucīgi. Optimisti vienmēr ir nedaudz pacilātā garastāvoklī, jautri, sabiedriski, viegli un ātri rod kontaktus ar svešiem cilvēkiem, ātri iejūtas jebkurā sabiedrībā. Parasti tomēr viņi nav spējīgi uz ilgstošu, mērķtiecīgu un pacietīgu darbību, ja tūlīt nav redzami panākumi. Astēniskie psihopāti ir viegli uzbudināmi, jūtīgi un reizē ātri nogurdināmi. Pēc rakstura šie cilvēki parasti nav pārliecināti par saviem spēkiem un spējām, ātri apjūk, labprāt izvairās no lieka sasprindzinājuma un sevi saudzē, nespēj izturēt pastiprinātu psihisko un fizisko slodzi. Psihotraumējošās situācijās viegli rodas neirozes – neirastēnija, psihastēnija. Patoloģiski noslēgtiem raksturiem piemīt īpaša emocionalitāte – pārlieku viegla ievainojamība, neparasti stiprs jūtīgums vienā situācijā, bet citā – jūtu aukstums un pārsteidzošs emocionāls bezjūtīgums. Šādi cilvēki ir noslēgti, vientuļi, viņiem raksturīga nosliece uz pedantismu, tieksme pēc abstraktām problēmām, shēmām, sistēmām, ir grūtības piemēroties reālajai dzīvei. Paranojāliem psihopātiem ir tieksme uz pārspīlēšanas idejām, viņi bieži atrodas kādas dominējošas domas varā un to ar lielu neatlaidību cenšas realizēt. Doma var būt gan pozitīva (zinātnes «fanātiķi», vienpusīgi izgudrotāji), gan arī (biežāk) traucējoša un aplama (piem., greizsirdība, cīņa pret šķietamiem ienaidniekiem, nesaprātīgi konflikti par sīkumiem, cīņa par šauru egoistisku mērķi, tiesas procesi bez nopietna pamata). Raksturīgs arī aizdomīgums. Patoloģiski uzbudināmie raksturi ir eksplozīvi, nesavaldīgi. Liela nozīme viņu dzīvē ir dziņām, piesātinātām jūtām (skatīt afekts); raksturīgas kaislības, lielas dusmas, naids, nesavaldība, kas var novest līdz rupjībai, cietsirdībai, likumpārkāpumiem. Nepastāvīgie psihopāti viegli pakļaujas citu ietekmei, ir neuzņēmīgi bezrakstura cilvēki.
Izšķir vēl histēriskos un psihastēniskos psihopātus (skatīt histērija; psihastēnija). Profilaksē nozīme ir normālai grūtniecībai un bērna agrīnai attīstībai, normāliem dzīves apstākļiem, kā arī izglītībai, pareizai audzināšanai. Psihopātiem vieglāk un ātrāk nekā līdzsvarotiem cilvēkiem rodas neirozes, reaktīvie stāvokļi, kas var ieilgt un ir grūti ārstējami. Ārstēšanā liela nozīme psihoterapijai; vajadzības gadījumā lietojami nomierinoši līdzekļi. Psihopātiskās rakstura iezīmes, raksturam veidojoties (līdz 30 gadiem un pat vēlāk), labvēlīgos vides apstākļos var arī līdzsvaroties un kompensēties. Par psihopātiju nevar uzskatīt veselu cilvēka izlaidību, sadzīves normu ignorēšanu.
psihozes lielā vecumā psihiski traucējumi, kas rodas galvenokārt vecumā. Pie tām pieder funkcionālās psihozes (involūcijas psihozes, vēlīnā melanholija, vēlīnās murgu psihozes), psihiski traucējumi sakarā ar organiskām CNS slimībām (asinsvadu bojājumu radītās psihozes, galvas smadzeņu atrofija ar psihiskiem traucējumiem, vecuma plānprātiba). Pie psihozes lielā vecumā pieskaita arī psihiskās slimības, kas iespējamas dažādā vecumā, bet kas pirmo reizi radušās vai arī mainījušas savu dinamiku lielā vecumā. Visām liela vecuma psihožu izpausmēm – depresijai, murgiem, halucinācijām – ir vairākas kopīgas īpatnības. Depresijā mazāk izpaužas nomāktība, nekustīgums, biežāk vērojama trauksme, bažas, nemiers (par sevi, ģimeni, nākotnes notikumiem), centrālo vietu sāk ieņemt domas par veselību un materiālām vērtībām. Raksturīgs īgnums, neapmierinātība ar ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem.
Murgos galvenā tematika ir hipohondrija, kaitēšanas un greizsirdības tēmas. Raksturīgākā psihoze lielā vecumā ir vecuma jeb senilā psihoze, kas rodas nevis fizioloģiskas novecošanas, bet patoloģiska procesa dēļ. Slimība sākas pakāpeniski pēc 65 gadu vecuma. Sākumā mainās raksturs, saasinās agrākās rakstura īpašības (taupības vietā rodas skopums, akurātības vietā – pārmērīgs pedantisms), parādās aizdomīgums, noslēgtība, egoisms, cietsirdība. Saslimušais kļūst īgns, drūms, noslēgts. Arvien vairāk pasliktinās atmiņa, slimnieks vairs nespēj neko jaunu apgūt, bet iepriekšējās zināšanas pamazām zūd. Rodas t.s. dzīve pagātnē, slimnieks aizmirsis pēdējos gadus un dzīvo it kā savas jaunības situācijā. Uz plānprātības fona var rasties depresija, murgi, akūtas psihozes apvienojumā ar aptumšotu apziņu. Slimniekam nepieciešama kopšana un uzraudzība, lai viņu pasargātu no aplamas rīcības.
pulpīts zoba mīksto audu iekaisums; rodas, ja laikus neārstē zoba kariesu. Infekcija pulpā iespiežas pa dentīna kanāliņiem, retāk pa zoba saknes atveri (parodontozes gadījumā – no patoloģiskajām smaganu kabatām). Pulpītu var izraisīt ķīmiski kairinātāji, zoba mehāniska trauma (zoba kroņa lūzums pulpas tuvumā), dabiskais nodilums, stipra apslīpēšana mākslīgā kroņa uzlikšanai. Akūta pulpīta galvenās pazīmes: ļoti asas lēkmjveida (t.s. pulpītiskās) sāpes, kas rodas it kā bez iemesla, galvenokārt naktī. Termiskie kairinātāji (auksts vai karsts) izraisa sāpju lēkmi vai pastiprina sāpes. Ja iekaisusi visa pulpa, lēkmjveida sāpes var rasties gan dienā, gan naktī un izstarot pa trijzaru nerva zariem. Sāpes no augšžokļa zobiem izstaro uz deniņiem, uzaci, vaigu, no apakšžokļa – uz ausi, kaklu, pakausi. Šajā stadijā nevar pateikt, kurš zobs sāp, noteikt var tikai sāpošo pusi. Vēlāk pulpas asins sastrēgums rada tūsku zoba ligzdiņas kaulplēvē, slimais zobs kļūst nedaudz jutīgāks pret piesitienu un kodienu.
Ja slimo ar hronisku pulpītu, sāpes izraisa galvenokārt termiskie kairinājumi (karstuma izraisītās lēkmjveida sāpes rodas pamazām vai arī tad, ja cilvēks no aukstuma pāriet siltās telpās), kā arī atmosfēras spiediena maiņa (izdarot sūkšanas kustību vai paceļoties zināmā augstumā). Ārstētiem zobiem zem lielām plombām hronisku pulpītu atklāj tikai tad, kad tas paasinās. Ja pulpītu neārstē, pulpa atmirst.
Ārstēšana. Visbiežāk pulpu nomērdē ar arsēnskābi saturošu pastu (ieliek kariozā dobumā uz 24-48 st.); pēc tam izņem vai nu visu pulpu, vai tikai tās daļu. Dažreiz pēc pastas uzlikšanas 2-3 stundas zobā jūtamas sāpes. Noteiktajā laikā pasta no kariozā dobuma jāizņem, jo tā var radīt komplikācijas. Dažreiz pulpu izņem bez iepriekšējas nomērdēšanas. Tad izdara vietējo anestēziju (injicē novokaīnu smaganās). Pēc tam zobu plombē. Reizēm ar atbilstošiem medikamentiem izdodas likvidēt nelielu pulpītu un saglabāt dzīvu visu pulpu (galvenokārt bērniem un jauniešiem). Ja nav iespējams pulpītu tūlīt ārstēt, jāsniedz pirmā palīdzība. Pretsāpju līdzekļi (amidopirīns ar analgīnu, piramināls u.c); kariozajā dobumā var ielikt gabaliņu vates ar mentolu, hloroformu, ihtiolu. Profilakse. Zoba plombēšana kariesa sākumstadijā.
purpura — sīki vai lielāki sarkanas krāsas asinsizplūdumi ādā. PURPURA cēloņi ir palielināta kapilāru caurlaidība vai asins Tecēšanas traucējumi.
radikulīts muguras smadzeņu nervu saknīšu bojājums, kas rada sāpes, kuras izstaro attiecīgā nerva inervācijas zonā. Radikulīta pamatā ir pārmaiņas starpskriemeļu diskos, kuru fizioloģiskais uzdevums ir, amortizējot triecienus, novērst atsevišķu mugurkaula daļu pārslodzi. Tā kā kakla un jostas daļā mugurkaulam ir lielākais kustīgums, pārslodzes un novecošana šā apvidus diskos iestājas agrāk nekā citos segmentos (sākot ar 20-25 g. vecumu) un attīstās daudz straujāk.
Radikulīts rodas, ja starpskriemeļu disku centrālā daļa (recekļveida kodols) iespiežas mugurkaula kanālā vietā, kur iziet atbilstošā segmenta nerva saknīte. Ja kodols izspiežas viduslīnijā, tiek nospiestas vairākas nervu saknītes un rodas pat iegurņa orgānu darbības traucējumi. 96% gadījumu radikulīta pamatā ir pārmaiņas starpskriemeļu diskos, un tikai 4% gadījumu cēlonis nervu saknīšu sāpēm ir iekaisums, audzēju metastāzes, pārciestas skriemeļu ķermeņu vai to loku traumas.
Radikulīta attīstības gaitā svarīga nozīme ir mehāniskām kakla vai jostas daļas traumām, pēkšņām kustībām ar atslābinātiem muskuļiem utt. Ļoti svarīgs faktors ir saaukstēšanās uz fokālās infekcijas fona (bojāti zobi, deguna blakusdobumu iekaisums utt.). Nozīme ir arī piedzimtām pārmaiņām skriemeļos, it sevišķi starpskriemeļu locītavu deformācijām. Minēto faktoru dēļ nervu saknītes tiek daļēji un pat pilnīgi saspiestas. Bojātās nerva saknītes rajonā irdenie audi sarēto un vēlāk saaug ar apkārtējiem audiem, veidojot blīvu rētu. Šie saaugumi pat pēc diska izspieduma ķirurģiskas ārstēšanas izraisa atkārtotus nervu saknīšu kairinājuma simptomus.
Slimības sākumam raksturīgas periodiskas un trulas, reizēm asas sāpes mugurā. Šajā periodā starpskriemeļu diska recekļveida kodols vēl nav pilnīgi izspiedies caur diska fibrozo gredzenu un var atgriezties vietā. Slimībai progresējot, sāpes izstaro arī uz roku vai kāju. Sāpes pastiprinās kustoties, klepojot, šķaudot. Ieilgušos gadījumos sāpes bieži izstaro vairāku nervu saknīšu inervācijas zonā, radot ādas notirpumu un pat pilnīgu nejutību. Nerva saknītes saspiedums izraisa mugurkaula deformāciju – izlīdzinās kakla vai jostas daļas fizioloģiskā lordoze, un izveidojas skolioze (sevišķi jostas apvidū) vai S veida izliekums. Izliekums zināmā mērā atbrīvo nerva saknīti no saspieduma. Atsevišķos gadījumos rodas apakšstilba muskuļu paralīze (nevar pacelt pēdu). Ja pārmaiņas radušās kakla daļas starpskriemeļu diskos, sāpes var izstarot pakauša apvidū un visā galvā. Reizēm ir sāpes sirdī, kuras līdzīgas stenokardijai. Raksturīgi ir arī asinsrites traucējumi rokās.
Ārstē galvenokārt konservatīvi. Vispirms atslogo bojātā starpskriemeļa diska zonu (gultas režīms, mugurkaula stiepšana), atbrīvojot saspiesto nerva saknīti. Dažreiz izdara blokādi (starpsriemeļu diska rajonā ievada novokaīnu, hidrokortizonu u.c), lai samazinātos tūska saspiestās nerva saknītes apvalkos un šķiedrās, kā arī apkārtējos audos. Tūskas samazināšanos un nervu šķiedru ātrāku atjaunošanos veicina arī vitamīni, pretsāpju līdzekļi u.c. Sevišķi svarīga nozīme radikulīta ārstēšanā ir masāžai, fizioterapijas procedūrām un kūrortterapijai. Ja nelīdz konservatīva ārstēšana, jāārstē ķirurģiski. Pēcoperācijas periodā lieto medikamentus, fizioterapiju, ārstniecisko fizkultūru.
radzenes erozija radzenes virsējo slāņu vai arī tikai epitēlija defekts. Rodas pēc nelieliem acu ievainojumiem, piem., ar zaru, salmu, nagu, sīkām šķembām. Pazīmes: sāpes acī, asarošana, fotofobija, neliels acs ābola apsārtums. Ja radzenes erozija atrodas radzenes centrālajā daļā (iepretī zīlītei), redze parasti pavājināta. Ja radzenes erozijai pievienojas infekcija, rodas radzenes līdējčūla. Ārstē ar dezinficējošiem pilieniem.
radzenes līdējčūla Acu slimība, ko ierosina pneimokoki, retāk stafilokoki, streptokoki. Radzenes līdējčūla parasti rodas pēc nelieliem acs ievainojumiem, piem., ar zaru, salmu, nagu; tās attīstību veicina asaru maisiņa un konjunktīvas iekaisums. Parasti radzenes centrālajā daļā rodas infiltrāts, audi sabrūk, un izveidojas čūla. Acs priekšējā kamerā bieži sakrājas strutas. Radzenes līdējčūla parasti strauji progresē, infekcija var nokļut acs īekšienē un radīt visu acs apvalku strutojošu iekaisumu (panoftalmītu). Ārstē ar antibiotikām un sulfanilamīdu preparātiem. Profilakse. Lai izsargātos no virspusējiem acs ievainojumiem, darbā lieto aizsargbrilles.
raugveida sēņu ierosinātās slimības ādas un gļotādas slimības, ko ierosina Candida ģints sēnes (mājo uz cilvēku ādas, mutes dobumā, zarnās, atrodas arī uz augļiem un dārzeņiem). Raugveida sēņu iekļūšanu ādā un gļotādā sekmē bojājumi: macerācija, mehāniskas traumas, skābju un sārmu radītie apdegumi u.c. Nozīme ir vielmaiņas traucējumiem (piem., cukura diabēta gadījumā), dažāda veida imunoloģiskajām pārmaiņām, cilvēka vecumam, dzimumam, kā arī patogēno sēņu virulencei.
Visbiežāk raugveida sēnes bojā ādu roku pirkststarpās, mutes kaktiņos, cirkšņos, kā arī gūžu, padušu, krūšu kroku un anālās atveres apvidū. Šiem bojājumiem ir raksturīga raga kārtas macerācija un atslāņošanās. Rodas tumšsarkanas, mitras, spīdīgas erozijas, ko apņem bālgana, bārkstaina, atslāņojusies raga kārta. Ādas kroku dziļumā, bojājuma perēkļa perifērijā uz veselās ādas ir sīkas erozijas ar tādu pašu bārkstainu atslāņotu raga kārtu. Ir nieze. Raugveida sēnes mutes dobuma gļotādā ierosina iekaisumu (stomatītu, glosītu); visbiežāk tas ir zīdaiņiem. Uz mutes dobuma gļotādas un mēles veidojas bālgani vai dzelteni, viegli noņemami aplikumi. Bērniem šī slimība parasti ir akūtā formā. Pieaugušajiem stomatīta un glosīta gaita hroniska. Raugveida sēnes var ierosināt arī maksts gļotādas, dzimumlocekļa galviņas un priekšādas iekaisumu.
Ārstēšanu noteic dermatologs. Uzturā jālieto produkti, kas satur В grupas vitamīnus (gaļa, aknas, olas, piens, siers). Ieteicami organismu spēcinoši līdzekļi, joda preparāti, antibiotikas. Profilakse. Aizsargāt ādu un gļotādu no izsutumiem, mehāniskām traumām, skābju un sārmu iedarbības.
reaktīvais stāvoklis psihiski traucējumi, kuru cēlonis ir smagas psihotraumas. Reaktīvais stāvoklis biežāk izveidojas cilvēkiem ar psihopātisku personību (skatīt psihopātija), bet iespējams arī psihiski veseliem cilvēkiem. To veicina organisma novājināšanās, infekciju un asinsvadu slimības, galvas smadzeņu traumas, ilgstoša fiziska un psihiska pārpūle, bezmiegs. Biežāk tas rodas pubertātes un klimaksa periodā. Reaktīvā stāvokļa izpausmes var būt dažādas atkarībā no psihotraumējošā faktora rakstura.
Afektīvās šoka reakcijas izraisa īslaicīgi, ļoti spēcīgi, negaidīti vienreizējas iedarbības psihiski pārdzīvojumi (piem., sakarā ar ugunsgrēku, katastrofu). Reakcija iestājas tūlīt pēc psihotraumas un izpaužas dažādi. Vienkāršā forma saistīta ar nelielu kavēšanu un somatoveģetatīviem traucējumiem, kas parasti rodas pēc izbīļa (nobālēšana, paātrināts pulss, asinsspiediena svārstības, paātrināta un virspusēja elpošana, caureja, bieža urinēšana, sausums mutē, svīšana, ēstgribas trūkums, roku un ceļu trīce, nespēka sajūta kājās). Dažkārt šiem traucējumiem pievienojas trauksmes sajūta, motoriskais nemiers, domāšanas gausums. Var rasties arī pēkšņs sastingums (t.s. emocionālā paralīze), kad domāšana saglabājas, bet uz laiku trūkst jebkādas afektīvas reakcijas (nav ne žēluma, ne baiļu par notiekošo). Dažreiz iestājas apziņas krēsla (apziņas traucējumu forma), kas izpaužas uzbudinājumā un nemotivētā rīcībā, piem., saslimušais skrien, pats neapjaušot, kurp un kāpēc. Afektīvo šoka reakciju bērniem (galvenokārt jaunākiem) reizēm izraisa neparasti, līdz tam nepazīti kairinājumi (pēkšņa spalga skaņa, īpatnēji apģērbts cilvēks, maskas u.tml.). Reakcija var izpausties pilnīgā sastingumā (stupors) vai arī motoriskā uzbudinājumā un trīcēšanā. Mazākiem bērniem pēc pārciesta reaktīvā stāvokļa uz laiku var zust iepriekš iegūtās iemaņas (runa, māka staigāt), vecākiem bērniem var rasties uzmācību neiroze.
Reaktīvā depresija. Tai raksturīgs nomākts garastāvoklis, viegla uzbudināmība, satraucamība, arī īgnums un neliela kustību kavēšana. Reizēm saslimušais ir emocionāli labils, kaprīzs, daudz uzmanības veltī apkārtējo cilvēku attieksmei pret sevi. Pasliktinās miegs un ēstgriba. Domas nemitīgi saistās ar psihotraumējošiem pārdzīvojumiem. Reaktīvās depresijas ilgums atkarīgs no psihotraumas smaguma un cilvēka rakstura īpatnībām. Ilgāka ir depresija vecākiem cilvēkiem, kam ir aterosklerotiskas pārmaiņas, fiziski un psihiski novājinātiem slimniekiem, pēc pārciestas galvas traumas, kā ari cilvēkiem, kam ir nosliece uz depresiju. Reaktīvie murgi rodas sakarā ar nepelnītu sodu, nepamatotu apvainojumu u.tml.; saslimušajam izveidojas slimīga pārliecība, ka viņam seko, grib nodarīt ko ļaunu, ka sveši cilvēki uz viņu aizdomīgi noskatās (t.s. vajāšanas murgi). Reizēm var pievienoties epizodiskas halucinācijas. Šādu reaktīvā stāvokļa rašanos veicina rakstura īpatnības (aizdomīgums, trauksmains bažīgums), kā arī īpaši apstākļi (slikta dzirde vai uzturēšanās starp cilvēkiem, kas runā svešā valodā).
Reaktīvie murgi bieži apvienojas ar reaktīvo depresiju. Histēriskās reaktīvās psihozes dažreiz izpaužas t.s. pseidodemences veidā. Saslimušais ir apjucis, ar muļķīgu sejas izteiksmi, sūdzas par galvassāpēm, nespēj orientēties situācijā un atbildēt pat uz vienkāršākajiem jautājumiem. Atšķirībā no plānprātības slimnieks jautājumus uztver, jo atbildes arvien ir saistītas ar jautājumiem, tikai pilnīgi nepareizas. Aplama ir arī slimnieka rīcība. Pēc psihotraumējošās situācijas izbeigšanās histēriskās reaktīvās psihozes drīz pāriet.
Reaktīvā halucinoze sastopama reti. Slimnieks īslaicīgi dzird daudzas balsis, jūt trauksmi un bailes. Reaktīvais stāvoklis parasti beidzas tad, ja nav vairs psihotraumējošas situācijas, vai arī pēc ilgāka laika, ja ārstēšanā lieto nomierinošus (galvenokārt sedatīvus) un neiroleptiskus līdzekļus, kā arī vispārspēcinošu terapiju.
redzes nerva atrofija saistīta ar redzes lauka sašaurināšanos un redzes pavājināšanos, pat aklumu. Izšķir vairākus redzes nerva atrofijas veidus. Vienkāršo jeb primāro redzes nerva atrofiju rada saindēšanās (ar metilspirtu, etilspirtu, hinīnu), muguras smadzeņu bojājums, asinsrites traucējumi mazajos asinsvados, kas baro redzes nervu, kā arī redzes nerva audzēji, galvaskausa traumas, galvas smadzeņu un nervu bojājumi. Sekundārā redzes nerva atrofija rodas galvenokārt pēc redzes nerva iekaisuma. Glaukomatozā redzes nerva atrofija saistīta ar glaukomu. Ārstē ar asinsvadu paplašinātājiem līdzekļiem, vitamīniem (sevišķi В grupas), audu terapiju, joda preparātiem. Profilakse. Laikus jāārstē pamatslimība, jāizsargājas no saindēšanās.
redzes nerva iekaisums var skart redzes nerva daļu acs ābolā vai arī redzes nervu aiz acs ābola. Cēloņi: galvas smadzeņu un to apvalku iekaisumi, akūtas un hroniskas infekcijas, dažādi acs, acs dobuma un deguna blakusdobumu iekaisumi. Redze u.c. acs funkcijas stipri traucētas, acs ābola kustības var izraisīt sāpes. Pēc redzes nerva iekaisuma var rasties redzes nerva atrofija. Ārstē atkarībā no slimības cēloņa.
reibonis apkārtējo priekšmetu griešanās sajūtā vai līdzsvara traucējumos. Tas var būt saistīts ar sliktu dūšu, vemšanu, samaņas zaudēšanu, troksni ausīs, dzirdes pasliktināšanos, nistagmu. Reibonis rodas sakarā ar traucējumiem vestibulārajā (līdzsvara) aparātā iekšējā ausī vai galvas smadzenēs. Reiboņa cēloņi var būt ļoti dažādi – ausu slimības, galvas smadzeņu asinsvadu skleroze, galvas smadzeņu dažādu apvidu iekaisums, asinsrites traucējumi, galvas trauma, audzējs. Reibonis bieži rodas slimniekiem, kam ir neiroze, anēmija, pazemināts vai paaugstināts asinsspiediens. Reiboni var izraisīt arī alkohols vai tvana gāze, saindēšanās ar uzturu u.c. Tas var rasties arī veselam cilvēkam sakarā ar strauju ķermeņa stāvokļa maiņu (piem., pieceļoties no gultas), griešanos, šūpošanos, kā arī braucot ar automobili vai kuģi vai paceļoties lielā augstumā. Atkarībā no cēloņa un bojājuma vietas reibonis var būt lēkmjveidīgs un pastāvīgs. Lēkme ilgst no dažām sekundēm līdz dažām stundām vai dienām. Lēkmjveidīgs reibonis, kura laikā griešanās sajūta saistīta ar noteiktu virzienu, ir raksturīga pazīme Menjēra sindromam jeb vestibulārajam sindromam. Ārstē atkarībā no cēloņa.
reimatisms infekciozi alerģiska slimība, kas saistīta ar saistaudu, galvenokārt sirds un locītavu saistaudu iekaisumu un kam ir hroniska gaita ar biežiem recidīviem. Reimatisma izcelsmē svarīga nozīme ir streptokokiem, kas normāli kopā ar citiem mikroorganismiem atrodas mutes dobumā, degunā un citur. Novājinātā organismā provocējošu faktoru (saaukstēšanās, vīrusu infekciju u.c.) ietekmē streptokoks var izraisīt akūtas infekcijas (angīna, faringīts, skarlatīna, augšējo elpošanas ceļu katars u.c.) vai hroniskas infekcijas (bojāti zobi, hronisks mandeļu iekaisums, faringīts, deguna blakusdobumu iekaisums, holecistīts, apendicīts u.c). Streptokoku izdalītās vielas nokļūst citu orgānu saistaudos un bojā tos. Audu iekaisuma un bojājuma dēļ sākas progresējošs autoalerģisks process.
Ar reimatismu parasti saslimst bērnībā vai pusaudža gados. Tas agri rada sirdskaites, asinsrites traucējumus, darbaspējas zudumu. Saslimšanu veicina uzturēšanās aukstās, mitrās telpās un caurvējā. Reimatismam raksturīga ilgstoša gaita ar paasinājumu un remisiju maiņu. Rudeņos un pavasaros slimība mēdz paasināties, nereti pēc saaukstēšanās, infekcijām, fiziskas vai psihiskas traumas. Parasti 1-2 nedēļas pēc pārciestas angīnas vai gripas rodas nespēks, nogurums, svīšana, paaugstinās t°. Uz ādas, parasti uz apakšstilbiem, var izveidoties mezglainā eritēma.
Reimatismam raksturīga gredzenveida eritēma, t.i., iesārti plankumi ar gaišiem centriem uz kāju, roku vai vēdera ādas; plankumiem ir tieksme ekscentriski paplašināties. Locītavu apvidū var rasties cieti reimatiskie mezgliņi zirņa lielumā. Biežākā un smagākā reimatisma izpausme (80-90% gadījumu) ir reimokardīts. 40 procentiem primāra reimokardīta slimnieku attīstās reimatiskais poliartrīts jeb locītavu reimatisms, kas parasti skar lielās locītavas. Locītavas ir uztūkušas, āda virs tām iestiepta, apsārtusi, karsta. Sāpju dēļ kustības locītavās ierobežotas. Iekaisumam vienā locītavā beidzoties, tas sākas citā. Var būt migrējošas sāpes locītavās bez iekaisuma parādībām. Reimatiskais poliartrīts locītavu deformācijas nerada. Reimatisks iekaisums nereti rodas plaušās, pleirā, vēderplēvē, galvas un muguras smadzeņu asinsvados, smadzeņu apvalkos, perifēriskajos nervos, nierēs.
Nervu sistēmas reimatismu sauc par neiroreimatismu. Atsevišķos gadījumos vai atsevišķos slimības posmos var dominēt dažādu orgānu bojājumu simptomi. Reimatismam specifisku laboratorisku izmeklējumu nav; izmeklējumu dati galvenokārt palīdz noteikt šās slimības aktivitātes pakāpi un norisi.
Reimatisma aktīvajā fāzē bieži rodas anēmija, palielinās leikocītu daudzums, paātrinās eritrocītu grimšana, mainās asins seruma bioķīmiskais sastāvs. Ārstēšana uzsākama iespējami agri. Cilvēkus, kam ir aktīvs reimatisms, ārstē slimnīcā. Saslimušajam sākumā jāievēro stingrs gultas režīms. Uzturam jābūt viegli sagremojamam, ar pietiekamu olbaltumvielu un vitamīnu (sevišķi С un P vitamīnu) daudzumu. Slimības akūtajā periodā ieteicams samazināt uztura enerģētisko vērtību, kā arī vārāmā sāls daudzumu. Sekmīgas ārstēšanas galvenais noteikums ir infekcijas perēkļu (bojātu zobu, strutojošu mandeļu, deguna blakusdobumu iekaisuma u.c.) likvidēšana, kas ārsta uzraudzībā izdarāma slimības sākumā vai pēc akūtā procesa norimšanas. Reimatisma ārstēšanā pēc ārsta norādījumiem lieto dažādus medikamentus (acetilsalicilskābi, amidopirīnu, butadionu, prednizolonu, deksametazonu, penicilīnu u.c). Bērnus un pusaudžus pēc ārstēšanās slimnīcā sūta uz specializētām sanatorijām. Reimatisma slimnieku dispanserizē pēc dzīves vai darba vietas. Slimniekam jāsargājas no saaukstēšanās, jāturpina norūdīšanās procedūras, regulāri jāpārbauda un jāārstē zobi un jālikvidē citi infekcijas perēkļi. Ārsta uzraudzībā slimnieks saņem profilaktiskus ārstēšanas kursus. Profilaksē liela nozīme ir racionālam dzīves veidam, pareizai darba un atpūtas mijai, organisma norūdīšanai, fizkultūrai un sportam, kā arī pilnvērtīgam uzturam ar ierobežotu ogļhidrātu un pietiekamu vitamīnu daudzumu. Ārsta uzraudzībā rūpīgi jāārstē akūtas saaukstēšanās slimības, gripa, angīna, kā arī jālikvidē infekcijas perēkļi organismā.
reinokardīts aktīvs reimatisks process sirdī. Bez vispārīgajām reimatisma parādībām rodas arī sāpes vai nepatīkama sajūta sirds apvidū, ekstrasistoles, sirdsklauves. Parasti rodas visu sirds sienas kārtu iekaisums (pankardīts), tāpēc sirds paplašinās, pa- vājinās sirds toņi un var saklausīt sistolisku troksni. Pazeminās asinsspiediens, rodas sirds mazspējas pazīmes. Reimokardīta turpmākajā gaitā bieži progresē endokarda (sirds sienas iekšējās kārtas) iekaisums, kura sekas ir rētošanās endokardā, sirds vārstuļu deformēšanās un sirdskaites, Reimatiska miokarda (sirds muskulatūras) iekaisuma gadījumā process noris galvenokārt miokarda saistaudos. Rodas sirds ritma traucējumi, palielinās sirds izmēri, veidojas kardioskleroze. Ja reimatisks process skar perikardu (sirds somiņu), rodas sausais vai eksudatīvais perikardīts. Šķidrumam uzsūcoties, pēc eksudatīvā perikardīta nereti rodas saaugumi. Ārstē tāpat kā reimatismu. Savlaicīga ārstēšana aizkavē sirdskaišu u.c. reimokardīta komplikāciju attīstību.
renovaskulārā hipertonija arteriāla hipertensija gadījumā, kad nieru audi ir veseli, bet bojāti nieru asinsvadi – nieres artērija vai sīko asinsvadu pinumi. Praktiski nozīmīgas ir 2 slimības: nieru sīko asinsvadu skleroze un nieres artērijas stenoze. Nieru sīko asinsvadu sklerozi uzskata par hipertoniskās slimības nieru formas III stadiju. Dažos gadījumos tā var rasties arī kā patstāvīga slimība. Galvenais simptoms – stipri paaugstināts arteriālais spiediens, ko ļoti grūti pazemināt. Pārējie simptomi un komplikācijas tādas pašas kā hipertoniskajai slimībai. Renovaskulārās hipertensijas vēlākajās stadijās samērā bieži pievienojas nieru mazspēja.
Ārstē tāpat kā hipertonisko slimību. Nieres artērijas stenozes (sašaurinājuma) cēloņi mēdz būt divējādi: iedzimta nieres artērijas sienas saistaudu un muskuļu slāņa pārmērīga attīstība vai aterosklerotisks sabiezējums. Visos nieres artērijas sašaurināšanās gadījumos nierēs ieplūst mazāk asiņu, tāpēc tajās veidojas īpaša viela – renīns, kas veicina arteriālā spiediena paaugstināšanos. Ārstē ar rekonstruktīvu nieres artērijas operāciju vai ar medikamentiem līdzīgi kā hipertonisko slimību.
rēta blīvu saistaudu apvidus, kas radies dažādu audu defekta vietā, piem., sadzīstot brūcei, pēc iekaisuma u.tml., kad bojā gājušos audus aizstāj saistaudi. Tikko radusies rēta parasti ir sārti pelēka – krāsa atkarīga no asinsvadu daudzuma. Asinsvadiem pakāpeniski izzūdot, rēta kļūst bālāka. Ja brūcē nav iekļuvusi infekcija un tā ir dzijusi ātri (piem., operācijas rēta), veidojas mīksta, ar apkārtējiem audiem nesaaugusi, tikko manāma rēta. Lielas rētas rodas pēc plašiem audu bojājumiem (traumām, apdegumiem u.c), kā arī pēc ilgstoša iekaisuma.
Lielas rētas var savilkt apkārtējos audus, mainīt orgāna formu un radīt smagus funkcijas traucējumus. Dobo orgānu rētas var sašaurināt orgāna dobumu, piem., rētas barības vadā un zarnās var traucēt barības virzīšanos, rētas urīnpūslī var traucēt urīna izdalīšanos u.tml. Rētaini saaugumi krūšu dobumā, piem., pēc pleirīta, var ierobežot plaušu kustības. Saaugumi vēdera dobumā dažreiz var izraisīt zarnu aizsprostojumu. Plašas rētas locītavu apvidū var radīt kustību ierobežojumus un kontraktūras. Rētas galvas smadzenēs var būt epilepsijas cēlonis. Lai likvidētu rētas radītās sekas, izmanto fizioterapijas metodes – masāžu, mehanoterapiju, elektroforēzi u.c, dažreiz nepieciešama ķirurģiska ārstēšana (saaugumu pārgriešana, plastiskas operācijas u.c).
retinīts tīklenes iekaisums. Parasti ir komplikācija pēc vispārējām slimībām (tuberkolozes, sifilisa, toksoplazmozes, sepses, vielmaiņas traucējumiem, cukura diabēta, asins slimībām, hipertoniskās slimības, grūtniecības toksikozēm). Šīs slimības tīklenē var radīt arī pārmaiņas bez iekaisuma, t.s. retinopātijas. Retinītu diagnoscē, izmeklējot acs dibenu ar oftalmoskopu: tīklenē redzami apduļķojumi baltu vai pigmentētu perēkļu veidā, asinsizplūdumi, sašaurināti vai paplašināti, kā ari patoloģiski izlocīti asinsvadi. Retinīts var izraisīt stiprus redzes traucējumus (mirgošanu, dzirksteļošanu, redzes pavājināšanos). Ārstē pamatslimību.
riketsiozes grupa akūtu infekciju slimību, ko ierosina riketsijas. Riketsiozēm ir raksturīgi infekcijas perēkļi dabā. Riketsiozes pieder pie transmisīvām slimībām – cilvēks saslimst no inficētiem asinssūcējiem (utis, blusas, ērces). Riketsiozēm raksturīgi izsitumi (izņemot kū drudzi) un paaugstināta t°. Biežāk sastopamās riketsiozes ir izsitumu tīfs, kū drudzis, endēmiskais jeb žurku izsitumu tīfs, Ziemeļāzijas ērču riketsioze, piecdienu jeb Volīnijas drudzis, Marseļas drudzis. Ar endēmisko izsitumu tīfu cilvēki inficējas infekcijas perēkļos dabā, kur atrodas inficētas žurkas un peles. Pārnesēji – blusas un ērces. Inkubācijas periods ir 8-12 dienas. Slimības pazīmes tādas pašas kā izsitumu tīfam, bet gaita daudz labvēlīgāka. Sākas pakāpeniski vai pēkšņi; paaugstināta t° (38-40°) var turēties 2 nedēļas. Izsitumi parādās 6.-7. slimības dienā; tie bieži ir uz plaukstām, kā arī pēdām (atšķirībā no izsitumu tīfa). Iespējams plaušu karsonis.
Ziemeļāzijas ērču riketsiоzi izplata ērces. Inkubācijas periods ir 3-6 dienas, t° sasniedz 40°. Drudža periods ilgst 8-10 dienas. Ērces koduma vietā veidojas neliels, blīvs, ar tumši brūnu kreveli klāts infiltrāts, kam apkārt sārts gredzens. Izsitumi uz ādas var parādīties jau 2. slimības dienā. Palielināti reģionārie limfmezgli, ir galvassāpes, lēns pulss, pazemināts asinsspiediens. Piecdienu drudzi pārnes drēbju utis. Sevišķi plaši izplatīts kara laikā (t.s. ierakumu drudzis). Inkubācijas periods līdz 2 nedēļām. Sākas pēkšņi ar galvassāpēm, nespēku, drudzi. Raksturīgas muskuļu sāpes, it īpaši lielos. Izsitumi rozeolu veidā nenozūd 1-3 dienas. Acu āboli sārti, sāpīgi. Marseļas drudzis izplatīts Eiropas subtropu joslā, Āfrikā, daļēji Āzijā. Izplata suņu ērces. Aizdomas par saslimšanu ar riketsiozi rodas, ja cilvēks ir bijis infekciju perēklī. Lai noteiktu diagnozi, pārbauda antivielas slimnieka asins serumā. Pārslimojušiem paliek ilgstoša imunitāte. Ārstē ar antibiotikām. Dažu riketsiozu profilaksei lieto vakcīnas.
retikulozes (reticuloses; lat. reticulum tīkliņš) – asins slimības, kam raksturīga retikulāro šūnu savairošnās asinsrades orgānos (sarkanajās kaula smadzenēs, limfmezglos, liesā) un citur. No r. visvairāk izplatītas ir retikuloze-leikoze, tumorozā r., limfagranulamatoze. R. cēloņi pagaidām nav noskaidroti. Retikulozes-leikozes klīn. gaita ir līdzīga pārējām leikozēm. Parasti ir augsta t0 (līdz 39-400) un palielinātas aknas. Limfmezgli un liesa palielinās tikai nedaudz. Asins ainā vēojama eritrocītu, trombocītu un parasti arī leikocītu daudzuma samazināšanās, dažreiz sastopamas arī retikulārās šūnas. Tumorozajai r. raksturīga ievērojama limfmezglu (audzēja veida) grupējumus. Stipri palielināta var būt arī liesa un aknas. Asinis ainā leikocītu dudzums ir samazināts vai arī mēreni palielināts. Slimībai progresējot, pieaug anēmija un sakrā ar trombocītu daudzuma samzināšanos var rasties dažāda veida asiņošana. Ārstēšana. Slimniekiem jāatrodas pastāvīgā ārsta uzraudzībā. Lieto kortikosteroīdu preparātus u. c. medikamentus. Tumorozās r. gadījumos limfmezglus var apstarot ar rentgenstariem.
rinolālija runāšana caur degunu; rodas tad, ja deguna dobums vai aizdegune zaudē balss rezonatora funkciju. Izšķir slēgto rinolāliju, kas izveidojas, ja sakarā ar deguna un tā blakusdobumu slimībām un adenoīdiem apgrūtināta elpošana caur degunu, un atvērto rinolāliju, ko rada cieto un mīksto aukslēju defekti vai mīksto aukslēju paralīze. Dažkārt nav nekādu anatomisku traucējumu (funkcionālā rinolālija). Slēgto rinolāliju ārstē, novēršot šķēršļus degunā un aizdegunē, atvērto rinolāliju – ar plastisku operāciju vai protezēšanu. Visos gadījumos nepieciešamas nodarbības logopēda vadībā.
rituāli psihiatrijā – uzmācīgas kustības un darbības, kurām slimnieks piešķir maģisku nozīmi. Rituāli parasti rodas reizē ar uzmācīgām bailēm un šaubām. Slimnieks izpilda rituālu, lai it kā aizsargātos no nelaimes vai atbrīvotos no uzmācībām. Ārstēšanā liela nozīme ir slimnieka gribai, autogēnajam treniņam, psihoterapijai.
roku greizums pastāvīgs nepareizs rokas izliekums augšdelma, elkoņa, apakšdelma vai plaukstas apvidū. Normāli augšdelma kaula un apakšdelma kaulu gareniskās asis elkoņa apvidū veido platu, uz āru atvērtu leņķi, nedaudz mazāku par 180° (sievietēm var būt līdz 170°); ja leņķis vēl mazāks, to uzskata par deformāciju. Deformācija pretējā virzienā sastopama retāk. Roku greizuma cēlonis var būt piedzimts apakšdelma kaulu attīstības traucējums. Dažreiz roku greizums var būt arī iegūts, taču tā izcelsme bieži neskaidra. Samērā reti sastopama t.s. greizā plauksta – deformācija locītavā starp apakšdelmu un plaukstu. Tā rodas sakarā ar ādas, zemādas, locītavas somiņas un cīpslu savilkumu pēc brūcēm un apdegumiem, kā arī gadījumā, kad viens no apakšdelma kauliem saīsināts vai viena no tiem nav. Ārstē ķirurģiski, nelielu roku greizumu var labot ar ārstniecisko vingrošanu.
rubrofītija ādas sēnīšslimība, ko ierosina patogēnā sēne Trichophyton rubrum. Infekcijas avots – slims cilvēks vai viņa lietotie priekšmeti. Inficēties var pirtīs, dušās, peldbaseinos, sporta zālēs. Rubrofītija bojā ādu uz plaukstām, pēdām, gurniem, lieliem, kā arī nagus (skatīt nagu sēnīšslimības). Bojājuma perēkļi apaļi, norobežoti, sarkani, pārklāti zvīņām (sevišķi ādas krokās), kas viegli lobās, atsedzot sīkus, sārtus izsitumus ar asiņainām krevelītēm. Malu veido hiperemēts valnītis. Augdami uz ārmalu, perēkļu centri it kā iekrīt, nobāl, āda kļūst viegli pigmentēta. Ir neliela nieze. Ārstē pēc ārsta norādījumiem ar grizeofulvīnu. Pamatnoteikums – nolobīt bojāto ādas raga kārtu. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu, kā arī sanitāros noteikumus pirtīs, dušās, peldbaseinos, sporta zālēs.
runas traucējumi var izpausties ļoti dažādi, un tiem par cēloni var būt daudzi runas aparāta vai nervu sistēmas bojājumi vai slimības (funkcionāli traucējumi, attīstības traucējumi, asinsrites traucējumi, iekaisums, audzējs, trauma u.c). Runas orgānu (mēles, balsenes u.c.) slimības un attīstības traucējumi bieži rada šļupstēšanu, neskaidru runu, neskanīgu balsi. Ja radies mēles un rīkles nerva un zemmēles nerva un to kodolu bojājums (bulbārā paralīze), novērojama neskaidra runa (dizartrija) vai nespēja runāt (anartrija), neskanīga balss (afonija). Līdzīgi runas traucējumi rodas arī, ja abās pusēs bojāti ceļi, kas savieno galvas smadzeņu garozu ar minētajiem galvas smadzeņu nerviem. Galvas smadzeņu garozas bojājuma sekas var būt afāzija.
Smadzenīšu bojājuma gadījumā rodas t.s. skandētā runa – slimnieks nespēj plūstoši runāt, akcentē atsevišķas zilbes un vārdus it kā skandē. Ja patoloģijas process skar galvas smadzeņu zemgarozas kodolus, runa kļūst lēna (bradilālija), monotona, bez atbilstošas intonācijas; pēc ilgstošas runāšanas balss kļūst arvien klusāka un neskaidrāka. Šādi runas traucējumi raksturīgi parkinsonismam. Iedzimta kurluma gadījumā parasti neattīstās arī runa un izveidojas mēmums. Runas traucējumu cēlonis var būt arī neiroze; tad visbiežāk rodas stostīšanās – plūstošu runu pārtrauc atkārtotas skaņas vai zilbes sakarā ar runas aparāta muskuļu krampjiem.
Ārstēšana. Runas traucējumi likvidējami, novēršot to cēloni. Jāārstējas logopēdiskajos kabinetos, kas organizēti poliklīnikās, dispanseros un dažās skolās. Bērns, kam ir runas traucējumi, jāsargā no psihotraumām, tam nepieciešama specifiska audzināšana mājās, bērnudārzā, skolā. Bērnu audzinātājiem un skolotājiem nedrīkst būt runas defektu.
saaukstēšanās slimīgs stāvoklis, ko rada organisma vai tā daļu strauja atdzišana un pretošanās spējas mazināšanās. Sevišķi bieži saaukstēšanos izraisa ilgstoša kāju salšana. Agrāk par saaukstēšanās slimībām sauca dažādas slimības, kas radīja paaugstinātu t° vai sāpes, piem., gripu, plaušu karsoni, angīnu, augšējo elpošanas ceļu iekaisumu, neiralģiju, reimatismu, nefrītu. Tagad pierādīts, ka vairākumam šo slimību aukstums ir tikai veicinošs faktors, bet galvenā nozīme ir baktērijām vai vīrusiem.
Saaukstēšanās būtība nav pilnīgi noskaidrota. Jādomā, ka aukstums aktivē nepatogēno mikrofloru degunā, aizdegunē, mandelēs un mutes dobumā. Mazinoties organisma pretestībai, šī mikroflora kļūst patogēna un var izraisīt iesnas, angīnu, augšējo elpošanas ceļu iekaisumu. Slimību veicina arī vairāki blakusapstākļi: fiziska vai garīga pārpūle, nepietiekams, vitamīniem nabags uzturs, pazemināts emocionālais tonuss utt.
Ārstēšana. Ja rodas saaukstēšanās pazīmes – klepus, iesnas, kakla sāpes, laušanas sajūta locekļos, svīšana, sirdsklauves, paaugstināta t°, pirms ārsta apmeklējuma var lietot 1 g aspirīna, kalcija glikonātu kopā ar upeņu vai aveņu ievārījumu un liepziedu, pelašķu vai kumelīšu tēju. Profilakse. Lai organisms kļūtu noturīgs pret straujām t° maiņām, jānostiprina ādas kapilāri; to var panākt ar ikdienas higiēnisko vingrošanu, tai sekojošu mazgāšanos līdz jostasvietai un noberzēšanos ar sausu dvieli. Sākumā ieteicams mazgāties ar siltu, vēlāk ar istabas t° ūdeni. Lietojams apģērbs no dabiskiem materiāliem – vilnas, kokvilnas, jo tādā apģērbā gaiss cirkulē labāk. Veļai labi jāuzsūc sviedri (skatīt arī norūdīšanās).
saindēšanās patoloģisks stāvoklis, ko radījusi organismā iekļuvusi indīga viela. Indīgās vielas var organismā iekļūt par dažādiem ceļiem: caur gremošanas traktu, pa elpošanas ceļiem, caur nebojātu ādu, arī tieši asinsritē. Saindēšanās klīniskā aina un simptomi atkarīgi no indīgās vielas ķīmiskajām īpašībām, organisma individuālajām īpatnībām, devas lieluma un iekļūšanas veida (skatīt arī intoksikācija). Saindēšanās gadījumā steidzami jāizsauc ārsts. Tā kā indīgā viela iespējami drīz jāizvada no organisma, katram jāprot sniegt cietušajam pirmo palīdzību.
Pirmā palīdzība. Vispirms jāuzzina, ar ko cietušais saindējies, kādas ir indīgās vielas pamatīpašības, vai tā ir skābe vai sārms utt. Reizēm nepieciešamās ziņas var sniegt pats cietušais, tā piederīgie vai klātesošie; citreiz šīs ziņas var iegūt, aplūkojot tukšās zāļu kārbiņas, ampulas, pudeles. Aizdomīgās vielas atlikums nododams medicīnas darbiniekiem. Jācenšas indīgo vielu iespējami drīz izvadīt no kuņģa, lai mazinātu gļotādas bojājuma pakāpi (skābes, sārmi) vai indes uzsūkšanos no gremošanas trakta (miega līdzekļi u.c). Ja cietušais nav zaudējis samaņu, tam izdara kuņģa skalošanu. Pirmās palīdzības sniegšanā var izmantot vienkāršoto kuņģa skalošanu: cietušajam dod iedzert 1-2 l istabas t.° ūdens, pēc tam, kairinot ar pirkstu mēles sakni vai rīkles mugurējo sienu, izraisa vemšanu. Ja indīgā viela no kuņģa jau nokļuvusi zarnās, kas parasti skalošanai nav pieejamas, cietušajam šķidras putriņas veidā dod 1-2 ēd. k. aktivētās ogles. Pēc kuņģa skalošanas, ja saindēšanās nav notikusi ar vielām, kas bojā gremošanas orgānu gļotādu, cietušajam dod sāļu caurejas līdzekļus, piem., 1 ēd. k. magnija sulfāta uz pusglāzi silta ūdens. Nedrīkst lietot rīcineļļu u.c. eļļainus caurejas līdzekļus. Kaitīga var būt izplatītā piena dzeršana saindēšanās gadījumā, jo daudzas indīgas vielas (tetrahlorogleklis, dihloretāns u.c.) labi šķist piena taukos. Saindēšanās gadījumā lieto pretindes – antidotus. Cietušo nogulda uz muguras, vemšanas gadījumā – uz sāniem, no mutes izņem zobu protēzes. Ja elpošanu traucē mēles sakne vai noslīdējis apakšžoklis, jāatliec galva un jāizvirza apakšžoklis uz priekšu. Nepieciešamības gadījumā līdz ārsta atnākšanai izdara elpināšanu, klīniskās nāves gadījumā – arī netiešo sirds masāžu. Tālākai ārstēšanai cietušais jānogādā slimnīcā. Slimnīcā indīgās vielas izvadīšanai lieto dažādas metodes (piem., lieto diurētiskos līdz.). Smagākos saindēšanās gadījumos slimnieka asinis aizstāj ar donora asinīm vai pievieno slimniekam mākslīgo nieri.
Cilvēki bieži saindējas ar ķīmiskām vielām – sārmiem, skābēm, acetonu, svina savienojumiem, tetrahloroglekli, etilspirtu, metilspirtu, miega līdzekļiem, tvana gāzi. Saindēšanās ar sārmiem. Parasti saindējas ar amonija hidroksīdu (ožamo spirtu, amonjakūdeni), kālija hidroksīdu vai nātrija hidroksīdu. Sārmainā viela var iekļūt acīs un izraisīt smagu konjunktivītu un radzenes iekaisumu. Ja ieelpots amonjaks, saindēšanās smagums atkarīgs no tvaiku koncentrācijas un saskares ilguma. Var būt elpošanas ceļu gļotādas kairinājums, bronhīts, klepus lēkmes, apgrūtināta elpošana, balsenes spazmas. Sārmam nokļūstot gremošanas orgānos, rodas mutes, barības vada un kuņģa apdeguma simptomi – stipras sāpes pakrūtē, pastiprināta siekalu atdalīšanās, rīšanas grūtības, vemšana; iespējama kuņģa asiņošana. Pirmā palīdzība. Ja sārmainā viela iekļuvusi acīs, tās apmēram 15 min. skalo ar tekošu ūdeni. Ja acis iekļuvuši nedzēstie kaļķi, tās atkārtoti skalo ar 3% EDTA (etilēndiamīntetraacetāta) šķīdumu. Ja ieelpoti amonjaka tvaiki, nepieciešams svaigs gaiss, kumelīšu tējas vai vāja etiķa šķīduma inhalācija. Ja sārms iedzerts, cietušajam dod dzert vāji skābu (1-2% ) citronskābes vai etiķskābes šķīdumu.
Saindēšanās ar skābēm. Visbiežāk saindējas ar etiķskābi (etiķa esenci), retāk ar minerālskābēm – sālsskābi, sērskābi, slāpekļskābi. Skābes rada smagus mutes, barības vada un kuņģa apdegumus. Etiķskābe bez tam uzsūcas un izraisa eritrocītu sabrukšanu (hemolīzi). Pirmā palīdzība. Cietušajam dod dzert daudz ūdens, kam pievienots magnija oksīds. Nav ieteicams lietot dzeramās sodas šķīdumu, jo tas rada spēcīgu putošanu un pastiprina kuņģa perforācijas draudus. Saindēšanās ar acetonu var notikt, ja acetonu iedzer vai ieelpo tā tvaikus. Cietušajam rodas gļotādas kairinājums, slikta dūša, vemšana, reibonis, galvassāpes, var būt arī asinsrites un elpošanas traucējumi. Pirmā palīdzība. Ja acetons iedzerts, izdara kuņģa skalošanu. Nedrīkst lietot pienu un rīcineļļu. Ja notikusi saindēšanās ar acetona tvaikiem, cietušo novieto svaigā gaisā; nepieciešamības gadījumā izdara elpināšanu.
Saindēšanās ar svina savienojumiem. Ja notikusi saindēšanās ar neorganiskiem svina savienojumiem, rodas pastiprināta siekalu atdalīšanās, metāliska garša mutē, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, muskuļu un locītavu sāpes, asinsrites traucējumi.
Saindēšanās ar tetraetilsvinu (etilētā benzīna sastāvdaļu) izraisa galvenokārt CNS darbības traucējumus. Ir galvassāpes, uzbudinājums, vēlāk miegainība, redzes traucējumi, krampji. Smagos gadījumos nāve iestājas jau pirmajā dienā. Pirmā palīdzība. Ieteicama kuņģa skalošana, pēc tam dod 1-2 ēd. k. nātrija sulfāta un aktivētās ogles ar 0,3-0,5 l ūdens. Ja notikusi saindēšanās ar tetraetilsvinu, nedrīkst lietot pienu, alkoholu, rīcineļļu.
Saindēšanās ar tetrahloroglekli. Ja ieelpots vai iedzerts tetrahlorogleklis, rodas reibonis, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, asiņaina caureja. Pēc 1-2 dienu ilgas šķietamas uzlabošanās var iestāties aknu un nieru mazspēja, bezsamaņa un nāve. Pirmā palīdzība. Ja tetrahlorogleklis iedzerts, izdara kuņģa skalošanu un pēc tam dod nātrija sulfātu un aktivēto ogli (katru pa 2 ēd. k. uz 0,5 l ūdens). Nedrīkst lietot pienu, alkoholu, rīcineļļu.
Saindēšanās ar etilspirtu. Saindēšanās iespējama ar dažādiem alkoholiskiem dzērieniem, odekolonu u.c. Etilspirts ātri uzsūcas gremošanas orgānos (15 minūšu laikā uzsūcas apmēram puse iedzertā daudzuma) un iedarbojas uz CNS, sākumā izraisot uzbudinājumu (bērniem šī stadija var nebūt), vēlāk narkozi un elpošanas centra paralīzi. Pirmā palīdzība. Ja cietušais nav zaudējis samaņu, tam dod karstu, stipru kafiju un izraisa vemšanu. Bezsamaņas gadījumā jānodrošina elpošanas ceļu caurlaidība; ja nepieciešams, izdara elpināšanu. Ļoti smagu saindēšanos rada metilspirts.
Saindēšanās ar miega līdzekļiem. Sākumā cietušais ir miegains, vēlāk iestājas dziļš miegs un koma. Iespējama pilnīga elpošanas apstāšanās un nāve. Pirmā palīdzība. Ja cietušais nav zaudējis samaņu, tam dod dzert ūdeni un pēc tam izraisa vemšanu. Dod sāļu caurejas līdzekļus – nātrija vai magnija sulfātu. Bezsamaņas gadījumā jānodrošina elpošanas ceļu caurlaidība; ja nepieciešams, izdara elpināšanu. Saindēšanās ar tvana gāzi (oglekļa oksīdu). Sākumā cietušajam rodas sāpes pieres un deniņu apvidū, redzes traucējumi, reibonis, slikta dūša, vēlāk bezsamaņa. Pirmā palīdzība. Cietušo izved no saindētās telpas. Dod skābekļa inhalācijas. Smagos saindēšanās gadījumos nepieciešama ārstēšanās slimnīcā.
Profilakse. Strādājot ar organismam kaitīgām vielām, jāievēro darba drošības noteikumi. Glabājot medikamentus un mājsaimniecībā lietojamās kodīgās un stipri iedarbīgās vielas, jāievēro piesardzības pasākumi. Sevišķi jārūpējas, lai indīgās vielas nebūtu pieejamas bērniem. Saindēšanās ar uzturu var būt gan bakteriāla, gan nebakteriāla. Bakteriālu saindēšanos ierosina dažādi mikroorganismi, iekļūstot organismā ar uzturlīdzekļiem, kuros tie iepriekš ir savairojušies (skatīt uztura toksikoinfekcijas,- botulisms; salmonelozes). Saindēšanās saistīta ar uzturlīdzekļu gatavošanas, uzglabāšanas un transportēšanas sanitāri higiēnisko noteikumu neievērošanu. Saindēšanos smagāk pārcieš mazi bērni, slimnieki un vecāki cilvēki. Nebakteriāla saindēšanās rodas pēc indīgu organisku vai neorganisku savienojumu iekļūšanas uzturā. Indīgi organiskie savienojumi ir indīgajos augos, indīgajās sēnēs un dažās ēdamajās sēnēs (bisītēs, lāčpurnos u.c). ja tās nepareizi sagatavo, kā arī dažu augļu kauliņos, pupās, kartupeļos. Uzturā nedrīkst lietot daudz ķiršu un aprikožu kodolu, kas satur glikozīdu amigdalīnu. Fermentu ietekmē gremošanas traktā tas sadalās, veidojot zilskābi, kas kavē skābekļa izmantošanos audos. 2-5 stundas pēc kodolu apēšanas rodas galvassāpes, slikta dūša, vemšana, bieža caureja, āda kļūst zilgana, ir apgrūtināta elpošana, krampji. Saindēšanās ar zilskābi var beigties ar nāvi. Nevārītas pupas satur indīgu vielu – fazīnu (fazeolunatīnu), kas termiskajā apstrādē kļūst nekaitīga. Saindēšanās parasti notiek ar pupu miltiem, ja tos nepietiekami ilgi vāra. 1-2 stundas pēc ēšanas sākas dedzinoša sajūta rīklē, slikta dūša, vemšana, caureja. Gaismā turētu un sadīgušu kartupeļu mizas un asni satur indīgu vielu – solanīnu. Solanīns ir arī zaļos tomātos. Nomizotos kartupeļos solanīna ir mazāk. Kartupeļus vārot, daļa solanīna pāriet ūdenī. Saindēšanās gadījumā rodas gremošanas trakta traucējumi (gļotādas kairinājums). Dažu zivju – vēdzeļu, līdaku, asaru nārsta laikā var saindēties ar to ikriem un pieņiem. Indīgas ir nēģu ādas dziedzeru gļotas. Saindēšanās izraisa stipras sāpes vēderā.
Indīgu neorganisku savienojumu (svina, cinka, vara sāļu) iekļūšana uzturā saistīta ar produktu glabāšanu vai gatavošanu sanitāri higiēniskajām prasībām neatbilstošos traukos. Intensīvāk indīgie savienojumi pāriet uzturlīdzekļos, kam ir skāba reakcija. Svins pāriet produktos no alvotiem metāla traukiem, ja alvojumā pārāk daudz svina, kā arī no māla traukiem, kas pārklāti ar nepareizi gatavotu glazūru (mājrūpniecībā). Biežāk novērojama hroniska saindēšanās ar svinu. Simptomi – svina apmale uz smaganām, pelēka ādas krāsa, smagākos gadījumos – stipras lēkmjveida sāpes vēderā (t.s. svina kolikas). Saindēšanās ar cinku iespējama, ja ēdienu vāra un uzglabā cinkotos traukos. 2-3 stundas pēc ēšanas sākas vemšana u.c. gastrīta pazīmes, ko cinka kairinošā iedarbība izraisa kuņģa gļotādā; dažreiz ir arī caureja. Izveseļošanās – 1-2 dienu laikā. Cinkotos traukos drīkst uzglabāt un vārīt tikai ūdeni. Saindēšanās ar varu, kas
pāriet produktos no nealvotiem vai slikti alvotiem vara traukiem, izraisa stipru vemšanu. Nereti notiek saindēšanās ar lauksaimniecības ķimikālijām, kā arī ar citām indīgām vielām, kas iekļūst uzturlīdzekļos, ja tos uzglabā šo vielu tukšajā tarā vai neievēro personisko higiēnu. Pirmā palīdzība. Steidzīgi jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība. Līdz tam, ja nav sirdsdarbības traucējumu, jāizdara kuņģa skalošana.
samaņas traucējumi stāvoklis, kad pārtrauktas visas nervu sistēmas augstākās funkcijas. Ar šo terminu parasti saprot samaņas zudumu (bezsamaņu jeb nesamaņu). Šis stāvoklis rodas sakarā ar t.s. smadzeņu dziļo struktūru bojājumu un galvas smadzeņu garozas darbības traucējumiem. Samaņas traucējumus var izraisīt dažādi patoloģiski procesi organismā (smadzeņu asinsrites traucējumi, audzējs, iekaisums u.c), eksogēna vai endogēna intoksikācija, mehāniskas un elektriskas traumas, zems vai augsts atmosfēras spiediens, augsta t° u.c. kaitīgi faktori. Samaņas traucējumi var rasties pēkšņi vai pakāpeniski un ilgt ļoti dažādu laiku. Īslaicīgi samaņas traucējumi raksturīgi ģībonim un epilepsijas lēkmei. Dažāda var būt arī samaņas traucējumu pakāpe. Smagus samaņas traucējumus sauc par komu. Samaņas zuduma gadījumā organisms nereaģē uz ārējiem kairinātājiem, piem., gaismu, skaņu, pieskārienu. Slimnieks ir pasīvs. Ja samaņas traucējumu pakāpe vieglāka, rodas aizsargreakcijas uz spēcīgiem un nepatīkamiem, it sevišķi sāpīgiem kairinājumiem. Novērojamas bezmērķīgas automātiskas kustības. Samaņas traucējumu gadījumā vairāk vai mazāk traucētas dzīvībai svarīgas funkcijas (elpošana, sirdsdarbība u.c). Var būt arī krampji (piem., epilepsijas lēkmes laikā).
Ārstēšana. Steidzami jāizsauc ārsts. Līdz ārsta atnākšanai slimnieks, kam ir samaņas traucējumi, jānovieto guļus, nepārtraukti jāuzrauga, nedrīkst to ēdināt un dzirdīt.
sāpes sajūta, ko audu pārmērīga noslogojuma vai bojājuma gadījumā rada dažādu receptoru neadekvāts kairinājums. Impulsi no receptoriem pa jušanas nerviem nonāk muguras smadzenēs un tālāk pāriet uz starpsmadzenēm, kur atrodas sāpju centrs. Kad impulsi nonāk lielo pusložu garozā, rodas sāpju sajūta. Cilvēki subjektīvi sāpes uztver kā nepatīkamu, dažbrīd neciešamu nomāktības sajūtu, tās saistītas ar intensīvām negatīvām emocijām. Ārēji sāpju izpausme ir dažādas reflektoriskās reakcijas: kustības, mīmika, vaidi, acu zīlīšu paplašināšanās, asaras, svīšana, sirdsdarbības, asinsspiediena u.c. iekšējo orgānu funkciju maiņa. Pēkšņas, ļoti stipras sāpes sakarā ar smagu traumu, termisku vai citu bojājumu var izraisīt kolapsu vai šoku. Sāpes mobilizē organisma aizsargspēkus kairinājuma novēršanai.
Daudzām slimībām raksturīgas simptomātiskās sāpes, kas norāda uz procesa pastāvēšanu un lokalizāciju. Pēc sāpju rašanās vietas izšķir divus simptomātisko A tipus. Somatiskās sāpes (ādas, kaulu, locītavu, jušanas nervu u.c. bojājuma vai iekaisuma gadījumā) diezgan precīzi lokalizētas attiecīgā bojājuma vietā. Viscerālās sāpes (krūšu, vēdera un iegurņa dobuma orgānu, veģetatīvo nervu šķiedru un gangliju funkciju u.c. traucējumu gadījumā) var plaši izstarot uz šķērssvītru muskuļiem, ādu, piem., žultspūšļa iekaisums var radīt sāpīgu vietu labajā plecā vai mugurā pret labās lāpstiņas apakšējo leņķi.
Daudz smagu slimību var sākties arī bez sāpēm, piem., leikoze, vēzis. Ja sāpes kombinējas ar kādu ārēju indiferentu kairinātāju (vietu, melodiju, vārdu u.c), tās var kļūt par nosacītām sāpēm, piem., migrēnas lēkme, kas sākusies koncerta laikā, turpmāk var uznākt vienmēr, kad cilvēks dzird attiecīgo mūziku. Pēc locekļu amputācijas iespējamas fantoma sāpes – slimnieks jūt mokošas sāpes neesošajā loceklī (skatīt fantoma sajūtas).
Jutība pret sāpēm cilvēkiem ir ļoti dažāda. Tā var būt pastiprināta (hiperalgēzija), pavājināta (hipoalgēzija), un dažkārt tās var nebūt nemaz (analgēzija jeb analģija). Ja bojāts nervu stumbrs, traucēta asinsrite, vielmaiņa u.tml., var rasties dažādas sāpes (kauzalģija, galvassāpes, muskuļu sāpes), kurām katrā atsevišķā gadījumā jānoskaidro cēlonis. Mūsdienu medicīnā ir daudz zāļu līdzekļu sāpju mazināšanai un likvidēšanai (skatīt anestēzija; narkoze; pretsāpju līdzekļi). Šajā nolūkā lieto arī fizioterapeitiskās un ķirurģiskās ārstēšanas metodes.
sarkanā vilkēde hroniska ādas slimība, kam raksturīgi izsitumi sejas ādā, retāk citos ķermeņa apvidos. Biežāk ir cilvēkiem ar hroniskām infekciju slimībām (tuberkolozi, sifilisu) vai fokālo infekciju un palielinātu jutīgumu pret saules gaismu. Iespējama iedzimta uzņēmība pret šo slimību. Sarkanā vilkēde sākas pavasarī vai vasarā pēc apsauļošanās. Uz vaigiem, deguna vai pieres, reizēm ap muti, uz zoda vai ausīm parādās koši sarkans, asi norobežots diskveida plankums, kas paceļas virs ādas. Vienā laikā var parādīties vairāki plankumi. To virsa pārklājas ar zvīņām, kas cieši pieguļ ādas porām. Pēc ilgāka laika plankuma centrs iegrimst, āda kļūst balta, retāk brūna un sākas atrofija. Perēkļi perifēriski aug, saplūst kopā, var aizņemt lielu sejas ādas daļu; bojājumam ir tauriņa forma. Neārstēta sarkanā vilkēde lēni progresē. Atrofijas procesā var rasties sejas izkropļojumi – deguna un ausu skrimšļi sarūk, izrobojas. Slimība var skart arī lūpu ādu un mutes gļotādu – veidojas pelēcīgi perēklīši ar sabiezinātu raga kārtu, plaisām un lobīšanos. Reizēm izsitumi rodas arī uz plaukstu un pēdu virsas, uz pirkstiem, krūšu un muguras augšdaļas (subakūtā forma) vai uz visa ķermeņa. Slimības akūtās formas gadījumā var būt bojājumi sirdī, nierēs, locītavās, CNS.
Sarkanā vilkēde paasinās saulainā laikā vai pēc hronisku infekciju slimību paasinājuma, reizēm pēc apsaldēšanās. Ārstē ar līdzekļiem, kas mazina iekaisumu un jutību pret saules gaismu. Slimniekus dispanserizē. Profilakse. Likvidēt hroniskās infekciju slimības, fokālo infekciju. Cilvēkiem, kas ir uzņēmīgi pret sarkano vilkēdi, kā arī slimniekiem remisijas periodā jāizsargājas no spilgtas saules gaismas, apsaldēšanās. Jālieto aizsargziedes un krēmi, saules brilles, saulessargi. Jāizvēlas profesija, kas nav saistīta ar ilgstošu uzturēšanos saulē.
sarkoma ļaundabīgs saistaudu audzējs. Cēloņi: traumas, hron. iekaisumi, embrionālie aizmetņi, kas palikuši audos organisma attīstības traucējumu rezultātā. Nereti slimo jauni cilv., sievietes retāk nekā vīrieši. Plašāk izplatīta kaulu sarkoma (↑ kaulu audzēji). Mīksto audu sarkoma sastopama retāk. Tā biežāk veidojas muskuļaudos. Parasti tiek skarta augšstilba muskulatūra, retāk iegurņa un plecu joslas vai muguras muskulatūra. Šī sarkoma ātri progresē, var sasniegt lielus apmērus. Tās raksturīga īpašība — atkārtota augšana iepriekšējā vietā pēc operācijas. Šos audzējus grūti laikā pamanīt, jo tie bieži vien nerada nekādus jūtamus traucējumus. Viena no mīksto audu sarkoma — fibrosarkoma — satur diezgan daudz saistaudu un nav c» c tik ļaundabīga — aug un izplatās lēni. Vēdera dobuma sarkoma skar vēdera dobuma mugurējās daļas (retroperitoneālās telpas) audus. īpašu vietu ļaund. audzēju vidū ieņem asinsrades orgānu sarkoma, kas biežāk skar limfmezglus (↑ limfātiskās sistēmas ļaundabīgie audzēji). Ārstēšanu nosaka sarkomas raksturs. Staru terapiju lieto samērā reti, izņēmums ir limfosarkoma, ari acs dobuma sarkoma . Pēdējos 15—20 g. plašāk lieto ķīm. preparātus, pievadot tos tieši audzējam. Galv. nozīme ir ķir. metodēm. Nereti jāizdara plašas operācijas, papildus lietojot ķīm. un staru terapiju. Profilakse. Laikus jāārstē dažādi sasitumi, asinsizplūdumi audos, kā arī jebkurš iekaisuma process kaulos, muskuļos vai limfātiskajā sistēmā (ilgstoši palielināti limfmezgli jāoperē).
sastiepums mīksto audu (saišu, muskuļu, cīpslu, nervu) bojājums (daļējs plīsums), kas radies, ja attiecīgais loceklis pārāk strauji, pārāk stipri nepareizā virzienā stiepts. Visbiežāk cieš locītavu saites; ja trauma smagāka, saite var tikt atrauta no kaula, – to sauc par saites atrāvumu. Sastiepumi un saišu atrāvumi visbiežāk rodas pēdas, ceļa un rokas pirkstu locītavās. Atšķirībā no izmežģījumiem un kaulu lūzumiem sastiepuma gadījumā sāpes sākumā ir mazākas, bet pastiprinās pēc vairākām stundām, kad locītavā sakrājas izplūdušās asinis; lielākajās locītavās, piem., ceļa locītavā, to daudzums var būt liels. Kustības ir sāpīgas, bet to apjoms nav ierobežots. Ceļa locītavā vienlaikus ar saišu sastiepumu vai atrāvumu var tikt bojāti arī locītavas skrimšļi – meniski, kas vēlāk ieķīlējoties var radīt ceļa locītavā pēkšņus kustību ierobežojumus (blokādes). Pirmā palīdzība. Cietušais loceklis jāimobilizē – roku pakar kaklā, kāju iešinē. Lai mazinātu asinsizplūdumu, cietušo vietu atvēsina (auksts ūdens, leduspūslis, sniegs) un cieši nosaitē. Sildīšanu drīkst izdarīt ne agrāk kā pēc 3-5 dienām, lai neuzkrātos šķidrums un nerastos locītavas iekaisums.
saules dūriens patoloģisks stāvoklis, kas rodas pēc galvas pārkaršanas tiešo saules staru ietekmē. Saules dūriena gadījumā paplašinās galvas smadzeņu asinsvadi, rodas asiņu sastrēgums un smadzeņu tūska, smagākos gadījumos iespējams sīkāku asinsvadu plīsums un sekojošs asinsizplūdums. Saules dūriens parasti rodas novājinātiem cilvēkiem. Cietušajiem ir nespēks, galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība un elpošana, smagākos gadījumos vemšana, bezsamaņa, apziņas traucējumi, krampji, t° paaugstināšanās līdz 42°. Klīniskās ainas ziņā saules dūriens tuvs karstuma dūrienam.
Ārstēšana. Cietušo novieto ēnā, tam pie galvas pieliek ledu vai aukstā ūdenī samitrinātu drānu. Jāizsauc ārsts. Profilakse. Lai izsargātos no saules dūriena, ieteicams nēsāt galvassegu.
senestopātijas dažādas vispārējas, nepatīkamas, grūti aprakstāmas patoloģiskas sajūtas ķermenī. Parasti sastopamas organisku CNS slimību, depresijas un šizofrēnijas ietvaros. Tās bieži vien ir bez noteiktas lokalizācijas, neskaidras, dīvainas (slimnieks, piem., sūdzas par sajūtu, it kā galvaskauss būtu pildīts ar lipīgu šķidrumu, it kā kāds vilktu aiz diafragmas u.tml.). Ārstē pamatslimību: izmanto arī psihoterapiju.
sēra korķis auss sera sastrēgums, masa, kas nosprosto ārējo auss eju. Normāli auss sērs (īpašu ārējās auss ejas sēra dziedzeru sekrēts) pats atslāņojas un izdalās, bet, ja tā sastāvs mainās, tas kļūst cietāks, sakrājas un noslēdz ārējo auss eju. Pasliktinās dzirde; dažkārt rodas sāpes. Ja ausī iekļūst ūdens, sērs uzbriest un rada pēkšņu dzirdes pavājināšanos. Ausis nedrīkst tīrīt ar dažādiem cietiem priekšmetiem – tā var ievainot auss ejas ādu vai bungplēvīti. Sēra korķi likvidē ārsts.
serumslimība alerģiska slimība, kas rodas, ja cilvēkam ar pastiprinātu organisma jutīgumu injicē svešu olbaltumvielu. Organisms ar pastiprinātu jutīgumu var serumslimības veidā reaģēt gandrīz uz katru serumu, ko lieto imunizācijai (potēšanai) vai ārstēšanai, kā arī uz daudziem medikamentiem, it īpaši penicilīna grupas antibiotikām. Retāk serumslimība rodas pēc gamma globulīna injekcijas. Serumslimība var parādīties 7-12 dienas pēc pirmās seruma injekcijas. Ja injekcija atkārtota, slimība var sākties tūlīt vai pēc 4-6 dienām. Tūlītēju reakciju, kad rodas aizdusa, sāpes vēderā, samazinās asinsspiediens un iestājas bezsamaņa, sauc par anafilaktisko šoku. Serumslimības sākumā parādās izsitumi (nātrene) ap injekcijas vietu, vēlāk tie izplatās pa visu ķermeni. Rodas sāpes un pietūkums locītavās, nieze, paaugstinās t°, palielinās limfmezgli. Ārstēšanā pēc ārsta norādījumiem lieto prethistamīna līdzekļus, sirds līdzekļus, kā arī hidrokortizonu vai prednizolonu. Profilakse. Pirms seruma vai medikamenta ievadīšanas pārbauda organisma jutīgumu. Ja seruma vai medikamenta ievadīšana cilvēkam agrāk radījusi serumslimību, labāk serumu vai attiecīgo medikamentu neinjicēt.
sibīrijas mēris, liesas sērga, sibīrijas čūla akūta dzīvn. un cilv. inf. slimība, ko ierosina mikroorganisms Bacillus anthracis. Ieros-am ārējā vidē rodas ļoti izturīgas sporas. Tās saglabājas dzīvn. vilnā, spalvās un augsnē vairākus gadu desmitus. Cilv. inf. avots ir slimie mājdzīvnieki (govis, aitas, kazas, zirgi, cūkas), kas izdala slimības ierosinātājus ar izkārnījumiem un atdalījumiem no mutes un nāsīm. Cilv. inficējas no dzīvn., tos kopjot vai arī pārstrādājot dzīvn. produktus (vilnu, ādu, gaļu). Slimo gk. cilvēki, kas strādā ādas, kažokādu, vilnas rūpniecībā un tekstilrūpniecībā, kā arī lopkopji, veterināri. Atsevišķos gadījumos cilv. var inficēties, lietojot uzturā termiski nepietiekami apstrādātu slimu dzīvn. gaļu, kā ari ieelpojot inficētus putekļus. Sibīrijas mēris inkubācijas periods ir 2— 8 dienas. Pēc inficēšanās ceļa izšķir Sibīrijas mēris ādas, zarnu un plaušu formu. Ādas forma ir visbiežāk (94— 96% gadījumu) sastopamā Sibīrijas mēris forma. Inf. iekļūšanas vietā parādās neliels, zilgansārts plankums, kas dažu stundu laikā pārvēršas par niezošu mezgliņu (papulu), bet vēlāk — par pūslīti. Tam plīstot, rodas ovāla vai apaļa nesāpīga čūla, kas drīz pārklājas ar ogļmelnu kreveli. Apkārt čūlai ir stipra tūska; ādas krāsa normāla. Reģionārie limfmezgli ir sāpīgi un palielināti. Ap primāro pūslīti rodas jauni pūslīši, un dažu dienu laikā izveidojas karbunkuls. 2.— 3. slimības dienā parādās organisma vispārējās intoksikācijas pazīmes: paaugstināta t°, nespēks, ēstgribas trūkums, galvassāpes, reibonis, reizēm arī slikta dūša un vemšana. Var būt arī sepse. Parasti 5.—6. slimības dienā t krītas, tūska mazinās, krevele atdalās, un Čūla pakāpeniski rētojas. Zarnu forma sākas pēkšņi ar augstu t, intoksikāciju, graizēm vēderā, atkārtotu vemšanu, asiņainu caureju. Palielinās liesa un aknas. Var būt murgi, krampji. Plaušu forma noris smaga plaušu karsoņa veidā. Slimība attīstās ļoti strauji: augsta t, klepus, krēpas putainas un ar asiņu piejaukumu, elpas trūkums, sāpes krūtīs. Var pievienoties pleirīts. Ā r s t ē ar antibiotikām (penicilīnu, tetraciklīnu), specifisko gamma globulīnu. Pēc pārslimošanas izveidojas paliekoša imunitāte. Profilakse. Stingra veterināri san. uzraudzība; slimo dzīvn. izolēšana, dezinfekcija. Cilvēkiem, kas bijuši saskarē ar slimu dzīvn., ievada specifisko gamma globulīnu. Saslimušie obligāti jāievieto inf. slimnīcā. Personas, kas bijušas ar tiem saskarē, medicīniski novēro 9 dienas. Cilvēkiem, kas strādā ādas, kažokādu, vilnas u.tml. rūpniecības uzņēmumos, stingri jāievēro personiskā higiēna. Pēc ārsta norādījuma tiem izdara profilaktisko potēšanu (vakcināciju).
siena drudzis alerģiska slimība, kas saistīta ar iesnām, lēkmjveida šķavām, asarošanu, konjunktivītu, bronhiālās astmas lēkmēm; reizēm rodas arī nātrenē un paaugstināta t°. Ar siena drudzi slimo 3-4% cilvēku. Siena drudzis parādās tikai augu ziedēšanas laikā, jo to izraisa ziedputekšņi. Visbiežākie siena drudža izraisītāji ir timotiņa, papeļu, bērzu, auzenes, ambrozijas, vērmeļu, kā arī rožu, ceriņu u.c. ziedputekšņi. Siena drudzis rodas, ziedputekšņiem tieši nokļūstot uz gļotādas, un tā smagums ir atkarīgs no ziedputekšņu koncentrācijas gaisā.
Ārstēšana. Ar diagnostiskām ādas pārbaudēm nosaka, kādi ziedputekšņi slimību izraisījuši. Specifisko ārstēšanu izdara rudenī un ziemā. Augu ziedēšanas laikā lieto prethistamīna līdzekļus (nespecifiskā ārstēšana). Profilakse. Jāvairās no saskares ar siena drudža izraisītajiem faktoriem.
sifiliss hroniska venēriska slimība, ar ko inficējas galvenokārt dzimumceļā (iegūtais sifiliss) vai kas pāriet no mātes uz bērnu grūtniecības laikā (piedzimtais sifiliss). Ierosinātājs ir mikroorganisms bālā treponēma (Treponema pallidum), kas pieder pie spirohetām. Bālās treponēmas var iekļūt organismā dažādās vietās, kur bojāta āda vai gļotāda (dzimumorgānos, mutes dobumā, konjunktīvā). Sifiliss bojā visus orgānus, bet visbiežāk tā pirmās pazīmes parādās ādā un gļotādā. Slimības gaita ir viļņveidīga, ar aktīvākiem periodiem, kad redzams ādas u.c. orgānu bojājums, un latentiem (apslēptiem) periodiem, kad sifiliss konstatējams tikai laboratoriski, izmeklējot slimnieka asinis.
Iegūtajam sifilisam ir 3 stadijas: I stadija – čūla, t.s. cietais šankrs; II stadija – izsitumi ādā un gļotādā; III stadija – sabrūkoši mezgli, t.s. gummas. I stadija sākas pēc inkubācijas perioda (vidēji 3-4 nedēļas). Vietā, kur organismā iekļuvušas bālās treponēmas, – parasti uz ārējiem dzimumorgāniem – veidojas virspusēja vai dziļāka koši sarkana čūla, kas parasti ir apaļa, bet var būt ovāla vai plaisveidīga, ar bezkrāsainiem izdalījumiem un sacietējumu pamatā (cietais šankrs). Čūla nesāp un neniez, izņemot gadījumus, kad tā iekaist. (Cietais šankrs neveidojas, ja bālās treponēmas iekļūst organismā tieši asinīs, bet pēc kāda laika rodas izsitumi, kas raksturīgi II stadijai.) Apmēram pēc nedēļas palielinās attiecīgās puses cirkšņu limfmezgli, – tie ir blīvi, elastīgi, kustīgi, nesāpīgi. 6 nedēļas pēc inficēšanās rodas pārmaiņas slimnieka asins olbaltumvielās. To var konstatēt laboratoriski ar Vasermaņa u.c. seroloģiskām reakcijām (Nelsona tests, imūnfluorescences, imūnadhēzijas reakcija), kas paliek pozitīvas, kamēr vien cilvēks slimo ar sifilisu. Infekcija izplatās organismā pa limfas ceļiem, un pakāpeniski palielinās cirkšņu, padušu, elkoņu, kakla, zemžokļa limfmezgli.
II stadija sākas 2 mēnēšus pēc inficēšanās. Izgājušas caur limfas barjeru, bālās treponēmas nokļūst asinīs un tiek iznēsātas pa visu organismu. Rodas daudzveidīgi izsitumi krūšu un vēdera ādā, kas nekādus subjektīvus traucējumus nerada. Lielākas, kopā saplūdušas kārpveida vai plūksnainas papulas (platās kondilomas) parādās uz dzimumorgāniem un ap anālo atveri. Tās var radīt niezi un sāpes. Izkrīt galvas mati sīkiem perēklīšiem. Kakla un krūšu ādā rodas balti plankumi, kas neizzūd vairākus mēnešus. Reizēm bojājas nagi. Plankumi un mezgliņi izveidojas arī mutes dobuma gļotādā. Bieži rodas sifilītiska angīna un balss saišu bojājums, kas saistīts ar ilgstošu aizsmakumu. Pakāpeniski 1-1 1/2 mēnešu laikā šīs parādības izzūd, jo organisms izstrādā pretvielas. Iestājas latentais periods bez jebkādām klīniskām slimības pazīmēm, bet slimnieks var inficēt veselos. 4-6 mēnešus pēc inficēšanās slimība atkal aktivējas un bojājumi rodas no jauna, tikai to ir mazāk. Pēc ilgāka vai īsāka laika tie atkal pazūd.
Ja slimnieks neārstējas, sifilisa aktīvie un latentie periodi mainās vairākus gadus pēc kārtas, līdz sākas III stadija, kas sākas apmēram 3-5 g. pēc saslimšanas. Ādā, gļotādā, kaulos un locītavās, iekšējos orgānos un nervu sistēmā rodas iekaisuma perēkļi – gummas (lielāki un mazāki mezgli), kuros notiek audu sabrukšana un veidojas ilgstošas čūlas, kas sadzīstot atstāj rētas. Gummas visbiežāk ir locekļos, galvā un sejā. Izveidojas seglveida deguns ar sabrukušu kaulaino daļu un izceltu mīksto daļu, kā arī atveres cietajās aukslējās starp deguna un mutes dobumu; tās apgrūtina ēšanu un runāšanu. Mēle var sacietēt, sarukt un pilnīgi zaudēt kustības spējas. No iekšējiem orgāniem visbiežāk tiek bojāta aorta, kur rodas aneirisma. Gummu attīstība rada funkcionālas un strukturālas pārmaiņas aknās, nierēs, kuņģī u.c. orgānos. Vēlīnie nervu sistēmas bojājumi izpaužas jušanas un kustību traucējumos, sāpju lēkmēs iekšējos orgānos, nespējā saturēt urīnu un izkārnījumus, personības degradācijā un pilnīgā plānprātībā (skatīt progresīvā paralīze). Var rasties redzes un dzirdes traucējumi un pat pilnīgs aklums un kurlums.
Ar piedzimto sifilisu bērns inficējas no slimas mātes grūtniecības laikā, kad bālās treponēmas izkļūst cauri placentai. Neārstētai slimniecei, kam sifiliss ir II stadijā, parasti bērns piedzimst pirms laika, nedzīvs vai dzīvotnespējīgs. Ja sieviete pirms dzemdībām ir ārstējusies, atkarībā no slimības ilguma bērns var piedzimt ar slimības izpausmēm, tomēr dzīvotspējīgs vai arī inficēts, bet bez ārējām slimības izpausmēm. Var piedzimt arī pilnīgi vesels bērns. Agrīnajam piedzimtajam sifilisam (izpaužas līdz 4 gadu vecumam) pazīmes ir tādas pašas kā iegūtajam sifilisam II stadijā: izsitumi ādā un gļotādā, ādas sabiezējumi pēdās un plaukstās. Bieži vien rodas sifilītisks plaušu, aknu, liesas u.c. orgānu iekaisums. Nepareizas kaulu attīstības dēļ locekļos bieži rodas lūzumi. Var deformēties galvaskausa paura un pieres daļa, rasties ūdensgalva un smagi psihiski traucējumi. Vēlīnajam piedzimtajam sifilisam (attīstās pēc 4 gadu vecuma) pazīmes tādas pašas kā iegūtajam sifilisam III stadijā: gummas ādā, kaulos, iekšējos orgānos un nervu sistēmā. Bieži rodas aklums, kurlums, īpatnēja zobu deformācija.
Ārstēšana. Sifilisa slimnieki ir uzskaitē ādas un venērisko slimību dispanserā; saņem zāles bez maksas un pēc izveseļošanās atrodas ilgstošā ārsta kontrolē. Jo ilgāks laiks pagājis kopš inficēšanās, jo smagāka ir slimības izpausme un ilgāks laiks nepieciešams tās izārstēšanai. Ja slimnieks nav ārstējies vairākus gadus, pilnīga izveseļošanās bieži vairs nav iespējama. Sifilisu ārstē ar antibiotikām, bismuta preparātiem, joda preparātiem, vitamīniem, biostimulatoriem, izmanto arī drudža terapiju, fizioterapiju, ārstēšanos kūrortā. Ļoti svarīgi ir ievērot pareizu dzīves režīmu, kategoriski aizliegti alkoholiski dzērieni. Piedzimto sifilisu var pilnīgi izārstēt, ja bojājumi nav smagi un ārstēšana sākta agri. Vēlīnā piedzimtā sifilisa formas grūti padodas vai nemaz nepadodas ārstēšanai. Profilakse. Jāizvairās no gadījuma dzimumsakariem. Piedzimtā sifilisa profilaksi veic sieviešu konsultācijās. Atkarībā no grūtniecības ilguma izdara abortu vai izraisa priekšlaicīgas dzemdības, lai neļautu piedzimt sifilisa izkropļotam bērnam.
simpatalģija sindroms, kas rodas, ja bojāti simpātiskās nervu sistēmas mezgli vai nervi un to gala sazarojumi. Visbiežāk simpatalģija rodas sakarā ar asinsvadu slimībām un kaulu, un locītavu slimībām. Tās cēloņi ir dažādi: trauma, infekcija (piem., gripa, malārija), intoksikācija u.c. Simpatalģijai raksturīgas dedzinošas, spiedošas, spīlējošas sāpes, kas pastiprinās siltumā, kā arī mainoties atmosfēras spiedienam. Šīs sāpes bieži novērojamas kājā pēc locītavu traumas vai sakarā ar tromboflebītu. Sāpes plaši izstaro pa locekli vai visu atbilstošo ķermeņa pusi. Slimā ķermeņa daļa ir vēsa, nosvīdusi, bāla vai zilgana, tajā pazeminās vai paaugstinās asinsspiediens. Ārstē atkarībā no simpatalģijas cēloņa. Labus panākumus dod novokaīna blokāde; dažreiz ārstē ķirurģiski.
simptomātiskās psihozes psihiski traucējumi, kas radušies sakarā ar dažādām somatiskām slimībām, kā arī infekciju slimībām un intoksikāciju un ir viens no pamatslimības simptomiem. Simptomātiskās psihozes klīniskā aina nav specifiska un dažādu somatisku slimību un intoksikāciju gadījumā var būt līdzīga. Pie simptomātiskās psihozes pieder infekcijas psihozes, intoksikācijas psihozes, asinsvadu bojājumu radītās psihozes, progresējošā paralīze, traumatiskās psihozes, alkohola psihozes.
Simptomātiskās psihozes var būt akūtas (ilgst parasti dažas stundas vai dienas) un ieilgušas (ja kaitīgais faktors darbojas ilgstoši un spēcīgi); dažreiz pēc smagām ieilgušām simptomātiskajām psihozēm izveidojas encefalopātija. Viens un tas pats kaitīgais faktors var radīt gan akūtās, gan ieilgušās simptomātiskās psihozes. Nozīme ir ārējiem faktoriem (to intensitātei, iedarbības ilgumam) un arī organisma reaktivitātei. Akūtās simptomātiskās psihozes parasti izpaužas apziņas traucējumu veidā, var būt arī epilepsijai līdzīgs uzbudinājums un akūta halucinoze. Epilepsijai līdzīgā uzbudinājuma laikā slimnieks pārdzīvo bailes, murgus un dzirdes halucinācijas – bēg, aizstāvas, kliedz, sejā baiļu izteiksme; akūtais stāvoklis beidzas pēkšņi ar dziļu miegu, kas ilgst dažas minūtes vai dažas stundas. Akūtai halucinozei raksturīgi pēkšņi dzirdes halucināciju uzplūdi – slimnieks sadzird balsis, kas pavēl, apspriež viņa rīcību, bieži dzirdami dialogi. Slimnieks ir apjucis, satraukts un nobijies.
Ieilgušās simptomātiskās psihozes izpaužas afektīvos traucējumos un murgos. Depresija bieži saistīta ar satraukumu, bailēm, nemieru, trauksmes sajūtu, reizē var būt arī halucinācijas. Maniakāliem stāvokļiem nav raksturīgs īpašs darbīgums, kustīgums, vairāk jūtamas astēnijas pazīmes, dažkārt eiforija. Reizēm novērojami īslaicīgi pārejoši atmiņas traucējumi. Ārstē pamatslimību; lieto nomierinošus un neiroleptiskus līdzekļus.
sirds išēmiskā slimība akūta vai hroniska sirds slimība, kas rodas, ja sirds vainagartēriju saslimšanas dēļ samazinās vai tiek pārtraukta asiņu piegāde sirds muskulatūrai. Nosaukums “sirds išēmiskā slimība” aptver visas koronārās mazspējas (sirds vainagartēriju mazspējas) formas: stenokardiju, pārejas formas no strenokardijas uz miokarda infarktu (išēmisko distrofiju un sīkperēkļu nekrozi), miokarda infarktu (lielperēkļa nekrozi) un bezsāpju išēmiskās slimības formu. Bezsāpju išēmiskās slimības formai nav spilgtu subjektīvu slimības pazīmju, sirdsdarbības traucējumi jūtami tikai tad, kad nepietiekamas asinsapgādes dēļ jau notikusi sirds muskulatūras sarētošanās, radusies kardioskleroze vai sākušies stipri sirds ritma traucējumi (piem., mirgošanas aritmija).
sirdskaite sirds dobumu sienu vai atveru stabilas patoloģiskas pārmaiņas, kas traucē sirds darbu. Sirdskaites iedala piedzimtās un iegūtās. Piedzimtās sirdskaites rodas, ja traucēta augļa attīstība grūtniecības laikā; to cēlonis var būt hipovitaminozes, hronisks skābekļa trūkums, apstarošana ar rentgena un γ starojumu, dažādu medikamentu iedarbība, mātes iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimības, vīrusu infekcijas. Iegūto sirdskaišu cēlonis parasti ir reimatisms (ap 90%), retāk sifiliss, ateroskleroze vai citas slimības. Sirds vārstuļos rodas iekaisums, kuram beidzoties un sadzīstot veidojas saistaudi, kas deformē sirds vārstuļus un atveres. Var rasties sirds vārstuļu neslēgšanās (insuficience), atveru sašaurināšanās (stenoze) vai abu šo defektu kombinācijas. Iekaisums un vēlāk sarētošanās var skart vienu vai vairākus vārstuļus un atveres. Piedzimtajām sirdskaitēm var būt daudz anatomisku variantu un to kombināciju. Pastāv dažāda piedzimto sirdskaišu klasifikācija. Viens no vienkāršākajiem iedalījumiem ir grupējums bālajās un zilajās sirdskaitēs. Bālo sirdskaišu gadījumā vai nu nav patoloģisku savienojumu starp lielo un mazo asinsrites loku, vai ir savienojums, pa kuru asinis plūst no lielā asinsrites loka uz mazo. Zilajām sirdskaitēm raksturīgs patoloģisks savienojums, pa kuru asinis plūst no mazā asinsrites loka uz lielo, tāpēc venozās asinis nonāk lielajā asinsrites lokā un rada zilganu ādas un gļotādas nokrāsu. Atkarībā no spiediena maiņas mazajā un lielajā asinsrites lokā asinis pa savienojumu var sākt plūst pretējā virzienā, tāpēc bālā sirdskaite var kļūt par zilo sirdskaiti.
Piedzimtās sirdskaites var iedalīt 3 grupās – sirdskaites ar palielinātu, normālu vai samazinātu asins daudzumu mazajā asinsrites lokā. Pastāv arī komplicētāki klasifikācijas veidi. Piedzimto sirdskaišu simptomi atkarīgi no tā, cik stipri sirdskaite traucē normālu asinsriti. Jo smagāka sirdskaite, jo agrāk un spilgtāk parādās dažādi simptomi: cianoze, aizdusa, bērna atpalikšana attīstībā, pakāpeniska izvelvējuma rašanās sirds apvidū, klepus, bieži plaušu un bronhu iekaisumi, vibrācija sirds apvidū, kura jūtama ar plaukstu. Bez ārsta palīdzības konstatējami simptomi bieži var arī nerasties; piedzimtu sirdskaiti tad var konstatēt, tikai izklausot sirdi. Diferencēt sirdskaišu veidu bieži var tikai ar komplicētām izmeklēšanas metodēm. Ir vairākas biežāk sastopamās piedzimtās sirdskaites.
Priekškambaru starpsienas defektam raksturīgs patoloģisks savienojums starp kreiso un labo priekškambari, tāpēc asinis no kreisā priekškambara, kur normāli ir augstāks spiediens, nonāk labajā priekškambarī. Tas rada sirds labās puses, it īpaši labā kambara pārslodzi, kuras sekas ir labā kambara muskulatūras hipertrofija un tā dobuma paplašināšanās. Palielinātais asiņu daudzums sirds labajā pusē pakāpeniski rada plaušu asinsvadu spazmas un vēlāk sklerozi. Aizvien vairāk paaugstinās spiediens plaušu artērijās, un galējos stāvokļos tas var pārsniegt spiedienu sirds kreisajā pusē. Tad venozās asinis no sirds labās puses nonāk kreisajā un sirdskaite, kas sākumā piederēja pie bālajām sirdskaitēm, kļūst par zilo sirdskaiti. Slimniekiem sirdī var būt saklausāms patoloģisks troksnis, kas var dažādi mainīties atkarībā no defekta lieluma un spiediena attiecībām labajā un kreisajā priekškambarī. Lai diagnozi varētu precizēt, jāizdara sirds dobumu katetrizācija, nosakot spiedienu sirds kambaros un asiņu piesātinātību ar skābekli. Ārstē ķirurģiski, patoloģisko savienojumu aizšujot.
Kambaru starpsienas defekts ir sirdskaite, kur patoloģisks savienojums pastāv starp abiem kambariem. Arī šeit tiek pārslogots mazais asinsrites loks. Pēc defekta lieluma un pārmaiņām plaušu asinsvados slimniekus var iedalīt vairākās grupās. Ja spiediens mazajā lokā kļūst lielāks nekā lielajā, asinis pa savienojumu plūst no mazā loka uz lielo, tāpēc rodas cianoze. III-IV ribstarpā pa kreisi no krūšu kaula bieži var sataustīt drebēšanu. Saklausāms zems troksnis. Galīgo diagnozi nosaka pēc sirds dobumu katetrizācijas. Ārstē ķirurģiski, patoloģsiko savienojumu aizšujot.
Atvērtais arteriālais vads ir sirdskaite, kur starp aortu un plaušu artērijas stumbru pastāv savienojums, kam augļa attīstības beigās bija jāaizaug. Asinis no aortas nonāk plaušu artērijas stumbrā, tur paaugstinot spiedienu. Tiek pārslogots kreisais, vēlāk arī labais kambaris. Spiedienam plaušu artērijas stumbrā pārsniedzot aortas spiedienu, rodas cianoze. Sirdī saklausāms skaļš mašīnas darbības troksnis. Ārstē ķirurģiski, arteriālo vadu nošujot vai nosienot. Operācija jāizdara pirms cianozes rašanās.
Aortas koarktācija ir piedzimts neliela aortas apvidus sašaurinājums. Tas rada asinsapgādes traucējumus apvidos zem sašaurinājuma un paaugstinātu asinsspiedienu apvidos virs sašaurinājuma. Ja sašaurinājumu nekoriģē, asinsspiediens aizvien pieaug, un pamazām rodas asinsvadu sienu skleroze. Neārstēta sašaurinājuma komplikācija ir asinsizplūdums smadzenēs. Ārstē ķirurģiski, izgriežot vai paplašinot sašaurināto aortas apvidu.
Plaušu artērijas stumbra stenoze ir sirdskaite, kur sašaurinājuma dēļ ir apgrūtināta asiņu noplūde no labā kambara uz plaušu artērijas stumbru. Paaugstinās spiediens sirds labajā pusē, it īpaši labajā kambarī, tāpēc tā muskulatūra hipertrofējas un dobums paplašinās. Pamazām var rasties sirds labās puses dekompensācija. Ārstē ķirurģiski.
Fallo tipa sirdskaitēm raksturīga vairāku defektu kombinācija – plaušu artērijas stumbra stenoze un defekts starpsienā (triādei – priekškambaru, tetrādei – kambaru starpsienā, pentādei – abās starpsienās). Tetrādei un pentādei raksturīga aortas novirze pa labi. Visu Fallo tipa sirdskaišu gadījumā sekundāri izveidojas labā kambara muskulatūras hipertrofija. Notiek venozo un arteriālo asiņu sajaukšanās, kas rada cianozi. Visas šā tipa sirdskaites rada smagus asinsrites traucējumus. Ārstē ķirurģiski.
Ebšteina anomālija – komplicēta sirdskaite ar trīsviru vārstuļa deformāciju, priekškambaru starpsienas defektu un no tiem izrietošām sekundārām pārmaiņām sirdī. Bieži kombinējas ar dažādiem citiem defektiem. Ārstē ķirurģiski, izdarot trīsviru vārstuļa korekciju. Ir vairākas biežāk sastopamās iegūtās sirdskaites.
Mitrālās stenozes gadījumā ir sašaurināta atvere starp kreiso priekškambari un kambari. Slimniekam asinis sastrēdz mazajā asinsrites lokā, izraisot aizdusu, t.s. sirds astmas lēkmes un plaušu tūsku. Šai sirdskaitei raksturīgi sirds ritma traucējumi – rodas mirgošanas aritmija, kas var izraisīt trombu rašanos kreisajā priekškambarī. Trombi var tikt aiznesti uz dažādiem orgāniem un radīt tur infarktu.
Mitrālā vārstuļa insufiсienсe ir sirdskaite, kur rētainas deformācijas dēļ neslēdzas divviru vārstulis. Tas pamazām rada asinsrites traucējumus (it īpaši plaušās), sirds pārslodzi un dekompensāciju. Aortas atveres stenoze ir aortas atveres sašaurinājums, bet aortas vārstuļu insuficienсe – aortas vārstuļu neslēgšanās to deformācijas dēļ. Šīm sirdskaitēm raksturīgi sirds muskulatūras asins- apgādes traucējumi, kas rada sāpes sirds apvidū. Rodas arī vispārējās asinsrites traucējumi un sirds kreisās puses hipertrofija un dobumu paplašināšanās. Ārstēšana atkarīga no tā, vai sirdskaite ir kompensēta vai dekompensēta. Kompensētām sirdskaitēm asinsrite nav jūtami traucēta, tāpēc tām lieto profilaktiskus pasākumus, kas aizkavē reimatisma paasinājumu. Jālikvidē infekciju perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums u.c), jāārstē saaukstēšanās slimības, kā arī profilaktiski jālieto medikamenti pret reimatismu. Dekompensētām sirdskaitēm raksturīgi asinsrites traucējumi – sirds mazspēja. Šādos gadījumos sirds muskulatūras stiprināšanai pēc ārsta norādījumiem lieto sirds glikozīdus. Smagas dekompensācijas gadījumā organismā uzkrājas lieks šķidrums. Lai no tā atbrīvotos, uzturā jāsamazina vārāmā sāls daudzums un jālieto diurētiskie līdz. Radikāli sirdskaiti ārstē ar operāciju. Profilakse. Iegūto sirdskaišu profilakse ir reimatisma paasinājumu novēršana.
sirds mazspēja slimīgs stāvoklis, kad asinsrites sistēma nespēj pārsūknēt organisma normālai darbībai vajadzīgo asins daudzumu. Galvenie sirds mazspējas cēloņi var būt 1) sirds muskulatūras bojājumi, ko radījis sirds muskulatūras iekaisums (miokardīts) vai saistaudu ieaugšana sirds muskulatūrā (kardioskleroze); 2) sirds muskulatūras pārslodze, ko radījis ilgstoši paaugstināts arteriālais spiediens, sirds vārstuļu bojājumi vai pārmērīga fiziskā piepūle. Novājinātā sirds muskulatūra kambaru saraušanās laikā (sistolē) nespēj visas asinis no tiem izgrūst. Lai kambarus iztukšotu, sirds sāk darboties ātrāk. Sirdsdarbībai paātrinoties, sirds saraušanās (sistole) un atslābšana (diastole) kļūst vēl nepilnvērtīgāka. Nepilnīgi iztukšotie kambari nevar visas asinis no priekškambariem uzņemt, tāpēc rodas asins sastrēgums vēnās. Līdz ar to asinsspiediens vēnās paaugstinās un asinsrites ātrums samazinās. Samazinās arī vajadzīgā skābekļa piegāde.
Galvenā sirds mazspējas pazīme ir aizdusa, kas slimības vieglākā pakāpē jūtama piepūles laikā, bet smagākā pakāpē arī miera stāvoklī. Slimniekiem, kam ir sirds kreisās puses mazspēja un sastrēgums plaušu asinsvados, vai būt īss, aprauts klepus, dažreiz ar krēpām. Sirds mazspēja šādiem slimniekiem var iesākties arī pēkšņi ar sirds astmas lēkmēm. Ja slimniekam ir sirds labās puses mazspēja, rodas asins sastrēgums aknās, tūska, ascīts.
Izšķir 3 sirds mazspējas pakāpes. I pakāpē sirdsdarbības traucējumi tikpat kā nav manāmi, tie rodas tikai piepūles laikā un izpaužas nogurumā, aizdusā un sirdsklauvēs. II pakāpē sirdsdarbības traucējumi ir lielāki, rodas arī asins sastrēgums plaušās, aknās un citos orgānos. III pakāpē aizdusa rodas jau miera stāvoklī, parādās spilgtas asins sastrēguma pazīmes, piem., tūska, ascīts (skatīt arī sirds de kompensācija). Ārstē pamatslimību. Ar režīmu, diētu un medikamentiem mēģina uzlabot sirds muskulatūras darbaspēju. Slimniekam jāveic piemērots darbs. Jāierobežo sāls un šķidruma lietošana, jāgādā, lai regulāri iztukšotos zarnas. No medikamentiem pēc ārsta norādījumiem lieto galvenokārt sirds glikozīdus, bieži arī diurētiskos līdzekļus. Profilakse. Jāievēro pareizs dzīves režīms. Jācenšas izsargāties no slimībām, it īpaši no sirds un asinsvadu slimībām.
siringomiēlija hroniska muguras smadzeņu slimība, kam raksturīga dobumu veidošanās un neiroglijas savairošanās. Ja līdzīgas pārmaiņas rodas smadzeņu stumbrā, to sauc par siringobulbiju. Siringomiēlija rodas sakarā ar muguras smadzeņu attīstības traucējumiem. To veicina muguras traumas un injekcijas. Slimība visbiežāk skar muguras smadzeņu kakla un krūšu daļu, galvenokārt ap centrālo kanālu. Slimības pazīmes sāk izpausties 20-40 g. vecumā, reti agrāk, slimība attīstās lēnām. Vīrieši slimo biežāk nekā sievietes. Pirmās slimības pazīmes ir ādas jušanas traucējumi ķermeņa augšdaļā. Izzūd sāpju un t° sajūta, tāpēc bieži rodas apdegumi, slikti dzīstošas brūces, apsaldējumi. Var būt arī sāpes, tirpšana, dedzinoša sajūta. Dažreiz rodas muskuļu nespēks un paralīze rokās, retāk kājās. Siringobulbijai raksturīgi jušanas traucējumi sejas ādā, bulbārās paralīzes pazīmes, nistagms un citi vestibulārā aparāta bojājuma simptomi. Siringomiēliju ārstē slimnīcā. Bieži nepieciešama muguras smadzeņu apstarošana ar rentgenstarojumu, kas aptur patoloģiskā procesa progresēšanu. Siringomiēlijas slimniekam jāvairās no fiziskās piepūles, smagumu celšanas, no saskares ar augstu t°, no apsaldējumiem un ādas ievainojumiem.
skarlatīna šarlaks – akūta infekciju slimība, kam raksturīga organisma intoksikācija, drudzis, angīna, punktveida izsitumi uz ādas un nosliece uz komplikācijām sirdī, nierēs, locītavās, limfmezglos. Skarlatīnas ierosinātājs ir hemolītiskais streptokoks, kas atrodams slimnieka rīkles un deguna atdalījumos. Skarlatīnas attīstībā galvenā nozīme ir toksīnam, ko izdala streptokoki: slimības sākuma parādības – angīna, izsitumi, paaugstināta t°, vemšana – attīstās toksīna ietekmē. Pēc pārciestas skarlatīnas organismā ir izveidojies antitoksīns – rodas imunitāte; tā var izveidoties arī cilvēkiem, kuri nekad ar skarlatīnu nav slimojuši, pēc atkārtotas saskares ar skarlatīnas ierosinātāju, kas tomēr nav izraisījis klīniski izteiktu slimības formu. Visvairāk skarlatīna izplatās rudenī un ziemā sakarā ar meteoroloģiskiem faktoriem, organisma pretestības samazināšanos, vitamīnu nepietiekamību, biežiem elpošanas orgānu iekaisumiem.
Visuzņēmīgākie pret skarlatīna ir bērni 3-10 g. vecumā, bet var slimot arī pieaugušie. Līdz 6 mēnēšu vecumam bērni ar skarlatīnu slimo reti, jo viņu organismā vēl ir no mātes saņemtās antivielas. Galvenais infekcijas avots ir slimnieks. Infekcija izplatās pilieninfekcijas ceļā, galvenokārt tiešā saskarē ar slimnieku, retāk ar slimnieka lietotajiem priekšmetiem, inficētiem produktiem, dažkārt arī ar to personu starpniecību, kuras bijušas saskarē ar slimnieku. Skarlatīnas izplatīšanā īpaša nozīme ir tām slimības formām, kas norisinās ar vāji izteiktiem simptomiem vai netipiskā veidā un tāpēc netiek diagnoscētas. Slimnieks ātri atbrīvojas no skarlatīnas ierosinātāja, ja nesaskaras ar tikko saslimušiem skarlatīnas slimniekiem. Tāpēc slimnīcā skarlatīnas slimniekus vienā istabā ievieto visus vienā laikā un cenšas arī vienlaikus izrakstīt.
Skarlatīnas inkubācijas periods ir 2-7 dienas. Slimība sākas pēkšņi ar t° paaugstināšanos, drebuļiem, sāpēm rīklē. Nereti ir vemšana (vienu vai vairākas reizes). 12-36 stundu laikā uz ādas parādās sasārtums un punktveida izsitumi, kas vislabāk redzami cirkšņos, vēdera lejasdaļā, padusēs. Uz sejas atsevišķus izsitumus neredz, bet vaigi ir intensīvi sārti, ap muti un degunu āda bāla. Mīkstās aukslējas un mandeles apsarkušas. Uz mīkstajām aukslējām var būt spilgti sārti punktveida izsitumi, uz mandelēm – strutaini aplikumi. Pirmajās 2-3 slimības dienās mēle pārklāta ar baltu aplikumu, sākot ar 3. dienu, tā notīrās, mēles kārpiņas ir stipri izteiktas, mēle iegūst spilgtu aveņsārtu nokrāsu (tipisks skarlatīnas simptoms). Zemžokļa limfmezgli pietūkuši un sāpīgi. Vidēji smagos, tipiskos skarlatīnas gadījumos paaugstināta t°, izsitumi, angīna pieturas 3-6 dienas. Pēc tam visas slimības parādības pakāpeniski izzūd. Āda kļūst sausāka un 8.-12. slimības dienā parasti sāk lobīties. Šī lobīšanās ilgst 2-4 ned., it īpaši stipra tā ir uz plaukstām un pēdām, kur ādas raga kārta atlobās veselām plāksnītēm. Uz ķermeņa lobīšanās ir sīkāka.
Pašreiz pārsvarā ir vieglas skarlatīnas formas – t° paaugstināta īslaicīgi un nedaudz, izsitumi un angīna vāji izteikti. Smaga skarlatīnas norise ir retos gadījumos, kad jau pašā slimības sākumā vērojama stipra intoksikācija, augsta t°, atkārtota vemšana, sirdsdarbības traucējumi, dažreiz arī bezsamaņa un krampji. Pie smagām formām pieder septiskā skarlatīnas forma, ar ko slimo galvenokārt novājināti bērni agrā vecumā. Šajos gadījumos jau pirmajās slimības dienās rodas dažādas komplikācijas – nekrotiskā angīna, strutains limfmezglu, kā arī vidusauss un deguna blakusdobumu iekaisums. Atipiska skarlatīnas forma ir ķirurģiskā vai apdeguma skarlatīna, kad hemolītiskais streptokoks organismā iekļūst caur brūci, operācijas griezumu vai apdegumu. Šajā gadījumā inkubācijas periods ir ļoti īss – 1-2 dienas, izsitumi rodas vispirms brūces apvidū, angīna nav izteikta. Atsevišķos gadījumos atipiska skarlatīna var norisināties bez izsitumiem, angīnas veidā. Slimības process neizbeidzas reizē ar t° krišanos un izsitumu izzušanu. Atveseļošanās periodā slimnieka organismā norisinās sarežģītas imūnbioloģiskas un bioķīmiskas pārmaiņas, audi kļūst sevišķi jutīgi pret hemolītiskā streptokoka toksīnu u.c. tā vielmaiņas produktiem, tāpēc, ja vairākkārt saskaras ar streptokoka izdalītām vielām, rodas alerģiski iekaisumi. Vēlajā skarlatīnas periodā vērojamā viļņveidīgā t°, dažādi izsitumi, pārejošās sāpes un pietūkums locītavās ir saistīti ar alerģiju.
Arī skarlatīnas miokardīta, nieru iekaisuma, reimatisma uzliesmojuma pamatā ir alerģisks iekaisums. Biežākās streptokoka ierosinātās strutainās komplikācijas ir limfmezglu iekaisums, kas var rasties kā skarlatīnas sākumā, tā arī atveseļošanās periodā. Kopš skarlatīnas ārstēšanā lieto antibiotikas, kļuvuši reti limfmezglu un kakla audu sastrutojumi, vidusauss un aizauss paugura iekaisumi – tos parasti likvidē jau procesa sākumā.
Ārstēšanā galvenā nozīme ir agrai un pietiekami ilgai antibiotiku lietošanai, kā arī sanitāri higiēniskajam režīmam. Slimnieks jānovieto gaišā, labi vēdināmā telpā. Gultas režīms arī vieglos skarlatīnas gadījumos jāievēro vismaz 7 dienas. Liela nozīme komplikāciju profilaksē ir ādas un gļotādas kopšanai. Vairākas reizes dienā jāskalo mute un kakls ar vāji dezinficējošu šķīdumu – 1% borskābes šķīdumu, furacilīna šķīdumu (1:5000), kumelīšu tēju. Maziem bērniem, kas skalot neprot, bieži jādod dzert. Seja, rokas, kājas katru dienu jāmazgā ar ziepēm un siltu ūdeni. Paaugstinātās t° laikā slimniekam jādod pārsvarā šķidrs ēdiens – piena zupas ar dārzeņiem, augļiem, putras, kompoti, ķīseļi, kartupeļu biezenis, kefīrs, sulas. Veselības stāvoklim uzlabojoties, uzturs jāpapildina ar maltu gaļu, buljonu, biezpienu, maizi. Slimniekam jāsaņem dabiskie vitamīni sulu un augļu veidā, kā arī vitamīnu preparāti – galvenokārt В grupas vitamīni un С vitamīns. Antibiotikas, sirds līdzekļi u.c. medikamenti lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem. Slimnīcā ievietotos slimniekus parasti izraksta 10. slimības dienā, bet viņu novērošana un izolācija mājas apstākļos turpināma vēl 12 dienas. Bērnu kolektīvu atļauts apmeklēt 22. dienā no slimības sākuma.
Profilakse. Agra diagnostika un slimnieku izolēšana; nepieļaut to saskari ar veselajiem. Pirmsskolas vecuma bērnu iestādēs saslimšanas gadījumā karantīna 7 dienas, ar skarlatīnas slimnieku saskarē bijušos bērnus medicīniski novēro un nekavējoties izolē visus, par kuriem ir aizdomas, ka viņi saslimuši.
sklerīts cīpslenes (sklēras) iekaisums. Sklerīta izcelsmē nozīme ir vispārējām organisma slimībām (tuberkolozei, reimatismam, podagrai) un toksiski alerģiskiem faktoriem. Nereti sklerīts var kombinēties ar radzenes vai acs ābola maksts (Tenona kapsulas) iekaisumu (tenonītu); tas rada ļoti stipras sāpes, it sevišķi acs ābolam kustoties. Simptomi: sāpes, fotofobija, difūzs vai daļējs (sektorveida) acs ābola priekšējās daļas apsārtums un vājāka vai stiprāka cīpslenes un konjuktīvas tūska. Acs funkcijas parasti nav traucētas. Sklerīta gaita ilgstoša, bieži recidivējoša. Sklerītam ieilgstot, cīpslene kļūst plāna, atrofiska, var rasties tās izspiedumi (sklēras stafiloma). Ārstē atkarībā no pamatslimības. Lieto prethistamīna līdzekļus (dimedrolu), pretiekaisuma līdz. – kalcija glikonātu, vitamīnu terapiju, lokāli – siltuma procedūras. Pret fotofobiju ieteicamas brilles ar tumšiem stikliem.
skleroze audu vai orgānu blīvuma palielināšanās, specifisko elementu vietā savairojoties saistaudiem. Sklerozes skartajos audos bieži nogulsnējas hialīns un kalcija sāļi. Saistaudu savairošanos var izraisīt iekaisums, asinsrites traucējumi audos. Skleroze var būt hronisku slimību (piem., reimatisma, sifilisa, tuberkoloze) sekas. Skleroze rada attiecīgo audu vai orgānu funkciju traucējumus, piem., sklerozes dēļ artērijas kļūst neelastīgas un sašaurinās (skatīt arī ateroskleroze). Lai izvairītos no sklerozes, laikus jāārstē slimības, kas var to izraisīt.
skorbuts slimība, ko izraisa ilgstošs С vitamīna trūkums organismā. Šī slimība rodas, ja uzturā ilgāku laiku trūkst svaigu augļu un dārzeņu (senāk nereti jūrniekiem, polārpētniekiem u.c). Skorbuts sastopams reti, biežāk rodas С hipovitaminoze, kas novērojama mērena un auksta klimata joslās ziemā un pavasarī. Saslimšanu veicina vienpusīgs uzturs, nepareiza produktu glabāšana un kulinārā apstrāde, smags fizisks darbs, grūtniecība un dažādas slimības. С vitamīns aktivē vielmaiņu; tā trūkums nelabvēlīgi ietekmē dažādu orgānu funkcijas, taču visvairāk tiek traucēta saistaudu pamatvielas – kolagēna veidošanās, tāpēc palielinās asinsvadu caurlaidība, tiek traucēta kaulu augšana, to stiprība samazinās.
Slimība sākas ar nespēku un smaganu asiņošanu. Dažkārt kaulos un locītavās jūtamas nenoteiktas mainīgas lokalizācijas sāpes, kas pastiprinās fiziskās piepūles laikā. Āda kļūst sausa un iepelēka. Vēlāk rodas sīki asinsizplūdumi ādā un gļotādā. No niecīgām traumām izveidojas plaši asinsizplūdumi zemādā, muskuļos, iekšējos orgānos, ķermeņa dobumos. Var būt asiņaina caureja un vemšana. Zobi sāk kustēties un izkrīt. Rodas tūska, anēmija. Pavājinās virsnieru darbība. Samazinās organisma spēja pretoties infekciju slimībām, no kurām skorbuta slimniekam drīz var iestāties nāve.
Ārstēšana. Smagas С hipovitaminozes gadījumā organismā ievada 2-3 g askorbīnskābes diennaktī. Ievada arī P vitamīnu, piem., ar preparātu rutīnu. Vieglu С hipovitaminozi var novērst ar vidēju С vitamīna devu, kas pieaugušam cilvēkam ir 0,5-1 g diennaktī. Augstāka diennakts norma nepieciešama sievietēm grūtniecības un laktācijas periodā, dažādu slimību, it īpaši infekcijas slimību slimniekiem, smaga fiziska darba strādniekiem. Organismam nepieciešamais С vitamīna daudzums jāpiegādā nevis ar vitamīnu preparātiem, bet ar produktiem, kas satur daudz С vitamīna, – ar augļiem un dārzeņiem.
slāpes ūdens trūkuma sajūta organismā; fizioloģisks mehānisms, kas uztur līdzsvaru starp izdalītā un uzņemtā šķidruma daudzumu. Slāpju izpausme ir mutes un rīkles gļotādas sausums un vispārēja nepatīkama sajūta. Ūdens deficīts organismā var rasties, ja nepietiekamā daudzumā uzņemts šķidrums vai arī tas pastiprināti izdalās. Šķidruma deficīta dēļ tiek izjaukts optimālais līdzsvars starp ūdens un minerālvielu daudzumu, paaugstinās osmotiskais un onkotiskais spiediens asinīs, kurš kairina attiecīgos receptorus. Impulsi no šiem receptoriem sasniedz slāpju centru smadzeņu stumbrā un lielo pusložu garozā. Rodas slāpju sajūta. To pastiprina arī mutes un rīkles gļotādas izžūšana. Slāpes uz īsu laiku samazinās vai zūd, ja samitrina mutes dobuma gļotādu. Slāpes dzesē, uzņemot pietiekami daudz šķidruma. Lai novērstu slāpes karstumā, kad cilvēks stipri svīst, ieteicams dzert sālsūdeni (0,3- 0,5% vārāmā sāls), jo sāls aiztur audos ūdeni. Ne vienmēr slāpes atbilst īstajam ūdens un minerālvielu maiņas stāvoklim. Tās var rasties arī, piem., intensīvas gremošanas laikā, kaut gan īsta ūdens trūkuma organismā nav. Slāpes var būt arī patoloģiska stāvokļa simptoms. Ļoti bieži slāpes ir viena no pirmajām bezcukura diabēta pazīmēm, kaut gan organismā ir pat šķidruma pārpilnība; slāpes raksturīgas arī neārstētam cukura diabētam.
slīkšana slāpšana, kuras cēlonis ir šķidruma (visbiežāk ūdens) iekļūšana elpošanas ceļos, ja viss ķermenis vai deguns un mute atrodas šķidrumā. Viens no slīkšanu veicinošiem momentiem ir slīcējā radusies šausmu sajūta, bailes noslīkt. Juzdams, ka nevar ieelpot gaisu, cilvēks apzināti uz laiku aiztur elpu, tāpēc strauji palielinās ogļskābās gāzes daudzums asinīs un dažu minūšu laikā pakāpeniski izslēdzas apziņa. Bezsamaņā esošais parasti atjauno elpošanas kustības, izelpo plaušās atlikušo gaisu un aktīvi ieelpo ūdeni, dūņas u.c. Šajā laikā sirdsdarbība un asinsrite vēl saglabājas, tāpēc organisma šūnas paspēj patērēt asinīs esošo skābekli. Asiņu krāsa pakāpeniski mainās no sarkanas līdz melni violetai, un āda kļūst zilgana. Iestājoties skābekļa badam un palielinoties ogļskābās gāzes daudzumam asinīs, apstājas sirdsdarbība un cilvēks mirst. Noslīkušajam elpošanas ceļos atrodas šķidrums. Ja slīkšana notikusi saldūdenī, daļa plaušās esošā ūdens nonāk asinsvados un var radīt eritrocītu uzbriedumu un plīsumu. Ja slīkšana notikusi jūras ūdenī, notiek pretējais – asins šķidrā daļa, plazma, pāriet no asinsvadiem plaušu alveolās, un rodas plaušu tūska; šajā gadījumā eritrocīti nevis uzbriest, bet sarūk.
Ja noslīkušais ir bāls, nāves cēlonis bijis nevis noslāpšana, bet gan pēkšņa sirdsdarbības un asinsrites apstāšanās, kas var notikt dažādu iemeslu dēļ (pēkšņas izbailes, ūdens izraisīts kairinājums elpošanas ceļos, miokarda infarkts, asinsizplūdums smadzenēs, trauma u.c). Asinsritei pēkšņi apstājoties, organisma šūnas nespēj izmantot asinīs esošo skābekli un asinis nekļūst zilgani violetas. Pēkšņā nāve izslēdz iespēju cietušajam aktīvi ieelpot lielāku daudzumu ūdens, tāpēc šķidrums konstatējams tikai augšējos elpošanas ceļos.
Glābjot slīcēju, jāievēro daži noteikumi. Ja nav glābšanas riņķa vai virves gala u.tml., ko slīcējam pamest, vai arī ja slīcējs zaudējis samaņu, jādodas viņam palīgā. Bieži vien glābšanas riņķi ir grūti precīzi pamest, tāpēc pareizāk ir palīdzības sniedzējam ar glābšanas riņķi piepeldēt slīcējam klāt un pēc tam viņu izvilkt krastā. Ja slīcējs jāieceļ vieglā laivā, to dara nevis no sāniem, bet no laivas gala. Slīcēju peldus var glābt tikai labs peldētājs. Ja slīcējs nav zaudējis samaņu, tam jāpiepeld klāt ļoti uzmanīgi, jo slīcējs var satvert glābēju un novilkt to sev līdzi zem ūdens. Visērtākais paņēmiens ir novietot slīcēja galvu sev uz krūtīm, pieturot to ar roku, un uz muguras peldēt uz krastu. Ja slīkst cilvēks, kas ielūzis ledū, glābējs nedrīkst skriet pa ledu palīgā, bet slīcējam jāpamet virve, nūja, dēlis u.tml. Ja šādu priekšmetu nav, glābējs lien pa ledu uz vēdera, cenšoties iegūt pēc iespējas lielāku balsta laukumu un vērojot, vai zem viņa nelūst ledus. Ja slīcējs zaudējis samaņu (bāls, auksts, neelpo, pulss tikko sataustāms), tad, negaidot medicīniskā personāla ierašanos, palīdzības sniedzējam jācenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvot cietušā elpošanas ceļus un uzsākt viņa elpināšanu. Slīcēju novieto tā, lai varētu ērtāk piekļūt, iztīra mutē iekļuvušās smiltis un dūņas. Ja slīkšana notikusi jūras ūdenī, var mēģināt (tikai ļoti īsu laiku) atbrīvot slīcēja elpošanas ceļus no ūdens; to panāk, vairākas reizes paceļot slīcēja vidukli. Ja slīkšana notikusi saldūdenī, to darīt nav nozīmes, jo plaušās iekļuvušais ūdens jau pārgājis asinsvados. Pēc tam nekavējoties uzsāk cietušā elpināšanu ar izelpas gaisu. Ja pēc 4-5 mākslīgām ieelpām pulss nav sataustāms un ir platas acu zīlītes, uzsāk arī netiešo sirds masāžu. Ja palīdzības sniegšanā piedalās vairākas personas, vienlaikus ar atdzīvināšanu slīcēju iespējams arī atbrīvot no slapjajām drānām un sasildīt, uzmanīgi berzējot ķermeni. Palīdzības sniegšana jāturpina līdz ārsta ierašanās brīdim. Kad cietušais atguvis samaņu un sāk normāli elpot, viņš silti jāsatin, jāsasilda (termofors vai pudeles ar karstu ūdeni), jāpadzirda ar karstu kafiju, tēju; pieaugušajiem jādod 1-2 ēd. k. degvīna. Slīkušais noteiktu laiku paliek ārsta uzraudzībā.
smadzeņu satricinājums galvas smadzeņu trauma, ko izraisa tieša vai netieša spēka iedarbība uz galvaskausu. Smadzeņu satricinājuma gadījumā nav novērojamas makroskopiskas pārmaiņas smadzenēs, bet ir traucēta to funkcija. Var būt sīki punktveida asinsizplūdumi, neliela smadzeņu tūska, pārejoši veģetatīvās nervu sistēmas un smadzeņu asinsvadu inervācijas traucējumi. Simptomi: samaņas zaudēšana vieglākos gadījumos uz dažām min., smagākos – pat līdz dažām dienām; slikta dūša, vemšana, reizēm spranda stīvums, galvassāpes, reibonis. Pēc samaņas atgūšanas nereti parādās atmiņas traucējumi, parasti cilvēks neatceras to, kas bijis tieši pirms traumas, neorientējas laikā un telpā. Pulss lēns, spraigs, elpošana virspusēja, acu zīlītes paplašinātas. Pakāpeniski šie simptomi samazinās un izzūd, kaut gan smadzeņu satricinājuma sekas – galvassāpes, reiboņi, nogurums, apātija, samazinātas darbaspējas – var palikt 1-2 g. Atsevišķos gadījumos pēc smadzeņu satricinājuma var izveidoties neiroze (pastiprināta uzbudināmība, nervozitāte, garastāvokļa maiņa).
Ārstēšana. Pilnīgs miers – jāievēro gultas režīms, kura ilgumu nosaka ārsts atkarībā no satricinājuma smaguma. Lieto nomierinošus un pretsāpju līdzekļus, dažreiz jāpazemina asinsspiediens; smagos gadījumos izdara lumbālpunkciju. Ja ir ilgstošas galvassāpes, līdzsvara un asinsrites traucējumi, izmanto arī veģetatīvās nervu sistēmas gangliju blokādi u.c. speciālas ārstēšanas metodes. Ja slimnieks pietiekami ilgi ievēro pilnīga miera režīmu, nervu sistēmas darbības traucējumi pēc smadzeņu satricinājuma ātri izzūd.
smaganu iekaisums parodonta slimība; vieglākā parodontopātiju forma. To rada vietējie un vispārējie kairinātāji, kā arī dažādas to kombinācijas. Vietējie kairinātāji: mutes dobuma nepietiekama vai nepareiza higiēna, zobakmens, zobu kariess, neizrautas zobu saknes, sliktas plombas, neatbilstošas zobu protēzes, sakodiena anomālijas, dažādas ķīmiskās vielas, kā arī daži kaitīgi arodfaktori. Vispārējie kairinātāji: vielmaiņas traucējumi, alerģija, asinsvadu patol., kuņģa un zarnu slimības, iekšējās sekrēcijas traucējumi dzimumdziedzeru nobriešanas periodā, menstruālā cikla traucējumi, grūtniecība, hipovitaminozes, asins slimības. Smaganu iekaisums var būt parodontozes sākumstadijas pirmais simptoms. Akūtam smaganu iekaisumam raksturīgas smaganu sāpes un apsārtums, asiņošana, ja viegli pieskaras smaganām; hroniskam smaganu iekaisumam raksturīgs smaganu pietūkums, zilganums, asiņošana, dažreiz smaganas atrofējas un zobu kakliņi atsedzas, palielinās zobu jutīgums. Ārstē vispārējās organisma slimības. Lokāla ārstēšana pēc stomatologa norādījumiem. Ieteicama smaganu hidromasāža vai arī masāža ar pirkstiem, lietojot hipertoniskus šķīdumus (piem., 1 tējk. vārāmā sāls uz glāzi silta ūdens). Ja smaganas stipri asiņo, jālieto vitamīni. Akūta smaganu iekaisuma gadījumā ieteicams skalot muti ar kumelīšu vai salviju novārījumu, 1% ūdeņraža pārskābi, 0,2-0,3% hloramīna šķīdumu, lizozīmu (svaigas olas baltums uz 0,5 l vārīta auksta ūdens). Profilakse. Laikus novērst vietējos kairinātājus, ievērot mutes dobuma higiēnu.
smēķēšana Paradums ieelpot tabakas dūmus ir ļoti izplatīts narkomānijas veids, kas kaitīgs ne tikai pašam smēķētājam, bet arī apkārtējiem cilvēkiem, sevišķi bērniem. Kaitīgas vielas tabakas dūmos ir nikotīns, darva, benzpirēns, amonjaks, zilskābe, radioaktīvās vielas (polonijs) u.c. Nikotīna ietekmē sašaurinās asinsvadi un līdz ar to samazinās asins piegāde dažādiem orgāniem. Tabakas dūmos esošās vielas, nonākušas bronhos, rada kairinājumu un iekaisumu, no kā var izveidoties vēzis. Akūtas saindēšanās gadījumā smēķētājam ir klepus, slikta dūša, vemšana, bet hroniskas saindēšanās gadījumā rodas hronisks bronhīts, bronhektāzes, plaušu emfizēma, elpošanas un gremošanas orgānu slimības (plaušu vēzis, kuņģa čūla u.c), asinsvadu saslimšana (stenokardija, infarkts, endarterīts), kā arī neirīti. Apmēram 85% plaušu emfizēmas slimnieku ir smēķētāji. Mirstība ar plaušu vēzi smēķētājiem ir 10-12 reižu lielāka nekā nesmēķētājiem. Smēķētāji parasti apgalvo, ka smēķēšana uzlabojot garīgās darbaspējas, taču ilgstošas nikotīna iedarbības sekas ir fizisko un garīgo darbaspēju mazināšanās.
Kaitīgākais smēķēšanas veids ir cigarešu smēķēšana. Viskaitīgākā ir cigaretes pēdējā trešdaļa, kas satur vairāk darvas un nikotīna nekā divas pirmās trešdaļas kopā. Ir ieteikts par vienu trešdaļu samazināt cigarešu pildījumu ar tabaku, šo trešdaļu aizstājot ar nekaitīgu filtrējošu masu. Garās pīpēs darva un nikotīns nogulsnējas uz pīpes sienām, tāpēc šīs kancerogēnās vielas bronhos nonāk mazākā daudzumā.
Smēķēšanas izplatīšanos veicina tabakas ražojumu reklāma – gan tiešā, gan it sevišķi netiešā (piem., tas, ka mākslinieki un zinātnieki preses izdevumos un filmās bieži redzami smēķējot). Jauniešus ietekmē smēķējoši vecāki, skolotāji, ārsti, darbabiedri. Ja bērns piedzimis smēķētāju ģimenē, tas jau pirmajos mūža gados tiek pakāpeniski saindēts ar tabakas dūmiem. Saindēšanās var sākties jau pirms dzimšanas, ja māte grūtniecības laikā smēķē vai ieelpo tabakas dūmus.
Cīņā pret smēķēšanu liela nozīme ir sanitāri izglītības darbam. Atradināšanai no smēķēšanas izmanto psihoterapiju. Smēķēšanas atmešanu daži ieteic sākt ar pakāpenisku izsmēķēto cigarešu daudzuma samazināšanu, bet citi atzīst, ka drošākā un iedarbīgākā metode ir atmest smēķēšanu uzreiz. Nepatīkamās sajūtas, kas rodas pēc smēķēšana atmešanas, – depresija, īgnums, nemiers, – samērā ātri pāriet. Smēķēšanas atmešanu atvieglo vairāki medikamenti, tāpēc ieteicams griezties pie ārsta. Ja cilvēks nevar no smēķēšana atradināties, tam vismaz jācenšas smēķēt ārpus telpām, kurās uzturas nesmēķētāji, it sevišķi bērni.
somatogēnās psihozes psih. traucējumi, kas radušies pēc dažādām somatiskām neinfekcijas slimībām un ir pamatslimības simptoms; pieder pie simptomātiskajām psihozēm. Somatogēnās psihozes var būt akūtas un ieilgušas, pēc to izbeigšanās var palikt encefalopātija. Visbiežāk somatogēnās psihozes rodas sakarā ar sirds un asinsvadu mazspēju, miokarda infarktu, ļaund. audzēju. Sirds un asinsvadu mazspējas gadījumos akūtā stāvoklī var rasties apdullums, hron. stāvoklī — vājums, apātija, interešu un aktivitātes trūkums, atmiņas traucējumi. Somatogēnās psihozes gaita viļņveidīga un atkarīga no pamatslimības. Ja ir akūts miokarda infarkts, novērojamas bailes, trauksme, nemiers, pēc tam var iestāties apdullums, orientācijas traucējumi. Izveseļošanās periodā var būt gan pacilāts garastāvoklis, tieksme darboties, kustēties, gan depresija un aizdomīgums, hipohondrija — pārmērīga uzmanība pret savām somatiskajām sajūtām un veselību. Raksturīgi arī patol. stāvokļi, kuri izpaužas eiforijā un kuru laikā trūkst slimības apziņas. Ļaund. audzēju gadījumā dominē astēnija, garastāvokļa svārstības. Somatogēnās psihozes rodas, iestājoties kaheksijai. Tad iespējama dziļa apātija un pat apziņas aptumšošanās. Ārstē pamatslimību.
spazma toniska muskuļu saraušanās, ko rada traucējumi nervu impulsu pārvadē un daži vielmaiņas traucējumi. Spazma parasti saistīta ar sāpēm. Arteriālo asinsvadu sienas muskulatūras spazmu var izraisīt attiecīgā apvidus išēmiju, piem., sejas nobālēšanu. Iekšējo orgānu (kuņģa, zarnu) muskuļu spazma rada šo orgānu funkciju traucējumus.
spondilartrīts Behtereva slimība – slimība, kam raksturīgs iekaisums un deģeneratīvas pārmaiņas mugurkaulā, kuras izraisa stīvumu un tipisku stāju (mugurkaula krūšudaļa stipri saliekta uz priekšu, relatīvi atliekta kakladaļa un taisna jostasdaļa). Klīnisko aprakstu šai slimībai devis 1892. g. krievu neiropatologs V. Behterevs. Ankilozējošā spondilartrīta cēloņi nav noskaidroti, bet pastāv uzskats, ka slimību izraisa iedzimta nosliece, fokālā infekcija (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums u.c).
Spondilartrīts parasti sākas mūža pirmajā pusē (20-40 gadu vecumā), vīrieši slimo apmēram desmitreiz biežāk nekā sievietes. Slimības sākums grūti pamanāms, nereti ir nenoteiktas, sāpes mugurā, sēžas nerva sāpes, sāpes skaustā. Slimību sākumā diagnoscē, rentgenoloģiski atrodot iekaisuma radītas pārmaiņas krustu kaula un zarnu kaula locītavās. Vēlāk pārmaiņas skar arī mugurkaula locītavas un saites, kur ar laiku nogulsnējas kalcija sāļi un notiek pārkaulošanās. Mugurkauls kļūst stīvs, nekustīgs, izveidojas tipiskā stāja. Kad mugurkauls kļuvis nekustīgs, slimības process norimst. Ārstēšanā galvenais – fokālās infekcijas perēkļu likvidēšana, ārstnieciskā fizkultūra, masāža, fizioterapija, peldes, ārstēšanās sanatorijās un kūrortos, pretiekaisuma līdzekļi.
spondilīts mugurkaula iekaisums, ko visbiežāk ierosina tuberkolozes mikobaktērija, retāk citi mikrobi. Tuberkolozes spondilīts ir viens no kaulu tuberkulozes veidiem. Sastopams reti. Slimo galvenokārt bērni un pusaudži, bet var saslimt arī pieaugušie. Slimības ierosinātāji nonāk skriemeļos ar asins plūsmu no kāda cita tuberkolozes perēkļa organismā (parasti no plaušām) un izraisa skriemeļu ķermeņa kaulaudu sabrukumu. Parasti process pāriet no viena skriemeļa uz otru – blakusskriemeli. Skriemeļiem sabrūkot, mugurkauls deformējas – izveidojas kupris. Mugurkauls saīsinās, mainās ķermeņa proporcijas – kājas kļūst relatīvi garākas par vidukli. Kuprim blakus var rasties sastrutojums (abscess); smagākos gadījumos strutas izlaužas uz āru, radot nedzīstošas fistulas. Slimība sākas pakāpeniski un noris lēni, ilgstoši. Sākumā slimniekam ir nespēks, nedaudz paaugstināta t°. Slimības procesam attīstoties, rodas sāpes mugurā, it sevišķi saliecoties. Ja slimība skar jostas skriemeļus, sāpes var izstarot uz kājām. Slimniekiem veidojas īpatnēja gaita – tie iet ar savdabīgi iztaisnotu muguru. Tā kā šādi simptomi ir raksturīgi arī citām mugurkaula slimībām, laikus jāgriežas pie ārsta, lai izdarītu rūpīgu izmeklēšanu un uzsāktu pareizu ārstēšanu.
Ārstēšana. Nepieciešama ilgstoša mugurkaula atslodze – imobilizācija, ko panāk ar ģipša korseti vai īpašu ģipša gultiņu. Lieto arī prettuberkulozes līdzekļus, kalcija preparātus, vispārspēcinošu terapiju. Abscesa gadījumā vietēji ievada antibiotikas, iepriekš atsūcot strutas. Dažreiz, ja process norobežots, bojāto skriemeļu ķermeņus izoperē (rezecē), bet skriemeļu lokus operācijas ceļā saaudzē. Tas veicina tuberkolozes perēkļa sadzīšanu un pārkaļķošanos, kā arī pasargā no lielāka kupra veidošanās. Tuberkolozes spondilīta slimnieki atrodas ilgstošā ārsta uzraudzībā, jo, organisma pretestībai pamazinoties, process var uzliesmot no jauna. Nepieciešama arī periodiska ārstēšanās tuberkolozes sanatorijā. Ļoti reti spondilītu ierosina citi mikrobi, piem., stafilokoki. Slimība tad sākas pēkšņi ar augstu t° un asām sāpēm mugurā. Ārstē tāpat kā tuberkolozes spondilītu, prettuberkulozes līdzekļu vietā lietojot citus – ierosinātājam atbilstošus pretmikrobu līdzekļus.
staru slimība sarežģītu klīnisko simptomu komplekss, ko radījusi jonizējošā starojuma iedarbība uz organismu; jonizējošā starojuma un organisma šūnu un audu mijiedarbības noslēguma posms. Tās pamatā ir jonizācijas procesi dzīvās vielas molekulās. Šo procesu rezultātā veidojas ķīmiski aktīvi savienojumi, kas rada smagus vielmaiņas traucējumus; tiek nomākta organisma audu reģenerācijas spēja, un sabrukuma procesi nereti ir pārsvarā pār atjaunošanās procesiem; sevišķi smagi cieš asinsrades sistēma, kā arī āda, gļotāda, iekšējās sekrēcijas dziedzeri, nervu sistēma. Saslimšana atkarīga no saņemtās starojuma devas (vienreizējas vai atkārtotas), starojuma intensitātes, apstarotās ķermeņa virsmas plašuma un topogrāfijas, apstarotā organisma individuālajām īpašībām. Izšķir vairākas staru slimības formas un smaguma pakāpes, piem., vienreizēja plašas ķermeņa virsmas apstarošana ar 130 mC/kg (~500 R) lielu devu izraisa smagu akūtas staru slimības formu, bet ar 40-50 mC/kg (~150-200 R) – vieglu akūtas staru slimības formu. Atkārtota, ilgstoša apstarošana mazām devām ar laiku izraisa hronisku staru slimību.
Staru slimības simptomi un klīniskā aina atkarīga no slimības formas un smaguma, kā arī no jonizējošā starojuma veida un iedarbības īpatnībām – ārējā apstarošana no attāluma, radioaktīvo nokrišņu iedarbība, radioaktīvās vielas nokļūšana elpošanas ceļos, gremošanās traktā u.tml. Svarīgākie staru slimības simptomi ir organisma intoksikācija vielmaiņas traucējumu dēļ, asinsrades sistēmas darbības nomāktība, sliecība uz asiņošanu un asinsizplūdumiem (hemorāģiskais sindroms), nervu sistēmas un gremošanas orgānu darbības traucējumi, samazinās organisma pretestība infekcijas un strutainajām slimībām u.c.
Akūtas staru slimības gaitā izšķir 4 periodus – sākotnējo reakciju periodu, apslēpto periodu, izteiktu slimības klīnisko simptomu periodu un atveseļošanās periodu. Visbīstamākais ir 3. periods, kad slimības norisē iespējami smagi sarežģījumi. Hroniskajai staru slimībai ir 3 stadijas. I un II stadijā slimības gaita ir viegla vai vidēji smaga un iespējama pilnīga izveseļošanās, III stadijā saslimšana ir smaga, saistīta ar invaliditāti.
Ārstēšana. Nekavējoties jānovērš jonizējošā starojuma iedarbība. Jācenšas normalizēt vielmaiņu un samazināt organisma intoksikāciju, dodot vitamīnus, daudz šķidruma. Asinsrades sistēmas darbību aktivē, lietojot medikamentus, pārlejot asinis, pārstādot kaula smadzenes. Lai nerastos sastrutojumi, jau laikus sāk lietot antibiotikas. Cilvēkus, kam ir staru slimība, ārstē specializētā ārstniecības iestādē. Kā arodslimība staru slimība radās 20. gs. sākumā fiziķiem, radiologiem, rentgenologiem u.c; tagad sakarā ar efektīvu darba drošības un aizsardzības sistēmu (skatīt aizsardzība pret starojumu) saslimšanas gadījumi ir reti.
stenokardija lēkmjveida sāpes sirds apvidū, kuras rada skābekļa trūkums sirds muskulatūrā. Stenokardija ir nevis patstāvīga slimība, bet to slimību pazīme, kuras rada asinsrites traucējumus sirds muskulatūrā. Biežākais stenokardijas cēlonis ir sirds vainagartēriju ateroskleroze, bet stenokardijas pamatā var būt arī reimatisms, mezglainais periarterīts, sifiliss u.c. Tipiskas stenokardijas lēkmes raksturīga pazīme ir sāpes sirds apvidū, kuras izstaro uz kreiso plecu un kreiso roku, reizēm arī uz kakla kreiso pusi un apakšžokli; mazāk tipiskos gadījumos sāpes var izstarot arī uz krūšu labo pusi, labo roku, pakrūti vai citur.
Stenokardijas lēkmi var radīt faktori, kas ietekmē asinsriti sirds vainagartērijās vai palielina skābekļa patēriņu sirds muskulatūrā, piem., uztraukums, fiziska pārpūle, asinsspiediena strauja paaugstināšanās vai pazemināšanās, aukstums, stipra asiņošana, saindēšanās, smēķēšana. Ļoti liela nozīme stenokardijas lēkmes izcelsmē ir CNS stāvoklim, jo CNS regulē gan skābekļa patēriņu sirdī, gan sāpju kairinājuma slieksni un zināmā mērā arī asinsvadu spraigumu. Tāpēc tiešas saistības starp stenokardijas lēkmju biežumu un stiprumu un sirds vainagartēriju bojājuma pakāpi nav. Sāpju stiprums un ilgums var būt dažāds. Parasti stenokardijas lēkme ilgst dažas minūtes. Stiprām sāpēm var pievienoties baiļu sajūta. Kad lēkme pāriet vai nu pati no sevis, vai pēc validola vai nitroglicerīna lietošanas, cilvēks atkal jūtas vesels.
Elektrokardiogramma stenokardijas lēkmju starplaikā var būt normāla. Pēc smagākas stenokardijas lēkmes vairākas dienas var būt nedaudz paaugstināta t° (pāri par 37°) un dažos asins izmeklējumos var parādīties novirze no normas. Stenokardijai līdzīgas sāpes sirds apvidū var radīt arī ribstarpu nervu iekaisums vai to kairinājums sakarā ar pārmaiņām mugurkaula skriemeļos, kreisās pleca locītavas artroze vai iekaisums, perikardīts, plaušu un pleiras iekaisums kreisajā pusē, barības vada vai kuņģa slimības, diafragmas trūce, žultspūšļa iekaisums, dažreiz arī bojāti zobi, deguna blakusdobumu iekaisums vai citi faktori. Ja novērš sāpju cēloni, šī t.s. reflektoriskā stenokardija parasti pazūd. Stenokardijas norise atkarīga no cēloņa. Vainagartēriju aterosklerozes gadījumā stenokardijai ir hroniska gaita ar periodisku uzlabošanos.
Ārstēšana. Slimniekam katrā ziņā jāgriežas pie ārsta. No medikamentiem stenokardijas lēkmes visātrāk pārtrauc nitroglicerīns, kas labi uzsūcas caur mutes dobuma gļotādu, tāpēc nitroglicerīna tableti paliek zem mēles. Var lietot arī 1% nitroglicerīna šķīdumu spirtā, ko pa 2 pilieniem uzpilina uz cukurgrauda un izsūkā. Dažreiz stenokardijas lēkmi izdodas pārtraukt ar validolu. Izmanto arī vairākus citus medikamentus. Ja stenokardijas lēkmes ir biežas un smagas, jāārstējas slimnīcā. Profilakse. Jāārstē pamatslimība (ateroskleroze u.c). Jāievēro pareizs darba, atpūtas un uztura režīms un jānovērš nervu sistēmas pārslodze. Nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus un smēķēt.
stenoze doba orgāna, asinsvada vai atveres sašaurināšanās. Stenoze var izveidoties asinsvadā, ja sklerotisku pārmaiņu dēļ sabiezinās asinsvada sienas. Stenoze var rasties barības vadā pēc apdeguma, kad izveidojas rētaudi, vai pārejā no kuņģa uz divpadsmitpirkstu zarnu, sadzīstot kuņģa čūlai. Stenozi likvidē ar bužēšanu vai operāciju.
stiklveida ķermeņa apduļķojumi patoloģiski veidojumi sīku putekļu, peldošu pārslu vai diedziņu veidā. Stiklveida ķermeņa apduļķojumu izraisa stipra tuvredzība, iridociklīts u.c. acs ābola apvalku iekaisumi, acs traumas, it sevišķi perforēti acs ābola ievainojumi, kad stiklveida ķermenī iekļūst asinis. Dažreiz asinis var piepildīt visu stiklveida ķermeni (hemoftalms), piem., sklerozes, tuberkolozes, cukura diabēta, leikozes u.c. gadījumā, ja ir tīklenes un dzīslenes asinsvadu sienu bojājums. Redzes funkcija traucēta. Ārstē pamatslimību. Vietēji lieto siltas kompreses, skābekļa injekcijas zem konjunktīvas; iekšķīgi – dionīna pilienus, rutīnu, askorbīnskābi.
stomatīts mutes dobuma gļotādas (smaganu, vaigu, lūpu, mēles un aukslēju) iekaisums. Pirmcēloņi – pubertātes, grūtniecības vai klimaktērija radītās pārmaiņas organismā, kā arī kuņģa un zarnu slimības, akūtas infekciju slimības, cukura diabēts, asins slimības, vitamīnu trūkums, saaukstēšanās, ādas slimības. Tie samazina mutes dobuma gļotādas spēju pretoties nelabvēlīgajai iedarbībai, ko izraisa neārstēti zobi, asas zobu malas, zobakmens, mikroorganismi, sliktas, nolietotas vai arī no dažādiem metāliem gatavotas protēzes, pastāvīgs mutes gļotādas kairinājums ar pārāk karstiem vai piparotiem ēdieniem, tabakas dūmi. Stomatīts var arī rasties, ja organisms ir pārāk jutīgs pret antibiotikām, jodu, bromu, furacilīnu u.c. medikamentiem. Akūts katarāls gingivostomatīts ir bieža slimība, ja mute nav pietiekami kopta, ja cilvēkam ir saskare ar smago metālu (svina, dzīvsudraba u.c.) sāļiem. Samērā bieži tas rodas akūtu infekciju slimību gadījumā. Tam raksturīgas sāpes un dedzināšanas sajūta mutes dobuma gļotādā, smaganu asiņošana, garšas sajūtas traucējumi (nejūt garšu vai sajūt rūgtu garšu saldas vietā), pastiprināta siekalu atdalīšanās vai arī sausuma sajūta mutē (ja ir augsta t°). Lūpas var būt sausas, saplaisājušas, mēlei pelēcīgs aplikums (garšas traucējumu cēlonis), smaganas pietūkušas, sarkanas, arī pārējā mutes dobuma gļotāda apsārtusi un nedaudz pietūkuši. Slimība var ilgt līdz 2 nedēļām.
Katarāls somatīts var būt arī smagāka slimības procesa – čūlainā stomatīta sākumstadija. Ar čūlainо stomatītu biežāk slimo cilvēki, kam darbā saskare ar benzīnu un kas dažādos laika apstākļos ilgstoši uzturas ārā (šoferi, traktoristi, buldozeristi); veicinoši faktori: neārstēti zobi, zobakmens, mutes dobuma higiēnas neievērošana. Sākas ar smaganu katarālu iekaisumu: tās kļūst koši sarkanas, uzbriest, asiņo un ļoti sāp, sevišķi ēšanas laikā. Mutē jūtama metāla garša, atdalās daudz staipīgu siekalu. Smaganu mala pie zobiem noklājas ar netīri pelēcīgu aplikumu, kam nepatīkama puvuma smaka. Smagos gadījumos ar pelēcīgu aplikumu klātas čūlas var rasties arī citās mutes dobuma gļotādas vietās. Temperatūra bieži paaugstināta (37,1-37,5°, novājinātiem cilvēkiem dažreiz 39-40°), un tad stomatīts var kļūt par smagu vispārēju slimību.
Medikamentozā stomatīta gadījumā mutes dobuma gļotādā stipra dedzināšanas sajūta, gļotāda pietūkuši, koši sarkana. Vēlāk uz gļotādas parādās pūslīši, čūliņas, dzeltenīgas plēves. Var būt paaugstināta t°. Šādā gadījumā jāpārtrauc attiecīgā medikamenta lietošana. Dažu ādas slimību gadījumā stomatīts rodas vienlaikus ar izsitumiem uz ādas, un tam ir konkrētajai ādas slimībai raksturīgās pārmaiņas gļotādā. Stomatīts attīstās arī līdztekus mutes un nagu sērgai. Ja ārstē slimību, parasti izzūd arī stomatīts. Ar patogēno sēņu ierosinātajām mutes dobuma slimībām (skatīt pienēde; kandidamikoze) visbiežāk saslimst zīdaiņi. Aftozais stomatīts var būt hronisks recidivējošs vai akūts. Hroniskajam recidivējošajam aftozajam stomatītam raksturīgas atsevišķas (1-3) virspusējas, ar pelēcīgu plēvīti klātas, ļoti sāpīgas čūlas (aftas), apkārtējai gļotādai paliekot veselai; ap čūlām sarkana apmale. Nedēļas laikā tās sadzīst, bet pēc dažāda ilguma starplaikiem (dienas, vairāki mēn.) parādās atkal. Slimība var ilgt gadiem.
Akūts aftozais (herpētiskais) stomatīts ir viena no biežāk sastopamām mazu bērnu (līdz 4 g.) mutes gļotādas slimībām. Ierosinātājs ir herpesvīruss. Augsta t° (39°), pastiprināta siekalu atdalīšanās, sāpes un dedzināšanas sajūta mutes dobuma gļotādā. Smaganas sarkanas, pietūkušas, arī mutes gļotāda apsārtusi un tūskaina, mēlei pelēcīgs aplikums. Uz iekaisušās gļotādas atsevišķas vai grupās izvietotas, dzeltenīgu plēvīti pārklātas mazas čūliņas ar koši sarkanu apmali. Čūliņu parasti ļoti daudz, tās stipri sāpīgas; sadzīst apmēram nedēļas laikā. Slimība ilgst 10-12 dienu.
Herpētiskais stomatīts var rasties arī akūtu infekciju slimību gadījumā gan bērniem, gan pieaugušajiem. Visvairāk čūliņu šai gadījumā ir uz lūpām un aukslējām. Hronisks stomatīts ir leikoplakija. Slimības sākumstadijā mutes kaktiņu apvidū uz gļotādas ir bālgans plankums, kas ar laiku kļūst intensīvāks. Leikoplakija progresē lēni un var ļaundabīgi pārveidoties, tāpēc tiek uzskatīta par vēždraudes slimību.
Stomatītu ārstē individuāli pēc ārsta norādījumiem. Ārstēšanas pamatā – organisma reaktivitātes palielināšana ar pastiprinātām vitamīnu devām un pilnvērtīgu uzturu. Ārstējot medikamentozo, kā arī recidivējošo stomatītu, organisma reakcijas pārskaņošanai lieto kalcija preparātus, dimedrolu, suprastīnu u.c, bet smagām stomatīta formām dažreiz arī antibiotikas. Mutes dobumu skalo ar dezinficējošu šķīdumu (dzeramās sodas, hloramīna, kālija permanganāta šķīdums u.c), bet bojātās vietas gļotādā ieziež ar metilēnzilo, borakglicerīnu, jodglicerīnu, propolisa eļļas emulsiju u.c. Ārstējot aftas, ik nedēļas maina ieziešanai lietojamos medikamentus. Pilnīgi izārstēt šo stomatītu var tikai tad, ja novērsts stomatīta cēlonis. Leikoplakijas gadījumā svarīgākais ir nesmēķēt, nelietot piparotus un pārāk karstus ēdienus, rūpīgi ārstēt un kopt zobus, lietot vitamīnus. Stomatīta norises ilgums bieži ir atkarīgs no ārsta norādījumu izpildes. Profilakse. Mutes dobuma kopšana, bojāto zobu ārstēšana. Vīrusu ierosināta stomatīta gadījumā slimnieks jāizolē, viņa trauki rūpīgi jāmazgā un jānovieto atsevišķi, lai neinficētu pārējos ģimenes vai kolektīva locekļus.
stostīšanās runas traucējums, kura cēlonis ir runas aparāta (elpošanas, balsenes, lūpu, mēles muskuļu) krampji. Runas aparātā organisku bojājumu nav, traucējumi ir funkcionāli. Stostīšanās brīžiem var pastiprināties vai samazināties; parasti tā pāriet cilvēkam vienatnē, bet atjaunojas un pastiprinās satraukumā vai tad, ja izrunai tiek pievērsts vairāk uzmanības. Stostīšanās biežāk sastopama bērniem 2-5 gadu vecumā, parasti zēniem; pasliktināšanās var sākties skolas vecumā, kad jaunā situācijā runai tiek izvirzītas lielākas prasības. Viens no stostīšanās pastiprināšanās cēloņiem ir klasesbiedru nepareiza attieksme. Skolas vecuma bērniem reizē ar stostīšanos nereti rodas nervozitāte, bailes runāt, bērni kļūst viegli satraucami, nomākti, rodas mazvērtības apziņa. Stipra stostīšanās apgrūtina iekļaušanos kolektīvā. Reizēm pievienojas arī ēstgribas un miega traucējumi. Vecākiem bērniem stostīšanās gadījumi samazinās, un pieaugušajiem tā novērojama diezgan reti.
Stostīšanās var rasties ārējo apstākļu ietekmē (pēc galvas traumas, retāk – pēc pārciestām infekcijas slimībām). Reizēm stostīšanās ir citu cilvēku runas defektu atdarināšana. Biežāk stostās bērni, kas šļupst un kam ir vāja nervu sistēma. Tomēr parasti stostīšanās ir viena no neirozes izpausmēm un rodas pēc psihotraumējošiem pārdzīvojumiem. Cēlonis var būt kā pēkšņa psihotrauma (sabīšanās, spalga skaņa, sevišķi jūtīgiem bērniem – sods, atšķirtība no vecākiem), tā arī ilgstoša atrašanās psihotraumējošā situācijā (bērna pastāvīga iebiedēšana, rupja attieksme, šausminoša satura pasakas un sarunas). Sevišķi jūtīgi bērni ir tad, kad tikko sāk runāt.
Ārstēšana ilgstoša. Bērnam jāsamazina runas slodze, jānovērš uztraukumi. Ja panākumu nav, jākonsultējas ar psihiatru, neiropatologu vai logopēdu. Jāievēro, ka vecāku vai apkārtējo cilvēku nepareiza izturēšanās var stostīšanos arī pastiprināt (nevietā izvirzītas un neizpildāmas prasības “runāt labāk”, sodi, pārāk lielas uzmanības pievēršana izrunas defektam, izsmiešana). Ar bērnu, kas stostās, jārunā lēni, skaidri, precīzi izrunājot vārdus. Mazākiem bērniem ieteicamas atbilstošas rotaļas, vecākiem bērniem – sarunas lēnā tempā, kā arī speciāli vingrinājumi, kas izpildāmi logopēda vadībā. Visbiežāk ārstēšana ir kompleksa (nomierinoša, vispārspēcinoša terapija, psihoterapija). Profilakse. Jānovērš apstākļi, kas nervu sistēmai un runas aparātam var radīt pārmērīgu slodzi.
stress ir reakciju virkne, kas ir sekas jebkura neparasta, spēcīga kairinātāja (stresora) iedarbībai uz organismu. Stresa stāvoklī izšķir trauksmes stadiju, rezistences stadiju un izsīkuma stadiju. Trauksmes stadijā notiek organisma aizsargspēju mobilizēšana. Tā sākas ar simpātiskās nervu sistēmas aktivitātes īslaicīgu palielināšanos un pastiprinātu adrenalīna izdalīšanos. Pēc tam pavairojas virsnieru garozas hormonu glikokortikoīdu daudzums asinīs. Rezistences stadijai raksturīga organisma pastiprināta pretestība stresora iedarbībai. Rezistences stadijas beigās organisma stāvoklis parasti normalizējas. Ja stresora darbība turpinās vai virsnieru garozas darbība nav pilnvērtīga, organisma aizsargspējas izsīkst — iestājas izsīkuma stadija, kas var novest pie organisma bojāejas. Šī teorija, kurai pamatus licis Kanādas ārsts patologs H. Selje, zināmā mērā vienkāršo organisma regulācijas procesu pamatlikumus, nenovērtē CNS līdzdalību šajos procesos.
strutas duļķaina, dzeltenzaļa masa ar nepatīkamu smaku. Strutas uzkrājas audos vai dobumos sakarā ar iekaisumu. Strutas satur olbaltumvielas, bojā gājušos leikocītus, audu sabrukšanas produktus un mikroorganismus.
strutojošā infekcija strutojošs audu iekaisums, ko ierosina strutas radošie mikrobi; visbiežāk sastopamā komplikācija pēc dažādiem ievainojumiem, lūzumiem, kā arī ādas un gļotādas saslimšanas gadījumā. Uz cilvēka ķermeņa ādas un gļotādas ir ļoti daudz mikroorganismu (streptokoki, stafilokoki, zarnu nūjiņas u.c), kas parastos apstākļos nespēj pārvarēt ādas un gļotādas aizsargbarjeru un iekļūt organismā, bet, tiklīdz āda vai gļotāda ir mehāniski, termiski vai ķīmiski bojāta, infekcija ielaužas dziļākos audos un rada iekaisumu. Rodas pietūkums, apsārtums, paaugstināta t° un sāpes. No pastiprinātā daudzumā pievadītiem leikocītiem izveidojas aizsargvalnis, kas norobežo tālāku infekcijas infiltrāciju, bet sabrukušie audi, leikocīti un mikroorganismi izdalās no brūces strutu veidā. Retos gadījumos strutojošā infekcija izplatās organismā ar asins plūsmu no strutu perēkļa uz sirds vārstuļiem, kaula smadzenēm, liesu, nierēm u.c, kā arī var radīt organisma saindēšanos – sepsi.
Parastie strutojošā infekcijas izpausmes veidi ir brūču strutošana, flegmona, abscess, panarīcijs, furunkuls, karbunkuls, mastīts, hidradenīts, limfangīts un limfadenīts. Ārstē ķirurģiski; atkarībā no organisma vispārējā stāvokļa lieto antibiotikas un sulfanilamīdus. Profilakse. Rūpīgi jāapkopj ikviena brūce. Jāievēro personiskās higiēnas noteikumi: sistemātiska ādas un mutes dobuma kopšana, pēcdzemdību periodā krūts dziedzeru kopšana, mazgāšanās, sauļošanās, kā arī regulāra veļas maiņa un apģērba tīrīšana.
subakvālās peldes zarnu skalošana speciāli iekārtotās vannās. Atkarībā no slimības veida skalojamam ūdenim pievieno dažādas vielas – 0,5- 0,85% vārāmā sāls, 2% dzeramās sodas, ozolmizu, kumelīšu uzlējumu. Subakvālās peldes laikā slimnieks sēž uz speciāla krēsla vannā tā, lai ūdens sniegtos līdz pakrūtei (ūdens t° 36-37°). Tas nodrošina vēdera sienas un zarnu muskulatūras atslābumu un atvieglo zarnu iztīrīšanos. Krēslam piemontēts gumijas uzgalis, ko ievada taisnajā zarnā; ar speciālu aparatūru ievada zarnā ūdeni un to izvada tieši kanalizācijā, izolēti no ūdens, kas atrodas vannā. Skalojamā ūdens t° 38-39°. Skalošanu veic, atkārtoti ievadot pa 0,5 l ūdens, kura daudzumu pakāpeniski palielina līdz 1,5-2 l. Sākumā vienā procedūrā izmanto apmēram 5 l ūdens, ārstēšanas gaitā to palielina līdz 25-30 l. Procedūras ilgums 20-30 min. 2 reizes nedēļā, kursā 4-5 procedūras. Subakvālajām peldēm ir ne vien labvēlīga vietēja iedarbība, tās iedarbojas reflektoriski arī uz visu organismu. Tās lieto tikai pēc ārsta norādījuma gremošanas orgānu slimību (piem., gastrīta, kolīta) ārstēšanā, kā arī vielmaiņas traucējumu gadījumā. Subakvālās peldes nedrīkst lietot grūtniecības laikā, kā arī tad, ja ir asinsrites traucējumi, paaugstināts asinsspiediens, hronisks aklās zarnas piedēķļa iekaisums, polipi taisnajā zarnā.
sviedru pūslīši sīki, ar caurspīdīgu šķidrumu pildīti pūslīši ķermeņa ādā (uz krūtīm, muguras, rokām). Bieži rodas pēc inf. slimībām, gripas, pārkāršanas (maziem bērniem, sevišķi karstā laikā), ķermenim stipri svīstot, no sviedru aiztures sviedru dziedzeros. Pūslīšu ir ļoti daudz, pašsajūta nav traucēta. Dažu dienu laikā svīdres sažūst, veidojot krevelītes, kas nolobās. Svīdres var kļūt par ādas strutojošās inf. pirmsākumu. Slimības paveids ir sārtās svīdres. Mezgliņus un pūslīšus, kas ir kniepadatas galviņas lielumā, aptver sārta josliņa. Var būt neliela nieze vai durstīšanas sajūta. Atveseļošanās sākas pēc dažām dienām. Profilaksē svarīgi ievērot ādas higiēnu. Ieteicamas siltas peldes, ādas notīrīšana ar 2 % borskābes šķīdumu.
svīšana sviedru izdalīšanās no sviedru dziedzeriem uz ādas. Šie dziedzeri atrodas zemādā, visvairāk (vienā cm2 400-500) to ir uz plaukstām, pēdām, padusēs un cirkšņos. Ar sviedriem izdalās organisma vielmaiņas galaprodukti. Sviedru dziedzeri piedalās arī ūdens un minerālvielu maiņas regulācijā, tāpēc svīšana pastiprinās, ja lietots daudz šķidruma. Sviedru dziedzeru darbība tomēr nevar aizstāt nieru funkcijas un nodrošināt organisma iekšējās vides nemainīgumu.
Svīšana notiek nepārtraukti, arī vislabvēlīgākajos t° apstākļos izdalās apmēram 0,5 l sviedru diennaktī, un tie tūlīt nožūst no ādas virsmas. Šādu svīšanu cilvēki nemana. Sviedru veidošanās krasi pastiprinās, ja organismam jāizvada liekais siltums, piem., intensīva fiziska darba laikā var veidoties vairāki l sviedru stundā. Sviedru iztvaikošana no ādas virsmas pazemina ķermeņa t°, tāpēc ar sviedrēšanās līdzekļiem (karstām zāļu tējām) var panākt t° krišanos, ja slimniekam ir drudzis.
Ja apkārtējās vides t° ir augstāka par 34°, svīšana ir vienīgais veids, kā organisms spēj atdot siltumu. Tāpēc karstā un mitrā gaisā, kur ūdens iztvaikošana traucēta, var notikt organisma pārkāršana un iestāties t.s. karstuma dūriens – cietušajam stipri paātrināts pulss, trūkst elpas, var zust pat samaņa. Sausā gaisā cilvēks spēj neilgu laiku izturēt pat 120° karstumu (somu pirtī), bet, ja gaiss piesātināts ar ūdens tvaikiem, jau 50° karstums kļūst neizturams.
Ar 1 l sviedru cilvēka organisms zaudē 4-5 g vārāmā sāls, bet sāls daudzuma krasa samazināšanās slikti ietekmē daudzas ķermeņa funkcijas. Tāpēc karstajos cehos strādniekiem jādzer sālīts ūdens, un karstā laikā ieteicams biežāk uzturā lietot siļķes u.c. sālītus produktus. Sviedru dziedzerus inervē simpātiskā nervu sistēma, tāpēc pastiprināta svīšana notiek daudzos emocionālos stāvokļos, kuros palielinās simpātiskās nervu sistēmas aktivitāte, piem., bailēs, sāpēs, dusmās dažkārt parādās “auksti” sviedri, jo reizē ar sviedru izdalīšanos simpātiskie nervi sašaurina ādas asinsvadus un āda atdziest. Uztraukumā visbiežāk svīst delnas. Parastākie svīšanas traucējumi ir pastiprināta sviedru izdalīšanās. Tas vērojams tuberkolozes un dažu nervu slimību slimniekiem, kā arī stipru psihisku pārdzīvojumu laikā. Dažiem cilvēkiem stipri svīst atsevišķas ķermeņa daļas: pēdas, delnas, paduses. Šo svīšanu var samazināt, veicot pareizu ādas kopšanu. Retāk sastopama pavājināta sviedru izdalīšanās (dažu ādas un nervu slimību slimniekiem).
šizofrēnija (schizophrenia; gr. schizo skaldu, dalu, phren dvēsele, prāts) Psihiska slimība ar neskaidru izcelsmi un daudzveidīgu klīnisko izpausmi. Šizofrēnija ir mūsdienu psihiatrijas centrālā problēma. Par šizofrēnijas izcelsmi pastāv vairākas teorijas, kas nav ne galīgi apstiprinātas, ne pilnībā noliegtas. Zināma nozīme ir iedzimtībai, tomēr slimību nav iespējams izskaidrot vienīgi ar to (piem., ja slimo viens no vienolas dvīņiem, otrs var arī nesaslimt, it īpaši, ja abi dzīvojuši atsevišķi, katrs citādos apstākļos). Nav pierādījumu, ka šizofrēniju radītu tikai ārēji faktori. Pastāv arī infekciju (vīrusu) teorija. Visvairāk atzīta ir autointoksikācijas teorija – uzskats, ka slimības cēlonis ir kāds no ķīmiskajiem savienojumiem, kas organismā radies sakarā ar vielmaiņas traucējumiem. Nav arī vienotu atziņu par slimības būtību – pastāv uzskats, ka šizofrēnija ir nevis patstāvīga slimība, bet tikai viena no formām, kā organisms reaģē uz kaitīgu ārēju aģentu iedarbību. Šizofrēnijas izpausmes ir ļoti daudzveidīgas. Smagākos gadījumos (tie sastopami samērā reti) šizofrēnija sākas pubertātes vecumā, strauji progresē un drīz vien noved pie t.s. defekta stāvokļa (šizofrēniskās plānprātības) – atmiņa un formālās spriešanas spējas saglabājas, bet defekts izpaužas īpatnējās pārmaiņās personībā. Slimnieki parasti kļūst emocionāli truli, nereaģē uz nopietniem, pat smagiem notikumiem, reizēm tajā pašā laikā saglabājot pārāk lielu jūtīgumu pret indiferentiem notikumiem. Rodas patoloģiska noslēgtība (autisms), intereses kļūst nesaprotamas, bieži dīvainas, abstraktas, neproduktīvas. Atšķirībā no depresijas šizofrēnijas slimnieki nespēj veikt parasto darbu nevis domāšanas un kustību kavēšanas dēļ, bet kvalitatīvo domāšanas pārmaiņu dēļ – tā zaudē mērķtiecību, dominē no reālām iespējām un reālās situācijas atrauta, tukša spriedelēšana (rezonēšana). Iestājoties gribas defektam, zūd intereses un aktivitāte. Šizofrēnijas slimniekiem novērojami gandrīz visi psihiatrijā pazīstamie simptomi (visbiežāk murgi un halucinācijas), kas paši par sevi ir nespecifiski un var būt arī citu psihisko slimību gadījumā. Šizofrēnijas slimniekiem nekad nerodas epileptiskās lēkmes, apziņas traucējumi (izņemot oneiroīdu). Šizofrēnijai iespējami vairāki norises veidi. Nepārtrauktā forma parasti sākas agri un strauji noved pie šizofrēniskās plānprātības. Periodiskajai formai raksturīgi paasinājumi un uzlabošanās. Tā nekad nenoved pie liela defekta. Var būt abu šo formu apvienojums – rekurenti progredienta forma: uz lēni, nepārtraukti norisošās slimības fona rodas akūti paasinājumi. Bieži sastopama gausi ritošā šizofrēnijas forma, kam simptomātika vāji izteikta un kas noris pietiekami labvēlīgi, netraucējot slimnieku piemēroties dzīvei. Ārstēšanā lieto neiroleptiskus līdzekļus, ko atkarībā no slimības simptomātikas kombinē ar antidepresantiem, nomierinošu, vispārspēcinošu terapiju un psihoterapiju. Liela nozīme ir darba terapijai slimnīcas apstākļos un pareizai darba izvēlei pēc ārstēšanās. Par slimnieka darbspēju lemj ĀKK un DEĀK katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Profilaksē nozīme ir piederīgo un darbabiedru pareizai un taktiskai attieksmei pret slimnieku. Saslimušajam regulāri jāapmeklē psihoneiroloģiskais dispansers, jālieto vajadzīgie medikamenti un jāievēro ārsta norādījumi. Ja slimnieks pret ārstēšanos izturas noraidoši vai nevērīgi, zāļu lietošana, kā arī slimnieka veselības stāvoklis jākontrolē piederīgajiem.
šķielēšana kopredzes (binokulārās redzes) trūkums; turklāt bieži ir pavājināts vienas acs redzes asums. Kopredzes trūkuma un vājredzības dēļ šķielējošiem cilvēkiem ir ierobežota profesiju izvēle. Šķielēšanas cēloņi: refrakcijas anomālijas, pastiprināta vai pavājināta akomodācija un konverģence (spēja simetriski pagriezt abu acu ābolus uz iekšu, ja aplūkojamais priekšmets tuvinās). Šķielēšanas rašanos var veicināt acu muskuļu līdzsvara traucējums. Šķielēšana var būt arī iedzimta. Izšķir paralītisko un sadraudzības šķielēšanu.
Paralītiskā šķielēšana (sastopama reti) parādās vai nu tūlīt pēc dzimšanas, vai arī pēc galvaskausa traumām un ir atkarīga no acs muskuļu daļējas vai pilnīgas paralīzes. Agrīnas paralītiskās šķielēšanas cēlonis parasti ir mātes slimība grūtniecības laikā vai dzemdību trauma. Acu ābolu kustības ir ierobežotas vai pat neiespējamas.
Biežāks šķielēšanas veids ir sadraudzības šķielēšana jeb pavadšķielēšana, kad acu kustības nav ierobežotas. Tā rodas 3- 4 gadu vecumā sakarā ar jau minētajiem šķielēšanas cēloņiem, sevišķi, ja ir intensīva redzes pārpūle (bieža, ilgstoša attēlu aplūkošana, zīmēšana, televīzijas raidījumu skatīšanās). Šķielēšanu var veicināt bērnu infekciju slimības, plaušu karsonis, gripa. Vēlākos mūža gados šķielēšana parādās reti, galvenokārt pēc vienas, acs redzes zuduma.
Pēc tā, uz kuru pusi ir pagriezta acs, izšķir šķielēšanu uz iekšu, uz āru, uz augšu un uz leju (skatīt attēlu). Dažreiz šķielēšana uz iekšu vai uz āru kombinējas ar šķielēšanu uz augšu vai uz leju. Sadraudzības šķielēšanas gadījumā, ja pavājinājusies vienas acs redze, šķielē tikai vājāk redzošā acs. Ja acīm redzes asums vienāds, pārmaiņus šķielē gan viena, gan otra acs.
Šķielēšana var būt pastāvīga vai periodiska (t.i., parādās uztraukuma vai noguruma brīžos). Bērni piedzimst ar nepilnīgi attīstītām tīklenes šūnu darbaspējām un tālredzīgi, tāpēc viņiem nav pietiekams redzes asums ne tuvumā, ne tālumā. Gaismas staru ietekmē attīstās nervu šūnu darbaspējas, redze kļūst normāla, un līdz 6 gadu vecumam lielākajai daļai bērnu tālredzība izzūd. Ja šķielēšana rodas pirmajos mūža gados, redzes asuma attīstība tiek traucēta, jo šķielējošajā acī gaismas stari nekrīt uz tīklenes centru. Jo agrāk bērns sācis šķielēt, jo vairāk attīstās vājredzība.
Ārstēšana sadalās 3 posmos: vājredzības ārstēšana; šķielēšanas labošana; kopredzes attīstīšana. Tikko bērnam konstatēta šķielēšana, jāgriežas pie acu ārsta, kas ieteic koriģējošas brilles. Kad bērns pie brillēm pieradis, acs, kurai labāka redze, jāaizsedz, jo tad šķielējošā acs nostājas taisni un līdz ar to saņem gaismas staru normālu kairinājumu. Ja pavājināta ir abu acu redze, aizklāšanu izdara pārmaiņus, turklāt ilgāk nodarbina aci, kurai sliktāka redze. Brilles jānēsā un acs jāaizklāj vienu vai vairākus gadus pēc ārsta norādījuma. Par redzes uzlabošanos liecina vienpusējās šķielēšanas parādīšanās gan vienā, gan otrā acī pārmaiņus, kā arī pārbaude pēc redzes tabulām. Šķielēšanas novēršanā ļoti liela nozīme ir agrīnai un sistemātiskai briļļu lietošanai. Pēc 6 gadu vecuma vājredzību ārstēt ir grūti: jālieto speciāli aparāti, un ārstēšanai bieži vien nav panākumu (tādos gadījumos operācija novērš tikai kosmētisko defektu). Pēc regulāras briļļu valkāšanas apmēram 1/3 bērnu šķielēšana izzūd un vieglāk attīstās kopredze. Pārējos gadījumos nepieciešama operācija, kurā tiek labots acu muskuļu līdzsvars un acu stāvoklis kļūst simetrisks. Kopredzes attīstīšanai un pilnveidošanai lieto speciālu aparatūru; vingrinājumi ilgst vairākus gadus.
Profilakse. Ar abām acīm vienlaikus aplūkot tuvus priekšmetus bērns iemācās 3.-4. dzīves mēnesī. Šai laikā tas vēl neizdodas automātiski, bet prasa lielu piepūli. Tāpēc bērna redzi nedrīkst apgrūtināt, karinot rotaļlietas pie gultas vai ratiņiem. Pirmo reizi acis bērnam jāpārbauda jau līdz 1 gada vecumam, lai atklātu iedzimtas acu slimības. Ja ir pamanīti redzes traucējumi, pie acu ārsta jāgriežas jau pirmajās bērna mūža dienās. 3 gadus veciem bērniem redzes pārbaude ir obligāta, jo šajā vecumā visbiežāk veidojas šķielēšana un var pasliktināties redze. Tikai pēc pārbaudes bērnam var atļaut zīmēt, mācīt viņam burtus. Mācībām vislabāk noder burtu klucīši un saliekamās ābeces lielie burti. Žurnālu un grāmatu sīkais iespiedraksts rada lielu redzes piepūli. Nodarbības drīkst ilgt tikai 10-15 minūtes; starp tām jābūt pārtraukumiem. Sākot pirmo iepazīšanos ar grāmatām, jāmāca tās aplūkot pareizā (30-35 cm) attālumā, labā apgaismojumā, sēžot pie galda. Lai nerastos šķielēšana, jāierobežo televīzijas raidījumu skatīšanās, vajadzības gadījumā tā pilnīgi jānoliedz. Bērna redzes un vispārējo attīstību labvēlīgi ietekmē vecumam atbilstošs dienas režīms un fizkultūras nodarbības.
šoks organisma savdabīga spēcīga reakcija uz neparastu, ārkārtēju kairinājumu – ja ir smaga trauma, kas saistīta ar stiprām sāpēm, asiņošanu, mīksto audu sašķīdumu, kaulu lūzumiem, traumatiskām locekļu amputācijām, apdegumiem; to var izraisīt arī smagi psihiski pārdzīvojumi. Šoka iestāšanos veicina organisma atdzišana, nervu sistēmas pārpūle, intoksikācija, novājēšana un psihiska depresija.
Šoka mehānisma izskaidrošanai radītas vairākas teorijas: neirogēnā (nervu sistēmas kavējums, ko rada sāpju impulsi), toksēmiskā (organisma saindēšanās ar audu sabrukuma produktiem), asiņošanas teorija (liela asiņu daudzuma zaudēšana). Šokam raksturīgi smagi asinsrites, elpošanas, vielmaiņas, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumi. Slimniekam ir pelēcīgi bāla ādas krāsa, auksti sviedri, pazemināta t° un asinsspiediens, sīks, ātrs un vāji pildīts pulss, muskuļu tonusa pazeminātība, uzbudinājums vai apātija. Slimnieka apziņa ir skaidra. Primārais šoks rodas tūlīt traumas brīdī, sekundārais šoks – dažas stundas pēc traumas.
Profilakse un ārstēšana. Sāpju remdēšana visu traumu gadījumos (narkotiskās vielas, pretsāpju līdzekļi, vietējā anestēzija, pareiza un efektīva lūzumu imobilizācija), asiņošanas apturēšana, organisma atdzišanas aizkavēšana, asinsspiediena paaugstināšana, sirdsdarbības uzturēšana. Operāciju izdara tikai tad, kad šoks novērsts.
švešķermeņi priekšmeti vai to daļas (metāla, stikla un koka šķembas, lodes, adatas, asakas, monētas, pogas, augļu kauliņi, zobu protēzes u.c), kuri iekļūst organismā pa dabiskām atverēm (mutes dobumu, deguna dobumu, taisno zarnu u.tml.) vai ievainojumiem ķermeņa virsmā un paliek audos, ķermeņa dobumos, dobos orgānos, to sienās. Svešķermeņi parasti iekļūst organismā nejauši: traumas gadījumā, norijot, ieelpojot u.tml. Psihiski slimi cilvēki reizēm tīšām norij svešķermeņi vai ievada tos zemādā. Pie svešķermeņiem pieskaita arī parazītus, konkrementus (piem., urīnakmeņus). Ap svešķermeņi audos izveidojas iekaisums ar raksturīgu pietūkumu, sāpīgumu; pievienojoties infekcijai, veidojas strutu perēklis, kas jālikvidē, ķirurģiski. Ķīmiski aktīvi un indīgi svešķermeņi var veicināt saindēšanos (piem., ļoti bīstamas ir ķīmiskā zīmuļa šķembas). Radioaktīvi svešķermeņi izraisa audu nekrozi un sabrukšanu. Nokļuvuši mīkstajos audos, zemādā, muskuļos, svešķermeņi parasti iekapsulējas un sevišķus traucējumus nerada; tādā gadījumā tos izņemt nav obligāti.
Svešķermeņu pārvietošanās mīkstajos audos notiek samērā reti, parasti tad, ja tie atrodas muskulī un pārvietojas, tam saraujoties. Atrodoties nervu tuvumā, svešķermeņi var izraisīt napatīkamu sajūtu, sāpes. No mīkstajiem audiem sīkie svešķermeņi jāizoperē tad, ja tie traucē kāda orgāna funkciju, rada sāpes; tos izņem (sevišķi adatas), operāciju kontrolējot rentgenoloģiski. Rīklē parasti nokļūst asi svešķermeņi – asakas, riekstu čaumalas, zobu sukas sari u.tml., kas ieduras gļotādā un rada dažādas nepatīkamas sajūtas, sāpes. Svešķermeņi izņem, izdarot laringoskopiju, vietējā anestēzijā; ļoti nemierīgiem bērniem lieto īslaicīgu vispārējo narkozi.
Barības vadā svešķermeņi parasti iekļūst nejauši – miegā, steigā ēdot, dažāda rakstura nervu lēkmju laikā; bērniem – sakarā ar paradumu bāzt mutē dažādus priekšmetus; vecāki cilvēki nesajūt svešķermeņi ar aukslējām protēžu dēļ. Parasti svešķermeņi iestrēdz barības vada šaurākajā vietā, tā sākumdaļā, un aizsprosto barības vadu daļēji vai pilnīgi (nevar norīt pat ūdens malku). Bīstami ir svešķermeņi ar asām, nelīdzenām malām, robotu virsmu, kuri ievaino barības vada sienas un veicina iekaisuma attīstību, kā arī rada sāpes, rīšanas traucējumus. Var pievienoties smagas komplikācijas, piem., barības vada perforācija un apkārtējo audu strutains iekaisums, asiņošana. No barības vada svešķermeņus iespējami ātri jāizņem. Ja barības vada siena perforēta, tūlīt izdara operāciju – perforācijas vietu slēdz vai barības vadu izslēdz no rīšanas akta. Nelieli svešķermeņi ar gludu virsmu pa barības vadu nokļūst kuņģī, parasti pēc tam pakāpeniski iziet cauri visam gremošanas traktam un iznāk ārā dabiskā ceļā. Ja svešķermeņi paliek kuņģī, tas bojā gļotādu, var perforēt sienu, kā arī veicināt kuņģa čūlas attīstību, tāpēc tas jāizoperē.
Zarnās svešķermeņi bojājumus rada reti. Elpošanas orgānos (balsene, elpvadā, bronhos) svešķermeņi parasti iekļūst no mutes dobuma dziļas ieelpas laikā, cilvēkam nobīstoties, smejoties, raudot, arī klepus lēkmju laikā; bērniem svešķermeņi parasti ir dažādas sīkas rotaļlietu detaļas, piespraudes, pērlītes, arbūzu, saulgriežu, ābolu sēklas, pupas; dažu profesiju strādnieki mēdz turēt mutē adatas, naglas. Balsenē svešķermeņi rada stipru klepu, iestājas elpas trūkums, āda kļūst zilgana, cilvēks var pat nosmakt. Šādos gadījumos nepieciešama steidzama operācija. Elpvadā un bronhos svešķermeņi biežāk iekļūst bērniem. Parasti tie izraisa ļoti stipru klepu bez krēpām. Lielāki svešķermeņi paliek elpvadā, kur tie var brīvi pārvietoties līdz ar gaisu; sīkāki svešķermeņi nonāk bronhos – parasti labajā, jo salīdzinājumā ar kreiso tas atdalās no elpvada mazākā leņķī un ir platāks. Bronha aizsprostojums var būt daļējs vai pilnīgs; sakarā ar to mainās attiecīgās plaušas elpošana. Sevišķi bīstami ir svešķermeņi, kas var uzbriest (pupas) un pastiprināt elpošanas traucējumus. Ja pievienojas infekcija, rodas iekaisums – pneimonija. Svešķermeņi no elpvada vai bronhiem jāizņem nekavējoties. To izdara, ievadot bronhoskopu, retāk – ar operāciju. Ja attiecīgā plaušu daļa iekaisuma procesā ir neatgriezeniski pārmainījusies un elpošanā nepiedalās, to izoperē.
Svešķermeņi ausī biežāk nonāk bērniem. Parasti tie ir sīki akmentiņi, pērlītes, zāļu stiebri, zirņi, ķiršu kauliņi, vates gabaliņi, ķiploka gabaliņi vai ģerānijas lapas (lietotas ārstniecības nolūkā), sērkociņu gali; ausī var iekļūt arī sīki kukaiņi – mušas, vabolītes, blusas, pat bites. Nedzīvi svešķermeņi ausīs parasti nerada nepatīkamu sajūtu, dažreiz attiecīgajā ausī pasliktinās dzirde; dzīvie svešķermeņi izraisa ļoti nepatīkamu sajūtu. Parasti svešķermeņi no auss iespējams izskalot, bet tas jādara ārstam speciālistam, jo svešķermeņi ļoti viegli var iebīdīt dziļāk un ievainot bungplēvīti vai auss ejas ādu. Dažreiz nepieciešama operācija. Асī svešķermeņi var atrasties plakstiņa konjunktīvā, radzenē, cīpslenē, kā arī pašā acs ābolā. Visbiežāk sīki svešķermeņi iekļūst konjunktīvā un radzenē (putekļi, sīkas ogļu šķembiņas, metāla šķembiņas, piem., virpotājiem, frēzētājiem; skatīt arī acu traumas). Virspusējie acs svešķermeņi viegli noņemami ar mitru vates gabaliņu vai tīru drāniņu (skatīt att.). Citos gadījumos jāgriežas pie ārsta.
Svešķermeņi var arī pa urīnizvadkanālu iekļūt urīnpūslī. Tie rada sāpes urīnpūšļa apvidū, urinēšanas grūtības, asiņošanu. Asi svešķermeņi var ievainot urīnpūšļa sienu un radīt apkārtējos audos flegmonu. Svešķermeņi konstatē ar cistoskopiju, kā arī rentgenoloģiski izmeklējot. Tos izņem ķirurģiski, kā arī izmantojot cistoskopu. Svešķermeņi var iekļūt arī dzemdē, piem., izdarot kriminālu abortu.
taisnās zarnas izkrišana daļēja vai pilnīga taisnās zarnas iznākšana pa tūpļa atveri. Bērniem novērojama biežāk nekā pieaugušajiem. Taisnās zarnas izkrišana var būt neliela (daži cm) vai arī stipri izteikta (15-20 cm). Cēloņi ir vairāki: iedzimts taisno zarnu fiksējošās muskulatūras vājums, smags fizisks darbs, klepus, caureja vai aizcietējums, tūpļa rajona traumas un ievainojumi; maziem bērniem arī ilgstoša raudāšana.
Izšķir vairākas taisnās zarnas izkrišanas pakāpes: I pakāpe – zarna izslīd defekācijas, ilgstoša klepus, smaguma celšanas u.c. laikā, bet pēc tam pati atiet atpakaļ; II pakāpe – izslīdējusī zarna vairs neatiet atpakaļ, slimniekam tā jāiebīda pašam (bērniem zarnas iebīdīšana jāizdara sevišķi saudzīgi, lietojot eļļā samērcētu vati); III pakāpe – izslīdējusī zarna pēc iebīdīšanas atkal slīd ārā, jo slēdzējmuskulis ir pārāk izstiepts un nenoslēdz tūpļa atveri. Ārstēšana. Vieglākos gadījumos lieto dažādas fizioterapijas procedūras: ūdensdziedniecību, galvanizāciju, ārstniecisko fizkultūru; vēdera izeju regulē ar īpašu diētu. Smagākos gadījumos nepieciešama operācija.
tālredzība acs refrakcijas anomālija, kuras gadījumā paralēlie stari pēc lūšanas acs optiskajā sistēmā līdz tīklenei nonāk konverģējošā stāvokli, bet vēl nekrustojas vienā punktā – fokusā. Tālredzība rodas, ja acs optiskajām vidēm (ar normālu acs ass garumu) ir pārāk vāja lauztspēja vai arī acs ass ir pārāk īsa (šis tālredzības veids sastopams biežāk). Tālredzīgiem cilvēkiem grūti saskatīt tālus un arī tuvus priekšmetus. Tomēr akomodācijas dēļ lielākā daļa tālredzīgo cilvēku redz tālumā un, ja akomodētspēja ir pietiekami liela, arī tuvumā. Sakarā ar akomodējošo piepūli acis ātrāk nogurst (akomodatīvā astenopija), var būt stipras galvassāpes. Vecuma redze tālredzīgiem cilvēkiem rodas agrāk nekā cilvēkiem ar normālu refrakciju. Visbiežāk sastopama vāja tālredzība (līdz 3 dioptrijām), daudz retāk stipra tālredzība (6-10 dioptriju un vairāk). Redzes asums vidēji stipras tālredzības gadījumā, ja to koriģē ar starus sakopojošām lēcām, parasti ir normāls, ļoti stipras tālredzības gadījumā – vienmēr samazināts.
Ārstēšana. Tālredzību labo, lietojot brilles ar izliektiem stikliem. Ja bērni, kam ir tālredzība, nenēsā brilles, viņiem var rasties šķielēšana. Profilakse. Ja ir stipras galvassāpes, it sevišķi jauniešiem, nepieciešams pārbaudīt acs refrakciju un, ja tiek konstatēta tālredzība, lietot brilles. Att. skatīt rakstā refrakcija, acs.
temperatūra Cilvēkam un siltasiņu dzīvniekiem neatkarīgi no ārējās vides temperatūras svārstībām ķermeņa temperatūra ir konstanta. To nodrošina siltuma producēšanas un izdalīšanas līdzsvars (skatīt termoregulācija). Cilvēka organismā dažādu orgānu un audu temperatūra atkarībā no to funkcionālās aktivitātes var atšķirties par vairākiem grādiem. Fizioloģiska miera apstākļos visaugstākā temperatūra ir aknās (līdz 39°), fiziskas slodzes laikā paaugstinās skeleta muskuļu temperatūra. Nemitīgā asins plūsma izlīdzina atsevišķu orgānu temperatūras atšķirības.
Daudz lielākas temperatūras svārstības raksturīgas atklātajai ķermeņa virsmai, jo tā ir tiešā saskarē ar apkārtējo vidi. Ķermeņa temperatūra diennakts laikā ritmiski svārstās apmēram 1° robežās, viszemākā tā ir plkst. 4-5, augstākā plkst. 16- 17. Ķermeņa temperatūru mērī ar medicīnisko termometru, ko ieliek padusē, mutē, cirksnī vai taisnajā zarnā. Vesela cilvēka ķermeņa temperatūra ir 36-37° (taisnajā zarnā temperatūra par 0,5-0,8° augstāka nekā padusē vai cirksnī).
Nelabvēlīgu ārējās vides apstākļu (karstuma, aukstuma) ietekmē un dažādos patoloģijas gadījumos ķermeņa temperatūra var paaugstināties (hipertermija) vai pazemināties (hipotermija). Daudzām infekciju slimībām raksturīgs drudzis. Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās virs 44- 45° izraisa neatgriezeniskas olbaltumvielu uzbūves pārmaiņas un organisma bojāeju. Dažām nervu slimībām un saindēšanās gadījumiem (ar alkoholu, nikotīnu, ēteri) raksturīga pazemināta ķermeņa temperatūra. Mākslīgi izraisītu hipertermiju un hipotermiju lieto ārstniecībā.
tendovaginīts cīpslas maksts iekaisums. Tendovaginīts var būt akūts un hronisks. Tas rodas galvenokārt apakšdelma un pēdas apvidū. Cēlonis bieži vien ir ilgstoša traumējošu faktoru iedarbība, piem., ja izdara pārmērīgi biežas, straujas un vienveidīgas kustības vai ja ir fiziska pārslodze; tendovaginīts var būt arodslimība mašīnrakstītājām; pēdas apvidū tas var rasties pēc ilgstošas staigāšanas. Tendovaginīts var izraisīt arī infekciju slimības – bruceloze, reimatisms, tuberkoloze.
Pēc cīpslas maksts ievainojuma var izveidoties strutains tendovaginīts, visbiežāk plaukstas apvidū. Tendovaginītam raksturīgas sāpes, pietūkums, kustību traucējumi, paaugstināta t°. Iekaisumam mazinoties, uz cīpslas maksts iekšējās virsmas dažkārt var rasties nelīdzenumi, kas traucē cīpslas slīdēšanu; izdarot kustības, dzirdama un jūtama krakšķēšana (krepitējošais tendovaginīts). Dažreiz cīpslas maksts siena sabiezinās un cīpslas maksts sašaurinās (stenozējošais tendovaginīts); biežāk tas novērojams īkšķa apvidū.
Ārstēšana. Ja tendovaginītu radījusi pārpūle – miers, cieša nosaitēšana, siltuma procedūras, pretsāpju līdzekļi. Ārīgi lieto amonija linimentu, salinimentu, stipru sāpju gadījumā izdara novokaīna blokādi. Ja tendovaginīta cēlonis ir infekcija, ārstē pamatslimību. Strutainu tendovaginītsu ārstē ķirurģiski.
Profilakse. Jāizvairās no locītavu pārpūles, kuru var radīt vienveidīgas, straujas kustības, īpaši bez pakāpeniskas pierašanas. Sporta veidos, kur iespējama īslaicīga pārslodze, piem., svarcelšanā, nosaitē locītavu starp apakšdelmu un plaukstu, kā arī pēdas locītavu.
tenidozes 2 invāzijas slimības: teniarinhoze, ko ierosina vērša lentenis (Taeniarhynchus saginatus), un tenioze, ko ierosina cūkas lentenis (Taenia solium); abas šīs slimības pieder pie helmintozēm. Teniarinhoze biežāk sastopama lopkopības rajonos, it sevišķi Aizkaukāzā un Sibīrijā. LPSR ik gadus tiek reģistrēti daži desmiti saslimšanas gadījumu. Pieaudzis vērša lentenis parazitē cilvēka tievajā zarnā, kāpurstadijā (finnas jeb cisticerki) – liellopu organismā. Parazīta garums 4-10 m, ķermenis sastāv no posmiem, galvas un kakliņa. Galvas (skoleksa) priekšpusē 4 muskuļaini piesūcekņi bez kāšu vainaga (neapbruņotais lentenis). Nogatavojušies posmi, slēgta stumbrveida dzemde ar 18-32 sānu atzarojumiem, no invadētā cilvēka zarnām izdalās patstāvīgi (vidēji 100- 150 posmu mēnesī, posmā 145 000- 175 000 olu). Posmi pārvietojas pa anālās atveres krokām un rada niezi. Tie var pārvietoties arī apkārtējā vidē, kur izkaisa olas. Tikko izdalījušās olas ir pilnīgi nobriedušas un atkarībā no mitruma un t° zināmu laiku saglabā dzīvotspēju.
Starpsaimnieki, šajā gadījumā liellopi, invadējas, ja cilvēks savām dabiskajām vajadzībām izmanto kūtis vai piemēslo ar lenteņa posmiem un olām ganības, pļavas, liellopu novietnes un to apkārtni. Olas un posmi dzīvnieka organismā nokļūst kopā ar netīru zāli, sienu, salmiem un cilvēka izkārnījumiem. Teļi dažreiz invadējas no netīriem dzirdināmiem traukiem un kopēju rokām. Dzīvnieku kuņģī un zarnās gremošanas sulu ietekmē no olām izšķiļas kāpuri, kas izurbjas caur zarnu gļotādu, nonāk limfvados un asinsvados un tiek iznēsāti pa visu dzīvnieku organismu. Visvairāk to ir šķērssvītru muskulatūras saistaudos, it sevišķi košļāšanas, kakla, ribstarpu, sirds un mēles muskuļu saistaudos, kur 6 mēnēšu laikā attīstās finnas. Šajā laikā dzīvniekiem ir paaugstināta t°, nespēks, caureja, paātrināta sirdsdarbība, sāpīga muskulatūra. Intensīvas invāzijas gadījumā dzīvnieks var nobeigties. Šī slimība ir liellopu finnoze jeb cisticerkoze. Vērša lenteņa finna jeb cisticerks ir neliels (10 mm diametrā) pūslītis, kas pildīts ar caurspīdīgu šķidrumu. No šādas finnas, ja tā nokļūst cilvēka organismā, tievajā zarnā 2 1/2-3 mēnešos attīstās pieaudzis lentenis, kas tur var parazitēt vairākus gadu desmitus.
Ar teniarinhozi biežāk slimo kautuvju strādnieki, pavāri, namamātes. Teniоze sastopama visur tur, kur audzē cūkas un uzturā izmanto mazsālītu un termiski nepietiekami apstrādātu cūkgaļu. PSRS atsevišķi teniozes gadījumi konstatēti gandrīz visos apgabalos un rajonos, arī LPSR. Pieaudzis cūkas lentenis ir 1,5-2 m garš, parazitē cilvēka tievajā zarnā, kāpurstadija (finnas jeb cisticerki) – dažādos cūkas orgānos, galvenokārt muskuļos, galvas smadzenēs, sirdī, acīs. Attīstības cikls analoģisks vērša lenteņa attīstībai. Uz cūkas lenteņa galvas bez 4 piesūcekņiem ir arī kāšu vainags (apbruņotais lentenis). Nobriedušajos lenteņa posmos dzemdei ir 7-10 sānu atzarojumi. Posmi no invadētā cilvēka zarnām parasti izdalās tikai kopā ar izkārnījumiem. Cūkas šī lenteņa posmus un olas uzņem ar barību, piemēslotu zāli, kā arī norijot cilvēka izkārnījumus. Cūkas organismā 3-4 mēnešos izveidojas finnas. Cilvēki invadējas, lietojot uzturā jēlu vai termiski nepietiekami apstrādātu finnozu cūkas gaļu. Vērša un cūkas lentenis cilvēka organismā rada līdzīgas patoloģiskas parādības: sliktu dūšu, vemšanu, pavājinātu, retāk pastiprinātu ēstgribu, smaguma sajūtu vēderā un pakrūtē, aizcietējumu vai caureju; dažreiz rodas pārmaiņas kuņģa sekrēcijā, bieži ir galvassāpes, izklaidība, viegla uzbudināmība, slikts miegs; samazinās darbaspējas. Nereti izveidojas mazasinība un hipovitaminoze. Cūkas lenteņa kāpurstadija cilvēka organismā var ierosināt cisticerkozi. Tā visbiežāk rodas, ja no invadētā cilvēka zarnām lenteņa posmi antiperistaltikas (vemšana vai sliktas dūšas izraisīta darbība) rezultātā nonāk kuņģī, kur no posmiem atbrīvojas olas un no tām izšķiļas kāpuri, kas ieurbjas kuņģa sienā un ar asinīm aizceļo uz dažādiem orgāniem, visbiežāk uz acīm un smadzenēm. Retāk finnas veidojas ādā un muskuļu saistaudos. Atkarībā no to lokalizācijas slimības pazīmes ir vairāk vai mazāk izteiktas.
Raksturīgākais smadzeņu cisticerkozes simptoms ir intensīvas lēkmjveida galvassāpes, kam seko psihiski traucējumi. Tenidozes ārstēšanā lieto melnās ozolpapardes ekstraktu, ķirbju sēklas, akrihīnu u.c. prettārpu līdzekļus. Tenidozes gadījumā dehelmintizācija jāveic diferencēti. Izdzītos lenteņus, tāpat kā cērmes (skatīt askaridoze), iznīcina ar verdošu ūdeni vai ķimikālijām. Pēc dehelmintizācijas slimniekus dispanserizē, jo dažreiz pēc ārstēšanas zarnās var palikt lenteņa galva, no kuras 2-3 mēnēšu laikā attīstās pieaudzis lentenis. Cisticerkozi ārstē ķirurģiski. Profilakse. Liellopa un cūkas gaļa pirms lietošanas pamatīgi jāizcep vai jāizvāra. Jāgādā par dzīvnieku pareizu ēdināšanu un labiem turēšanas apstākļiem, kā arī efektīvu gaļas kontroli, lai patērētāji nesaņemtu finnozu gaļu. Svarīga nozīme arī fermu sanitārajam stāvoklim. Invadētais cilvēks nedrīkst piesārņot apkārtējo vidi ar lenteņu olām un posmiem.
tetānija slimība ar sāpīgiem toniskiem krampjiem locekļu muskuļu grupās (bieži simetriskās) un pastiprinātu nervu sistēmas ierosināmību. Tetānijas pamatā ir traucēta vielmaiņa (pamazināts kalcija daudzums asinīs, alkaloze). Tetānijas cēlonis var būt epitēlijķermenīšu darbības pavājināšanās vai izbeigšanās (piem., sakarā ar vairogdziedzera operāciju), dažas infekciju slimības (piem., vēdertīfs), saindēšanās (ar svinu, morfīnu, alkoholu u.c), cukura diabēts, grūtniecība, bieža vemšana (piem., kuņģa vārtnieka stenozes gadījumā). Bērniem līdz 2 gadu vecumam tetāniju var radīt kalcija un D vitamīna trūkums (skatīt spazmofilija). Tetānijas lēkmes var veicināt satraukums, neiroze. Tetānijas lēkmes laikā samaņa nezūd. Ārstēšana. Novērš cēloni. Lēkmes gadījumā nekavējoties jāizsauc ārsts.
tīklenes atslāņošanās acs slimība, kuras gaitā tīklene atslāņojas no pigmentepitēlija. Tīklenes atslāņošanās saistīta ar deģeneratīvām pārmaiņām tīklenē galvenokārt stipras tuvredzības gadījumā; var izveidoties arī pēc acs traumas vai citām acu slimībām. Tīklenē vispirms rodas plīsums, caur kuru stiklveida ķermeņa šķidrums nokļūst zem tīklenes un to atslāņo. Redze pēkšņi pasliktinās: atslāņotajā daļā tīklenes gaismjutīgums samazinās vai izzūd pavisam. Slimniekam ir sajūta, it kā aci daļēji aizsegtu priekškars: redzes lauka zudums atbilst atslāņotās tīklenes lielumam. Neārstēta tīklenes atslāņošanās progresē un rada pilnīgu aklumu. Ārstēšana ķirurģiska.
toksikodermija akūta ādas slimība, ko izraisa organisma palielināta jutība pret medikamentiem (medikamentozā toksikodermija), pārtikas produktiem (uztura toksikodermija), toksīniem (bakteriālā toksikodermija). Medikamentozo toksikodermiju visbiežāk rada antibiotikas, sulfanilamīdi, nomierinošie un pretsāpju līdzekļi, smago metālu (dzīvsudraba, arsēna, bismuta, sudraba, zelta) sāļi, pretmalārijas līdzekļi. Uztura toksikodermijas cēloņi var būt zemenes, olas, vēži, sēnes, rieksti, zivis, šokolāde u.c. produkti. Bakteriālā toksikodermija var būt saistīta ar reimatismu, tuberkolozi, lepru, sifilisu u.c. hroniskām infekciju slimībām. Arī akūto infekciju slimību (piem., masalas, skarlatīna) izsitumi rodas, baktērijām vai to toksīniem iedarbojoties uz ādu un tās asinsvadiem. Izsitumi – izkaisīti plankumi, mezgliņi, pūšļi u.c. – parasti ir simetriski roku un kāju ādā, sejā, gļotādā. Smagos toksikodermijas gadījumos, kad bojāta visa āda, slimniekam paaugstinās t°, ir drebuļi, zūd ēstgriba, var būt slikta dūša un vemšana, var zust samaņa.
Ārstēšana. Lieto caurejas, diurētiskus un pretiekaisuma līdzekļus kaitīgās vielas izvadīšanai un organisma atindēšanai. Profilakse. Nelietot medikamentus bez vajadzības un ārsta ieteikuma. Nelietot uzturlīdzekļus, pret kuriem cilvēkam ir paaugstināta jutība.
toksoplazmoze invāzijas slimība, ko ierosina vienšūnas parazīts toksoplazma (Toxoplasma gondii). Ar toksoplazmozi slimo cilvēks, savvaļas un mājas dzīvnieki un putni. Cilvēks parasti inficējas, saskaroties ar dzīvniekiem, lietojot uzturā jēlu gaļu (arī gatavojot ēdienu), nepasterizētu pienu, jēlas olas; var inficēties caur ievainotu ādu un gļotādu, kā arī pilieninfekcijas ceļā. Saslimšanas forma atkarīga no toksoplazmu celma virulences, infekcijas dozas lieluma, parazītu iekļūšanas vietas un lokalizācijas. Jo virulentāks toksoplazmu celms, jo smagāka saslimšanas forma; parazītu straujas vairošanās un toksīna izdalīšanās dēļ audos un orgānos rodas dziļas patoloģiskas pārmaiņas.
Toksoplazmoze var beigties ar nāvi vai kļūt hroniska – process lokalizējas galvenokārt CNS un acīs, kur veidojas toksoplazmu cistas. Pārslimojušā organismā tās var saglabāties ilgus gadus, neizraisot traucējumus, var arī būt par cēloni slimības recidīviem. Ja toksoplazmu celms maz virulents, process noris latentā formā, neradot klīniskus simptomus. Šo slimības formu diagnoscē tikai ar imunoloģiskām metodēm.
Toksoplazmoze var būt piedzimta vai iegūta. Piedzimtā toksoplazmoze, ar ko bērns pirms dzimšanas invadējas no mātes organisma, var radīt augļa bojāeju vai patoloģijas pārmaiņas: hidrocefāliju, mikrocefāliju, kalcifikātus galvas smadzenēs un acu slimību horioretinītu. Iegūtās toksoplazmozes formas un simptomi atkarīgi no parazīta lokalizācijas dažādos orgānos. Biežāk sastopama limfmezglu forma, kam raksturīgs limfmezglu iekaisums, augsta t° (39-40°), galvas un muskuļu sāpes. Izsitumu formai raksturīga augsta t°, plaušu karsonis, miokardīts. Toksoplazmoze var izpausties arī meningoencefalīta, zarnu slimību un dažādu acu slimību formā.
Diagnozes noteikšanā izšķirīga nozīme ir laboratoriskai izmeklēšanai. Ārstē ar hloridīnu, sulfadimezīnu. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu: mazgāt rokas pirms ēšanas, pēc saskares ar dzīvnieku produktiem un mājdzīvniekiem. Gaļa, piens un olas pirms lietošanas termiski labi jāapstrādā. Grūtniecības laikā sievietes jāizmeklē, vai nav toksoplazmozes. Jāpievērš uzmanība mājdzīvnieku veselības stāvoklim. Ja ir aizdomas, ka dzīvnieks slimo ar toksoplazmozi (aborti, caureja, acu saslimšana, siekalošanās), jāgriežas pie veterinārārsta. Medicīniskajam personālam, gaļas kombinātu darbiniekiem un veterinārārstiem jālieto gumijas cimdi. Priekšmeti un instrumenti, kas bijuši saskarē ar slimiem dzīvniekiem vai cilvēkiem, jādezinficē ar 70° spirtu, 1,5-2% hloramīna vai 5% lizola šķīdumu.
traheotomija elpvada atvēršana, ja gaiss nevar iekļūt plaušās balsenes vai elpvada bojājuma vai nosprostojuma dēļ (piem., sašaurinājums sakarā ar audzēju, rētošanos, iekaisumu – nereti difterijas gadījumā). Pa griezumu ievada speciālu cauruli elpošanai.
trakumsērga cilvēku un dzīvnieku akūta infekciju slimība, ko izraisa neirotropisks vīruss (bojā CNS). Trakumsērgas vīruss ir izturīgs aukstumā (saglabā dzīvotspēju līdz 775 dienām), bet ātri iet bojā tiešā saules gaismā un augstā t° (60° – 5 min., 100° – 2 min.). Dabā trakumsērgas vīrusi sastopami galvenokārt plēsējos (vilkos, suņos, lapsās), izraisot šo dzīvnieku saslimšanu. Var slimot arī vāveres, eži, sikspārņi, putni. No mājdzīvniekiem visbiežāk saslimst govis un suņi. Dzīvnieki ar trakumsērgu var saslimt visos gadalaikos. Suņiem pēc 3-6 nedēļu ilga inkubācijas perioda parādās raksturīgās slimības pazīmes: tie kļūst nemierīgi, atsakās no barības; pēc tam iestājas uzbudinājuma periods, krampju lēkmes; suņi rij neēdamus priekšmetus (lupatas, kokus u.c), kož, nedzer ūdeni, stipri siekalojas, riešana kļūst gārdzoša. Šajā slimības periodā suņi ir sevišķi agresīvi. Pēdējā slimības stadijā rodas paralīze; nāve iestājas 5-7 dienās.
Trakumsērgas vīruss izdalās ar siekalām jau dažas dienas pirms slimības pazīmju parādīšanās. Cilvēks inficējas, ja viņu apsiekalo vai sakož slims dzīvnieks. Visbiežāk cilvēki inficējas no slimu suņu koduma (88%), retāk no kaķu (8%), vilku (2%) un citu dzīvnieku koduma (2%). Inficētā cilvēka saslimšanas iespējamība atkarīga no brūces dziļuma, plašuma, lokalizācijas u.c. apstākļiem. Trakumsērgas vīrusi, iekļuvuši cilvēka organismā, no koduma vietas pa nerviem pārvietojas uz CNS.
Asinīs vīrusi necirkulē. Inkubācijas periods – no 10 dienām līdz pat 1 g., parasti 12-99 dienas. Tā ilgums atkarīgs no koduma vietas – tas ir mazāks, ja kodums ir galvā vai sejā. Galvenā vīrusa vairošanās vieta ir CNS, no turienes tie nonāk siekalu dziedzeros.
Trakumsērgas gaita ir cikliska. Slimības sākumperiodā (1-3 dienas) nedaudz paaugstinās t°. Bieži koduma vietā ir velkošas sāpes, dedzinoša sajūta vai nieze. Slimniekam ir iekšējs nemiers, baiļu sajūta, slikts miegs, nomākts garastāvoklis. Slimības tālākajā gaitā izšķir uzbudinātības un paralīzes stadiju. Uzbudinātības stadija izveidojas sakarā ar elpošanas traucējumiem, ko rada diafragmas spazmas, kā arī visu maņu orgānu sevišķi pastiprināta kairinājumu uztvere. Rodas atsevišķu muskuļu grupu krampji. Tipisks trakumsērgas simptoms – ļoti sāpīgi un mokoši rīšanas muskuļu krampji, kuru dēļ rodas hidrofobija – bailes no ūdens. Sākas pastiprināta siekalošanās, jo traucēta siekalu norīšana. Pievienojas arī runas traucējumi. Saslimušā stāvoklis ar katru stundu kļūst smagāks (paātrināta sirdsdarbība, bezmiegs, nemiers). Slimniekam ir skaidra apziņa. Uzbudinātības stadija beidzas 2-3 dienu laikā. Pēc tam sākas ātri progresējošas šļauganās paralīzes; slimnieks mirst ar sirds paralīzi. Parasti slimība ilgst 3-4 dienas. Izveseļošanās nav iespējama. Efektīvu ārstēšanas līdzekļu nav. Izmanto simptomātiskos līdzekļus, lai atvieglotu slimnieka stāvokli (pretsāpju, pretkrampju, miega līdzekli).
Profilakse. Cīņa pret infekciju nēsātājiem – suņu uzskaite un potēšana, klaiņojošu suņu un kaķu iznīcināšana, vilku izšaušana. Cilvēku potēšana pret trakumsērgu (ja cilvēkam uzbrucis – viņu sakodis vai apsiekalojis traks vai nezināms dzīvnieks). Potēšanas mērķis panākt organismā ātru imunitātes (neuzņēmības) izveidošanos, kamēr ir slimības inkubācijas periods. Ja imunitāte paspēj izveidoties, cilvēks nesaslimst. Ja kodums plašs un tuvu CNS (galvā, plecu joslā), vienlaikus ar vakcināciju ievada arī gatavas antivielas – prettrakumsērgas gamma globulīnu. Potēšana jāuzsāk iespējami agri un jāizdara regulāri pēc ārsta norādījumiem. Potēšanas laikā jāievēro nepieciešamais režīms (nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus, sauļoties utt.). Potēšanas ilgums un vakcīnas deva ir atkarīga no brūces atrašanās vietas, plašuma un dziļuma.
transplantācija cilvēku vai dzīvnieku orgānu vai audu pārstādīšana ķirurģiskā ceļā. Transplantāciju lieto plastiskajā ķirurģijā, lai likvidētu orgāna vai audu defektus, kā arī lai aizstātu pilnīgi bojātus orgānus; to izmanto arī kā eksperimentālu metodi dažādās bioloģijas nozarēs (embrioloģijā, eksperimentālajā onkoloģijā u.c).
Ir dažādi transplantācijas veidi. Autotransplantācija – orgānu vai audu pārstādīšana vienā un tai pašā organismā; hоmotransplantācija – orgānu vai audu pārstādīšana no viena tās pašas sugas organisma otram; heterotransplantācija – vienas sugas organisma orgānu vai audu pārstādīšana citas sugas organismam; alotransplantācija – mākslīga orgāna vai sintētisko materiālu pārstādīšana. Organismu, no kura ņemts orgāns vai audi transplantācijai, sauc par donoru, bet to, kam pārstāda, – par recipientu.
Praktiskajā medicīnā uzkrāta liela pieredze autotransplantācijā. Piem., ļoti plaši lieto ādas, kaulu, skrimšļu, cīpslu transplantāciju. Daudz sarežģītāka ir homotransplantācijas un heterotransplantācijas problēma. Sekmīgi izdara tikai dažu orgānu un audu (piem., radzenes, skrimšļu, kaulu, ādas, nieres) homotransplantāciju, iespējama arī zobu pārstādīšana. Homotransplantācijas neizdošanās izskaidrojama ar audu imūnbioloģisko nesaderību, jo katram dzīvam organismam ir ļoti specifiska olbaltumvielu uzbūve un transplantācijas gadījumā organisms uz pārstādīto orgānu vai audiem atbild ar specifisku reakciju – kā uz svešķermeni: notiek transplantāta treme (nekroze un atgrūšana).
Tremes pārvarēšanai lieto dažādus paņēmienus. Viena no metodēm ir organisma imunogēno audu aktivitātes pamazināšana ar vielām, kas aizkavē šūnu darbību (piem., antimetabolīti, daži virsnieru hormoni). Līdzīga iedarbība ir arī jonizējošajam starojumam, kas arī aizkavē limfocītu darbību. Tomēr šiem paņēmieniem ir kaitīga blakusiedarbība uz citām organisma sistēmām vai atsevišķiem orgāniem. Transplantācijas imunitātes pārvarēšanai lieto arī antilimfocitāro serumu, kas nomāc limfocītu nevēlamo iedarbību. Izmantojot šīs metodes, pēc ilgstošas un rūpīgas operāciju tehnikas izstrādāšanas eksperimentos pēdējos gadu desmitos daudzās pasaules ķirurģijas klīnikās veikta dažādu orgānu (nieres, sirds, plaušas u.c.) transplantācija cilvēkiem. Vislabākie panākumi gūti nieru pārstādīšanā.
transs pēkšņa, īslaicīga apziņas aptumšošanās; apziņas krēslas paveids bez murgiem, halucinācijām un sasprindzināta afekta. Saslimušais izdara automātiskas darbības (griežas apkārt, izģērbjas, staigā), ārēji atgādinot izklaidīgu sevī nogrimušu cilvēku ar neveiklām kustībām. Novērojams epilepsijas un organisku CNS slimību gadījumā.
trauma ārēja faktora (meh., ķīm., termiska u.c.) iedarbības izraisīts audu un orgānu bojājums, kas rada to funkcijas traucējumu.
Trauma gadījumā var būt organisma vietēja un vispārēja reakcija — sāpes, pietūkums, asiņošana u.tml., smagos gadījumos — šoks. Ar terminu trauma bieži apzīmē arī kaitīgas ārējās vides iedarbības rezultātu, kas nav saistīts ar audu bojājumiem, piem., psihotraumas. Tās rodas pēc smagiem psih. pārdzīvojumiem un izraisa augstākās nervu darbības traucējumus (↑ neirozes; reaktīvais stāvoklis).
Pēc ārējā faktora rakstura izšķir mehāniskās traumas (sastopamas visbiežāk) — sasitums, saspiedums, izmežģījums, lūzums, brūce, smadzeņu saspiedums, smadzeņu satricinājums, barotrauma u.c; termiskās traumas — apsaldējums, augstas t radīts apdegums, ķīmiskās traumas — ķīm. apdegums u.c.
Iedarbojoties vairākiem faktoriem, rodas kombinētā trauma, piem., elektrotrauma, kas bieži saistīta ar termisku apdegumu. Trauma var būt slēgta — nav bojāta āda vai gļotāda, piem., sasitums, sastiepums, lūzums, izmežģījums u.c, un vaļēja — āda vai gļotāda bojāta, piem., brūce, apdegums, lūzums.
Vaļējās traumas vienmēr ir inficētas ar mikroorganismiem, kas var izraisīt sastrutojumu, anaerobu inf., stingumkrampjus. Traumas smagums atkarīgs no traumējošā faktora stipruma, piem., meh. traumas gadījumā — no spēka, kas iedarbojas uz audiem, elektrotraumas — no strāvas stipruma, termiskās traumas — no t u.tml. Nozīmīgs ir arī organisma stāvoklis — slimības procesa skartiem audiem traumas mēdz būt smagākas, piem., kaula audzēja gadījumā pat neliela traumējošā faktora iedarbība var izraisīt kaulu lūzumu. Bērni un veci cilv. grūtāk pārcieš traumu, asins zudumu; sievietes organisms relatīvi izturīgāks nekā vīrieša.
Traumas ir viens no galv. nāves cēloņiem cilvēkiem 14—40 g. vecumā, kā arī biežs invaliditātes cēlonis. Pirmā palīdzība traumu gadījumā jāsniedz nekavējoties.
Sarežģījumi pēc lūzumiem (locekļu saīsināšanās, deformācija, pseidoartroze). kā arī inf. attīstība vaļējā brūcē (osteomielīts, sepse) var būt vēlu sniegtas palīdzības sekas.
Ārstēšanā plaši lieto ķir. metodes (brūces primāro apdari, asiņošanas apturēšanu, asins pārliešanu, operācijas), ortopēdiskos paņēmienus (ekstensiju, ģipša pārsēju). seku likvidēšanai — mehanoterapiju, dažādus fizioterapijas veidus un ārstn. fizkultūru.
Traumu kopumu, kuras radušās zināmā laika sprīdī aptuveni vienādos apstākļos, sauc par traumatismu; traumas cēloņus, ārstēšanu un profilaksi pētī ķir. nozare traumatoloģija. ↑ arī acu traumas; auss traumas; balsenes traumas; dzimumorgānu traumas.
traumatiskās psihozes psihiski traucējumi, ko radījušas galvas smadzeņu traumas. Akūtajā galvas smadzeņu traumas periodā raksturīga akūta psihoze un aptumšota apziņa (skatīt simptomātiskās psihozes). Reizēm pēc galvas smadzeņu traumas cietušais pilnīgi neizveseļojas un paliek traumas sekas.
Raksturīgākie traucējumi ir astēnija, kā arī t.s. traumatiskā encefalopātija, kas izpaužas vairākos variantos: 1) astēniskais variants – pastiprināta nogurdināmība apvienota ar galvassāpēm, pārmērīgu uzbudināmību, slimnieks nevar paciest spilgtu gaismu, skaļu troksni, uztraucas pavisam niecīgu iemeslu dēļ, slikti panes karstumu un atmosfēras spiediena maiņu, ir pārmērīgi jūtīgs un raudulīgs; stāvoklis parasti pasliktinās, ja slimnieks pārcieš kādu somatisku slimību, kā arī pēc pārpūles vai psihiskiem pārdzīvojumiem; 2) eksplozīvais variants – slimnieks ļoti viegli uzbudināms, satraucams, rupjš, reizēm agresīvs, sadzīvē bieži rada konfliktus, ar grūtībām piemērojas situācijai; ir pavājināta atmiņa, samazinās koncentrēšanās spēja; stāvoklis sevišķi pasliktinās, ja slimnieks lieto alkoholu; nereti rodas histēriskas reakcijas; 3) eiforiskais variants – raksturīgs pacilāts garastāvoklis, kas saistīts ar eiforiju un nepietiekamu slimības apzināšanos, pavājinātu atmiņu, vieglprātīgu attieksmi pret savu stāvokli; 4) apātiskais variants – slimnieks vienaldzīgs pret sevi un apkārtni, gauss, bez interesēm un bez aktivitātes. Uz traumatiskās encefalopātijas fona var rasties periodiskas organiskas psihozes ar aptumšotu apziņu, afektīviem traucējumiem, halucinācijām, murgiem.
Ārstēšana. Jānoregulē darba režīms, jāvairās no pārslodzes, nedrīkst lietot alkoholu, pietiekami jāatpūšas. Ieteicama vispārspēcinoša terapija, vajadzības gadījumā lieto nomierinošus līdzekļus. Periodisku organisku psihožu gadījumā ārstēšanā lieto neiroleptiskus līdzekļus un antidepresantus.
trihineloze invāzijas slimība, ko ierosina trihina (Trichinella spiralis); viena no helmintozēm. Sastopama visā pasaulē. Tai raksturīgas alerģiskas parādības: tūska dažādās ķermeņa daļās, izsitumi uz ādas, pārmaiņas asins ainā (eozinofilija). Ierobežotas kustības locītavās, stipras muskuļu sāpes, apgrūtinātas acu ābolu kustības, runāšana, rīšana, elpošana. Temperatūra pamazām kāpj līdz 38-40° un paliek tik augsta vairākas nedēļas. Dažreiz ir sirdsdarbības lēkmjveida traucējumi, bezmiegs, nemiers, stipras galvassāpes un svīšana. Atraugas, slikta dūša, vemšana, caureja vai aizcietējums ir tikai nedaudziem slimniekiem. Vājas invāzijas gadījumā slimību grūti diagnoscēt, jo simptomi nav raksturīgi. Smaga saslimšana dažreiz var beigties ar nāvi. Trihinelozi diagnoscē pēc klīniskās ainas, kā arī izdarot muskuļu biopsiju un gredzena precipitācijas reakciju. Ārstē galvenokārt simptomātiski: lieto sirds līdzekļus, vitamīnus, amidopirīnu, smagākos gadījumos – hormonu preparātus. Profilakse. Visa cūkas gaļa (arī kolhoznieku individuāli mājās ražotā) jāpakļauj veterinārajai kontrolei, jāpārbauda arī meža cūku, āpšu un lāču gaļa. Visa uzturā lietojamā gaļa labi jāizcep vai jāizvāra. Medījumu atliekas jāierok zemē vai jāsadedzina.
trihocefaloze invāzijas slimība, ko ierosina matgalvis (Trichocephalus trichiurus); viena no visvairāk izplatītajām helmintozēm pasaulē. Izplatības robežas parasti sakrīt ar askaridozes izplatību. PSRS sastopama dienvidu un rietumu rajonos, LPSR – biežāk rietumdaļā. Ar trihocefalozi slimo biežāk nekā to konstatē, jo vājas invāzijas gadījumā ne katrreiz izkārnījumos atrodamas parazīta olas. Bez tam saslimušajam sūdzību nav. Smagas invāzijas gadījumā resnās zarnas gļotādā var izveidoties vēnu tromboze, asinsizplūdumi un tūska. Matgalvji, ieurbjoties zarnu gļotādā, izplata mikrobus, kas var kļūt par cēloni kādai infekciju slimībai. Nereti rodas kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas un žults izvadceļu darbības traucējumi, pavājināta ēstgriba, slikta dūša, lēkmjveida sāpes pakrūtē, nabas vai aklās zarnas apvidū, aizcietējums, galvassāpes un reibonis, pastiprināta siekalu izdalīšanās, vemšana, nervozitāte, nogurums un ģībonis. Dažreiz izveidojas mazasinība ar samazinātu hemoglobīna daudzumu. Apmēram 50% trihocefalozes gadījumu palielināts eozinofilu daudzums asinīs. Ārstē ar naftamonu, skābekli un diatermiju. Citi līdzekļi maz efektīvi. Profilakse tāda pati kā askaridozei.
trihomonoze dzimumorgānu un izvadorgānu invāzijas slimība, ko ierosina maksts trihomona (Trichomonas vaginalis). Inficēšanās notiek galvenokārt dzimumceļā. Ekstragenitālā inficēšanās sastopama reti, tāpēc trihomonozi pieņemts uzskatīt par venērisku slimību. Vīrieši saslimst retāk nekā sievietes. Primārā infekcijas iekļūšanas vieta sievietes organismā ir maksts, vīrieša – urīnizvadkanāls. No primārās lokalizācijas perēkļiem ierosinātājs sievietēm visbiežāk nokļūst urīnizvadkanālā, vīriešiem – priekšdziedzerī un sēklas pūslīšos, ierosinot tur iekaisumu. Slimnieces sūdzas par dedzinošu sajūtu un niezi ārējos dzimumorgānos, iedzeltenas krāsas izdalījumiem. Trihomonas var nokļūt arī urīnpūslī, urīnvados, nierēs un radīt šo orgānu iekaisumu. Tad pievienojas bieža, sāpīga urinēšana. Bieži vien trihomonoze, īpaši vīriešiem, var norisēt ar niecīgiem simptomiem vai pavisam bez tiem. Tāda nediagnoscēta un neārstēta trihomonoze veicina slimības izplatību un dzimumsakaru partnera atkārtotu inficēšanos.
Ārstēšana. Ja viens no partneriem slimo ar trihomonozi, obligāti jāārstējas arī otram, pat tad, ja trihomonas nav atrastas. Ārstēšanās laikā dzimumdzīve noliegta. Ārstēšanās jāturpina, līdz parazīts pilnīgi iznīcināts (to var noteikt tikai ārsts pēc dzimumorgānu un izvadorgānu izdalījumu laboratoriskas izmeklēšanas). Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna. Jāizvairās no gadījuma rakstura dzimumsakariem. Ja saslimst bērns, jāizmeklē visi piederīgie un personas, kas bijušas ar to saskarē.
tripanosmozes invāzijas slimības, ko ierosina vienšūnu tipa vicaiņu klases parazīti tripanosomas (Trypanosoma).
Slimo cilvēki un dzīvn. Cilv. organismā T. gambiense un T. rhodesiense (abas kustīgi, garumā izstiepti mikroorganismi ar vicu; garums 15—40 µm, platums 1,4—2 µm) ierosina Āfrikas tripanosmozes jeb Āfrikas miega slimību, kas izplatīta Āfrikā. Pārnes cecemušas (Glossina). Sūcot invadētu cilv. un dzīvn. asinis, cecemušas iegūst tripanosomas, kas vairojas to zarnās un pēc 12—20 dienām nokļūst siekalu dziedzeros. Kopā ar siekalām mušu kodiena laikā tripanosomas iekļūst cilv. vai dzīvn. organismā.
Cilv. saslimst pēc 2—3 ned. ilga inkubācijas perioda. Slimībai raksturīgs drudzis, izsitumi, limfmezglu, aknu un liesas palielināšanās, CNS darbības traucējumi. T. rhodesiense ierosinātā tripanosmozes parasti noris akūti un nereti beidzas ar nāvi. Mazāk bīstama ir invadēšanās ar T. gambiense, jo tā biežāk ierosina tripanosmozes hron. formu. Amerikas tripanosmozes, kas izplatīta Amerikā starp 40° ziemeļu un 40° dienvidu platumu, ierosina T. cruzi. To pārnēsā blaktis (Triatoma, Panstrongylus, Rhodnius). Slimība rada traucējumus gk. asinsrites sistēmā.
Galv. pasākumi cīņā ar cilv. tripanosmozes ir saslimušo ārstēšana un pārnēsātāju iznīcināšana.
trīce neapzinātas ķermeņa vai tā daļu (plakstiņu, lūpu, mēles, pirkstu u.c.) svārstkustības, kurām raksturīga ritma vienveidība un neliela amplitūda. Pēc svārstību biežuma trīci iedala lēnā, vidēji ātrā un ātrā trīcē, pēc kustību amplitūdas – plašas, vidējas un nelielas amplitūdas trīces. Veseliem cilvēkiem trīce var rasties stipra muskuļu sasprindzinājuma vai spēcīga pārdzīvojuma laikā, kā arī aukstumā. Pataloģisku trīci var izraisīt infekcija, pastiprināta vairogdziedzera darbība, saindēšanās, piem., ar alkoholu, dzīvsudrabu, svinu; psihisku un nervu slimību, kā arī vecuma pārmaiņu izraisītā trīce ir viens no hiperkinēžu veidiem. Patoloģijas trīce var būt cilvēkam gan miera stāvoklī, gan arī apzinātu mērķtiecīgu kustību laikā. Lai atbrīvotos no patoloģijas trīces, jāārstē pamatslimība.
tromboflebīts vēnas iekaisums, kas saistīts ar trombu veidošanos (skatīt flebīts; tromboze). Tromboflebīts sākas ar vēnas sienas iekaisumu (endoflebītu) vai arī apkārtējo audu iekaisumu (periflebītu), kas var pāriet uz vēnas sienu. Endoflebīts veicina trombozes rašanos. Tromboflebīta cēlonis var būt trauma, infekciju slimība, strutojoši iekaisumi. Tromboflebītu veicina palēnināta asinsrite sakarā ar varikozo vēnu paplašināšanos, palielināta asins recētspēja, it īpaši slimniekiem pēcoperācijas periodā un grūtniecēm. Vārtu vēnas tromboflebītā (pileflebīts), kas veicina aknu sastrutojumu, var būt strutojošā apendicīta komplikācija.
Tromboflebīta simptomi: pietūkums, sāpes slimajā loceklī, paaugstināta t°; ja ir virspusējo vēnu tromboflebīts, rodas sāpīgi sacietējumi vēnu mezglu rajonā, kā arī ādas apsārtums. Vēnas trombozes gadījumā tiek aizkavēta asins atplūde no slimā orgāna vai locekļa un rodas venozo asiņu sastrēgums, kuram ilgstoši pastāvot var izveidoties elefantiāze. Iegurņa dziļo vēnu vai kāju vēnu trombozes gadījumā var atrauties asins recekļi un pa dobo vēnu caur labo sirds priekškambari un kambari nokļūt plaušu artērijā, radot tajā emboliju, kas var izraisīt pēkšņu nāvi.
Ārstēšana. Iekaisuma procesa sākumā nepieciešams miers; slimais loceklis novietojams nedaudz augstāk par ķermeni, lai sekmētu venozo asiņu atplūšanu. Nekādā gadījumā nedrīkst masēt. Lieto kompreses ar dezinficējošiem šķīdumiem. Iekšķīgi vai ar injekcijām ievada antikoagulantus.
Profilakse. Pēcoperācijas periodā slimniekiem jāievada pietiekams šķidruma daudzums, agri jāuzsāk kustības, ārstnieciskā vingrošana. Laikus jāoperē vēnu mezglveida paplašinājumi kājās.
trombs asins receklis, kas veidojas asinsvados vai sirds dobumos, tos daļēji vai pilnīgi aizsprostojot (tromboze). Svaiga tromba galvenās sastāvdaļas ir fibrīna tīkls un tajā ieslēgtie asins formelementi. Svaigs trombs var izšķīst, ja fibrīna tīklu izšķīdina organisma dabiskās vai ārstniecības nolūkā ievadītās fibrinolītiskās vielas. Dažreiz trombu izšķīdina tajā iekļuvušie mikrobi. Svaigs trombs var arī atrauties no asinsvada sienas un izraisīt emboliju. Ja trombs neizšķīst vai netiek aiznests ar asins straumi, tas vispirms samazinās un kļūst blīvāks. Pēc dažām dienām trombā sāk ieaugt saistaudi un asinsvada sienas iekšējais slānis, un trombs pārvēršas blīvā saistaudu masā. Tajā attīstās arī sīki asinsvadi, pa kuriem asinis nelielā daudzumā var plūst cauri trombam.
tuberkuloze vispārēja cilvēku un dzīvnieku infekciju slimība. To ierosina tuberkulozes mikobaktērija (Mycobacterium tuberculosis), kо 1882. gadā atklājis vācu ārsts R. Kohs (praktiskajā medicīnā tuberkulozes ierosinātāju bieži sauc par Koha bacili – BK). LPSR tuberkulozi ierosina galvenokārt M. tuberculosis cilvēka tips, reti – vērša tips. Dažreiz cilvēkam tuberkulozi var ierosināt M. africanum (PSRS nav sastopama). Dažas mikobaktērijas (piem., M. intracellular jeb M. avium, M. kansasii) cilvēkam var ierosināt tuberkulozei līdzīgu slimību mikobakteriozi.
Tuberkulozei raksturīgas specifiskas iekaisuma pārmaiņas, kam bieži ir sīku pauguriņu veids. Tuberkulozes galvenā procesa lokalizācijas vietas ir plaušas (visbiežāk), balsene, limfmezgli, locītavas, kauli, nieres (skatīt izvadorgānu tuberkuloze), dzimumorgāni (skatīt dzimumorgānu tuberkuloze), ādas (skatīt ādas tuberkuloze), acis (skatīt acu tuberkuloze). Ģeneralizēta tuberkulozes forma, kur tiek bojāti gandrīz visi orgāni, sastopama reti. Tuberkulozes izplatība dažādās zemeslodes vietās ir atkarīga no sabiedrības materiālās labklājības līmeņa, no darba un dzīves sanitāri higiēniskajiem apstākļiem, no iedzīvotāju sanitārās kultūras, no zinātnes sasniegumiem. Klimatam, rasei ir otršķirīga nozīme.
Kapitālistiskajās valstīs tuberkuloze ir sociāla slimība, ar kuru slimo galvenokārt mazturīgās šķiras. Eiropā 19. gs. vidū un otrajā pusē, kad straujajai kapitālistiskā ražošanas veida attīstībai sekoja iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās, kur bija zema sanitārā kultūra, slikta apgāde ar pārtiku, nehigiēniski dzīves un darba apstākļi, saslimšana ar tuberkulozi ieguva epidēmijas raksturu. Tikai 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vērojami pirmie mēģinājumi ierobežot tuberkulozes izplatību. Atklāti jauni efektīvi tuberkulozes apkarošanas līdzekļi, pneimotorakss, vakcinācija, ķīmiskie preparāti, attīstās un pilnveidojas ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem, pasaulē ar tuberkulozi ik gadus saslimst apmēram 3 milj. cilvēku. Pastāvot šādam tuberkulozes infekcijas rezervuāram un cilvēku migrācijai, pagaidām nevienā valstī pilnīgi likvidēt tuberkulozi nav iespējams. Tāpēc liela nozīme ir laikus pareizi veiktiem tuberkulozes profilakses pasākumiem.
Prettuberkulozes pasākumu kompleksu PSRS organizē valsts. 1918.-1920. g. nodibināti pirmie padomju prettuberkulozes dispanseri. Tuberkulozes apkarošanas formas pilnveidojas. LPSR iedzīvotāju saslimstība ar tuberkulozi 1980. gadā salīdzinājumā ar 1949. gadu samazinājusies gandrīz 17 reižu, bet bērnu saslimstība ar tuberkulozi samazinājusies 110 reižu. Slimnieku ārstēšanas efektivitāte ir ļoti liela. Tuberkulozes mikobaktērijai ir 0,8-5 μm garas un 0,2-0,5 μm platas nūjiņas veids. Lai normāli vairotos un augtu, tai vajadzīgs daudz skābekļa, tomēr tā var dzīvot un vairoties arī vidē, kurā skābekļa ir maz. Vislabāk tuberkulozes mikobaktērija vairojas vidē, kuras t° ir 37-38°, bet neaiziet bojā arī ļoti zemā t°; viršanas t° mikobaktērija iet bojā 1 min., bet 80° – 5 min. laikā. Tiešie saules stari iznīcina tuberkulozes mikobaktēriju 1-1 1/2 st. laikā, bet tumsā, mitrumā un aukstumā tās dzīvotspēja var saglabāties ļoti ilgi. Strauji un efektīvi to iznīcina hloru saturošie dezinfekcijas līdzekļi.
Infekcijas avots ir slims cilvēks, retāk dzīvnieks. Tuberkulozes mikobaktērija var izplatīties ar jebkuriem slimnieka izdalījumiem. Tomēr cilvēks inficējas galvenokārt ar ieelpoto gaisu. Slimniekam runājot un klepojot, sīki krēpu (siekalu) pilieni izsmidzinās apkārtējā gaisā, ko ieelpo veseli cilvēki (pilieninfekcija). Bez tam, krēpām nonākot apkārtējā vidē uz priekšmetiem, tās ātri izžūst, pārvēršas inficētos putekļos (putekļinfekcija). Sevišķi bīstams infekciju avots ir slimnieka veļa un gultas piederumi. Ar tuberkulozi var inficēties, arī lietojot uzturā (alimentārais inficēšanās ceļš) no slima dzīvnieka iegūtus produktus. Alimentārais inficēšanās ceļš dažādās valstīs ir 10-50% gadījumu; LPSR tam maza nozīme. Teorētiski ar tuberkulozi var inficēties arī caur placentu (kongenitālais inficēšanās ceļš), bet praktiski šim inficēšanās ceļam nav nozīmes.
Inficēšanās ar tuberkulozes mikobaktērijām vēl nenozīmē saslimšanu: iekļūstot organismā ar ieelpoto gaisu vai uzturu, tās caur plaušu alveolu vai gremošanas trakta gļotādu nonāk limfātiskajā un asinsrites sistēmā, izraisot organisma aizsargreakciju. Ja tuberkulozes ierosinātājs iekļūst organismā lielā daudzumā vai atkārtoti un organisma dabiskā pretestība tuberkulozes infekcijai nav pietiekama un nav arī mākslīgi radītās imunitātes, veidojas primārais tuberkulozes perēklis. Primārais tuberkulozes perēklis 80- 85% gadījumu veidojas plaušās. Pārējos orgānos tas sastopams retāk – tad, kad šā orgāna pretestība infekcijai samazinās kādas senākas traumas, slimības vai attiecīgas iedzimtības dēļ. Veidojoties primārajam tuberkulozes perēklim, organismā noris komplicētas vispārējas reakcijas un tas iegūst specifisku imunitāti. Par to, ka tuberkolozās infekcijas rezultātā ir mainījusies organisma reakcija, var spriest pēc alerģiskajām reakcijām (skatīt Pirkē reakcija; Mantū reakcija) – no negatīvām tās kļūst pozitīvas. Pēc primārās inficēšanās ar tuberkulozi saslimšana notiek 1-2% gadījumu, bet turpmākajā mūža gaitā inficētie cilvēki saslimst ar tuberkulozi 5-10% gadījumu. Lai inficētais cilvēks saslimtu ar tuberkulozi, nav nepieciešama atkārtota inficēšanās, jo tuberkulozes mikobaktērijas saglabā dzīvotspēju cilvēka organismā visu viņa mūžu. Šīs “snaudošās” baktērijas aktivējas, samazinoties organisma pretestībai, piem., pēc pārciestām slimībām, vecumā.
Plaušu tuberkuloze sastopama jebkurā mūža periodā. Vīrieši, kas vecāki par 25 g., ar plaušu tuberkulozi slimo biežāk nekā sievietes. Jebkurai plaušu tuberkulozes formai var būt dažādas tuberkulozes procesa fāzes. Infiltrācijas jeb uzliesmojuma fāze raksturīga slimības sākumam, arī tuberkulozes procesam atkārtoti paasinoties. Šajā fāzē esošās specifiskās pārmaiņas plaušās progresē, tās pavada vispārējas organisma intoksikācijas pazīmes (slikts miegs un ēstgriba, nogurums, svīšana naktī, neliela t° pēcpusdienā). Slimnieka krēpās parasti atrod tuberkulozes mikobaktērijas (t.s. atklāta tuberkulozes forma).
Ja slimnieku laikus neārstē, process pāriet nākamajā fāzē – destrukcijas jeb audu sabrukuma fāzē, kam raksturīga kavernu veidošanās. Intoksikācijas pazīmes pastiprinās, krēpās vienmēr atrod daudz tuberkulozes mikobaktēriju. Ārstēšana prasa daudz ilgāku laiku, bieži nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Ja slimnieku šajā fāzē intensīvi neārstē, izveidojas hroniska fibroza (ar saistaudiem norobežota) kaverna, ko var izārstēt tikai ķirurģiski. Kaverna bieži ir par cēloni tam, ka infekcija izsējas veselajos plaušu audos (izsēšanās fāze). Laikus sistemātiski ārstētas plaušu tuberkulozes gaita kļūst labvēlīga: slimības process pāriet cietēšanas, rētošanās un uzsūkšanās fāzē, kam seko izveseļošanās. Pēc plaušu tuberkulozes izārstēšanas tikai 5% gadījumu plaušās nepaliek nekādas pārmaiņas. Palikušās pārmaiņas var kļūt par cēloni jauniem tuberkulozes uzliesmojumiem vai arī radīt plaušu funkcionālo nepilnvērtību. Plaušu tuberkulozes formas var būt dažādas.
Tuberkolozes bronhadenīts visbiežāk sastopams bērniem un pusaudžiem. Tuberkulozes process lokalizējas galvenokārt limfmezglos, kas atrodas tuvu elpvadam un bronhiem. Raksturīga ilgstoša intoksikācija. Slimības gaita parasti labdabīga, bet prasa ilgstošu (2-3, pat 4 g.) ārstēšanu.
Primārais tuberkolozes komplekss lokalizējas plaušās un limfmezglos. Klīniskā gaita līdzīga tuberkolozes bronhadenīta gaitai.
Diseminēta plaušu tuberkuloze var būt akūta, subakūta un hroniska. Tai raksturīga tuberkulozes mikobaktēriju izsēšanās plaušās ar asins plūsmu, tāpēc abās plaušās simetriski esošo asinsvadu tuvumā vienlaikus rodas daudzi vienādi, sīki tuberkulozes perēkļi (akūtā forma). Tie var parādīties arī pakāpeniski (hroniska forma). Nereti tuberkulozes perēkļi rodas citos orgānos. Tuberkulozes mikobaktērijas krēpās atrod samērā reti. Šī forma labi padodas ārstēšanai, kaut gan tai ir bieži slimības recidīvi. Neārstēta vai nepietiekami intensīvi ārstēta diseminēta plaušu tuberkuloze ar laiku pārveidojas par hronisku fibrozi kavernozu tuberkulozi, kam raksturīgas vairākas kavernas abās plaušās un agrīna sirds un plaušu funkcionāla nepilnvērtība.
Perēkļainai plaušu tuberkulozei raksturīgs norobežots iekaisuma process vienā, retāk abās plaušās. Klīnisko simptomu parasti nav, – slimību konstatē profilaktiskā apskatē. Perēkļainā plaušu tuberkuloze labi padodas ārstēšanai. Biežāk nekā citām plaušu tuberkulozes formām tai ir recidīvi.
Infiltratīvā plaušu tuberkuloze labi padodas intensīvai terapijai, bet neārstēta vai nepareizi ārstēta var īsā laikā pāriet destrukcijas fāzē. Process var būt abpusējs un plašs, ar ļoti izteiktu klīnisko ainu un smagu intoksikāciju. Nereti vērojama bīstama plaušu asiņošana. Ļoti smagu infiltratīvu pneimonisku plaušu tuberkulozi sauc par kazeozo pneimoniju, kam raksturīga plaša audu nekroze.
Tuberkuloma ir plaušu tuberkulozes forma; plaušās ir viens vai vairāki lieli, norobežoti perēkļi, kas satur nekrotisku masu. Klīnisko simptomu parasti nav, var būt vispārējas intoksikācijas pazīmes. Samazinoties organisma pretestībai, no tuberkulomām var rasties plaši izsējumi abās plaušās. Profilaktiskajās masu pārbaudēs konstatētās “tuberkulomas” nereti ir audzēji, tāpēc ieteicama savlaicīga operācija – attiecīgās plaušas daļas rezekcija.
Kavernozā tuberkuloze kā patstāvīga plaušu tuberkulozes forma ļoti reti sastopama. Tās galvenā pazīme ir kaverna bez infiltratīvām vai perēkļainām pārmaiņām apkārtējos audos. Ārstēšana ķirurģiska.
Fibrozi kavernozās plaušu tuberkulozes galvenā pazīme ir fibroza kaverna. Tā ir ielaista plaušu tuberkulozes forma, kuru tikai retos gadījumos izdodas izārstēt ar medikamentiem. Labus panākumus var dot tikai ļoti ilgstoša kompleksa ārstēšanās.
Plaušu ciroze ir plaušu daļas vai visas plaušas pilnīga sarētošanās tuberkulozes procesa rezultātā. Cirotiskā plaušu daļa elpošanā nepiedalās. Cirotiskos audos bieži ir strutas un tuberkulozes perēkļi, kas rada pastāvīgu organisma intoksikāciju. Ciroze ir neatgriezenisks process. Ārstēšana ķirurģiska.
Tuberkolozes pleirīts ir viena no bieži sastopamām tuberkulozes sākumformām. Sākas pēkšņi ar asām sāpēm krūtīs, paaugstinātu t°. Ārstē tāpat kā citas plaušu tuberkulozes formas. Nepietiekami ārstēta tuberkolozes pleirīta sekas ir pleiras saaugumi, kas rada sāpes un pazemina plaušu elpošanas funkciju. Plaušu tuberkulozes parastākās komplikācijas ir asiņošana, spontāns pneimotorakss, empiēma u.c. Bieži plaušu tuberkuloze kombinējas ar plaušu arodslimībām – pneimokoniozēm. Tas pasliktina slimnieka stāvokli, tāpēc ārstēšanai jābūt sevišķi rūpīgai un apzinīgai.
Kaulu un locītavu tuberkulozei raksturīga hroniska gaita, kuras rezultātā sairst viens vai vairāki kauli, tiek bojātas locītavas. Kaulu un locītavu tuberkuloze gandrīz vienmēr rada invaliditāti. Ar kaulu tuberkulozi visbiežāk saslimst bērnībā. Tā parasti skar mugurkaulu (skatīt spondilīts) vai lielās locītavas, piem., gūžas locītavu (skatīt koksīts), ceļa vai pleca locītavu. Slimības sākumā simptomi ir niecīgi, vēlāk parādās sāpes, kas pastiprinās guļot. Locītavas funkcija traucēta, muskuļi ap to atrofējas. Diagnozi apstiprina rentgenoloģiski u.c speciālās izmeklēšanas dati. Ārstēšanā bez vispārspēcinošiem līdzekļiem lieto ķīmijterapiju, ilgstošu slimās ķermeņa daļas imobilizāciju ar ģipša pārsēju; bieži izmanto ķirurģisko ārstēšanu.
Limfmezglu tuberkuloze visbiežāk skar atsevišķas limfmezglu grupas. Parasti vērojams attiecīgās limfmezglu grupas asimetrisks pietūkums un sāpīgums. Limfmezgli var nekrotizēties, veidot fistulas uz blakus esošiem dobumiem vai ārpusi. Ap bojātiem limfmezgliem rodas infiltrāts, saaugumi. Slimība ilgst gadiem, tās gaita viļņveidīga. Limfmezglu tuberkuloze slikti padodas ārstēšanai; samērā labus panākumus var gūt ar klimatterapiju (it īpaši dienvidu sanatorijās). Tuberkulozais meningīts visbiežāk sastopams bērniem; var saslimt arī jaunieši un pieaugušie.
Tuberkulozais meningīts sākas pakāpeniski, progresējot 3-7 dienu laikā. Slimības gaita smaga. Pēc pārslimošanas nereti paliek dažādi nervu sistēmas bojājumi.
Tuberkulozes ārstēšana ir kompleksa, kombinēta, ilgstoša, individuāla un sadalīta vairākos atšķirīgos posmos. Ārstēšanas metode atkarīga ne tikai no tuberkulozes procesa lokalizācijas, plašuma u.c. īpatnībām, bet arī no organisma vispārējā stāvokļa, cilvēka profesijas, dzīvesvietas utt. Pirmajā posmā neatkarīgi no procesa smaguma slimnieku vienmēr ārstē slimnīcā. Tikai tad, kad sasniegts pietiekami stabils ārstnieciskais efekts un slimnieks vairs neizdala tuberkulozes mikobaktērijas, ārstēšanu turpina sanatorijā, kur nostiprina ārstēšanas rezultātus, likvidē tuberkulozes procesa sekas un sagatavo slimnieku normālai darba dzīvei. Visos slimības ārstēšanas posmos slimniekam ilgstoši un sistemātiski vienlaikus jālieto 2-3 un vairāk prettuberkulozes līdzekļu. Tas uzliek organismam, sevišķi aknām, lielu papildslodzi, tāpēc tuberkulozes ārstēšanas laikā aizliegta alkohola lietošana un smēķēšana. Tuberkulozes ārstēšanā svarīga nozīme ir vispārspēcinošiem līdzekļiem (piem., vitamīniem), pareizam uzturam, kā arī higiēniskam darba un atpūtas režīmam. Arvien plašāk lieto ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Nepilnīgi izārstētai tuberkulozei dažreiz pat pēc vairākiem gadiem var būt recidīvi. Sevišķi bieži tas notiek, cilvēkam novecojot, kad samazinās organisma pretestība. Pēc izārstētas tuberkulozes jebkura slimība var norisēt smagāk un ir grūtāk izārstējama. Stipri palielinās arī iespējamība no jauna saslimt ar tuberkulozi, tāpēc bijušajiem tuberkulozes slimniekiem visu mūžu ieteicams ievērot pareizu un saudzējošu darba un atpūtas režīmu, sistemātiski pārbaudīt savu veselības stāvokli pie ārsta, kā arī konsultēties ar to par iespējamām dzīves pārmaiņām.
Profilakses galvenais uzdevums ir pasargāt iedzīvotājus no inficēšanās ar tuberkulozi un novērst jau inficēto cilvēku saslimšanu. Sociālā profilakse aptver pasākumus, kas uzlabo iedzīvotāju veselības stāvokli: darba likumdošana, mātes un bērna aizsardzība, dzīvokļu celtniecība un apdzīvoto vietu labiekārtošana, iedzīvotāju kultūras, sanitāro un higiēnas zināšanu paplašināšana.
Sanitārā profilakse aptver pasākumus, kas cilvēku aizsargā no inficēšanās ar tuberkulozi. Vislielākās inficēšanās iespējas ir tuberkulozes slimnieka dzīves vietā, tāpēc visus ar slimnieku saskarē bijušos cilvēkus pastāvīgi novēro tuberkulozes dispansers. Slimniekam un viņa ģimenes locekļiem sevišķi rūpīgi jāievēro individuālās profilakses noteikumi. Ja ir atklātā tuberkulozes forma, jālieto speciāls spļaujamtrauks (tā saturu izlej kanalizācijā, trauku dezinficē, vārot 15 min.). Slimnieka veļa jāmazgā atsevišķi, iepriekš to iemērcot dezinficējošā šķīdumā un vārot. Tuberkulozes slimniekam jālieto atsevišķi trauki un trauku dvieļi. Liela nozīme biežai telpu un drēbju vēdināšanai, telpu uzkopšanai ar mitru drānu. Svarīgs pretepidēmisks pasākums ir tuberkulozes slimnieku izolēšana. Cilvēki, kas slimo ar atklāto tuberkulozes formu, tiek nodrošināti ar atsevišķu dzīvojamo platību. Izolēšanu veic, arī slimnieku ievietojot slimnīcā vai nošķirot bērnus, kas ar to ir saskarē. Piem., ja māte izdala tuberkulozes mikobaktērijas, bērnus uz laiku ievieto sanatorijas tipa mazbērnu novietnē, bērnu namā, meža skolā, internātskolā. Katrs tuberkulozes slimnieks, kas izdala mikobaktērijas un neārstējas speciālā ārstniecības iestādē, gada laikā inficē vismaz 10 veselus cilvēkus. Tāpēc tuberkulozes slimnieki, kas bīstami apkārtējiem cilvēkiem un izvairās stacionāri ārstēties, pakļauti piespiedu ārstēšanai un piespiedu hospitalizācijai (ievietošanai slimnīcā). Tomēr visbīstamākie tuberkulozes infekciju izplatītāji ir t.s. nezināmie slimnieki. Likums par veselības aizsardzību paredz pārtikas rūpniecības, sabiedriskās ēdināšanas, tirdzniecības uzņēmumu, bērnu iestāžu u.tml. iestāžu darbiniekiem obligātu medicīnisko apskati, kad viņi stājas darbā, un periodiskas medicīniskās apskates. Cilvēki, kas slimo ar aktīvu tuberkulozes formu (t.i., ar tādu formu, kam nepieciešama ārstēšana), šajās iestādēs nedrīkst strādāt. Svarīga nozīme ir iedzīvotāju masveida fluorogrāfiskai izmeklēšanai (ne retāk kā 1 reizi 2 gados). Bērniem agrīno tuberkulozes diagnostiku veic, 1 reizi gadā pārbaudot Mantū reakciju. Specifiskās profilakses mērķis ir panākt, lai ar tuberkulozi inficēto cilvēku paaudzi nomainītu neinficēta paaudze. Šajā nolūkā izmanto BCG (Bacillus Calmette-Guérin) vakcīnu. Vakcinē visus jaundzimušos, ja vien tiem nav ārsta noteiktu kontrindikāciju. Vakcinē arī pusaudžus un pieaugušos, ja tie nav inficēti ar tuberkulozi. Tā kā vakcīnas iedarbība nav ilgstoša, revakcinācija jāizdara pēc 5-7 g. Ķīmisko profilaksi īsa (2-3 mēn.) kursa veidā izdara pēc ārsta norādījuma bērniem un pusaudžiem, kas bijuši saskarē ar tuberkulozes mikobaktēriju izdalītāju, kā arī personām, kas stājas darbā prettuberkulozes iestādē. To lieto arī cilvēkiem, kam izārstēta tuberkuloze, ja tie pārslimojuši kādu smagu vispārēju slimību, ja to dzīves un darba režīmā notikušas lielas pārmaiņas.
tularēmija akūta infekciju slimība, kam raksturīgs drudzis, limfmezglu iekaisums un palielināšanās (t.s. buboņu veidā). To ierosina mikroorganisms Francisella tularensis. Infekcijas avots ir peļveidīgie grauzēji un zaķi, bet pārnesēji – ērces, dunduri un odi. Cilvēks ar tularēmiju var inficēties no slimiem dzīvniekiem, peldoties inficētos ūdeņos, ēdot slima dzīvnieka gaļu vai dzerot inficētu ūdeni, ieelpojot inficētu graudaugu putekļus kulšanas laikā, kā arī no inficētu pārnesēju kodieniem. Atbilstoši inficēšanās veidam (caur ādu, acu konjunktīvu, muti, elpošanas ceļiem) rodas dažādas tularēmijas formas: buboņu, čūlas buboņu, acu buboņu, angīnas buboņu, zarnu forma un plaušu forma. Inkubācijas periods parasti ilgst 3-7 dienas. Slimība sākas ar t° paaugstināšanos līdz 38-39°. Vispārējie simptomi – stipras un ilgstošas galvassāpes, sāpes muskuļos, nespēks, arī apziņas traucējumi. Drudzis var ilgt pat 3 nedēļas (t° līkne viļņveidīga). Buboņi var būt vienā vai arī daudzās ķermeņa daļās, to lielums dažāds (līdz vistas olas lielumam). Pēc pārslimošanas paliek ilgstoša imunitāte. Ārstē galvenokārt ar antibiotikām (streptomicīnu, levomicetīnu). Izmanto ziežu kompreses un siltuma procedūras (buboņu formai). Akūtajā periodā – gultas režīms. Profilakse. Iedzīvotāju vakcinācija, peļveidīgo grauzēju, ērču un odu iznīcināšana, ūdenstilpju un pārtikas noliktavu sanitārā uzraudzība.
urīnpūšļa plīsums rodas pēc traumas vai spontāni, ja urīnpūšļa sienā radušās patoloģiskas pārmaiņas. Urīnpūšļa plīsums, kas atveras vēdera dobumā, ir ļoti bīstams. Dažu stundu laikā izveidojas vēderplēves iekaisums (peritonīts), ko izraisa vēdera dobumā izplūdušais urīns. Pēc urīnpūšļa plīsuma cietušais pats urīnu nolaist nevar, izdalās tikai daži pilieni asiņaina šķidruma, lai gan ir mokoša tieksme urinēt. Sāpju intensitāte atkarīga no plīsuma rakstura. Strauji pasliktinās vispārējais stāvoklis: paaugstinās t°, paātrinās pulss, rodas akūta vēdera pazīmes, stipri saspringta muskulatūra vēdera lejasdaļā. Var iestāties šoks. Ārstēšana. Tūlītēja operācija.
urīnvada sašaurinājums rodas, ja attīstās rētaudi urīnvada gļotādā pēc iekaisuma (visbiežāk tuberkoloze) vai traumas (urīnvada akmeņi), ja urīnvadu no ārpuses nospiež palielināta dzemde vai limfmezgli, iekaisuma infiltrāts mazajā iegurnī vai urīnpūšļa audzējs. Simptomi: nieru kolikas un trulas sāpes jostas apvidū. Urīna aizture un sastrēgums var radīt hidronefrozi. Ārstē bužējot vai operējot.
utis kukaiņu klases kārta; sīki (1—6 mm gari) bezspārnu asinssūcēji. Parazitē uz zīdītājiem un cilv. Pasaulē apm. 300 sugu, PSRS Eiropas daļā — 40, LPSR -— 16. Kāpurs līdzīgs pieaugušai utij; sūc asinis un pēc trīskārtējas ādas maiņas kļūst pieaudzis. Uz cilv. parazitē drēbju, galvas un kaunuma utis. Drēbju utis (Pediculus humānus corporis) dzīvo veļā vai drēbēs, kas saskaras ar miesu. Uz ķermeņa uzturs 2—3 reizes diennaktī pa 10—15 min., sūcot asinis, ko uzņem 0,7—1,1 mg (tēviņi apm. 0,3 mg). Mūža ilgums 30—45 dienas. Mātītes šajā laikā izdēj 200—300 olu (gnīdas), ko pielipina pie auduma šķiedrām vai matiem. No olām pēc 5—8 dienām izšķiļas apm. 1 mm gari kāpuri, kas 10—14 dienās kļūst pieauguši. Drēbju utis ar izkārnījumiem vai hemolimfu, kas izplūst no ievainojumiem, pārnēsā izsitumu tīfa, atgulās tīfa un piecdienu drudža ierosus. Galvas utis (Pediculus humānus capitis) sīkākas nekā drēbju utis, mitinās galvas matos. Sūkšanas laikā uzņem 0,5—0,65 mg asiņu. Mūža ilgums caurmērā 27 dienas. Mātītes izdēj līdz 140 olu. Visa attīstība ilgst apm. 17 dienu. Ja utis daudz, veidojas ekzēma. Var pārnest arī piecdienu drudža ierosus. Kaunuma utis (Phthirus pubis) dzīvo uz kaunuma, padusēs, uzacīs, bārdā, retumis galvas matos. Ķermenis īss un plats. Mūža ilgums caurmērā 27 dienas. Mātīte izdēj līdz 40 olu. Pēc 5—8 dienām izšķiļas kāpurs, kas par pieaugušu uti attīstās 15—17 dienās. Asins sūkšanas vietās uz cilv. ādas izveidojas zilganpelēcīgi plankumi, kas pakāpeniski izbalē un pēc 8—12 dienām izzūd. Kā slimību pārnēsātāja nav pazīstama. Dzīvnieku utis epidemioloģiski maznozīmīgas — nevar sūkt cilv. asinis. Apkarošana. Galvas utis iznīcina, ieziežot galvā 0,5% metilacetofosa ziedi kopā ar 0,5% etiķskābi (uz 1—3 st.) vai 0,1— 0,15% karbofosa emulsiju (uz 15—20 min.), pēc tam galvu izmazgā; var lietot arī karbofosa ziepes. Drēbju utis iznīcina, veļu uz 3—5 min. iemērcot 0,1— 0,15% karbofosa emulsijā vai arī 1% acetofosa vai metilacetofosa ūdensšķīdumā (vienam veļas komplektam 0,8—1 l šķīduma), pēc tam veļu izgriež un izžāvē. Iedarbība ilgst 15 dienas. Mehāniski drēbju utis apkaro ar verdošu ūdeni vai karstu gludekli. Kolektīvos veļu apstrādā dezinfekcijas kamerās.
uzmanība apziņas koncentrētība, t.i., apziņas lauka sašaurinātība un virzība uz objektiem, ko cilvēks uztver vai par ko rodas priekšstats. Uzmanība ir jebkuras garīgas vai fiziskas aktivitātes priekšnoteikums. Izšķir neapzināto un apzināto uzmanību. Neapzināto jeb netīšo uzmanību izraisa ārējās vides objekti reflektoriski, bez apziņas iniciatīvas, apzināto jeb tīšo uzmanību – mērķtiecīga apziņas ierosme un gribas piepūle; tā saistīta ar lielāku nervu sistēmas sasprindzinājumu nekā neapzinātā uzmanība. Ja darba gaitā uzmanība neapzināti novirzās uz blakusobjektiem, cilvēks arvien no jauna apzināti to virza atpakaļ uz darba uzdevumu. Jo saturīgāks un interesantāks veicamais darbs, jo vairāk tajā jauna un jo spēcīgāks emocionālais pacēlums to pavada, jo uzmanība ir intensīvāka, noturīgāka (stabilāka), ar lielāku apjomu.
Uzmanības fizioloģiskais pamats ir galvas smadzeņu spēja atbilstoši situācijai veicināt stingri noteiktas, pašas aktuālākās informācijas pieplūdumu no maņu orgāniem smadzeņu augstākajos nodalījumos, vienlaikus aizkavējot pārējās informācijas pieplūdumu, kā arī spēja ar retikulārās formācijas un limbiskās sistēmas starpniecību aktivēt tās galvas smadzeņu garozas struktūras, kurām jāpārstrādā ieplūstošā aktuālā informācija.
uztura toksikoinfekcijas akūtas slimības, kas saistītas ar inficētas barības lietošanu uzturā. Uztura toksikoinfekcijas var rasties, ja cilvēka organismā iekļūst dzīvi mikroorganismi vai arī to izdalītie toksīni (tad tās sauc arī par uztura intoksikācijām). Vairākumu uztura toksikoinfekciju ierosina nosacīti patogēni mikrobi, kas ir ļoti plaši izplatīti dabā un nereti sastopami arī cilvēku un dzīvnieku gremošanas traktā, elpošanas ceļos, uz ādas. Tie izraisa uztura toksikoinfekciju tikai noteiktos apstākļos; no tiem galvenais ir liels ierosinātāju vai toksīnu daudzums un pamazinātas cilvēka organisma aizsargspējas. Uztura toksikoinfekcijas var ierosināt salmonellas (skatīt salmonelozes), botulisma nūjiņa, stafilokoki, zarnu nūjiņa u.c.
Samērā bieži sastopamas stafilokoku toksīnu ierosinātās uztura toksikoinfekcijas. Stafilokoks (Staphylococcus) ārējā vidē ir ļoti izturīgs. Tā izdalītais toksīns ir termostabils; lai to noārdītu, produkts jākarsē (100°) 1 1/2-2 st. Uzturproduktos (kūkās, konservos, saldējumā, krēmā) istabas t° stafilokoki ļoti strauji vairojas, un jau pēc 6-10 st. tajos rodas toksīni, kas var izraisīt uztura toksikoinfekciju. Parasti uzturproduktus ar stafilokokiem inficē cilvēki, ja tiem uz rokām ir dažādi strutaini ādas bojājumi vai arī ja tie slimo ar augšējo elpošanas ceļu iekaisumu vai angīnu (šajā gadījumā cilv. barību inficē šķaudot vai klepojot). Dažreiz uzturproduktus (piem., pienu) inficē slims dzīvnieks. 1-4 st. pēc inficēta produkta lietošanas rodas slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, dažreiz caureja. Smagas saindēšanās gadījumā paaugstinās t°, var iestāties akūts sirds vājums, krampji. Stafilokoku ierosinātām uztura toksikoinfekcijām raksturīga ātra simptomu parādīšanās un tikpat ātra izzušana. Slimnieks parasti atveseļojas 2-5 dienās.
Ārstēšanā galvenais ir kuņģa un zarnu atbrīvošana no ierosinātājiem un toksīniem. To panāk ar kuņģa skalošanu, klizmām. Slimniekam nepieciešams miers, siltums, daudz šķidruma. Smagākos gadījumos vēnā ievada sāls šķīdumu, glikozi u.c; izmanto arī pretmikrobu preparātus. Pirmajā slimības dienā ierobežo uzturu: slimniekam dod mīksti novārītas olas, ķīseļus, baltmaizes sausiņus. Nākamajā dienā diētu paplašina ar buljonu, šķidrām putrām, kefīru. Turpmākajās dienās pakāpeniski pāriet uz parasto uzturu.
Profilakse. Sanitāri veterināra liellopu fermu uzraudzība; pārtikas rūpniecībā un tirdzniecībā, kā arī sabiedriskajā ēdināšanā strādājošo cilvēku regulāra medicīniskā pārbaude. Pārtikas tehnoloģijas un realizācijas termiņu, kā arī personiskās higiēnas ievērošana, pareiza produktu uzglabāšana.
vairogdziedzera vēzis ļaundabīgs audzējs. Tas sastopams samērā reti. Sievietes slimo biežāk nekā vīrieši, galvenokārt 40-50 g. vecumā. Cēlonis – hormonālā līdzsvara traucējumi organismā. Vairogdziedzera vēzis biežāk rodas jau iepriekš pārveidotos vairogdziedzera audos, ja bijis, piem., endēmiskais kākslis bez izteiktiem tireotoksikozes simptomiem. Sākumstadijā vairogdziedzera vēzi grūti atšķirt no mezglveida kākšļa. Vairogdziedzera vēzim raksturīga pazīme ir mezgla strauja un nevienmērīga augšana – tas ātri izaug kapsulai cauri, infiltrē apkārtējos audus, ir grūti pārbīdāms vai pilnīgi nekustīgs. Audzējs var ieaugt arī apkārtējos orgānos – balsenē, barības vadā, elpvadā un radīt attiecīgus traucējumus. Ārstē ķirurģiski, kombinējot ar apstarošanu, hormonu preparātu un radioaktīvo izotopu lietošanu. Profilakse. Laikus jāārstē endēmiskais kākslis un jālikvidē mezglveida veidojumi dziedzerī.
vājdzirdība tāda dzirdes pasliktināšanās, ka cilvēks praktiski neuztver parastā skaļuma runu. Smagas vājdzirdības gadījumā skaļa runa nav pietiekami saprotama pat pie auss; vājdzirdība ir vieglā formā, ja parastā skaļuma runu cilvēks nedzird tālāk par 3-4 m. (Normāli var dzirdēt čukstētus vārdus līdz 6 m attālumam. Dzirdi uzskata par sociāli noderīgu, ja cilvēks saprot runu 1 m attālumā.) Atšķirībā no kurluma, kad runu neuztver nemaz, vājdzirdības gadījumā valodas skaņas var saklausīt un saprast, ja runātājs pastiprina balsi, ja klausītājs tuvojas runātājam vai izmanto skaņu pastiprinātāju ierīci (dzirdes aparātu).
Biežākie vājdzirdības cēloņi: hronisks strutojošs vidusauss iekaisums, bungplēvītes bojājumi, sarētojumi un ievilkumi, otoskleroze, ārējās auss ejas sarētojums un slēgums, piedzimti auss attīstības traucējumi, labirintīts, dzirdes nerva iekaisums, nervu ceļu un dzirdes centru bojājumi, ateroskleroze. Ja vājdzirdība radusies sakarā ar ārējās auss un vidusauss skaņu vadošās daļas bojājumu, dzirdi var stipri uzlabot vai pat atjaunot ar atbilstošu ārstēšanu. Ja vājdzirdības cēlonis ir skaņu uztverošās daļas (iekšējās auss, dzirdes nerva) bojājums, parasti tā ir neatgriezeniska un var progresēt līdz smagai vājdzirdībai, kas robežojas ar kurlumu. Šādos gadījumos slimniekam pakāpeniski rodas arī runas traucējumi. Sevišķi svarīgi laikus konstatēt vājdzirdību bērniem, lai speciālos bērnudārzos un vājdzirdīgo skolās viņus apmācītu runāt. Šīs mācību un audzināšanas iestādes uzņem bērnus, kam ir nelabojama vājdzirdība un kas parasta skaļuma runu nedzird tālāk par 2 m, bet čukstus – tālāk par 0,5 m. Ja bērna dzirde ir labāka un valoda normāli attīstīta, mācīties iespējams parastā tipa skolā, ievērojot zināmus noteikumus (lietojot dzirdes aparātu, sēžot pirmajos solos; jāiemāca saprast runu arī pēc lūpu kustībām).
varioloīds neīstās bakas – infekciju slimība, baku viegla forma, ar ko saslimst pret bakām potēti cilvēki, kuriem ir vāja imunitāte un kuri nonākuši saskarē ar baku infekciju avotu. Inkubācijas periods ir 15-17 dienas. Vispārējās parādības vājākas nekā bakām, izsitumu nedaudz, tiem dažāds veids, reti tiek skarta gļotāda. Iespēja inficēties ar bakām no šiem slimniekiem ir samērā liela.
varžacs norobežots sabiezējums ādas raga kārtā. Rodas uz kāju pirkstiem vai pēdām vietās, kas ilgstoši pakļautas spiediena iedarbībai. Varžacis var būt ļoti sāpīgas un traucēt iešanu. Ārstē ar nolobošām ziedēm un izdedzināšanu, lieto varžacu plāksteri vai varžacu šķidrumu. Ja varžaci nepareizi ārstē, var rasties apkārtējo audu iekaisums. Profilakse. Jāievēro kāju higiēna, jāvalkā ērti apavi.
vasaras raibumi sīki, dzeltenbrūngani plankumiņi, kas rodas sejā un citās atsegtās ķermeņa daļās pavasarī saules staru ietekmē; rudenī un ziemā daļēji vai pilnīgi izzūd. Vasaras raibumu cēlonis – iedzimtas pigmentācijas īpatnības. Vasaras raibumi parasti rodas 4-5 gadu vecumā, bieži ir vairākiem ģimenes locekļiem un mēdz būt cilvēkiem ar maigu ādu un gaišiem, bet jo sevišķi ar sarkaniem matiem. Ārstēšana dod tikai īslaicīgus panākumus. Vasaras raibumu nolobīšanu veic pēc ārsta norādījumiem. Vakaros seju nomazgā un ādā viegli ieziež ziedi vai spirta šķīdumu, kas satur lobošus vai balinošus komponentus, piem., dzīvsudrabu, salicilskābi, pienskābi, bismutu, ūdeņraža pārskābi, citronskābi. No rīta seju nomazgā ar siltu ūdeni un ziepēm. Grūtnieces un mātes bērna zīdīšanas laikā, kā arī cilvēki, kuriem ir nieru vai smaganu slimības, nedrīkst lietot ziepes, kas satur dzīvsudrabu. Profilakse. Lietot ziedes, pūderus, krēmus, kas aizsargā pret saules iedarbību. Pret vasaras raibumu rašanos pēdējos ziemas mēnēšos var lietot fotodesensibilizējošus līdzekļus (ārsta uzraudzībā), vienlaikus ādu “pieradinot” pie ultravioletā starojuma.
vaskulīts sīko asinsvadu iekaisums. Parasti to ierosina infekcija un veicina alerģija. Vaskulīta pazīmes atkarīgas no orgāna un audiem, kuros tas rodas. Bieži vaskulīts izpaužas ādas bojājuma veidā. Ārstē ar С vitamīnu, rutīnu, kalcija preparātiem, prethistamīna līdzekļiem, kortikosteroīdu preparātiem.
vemšana sarežģīts kuņģa un zarnu motorikas akts, kura rezultātā tiek iztukšots kuņģis un daļēji arī divpadsmitpirkstu zarna. Retos gadījumos tiek atvemts arī tievās zarnas vai pat resnās zarnas saturs. Vemšanas brīdī krampjaini saraujas kuņģa vārtnieka slēdzējmuskulis un noslēdzas izeja no kuņģa uz tievo zarnu, Vienlaikus rodas t.s. kuņģa antiperistaltika – pretstatā normālām peristaltikas kustībām vispirms saraujas muskuļi, kas atrodas tuvāk kuņģa izejai, un pēc tam barības vadam tuvāk esošie muskuļi. Tādējādi kuņģa saturs tiek izvadīts ārā pa barības vadu. Vemšanas brīdī spēcīgi saraujas arī vēdera priekšējās sienas muskuļi, kas spiež uz kuņģi un palīdz to iztukšot. Vemšanu var izraisīt, arī kairinot t.s. vemšanas zonas (mēles sakni, mīkstās aukslējas, rīkles mugurējo sienu).
Vemšanas cēlonis var būt dažādas kuņģa un zarnu slimības. Dažu barības vada slimību gadījumā (barības vada sašaurinājums, divertikuls u.c.) Vemšana sākas tūlīt pēc ēšanas. Ja ir gastrīts (akūts vai hronisks) un kuņģa čūla, vemšana parasti sākas 1 1/2-2 stundas pēc ēšanas (t. i., gremošanas kulminācijas laikā). Divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā vemšana parasti sākas 1-1 1/2 stundas pēc ēšanas, vēmekļi ir šķidri, ar skābu garšu. Ja sašaurināta divpadsmitpirkstu zarna vai kuņģa izejasdaļa, var atvemt barību, kas uzņemta pirms vairākām stundām vai pat iepriekšējā dienā. Zarnu aizsprostojuma gadījumā vēmekļiem var būt izkārnījumu smaka. Ja vēmekļi līdzīgi kafijas biezumiem, tas liecina par asiņošanu gremošanas traktā. Abos pēdējos gadījumos nepieciešama tūlītēja ķirurģiska palīdzība.
Vemšanas cēlonis var būt arī dažādas CNS slimības (piem., audzējs, smadzeņu satricinājums, meningīts). Šajos gadījumos vemšana saistīta nevis ar barības uzņemšanu, bet ar ķermeņa stāvokļa maiņu un pašsajūta pēc vemšanas neuzlabojas, kā tas mēdz būt gremošanas trakta slimību gadījumā. Vemšanu sakarā ar ilgstošu šūpošanos un straujām ķermeņa stāvokļa maiņām – t.s. jūras slimību jeb kinetozi – rada līdzsvara aparāta pārkairinājums. Nereti vemšanu rada asa nepatīkama smaka, bojāta ēdiena izskats, garša u.tml.
Vemšanas cēlonis var būt arī dažu medikamentu (uzpirkstītes preparātu, salicilātu, sulfanilamīdu, apomorfīna) pārdozēšana vai nepanešana, kā arī organismā iekļuvusi inde (alkohols, nikotīns, arsēns, tetraetilsvins). Nereti vemšanas cēlonis ir autointoksikācija dažu smagu nieru slimību, kā arī cukura diabēta gadījumā, kad organismā uzkrājas kaitīgas vielas. Dažreiz vemšanu izraisa citu iekšējo orgānu slimības. Biežākie šādas vemšanas cēloņi ir nieru bļodiņu sastrutojums, iekšējo orgānu noslīdējums, sirds somiņas strutains iekaisums, arī grūtniecības toksikoze.
Ārstēšana. Vemšanas laikā jāpalīdz slimniekam noturēt galvu un pēc vemšanas jādod izskalot muti. Ja slimnieks zaudējis samaņu, tam vemšanas laikā jāpagriež galva uz sāniem tā, lai vēmekļi neiekļūtu elpvadā. Sliktu dūšu mazina un sajūtu uzlabo daži medikamenti (aminazīns, amizils, aerons), kā arī kumelīšu tēja. Taču jāņem vērā, ka vemšanai var būt ļoti atšķirīgi cēloņi, tāpēc vienmēr nepieciešama rūpīga izmeklēšana un attiecīgās slimības ārstēšana.
venozais sastrēgums asins daudzuma palielināšanās audos sakarā ar asins aizpludes traucējumiem vēnās. Attiecīgajā apvidū spiediens vēnās paaugstinās, kapilāru sienu caurlaidība palielinās, rodas cianoze, var pat rasties sīki asinsizplūdumi. Audu apjoms pieaug, rodas tūska, t° pazeminās. Sakarā ar audu asinsapgādes pasliktināšanos un skābekļa badu iestājas šūnu vielmaiņas un funkciju traucējumi. Pirmās iet bojā vairāk diferencētās šūnas, kas veic orgāna specifisko funkciju. To vietā savairojas saistaudi. Visbiežāk venozais sastrēgums veidojas kājās un var radīt varikozo vēnu paplašināšanos. Venozais sastrēgums veidojas ne visos vēnu aizsprostošanās vai nospiešanas gadījumos, jo starp vēnām daudz anastomožu, kas nodrošina asins aizplūdi pa apkārtceļiem. Sirds mazspējas gadījumā venozais sastrēgums veidojas visā lielajā vai mazajā asinsrites lokā. Ja strauji tiek noslēgts liels venozs asinsvads, samazinās cirkulējošo asiņu tilpums, var rasties nepietiekama smadzeņu asinsapgāde un iestāties nāve.
verlhofa slimība idiopātiskā trombocitopēnija – viens no hemorāģiskās diatēzes veidiem. Slimībai raksturīga trombocītu daudzuma stipra samazināšanās asinīs, un ar to saistīta kapilāru sienu caurlaidības palielināšanās, kā arī traucējumi asins recēšanā. Verlhofa slimības cēloņi nav noskaidroti. Daļai slimnieku trombocītu daudzums samazinās sakarā ar dažu medikamentu (hinidīna, barbiturātu) lietošanu. Ar Verlhofa slimību var saslimt jebkurā vecumā. Bieži slimība sākas pakāpeniski, retāk pēkšņi – pēc kādas infekcijas vai bez redzama iemesla. Uz ādas – izņemot plaukstas un seju – parādās dažāda lieluma asinsizplūdumi (no mm daļas līdz vairāku cm diametram). Smagākos gadījumos asiņo arī deguna, smaganu, urīnceļu gļotāda. Temperatūra normāla vai nedaudz paaugstināta. Pēc stiprākas asiņošanas var rasties anēmija. Ārstē ar prednizolonu u.c. medikamentiem; vairākumā gadījumu jāizoperē liesa.
vēnu paplašināšanās vēnu mezglveida paplašināšanās, kas kā patstāvīga slimība rodas galvenokārt kāju zemādas vēnās, kurām jāiztur augsts hidrostatiskais spiediens. Izšķir primāro un sekundāro varikozo vēnu paplašināšanos. Primārās kāju zemādas vēnu paplašināšanās izcelsmē liela nozīme ir vēnu sienu muskuļu un saistaudu vājumam, kas var būt iedzimts. Varikozā vēnu paplašināšanās veidojas, ja pastāvīgi darbojas faktori, kas veicina spiediena paaugstināšanos kāju vēnās, – ilgstoša stāvēšana darbā, grūtniecība, hroniski aizcietējumi u.c. Slimajās vēnās traucēta vārstuļu darbība, tāpēc šo vēnu apvidū sastrēdz venozās asinis un rodas audu barošanās traucējumi.
Primārā varikozo vēnu paplašināšanās apmēram 80% gadījumu kļūst manāma jau līdz 30 gadu vecumam. Slimības pirmā pazīme ir redzams vēnu paplašinājums, kam tikai pēc vairākiem gadiem pievienojas citas slimības pazīmes. Visbiežāk vēnu mezgli rodas uz apakšstilba iekšējās virsmas, kur tie redzami kā zilgani izspīlējumi. Pirmie slimības izraisītie traucējumi ir noguruma un smaguma sajūta kājās, galvenokārt vakarā; var būt arī īslaicīgas muskuļu krampju lēkmes. Vēlāk rodas apakšstilbu tūska un pārmaiņas ādā – tā kļūst plāna, gluda, brūngana. Var izveidoties plašas, sāpīgas, grūti dzīstošas apakšstilbu ādas čūlas, kuru rašanos veicina mehāniski bojājumi. Plīstot kādam no vēnu mezgliem, rodas stipra asiņošana. Varikozās vēnas viegli iekaist (skatīt tromboflebīts). Iekaisušā vēnu mezgla apvidū āda kļūst sārta un sāpīga. Šāds iekaisums veicina straujāku slimības progresēšanu.
Sekundārā kāju zemādas vēnu paplašināšanās izveidojas cilvēkiem, kas pārcietuši dziļo vēnu tromboflebītu. Šajā gadījumā zemādas vēnu paplašinājumam ir kompensatoriska nozīme, jo tiek atvieglota to venozo asiņu atplūde, kuras normālos apstākļos attek pa kāju dziļajām vēnām. Dažreiz, ja slimnieks vēlu griezies pie ārsta, grūti noteikt, vai varikozā vēnu paplašināšanās ir primāra vai sekundāra.
Ārstēšana un profilakse. Cilvēkiem, kuriem ir kaut neliela varikoza kāju vēnu paplašināšanās, nav piemērots darbs, kas saistīts ar ilgstošu stāvēšanu vai sēdēšanu. Sēžot vai stāvot šiem cilvēkiem ieteicami dažādi vingrinājumi, piem., bieži sasprindzināt un atslābināt kāju muskuļus, lai mazinātu venozo asiņu sastrēgumu kājās. Ieteicams arī vairākas reizes dienā atgulties vai atsēsties tā, lai kājas atrastos augstāk par ķermeni. Nedrīkst valkāt korsetes, spiedošas zeķes saites u.c. apģērba gabalus, kas traucē venozo asiņu atplūdi no kājām. Vislabāk venozo sastrēgumu kāju zemādas vēnās primārās varikozās vēnu paplašināšanās gadījumā aizkavē speciāla gumijota auduma garās zeķes vai elastīgās saites pārsējs, ko nēsā visu dienu vai lielāko dienas daļu. Ja sākas kāda vēnu mezgla asiņošana, jāuzliek spiedošs pārsējs un jāgriežas pie ārsta. Arī zemādas vēnu iekaisums jāārstē ārsta uzraudzībā. Apakšstilbu varikozo čūlu ārstēšanai dažkārt nepieciešams ilgstošs gultas režīms. Čūlas dezinfekcijai lieto pārsējus ar antiseptiskiem līdz. Dažos gadījumos varikozo vēnu paplašināšanos ārstē ķirurģiski.
vēzis ļaundabīgs audzējs, kas attīstās no epitēlijaudiem. Tam raksturīga infiltratīva augšana (ieaugšana apkārtējos veselajos audos), metastāžu un recidīvu veidošanās, organisma intoksikācija un kaheksija. Parasti vēzis sākotnēji rodas tikai vienā vietā; samērā reti tas vienlaikus attīstās vairākās organisma vietās.
Vēzim var būt dažāda forma atkarībā no orgāna, kurā tas izveidojies, un audzēja šūnu īpatnībām. Tas var būt plakans, grubuļains vai mezglveidīgs audu sabiezējums, sēnei vai ziedkāpostam līdzīgs izaugums, kā arī čūla ar pacietām, izvelvētām malām u.tml.; šīs formas var arī dažādi kombinēties. Vēzi klasificē pēc epitēlijaudu īpatnībām. Piem., ādā un gļotādā, kur ir daudzkārtu plakanais epitēlijs, izveidojas t.s. plakanšūnu vēzis; gļotādā, ko klāj cilindriskais epitēlijs, veidojas cilindrisko šūnu vēzis. Pastāv vairākas audzēju, arī vēža rašanās teorijas. Domā, ka vēzis nerodas pēkšņi, bet attīstās uz jau pārveidotu audu fona, kas var rasties sakarā ar dažām hroniskām slimībām vai t.s. vēždraudes slimībām. Piem., vēža attīstības pamatā var būt ilgi nedzīstoša čūla (kuņģī, dzemdes kaklā, mutes gļotādā), labdabīgs veidojums krūts dziedzerī (fibroadenomatoze), leikoplakija (bālgans plankums gļotādā).
Vēzis var rasties jebkurā organisma apvidū. Vīriešiem biežāk attīstās kuņģa (skatīt gremošanas orgānu audzēji) un plaušu vēzis (skatīt elpošanas orgānu audzēji), arī ādas vēzis (skatīt ādas audzēji), lūpas vēzis un barības vada vēzis; sievietēm visbiežāk ir dzemdes vēzis (skatīt dzimumorgānu audzēji), tad kuņģa, krūts dziedzera (skatīt krūts dziedzera audzēji), ādas un vairogdziedzera vēzis. Vēža diagnoscēšanu, sevišķi tā agrīnajās stadijās, apgrūtina tas, ka traucējumi parasti ir nelieli, nav sāpju, tāpēc slimnieks bieži vien laikus negriežas pie ārsta. Diagnostikā galvenā nozīme ir rentgenoloģiskām un endoskopiskām (iekšējo orgānu tieša apskate ar speciāliem instrumentiem) izmeklēšanas metodēm, kā arī aizdomīgo audu un dažādu izdalījumu (krēpu, urīna, kuņģa sulas, dzimumorgānu un krūts dziedzera izdalījumu) mikroskopiskai izmeklēšanai.
Ārstēšanu skatīt rakstā audzēji. Rezultāti atkarīgi no tā, cik agri sākta ārstēšana. Profilakse. Iedzīvotāju masveida profilaktiskās apskates. Hronisku iekaisumu un slimību savlaicīga diagnoscēšana un ārstēšana, lai neveidotos vēzis, (skatīt arī pretvēža pasākumi.)
Ārstēšanu skatīt rakstā audzēji. Rezultāti atkarīgi no tā, cik agri sākta ārstēšana. Profilakse. Iedzīvotāju masveida profilaktiskās apskates. Hronisku iekaisumu un slimību savlaicīga diagnoscēšana un ārstēšana, lai neveidotos vēzis, (skatīt arī pretvēža pasākumi.)
vidusauss iekaisums auss bungdobuma un dzirdes kanāla gļotādas iekaisums. Vidusauss iekaisums var būt akūts vai hronisks. Akūts vidusauss iekaisums parasti sākas, infekcijai iekļūstot vidusausī pa dzirdes kanālu no deguna dobuma vai deguna blakusdobumiem (sakarā ar aizdegunes iekaisumu), bet infekciju slimības gadījumā (gripa, skarlatīna) arī ar asinīm. Ar vidusauss iekaisumu biežāk slimo bērni. Tā attīstību sekmē iesnas vai adenoīdi. Akūta vidusauss iekaisuma gaita var būt dažāda. Vieglos gadījumos ir sāpes ausis un pasliktināta dzirde, smagos – paaugstināta t°, vidusauss sastruto, un strutas izlaužas uz āru caur bungplēvīti. Ja ierosinātājs ir vīruss, atdalījumi no auss var būt asiņaini (visbiežāk sakarā ar gripas infekciju). Sāpes var būt ļoti stipras, durošas un pulsējošas; tās samazinās, līdzko auss sāk strutot. Akūts vidusauss iekaisums turpinās ne ilgāk par 3-4 nedēļām. Biežākās komplikācijas – deniņu kaula aizauss paugura iekaisums (mastoidīts), iekšējās auss iekaisums (labirintīts). Ja akūto vidusauss iekaisumu laikus sāk ārstēt, cilvēks pilnīgi izveseļojas un dzirde atjaunojas.
Hronisks vidusauss iekaisums var rasties, ja slimnieks neievēro ārsta norādījumus, ja organisms novājināts vai degunā un aizdegunē ir hroniski infekciju perēkļi, kā arī tad, ja mikrobi ir ļoti virulenti un medikamenti uz tiem neiedarbojas. Hroniskam vidusauss iekaisumam raksturīgs pastāvīgs bungplēvītes bojājums, regulāra vai periodiska auss strutošana, traucēta dzirde. Ja process skar kaulu, iekaisums var izplatīties uz iekšējo ausi, asinsvadiem, smadzenēm un to apvalkiem. Komplikāciju pazīmes – galvassāpes, augsta t°, drebuļi, reibonis; atdalījumi no auss nepatīkami ož. Vidusauss iekaisumu ārstē ar antibiotikām, ausu pilieniem, ziedēm, iepūderēšanu. Ja izveidojušās komplikācijas, ārstē ķirurģiski.
virilisms sekundāro vīrišķo dzimumpazīmju rašanās meitenēm vai sievietēm. Vīrišķo pazīmju attīstībai (ūsas, bārda, zema balss, vīrišķīga ķermeņa uzbūve u.c.) par cēloni ir pārmaiņas virsnieru garozā, olnīcās un citur. Ārstē ar hormonu preparātiem vai ķirurģiski.
virulence mikroorganismu patogenitātes pakāpe. Tā atkarīga kā no inf. ierosu īpašībām, tā arī no inficētā organisma uzņēmības. Par virulences vienību uzskata mazāko daudzumu mikroorganismu, kas nonāvē visus eksperimenta dzīvn. (minimālā letālā deva — Dlm), bet mērī ar devu, ar kuru pietiek, lai nogalinātu 50% eksperimenta dzīvnieku (Dlm 50). Virulence mazinās nelabvēlīgu ārējās vides apstākļu ietekmē (pazemināta to, izžūšana, ķīm. vielu iedarbība u.c). Mikroorganismu virulences samazināšanos (atenuāciju) izmanto dažādu vakcīnu ieguvē.
vīrusu nēsāšana patogēno vīrusu (vīrushepatīta, adenovīrusu u.c.) saglabāšanās cilvēka vai dzīvnieka organismā un ilgstoša periodiska vai pastāvīga izdalīšanās ārējā vidē. Parasti vīrusu nēsāšana vērojama cilvēkiem, kas atveseļojas (skatīt rekonvalescence), kā arī tiem, kam kontakts ar slimniekiem. Gripas, masalu, baku un dažu citu vīrusu nēsāšana nav konstatēta. Pierādīts, ka vīrusu nēsāšana ir apslēpta bezsimptomu slimības forma – latentā infekcija. Domā, ka vīrusu nēsāšana ir visbiežāk sastopamā un visvairāk izplatītā vīrusu un šūnas mijiedarbības forma, turpretim akūta vīrusu infekciju – šās mijiedarbības līdzsvara traucējums.
vīrusi cilvēku un dzīvnieku, augu un baktēriju slimību ierosinātāji, kas spēj vairoties tikai dzīvā šūnā. Baktēriju slimību ierosinātājus sauc par bakteriofāgiem. Vīrusi ir daudz sīkāki par baktērijām un saskatāmi vienīgi elektronmikroskopā. Vīrusi ir parazīti ar samērā vienkāršu uzbūvi: to iekšējais saturs – nukleokapsīds, kas sastāv galvenokārt no nukleīnskābes, – ieslēgts noteiktas formas olbaltumvielu čaulā – kapsīdā, ko dažiem vīrusiem vēl klāj īpašs apvalks. Pēc nukleīnskābes veida visus vīrusus iedala ribonukleīnskābes (RNS) un dezoksiribonukleīnskābes (DNS) vīrusos. Pēc iekļūšanas šūnā vīrusi zaudē olbaltumvielu (proteīnu) apvalku, bet nukleīnskābe, vīrusu ģenētiskās informācijas nesēja, pakļauj sev šūnas biosintētiskos procesus. Šūna sāk ražot jaunu vīrusu uzbūvei nepieciešamās sastāvdaļas, pēc tam pati iet bojā, bet gatavie vīrusi atbrīvojas no šūnas, iekļūst citās – veselajās šūnās, un vīrusu vairošanās process var sākties no jauna.
Pie RNS vīrusiem pieder enterovīrusi, rinovīrusi, reovīrusi, arbovīrusi un miksovīrusi. Enterovīrusi un rinovīrusi ir vissīkākie. Enterovīrusu (zarnu vīrusu) grupā ietilpst poliomielīta ierosinātāji, kā arī ECHO un Koksaki vīrusi, kas var ierosināt dažādas nervu sistēmas un muskulatūras slimības, piem., serozo meningītu, encefalītu, miokardītu (skatīt enterovirusālās slimības). Rinovīrusi un reovīrusi ierosina iesnas un augšējo elpošanas ceļu iekaisumu. Lielajā arbovīrusu grupā apvienoti vīrusi, ko pārnēsā posmkāji, galvenokārt ērces un odi. Arbovīrusi ir encefalīta un dzeltenā drudža ierosinātāji (skatīt arbovirusālās slimības). Miksovīrusu grupā ietilpst gripas, paragripas, epidēmiskā parotīta, masalu, masaliņu un trakumsērgas ierosinātāji. Pie šās grupas pieskaita arī putnu un peļu leikozes vīrusus.
Pie DNS vīrusiem pieder adenovīrusi, herpesvīrusi, poksvīrusi (baku vīrusi), cilvēku un dzīvnieku papillomu un dzīvnieku audzēju vīrusi. Adenovīrusi ir augšējo elpošanas ceļu iekaisuma, konjunktivīta, keratokonjunktivīta un gastroenterīta ierosinātāji (skatīt adenovirusālās slimibas). Herpesvīrusi ierosina pūslīšu izsitumus uz gļotādas un ādas, vējbakas, jostas rozi. Poksvīrusi, lielākie no visiem vīrusiem, izraisa cilvēku un dzīvnieku bakas. Infekcijas perēklis parasti ir slimais organisms vai veselais vīrusu nēsātājs (skatīt vīrusu nēsāšana). Inficēties var ne tikai tieša kontakta ceļā, bet arī ar inficētu barību un ūdeni. Daži RNS un DNS vīrusi – onkovīrusi – ierosina ļaundabīgus audzējus. Pret vīrusu infekcijām organismu aizsargā nespecifiskie vīrusi inhibitori un interferons. Pēc pārslimošanas izveidojas imunitāte, ko rada antivielas, kuras neitralizē vīrusus- infekciju ierosinātāju.
zarnu aizsprostojums zarnu saslimšana, kam raksturīgi zarnu satura pārvietošanās traucējumi un aizture virzienā no kuņģa uz taisno zarnu. Ir akūts un hronisks zarnu aizsprostojums. Akūts zarnu aizsprostojums apdraud slimnieka dzīvību, un slimības iznākums atkarīgs no diagnoscēšanas agruma un ārstēšanas pareizuma. Hronisks zarnu aizsprostojums rodas pakāpeniski, visbiežāk – palielinoties audzējam.
Pēc cēloņiem zarnu aizsprostojumu iedala 2 pamatgrupās – mehāniskajā un dinamiskajā zarnu aizsprostojumā. Mehānisko zarnu aizsprostojumu parasti rada zarnu vai blakusorgānu audzēji, kas palielinoties nospiež zarnu, zarnās iekļuvuši svešķermeņi (piem., žultsakmeņi, helminti), kā arī saaugumi, kas radušies vēdera dobumā sakarā ar dažādiem iekaisumiem vai pārciestām operācijām. Pie mehāniskā zarnu aizsprostojuma pieder arī zarnu cilpu sagriešanās ap savu apzarni (skatīt zarnu samešanās) un zarnu invaginācija – vienas zarnas daļas iespiešanās otrā; šī forma biežāk sastopama bērniem. Dinamiskais zarnu aizsprostojums rodas dažādu zarnu darbības traucējumu dēļ. Izšķir dinamiskā zarnu aizsprostojuma paralītisko formu, kad izzūd peristaltika, zarnās uzkrājas gāzes, šķidrums, tās uzpūšas, un zarnu aizsprostojuma spastisko formu, kad rodas zarnu sienas spazmas.
Zarnu aizsprostojums sākas ar pēkšņām lēkmjveidīgām vai pastāvīgām asām sāpēm vēderā. Vēders uzpūsts un neiziet. Bieži vien ir slikta dūša, vemšana, kas tomēr neatvieglo slimnieka stāvokli. Dažreiz cauri vēdera sienai redzama zarnu peristaltika un dzirdama zarnu urkšķēšana, kas vēlajās stadijās nav vairs dzirdama – vēderā iestājas pilnīgs klusums. Slimnieka vispārējais stāvoklis smags – sākas organisma saindēšanās (intoksikācija), Pulss paātrināts, asinsspiediens pazemināts, slimnieks uzbudināts, nemierīgs, nevar atrast stāvokli, kas atvieglotu sāpes.
Ārstēšana. Zarnu aizsprostojuma sākumā slimniekam pieļaujams izdarīt mājās tikai tīrīšanas klizmu. Mājās nedrīkst lietot caurejas un pretsāpju līdzekļus. Ja pēc klizmas sāpes turpinās un stāvoklis neuzlabojas, slimnieks nekavējoties jānogādā slimnīcā. Mehāniskā zarnu aizsprostojuma gadījumā nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, kuras rezultāti labāki, ja operācija izdarīta agrāk. Prognoze dinamiskām zarnu aizsprostojuma formām samērā labvēlīga, mehāniskām zarnu aizsprostojuma formām atkarīga no slimnieka stāvokļa pirms operācijas un operācijas laikā.
zobu griešana patoloģiska parādība: cilvēks ar cieši sakostiem zobiem izdara sāniskas košļāšanas kustības, radot raksturīgu čirkstošu skaņu. Zobu griešana biežāk notiek miegā pilnīgi neapzināti, bet zobus var pastāvīgi griezt arī dienā (bruksomānija). Ja zobu griešana turpinās ilgāku laiku, zobi paātrināti nodilst. Ar sakostiem zobiem izdarot sāniskas apakšžokļa kustības, zobi tiek pastiprināti noslogoti horizontāli (uz sāniem). Šī slodze var pārsniegt parodonta izturību un kļūt par vienu no parodontopātiju cēloņiem. Pastāv uzskats, ka zobu griešana ir neirogēnas dabas un cīņa ar to visai grūta. Vislietderīgāk ir uzlikt zobu rindām speciālus mākslīgos kroņus. Tie maina sakodienu un novērš ierastos apstākļus, kā arī pasargā zobus no nodilšanas.
zobu nodilšana Visbiežākie zobu nodilšanas cēloņi ir zoba cieto audu nepilnvērtīgums un košļāšanas aparāta nevajadzīga noslogošana. Zobi vairāk nodilst, ja lieto rupjāku barību un uzmanīgāk to sakošļā, kā arī ja ir pareizs, spēcīgs sakodiens. Zobu kroņiem nodilstot, pazeminās sakodiens. Lēnas (dabiskas jeb fizioloģiskas) zobu nodilšanas gadījumā (40-50 g. vecumā) zobi ir redzami nodiluši, bet košļāšanas muskuļi un apakšžokļu locītavas pieskaņojas pazeminātajam sakodienam un cilvēks nejūt traucējumus, jo zoba kožamās virsmas nodilumu kompensē no pulpas kameras puses izveidojusies sekundārā dentīna kārta.
Straujās (patoloģiskās) zobu nodilšanas gadījumā (tā rodas jauniem cilvēkiem jau apmēram 30 g. vecumā) muskuļi un apakšžokļa locītavas nepaspēj pieskaņoties un cilvēks var just smagumu locītavās, sāpes un troksni ausīs, sāpes mēlē, turklāt zobi kļūst ļoti jutīgi pret termiskiem (siltu, aukstu), ķīmiskiem (saldu, skābu), pat mehāniskiem (barības pieskaršanās) kairinātājiem.
Ārstēšana. Ja ir nelielas patoloģiskas parādības, zobu jutīgumu var mazināt ar medikamentiem, smagākos gadījumos – ar zobu protēzēm; ar mākslīgiem kroņiem nosedzot nodilušos zobus, tos var pasargāt no kairinātājiem, tālākas nodilšanas un labot nepareizu sakodienu.
zobu sāpes var izraisīt pulpīts, periodontīts, žokļa kaula iekaisums, smaganu iekaisums, zobu pārslodze vai nepareizs atsevišķu zobu noslogojums, stipri atsegtas zobu saknes (parodontozes gadījumā), elektrisks pulpas kairinājums (piem., amalgamas plombas tieša saskare ar zelta kroni), zobakmens. Zobu sāpes var rasties lidotājiem lielā augstumā, kā arī ūdenslīdējiem un kesona strādniekiem ūdenī, spēji mainoties apkārtējā gaisa spiedienam. Šīs zobu sāpes skar arī veselos zobus, tomēr sāp galvenokārt bojāti zobi (kariesa sākums, pārmaiņas parodontā, kustīgi zobi, zobu ārstēšanā kairināti audi, zobu granulomas, neizšķīlušies zobi, zobu saknes, apslēpti sastrutojumi). Pussadzijuši, līdz galam neizārstēti zoba sastrutojumi var uzliesmot arī augstu kalnos. Saaukstēšanās gadījumā nereti pirms citiem simptomiem rodas nepatīkama sajūta mutē un zobu jutīgums. Pirms gripas, iesnām vai angīnas var būt neiralģiskas sāpes veselos un slimos zobos un atsevišķās žokļa daļās.
Ārstē stomatologs pēc zobu sāpju cēloņa noteikšanas. Par pirmo palīdzību skatīt rakstos pulpīts; periodontīts; smaganu iekaisums. Pret zobu sāpēm saaukstēšanās gadījumā palīdz sviedrēšanās – karstas kāju peldes (ūdenī var izšķīdināt sinepju pulveri), plūškoka (pliederu) tēja ar citrona sulu; pēc tam jāatguļas. Ieteicams slimo vaigu turēt karstos tvaikos, sildīt ar solluksa lampu, ar zilās gaismas lampu, ausī iebāzt kampareļļā samitrinātu vati. Profilakse. Regulāri (2 reizes gadā) pārbaudīt zobus, plombēt visus mazos zoba bojājumus, ievērot mutes dobuma higiēnu.
zobu slimības Visvairāk izplatītā zobu slimība ir zobu kariess un tā komplikācijas. Lielākās zobu sāpes izraisa zoba pulpas iekaisums (pulpīts). Iekaisusi pulpa pēc dažām dienām atmirst, sāpes mitējas, sākas pulpas sabrukšana, un infekcija izplatās uz apkārtējiem audiem – zoba saknes kaulplēvi (periodontu), attīstās periodontīts, kas saistīts ar sāpēm. Periodontīts var kļūt hronisks un neradīt nekādus traucējumus. Tomer šādi hroniska iekaisuma perēkļi var saindēt visu organismu un izraisīt smagas vispārejas slimības. Akūta periodontīta process var pāriet uz žokļa kaulu un kaulplēvi (skatīt žokļa iekaisums) un tālāk uz apkārtējiem mīkstajiem audiem, veidojot sastrutojumu. Ļoti izplatītas ir zobu apkārtējo audu – parodonta slimības parodontopatijas un to smagāka forma – parodontoze.
zoonozes dzīvnieku inf. slimības. Dažkārt (nepareizi) par zoonozēm sauc aniropozoonozes. Zoonozes no slimā dzīvn. pāriet uz veselo un labvēlīgos apstākļos var izplatīties masveidīgi, izraisot epidēmisku saslimšanu (epizootiju). Cilv. ar zoonozi neslimo (sugas neuzņēmība). Ar zoonozēm var slimot gan tikai viena noteikta dzīvn. suga, gan arī daudzas dzīvn. sugas. Zoonozes pētī veterin. iestādes; tās arī organizē un veic profilaktiskos un pretepizootiju pasākumus.
zosāda rodas, saraujoties matu cēlējam muskulim, kas atrodas ādā pie katra mata maisiņa. Muskuļa saraušanos izraisa zema t° un psihiski kairinājumi. Cilvēka dzīvē šim pilomotoriskajam refleksam ir maza nozīme. Dzīvniekiem tas sekmē termoregulāciju un palīdz arī briesmu brīdī (spalva saceļas stāvus, un tie izskatās lielāki).
zvīņu ēde hroniska recidivējoša neinfekcioza ādas slimība, kam raksturīgas sudrabaini baltas, viegli nokasāmas zvīņas uz asi norobežota, sarkana pamata. Ierosinātājs nav zināms. Slimība saistīta ar nervu sistēmas, iekšējās sekrēcijas dziedzeru un vielmaiņas traucējumiem; nozīme arī iedzimtībai. Zvīņēde lokalizējas uz elkoņu un ceļu locītavām (5% gadījumu vienlaikus ir arī locītavu iekaisumi – deformējošais artrīts), galvas matainajā daļā, uz krūtīm un muguras. Zvīņēde nereti bojā nagus. Neārstēta zvīņēde var turpināties gadiem ilgi, var arī pēkšņi izzust pati no sevis. Pēc gadalaika, kad zvīņēde uzliesmo, izšķir zvīņēdes ziemas un vasaras formu.
Ārstēšana. Slimnieks atrodas pastāvīgā ārsta kontrolē. Sākumstadijā lieto galvenokārt nomierinošus līdzekļus, vitamīnus, lokāli – indiferentas ziedes, siltas peldes, vēlāk – līdzekļus, kas veicina zvīņu lobīšanos un izsitumu uzsūkšanos. Dažos gadījumos gūti labi panākumi pēc īpašas beztauku diētas. Slimības ziemas formas gadījumā ieteicamas saules, gaisa, jūras un upes peldes vasarā; vasaras formas gadījumā – līdzekļi, kas samazina jutību pret saules gaismu. Labus panākumus dod sērūdeņraža peldes.
Profilakse. Ja ir zvīņēdes ziemas forma, metodes un līdzekļi, ar kuriem panākta izveseļošanās, profilaktiski jālieto no sept. līdz. janv., ja vasaras forma, – no febr. līdz maijam.
žagošanās diafragmas un citu elpošanas muskuļu pēkšņa saraušanās, kuras dēļ plaušās ar troksni tiek ievilkts gaiss. īslaicīga žagošanās var rasties pēc alkoholisku vai putojošu dzērienu lietošanas un bieži bez redzama iemesla. Ilgstoša, sāpīga žagošanās var liecināt par diafragmas nerva kairinājumu (piem., encefalīta, meningīta gadījumā), pašas diafragmas kairinājumu (piem., mugurkaula, barības vada, pleiras vai vēderplēves bojājuma gadījumā) vai saindēšanos (piem., urēmijas gadījumā). Ārstē, novēršot cēloni. Lieto nomierinošus līdzekļus, novokaīna blokādi.
žokļa iekaisums Žokļa iekaisuma cēlonis ir infekcija (stafilokoki, streptokoki u.c), kas nokļūst kaulā vai nu tieši, vai ar asins plūsmu. Žokļa iekaisums var būt akūts, subakūts vai hronisks. Visbiežāk rodas odontogēnais žokļa iekaisums: no zobiem ar nedzīvu pulpu, kā arī no patoloģiskām smaganu kabatām. Infekcijai pārejot tālāk uz žokļa kaulu, kaula smadzenēs rodas iekaisuma infiltrāts, strutu perēkļi, ir traucēta kaula barošanās. Akūtam odontogēnam žokļa iekaisumam raksturīgas stipras sāpes un pietūkums slimajā žokļa pusē, palielināti un sāpīgi zemžokļa limfmezgli, lūpas notirpums, augsta t°, drebuļi. Slimais zobs stipri sāp, ir kustīgs; kustas arī blakuszobi. Gar zobu kakliņiem izdalās strutas.
Augšžoklī kaula iekaisums norisinās vieglāk nekā apakšžoklī, kam ir bieza kompaktā kaula kārta. Rentgenoloģiski pārmaiņas saskatāmas 10.-14. dienā. Ja process kļūst hronisks, kaulaudi atmirst, granulācijas audi to pamazām norobežo no veselajiem kaulaudiem. Vienlaikus no ārējās kaulplēves veidojas jauni kaulaudi.
Traumatiskais žokļa iekaisums ir visbiežākā komplikācija pēc žokļu lūzumiem, kas parasti ir vaļēji uz mutes dobuma pusi. Žokļa iekaisumu veicina lūzuma dēļ bojāts zobs, nokavēta žokļu šinēšana, mutes dobuma higiēnas neievērošana. Kontakta žokļa iekaisums rodas, infekcijai no blakusaudiem tiešā kontaktā vai arī pa audu spraugām nokļūstot žokļa kaulā. Hematogēns žokļa iekaisums rodas, ja mikrobi nokļuvuši žoklī ar asinīm. Tas var attīstīties bērniem infekciju slimību gadījumā. To veicina žokļa trauma. Šis žokļa iekaisums parasti lokalizējas žokļa augšanas zonās, un tā sekas var būt slimās žokļa puses atpalikšana augšanā; tas rada jūtamu funkcionālu traucējumu un kosmētisku defektu. Ārstē ķirurģiski; lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus, vitamīnus; novērš slimības cēloni. Profilakse. Laikus jāārstē zobi, kā arī parodontopātijas.
žultsakmeņu slimība slimība, kam raksturīga akmeņu veidošanās žults izvadceļos. Akmeņi žultspūslī un žultsvados rodas, ja nogulsnējas vai izkristalizējas žults galvenās sastāvdaļas. Žultsakmeņi var būt homogēni jeb viendabīgi (holesterīna, bilirubīna, kalcija, retāk olbaltumvielu akmeņi) un heterogēni jeb jaukti. Ar zultsakmeņu slimību biežāk slimo sievietes. Galvenais cēlonis ir holesterīna maiņas traucējumi (palielinās holesterīna daudzums asinīs un žultī), ko veicina iedzimta nosliece un pārāk liela uztura enerģētiskā vērtība (piem., daudz treknas gaļas, šokolāde, sviests), kā arī mazkustīgs dzīves veids. Svarīga nozīme ir arī žultspūšļa un žultsvadu motorikas traucējumiem. Žultsakmeņu slimība uzliesmo, ja akmeņi žultspūslī vai žultsvados pārvietojas, ja žultsakmeņu slimībai pievienojas infekcija (angīna, gripa u.c).
Žultsakmeņu slimības uzliesmojums parasti sākas 3-4 st. pēc ēšanas, sevišķi pēc trekna ēdiena, biežāk naktīs. Labajā paribē ir stipras sāpes, kas izstaro uz labo plecu un lāpstiņu. Cenzdamies mazināt sāpes, slimnieks nepārtraukti maina stāvokli. Sāpju lēkmes ilgst 6-12 st., dažos gadījumos pat vairākas diennaktis. Ja akmens aizsprosto žultsvadus, var kļūt dzelteni acu āboli un āda (meh. dzeltē). Taustot aknas ir ļoti sāpīgas, it īpaši žultspūšļa apvidus. Vienlaikus palielinās žultspūslis. Parasti ir arī paaugstināta t° (38,5-40°) un drebuļi. Veciem cilvēkiem lēkmju laikā t° var būt normāla vai nedaudz paaugstināta.
Raksturīga žultsakmeņu slimības pazīme ir mokoša vemšana; sākumā atvemj kuņģa saturu, pēc tam žulti. Lēkmes var neatkārtoties gadiem vai atkārtoties ļoti bieži. Dažreiz žultsakmeņu slimība noris bez jebkādiem simptomiem.
Ārstēšana. Lēkmju profilaksē vislielākā nozīme ir pareizam uzturam, kas atbilst vecumam un fiziskajai slodzei. Ilgstoši jāievēro diēta, kas kavē žults sastrēguma veidošanos, veicina žults atdalīšanos un normalizē zarnu darbību. Jāēd noteiktā laikā 4-5 reizes dienā. Jāuzņem pilnvērtīgas olbaltumvielas (piem., liesa gaļa), jo tas veicina žultsskābju un žults pavairošanos, kas savukārt novērš holesterīna izkristalizēšanos. Nedrīkst lietot stipri saceptus un žāvētus produktus, svaigus mīklas izstrādājumus, dzīvnieku taukus. Ieteicamas augu eļļas, nevārīti dārzeņi un augļi. Liela nozīme ir ārstnieciskajai fizkultūrai. Lēkmes laikā sāpes mazina pretsāpju līdzekļi, pilnīgs miers, sildīšana aknu apvidū, siltas un karstas peldes. Infekcijas gadījumā izmanto arī antibiotikas. Lieto fizioterapijas procedūras. Ieteicama ārstēšanās kūrortā (Esentukos, Žeļeznovodskā, Truskavecā v.c), kur galvenie iedarbības faktori ir minerālūdeņi, to peldes un dūņu terapija. Ķirurģiska ārstēšana nepieciešama tad, ja lēkmes atkārtojas, kaut gan slimnieks saņēmis sistemātisku, kompleksu medikamentozu ārstēšanu, kā arī tad, ja slimnieks pēc lēkmes ir dzeltens vai cieš blakusorgāni – aknas vai aizkuņģa dziedzeris.
AIZELKSNE 